Ticību koks mitoloģijā.

PASAULES KOKS

Austras koks (arī Saules koks, Pasaules krūms, Pasaules koks, ozoliņš, dižais krūms, eglīte) ir mitoloģisks tēls latviešu mitoloģijā, kā arī ornaments.

Austras koka saknes saistīja ar pazemes pasauli. Stumbrs - vidus pasaule, kurā dzīvo cilvēki, dzīvnieki un citas dzīvas būtnes. Koka lapotne tika saistīta ar debesu pasauli. Austras koka lapas bija nosudraba, saknes no vara, bet zari no zelta. Parasti šis koks bija ozols. Austras koks simbolizē saules ceļu un pasaules kārtību. Austras koks ir minēts latviešu dainās, kā arī ir sastopams latviešu tautas ornamentos. Austras koks ir dienas rituma simbols, attēlo cilvēka priekšstatu par pasauli, simbolizē tās saikni ar garīgumu.

Saules jeb Austras koks ir savdabīgs raksta elements, kuram radniecīgi motīvi ir arī citu tautu ornamentos. Saules koka sānu zari ir novietoti simetriski vidusdaļai, tie "aug" slīpi uz augšu vai gan uz augšu, gan uz leju. Lielākoties šī raksta zīme iekļaujas trijstūra pamatformā, kura virsotne vērsta lejup. Dažkārt Saules koka pamatforma ir arī kvadrāts vai taisnstūris.

Saules koks ir ļoti daudzveidīgs. Dažreiz tiek uzsvērta galotne, citos variantos — vidusdaļa

 

Cilvēks ticēja, ka cilts cēlusies no šī dzīvnieka, koka.

Uzskatīja, ka šis dzīvnieks (koks) pasargās cilti no visām nelaimēm, dos padomu, sniegs atbalstu grūtā brīdī. Par totēma dzīvnieku izvēlējās to, kurš dotajā reģionā bija visstiprākais. Latvijas teritorijā tas bija lācis, alnis, mežacūka. Totēma dzīvnieku nedrīkstēja nogalināt, jo tādējādi ciltij draudētu nelaimes - aizstāvja vairs nebūtu. Šo dzīvnieku nagu, zobu vai ilkni nēsāja kā amuletu (amulets parasti tika nēsāts kā piekariņš; uzskatīja, ka tas spēj pasargāt no visām nelaimēm, slimībām, burvestībām).

 

Totēmisms izpaužas arī koku kultā.

 izaug viens no latviešu (arī slāvu, arī grieķu) folkloras iespējamiem Pasaules koka veidoliem - Zelta ābele.

 

 Ēģiptiešu mitoloģijā Debesu dieviete, visa dzīvā sargātāja Nut vienā veidolā tiek attēlota kā govs, kuras piens kalpo kā dzīvību uzturošais nektārs. Tajā pašā laikā citā veidolā Nut attēlo un pielūdz kā vīģes koku – senēģiptiešu Pasaules koka simbolu - vai kā kāpnes, pa kurām Debesīs uzkāpj Oziriss. Bet viena no daudzajām Zelta ābeles un Sidraba avota pasakas variācijām ir pasaka par Garo pupu, pa kuru bārenīte kāpj debesīs, kostarp citas norises Garās pupas pasakā visnotaļ paralēlas Zelta ābeles pasaku cikla norisēm.

 

citās versijās tiek aprakti citi ar upurēto govi saistīti objekti, tajā skaitā govs ķermenī atrastais zelta ābols vai zelta zirnis, kas paši jau ir ļoti interesanti un pelnījuši ievērību mūsu stāstījumā, tomēr par tiem sīkāk runāsim tālākos turpinājumos). Lai kāds arī objekts netiktu aprakts, no apraktā izaug Zelta ābele un mūsu pasakas gadījumā pie saknēm rodas arī sidraba avots, ar ūdeni, kas tik dzidrs un tīrs kā sudrabs. Svarīgs izņēmums, kaut kas cits Zelta ābeles vietā, līdzīgu pasaku rindā ir pasakā par Garo pupu, kur no pelnos nepamanītas pupas izaug Garā pupa, bet vairāk par to arī mēģināsim pastāstīt mazliet vēlāk.

Iekšējās ainavas interpretācijā Zelta ābele kā Pasaules koks pārvēršas par iekšējo koku. Bhagavadgīta 15.1 apraksta iekšējo koku sekojoši: “Ar saknēm augšup, ar zariem lejup, Ašvattha uzskatāms par nepārejošu; himnas ir viņa lapas, kas to zina, tas zina Vēdas". Indusu garīgais skolotājs Paramahamsa Hariharānanda attēlo šo iekšējo koku sekojošā veidā (skat. 6.att.), kur dažādiem norādītajiem līmeņiem atbilst dažādi enerģētiskie centri:

 

 

Att.6. Iekšējais koks no P. Hariharānandas komentētā Bhagavadgītas izdevuma

 

Šādā attēlojumā saknes ir smadzenes un ar tām saistītie enerģētiskie centri.