Kāpēc logos iedegt sveces?

Pirmās Latvijas Republikas neatkarības gados 18.novembra vakarā gandrīz ik dzīvoklī tika logā iedegta svece. Pēc neatkarības atjaunošanas- arī. Bet tagad- tik reti! Kāpēc? Protests? Pēcatmodas vilšanās? Daudzi taujā ar jautājumu, kurā jau apslēpta atbilde ,,Ko Latvija man devusi?!’’ Bet ko tu esi devis Latvijai? Novēršanās no Latvijas? Šķiet, cilvēki liek vienlīdzības zīmi starp pēdējo gadu desmitu režīmu, negodīgo netaisnīgo situāciju, ,,valsts nozagšanu’’ un vārdu Latvija. Nē- tā nav Latvija!

 Latvija? Šķiet pašsaprotami. Bet kāpēc daudzi kļuvuši no tautiskās, latviskās Latvijas Atmodas cīnītājiem un atbalstītājiem, par tādiem, kas vīlušies- ne jau par nabadzību, bet altruisma, Latvijas mīlestības ideālu nodevību egoisma, pragmatisma priekšā.

Kāda reklāma uzdod jautājumu: ,,Kāpēc palikt Latvijā?’’

Kāpēc to mīlēt, justies par to lepniem, būt tās patriotiem? Tāpēc, ka viss negatīvais nepadara Latviju mazvērtīgāku. Tāpēc, ka mēs esam atbildīgi par šo zemi, caur nacionālo mentalitāti tai piederīgi, te no attieksmes pret Latviju veidojas mūsu dzīves realitātes- kvalitāte. Plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā sabiedrības skeptiskā, vienaldzīgā vai pat negatīvā attieksme pārvēršas konkrētās rīcībās: likumu neievērošanā, nodokļu apiešanā, kvalitatīvi un nesavtīgi nestrādājot valsts pārvaldē, valsts svētku neatzīmēšanā ģimenē un pat himnas nedziedāšanā svētku reizēs. Vai Atmodas Latvija un patreizējā- abos gadījumos ir runa par vienu un to pašu Latviju?

Kas ir Latvija?

Par to allaž iedomājos ejot Rīgā gar Brīvības pieminekli. Un es to redzu kā nezināmu lauku māmuļu, kas Atmodas gados adīja Tautas Frontes līderim Dainim Īvānam džemperi, kā tās rīdzinieces, kas mums uz barikādēm nesa pīrādziņus un karstu tēju, kā tos daudzos slepenos protestētājus padomju gados, kā strēlniekpuišus Ziemassvētku kaujās un jaunsaimniekus plēsumos 1920- tajos. Zinu, kas nav priekš manis Latvija. Mana Latvija nav nozagtā valsts.

Latvija man vienmēr bijusi mīļa: vienalga vai valdīja Voss un Pugo, vai piedzīvojam krīzes, vai esam ES, ar parādu nastu vai gavilējam. Mūsu Latvija ir visi tās izcilie, tās vienkārši labie cilvēki, kas dzīvo ne tikai sev. Mūsu Latvija ir tās brīnišķīgā, daudzveidīgā daba. Latvija ir ne tikai vieta, ļaudis, valsts. Latvijai ir kaut kāds īpašs garīgs satvars no pagātnes uz nākotni.

Latvija ir bijusi un būs vērtība neatkarīgi no grūtiem vai ,,trekniem’’ laikiem, neskatoties uz globalizāciju, okupāciju, patriotismu vai mantrausību. Sava valsts Latvija, tās brīvība ir Dieva svētība mūsu tautai, ar kuru mēs nesaprātīgi ,,rotaļājamies’’.

Pirms dziedam himnu, noliegsim galvas vainas atziņā un nožēlā, atgriezīsimies no ceļa, kas ved uz NEKURIENI, pateiksimies Visaugstākajam par žēlastību un dāvanu- par brīvu Latviju. Uzcelsim templi- ne no akmeņiem darinātu: savā zemē, savā pagastā, savā sirdī. Un tikai tad Viņš varēs piepildīt mūsu lūgšanu:

,,Dievs, svētī Latviju!’’

Igo Midrijānis