5.Latvija

*Tautas garīgais satvars

Latviešu tautas garīgais satvara pamatos ir baltu Dievatziņa un tās īstenošanās dzīvesziņā kā praktiskajā pieredzē, kultūrā; uz to gan papildinoši, gan deformējoši, gan iznīcinoši iedarbojusies kristīgā ticība un tās īstenošana: gan patiesā ticībā, gan izkropļota. Bez tam XX gadsimtā Latvijas garīgajā vidē nozīmīga kļūst Austrumu reliģiju, ezotērisma mācību ietekme. Reti kuras tautas garīgais satvara virspuse ir tā sašķelta kā latviešiem. Latviskuma- kristietības pretnostatījums ir gan mūsu problēma, drauds, gan neparasta (unikāla) iespēja- bagātība PA, ņemot vērā miglas krišanu no reliģiju koka un vienojoša (universālā) saskatīšanu cilvēces attiecībās ar Dievu, tautu starpā- tā nozīmi Atmodā, iespējamās latviešu ceturtās- PA Atmodas pieredzes pārnesei Eiropā (tā izpildot mūsu misiju?). Latviešu tautas garīgais satvars veidojies mijiedarbībā ar Latvijā dzīvojošo cittautiešu (līvi, čigāni u.c.) un ārpasaules, to citu zemju tautu garīgo un nacionālo ietekmi, kam ciešas saites ar latviešiem: krievu, vāciešu, lietuviešu, igauņu, arī zviedru, somu, dāņu, poļu, angļu, mūsdienās- ietekme no Indijas. Diemžēl tik mazs ir japāņu (miera stabi) un indiāņu (miera skrējieni) miera misiju Latvijā iespaids.

Tautas garīgais satvars ir tās būtība, kas ne tikai glabā, bet arī īsteno kopīgās vērtības, mērķus, misiju, mentalitāti, garīgo pieredzi, kultūru, tai skaitā uz to pamatojas tradīcijas; caur to mēs gan ,,nopelnam’’ un atraisām tautas rīcības, domu, attieksmju (lamāt valsti!) sekas, gan ,,izpērkam’’ karmu. Signāls Atmodai no Augšienes tiek dots caur garīgo satvaru, kas uz to (ne)reaģē, to pārveido. Tautas garīgais satvara kodols ir mūsu kopīgā nenoformulētā ticībā- viedumā (jā, pat ja esam sašķēlušies dievturos/folkloristos un kristiešos, Austrumu/ezotērisma meklētājos un pret reliģiju vienaldzīgajos), kura pazīme ir tā, ka latvieši visos šajos virzienos ir dzīvā, aktīvā ticībā un darbībā (kaut arī tas attiecas tikai uz jebkuras ticīgo grupas kodolu); mums ,,nepiedzimst par katoli’’, neseko tradīcijai, darbība folklorā nav tikai brīvā laika pavadīšana, bet personīgā misija tautas izdzīvošanai, dievkalpojumi baznīcās nav liturģiskās izklaides, priekšnesumi bez iekšējas darbošanās jēgas.

Jāsaprot, ka, kaut arī kaut kādā veidā tautas garīgais satvars ietekmē jebkuru latvieti un viņš/viņa ietekmē to, vairākuma rīcība var liecināt daudzreiz par pretējo. Tautas garīgo satvaru vienmēr kopis un nesis tālāk tautas ,,atlikums’’- mazākums, ,,kuri kaut kādā ziņā nedomā un nedzīvo kā visi citi’’. Starp viņiem joprojām ir publiski pamanāmas vai visbiežāk nepamanāmas personas- mūsdienu ,,krīvi’’ un ,,vaideloši’’, kuri, pat dažreiz neapzinādamies savu misiju, Dieva priekšā mūsdienās saglabā tautu no pelnītām sekām par negatīvajām domām un rīcību, gan kaldina nākotni. Skaļāki un zināmāki ir tie, kas nostājas PRET: valsti, ES, citām tautām un zemēm, bet vērte ir tad, ja esi PAR, caur to sagraujot, konstruktīvi nomainot nevēlamo. Mūsdienu ,,krīvi’’ un ,,vaideloši’’ir latviskuma pārmaiņu aģenti.

*Latvijas izdzīvošana/PA

Latvijas izdzīvošana nozīmē,

*ka XXII gadsimta sākumā pašreizējā Latvijas teritorijā noteicošā būs latviešu nācija, Latvijas teritorija, tās dzīvesvide, resursi dos labumu galvenokārt latviešu tautai;

*ka latviešu tautā būs dzīvs tās garīgais satvars.

Ja XXI gadsimtā pie Baltijas jūras dabiski veidosies jauns, lielāks etnisks veidojums, kurā katra nācija ieies ar savu pienesumu, tad arī tā būs Latvijas izdzīvošana.

Latvijas neizdzīvošana būtu tad, ja mēs brīvprātīgi izklīstu svešumā, pārpludinātu savu zemi ar viesstrādniekiem, nedzemdētu un kvalitatīvi neaudzinātu bērnus tautas atjaunotnei, pārdotu, atdotu savu dzīvesvidi, kontroli pār tautsaimniecību cittautiešiem, starptautiskajām kompānijām- ja Latvija būtu tikai teritorijas nosaukums, nevis latviešu zeme, zeme latviešiem.

Latvijas izdzīvošana ir minimālais uzdevums. Latvijas PA ir tas, ko vajadzētu noteikt par mērķi. PA, ja tāda būs, nevar būt tikai dažās zemēs- tai jābūt noteicošai pasaulē. Bet nekur tā neīstenosies pati no sevis- tā ir tautas pārdzimšana no iekšienes uz citu vērtību orientāciju un no tās izrietoša rīcība, faktiski- tautas garīgā satvara īstenošanās vairs ne tikai caur pārmaiņu aģentiem, bet caur tautas noteicošo, ietekmīgāko daļu.

*Latvijas Misija

Latvijai, tāpat kā katrai zemei, tautai ir sava misija(s) kaut kad vēsturē. Autors ir pārliecināts, ka latviešiem XXI gadsimta pirmajā pusē ir jāīsteno no Dieva noliktā misija, jo tikai tāpēc mūsu tautai kā Brīnumu atdeva neatkarību, valsti. Līdz šim mēs šo vērtību izniekojam, par ko kā tauta esam ļoti vainīga Dieva un cilvēces priekšā. Iespējams, ka šo Misiju jau vajadzēja īstenot agrāk, ka tikai pateicoties pārmaiņu aģentiem mēs vēl pastāvam kā nācija Latvijā. Skaidrs, ka pārmaiņas nepieciešamas tik pamatīgas ne tikai valstī, bet vispirms tautā, ikkatrā, ka tam nepieciešama jauna Atmoda.

Autoram nav pierādījumu, ka PA Latvijā kā paraugs, modelis (Ziemeļ)Eiropai ir mūsu misija, taču daudzi apsvērumi par to liecina. Tādēļ PA mācībā tas tiek apgalvots.

*Latviskā (baltu) dzīvesziņa

Dzīvesziņa ir tautas kopējā vēsturē uzkrātā pieredze praktiskajās lietās, kas balstīta tautas Dievatziņā. Mūsu pieredze ir saistīta ar izdzīvošanu svešas varas jūgā, ar to, kāda nozīme ir darbam, turēties un atbildīgi izturēties pret to vietu- zemes gabalu, kurā dzīvo, saudzīga attieksme pret dabu un tās resursiem u.c.

* Latviskā (baltu) Dievatziņa

Dievatziņa ir līdzīgs jēdziens ,,reliģijai’’. Dievatziņa nozīmē ,,atzīt’’ Dievu: ne tikai Viņa pastāvēšanu, ne tikai attiecības ar Viņu, bet ,,savienoties’’ ar Viņu, būt vienotiem. Reliģija ir vairāk ideoloģizēts (Svētie Raksti, kanoni) un institucionalizēts (Baznīca, klosteris u.c). Dievatziņa ir vairāk uz praksi, dzīvi vērsta, nevis uzskatiem (mīti pastāv), organizāciju (bet krīva vieta, loma ciltī). Robeža starp Dievatziņu un reliģiju nav krasa.

Tautām ir zināšanas- apziņā, formulētas un pat nojautās/izjūtās (intuitīvas), kas nav pašas iegūtas, bet nāk no nezināmām sendienām, kuru izcelsme nav zināma: izglītotāka civilizācija vai būtiski augstāka cita veida civilizācija, Lielie Skolotāji, citplanētieši, dievi (garīgās būtnes), domu/ideju mākoņi, energoinformatīvais lauks, Dievs? Mēs esam balti un nākam no tagadējās Krievijas teritorijas, pirms mūs no turienes izspieda slāvi. Citas indoeiropiešu ciltis izceļoja no vietas, kur dzīvoja mūsu priekšteči, agrāk, devās kā nomadi dažādos virzienos, izspiežot un piesavinoties (integrējot) par sevi augstākas kultūras, nonākot pat Indijā. Vai starp indoeiropiešiem saglabājās zināšanu aprite no dažādām zemēm saskarsmes vai energoinformatīvā lauka līmenī? Atliek minēt. Lai no kā iegūtas, pārņemtas zināšanas, to sākotnējais avots ir Augstākais Saprāts (Svētais Gars).

Baltu Dievatziņa ir mazpārveidota, sena. Lietuviešu valoda ir vecākā indoeiropiešu valoda, daudz senāka par sanskritu. Tajā ir viedas zināšanas, kā dzīvot saskaņā ar dabu, Visumu, sakrālo, ar pasauli (viņiem šis jēdziens nenozīmēja Zemi, bet savas apdzīvotās, ietekmētās teritorijas sakārtošanu: praktisko ekonomiski- militāro, plānojumu, svētvietu, enerģijas vietu sistēmu, robežas u.c., to veica pārceļoties uz jaunu teritoriju). Tikai šāda tipa domāšana, protams, mūsdienu izpildījumā var kalpot par pamatu patiesi ilgi un noturīgi spējīgai attīstībai, kas var būt iemesls tam, ka mūsu IA/PA modelis strādā un pārņemams Eiropā.

* Ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības nacionālā joma (aspekts)

Sīkāk pie atslēgas vārda ,,PA’’.

Īpaši nozīmīga šī joma ir tad, ja tautas vērtību orientācija atbilst IA principiem, kā tas lielā mērā ir ar latviešu garīgo satvaru.

Latvijā jo īpaši IA 3 tradicionālās jomas (aspekti): vide (ekoloģija, resursi), sociālais, ekonomiskais ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības jēdzienā (modelī) jāietver arī nacionālo jomu (aspektu). Papildus, protams, to papildina jau augšminētais garīgais cēlonis (aspekts) centrā.

*Viedo (pārmaiņu aģentu) padome

Mums zināmās demokrātijas formas (arī tautas demokrātija) un ilgtermiņa risinājumi, kas īpaši nozīmīgi PA, ir pretstati: ievēl uz 3-7gadiem, lēmumu sekas uz 100-1000 (klimata izmaiņas) gadiem. Lai cik godīgi un zinoši (kompetenti) deputāti un vēlētāji, viņi nevar pieņemt pietiekoši pamatotus (kaut speciālistu sagatavotus) lēmumus pat īstermiņam, jo tie var vest pa strupceļu nākotnē. Pie tam speciālisti pārzin parasti šauru jomu, bet neredz ietekmes uz citām nozarēm, tālā perspektīvā pasaulē.

Citās civilizācijās virsaitim, monarham bija tikai vienpersoniska izpildvara, bet viediem un vecajiem galvenā loma lēmumu pieņemšanā. PA, kuras centrā garīgums, prasa atrast tam mūsdienīgu formu.

Viedo padomes izveide ir ļoti delikāts uzdevums, kas vispār, šķiet, iespējams tikai pēc Atmodas, kad mainījusies sabiedrība. Problēma, kā un kuram atsijāt vienkārši dīvaiņus no pārmaiņu aģentiem. Varētu būt divpakāpju atlase- tautas ierosinātie (populārie) un nezināmo pašpieteikšanās, par kuriem pēc uzklausīšanas balso paši kandidāti.

Viedie- pārmaiņu aģentu aģenti ienes vispārējo (universālo) garīgo likumsakarību pārzināšanas, konkrēto garīgo padomu un ētikas, vērtību klātbūtni (komponenti) lēmumpieņemšanā. Tādēļ Viedo (pārmaiņu aģentu) Padomei jābūt ar lēmumpieņēmēju un veto tiesībām.

*Vecajo (ekspertu) padome

Tā kā pārmaiņu aģenti pārredz procesu nākotnē un plašumā starp nozarēm, būtiski ir arī šīsdienas risinājumiem šauri dažādu jomu tautsaimniecībā, zinātnē/tehnoloģijās, vides un sociālajās sfērās speciālisti. Agrāk speciālistu lomu izpildīja Vecaji, jo zināšanas tika iegūtas ar dzīves pieredzi gadu gaitā. Nepietiek, ka viņiem (ekspertiem) ir tikai politiķu padomdevēju tiesības. Vecajo (ekspertu) Padomei jābūt ar lēmumpieņēmēju un veto tiesībām.

*Divejādā (duālā) demokrātija

Valsts līmenī varu pēc Atmodas īstenotu 2 likumdošanas/lēmumu pieņemšanas balsti (pīlāri): parlaments/prezidents/valdība un Vecajo, Viedo padomes. Abiem pīlāriem būtu lēmumu/likumu pieņemšanas un otras puses lēmumu/likumu veto tiesības. Taču visticamāk līdz normatīvā akta formai Vecajo/Viedo padomju priekšlikumus novadīs politiķu pīlārs.Izmaiņas skartu arī politiķu pīlāru: Atmoda nodrošinātu godīgumu, bet zināšanas (kompetenci) visu līmeņu deputātu, valdības locekļu, ierēdņu kandidātiem nodrošinātu eksāmeni (pieejamas mācības) vismaz ētikā un vērtību teorijā (aksioloģijā), pārvaldībā, izglītībā Pārmaiņām, ilgi un noturīgi spējīgas attīstības vai PA (pēc izvēles) mācībā (ieskaitot vides zinātni), sociālajā psiholoģijā (saskarsme, publicitāte, sociālās grupas), vides ekonomikā, drošības jomā, pārvaldībai aktuālās zinātnes/tehnoloģiju jomās u.c.

*Tautas izglītība (angl.popular education)

,,Tautas izglītība’’ ir ienākusi no Ziemeļvalstīm kā pretstats elitārajai, akadēmiskai, latīņvalodā balstītai izglītībai šauriem sabiedrības slāņiem (šķirām). Angliski tam ir atbilstošāks nosaukums ,,popular education’’. Tautas izglītība tiek attiecināta uz pieaugušajiem.

Kāpēc Latvijā pie vispārējas izglītotības svarīga ir tautas izglītība? Tautas demokrātijai, kas ir viens no priekšnoteikumiem PA, Latvijas izdzīvošanai. Otrs tautas izglītības uzdevums ir personības izveide un pārveide, arī dzīves mērķa, jēgas, misijas jautājumi; iespēja dzīvi ,,pārstartēt’’(savai dzīvei jēgu neredzošie, ilgstoši bezdarbnieki, bijušie atkarīgie utt.)- otrreizējās iespējas izglītība. Tie ir izglītības PA uzdevumi.

*Tautas demokrātija

Tautas demokrātija ir pārvaldes sistēma, ka mērķgrupām un vietēju interešu grupām (piemēram, pagalma labiekārtošanā vai lēmumu pieņemšanai Kolkas pagastā) ir plašas iespējas un tās to izmanto nepastarpināti (bez deputātu, izpildvaras piekrišanas (akcepta)) risināt problēmas un veidot nākotni, protams, normatīvo aktu ietvaros. Tautas demokrātija ir viens no PA priekšnoteikumiem, bet- tikai sasaistē ar tautas izglītību demokrātijai. Tautas izglītības uzdevums mūsdienās ir sagatavot pilsonisko sabiedrību, sagatavot ne tikai aktīvai, bet zinošai (kompetentai) iesaistei lēmumu pieņemšanā un īstenošanā. Tautas demokrātija, kas nepieciešama, lai atgūtu ar manipulatīvās demokrātijas palīdzību nozagto tautas varu, Latvijas valsti, ir īstenojama tikai ar pārvaldē un visos jautājumos saprotošu vēlētāju, pretējā gadījumā būtu vēl sliktāk nekā tagad, nekā diktatūras apstākļos. ,,Pūļa demokrātiju’’ pārliecinoši atmaskojis Pitagors. Demokrātijas izpratnē tautas izglītība tāpat kā tautas demokrātija Latvijā ir nepietiekoša. *Manipulatīvā demokrātija

Cits nosaukums- politehnoloģiju demokrātija. To pieminot bieži rāda Krievijas un Baltkrievijas virzienā. Taču tā ir tikpat stipra, kaut atšķirīga Eiropā (izņemot Ziemeļeiropu), kā arī Latvijā, Baltijas valstīs. 

Manipulatīvā demokrātija nozīmē vēlēšanu sistēmu un prettautisku varas īstenošanu, ka pie varas esošie politiķi/partijas, dažādi pašmāju un ārvalstu politiskie un ekonomiskie grupējumi, organizācijas ar dažādām lietišķās psiholoģijas metodēm panāk ievēlēšanu un pēc tam varu izmanto savās, nevis vēlētāju interesēs. Šeit cēlonis nav tautas neprasme izvēlēties, atsevišķi negodīgi politiķi, bet politiskā sistēma, politiskā vide, kas mērķtiecīgi tika veidota no ārpuses ar mūsu tautiešu rokām un otrs- garīgā vide- morālais un vērtību ,,klimats’’ tautā. Tam mainoties, pēc Atmodas varam salauzt uzspiesto manipulatīvās demokrātijas sistēmu un tas jādara, optimāli līdzsvarojot godīgu un profesionālu deleģēto (ievēlēto) varu (skat. Divējādā demokrātija) un tautas demokrātiju.

*Biosfēras un kultūras rezervāts

Biosfēras rezervāts ir plaša aizsargājama dabas teritorija, kurā noteiktas specifiskas videi draudzīgākas saimniekošanas metodes, tajā pastiprināta uzmanība ir vides, dabas aizsardzībai, to plaši izmanto tūrismam. Biosfēras rezervātu pastāvēšana nav pretrunā ar ES normatīvajiem aktiem.

Jēdzienu ,,Biosfēras un kultūras rezervāts’’ ievieš autors, tas apvieno vienkopus un vienlaikus gan dabas, gan kultūras saaudzīgu izmantošanu un aizsardzību.

Latvijā, tāpat kā daudzās postsociālisma zemēs, joprojām ir liela bioloģiskā: sugu un biotopu daudzveidība, kaut arī tā stipri cietusi brīvā tirgus tautsaimniecības ietvaros. Taču negatīvo procesu bremzēja daudzu zemnieku, zemju īpašnieku tautas garīgajā satvarā balstītā vides apziņa vai finansiālā mazspēja, kā arī īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, objektu (atsegumi, dižkoki) un sugu aizsardzības sistēma no padomju laikiem, to papildinot ar NATURA2000 tīklu. Tādēļ kopumā gandrīz visā Latvijas teritorijā, izņemot lielo pilsētu aglomerācijas, ir pietiekoši liela bioloģiskā daudzveidība, saglabājušies aizsargājamie augi, dzīvnieki, biotopi. Tas dod juridisku pamatu saskaņā ar mūsu valsts un starptautisko likumdošanu visu Latviju, izslēdzot lielo pilsētu aglomerācijas, pasludināt par biosfēras rezervātu tajā prasot saimniekot ne tikai videi draudzīgi, tādejādi padarot to neizdevīgu lielajiem investoriem, kas izpirkuši mūsu zemi un uzņēmumus, dodot legālu iespēju ,,pārkāpt’’ latviešu tautai neizdevīgās ES prasības, kas nedod iespēju mums būt saimniekiem savā zemē. Vienlaikus ar biosfēras rezervāta statusu nav pretrunā arī kultūras vērtību papildus aizsardzība, un tas arī ir nozīmīgi tautas izdzīvošanai, tādēļ arī vienots nosaukums ,,Biosfēras un kultūras rezervāts’’. Jēdziens ,,biosfēras rezervāts’’ jāuztver nevis kā papildus ierobežojums, šķērslis Latvijas tautsaimniecībai, attīstībai, bet kā garants, lai tā notiktu latviešu tautas interesēs.

 

6.Tu/Cilvēks

*Es/ego

Kas ir ,,es’’ un ,,ego’’ ir daudzi skaidrojumi. Autors dod savu versiju, ko lieto. Cilvēka ,,es’’ ir viņa būtība- mūžīgais (paš)gars, ko Dievs radījis no Laiku sākuma (Lielā Sprādziena vai brīdī, par kuru Bībele vēsta ,,Iesākumā Dievs radīja Debesis (garīgo pasauli- aut.) un zemi (matēriju- aut.)’’ 1.Mozus 1:1?) ,,Es’’ pārdzimst.

Cilvēka ,,ego’’ ir viņa dvēsele, kas arī pārdzimst un uzkrāj nopelnus, pāriemieso, īsteno karmu. Tajā ir visas kaislības, vēlmes, vajadzības, labais un pilnveidojams. Ego ir galvenais, kas vada lielāko daļu cilvēku, vairāk vai mazāk rēķinoties ar garu un miesu. Cilvēks ir atbrīvots no karmas sekām, kristiešu terminoloģijā- pestīts, ja viņš savu vadību uztic Kristum- Dieva Mīlestībai caur ,,es’’

*Dzīvesdarbība

Jēdziens ,,dzīvesdarbība’’ raksturo visu daudzveidīgo cilvēka darbību: profesijā, vaļaspriekā, ticībā utt. Dzīvesdarbību var iedalīt arī vairākos veidos: dzīvesveids (ieradumi), mājsaimniecība, sabiedriski- politiskā darbība (NVO, izvēle kā vēlētājam), darbs, vaļasprieks. Bez pārejas uz videi draudzīgu un sociāli atbildīgu dzīvesdarbību nevar būt iespējama ilgi un noturīgi spējīga attīstība.

*Sociālā grupa

Tas ir sabiedrisks veidojums, sistēma, kur starp grupas locekļiem pastāv mijiedarbība un darbojas kopīgas psiholoģiskas likumsakarības. Mērķgrupa ne vienmēr ir sociālā grupa. Mazās sociālās grupas piemēri ir klase, vienas iestādes darbinieki utml., lielās sociālās grupas piemēri: latviešu tauta, Latvijas zemnieki, cilvēce utt.

*Pilsoniskā sabiedrība

Sabiedrība, kas aktīvi un konstruktīvi iesaistās valsts, pašvaldības dzīvē. Tas ir PA priekšnoteikums, jo tikai sabiedrības atbalsts (pat spiediens) var piespiest īslaicīgi ievēlētus deputātus pieņemt ļoti gara termiņa lēmumus.

*Vērtības

Šeit autors nelieto šo jēdzienu izpratnē ,,materiālās vērtības’’, kultūras vērtības. Šajā jomā vērtība ir labklājība, komforts, dainas utml. Vērtības šī darba izpratnē ir sava valsts, ģimene, cieņa utt. Vērtībām psiholoģijā ir saistība ar ētiku.

*Vērtību orientācija.Vērtību sistēma

Vērtības grupē vērtību sistēmās un vēl plašāk- vērtību orientācijā. Vērtību sistēma ir konkrētam cilvēkam, sociālajai grupai raksturīgs vērtību sakārtojums pēc nozīmīguma, piemēram: bērni, vecāki, ērta personīgā māja (māja kā psiholoģisks jēdziens, nevis konkrēta ēka), Latvija, vaļasprieks- dārzkopība, ceļojumi, iemīļotie TV raidījumi utt. Vērtību orientācija ir plašāks jēdziens- vērtību izkārtojums tā, lai tas vērsts uz cilvēka, sociālās grupa mērķi(-iem), piemēram: uz baudu (hedonisms), varu, mantu, pašpilnveidi, attiecībām ar Dievu utt.*Ētika/morāleĒtika ir vispārināta, teorētiska par pareizu ilgtermiņā konkrētā sabiedrībā, sociālajā grupā pieņemta uzvedība. Morāle ir reālā cilvēka sabiedrības, sociālās grupas uzvedība kopumā.

*Personība

Personības jēdzienu psiholoģijā un sabiedriskajā apziņā izprot dažādi: sākot no tā, ka ikkatrs ir personība līdz tam, ka tikai radoši un/vai izcili, ievērojami cilvēki var tikt saukti par personībām. Reliģijās mēdz būt izplatīts viedoklis, ka jāatsakās no savas personības, lai nodotu sevis vadību Dievam, jaucot personību ar ego. Autors pieturas pie viedokļa, ka personību no pārējiem atšķir tas, ka personība ir cilvēks, ka darbojas, cīnās, lielā mērā pakārto savu tā saucamo personīgo dzīvi, viņuprāt, sabiedriski nozīmīgu mērķu sasniegšanā- vienalga kādā mērogā un jomā- skolas direktors, zinātnieks, politiķis, žurnālists. To nosaka nevis amats (profesija)- tu vari būt strādnieks, bet tava būtība (identitāte) ir cita- aktīva darbošanās sabiedriskajā organizācijā vai citur, pie tam nevis darbošanās savu interešu (vaļasprieks, labums) apmierināšanai, bet sabiedrības mērķim. Var būt arī ļauna, graujoša (destruktīva) personība, nereti ir personības ar spilgtām pozitīvām un negatīvām iezīmēm vienlaikus (Pēteris I). Var būt personības, kas visu mūžu darbojušies, lai sasniegtu nereālo (alķīmiķi). Rezultāts nav personības pazīme. Būt personībai ir katra cilvēka viens no dzīves uzdevumiem.

*Pārdzimšana. Pārdzimšanas Aplis

Ir daudz skaidrojuma versiju. Autors pieturas pie izpratnes, ka ar pārdzimšanu var apzīmēt cilvēka dvēseles un gara (pašgara, jo viņā var iemājot dažādi gari) nonākšanu pēc fiziskā ķermeņa nāves garīgajā pasaulē, lai pēc tam atkal iemiesotos (inkarnētos) citā jaunpiedzimušā fiziskajā ķermenī. Šī jaunā cilvēka vietu rada ,,starta kapitāls’’ (karma), ko viņš nopelnījis ar iepriekšējo dzīvi. Dzīves mērķis ir uzlabot dvēseles karmu, lai gan to var arī pazemināt. Taču daudz augstāks mērķis ir nodzīvot dzīvi tā, lai izietu no Pārdzimšanu Apļa (nemitīgās pārdzimšanas), nonākot, paliekot Dievtuvumā pavisam. To varot sasniegt ar 8 soļiem, kuros ir gan personīgie (bērni), gan personības- sabiedriskie, gan pašpilnveides mērķi- uzdevumi. Prasības ir tik augstas, ka to var retais. Tad Dievs Israēlam deva it kā atvieglotu uzdevumu- vienkārši dzīvē izpildīt baušļus. Bet kļūt par taisno, kas to paveic dzīvē, atkal izdevās tikai retajam, jo tas bija pretrunā ar cilvēka iedzimto grēcīgo dabu- ego. Un tad Dievs deva jaunu iespēju caur Kristus- Sava Dēla iemiesošanos (inkarnāciju) cilvēkā Ješua. Viņa dvēsele bija tīra- bez pagātnes karmas, bez iepriekšējām pārdzimšanām, tāpēc Viņš tajā varēja uzņemt visu citu dvēseļu negatīvās karmas, lai tās izdzēstu ar sava ķermeņa fizisko nāvi. Bet tas uz ikkatru neattiecas automātiski- tikai tad, ja cilvēks vairs negrēko. Lai tas būtu iespējams, Viņš deva spēju ar apzinātu izvēli nomainīt cilvēka sirdī dvēseles ego ar Sevi- Kristus Mīlestību: tad vairs nav vēlme grēkot- cilvēks ir ,,atgriezies’’ no grēkiem. Tas gan neizslēdz nejaušus garīgus pārkāpumus, bet ir atslēgta motivācija grēkot. Paziņojums par šādu jaunu iespēju iziet no Pārdzimšanu Apļa, nonākt Dievtuvumā ir Labā Vēsts. Pamatoti Ješua Kristus saka: ,,Es esmu ceļš...’’, jo citi ceļi ir pārbaudīti kā plašā mērogā nepietiekoši (neefektīvi), lai atgrieztu cilvēci Dievtuvumā. Pie tam ir skaidri pateikts, ka pienāks laiks, kad pārdzimšanu- karmas uzlabošanas process beigsies, un mēs vai nu paliksim Dievtuvumā- Debesīs: nirvānā, paradīzē, vai pretējā- ciešanu garīgajā pasaulē (elle?). Bībelē Jaunajā Derībā ir daudzi panti par to, ka pārdzimšana bija vispārsaprotams pasaules uzskats arī Israēlam (mūsdienu jūdi to noliedz), visām šī reģiona tautām Ješua laikā, kaut arī vēlāk, šķiet, Nīkaja koncilā, no šī uzskata Baznīca norobežojās, svītrojot attiecīgus Bībeles pantus, bet daži palika: Mateja 16:13-14, Lūka 9:7-8 (mācekļi saka, ka cilvēki Ješua uzskata par konkrētiem atkaliemiesojošiem (inkarnējušamies) praviešiem), Mateja 17: 12-13, Marka 9:11-13 (Jānis Kristītājs kā iemiesojies Elija) u.c.

*Labā Vēsts

Paziņojums par šādu jaunu iespēju iziet no Pārdzimšanu Apļa, nonākt Dievtuvumā ir Labā Vēsts. Ješua galvenais nopelns- Misija bija radīt šādu iziešanas no Pārdzimšanu Apļa atvieglotu iespēju. Līdzība: Viņš izlauza cietuma vārtus, sasaistīja sargus, atņēma viņiem atslēgas, atslēdza kameru durvis un pavēstīja ieslodzītajiem, ka tie var bēgt, ja vēlas, un pastāstīja pa kādu ceļu- maršrutu tas darāms, ka laiks tam nebūs bezgala garš. Bet bēgt vai nebēgt ir katra paša izvēle.Tātad- pirms pasludināt Labo Vēsti, bija šī brīvības iespēja jārada.

*Dzīves jēga

Dzīves jēga ir atbilde sev uz jautājumu: ,,Kāpēc es dzīvoju?’’ Šāda atbilde jau dota vispārcilvēciskajos (universālajos) garīgajos likumos. Cilvēkam ir jāveido attiecības ar Dievu- jārisina pārdzimšanas problēma (kopš Ješua Labās Vēsts- jāatdod sava vadība Kristus Mīlestībai un to jāizprot) un jāizpilda sava Misija. Dzīves jēgas īstenošana ir laimes atslēga.

*Misija

Atšķirībā no dzīves jēgas, misija katram cilvēkam (sociālajai grupai) ir specifiska, bet vispārējās vadlīnijas ir attiecības ar cilvēkiem, viņu pievešana Dievam, bērnu audzināšana, ģimene- otrā kosmiskā pusīte veidojot kopdvēseli, pašpilnveide (ar Svētā Gara palīdzību, konkrēti personības uzdevumi dot pienesumu citiem- tieši vai teorētiski. Var būt cilvēki, kuriem atsevišķas misijas daļas izkrīt: ģimene, bērni. Ja cilvēks pilda savu misiju, viņš var just grūtības, bet ir gandarīts par dzīvi, saskaņā ar sevi, ja nepilda, nav to atradis- iekšēji neapmierināts- lai kādas izklaides, bagātību var sev atļauties.

*Mūžīgā dzīve

Tas ir periods kopš mūsu dvēseļu (ego) un gara radīšanas no Laiku pirmsākumiem līdz nezināmai nākotnei. Mēs pārdzīvosim Beigu Laiku, bet nav atbildes, kas notiek pēc tam, kad Saule pārvērtīsies par infrasarkano milzi- aprīs Zemi. Bet jebkurā gadījumā cilvēka un cilvēces pastāvēšanai ir vēl tālāka jēga- mērķis: pat ja mēs kā pašreiz pat nevarētu pastāvēt garīgajā pasaulē- paliktu cilvēku paveiktais. Tas varētu būt saistīts ar Kosmiskā ļaunuma sagrāvi uz Zemes.

 

7.Pagrieziens no neIA uz PA

*IA lineārais modelis

Valda priekšstats, ka valstis, pašvaldības, nozares u.tml.atrodas uz tādas kā taisnes, kuras vienā galā rakstīta IA, bet otrā- neIA. Un visas ātrāk vai lēnāk virzās uz IA. Šis lineārais modelis ir maldinošs. Skatīt attēlu ikonā ,,Modeļi, attēli''

*PA vektoru modelis

Skatīt attēlu ikonā ,,Modeļi, attēli''.

 

8.Vienotais (integrētais) izziņas ceļš

*Zinātne

Zinātnes atklāto faktu, datu interpretācijas bieži ir būtiski nepilnīgas vai kļūdainas. Zinātnē ir daudz subjektīvā: finansējums, termiņi, reitingi, statuss (amats, grāds) u.c. Teorijas tiek izmainītas, apgāztas. Senatnē par zinātni tika uzskatīts tas, ko tagad neatzītu.

*Pieredze

Bieži vienkāršāka un pamatotāka ir dzīves pieredze. Parasti tā noder ikdienā, bet jaunu zināšanu ieguvei- idejas, hipotēzes ierosmei: slavenais Ņūtona ābols gravitācijas formulēšanai, par kasīšanos kā labāko metodi pret niezēšanu (antinobeļa prēmija), pedagoģijā- no prakses uz teoriju, homeopātija medicīnā u.c.

*Autoritāte

Lielas dzīves patiesības pateiktas rakstnieku darbos, tautas dainās, Svētajos Rakstos. Tās apliecina fakti un dzīves pieredzes, bet pie atziņām nav nonākts ar zinātniskajām metodēm. Pie Autoritātes varētu pieskaitīt arī daļu tā saucamo pseidozinātņu, piemēram, teosofiju, kurā zināšanas iegūtas ar zinātnē pašreiz (bet ne senāk) neatzītām metodēm, bet reāliem rezultātiem: biodinamiskā lauksaimniecība, Valdorfa skolas u.c. Jāpiebilst, ka kādreiz par pseidozinātnēm tika uzskatītas arī psiholoģija (reizēm freidisms, lietišķā psiholoģija- neirolingvistiskā programēšana- līdz mūsu dienām), ģenētika, pat informātika. Un kā ar teoloģiju, filozofiju, atsevišķām fizikas, kosmoloģijas, ģeoloģijas, evolūcijas (bioloģija, paleontoloģija) jomām, kur nav iespējamas zinātni raksturojošās pazīmes: novērojumi un atkārtojami eksperimenti. Ir tik daudz pieņēmumu, ka pastāv teiciens, ka zinātne balstās uz vēl lielāku ticību nekā reliģija, bet Dāvids Deutčs (David Deutsch) ierosina nosaukt atklājumus- teorijas par kārtējiem maldiem (misleadings).

*Atklāsme

Izcilie pagātnes atklājumi pierādījuši atklāsmes nozīmi. Piemēram, Mendeļejeva sapnis par ķīmisko vielu periodisko tabulu, neprofesionāļa veikto Trojas un Mikēnu arheoloģisko atrakšanu. To gan vēl varētu pieskaitīt zinātniskai metodei- intuīcijai, proti, idejai, kas iešaujas galvā tam sagatavotā prātā. Atklāsme- pareiza atziņa neprofesionālim, cilvēkam, kuram par atklājuma saturu var vēstīt tikai prāta konstrukcija. Kā ar slavenajiem pareģiem? Ko teikt par Demokrīta izpratni par atomu, uz ko nekas nevarēja vedināt no toreizējiem pierādījumiem? Pitagora skolas ar ezotēriskām metodēm izdarītie atklājumi? Galu galā- vēsturisko Bībeles personāžu atklāsmes, kam nav pamata viņu reliģiskajā izglītībā?