Kopsavilkums no garīgā skatpunkta.

Latvijas likteni XXI gadsimtā izšķiroši noteiks, pirmkārt, norises pasaulē, otrkārt- kā latvieši ietekmēs notiekošo šeit uz vietas ar savu ticību, domām, vēlmēm, attieksmi, vērtībām, vienotību, no tā izrietošu mērķtiecīgu rīcību- sadarbību un saistībā ar to- Visaugstākā ietemi.

Tāpēc vispirms pievēršos vispārējam redzējumam uz mūsu planētas.

XXI gadsimtā iespējams nebijis uzplaukums vai cilvēces degradācija, kopā ar to vai kā atsevišķs process- Latvijas izzušana. Patreizējā geosociuma sistēma uz Zemes nav pastāvēt spējīga- tā radikāli pārmainīsies uz vienu vai otru pusi.

,,Lai noietu pa naža asmeni''- nodrošinātu cilvēces izdzīvošanu un vienlaikus dzīves kvalitāti pasaulē ir izstrādāta koncepcija- programma, ko latviski patreiz sauc par ilgtspējīgu attīstību*. Jau tās pamatlicējiem XXgds. 80-tajos gados bija skaidrs, ka tam nepieciešama kā dominējoša cita ētika, pat pretēja vērtību orientācija. Viņi naivi cerēja, ka parādot cilvēcei draudošās briesmas, tas notiks. Pēc 35gadiem ir vēl sliktāk gan ekoloģiskā, gan morālajā līmenī- nav pagrieziens uz ilgtspējīgu attīstību. Materiāla līmeņa argumenti nevar mainīt garīgo līmeni, nevis bailes no katastrofas, bet tikai Mīlestība uz dabu, līdzcilvēkiem varētu mainīt ētiku un morāli. Ilgtspējīga attīstība tās patreizējā izpratnē ir utopija, jo prasa pāreju uz optimālu patēriņu kā cilvēku brīvu izvēli. Mūsu civilizācijas būtība ir patērētāju sabiedrība, kas indivīdam saistīta ar nemitīgu materiālo vajadzību pieaugumu un to apmierināšanu, savukārt ekonomika balstās uz nemitīgu peļņas pieaugumu. Mūsdienu viedās attīstības- ekoefektivitātes koncepcija- vienlaikus lietot mazāk resursu un celt materiālo labklājību varbūt dos rezultātu īsā vai vidējā termiņā, konkrētā, piemēram, Baltijas jūras reģionā, bet ne, piemēram, gadsimta garumā uz visas planētas. Taču pati ilgi turpināties spēja nav utopija, bet neizbēgama realitāte, jo gan Zemes ekosistēmas, gan visa teogeosociuma sistēma kopējās garīgās/sociālās/ekonomiskās/dabas robežas, tās ietilpība var nedaudz, vēsturiski neilgi tikt pārsniegta, bet tad pēc sistēmas (sistēmas uzvedības laikā teorija) kolapses likuma esošā sistēma sabrūk ar laiku izveidojot citu, viekāršāku (primitīvāku) sistēmu. Pašos pamatos (fundamentāla) kļūda, ko pieļauj, ir redzēt ilgi turpināties spēju- pāreju uz noturīgu attīstību kā principu, kritēriju, instrumentu lietošanu, dabas, sociālo un ekonomisko aspektu integrēšanu kā tādu, mērīt to rādītājus un novērtēt sasniegto pēc tiem, nevis izprast ilgtspēju kā sistēmas pazīmi, vērtēt pēc sistēmas noturīguma kritērijiem un rādītājiem (indikatoriem). Patreizējā kopējā sistēma, gan tās daļēji autonomās sistēmas ir pārsniegušas robežas un vai nu tiks apzināti mijiedarbībā izmainītas, lai atgrieztos robežās, vai piedzīvos sabrukumu (kolapsi) pārejot citā, bet stabilā sistēmā. Liela tuvredzība ir koncentrēties tikai uz klimata pārmaiņu mazināšanu un piemērošanos tām, ir varbūt tikpat  nozīmīgi, lai atgrieztu sistēmas robežās vai piemērotos daudzas citas sistēmas: bioloģiskās daudzveidības, ķīmisko vielu radīšanas un aprites, dabas resursu un to izmantošanas komplekā ar atkritumu apsaimniekošanu sistēmas,  dažādas sociālās sistēmas (nabadzības, veselības, etniskās, civilās aizsardzības, noziedzības un terorisma rašanās un ierobežošanas...), ekonomiskās (pasaules valūtu sistēmas kraha draudi, informācijas/ komunikāciju sistēmas sabrukuma izraisītais pasaules (globālā) tirgus sabrukums utt.), galu galā- atgriest sistēmas robežās vai, visticamāk piemēroties, jaunai vispasaules, visaptverošai teogeosociuma sistēmai, ietekmēt pārejas procesu mums vēlamā virzienā, pārdzīvot ,,juku laikus''- sagatavoties PĀRMAIŅĀM.

Kas ir šī sistēma ,,Latvija'''un teogeosociuma sistēma? Latvija kā sistēma ir mijiedarbībā mūsu zeme, latviešu tauta un tās garīgais satvars. Pārvalde (arī valstiskums), tautsaimniecība, cittautieši un attiecības ar viņiem un citi ir pakārtoti, bet ne izšķirīgi faktori. Izšķiroši ir nevis šie faktori, piemēram, patreizējais cittautiešu īpatsvars, pati par sevi, bet mūsu attieksme pret tiem, rīcība. Līdzīgi kā sistēma ,,Latvija''  Lielā sistēma ietver  kā pamatelementus Zemi (un tās dabu), cilvēci un tās garīgo satvaru, pie tam mijiedarbībā ar Visumu, un To, kas visam te licis pamatu, noteicis ,,lietu kārtību'', ko reliģijā sauc par Dievu. Šo sistēmu es nosaucu svešvārdā par teogeosociumu, latviskojot poētiski par Pasaules Koku. Pastāv arī apakšsistēmas ,,Zeme- cilvēce'' (geosociums), ,,Dievs (garīgais satvars)- Cilvēce'' (teosociums), ,,Dievs- Zeme (t.sk. daba)'' (teogeosistēma). Taču jēdziens ,,ilgi turpināties spēja'' attiecas uz šo trīsvienīgo Pasaules Koka sistēmu kā veselumu.

Kas var izraisīt šīs radikālās pārmaiņas? Viens- Zemes mēroga katastrofas vismaz daļēji cilvēka tiešas darbības rezultātā vai bez  tās (ģeoloģiskās, kosmiskās, varbūt medicīniskās, militārās u.c.). Otrs- zinātnes un tehnoloģiju jaunās iespējas. Trešais- cilvēces garīgā pārdzimšana un agrāk neizmantotu anatomisko cilvēka organisma iespēju lietošana. Šis trešais ir arī pilnvērtīgas attīstības ceļa priekšnoteikums. Garīga pārdzimšana nenozīmē paradīzi uz Zemes, harmonisku sabiedrību, bet tādu, kas būtu spējīga pašneiznīcināties. Nav iespējams izstrādāt izglītības, reliģisku, tautsaimniecisku, likumu, pārvaldes, plānošanas sistēmu, kuras īstenošanas rezultātā šī pārdzimšana- radikāls pagrieziens, lai Garīgā un Zaļā (pilnvērtīgas attīstības) Atmoda īstenotos. To pierāda ilūziju sabrukums par ekoloģiskās katastrofas novēršanu ar sabiedrības informēšanas, izglītības, starptautisko sarunu, zinātnes un tehnoloģijas, plānošanas utt.palīdzību, jo kopš slavenā pētījuma ,,Izaugsmes robežas'' publicēšanas, Rio vides samita, Tūkstošgades mērķiem un citām sarunām, dokumentiem un daudziem citiem pūliņiem pasaule joprojām virzās pretēji vides un kopumā- arī sociālajai ilgtspējai. Pārmaiņas, kā tas bijis ar citām Atmodām un revolūcijām- kardināliem pagriezieniem var izraisīt tikai daudzu neprognozējamu un neprogramējamu apstākļu veiksmīga sakritība, es to saucu par (Dieva) Brīnumu. Cilvēces iespējas un pienākums ir pārmaiņu iespējamībai sagatavoties.

Daudzi, redzot patreizējās tendences sabiedrībā, pasmīnēs. Nē, pārmaiņas neizrietēs no patreizējo tendenču turpināšanās, bet to pagriezieniem, jaunām tendencēm, un tās nevar pamanīt tāpat kā XX gadsimta sākumā nevarēja paredzēt radikālās pārmaiņas politikā, zinātnē un tehnoloģijās, sadzīvē...

Kā iespējams Pagrieziens no patreizējās uz pilnvētīgu attīstību? To raksturos vektoru modelis (skat.,,Atteli,modeļi'').

Pētījumu rezultātā esmu izstrādājis šo vektoru modeli. No tā izriet, ka celā uz ilgi turpināties spējīgu- noturīgu attīstību un attiecīgi izglītībā ilgtspējīgai attīstībai ir 2 radikāli atšķirīgi etapi ar būtiski dažādām motivācijām, argumentiem, uzdevumiem, mērķgrupām.  Tā kā neskatoties uz ilgtspējīgai attīstībai veltītiem vārdu, dokumentu, projektu plūdiem, arī daudziem reāliem darbiem (daudzie vektori IA virzienā), pasaulē pašreiz pārsvarā turpinās neilgtspējīga attīstība (vektori neIA virzienā un apakšējais rezultējošais vektors) , tad tagadējais (vektors virs ,,NeIA stāvoklis') aktuālais uzdevums pieaugušo, īpaši lēmumu pieņēmēju, ietekmīgo cilvēku un arī daļēji skolēnu, studentu izglītībā ir bremzēt šo tendenci: konkrēta apmācība ar sociāli- ekonomiskie argumentiem, kā vienlaikus celt savu, vietējo dzīves kvalitāti un aizsargāt arī vidi (ēku siltināšana u.c.) bez globālas moralizēšanas (kā, piemēram, ,,Tavs pienākums klimata izmaiņu mazināšanā'' utml.). Tas ir tā saucamais abpusēja šociāli-ekonomiskā un dabas ieguvuma (angl.vin-vin) princips ilgi turpināties spējīgā attīstībā, kad no projekta gūst gan peļņu (vai mazākus izdevumus), gan ērtības, gan tiek veicināta vides aizsardzība. Un šādu iespēju ir tik daudz. Savukārt daļu skolēnu, skolotāju, pasniedzēju, kuri tam gatavi, būtu jāgatavo pagrieziena brīdim uz ilgtspēju (vektora raustītā līnija maina virzienu)- kas jāveic, lai piemērotos  klimata izmaiņām, saglabātu latviešu tautu Latvijā pasaules ekoloģiski- ekonomisko bēgļu plūdos u.c., bet- jo īpaši- dzīvei, kas nebalstās uz patērētāju sabiedrības vērtībām, vajadzībām.

Īpaša loma šī pagrieziena sagatavošanā un 2. etapā būtu pārmaiņu aģentu sadarbībai un (paš)izglītībai.

Kā ārēji var noritēt Pārmaiņas, Atmoda?

Visticamāk kā ārēji redzami iespaidīgi notikumi sabiedrībā, tautsaimniecībā, dabā...

Otra versija- pagrieziens notiek ārēji nemanāmi- kā nākošais rīts pēc saulgriežiem, kaut arī sākusies Gaismas atgriešanās un katrs to pēc mēneša pamanīs. Trešais variants- varbūt tāpat, it kā ārēji nemanāmi, bet īsā laikā tiks pārvērstas sabiedrības noteicošas daļas sirdis, kas nesīs Garīgās Gaismas atgriešanos: ētikas, vērtību maiņu. Ceturtais- pārmaiņas var notikt strauji ienākot sabiedrībā jaunā laika- indigo vai vēl augstāka attīstības līmeņa bērniem. Un visbeidzot- tās var noritēt jau tuvākajā, ne attālinātā laikā pēc Bībeles scenārija, citiem Rakstiem (bet, lai tos saprastu, tie  atbilstoši/pareizi jāizskaidro (jāinterpretē).

Kas ir par pamatu cerībai uz Pagrieziena iespējamību?

Pirmkārt jau minētā XX gadsimta cilvēces pieredze. Otrkārt, paradigmu maiņas un laikmetu/civilizāciju maiņas teorijas.

Paradigmas vienmēr aptver visas dzīves jomas (morāli, kultūru, zinātni, izglītību, modi, pārvaldi...), tām mainoties visās jomās iestājas pretējas tendences, vienlaikus tomēr bagātinoties no iepriekšējās pieredzes. Pēdējā paradigmu maiņa notiek no modernā uz postmoderno. Moderno paradigmu raksturo : zinātne pret reliģiju, abās konservatīvas pozīcijas, stingra rakstura izglītība bez kritiskās domāšanas, stingra vertikāla pārvalde (bez sabiedrības, tās organizāciju iesaistes), stingras sabiedrību regulējošas morāles normas, ,,pieklājīga'' mode, māksla utt. Liela nozīme ir indivīda piederībai pie konkrētas sociālās grupas (tautas, šķiras: latviski- kārtas) un tās uzskatiem, vērtībām, saplūšana (pašidentitāte) ar to. Postmodernisms: zinātne zaudē patiesības ,,monopolu'', pastāv viedoklis, ka patiesības nav, zinātnē ienāk pretēju uzskatu savietotības (komlementārisma**) princips, veidojas saskares punkti ar reliģiju, tās tiek agrāk neiedomājami daudzveidīgi skaidrotas, izglītībā ienāk kritiska pieeja, radošums, skolēnu pašpārvalde un ,,anarhija'; nozīme bez valsts pārvaldes sabiedrības iesaistei, nevalstiskām organizācijām, zaļo u.c.kustībām, izaicinoša mode, neparastums mākslā, individuālisms, cilvēkam trūkst identitātes utt. Postmodernisms ar sabiedrības iesaisti, zaļo kustību, dogmu apstrīdēšanu, brīvību ļauj plaši sākt īstenoties ilgi turpināties spējīgai attīstībai, taču vienlaikus, galējo robežu sasniedzot individuālismam, uzskatam ,,nav patiesības,  nav visus vienojošu vērtību'' (arī ilgtspējas jomā- vides apziņas, audzināšanas), postmodernisms noved ilgi turpināties spējīgas attīstības ideju strupceļā, kļūst par tās ,,kapraci''. Ja sabiedrībai priekšā ir progress, tad pēcpostmodernā paradigma, kas valdīs pasaulē, var būt tikai postmodernisma pretmets (vienošanās par noteiktu patiesības daļu par ilgi turpināties attīstību, tās audzināšana), attiecības/saskarsme individuālisma un patēriņa vietā kā būtiskas vērtības, patērētāju sabiedrību nomaina vērtību (pilna ar vispārcilvēciskām vērtībām) sabiedrība. Taču tas var notikt tikai Krīzes vai Atmodas- Brīnuma rezultātā, nevis kā sabiedrības lēmums vai programma.

Zemes vēsturē zināmi vairāk kā 20 civilizāciju bojāejas gadījumi, kā arī situācijas, kad no tā izdevies izvairīties. Šiem gadījumiem ir kopīgas likumsakarības. Škiet, tās analizējot, mūsu patērētāju sabiedrības civilizācijai nav iespēju izdzīvot, tā var vai nu radikāli mainoties kļūt par pilnvērtīgas attīstības sabiedrību vai degradēties. Cik tālu? No minimuma- pirmsindustriālās revolūcijas līmenī līdz maksimumam- pirmatnējo cilšu stāvoklī (precīzāk- tikai tām izdzīvojot Sahārā, Amazones džungļos utml.).

 

*Man šis termins ,,Ilgtspējīga attīstība'' nav pieņemams, jo, to, pirmkārt, bieži lieto nevietā pretēji tā būtībai, otrkārt, tas neizsaka sava angliskā jēdziena ,,sustain able development'' satura plašumu. Tādēļ ierosinu to latviski tulkot ,,(ilgi un noturīgi) turpināties spējīga attīstība''. Tā ietver gan ilgi (cik?) turpināties spēju,  līdzsvarotu un sabalansētu (teritorijas, nozaru, inerešu) attīstību, sakārtotu, videi draudzīgu, ilgtermiņā noturīgu attīstību, stratēģisku, sistēmisku pieeju attīstībai. Jēdziens ,,attīstība'''izsaka nevis pieaugumu- vairāk, bet kvalitatīvāk, precīzāk- attīstība ir īsto vērtību pieaugums.

Dzīves kvalitātē noteicošais ir nevis materiālā labklājība, bet atbildes uz dzīves jēgas jautājumu: misija, bērni, attiecības ar cilvēkiem..., dotais, nevis saņemtais, radoša darbība uz savu spēju robežas īstenojot savu uzdevumu.  

 **komplementārs- tāds, kur savstarpēji papildinoši savietotas it kā pretējas, neiespējamas ,,lietas'', kuras abas var pierādīt kā pareizas: gaisma kā daļiņa un vilnis, pretrunīgās Bībeles tēzes, zinātne un reliģija u.tml