LATVIJA.

Šī sadaļa ir sakārtota (strukturēta) neparasti, jo tā nav tikai tēmas izklāsts caur prātu, bet arī ir mīlestības uz savu Latviju un tās vērtības sadaļa- no sirds uz sirdi.

Kāpēc Tev vajadzīga Latvija?

Tudzīvo, lai dotu. Caur Latviju ir Tava pienesuma vieta pat ja Tu esi pasaules mēroga zinātnieks.

Tu esi piederīgs pie Latvijas, latviešu kopdvēseles, Tu esi daļa no tā, tādēļ patiesu dzīves gandarījumu negūsi dzīvojot bez Latvijas klātesamības savā dziļākajā būtībā. Reizem to skaudri apjaušs tik dzīves norietā.

Latvija. Gan no mīlestības un patriotisma, gan praktiskā skatupunkta.

Kāpēc lai šī sadaļa būtu svarīga tiem, kuriem piederība Latvijai nebūtu nozīmīga viņu dzīvē, kuri ir aprēķina (pragmatiski) cilvēki? Tāpēc, ka Latvija saimnieciski un sociāli var būt (viens no) jauna attīstības ceļa aizsācējiem, priekšā citiem, ar lielām iespējām. Tāpēc, ka Pārmaiņu pārbaudījumu (klimata izmaiņas, aizsākušies Zemes ģeoloģiskā aktivizēšanās, pārmaiņa) priekšā Latvija var būt viena no retajām piemērotām, pasargātām dzīvesvidēm.

Kāpēc lai šī sadaļa būtu svarīga tiem, kuriem piederība Latvijai nebūtu nozīmīga viņu ticības dēļ? Ja rok dziļāk Bībelē, baltu uzskatos par pasaules kārtību, ezotērismā, vēdās (saikne ar dainām) u.c., atradīsim cilvēkam nesaraujamu saikni ar savu zemi un …tās Dievatziņu (?!). Tas ir pretēji vispārpieņemtajiem kristiešu un dievturu priekšstatiem, kas norobežo savu ticību no pārējām ticībām (daosistēmas) un nodarbojas attiecīgi vai nu ar vienkāršu (primitīvu) kristietības (savā tās izpratnē- interpretācijā) kritiku vai  līdzīgi-  primitīvai latviešu garamantu ,,pagāniskai’’ kritikai it kā no kristietības skatpunkta.

Kāpēc lai šī mājaslapas sadaļa varētu būt vērtīga cilvēkiem, kuri ir nacionāli noskaņoti, uzskata sevi par patriotiem? Autors taču raksta nepieņemas lietas: latviešu tautai jāatzīst vainas un jālūdz piedošana, pozitīvi jāizturas pret ebrejiem, derīga ir kristiešu reliģija, kuru, pēc viņu domām, sludina krustnešu- mūsu senču zemes okupantu pēcteči. Ceļš augšup ir caur šķīstīšanos. Un salīdzināšanās ir tā sākums. Mājaslapa ir pilna ar Latvijas mīlestību, redzējumu, kā Latvijai ne tikai izdzīvot, bet arī izpildīt tās misiju; ar baltu Dievatziņas un garamantu vērtību izmantošanu, ievīšanu tagadnē un nākotnē.

Ja Tu esi praktiķis, ,,senču dieviņu’’ noliedzējs vai baltu Dievatziņas kopējs, ja Tu domā, ka visā tajā ir PRETRUNA, tad šī mājaslapa domāta tieši Tev. Ne tikai Tevis paša, bet Latvijas dēļ.

Latviskuma kopēji ir vieni no galvenajiem iespējamiem mājaslapā pausto ideju īstenotājiem, jo latviskums nākotnei ir viens no stūrakmeņiem. Taču vienlaikus tas ir drauds: ar pašizolāciju nostājoties pret citām ticībām un tautām, pret latviešu tautas dažādu vainu atzīšanu un salīdzināšanos par tām, lai izietu no likteņa soda- ,,ko sēsi, to pļausi''. Salīdzināšanās noveltu vainu (-as) kā bluķi no durvīm, pa kurām ar himnas vārdiem mēs aicinām ienākt Dieva svētību. Latviskuma kopējiem veltīta atsevišķa apakštēma šīs sadaļas beigās.

Latviešiem jābūt pietiekoši stingriem, noturīgiem, lai saglabātu Latviju, latviskumu divkopienu valstī, taču arī pietiekoši elastīgiem, lai divkopienu valstī nesāktos no maza konflikta nacionālais ugunsgrēks.

Kas ir Latvija?

Par to allaž iedomājos ejot Rīgā gar Brīvības pieminekli. Un es to redzu kā nezināmu lauku māmuļu, kas Atmodas gados adīja Tautas Frontes līderim Dainim Īvānam zeķes, kā tās rīdzinieces, kas mums uz barikādēm nesa pīrādziņus un karstu tēju, kā tos daudzos slepenos protestētājus padomju gados, kā strēlniekpuišus Ziemassvētku kaujās un jaunsaimniekus plēsumos 1920- tajos. Zinu, kas nav priekš manis Latvija. Mana Latvija nav nozagtā valsts. Tā nav tā Latvija, par kuru daudzi saka: ,,Ko tā man devusi? Neko!’’ Tā ir Latvija, kurai dodu es, daļa no kuras esmu es pats.

Kas ir Latvija?

Latvija šķiet pilnīgi nevajadzīgs atslēgas vārds- pašsaprotama lieta. Bet kāpēc daudzi kļuvuši no tautiskās, latviskās Latvijas Atmodas cīnītājiem un atbalstītājiem, par tādiem, kas vīlušies- ne jau par nabadzību, bet nesavtīguma (altruisma), Latvijas mīlestības ideālu nodevību egoisma, ,,izdevīguma” (pragmatisma) priekšā.

 ,,Sabiedrība it kā salūza- veiksme (aut.nekaunība un labumi) koncentrējās ierobežotā ļaužu grupā, bet veidojās arī lielas atstumtās grupas’’ raksta ,,Dienā’’ T. Tīfentāls ,,Latvija 1990-2008’’ par pētījuma rezultātiem. Tā notika visā Austrumeiropā. Tā noticis arī agrāk zemēs, kas atguva neatkarību. Vecs likums: revolūcijas taisa ideālisti, bet ieguvumi tiek ciniķiem. Ko tad vēl taujāt: kāpēc emigrē? Reklāma uzdod jautājumu: ,,Kāpēc palikt Latvijā?’’ Kāpēc to mīlēt, justies par to lepniem, būt tās patriotiem? Tāpēc, ka vispārējie sabiedrības radikālu pārmaiņu likumi nepadara Latviju mazvērtīgāku. Tāpēc, ka mēs esam atbildīgi par šo zemi, tai piederīgi, te ir mentāli mūsu vieta, te no attieksmes pret Latviju veidojas mūsu dzīves realitātes- kvalitāte. Plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā sabiedrības skeptiskā, vienaldzīgā vai pat negatīvā attieksme pārvēršas konkrētās rīcībās: likumu neievērošanā, nodokļu apiešanā, kvalitatīvi un nesavtīgi nestrādājot valsts pārvaldē, valsts svētku neatzīmēšanā ģimenē un pat himnas nedziedāšanā svētku reizēs. Vai Atmodas Latvija un patreizējā- abos gadījumos ir runa par vienu un to pašu Latviju?

 

Kas ir mana Latvija? Tā nav tik daudz, kā daļa ekspertu un sabiedrības uzskata, politiķu nozagta, birokrātiski, muļķīgi un kļūdaini pārvaldīts pašreizējais valsts modelis, šī lielas tautas daļas nemīlētā sistēma, bet gan tā ir mūsu zeme plus tauta no baltu sendienām līdz tagadnei un nākotnei, ar savu garīgo satvaru, auru, pie kuras var piederēt arī tie, kas svešumā, tāpat cittautieši, kas to pieņem.

Latvija ir pastāvējusi pie jebkuras patstāvības (suverinitātes) un baltu/latviešu ietekmes pakāpes savā zemē, un mēs par Latviju vienmēr esam bijuši atbildīgi gan par sadzīvošanu ar svešajiem (konformismu), gan ar Latvijas (kā Gaismas pils) nosaukšanu vārdā, ko vainogojušas Atmodas, kultūras atdzimšana, sava valsts.

Latvija ir mājvieta latviešu nācijai uz Zemes, vieta, kur un kam dot (kaut globālā mērogā- zinātnē u.c.)- īstenot savu dzīves misiju un no kuras kā savējais saņemt. Pat ja valsts pārvalde ir tam nelabvēlīga. Latviju, kāda tā ir, veidojuši kurši, zemgaļi, latgaļi, līvi, dzimtzemnieki baronu jūgā, 1905.gada revolucionāri, strēlnieki, 1918.gada valsts izcīnītāji un veidotāji, gan padomju disidenti, gan tās latviski noskaņotie okupācijas varasvīri, Atmodas dalībnieki, ASV, Austrālijas un Sibīrijas latvieši, patreizējie politiķi un emigranti...

 

Latvija ir latviešu tauta (arī svešumā) plus lojālie cittautieši šeit, mūsu zeme un mūsu garīgais satvars. Latvijas valsts jebkurā (īpaši neatkarības) pašnoteikšanās (suverenitātes) formā ir milzu vērtība, bet nav izšķirošā Latvijas pazīme.

Latvija nav tikai ģeogrāfisks, politisks, tautsaimniecisks jēdziens, bet tai ir arī etnopsiholoģiskā (kopīgas dvēseles) dimensija, sinerģisks* kopēja pozitīvisma vai negatīvisma publiskajā telpā veidojums. Tādēļ Latvijas būtiski izdzīvošanas jautājumi ir arī nacionālā apziņa (Latvija kā vērtība, patriotisms), publiskajā telpā, uzņēmumos, ikdienas saziņā lietotā valoda, emigrācija un imigrācija, dzimstība, ģimenes loma un nelabvēlīgo ģimeņu ,,dinastijas'', plašsaziņu līdzekļu un cilvēku sarunu saturs... Izdzīvošanas specifika ir arī materiālajā sfērā: HES kaskādes drošība, (ne)atkarība no Krievijas energoresursiem, nogremdēto ķīmisko ieroču izplūdes novēršana Baltijas jūrā un citi- ne tikai ekonomika, sociālie jautājumi caur dabas vides aizsardzības prizmu, kas tradicionāli tiek uzskatīti par ilgtspējīgu attīstību vienojošām sastāvdaļām.

 

*Sinerģija- savstarpēji neproporcionāli pastiprinojoša vai mazinoša mijiedarbība.  Sinerģijas formula: 1+1 nav 2, bet var būt arī 3 vai 1.

 

Latvijas izpratni sabiedrībā iedalu vairākos slāņos- kā sīpolu mizas- zem katra slāņa atkal nākošais : 

Latvija= latviešu tauta (visā pasaulē)+ mūsu zeme pie Baltijas jūras; šinī izpratnē latviešu tauta- latvieši ceļā no baltu senatnes uz nākotni, lai kur viņi atrastos+latviešu tautas garīgais satvars.;

Latvija= Latvijas iedzīvotāji+ zeme+ valsts (arī vēsturē sadalīta, jebkurā tās formā, suverenitātes pakāpē: arī vācu baronu, Krievijas cara un padomju laikos ); jāņem vērā, ka Latvijas Republikas Satversme varu Latvijā nodod Latvijai piederīgajiem iedzīvotājiem- nevis latviešu, bet Latvijas tautai;

Latvija= neatkarīgas Latvijas Republikas (LR) pilsoņi un iedzīvotāji (ar divkopienas valsts pazīmēm, ar patērētāju sabiedrības un attiecīgas latviešu  morāles iezīmēm, ar pašreizējo noliedzošu attieksmi pret valsts varu un Latvijas daļai- arī nepatriotismu)+ zeme+ LR valsts aparāts (tās patreizējās politiski-ekonomiskā, tiesiskā formā un ar morālo stāvokli, ko valsts pārvaldes atsevišķu amatpersonu, deputātu darbības dēļ publiskajā telpā reizēm raksturo ar terminu ,,valsts nozagšana’’);

Latvija= viss augšminētais + tautas jūtas gatavība izcīnīt tās neatkarību trijās Atmodās;

Latvija= LR valsts gan pirmās, gan šīs neatkarības laikā;

Latvija= tikai LR patreizējā valsts pēc pēdējās Atmodas.

Latvija= tikai korumpētā, pārmēru birokratizētā un nekompetentā pašreizējā valsts vara ES ietvaros (diemžēl tas ir daļas sabiedrības viedoklis).

 

Cik dažādas izpratnes, kas ir Latviju, kad sakām: ,,Es mīlu Latviju’’, Man vienaldzīga Latvija’’, vai jēdzienam veltām negatīvas jūtas. Saprotot jēdzienu Latvija šauri, sūtam lāstu arī Latvijai plašā izpratnē, nicinām pagātni, senčus, aizslēdzam nākotni un beigu beigās- lāsts kritīs uz mums personīgi- šai un nākošajā dzīvē.  Lāsts- tās ir mūsu negatīvās domas, vārdi, jūtas pret to, ar ko saprotam vārdu ,,Latvija’’.

Latvija ir bijusi un būs vērtība neatkarīgi no grūtiem vai ,,trekniem’’ laikiem, neskatoties uz globalizāciju, okupāciju, latviešu patriotismu vai mantrausību. Arī Latvijas  valsts ir bijusi un būs vērtība. Sava valsts Latvija, tās brīvība ir Dieva svētība mūsu tautai, ar kuru mēs nesaprātīgi ,,rotaļājamies’’. Mazāk kā divsimt pasaules tautām (nozīmīgas ap 5 tūkstošiem) ir sava valsts, daudzām ir starptautiski neatzītas valstis. Latvieši ir izredzēto vidū ar labklājības līmeni starp 30-50.vietu. Mums ir iekšējs un ārējs miers, nav nežēlīgs totalitārs režīms. Mēs esam izredzēto vidū.

Pirms dziedam himnu, noliegsim galvas vainas atziņā un nožēlā par personīgo un tautas kopējo attieksmi pret savu valsti, atgriezīsimies no ceļa, kas ved uz NEKURIENI, pateiksimies Visaugstākajam par žēlastību un dāvanu- par brīvu Latviju (ierobežojumus tai globalizācija, citas valstis un nelojāli cittautieši var uzlikt tad, ja mēs to pieļaujam). Uzcelsim Latviju kā templi- ne no akmeņiem darinātu: savā zemē, savā pagastā, savā sirdī. Un tikai tad Viņš varēs piepildīt mūsu lūgšanu:

,,Dievs, svētī Latviju!’’

Latvijas cerība.

 Latvijai, latviešu tautai nav cerība izdzīvot XXI gadsimtā?

Latvijai, latviešu tautai ir cerība izdzīvot XXI gadsimtā, vēl vairāk- pilnveidoties.

Tagadējie procesi nacionālajā un demogrāfiskajā jomās, globalizācija it kā nerāda iespēju latviešiem, Latvijai neizzust XXI gadsimtā. Bet nākotne nav pašreiz apkārtredzamo tendenču turpinājums, tā nesīs pagriezienu (jo pašreizējā attīstība savas iespējas izsmēlusi), būtiskas pārmaiņas. Pastāv (līdzīgi kā ar atmodu) daudzu veiksmīgu apstākļu, notikumu sakritības iespēja, kad visu var izšķirt mūsu gatavība pārmaiņām.

Latvijai jāatrod izeja no ,,bezizejas’’. Esošajā situācijā un dabas vides, sociālajos, ekonomiskajos, pārvaldības, drošības procesos pasaulē, tā saucamajos ilgtspējīgas attīstības risinājumos nav redzama reāla alternatīva izraušanai no Zemes ekoloģiskās, drošības, ar to saistītās sociālās un ekonomiskās katastrofas. Nacionālā (valoda, krievvalodīgo attieksme- spiediens, globalizācija un masu kultūra, pašu attieksme pret latviskumu, tradīciju izzušana...)  pārvietošanās (migrācijas), dzimstības, pat valsts drošības u.c. jautājumi ir pamats uzskatam, ka Latvija, latvieši XXI gadsimtā neizdzīvos. 

BET CERĪBA IR!!!

Ir varbūtība ne tikai izdzīvot, bet sasniegt daudz augstāku dzīves kvalitāti: gan pasaulē, gan Latvijā, arī mūsu tautas nacionālo uzplaukumu!

Garantijas nav, bet ir 4 apstākļi, kas ļauj cerēt Latvijai un pasaulei:

-Brīnuma iespējamība- veiksmīgu daudzu apstākļu un notikumu sakritība;

-Laika Ritums- nav pašreiz iespējams paredzēt, pat iedomāties visas galvenās pārmaiņas XXI gadsimtā: jaunus procesus, esošos pagriezienus –nevajag domāt, ka, turpināsies (ekstrapolēt) mūsdienu tendences, tādēļ tas, kas pašreiz šķiet neiespējamd (utopisks), var kļūt vēlāk realitāte;

-Radīšanas (kreativitātes) teorija zinātnē- ja viss ti mērķtiecīgi radīts, būtu neloģiski domāt, ka to pieļautu iznīcināt kādam spēkam, kas atrodas ārpus cilvēces ietekmes robežām;

-Reliģiju apsolījums.

Latvija ir viena no zemēm, kurai var būt nozīmīga loma (vismaz Baltijas, (Ziemeļ)Eiropas mērogā) cilvēces pārejai uz pēcpostmoderno- pilnvērtīgo attīstību. Pārmaiņas pārveidei un pilnveidei var sākties kā Atmoda: vērtību un ētikas apgaismība. Pārmaiņu atslēga ir garīgajā vidē, paļāvībā un līdzdarbībā pārmaiņām tajā, pārmaiņu aģentu ņemšanā vērā, nevis bezdarbīgā paļāvībā; arī neilgtspējīgo tendenču bremzēšanā.  Lielo pagriezienu neradīs izglītība, politika, plānošana- cilvēka izstrādāta programma- dienaskārtība, bet kā ,,apstākļi’’: no Augšas iniciēts pagrieziens sabiedriskajā apziņā vai/un pretēji- krīzes izraisīta degradācija. Garīgās vides pārmaiņas noteiks izmaiņas materiālajā vidē, nevis (dabas) vides apziņu, ētiku cilvēces mērogā pietiekoši ātri var izmainīt dabas vides draudi. Pārmaiņas var būt ne kā patreizējo uzlabojumu vai procesu turpinājums, bet kā visaptverošs pagrieziens pretējā virzienā, kā tas daudzās jomās politikā, tehnoloģijās uc.jau neparedzēti noticis XX gadsimtā un senāk.

Kurp ej, Latvija?

Lai gan latviešu tautas un Latvijas izdzīvošana šinī gadsimtā ir ļoti apdraudēta, iespējams arī būtisks uzplaukums. To noteiks Brīnums mijiedarbībā ar latviešu tautas gribu. Visu izšķirs nevis negatīvie iekšējie un ārējie apstākļi: krievvalodīgo īpatsvars un nacionālais- valodas u.c. spiediens,  viņu daļas nelojalitāte, globalizācijas un Krievijas ietekme, ES un pasaules ekonomikas neveiksmes u.c.), bet

a) latviešu vēlmei būt latviešiem un saimniekiem savā zemē,

b)Latvijas ekonomikas atbilstība latviešu tautas mentalitātei,

c)Garīgā un PA Atmoda Latvijā (Baltijā), kļūstot par ,,pilotprojektu'' Eiropas pilnvērtīga attīstība.

Mēs esam mazi un nenozīmīgi?  Mūsu mentalitāte, garīgās vērtības attiecināmas tikai uz kultūras sfēru (pašdarbība, izklaide) un tūrismu?

Latviešu mentalitāte, vērtību sistēma ir lielā mērā atbilstoša ilgtspējīgas attīstības principiem, neskatoties uz izkropļojumiem, tā vēl ietekmē praktisko dzīvi- šie divi apstākļi izplēnējuši daudzās ,,attīstīto valstu’’ tautās. Latvija ir kā Eiropas mēroga dabas un kultūras biosfēras rezervāts. Latvija/Baltija tāpēc var kļūt par (Ziemeļ)Eiropas mēroga jauna, reāla, uz garīguma balstīta IA modeļa ieviesēja- ,,pilotprojekta zeme’’, ,,kristalizācijas punktu’’ (mūsu Misija) pēcpostmodernajai civilizācijai, kļūt no provinces, atpalicēja par līderi, priekšā daudziem ar dzīves kvalitāti. Tāpēc Latvijai atdota neatkarība!!!

Piemēri: pēc 2.pasaules kara sakautie Japāna, Vācija, Izraēla (pēc holokausta) drīz vien apsteidz daudzus uzvarētājus, jo apvieno tautas mentalitātes iezīmes, garīgumu ar jaunu tautsaimniecisko pieeju un tehnoloģijām; tas pats attiecas uz kolonijām-Dienvidaustrumu Āzijas ,,tīģeri’’ u.c.

Es ticu Latvijai kā milzu vērtībai ar savu misiju globalizācijas griežos. Kā no kuršiem esam pārtapuši latviešos, tā mūsu tauta savā zemē tālākā nākotnē var kļūt par citu etnosu sevi nepazaudējot, bet pastāvot pārvērtībās.

Latviskuma, Latvijas patreizējās nosargāšanas jēga ir, lai nevis tā izsīktu tuksnesī kā dažas Āfrikas upes, bet lai tā nepārredzamā nākotnē ieplūst lielākā upē- etnosā ar savām vērtībām, pienesumu, un beigu beigās okeānā: cilvēcē, sociumā, teogeosociumā- Pasaules Kokā. 

Sīkāk par to nodaļas ,,Latvija’’ beigās sadaļā ,,Latvijas Misija pasaulē’’.

Par Latviju no mācības kopsavilkuma (paradigmas).

Latvijā notiekošo galvenokārt noteiks procesi pasaulē, lai gan ir arī izšķiroši vietējie faktori.

Latvija nav kāda perioda režīms, tās būtība pat nav valsts (lai gan tā ir milzu vērtība).

Latvija ir mūsu tauta, visi tai lojālie plus mūsu zeme , ko kopā savij mūsu garīgais satvars no baltu sendienām,  līdz kamēr, iespējams, ievīsimies ar savu pienesumu (nevis izzūdot) nākotnes etnosā (kā kurši latviešos).

Kaut Latvijas (latviešu tautas) likteni pamatā noteiks norises pasaulē, bet izšķiroši būs arī procesi un tautas domas un darbi uz mūsu zemes, svešumā saistībā ar izmaiņām, īpaši tādās jomās kā demogrāfija (dzimstība, mirstība, veselība, dzīvesveids, vide), imigrācija (viesstrādnieku, patvēruma meklētāju ierašanās), latviešu izbraukšana uz ārzemēm (emigrācija) un viņu atgriešanās (reimigrācija), latviešu valodas lietošana starpnacionālā saziņā, savu tradīciju kopšana saskaņā ar to būtību, tautsaimniecība, kas balstās uz nacionālo mentalitāti, īpašuma (zemes) piederību latviešiem pēc pārliecības,  dzīvesziņa, valsts un vietējā pārvalde Latvijas interesēs... Lai tuvinātu Pagrieziena iespējamību uz ilgi un noturīgi spējīgu attīstību caur Brīnumu, kas izraisa Latvijā ceturto- Garīgo un pilnvērtīgas attīstības Atmodu, mūsu galvenie uzdevumi ir 

-salīdzināšanās par pagātni/tagadni,

-lūgšana,

-,,izkāpšana no ierakumiem'' un sadarbība garīgajām un vides kustībām, organizācijām (tai skaitā Baznīcai),

 -pārmaiņu aģentu ietekmes, efektivitātes būtiska paaugstināšana caur to studiju apļiem,

-garīguma un dzīvesdarbības vienotības (dzīvot atbilstoši savas ticības vai pārliecības mācībai) principu īstenošana,

- vērtību, procesu virzības izpratnes, rīcības izglītība pilnvērtīgai attīstībai,

-pārmaiņas  demogrāfijā (dzimstība, mirstība (ietekmē veselības aizsardzība, dzīvesveids, vide), imigrācija, reimigrācija, cittautiešu imigrācija),

-tautas un valsts nacionālā stāja:  valodas lietošana starpnacionālā saziņā, savu tradīciju kopšana saskaņā ar to būtību, tautsaimniecība, kas balstās uz nacionālo mentalitāti, īpašuma (zemes) piederību latviešiem pēc pārliecības,  dzīvesziņa,

-plaisas starp varu un tautu pārvarēšana: patriotisma atgriešanās, tautas tiešā demokrātija, valsts un vietējās pārvalde ,,nav nozagtas’’, pārvaldība, ievērojot IA (PA)

-pilnvērtīgas attīstības centru izveides ierosināšana (iniciēšana) un veidošanās (iniciatīva no apakšas), atbalsts tām, to sadarbība, izglītošanās; kā arī pilnvērtīgas attīstības centra, demonstrāciju (plus pētniecības, izglītības)

Latvijas specifiskās demogrāfiskās, nacionālās, arī ekonomiskās tendences strauji tuvina Latvijas (latviešu) izzušanas iespēju, taču atsevišķi procesi liecina par pagrieziena, Garīgās Atmodas iespējamību. Tādēļ Latvija, Baltija var kļūt par uz garīgumu balstīta IA veida īstenošanas kristalizācijas punktu (Ziemeļ)Eiropai un pēc gadiem būt priekšā citām šķiet it kā dzīves kvalitātē neaizsniedzamām zemēm. Latvijas (tāpat kā Armēnijas, Japānas, Izraēlas un citu  zemju ar stipru nacionalitātes apziņu) viens no pastāvēšanas pamatiem ir nacionālās (identitātes) specifikas (mentalitātes, vērtību sistēmas) integrācija pēcpostmodernajā attīstībā: tautsaimniecībā, pārvaldē u.c., ne tikai kultūrā, tūrisma nozarē.  Šī (specifika) identitāte, neatkarīgi no mūsdienu ietekmēm (deformācijām) ir lielā mērā atbilstoša ilgtspējīgas attīstības principiem: atbildībai par savu vietu (senāk- viensētu), zemi, resursiem (mežu, ezeru...), to saprātīgu, taupošu (racionālu) izmantošanu. Latvijas izredzētību apliecina relatīvi droša un dzīvei labvēlīga ģeogrāfiskā vide- dzīve Dieva ausī.

Ilgi turpināties spējai būtiski ir likt centrā nevis vidi, bet garīgumu. Mūsu šķērslis un priekšrocība, ka Latvijā mistiskā veidā savijusies Labā Vēsts no Kristus mīlestības, baltu Dievatziņa un saikne ar Austrumu sensaknēm. Latvija ne tikai kā zeme ir viena no pasaules mēroga svētvietām- izredzētā zeme XXI gadsimtā. Tādēļ Dievs mums atļāva atgūt brīvību, valstisko neatkarību. Neatkarības atjaunošana Latvijai tika dota ar kaut kādu virsuzdevumu, iespējams, kļūt par uz garīgumu balstīta IA , PA modeļa pirmsākumu.Ja latvieši, Latvija šo uzdevumu neizpildīs, mēs izzudīsim.  [Šķērssvītras teksts pie daļēji pieejamas informācijas].

 

 

Latvija no pagātnes uz nākotni.

Latviešu tauta vēsturiski radās tad, kad radās apziņa (sapratne) par to. Bet nacionāli (etniski), psiholoģiski un garīgi tā ir senāka par izpratni par to tautā. Latviešu tauta ir veidojusies tajos senlaikos, kad ienākot patreizējā teritorijā un pat pirms tam noformējās tas pazīmju kodols, kas nosaka latviešu tautas  (etnisko) būtību: gan no ģeogrāfiski ģeoloģiskajiem apstākļiem, gan garīgā mantojuma saiknē ar Visaugstāko.

Latviešu tauta, kā jebkurš etnoss, ir pārejoša forma konkrētā vēsturiskā periodā ar dziļām saknēm baltu pagātnē, to tautu ietekmes piejaukumu, kas valdījuši, karojuši, uzturējušies patreizējā Latvijas teritorijā. Taču tāpat kā cilvēkam, kas dzimst un pāriet...(atmiņās?), aiz sevis atstājot paveikto un bērnus, ir būtiska vērtība un nozīme, tā arī latviešu tautai savā pastāvēšanas periodā ir sava misija tagad un nākotnei, kas izriet no tās sākotnējā(o) senatnes etnosa(u) pieredzes un garīgā mantojuma un iestiepjas cilvēces kopīgajā nākotnē, kur būs daudz nopietnāki veidojumi par kādreizējo ,,padomju tautas’’ vai tagadējo ,,ES pilsonis’’ konstrukciju.

Līdzīgi (analoģiski)- jēdziens ,,Latvijas zeme’’ ir teritorija, kura vēsturiski radās tad, kad dzima tās kā vienota veseluma apziņa, bet faktiski- kurā latvieši un mūsu senču ciltis mituši pēdējos vairāk kā  tūkstoš gadus, kas noteikusi viņu IA atbilstošo mentalitāti un dzīvesdarbību. Ar šo specifisko garaspēku savu un citu padomju nāciju, tautību  izdzīvošanas dēļ (bet ne tikai) latviešu, igauņu un lietuviešu tautas sadrupināja PSRS ietekmi, radot priekšnoteikumus šīs impērijas sagrāvei. Politiskie, idejiskie, ekonomiskie faktori to papildināja.

Latvija, Francija, Vācija, Armēnija utml. ir etnosa un savas zemes vienotības piemēri. Latvijā, Francijā, Vācijā, Armēnijā var dzīvot šai teritorijai vēsturiski piederīgas minoritātes: baski, kurdi, čigāni, tajā var mist mūsdienu emigranti, un visiem tiem jānodrošina cilvēktiesības un plaša, bet ierobežota (uz dominanci nepretendējoša) kultūrautonomija, bet Latvijas, Francijas, Vācijas, Armēnijas būtību nosaka latviešu, franču, vācu, armēņu tautas; tās nes atbildību par šo zemi, tajā notiekošo, un tā ir tai piederīga. Latvijas daļa ir arī latvieši ārzemēs, kas nav pazaudējuši saikni ar to, kaut emocionālā, kultūras izpratnē. Latvija, Francija, Vācija, Armēnija kā vienots veselums nepazūd, ja tā zaudē neatkarību, tiek sašķelta vai kādu laiku citai valstij pievienots kāds tās apgabals. Latviju, Franciju, Vāciju, Armēniju utml. varētu nosaukt par ar vietu saistītu etnosa sociālpsiholoģisku veidojumu (aktieris Ē.Valters to mēdza arī dēvēt par tautas dvēseli, filozofētāji- par tās garīgo ķermeni). ,,Man pašam kungam būt, man pašam- arājam’’, teikts latviešu dainā. Taču tas neattiecas uz okupētām, apstrīdāmām teritorijām, kur etnoss ir izkaisīts citu vidū (Lielvācijas, Lielarmēnijas utml. idejas). Latvijas jēdziena būtība, serde- latviešu tauta latviešu zemē. Tā ir Latvija. Pārējais: papildinājums, precizējums. Nevis mūsu patreizējais pārvaldītāju režīms zem neatkarīgas valsts maskas, tā kropļojošā ietekme, kā to uzskata daļa sabiedrības, veidojoties negatīvai un antipatriotiskā attieksmei pret Latviju. Par tādu ilgtpastāvēt spējīgu Latviju ir runa šajā darbā. Autors nenoliedz, ka pastāv arī citas augšminētās Latvijas izpratnes, bet izvēlas šo kā atbilstošāko ilgtermiņa integrētai pozitīvai mērķorientētai domāšanai.

 

Latvijas būtība nav pašreiz nemīlētais politiskais režīms. Tas nedrīkst kļūt par pamatu patriotisma zudumam, aizbraukšanai, necieņai pret himnu, karogu, valsts svētkiem... Latvija ir mūsu jaunstrāvnieki, tautasdziesmu vācēji, sūro dzimtbūšanu izdzīvojošie dzimtļaudis un lepnie ķoniņi, strēlnieki, jaunsaimnieki 20-tajos un patriotiskā jaunatne 30-tajos gados, mežabrāļi, disidenti, mūs uz brīvdomību iedvesmojošie dzejnieki, aktieri, trimdas kultūrvides un politisko prasību uzturētāji, dievturi, folkloristi, mācītāji... Latvija ir mūsu daudzveidīgā, skaistā daba. Latvija ir bijusi un būs atkarībā vai neatkarībā, savā valstī jeb zem svešas varas. Latvija ir tauta un tās zeme. Latvija ir latviešu zeme no senlaikiem uz nākotni.

Vai mīlot Latviju, noliegsim savu valsti? Valsts ir ne katras, bet dažu tautu lielākā privilēģija. Valsts nav politiķu, politikas patreizējā morāle, kurā sakņojas likumdošana un tās (ne) ievērošana, ekonomika- tautas un varas atsvešinātība. Jā, šāds režīms ir nepieņemams, bet tas ir uzspiests arī no malas- globalizācijas negatīvās puses. Tas valstiskais egoisms izriet arī no tās iedzīvotāju mantkāres, tieksmes pēc komforta, izpriecām, baudām, iespējas ,,būt pārākam’’ vai ,,kā visiem citiem’’ kā galveno dzīvē. Mūs tādus gribēja tie, kas manipulē ar pasauli un mēs piekritām tādi būt. Šis laiks ir tāds, kādu nevēlamies. Tas ir drauds mūsu valsts un tautas pastāvēšanai,. Tas ir pārkāpums Dieva priekšā. Bet vēl mums dots žēlastības laiks. Tāpat kā padomju laikā aktuāli ir disidenta Gunāra Astras vārdi, ko viņš teica: ,,Es ticu, ka šis laiks pazudīs kā ļauns murgs.’’

 

Latvija nepastāv tikai materiālajā pasaulē

Valsts nevar pastāvēt materiālajā plaknē, ja tās ideja, veidols un jēga nedzīvo cilvēku apziņā. Galvās un sirdīs.

Tauta bija trūcīga un nabadzīga arī toreiz, 1.neatkarības sākumgados, bet materiālā nabadzība nebija šķērslis mīlestībai uz Latviju. Šķērslis varēja būt vienīgi garīga nabadzība, drosmes un pašaizliedzības trūkums, patriotisma un gribas trūkums – par laimi šo galīgi neekonomisko un nepragmatisko pazīmju toreiz latviešiem netrūka.

 

Piederība latviešiem, Latvijai un citas identitātes.

Piederība latvietību nedrīkst padarīt par vienīgo. Cilvēka piederība savai zemei, tautai nav vienīgā viņa piederība/būtība (identitāte). Pa vertikāli augšup stāv reliģiskā (ne)ticība, idejiskā (pārliecības) piederība, Zemes pilsoņa apziņa un rīcība (nevis kosmopolītisma, bet redzējuma plašuma un atbildības kontekstā); pa vertikāli lejup: piederība kopienai (suiti), ģimenei (dzimtai); pa horizontāli: profesionālā un vaļasprieka (sportists) identitāte. Visām šīm identitātēm būtu jābūt prioritārā harmonijā. Mūsdienās postmodernisma laikmetā daudziem trūkst vispār kāda nopietna piederības sajūta- viss mainās: profesija, dzīvesvieta, dzīvesbiedrs... Un būtiskākais tiek atstātas novārtā. Arī latviskums.

Savukārt cīnītāji par latvisku Latviju (TB/LNNK, dievturi u.tml.piekritēji) bieži nacionālo identitāti pasniedz kā galveno, nevis redz to kopējā identitāšu vērtību sistēmā. Līdzīgi- reliģijām piederošie.

Cilvēkam kā nacionālās vērtības ir prioritārā secībā:

-tēvzeme (senču zeme),

-dzimtene (zeme, kur piedzimis),

-zeme, kurā viņš dzīvo,

-mīļākās valstis (angl. favourite countries).

Pie tēvzemes tu esi saistīts kā daļiņa no veseluma, kā niedre no kūlīša, kurā ir stiprums, kas tevi uztur un pasargā (pat, ja to nedara tava valsts, to dara tavas tautas garīgais satvars un tautas dvēsele), savukārt tu dzīvo, lai dotu tēvzemei, savai tautai. Ar tēvzemi tevi vieno ,,kolektīva'' saite.

Pie dzimtenes tevi tur individuālas emocijas, jūtas, bērnības iespaidi. Kā dzimtene ir ne tikai zeme (valsts), bet arī tēva sēta, tās apkārtne, pilsēta, novads. Ar dzimteni tevi vieno individuāla saite.

Zeme, kurā tu dzīvo, var būt devusi tev glābiņu, patvērumu, tai tev jābūt pateicīgam, to jārespektē. Bet, ja tu tikai esi gribējis piesūkties pie tās labumiem, cik slikti tas tavai likteņa algai. Brauc mājās! Labklājību svešā zemē var atrast, bet dzīves kvalitāte ir tēvzemē.

Pie mīļākās zemes, kur tu gribi aizceļot atkal un atkal, tie, kuriem tāda ir, tevi tur ilgas, jūtas, mistiska un neizskaidrojama saikne. Mācies par to! Aizbrauc un uzturies tur tik ilgi, lai tu to izjustu!

Dzīvo tēvzemē!

 

3. Situācija Latvijā. Cēloņi. Draudi. Iespējas.

Latvijas specifiskās varas/attieksmes (demokrātijas) un no tās izrietošās nepatriotisma , demogrāfiskās, nacionālās, globalizācijas , ģeopolitiskās, tautsaimniecības (ekonomiskās) tendences, iespējamās katastrofas strauji tuvina Latvijas (latviešu) izzušanas iespēju, taču atsevišķi procesi liecina par pagrieziena, Garīgās Atmodas iespējamību- lielām iespējām.

 

Patriotisms.

Mīlestības uz Latviju trūkums ir galvenais drauds Latvijai.

Tas izpaužas attieksmē pret sevi Latvijā (a)patērētāju sabiedrība, b)vēlmē būt pārākiem par citiem, c) nepilsoniska sabiedrība, tautas demokrātijas varas ,,neņemšana’’- vēlme, lai pareizu varu īsteno ,,no augšas’’- visu šo abc cēloņu ietekmē rodas varas īstenotā ,,valsts nozagšana’’, kas savukārt rada plaisu starp varu un tautu, valsts nemīlēšanu; cēloņi- vaina nesākas ar mūsu politiķiem, bet gan tautu, gan mērķtiecīgu konkrētu ārvalstu (Krievijas) un vispasaules manipulatoru mērķtiecīgu iedarbību uz tautu un politisko sistēmu, politiķiem; bez tam attieksme pret sevi Latvijā  vēl izpaužas kā d)izbraukšana, e)ģimeņu vājums: dzimstība, bērnu audzināšanas rezultāts (kvalitāte), f) negatīvisms saskarsmē un plašsaziņas līdzekļos  u.c. Tikai otrkārt  mīlestības uz Latviju trūkums izpaužas attieksmē pret valsts varu, Latvijas valsti kopumā, kas it kā pamanāms priekšplānā.

Iespējas ir Garīgās/nacionālās un pilnvērtīgas Atmodas, 4.Atmodas iespējamība, kas gruzd zemdegās, izpaužas gan kā sabiedrības patriotisma apliecinājumu pieaugums valsts svētkos, intereses par īstenām tautas tradīcijām caur kultūru, lūgšanām pēc 4.Atmodas, iespējamību palielina mūsu vēsturiskā pieredze ar atmodām un baltu viedums.

Demokrātija.

Valstī dominē vara, kas galvenokārt (prioritāri) īsteno savas un savu Latvijas un starptautisko ietekmētāju (manipulatoru) intereses, neskatoties, ka veidojas aizvien jaunas partijas, lai to radikāli mainītu (Repšes, ,,Vienotības’’, Zatlera, Sudrabas utml.partijas, sistēmas būtība nemainās, kas rāda, ka politikas metodēm, politiskās sistēmas ietvaros to nevar izdarīt- jāmainās tā augšminētiem sadaļā par patriotismu cēloņiem tautā. Tas var būtiski pārmainīties tikai ar Atmodu, bet to var un vajag no apakšas veicināt ar tautas demokrātijas (pilsoniskā sabiedrība, optimismu, pozitīvismu saskarsmē un plašsaziņas līdzekļos) un tautas izglītības (demokrātijai: aktivizēšanai, iesaistīšanai un izpratnei par pārvaldi; ilgtspējai/videi, pārmaiņām utml.palīdzību; šeit izšķiroša loma ir iespējām, ko dod pārmaiņu aģenti, lūgšanas, šo jauno ideju (domu spēks) aprite sabiedrībā.

Demogrāfija

Situācija: lielāka mirstība nekā dzimstība, lielāka latviešu izbraukšana nekā atgriešanās, krievvalodīgo liels īpatsvars, īpaši ekonomiskajos centros, viesstrādnieki, Latgales atpalicība; nākotnē: viesstrādnieku un bēgļu plūdi, iedzīvotāju aizplūšanas  no laukiem problēmas. Iespējas var radīt tikai garīgā Atmoda: iedzīvotāju attieksmes maiņa pret ģimeni, bērniem, par dzīvi dzimtenē, par citām vērtībām, par pilsonisko sabiedrību, kas maina politisko sistēmu valstī, atkarību no ES un dažām valstīm (Krievijas, ASV…) un tikai kā tā sekas var būt valsts būtiska demogrāfiskās politikas un latviešu pašiniciētas uzvedības maiņa.

Nacionālais

Situācija ir ļoti smaga- pirmkārt, mūsu pašu- latviešu attieksmes dēļ, otrkārt, ārējo- ārpus mūsu tautas apstākļu dēļ. Būtiskākais ir mūsu īstena latviskuma zemā vieta vērtību skalā un izturēšanās pret latvisko/ Latviju, kas ietver jau minētos demokrātijas un demogrāfijas aspektus: attieksmi pret Latvijas valsti vārdos un darbos, tās attiecināšanu uz Latviju kopumā, izbraukšana, tautas tradīciju, piemēram, Jāņu, aizstāšana ar izmainītām, pat pēc mērķa pretējām izdarībām, pāreja uz krievu valodu starpetniskā saskarsmē, daļēji vienaldzīga attieksme pret Latvijas zemes un īpašumu izpārdošanu ārzemniekiem (,,investoriem’’), pret viesstrādnieku iespējamo ieplūšanu u.c. Kā ārējie draudi minami vispasaules Krīze vai Katastrofa, nekontrolēti globalizācijas procesi, ES/ASV diktāts, Krievijas ārējie draudi un piektās kolonas izmantošana valsts iekšienē.  Izpausmes: divkopienu valsts, liela nacionāli agresīvas (uzspiešanas) uzvedības krievvalodīgo kopiena, ko mērķtiecīgi uzkurina Krievija, kaut arī ir liela neitrāla un labvēlīgi lojāla cittautiešu daļa, tā rezultātā latviešu valodas lietošanas atkāpšanās saziņā, nereti pat dažreiz oficiālā līmenī, kaut arī ir latviešu valodai valsts valodas statuss, ekonomikas, pat lauksaimniecības un mežu zemes koncentrēšanās krievvalodīgo un ārvalstu īpašnieku, kompāniju rokās, krievvalodīgo dominante Rīgā un citās lielajās pilsētās, būtiskā Latgales daļā (ne visā). 

 Pamatcēlonis- tautas atteikšanās pēc savas izvēles no Atmodas no garīgajiem un nacionālajiem, arī vides mērķiem plus ārējo spēku (ārpus tautas) iedarbība, lai tas notiktu.  

 

Globalizācija

Globalizācija ir samazinājusi un turpmāk vēl straujāk samazinās personības identitātes saites ar Latviju, dzimto vietu. Piederības sajūta cilvēcei, Zemei, atbildība par to ir pozitīva parādība, īpaši ja to izjūt pēc principa: ,,Domā pasaules mērogā (globāli), rīkojies uz vietas (lokāli). Problēma un draudi ir ,,pasaules pilsoņa’’ parādība (sindroms) vai jebkādas piederības (identitātes) zudums- izzūd jūtu, kultūras, vēlāk ekonomiskā saikne ar Latviju. Iespēja ir tikai garīgā un PA Atmoda. Pašreiz var tikai ar izglītību, pasākumiem, sociālo, pārvaldes u.c politiku veicināt pozitīvu attieksmi un saikni ar Latviju.

 

Ģeopolitika

Pasaules lielvalstis (Krievija, ASV) un to savienības (ES, NATO, PTO, SVF u.c.), kā arī formāli un  ,,neformāli’’ ekonomiski- politiskie grupējumi, ,,slepenās ložas’’ veic pasaules ietekmes sadali un pārdali, kurā starptautisko attiecību ētika (normas) un pat līgumi bieži tiek ignorēti vai uzsvērti tikai izdevīgie. Latvija un citas mazās valstis, tautas tiek ņemtas vērā tiktāl, ciktāl tas ir izdevīgi. Tiktāl neko jaunu neesmu pateicis.

Bet viedas un gudras tautas, zemes, kaut arī tobrīd politiski un militāri vājas, var pastāvēt par savām interesēm: sakautās un jaunās valstis pēc otrā pasaules kara: Izraēla, Japāna. 3 mazajām Baltijas valstīm, to tautām bija izšķiroša nozīme PSRS sagrāvē, 2 bloku ģeopolitiskās sistēmas likvidēšanā visā pasaulē. ,,Mazs cinītis gāž lielu vezumu’’- tautas sakāmvārds. ,,Mēs esam lieli tik, cik mūsu griba’’- Rainis. Pēc Atmodas kā pirmie vai vieni no pirmajiem pēc Pagrieziena īstenojot pilnvērtīgas attīstības scenāriju, mēs būtu ,,pilotprojekts’’ Eiropai, īsā laikā priekšplānā dzīves kvalitātē- iedzīvotāju apmierinātībā ar dzīvi, dabas vides kvalitātē.   

 

Ekonomika

Relatīvi sliktāki tautsaimnieciskie apstākļi salīdzinot ar tā saucamajām attīstītajām ES valstīm, mūsu ekonomiskās patstāvības iznīcināšana vairāk nekā tas būtu ,,normālā’’ globalizācijas procesā, nepieciešamība pēc viesstrādniekiem gan lēta darbaspēka dēļ, gan, lai būtu, kas ,,pelna pensijas’’, rada latviešu izbraukšanu un sveštautiešu iebraukšanu.

Risinājums kā pagrieziens tam ir ārpus ekonomikas jomas- gatavība paciest ekonomiskās grūtības, lai būtu un dotu savai zemei- Latvijai, kas iespējams tikai pēc Atmodas. Otra iespēja būtu latviešu biznesam labvēlīgs un uz iedzīvotāju dzīves kvalitāti vērsts laimes ekonomikas modelis.

 

Katastrofas, vide

Globālo krīžu, katastrofu ietekmi šeit neapskatīšu, tikai pieminēšu, ka Latvijā var būt būtiski labāka dzīvesvide klimata izmaiņu rezultātā nekā vairumā uz Zemes, kas ir gan latviešu tautas izdzīvošanas iespējas, gan drauds, jo šeit nopirkt zemi un dzīvot vēlēsies daudzi bagātie, bet jau esam lielu daļu vērtīgas Latvijas dzīvesvides pārdevuši ,,par sviestmaizi’’.

Latvijai var draudēt reģionālas katastrofas: tuvējo atomelektrostaciju uzsprāgšana un ķīmisko ieroču pilnīgi (totāli) piesārņota Baltijas jūra.

Gan globālos, gan reģionālos draudus mēs nevaram novērst, bet mums vajag sagatavoties, lai būtu mazākas negatīvās sekas.

Vienīgā iznīcinošā vietējā iespējamā katastrofa ir Daugavas HES kaskādes sabrukums zemestrīces, tehniskās kļūmes (tai skaitā nemākulīgas plūdu pārvaldības) vai terora akta rezultātā. Tam ir nepieciešams plašs civilās aizsardzības pasākumu komplekss un seku novēršanas, piemērošanās rīcību plāns. Tas ir iespējams jau tagad negaidot Atmodu.

Tas, kas apdraud Latvijas teritoriju, apdraud latviešu tautu, vai teritorijas priekšrocības rada iespējas tautai.   Šāda iespēja ir situācija, ka gandrīz visā Latvijas teritorijā ir aizsargājamie augi un biotopi, daudz mazpārveidotu (mazdegradētu) teritoriju. Gandrīz visu Latviju ārpus lielo pilsētu ietekmes zonām (aglomerācijām) varētu pasludināt par biosfēras rezervātu, tā vienlaikus izvairoties no ES un pasaules ekonomisko ,,noteikumu’’ spiediena, ierobežojumiem latviešu tautas interesēm.

 

 

 

Latvijai 90 izvērtējums tuvojoties Latvijai 100.

Iesaku izlasīt publikāciju ar šādu nosaukumu.

Tuvojas patriotu nedēļa.

 Skanēs oratoru sevī nepārdzīvotas ,,tukšas’’ patriotiskas runas par varonīgo pagātni, kautri klusējot par tagadni, kā un kāpēc mēs esam ar sviedriem un asinīm izcīnīto Latviju  tiktāl noveduši, un dies pasarg, pieminēt nākotni, ja nu vienīgi- nepamatoti sludinot gaišu nākotni. Tauta gan mostas, bet vadītāji guļ!

Mūsu valstī kārtējo apaļo gadskaitli- 100 politiķi un pat plašsaziņas līdzekļi piedāvā atzīmēt tikai kā svētkus: pasākumi, konkursi utt. Lai tauta lustējas un nedomā. Nevērtē. Sekojot līdzi citu zemju gadadienu sagaidīšanai, lasu, kā valstis, tās iedzīvotāji izvērtē, ar kādām cerībām cīnījušies par neatkarību, cik tās toreiz bijušas reālas, pretrunīgas. Caur vērtējumu nāk gan patiess lepnums un gandarījums, gan jaunu pārmaiņu sākums. Visām zemēm, iegūstot brīvību, bijis kāds vienojošs sapnis par tās nākotni. Ja tas nav piepildīts, vai nu tas bijis neiespējams (iluzors*), vai arī kaut kas un kāpēc nogājis greizi. Kādi cēloņi? Vai kas labojams? Tad izvērtēšana kļūst par pamatu valsts kursa maiņai ne tikai politiķiem, bet arī ikdienas cilvēkiem, dažkārt izlīgumam.

Ko izvērtēt tagad: ,,Kas ir Latvija? Kāpēc un kā izkļuvām no PSRS? Kur mēs esam? Kurp mēs ejam? Vai mēs vēlamies nonākt tur, kur mēs dodamies? Vai mēs paši nosakām savu ceļu? Ko darīt? Kāpēc mēs kļuvām brīvi? Vai atmodas pamatcēloņi bija padomju politiskais režīms? Demokrātijas un vārda brīvības trūkums? Vai pliekanā ekonomika, privātiniciatīvas nepieļaušana?’’ Pēc manām domām, pamatā bija nacionālisms- savas valsts atjaunošana kā līdzeklis tautas izdzīvošanai. Visi pārējie cēloņi tam pakārtojās.

Vai mūsu tauta ir kļuvusi drošāka par savu nacionālo rītdienu? Eiropas Savienības multikulturālisma izpratne (interpretācija) stipri atgādina PSRS ,,tautu draudzību’’ un ,,internacionālismu’’. Izaicinājumi: ,,Īrija. Viesstrādnieki. Globalizācija. Putins. Klimata pārmaiņas…’’

 Kāpēc atmoda uzvarēja? Vai tas nebija brīnums- tik daudzu apstākļu sakritība? Dieva palīdzība. Jo mūsos bija Viņa gars: lūgšana- himna, gatavība nest upuri, nesavtība (altruisms) egoisma vietā, vienotība, mīlestība vienam uz otru, savu zemi, tās dabu (Daugavpils HES epopeja uc.). Varbūt Dievam bija kāds nodoms, uzdevums brīvai Latvijai? Ne jau daudz preču krāšņos iepakojumos un izpriecas! Ne jau lai mēs būtu Eiropas nomale, bet varbūt, lai mēs nestu garīgo dzīvīgumu pragmatiskajiem Rietumiem? Mēs dzīvojam Dieva ausī: bez dabas un cilvēku (humānām) katastrofām, klimata izmaiņu relatīvi labvēlīgākā zonā. Ar bagātiem ūdens un labvēlīgas dzīvesvides resursiem, kas kļūst par Zemes lielāko deficītu. Par ko tāda svētība? Mēs lūdzām, lai piepildītu sapni par ilgoto Latviju. Un Dievs deva brīvību mūsu un Sava nodoma piepildīšanai. Ja tādu dāvanu izkaisa vējā, bez garīgām sekām tas nepaliek.

Kur mēs esam? Kurp ejam? Vai no krustcelēm Latvija nav pagājusi kādu gabalu ne pa to ceļu? Prom no sava sapņa, uzdevuma? Vēl ir laiks atgriezties! Vēl ir! Tautā par to ir apjausma. Zemdegās gruzd citi ideāli, vērtības- pretējas tagad noteicošajām. Kas mūs tur var aizvest? Politiķi? Tautas vēlēts prezidents? Sabiedrībā jārodas spēkam, kam ir ne tikai dūša nostāties pret, bet ir sapratne par to, kam jānāk. Bet tomēr- naivi domāt, ka varai un sabiedrībai pats no sevis mainīsies cēlonis, izzudīs savtīguma vadība (dominante). Tikai ierosme no Ārienes, kad nez kāpēc daudzi nevēlas (3.Atmodas Brīnums) vai nevar dzīvot kā līdz šim (Dižkrīze), var novest pie Pagrieziena- Garīgās Atmodas kā posma ceļā uz Zemes mēroga pārmaiņām.

 

Kāpēc Latvijai nav svētības?

 Kaut himnā to it kā nemitīgi lūdzam? Kaut par garīgo Atmodu ekumēniskos pasākumos lūdz kristieši, latviskās Dievatziņas cilvēki, lūdz ezotēriķi,? Kāpēc?

Valsts dibināšanas gadadienas runās vairakkārt tieši vai caur puķēm izskanēja jautājums: ,,Kāpēc pēc Latvijas Republikas nodibināšanas un uzvaras neatkarības cīņās 20 gados Latvija varēja kļūt par plaukstošu zemi, bet tagad vairāk kā 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs esam vīlušies savā valstī, tik daudzi to pametuši, skaitliski ejam mazumā? Akurāteres dziesma ,,Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs, visai Latviešu tautai! ..Pat savā zemē tā neaug kā nākas..’’ ir ne tikai aktuāla, bet skan vēl traģiskāk nekā toreiz, kad bija skaidrs ,,kāpēc?’’, bet tagad…

Neskatoties uz mūsu himnas saturu, Dievs pēc neatkarības atgūšanas Latviju nav svētījis (izņemot mieru). Garīgās svētības priekšnosacījums ir salīdzināšanās. Kā baļķis Latvijas svētībai priekšā guļ latviešu tautas vaina (grēki, karma). Tie ir pret Dievu (mijiedarbībā ar Baznīcas grēku pret latviešu tautu),  latviskumu (tas zems vērtību sistēmā, tradīciju patiesā satura aizstāšana ar ,,čaulu’’ (devalvācija)), savu valsti un tās politiķiem (negatīvā attieksme pret visu), dabu, citām tautām: ebrejiem (holokausts uz Latvijas zemes, iesaistīšanās tajā; antisemītisms), krieviem (latviešu sarkanie strēlnieki ,,uzspieda’’ boļševiku režīmu, tajā ieņēma svarīgu vietu, latviešu čekisti), ukraiņiem (latviešu čekistu zvērības), līviem, čigāniem. Kamēr mēs tos neapzināsimies, nenožēlosim, nelūgsim piedošanu un ,,neatbrīvosimies’’ no tiem, svētības- uzplaukuma, pasargātības, pilnvērtīgas attīstības nebūs. Karmiski piedošanas lūgšana vajadzīga tam, kas lūdz, nevis tam, kuram lūdz. Tāpēc nav svarīgi, cik vainīga pret mums ir ,,otra puse’’, salīdzināšanās nenozīmē otras puses nodarījuma atzīšanu par attaisnojamu.

Kāpēc Latvijai nav svētības?  Svētību paralizē Atmodas nesavtīguma aizstāšana ar mantkāri, varaskāri (egoismu), patēriņa un baudu kultu tik daudzos.  

,,...palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!’’
,,Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.’’

 ,,Jūs gan gaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?" jautā Tas Kungs Cebaots. "Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama.’’

Bībele.Pravieša Hagaja grāmata 1.nodaļa 5,6,9.panti.

Šos vārdus pravietis saka pēc tam, kad ebreji atbrīvoti no Babilonijas gūsta un atgriezušies Jeruzalemē, un katrs cenšas sakārtot savu dzīvi, nevis kopīgi atjaunot kādreiz Zālamana celto Templi.

Vai atbrīvoti no padomju gūsta mēs vispirms steidzām celt Dieva namu: sevī (garīgi nesavtībai, mīlestībai uz kaimiņu un tautu utt. ), tad kopīgi no sevīm  kā no Dieva Mīlestībā noslīpētiem dzīviem akmeņiem mūsu Templi Latviju- uz garīga pamata? Nē! Mēs pazaudējām Atmodas garīgo satvaru: nesavtību un ziedošanos kopējās lietas labā, gatavību upurēties, lūgšanu himnā, vienotību, to aizstājot ar savstarpēju plēšanos, cīņu par mantu un varu, ar patērētāju sabiedrību.

Vai esam padomājuši, kāpēc Dievs mums atļāva tik brīnumainā ,,sakritībā’’ atjaunot Latvijas valsti? Vai esam šo misiju pildījuši? Vai vispār esam to meklējuši? Kā tad lai Dievs mūs svētī? ,,Debesu valstība ir tepat un jebko, ko mēs (no)daram otram, mēs daram Tam Kungam.’’ Kā tad lai Dievs svētī mūsu Latviju?

Varbūt mēs to sapratīsim un salīdzināsimies ar Dievu un cilvēkiem ja ne ātrāk, tad Garīgās Atmodas laikā? Tādēļ vienlaikus to var un to vajag apvienot ar tautas pašapziņas celšanu: ,,Mēs esam stipri! Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!’’ Negatīvisms tautā, zems pašvērtējums nedod iespēju gūt svētību. Salīdzināties var tikai etnopsiholoģiski un garīgi stipra, gudra tauta. Salīdzināšanās ir priekšnoteikums svētībai. 

Viens no… Bet vēl… Kamēr Dieva Bērni karos viens ar otru, nevis pret tumsu, nevis meklēs kopīgo, bet būvēs greizo priekšstatu ,,Berlīnes mūrus’’, kamēr mīlestības vietā būs naids vai netīksme, svētības nebūs. Tā var nākt tad, kad nevis gaisma ar Gaismu ,,karo’’, bet visas kopā- pret tumsu.

Vai jāgaida un jāviļas kārtējā ,,pareizajā’’ partijā, tās līderī? Vai tad visu atrisinās tautas vēlēts prezidents? Ko līdz kurnēšana?

Problēma un atrisinājums ir mūsos. Un zemdegās briest garīgā atmoda: gan labdarībā, gan dziedošās ģimenēs un koros, patriotu nedēļas lentītēs un noskaņojumā un daudz kā citā. Celsim Dieva namu sevī! Celsim Dieva namu Latvijā! Un tad tās citas lietas mums tiks piemestas! Patiesi- tad varēs saņemt atbildi uz lūgsnu ,,Dievs svētī Latviju!’’

 

4. Kas apdraud Latviju?

Draudi pasaules mērogā. Par to- citur.

Draudi Latvijas mērogā.

Latvijas un Latvijas valsts drošība mūsdienās vairs nav tik daudz militārs, cik apziņas jautājums.

Latvijas valsts neatkarības dibināšana, zaudēšana, atjaunošana – tā nav pagātne. Tās ir joprojām mūsdienas. Putina Krievija kā stratēģisku mērķi pasludinājusi tautas piederības savai zemei, patriotisma mazināšanu zemēs, ko tā grib ietekmēt. Šis process nav sācies Krievijas dēļ, bet tā to uzkurinās, izmantos.

ES pārvaldība cenšas iespiesties un latviešiem nelabvēlīgi ietekmēt  mūsu nācijas izdzīvošanas pamatus: nacionālo ideju kā tādu iepretim  multikulturālismam un politkorektumam, pilsonību, migrāciju, valodu, ģimeni, morāli, tautsaimniecības un īpašumu ,,atdošanu’’ ,,investoriem’’ u.c.

Tomēr nevis vara, bet gan tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas nākotni.

 Kas apdraud Latviju? Galvenie draudi nav ne globalizācija, ne Krievija, ne ES, ne pašu politiķi, ne ārvalstu kapitāls un ,,demokrātijas’’ manipulatori. Galvenais drauds esam mēs paši. Mūsu patreizējā sapratne, kas ir Latvija un attieksme pret to. Ja uzskats, ka Latvija ir prettautiska varas mašīna,  izdzēsīs mīlestību uz Latviju, ja tādēļ vairs sirdī un ikdienā mums nebūs svarīgi ar savu rīcību: valodu, godīgumu, neemigrēšanu utml.būt latviešiem, tad Latvijai nav ilgtspējas. Latvija pastāvēs tikmēr, kamēr to mīlēs vismaz kritiskais tautas mazākums. Viss rodas un pastāv Mīlestībā. Ja tā būs- nekas mūs neizšķīdinās. Taču  to panākt nevar tikai ar audzināšanu, politiku u.c.līdzekļiem, bet pie tā var nonākt  tikai ar Atmodu. Bet tas nenozīmē, ka negatīvās tendences nevajag bremzēt un vēlamās- veicināt.

 

5.Ko darīt?

Latvijas būtiski izdzīvošanas jautājumi ir arī nacionālā apziņa (Latvija kā vērtība, patriotisms), publiskajā telpā, uzņēmumos un ikdienas saziņā lietotā valoda, emigrācija (izbraukšana), reemigrācija (atgriešanās dzimtenē) un imigrācija (sveštautiešu viesstrādnieku iebraukšana), dzimstība, ģimenes loma (nepieļaut bērnu dzimaudzināšanasun nelabvēlīgo ģimeņu ,,dinastijas'', plašsaziņu līdzekļu un cilvēku sarunu saturs...

 

Lai gan latviešu tautas un Latvijas izdzīvošana šinī gadsimtā ir ļoti apdraudēta, iespējams arī būtisks uzplaukums. To noteiks Brīnums mijiedarbībā ar latviešu tautas gribu. Visu izšķirs nevis negatīvie iekšējie un ārējie apstākļi: krievvalodīgo īpatsvars un nacionālais- valodas u.c. spiediens,  viņu daļas nelojalitāte, globalizācijas un Krievijas ietekme, ES un pasaules ekonomikas neveiksmes u.c.), bet

a) latviešu vēlmei būt latviešiem un saimniekiem savā zemē,

b)Latvijas ekonomikas atbilstība latviešu tautas mentalitātei,

c)Garīgā un PA Atmoda Latvijā (Baltijā), kļūstot par ,,pilotprojektu'' Eiropas PA .

 

Vēlme būt latviešiem nozīmē saskarsmē konsekventi lietot savu valodu, pietiekošu daudzumu ļaužu, kas vispirms domā, kā celt tautas, Latvijas kopējo labumu un, otrkārt, savējo. No tā izriet, ka cilvēki atsakās no domas kā paliekošu risinājumu izvēlēties uz visiem laikiem atstāt Latviju. Tas prasa mūsdienīgi iemiesot (integrēt) tautas tradīcijas ikdienā un svētkos mūsdienu versijā, nesagrozot to būtību (Jāņi nav ziņģes, alkohola lietošana, balle...). Vēlme būt latviešiem nenozīmē tik daudz vērsties pret kaut ko, kurnēt, meklēt vainīgo ārpusē, bet iestāties par to, strādāt, lai Latviju celtu, ne peltu.

Latvijas ekonomikas atbilstība nacionālai mentalitātei izriet no 3 faktoriem:

-mūsu mentalitāte ir tuva IA, PA principiem,

-tā ir joprojām dzīva, ne kā dažu citu ,,Vecās Eiropas'' tautu pragmatisms,

-valstis, kas jaunā tautsaimnieciskā situācijā un tehnoloģijās prot ieaust tautas mentalitāti, pēc kariem un traģēdijām ātri apsteidz savus nesenos uzvarētājus un ,,mācītājus dzīvot'': pēc 2.pasaules kara Japāna, Izraēla, Vācija, vēlāk Dienvidaustrumāzijas ,,tīģeri'', Ķīna.   

 

 Kaut Latvijas (latviešu tautas) likteni pamatā noteiks norises pasaulē, bet izšķiroši būs arī procesi un tautas domas un darbi uz mūsu zemes, svešumā šādos virzienos:

-garīguma veicināšana, tai skaitā Baltu Dievatziņu un dzīvesziņu nākotnei tiktāl, ciktāl tā nav konservatīva: nevēršas pret citām garīguma izpausmēm, nav uz nacionālo norobežošanos vai nepamatotu pārākumu; Dievturu ticības pamatus neizgrozīt, bet jāveicina uz baltu kā fiziskās un garīgās pasaules daļas mantojuma pielietojumu tagad un nākotnē, šeit un ārpus Latvijas;

- sākt salīdzināšanās kustību: ar citām etniskajām grupām, tautām par latviešu pieļautajām/nodarītajām pārestībām tām, dabai, sapratnei par citu reliģiju būtību u.c. (skat.,, Salīdzināšanās’’)

- pozitīvisms (redzēt, informēt par labo plašsaziņas (pieprasīt šādu info ar savu maku), nečīkstēt ikdienas sarunās zākājot valsti, runājot par slikto,

- nacionālā stāja (latviešu valoda saziņā, tradīcijas, neizbraukšana, atgriešanās u.c.),

- vienlaikus ar prasmi neizraisīt atklātu sadursmi ar krievvalodīgajiem, novērst ,,krievu pasaules’’ ietekmes pieauguma pāraugšanu lielkrievu šovinisma eksplozijā (,,atmodā’’),

- pārmaiņu aģenti, t.sk.mūsdienu krīvi,

- izglītība pilnvērtīgai attīstībai, pārmaiņām, īpaši tādās jomās kā demogrāfija (dzimstība, mirstība (veselība, dzīvesveids, vide), imigrācija, reimigrācija, cittautiešu imigrācija), valodas lietošana starpnacionālā saziņā, savu tradīciju kopšana saskaņā ar to būtību, tautsaimniecība, kas balstās uz nacionālo mentalitāti, īpašuma (zemes) piederību latviešiem pēc pārliecības,  dzīvesziņa, valsts un vietējā pārvalde...

 

Salīdzināšanās.

Visām mūsu problēmām Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, pat senāk un draudiem latviešu tautas izdzīvošanai, tāpat pasaules ekoloģiskajai krīzei un katastrofas draudiem, sociāli- ekonomiskajām, pat politiskajām un drošības problēmām ir kāds (bet ne vienīgais) kopcēlonis- nesalīdzināšanās. Tas nozīmē savas vainas apzināšanās, nespēja ar to sadzīvot, kas izraisa vēlmi tās sekas atlīdzināt, to nožēlot, lūgt piedošanu un no tā turpmāk atteikties. Te varētu minēt vēsturiskos tautu, valstu, Ziemeļu- Dienvidu, Rietumu- Austrumu konfliktus, verdzību, koloniālismu un neokoloniālismu, īpaši- antisemītismu un holokaustu, ,,peļņas pār visam principu'', sociālās nelīdztiesības, dabas vides degradācijas un resursu izniekošanas un citas jomas. 

Salīdzināšanās nepieciešama arī reliģijām. Un vissmagākie grēki gulstas uz tā saucamo kristīgo Baznīcu. Šis nav attiecināms uz Baznīcas izpratni kā īsteno Dieva bērnu saimi, bet uz Baznīcu- to cilvēku, draudžu, organizāciju, konfesiju kopumu no Jēzus līdz mūsu laikiem, kas sevi pasludinājuši par kristīgiem. Šī Baznīca ir mistrojums gan no svētā, gan netikles, gan vienaldzīgā. Baznīcas lielākie grēki ir pret jūdiem, pret Svēto rakstu un to interpretācijas izkropļošanu (pret Svēto Garu), ,,evanģelizēšanu'' ar darbiem parādot cietsirdību, varas un mantas kāri,  pret tik daudzām tautām (arī baltiem, latviešiem), par iecietīgu sadarbību ar režīmiem, par mācītāju liekulību, antikristīgo dzīvesveidu un noziegumiem, par Cilvēka (ticīgā) atbildības par dabas vidi ignoranci.. 

Latvijā svarīgākās jomas, kur nepieciešama latviešu tautas salīdzināšanās ir attieksme pret Labo Vēsti, pret ebrejiem, citi: Sarkano strēlnieku nosargātais boļševiku režīms, Strēlnieku- vēlāko čekistu noziegumi Ukrainā un citur, līdzdalība līvu tautas izzušanā, naids pret krieviem (naids nav samērojams ar Dievu- Mīlestību), attieksme pret čigāniem, pēdējās Atmodas izniekošana- nevis vairums domāja par kopēju Latvijas celšanu, bet par savu labumu, kā kļūt par patērētāju sabiedrību, attieksme pret dabas vidi...

Salīdzināšanās ir viens no pamatpriekšnoteikumiem Latvijas patreizējās nīkuļošanas, iznīcības draudu novēršanai, lai Latvija, latviešu tauta īstenotu savu vadošo viedo lomu, lai no šejienes sāktos mūsu un Eiropas pilnvērtīga attīstība kā vienīgais reālais ilgtspējības attīstības modelis. Pārmaiņu aģenti šo procesu var ierosināt jau tagad, tas var sākties Garīgās un Pilnvērtīgas attīstības sākumposmā. Tam jābūt dažādu sabiedrības mērķgrupu  dienaskārtībā, patiesam, iekšēji motivētam.

Daudzi jautās, kāpēc pie milzīgās negatīvo ziņu plūsmas vēl jāpievieno vēsturiski vecas tēmas. Sliktais publiskajā telpā tik vairo negatīvo. Te ir principiāli cita situācija nekā ar ikdienas ziņām un problēmām.  Salīdzināšanās- tā ir netīrumu nomazgāšana, bet, lai nomazgātu, tie vispirms jāierauga un jārodas vēlmei mazgāties. Vienlaikus ļoti jāierobežo negatīvo ikdienas redzējumu, daudz plašāk atklājot gan panākumus un iespējas. Kā? Ar mostošās sabiedrības pieprasījumu infotelpā.   

 

Izraēlas un jūdu* jautājums saistībā ar Latviju.

Jūdu (ebreju)/Izraēlas jautājums mums Latvijā ir ļoti būtisks, jo nav notikusi tautas un Baznīcas salīdzināšanās par holokaustu uz Latvijas zemes (ir tikai ,,elementi’’: prezidenta Gunta Ulmaņa atvainošanās, dažu kristīgo draudžu darbība), joprojām dzīvs, īpaši nacionālpatriotu vidū, slēptais antisemītisms, bet Baznīcā dominē jūdu aizvietošanas teoloģija. Attieksmei pret jūdiem, patīk tas vai nē, joprojām ir īpaša vieta pasaules garīgajā sistēmā. Bez salīdzināšanās ar viņiem un atgriešanās no antisemītisma Latvija nav dabūjusi un neatgūs tādu svētību kā pirmās neatkarības laikā. Tiesa, tam vēl ir vairāki citi garīgi priekšnoteikumi- salīdzināšanās morālē, uzskatos un darbos citās izšķirošās jomās (skat.ikonu ,,Salīdzināšanās’’). Izšķiroši tas ir gan tautai, gan Baznīcai. Bez tā nebūs ne Latvijas 4. Atmodas vēlamo rezultātu (salīdzināšanās var notikt Atmodas laikā).

Papildus minētajam, mums ir daudz ko mācīties no ebreju tautas un no Izraēlas valsts Latvijas ilgi un pilnvērtīgi turpināties attīstībai.  Jūdu Svēto Rakstu redzējums ir atslēga Bībeles Vecās Derības svarīgāko (eksistenciālo) pantu izpratnei- gan indivīdam, gan Latvijai. Vienlaikus ar latvisko Dievatziņu un pasaules (globālo) Austrumu/ezotērisko redzējumu kristīgajai, jūdaismā balstītai mācībai ir nozīmīga loma Latvijas garīgajā (deo)sistēmā, tās ietekmē uz visu dzīvi. 

*Latviešu valodā, runājot par mūsdienām, terminu ,,ebreji'' attiecina uz tautu, bet ,,jūdi''- uz jūdu reliģijas ticīgajiem. Savukārt pēc ķēniņa Zālamana, kad toreizējās izraēla 12ciltis sadalījās, par jūdiem sauca tos, kuri dzīvoja Jūdejā, ap Jeruzalemi, bet uz ziemeļiem Samarijā dzīvoja izraēlieši. Savukārt mūsdienās izraēlieši ir visi Izraēlas valsts iedzīvotāji, gan ebreji, gan neebreji, izņemot Palestīnas Pašpārvaldes teritorijā dzīvojošos. Šinī rakstā ar terminu jūdi domāta ebreju tauta, tās loma, liktenis saskaņā ar Bībeli, kuras pamats ir jūdu reliģija.

Saskaņā ar Bībeli ebreji ir izredzētā tauta un pārkāpumi pret to ir bieži smagi skāruši to izpildītājus, tās zemes un tautas. To pierādījusi sena un nesena vēsture: kaut vai Hitlera un Vācijas sagrāve un PSRS karavīru vardarbība pret vāciešiem, Staļina mokpilnā nāve pēc pretebreju kampaņas uzsākšanas PSRS, boļševiku režīma izraisītais bads Ukrainā (pieļauti ebreju grautiņi) u.c. Protams, daudzus piemērus var norakstīt uz sakritību, bet galvenais arguments ir ticība Bībelei.   

Pasaulē atbalsts jūdiem uz Izraēlai ir balstīts uz 3 mērķiem:

a)politiski- ekonomiskais: sakarā ar tās ģeogrāfisko stāvokli un no tā izrietošo lomu ar naftu bagātajā Tuvo Austrumu musulmaņu reģionā,

b)ņemot vērā ebreju diasporas ietekmi (ASV u.c.),

c)kristīgi bibliskā izpratne par ebreju atgriešanos Izraēlā un mesiānisko jūdu kustību kā Beigu Laiku pareģojuma piepildīšanas sākumu un nepieciešamību to kā Dieva plānu veicināt, tajā salīdzināties ar pārkāpumiem pret jūdiem, kristietības judaisko sakņu atjaunošana.

Mana pievēršanās jūdu tēmai kopumā un Latvijā ir saistīta nevis dēļ ebrejiem, lai viņi saņemtu kādu morālu vai materiālu gandarījumu, nevis dēļ viņu globālās bibliskās lomas, bet dēļ latviešiem un Latvijas. Mūsu vaina, dēļ kuras kā vienu no iemesliem mēs nevaram dabūt svētību, ir jūdu jautājums: holokausts uz mūsu zemes ar mūsu tautiešu iesaistīšanos, antisemītisms pirms tam un līdz mūsdienām. Šis baļķis mums no svētības durvīm ir jānoveļ. Bet šo mērķi, kas saistīts ar Latviju, nevar atraut no abiem pirms tam minētiem.

Bībelē teikts; ,,Es svētīšu tos, kas tevi svētī un nolādēšu tos, kas tevi nolād... '' 1.Mozus 12:3!   Latviešu tauta ir nolādējusi ebrejus  ar antisemītismu, ar iesaistīšanos holokausta īstenošanā, kaut vai priecīgi dalot viņu mantas pēc nošaušanas, ar to, ka nacisti varēja izvēlēties Latvijas zemi kā piemērotāko Eiropas ebreju nogalināšanai (pretējs piemērs Dānija, kur gan karalis, gan vienkāršie cilvēki nacistu okupācijas dienās izgāja ielās ar jūdu simbolu Dāvida zvaigzni uz apģērba, masveidā cēla ar laivām ebrejus pāri uz Zviedriju). Bet Dievs dod iespēju arī katram cilvēkam, katrai tautai nomazgāt savu grēku caur grēkatziņu, nožēlu, piedošanas lūgšanu un atgriešanos no tā (mūsu gadījumā- antisemīsma izravēšanu).

 

 

Kā atgūt mīlētu Latvijas valsts varu?

 ,,Politiskā situācija Latvijā prasa liela kalibra personības, kas viņi [domāti: Kalniete, Kristovskis uc. ,,jaunās politikas’’ taisītāji] , protams, nav. Tāpēc nav arī liela kalibra ideju.’’ ,,Latvijai nenāktu par sliktu viens labs diktators.’’ Tie ir daži citāti no publikācijām.  Atmiņās par saimniecisko uzplaukumu K. Ulmaņa autoratīvās valdīšanas laikā, daļā sabiedrības ir ilūzijas par jauna vienpersoniska laba saimnieka nākšanu pie varas, kurš sakārtotu Latviju. Patreizējais ir apmānītas sabiedrības (manipulatīvās polittehnoloģiju) demokrātijas laiks,  kad ,,ievēlēt’’ vienu vēlamo valsts prezidentu ar ļoti plašām pilnvarām un ar viņu vēlāk  manipulēt (ietekmēt)  ir daudz vienkāršāk nekā savas intereses nodrošināt daudzpartiju apstākļos, bet garantijas, ka viņš kļūtu tautas interešu prezidents pašreiz ir nepamatotas (iluzoras). Iespējams, ka sabiedrības neticība parlamentārajai iekārtai tiek pat veicināta apzināti- iegūstot labumu gan no tās pērkamības, gan nākotnē- pārejot uz prezidentālu pārvaldi. Daļai cittautiešu tas vēl saistās (asociējas)  papildus ar, visbiežāk neesošu (fiktīvu), nacionālo ,,apspiestību’’ (lasi: privilēģiju zaudēšanu). Taču nepelnīti netiek akcentēti daudzi lojālie cittautieši.

Atgūt mīlētu Latvijas valsts varu var tikai novēršot valsts nozagšanas un neprasmīgas pārvaldības pamatcēloni- nepietiekošu Latvijas mīlestību latviešos vienlaikus ar pilsoniskās sabiedrības (ļaudīm, kas iesaistās) nepietiekamību.

Bet to nevar ieaudzināt vai kā savādāk mainīt mēs paši- tas var nākt tikai no Augšienes kā Atmoda.

Plašsaziņas līdzekļos, ikdienā pieredzētajā esam pārpludināti ar negatīvo par Latviju, ka pat domās piemirstam pateikties par daudziem lieliskajiem cilvēkiem Latvijā, par tās brīnišķo un sargājošo no ekstremālām parādībām dabu, par savas valsts brīvību un neatkarību, lai cik diskutabli jau skan šie termini. Neaizdomājamies par pateicību visām cīnītāju un cēlāju paaudzēm, pateicību...

Paldies Tev, Latvija! Dievs, svētī Latviju!

 

 Izglītība Latvijai.

Izglītībā Latvijai ir, pats svarīgākais, mīlestības uz Latviju audzināšana( bet ne ar pašreiz izplatītākajām primitīvām metodēm), Latvijas vērtības izpratnes veidošana

• gan garīgajā (tautas misija un atbildība, salīdzināšanās, pavēle dzīvot un dot savai dzimtenei, latviešu iespējas un pienākums: valoda/tradīcijas/kultūra u.tml.),

•  gan materiālajā (izdevīgums dzīvesvietai, tautsaimniecības apstākļi/iespējas un tās pilotmodelis Eiropai, tautā saglabātās daudzveidīgās prasmes…) plānā;

•  gan vispārināti, gan ļoti konkrēti saistot ar daudzām praktiskām jomām, tēmām (kursiem, mācību priekšmetiem).

 Izglītība Latvijai balstās uz tautas kopējām attiecībām ar Dievu: uz audzināšanu/izglītību ģimenei, dzimtajai un dzīvesvietai, Latvijai kopumā, cilvēcei, Zemei ,,draudzīgu’’, nekonfliktējošu Dievatziņu, atraidot gan norobežošanās un nepamatota pārākuma, gan ,,pasaules pilsoņa’’ (kosmopolītisku) pieeju.

Izglītība Latvijai ir gan atsevišķa nodarbību tēma, gan ieaužama (integrējama) visā mūžizglītībā no bērna ieņemšanas. Tā, pirmkārt, ir sirdsizglītība, izglītība caur emocijām, bet nenoniecinot uzskatu un praktiskā nozīmi, īpatsvaru. Izglītība Latvijai ietver kā ļoti būtisku izglītību/treniņu (apmācību) pārmaiņām: gan Krīzei, gan pilnvērtīgai attīstībai.

Izglītība Latvijai šādā veidā ir pretrunā ar Latvijas pašreizējo izglītības sistēmu, ES izglītības politikas būtiskiem uzstādījumiem (aspektiem). Tomēr ierobežoti tā ir iespējama un jau notiek formālajā izglītībā, bet praktiski neierobežotas iespējas tai ir neformālajā izglītībā. Bet izšķirošā sabiedrības daļa to akceptēs tikai Garīgās un pilnvērtīgas attīstības laikā un pēc tās.   

 

5. Latvijas pilnvērtīga attīstība.

Latvijā notiekošo noteiksim mēs paši.

Latvijas izdzīvošana un attīstība galvenokārt ir atkarīga no norisēm uz Zemes, bet atsevišķas Latvijas ilgi turpināties un pilnveidoties jomas ir mūsu ,,rokās’’: nacionālie, demogrāfiskie, HES kaskādes drošības u.c.jautājumi. Taču Zemes mēroga norisēs mūsu liktenis līdzīgs kā pārējai cilvēcei.

Latvijas pilnvērtīga attīstība ietveri sevī divus atšķirīgus etapus: relatīvi īsu periodu- Pagriezienu pretējā virzienā no neilgtspējīgas attīstības uz  ilgi turpināties spējīgu attīstību, kas var īstenoties kā Atmoda un otru- periodu pēc Atmodas, kurā sākumā ir posms uz sakārtotu Latviju (Latvijas sabiedrības un dabas sistēma vēl nav līdzsvarota), bet pēc tam attīstība- sistēmas ietilpības robežās. 

Latvijas pilnvērtīga attīstība tomēr nesākas ar norisēm:  notikumiem, redzamiem procesiem. Tā var sākties nākotnē tikai tad, ja gaidāmā palu upe Atmoda kā  tērcītes sāks grauzt šķēršļu aizsprostu jau tagad caur izglītību, pārmaiņu aģentiem utml.,  ja jau tagad top mūsu sirdīs un galvās: caur lūgšanām: cerību, paļāvību un citām garīgajām darbībām, caur domformu veidošanu radīsim Latvijas un Eiropas pilnvērtīgas attīstības modeli.

Latvijas pilnvērtīga attīstības ,,projekta tapšana’’.

Jau tagad, bet, jo īpaši Atmodas laikā, ir jau jāzin, ko mēs, latvieši gribam un varam Latvijā. Domas un lūgšanas vispirms izveido to vēlamo/iespējamo Latviju domformu, kas vēlāk materializējas. Jebkura ēka, privātskola, brīvbaznīca, valsts utml.top veidotāju galvās un sirdīs pirms to izdodas (vai neizdodas) materializēt. Ilgotās Latvijas ideja nedrīkst būt neīstenojama (paradīze, utopija), bet vienlaikus- bez cerības uz Brīnumu. To nevar izveidot, bet izlūgt veicinot domās, vārdos un darbos vēlamo.

Latvijas pilnvērtīgas attīstības nodrošināšanai nav nepieciešama latviešu lielākās daļas iesaiste, bet gan ,,kritiskā masa’’, ietekmīgākā daļa, kas virza procesus par spīti daudzu līdzdomāšanas un līdzdarbības trūkumam (inertumam). Atmodas laikā nebūt vairākums latviešu nebija Latvijas Tautas frontes (LTF) biedri, vēl mazāk bija LTF aktīvistu, no miljona Latvijas latviešu nedaudzi procenti bija uz barikādēm.

Latvijas pilnvērtīgas attīstības izpratnei nav jāliek lietā fantazēšana- atliek atcerēties Atmodas un pēcatmodas sajūtas un attiecības, attieksmes. Ja to mērķtiecīgi nebūtu noslāpējuši, mēs- to atļāvuši nodzēst, tad tas, kas būtu turpinājies, jau tad būtu pilnvērtīga attīstība. Būtu arī negodīgi politiķi, bet nebūtu sistēma- valsts nozagšana, būtu negodīgi biznesmeņi, bet nebūtu iznīcināta tautas kontrole pār uzņēmējdarbību un resursu izlietošanu tās interesēs, būtu uzņēmējdarbības un sadarbības modelis Latvijā, kas izdevīgs latviešu tautai utt. Tautas lielākā daļa var palikt Dievam neticīgi vai ačgārnticīgi, bet valsts attīstības pamatā būtu attiecības starp tautu un Dievu, tas ir konkrēti nesavtīgums un mīlestība Latvijas un sava tuvākā labā, valsts likumu, lēmumu atbilstība vispārējiem (universāliem) principiem. Tam sekotu tik būtiska sabiedrības daļa, lai atlikušie klaji un aktīvi neieviestu pretēju kārtību.

Pilnvērtīga attīstība nozīmē, ka latviešu ietekmīgākā daļa apzinās un īsteno tautas mērķi un misiju. Pilnvērtīga attīstība nozīmē mīlestības būtiskāku lomu nekā pašreiz pret Latviju, tuvāko, ģimeni, kā arī pret Zemi, dabu. Pilnvērtīga attīstība nozīmē latviešu ietekmīgākai daļai citu vērtību orientāciju, citu dzīves kvalitātes rādītāju izkārtojumu, kur būtiski tiek paaugstināta vieta attiecībām ar mīļajiem, Latvijai, un galu galā- orientācija ir nevis uz to, ko esi ieguvis, bet devis. Pilnvērtīgā attīstībā sadarbība ir pārsvarā par konkurenci, atšķirību aizstāvēšanu ierakumos,vienotība par rīvēšanos, radošais pār graujošo, godīguma pārsvars valsts pārvaldē, darba ņēmēju un darba devēju rīcībā. Pilnvērtīga attīstība nozīmē zināšanas (kompetenci) par ilgi turpināties spēju, Pārmaiņām un Pagriezienu, pilnvērtīgu attīstību, Latvijas, latviešu interešu īstenošanu vienlaikus ar Zemes un cilvēces interesēm, un visbeidzot- par vispārējiem (universāliem) garīgajiem likumiem.

Ilgi turpināties spējai būtiski ir likt centrā nevis dabas vidi, bet garīgumu, papildinot to ar nacionālo  specifiku (aspektu). Mūsu šķērslis un priekšrocība, ka Latvijā mistiskā veidā savijusies Labā Vēsts no Kristus mīlestības, baltu Dievatziņa un saikne ar Austrumos pašreiz esošajām (bet ne Austrumu izcelsmes) sensaknēm. Ne mazums cilvēku sāk izprast vienojošo reliģijās, garīgās likumsakarības

Pilnvērtīgas attīstības jomas, jautājumi, īpaši Latvijā, ir arī tie, kas nav tieši saistīti ar dabas vidi, ko tradicionāli ilgtspējīgas attīstības problemātikā neiekļauj:  garīgie, nacionālie (valodas izvēle saziņā, tautas tradīciju izpratne un ievērošana u.c.), ģeoloģisko procesu draudi .

Pilnvērtīga attīstības īpatnība Latvijā ir nacionālās mentalitātes ,,izmantošana’’ attiecībā arī uz tautsaimniecības un pārvaldes modeli zemē, kuras ģeogrāfiskajos apstākļos tauta dzīvojusi vairāk kā tūkstošs gadus.

 

 Latvijas (latviešu tautas) liktenī izšķiroši būs šādi tikai Latvijā īpaši notiekošie un nepieciešamie procesi, tautas domas un darbi uz mūsu zemes un svešumā šādos virzienos, kas Atmodā un Pagriezienā varētu būt pretēji pašreizējām tendencēm:

-jauno Latvijas pamatu likšana garīgumā: gan nacionālajā mentalitātē un vērtībās, gan transcendentālajā Kristū kā Mīlestībā;  sadarbojoties priekš Garīgās Atmodas Labās Vēsts nesējiem ar latviskās (baltu) Dievatziņas un dzīvesziņas ļaudīm un tiem, kas var šīs divas sasaistīt ar pasaules ilgtspējai  nozīmīgajām Austrumu mācībām (budisms, hinduisms u.c),

-salīdzināšanās (skat.turpmāk),

-vienlaikus- nācijas pašapziņas celšana,

-latviskuma atjaunotne un  ievīšana (integrēšana) visās dzīves sfērās, bet mūsdienīgās ,,versijās’’,  nevis senatnes pielūgsmes (nostalģijas), bet pašreizējo praktisko un nākotnes priekšrocību dēļ,

-vienotības atjaunošana, tā rezultātā pozitīvā domāšana (kopēja lūgšana ticīgajiem),

 -pārmaiņu aģentu darbība  un sadarbība ceturtajai- Garīgajai un IA (PA) Atmodai, izglītībai pilnvērtīgai attīstībai,

-pārmaiņas  demogrāfijā (dzimstība, mirstība (ietekmē veselības aizsardzība, dzīvesveids, vide), imigrācija, reimigrācija, cittautiešu imigrācija),

-tautas un valsts nacionālā stāja:  valodas lietošana starpnacionālā saziņā, savu tradīciju kopšana saskaņā ar to būtību, tautsaimniecība, kas balstās uz nacionālo mentalitāti, īpašuma (zemes) piederību latviešiem pēc pārliecības,  dzīvesziņa,

-prasme cienīt, ievērtēt, nodrošināt citu tautību intereses, kultūrautonomiju ciktāl tas nav vērsts pret latviešu tautas interesēm,

-panākt, lai valsts un vietējā pārvalde nav nozagtas, nav pretstatu plaisa starp varu un tautu, demokrātija tautai un viedumam, pārvaldība, ievērojot IA (PA); varbūt pārmaiņu aģentu un vecaju padomes ( līdztekus parlamentam, prezidentam, valdībai, tiesai un plašsaziņas līdzekļiem), lēmumu pieņemšana pamatojoties uz kompetenci ,,Domā globāli, rīkojies uz vietas!’’, uz zinātniskiem/lietišķajiem pētījumiem un integrēto izziņas ceļu,

-dzīvesdarbība (dzīvesveids, mājsaimniecība, darbs, vaļasprieks, sabiedriskā darbība, vēlētājs) saskaņā ar PA,

-izglītības reforma PA,

-Latvijas (latviešu- savējo, ne kosmopolītu )  īpašumtiesības (ne reliģiskā, bet tautsaimnieciskā izpratnē uz zemi, mežiem un citiem dabas resursiem un to līdzsvarota pārvalde un saprātīga (racionāla) izmamantošana,

-starptautiskā sadarbība Latvijas interesēs, Latvijas pieredzes pārnese,

-nodrošināta Daugavas HES kaskādes drošība.

Ilgotā Latvija

Latvijas IA agrākajā valstiskajā, NVO un akadēmiskajā redzējumā uzmanība bija vērsta uz Latvijas vietu globālā izdzīvošanā, ekoloģiskās krīzes, tās seku novēršanā. Latvija kā pasaules daļa. Bet ne Latvija kā Latvija, kā latviešu tauta un zeme. Skats no izdzīvošanas, ne vēlamības skatpunkta. Savukārt it kā uz IA balstītajās pašvaldību attīstības programmās ir pragmatisks redzējums, kas varētu būt, bet tās ,,Vīzija’’ tik neiespējami abstrakta. Jaunā Latvijas IA stratēģija Latvija2030 mums piedāvā izvēli starp ,,vēlamās Latvijas’’ scenārijiem: ,,valsts diktatūra bez pilsoniskās sabiedrības’’, ,,pilsoniskā sabiedrība bez Latvijas valsts (ar niecīgu varu)’’, ,,pakalpojumu pakšņi bez valsts’’ utml. Bez kompromisiem.  Kas uzdos izvēles iespējas, atbildes uz jautājumiem: ,,Kādus mēs vēlētos redzēt mūs pašus? Kādu- mūsu zemi? Kāda ir mūsu misija pasaulē, kāpēc mēs kā tauta, kā zeme, kā valsts dzīvojam?’’ Lai pakšņotos -patērētu? Mums katram ir bijis un ir mainījies sapnis, pēc kādas Latvijas mēs ilgojamies. Sapņi ir dažādi, pretrunīgi. Bet tajos var atrast kopējās vadlīnijas, tās samērot ar mūsu tautas Uzdevumu. Pirmās briesmas ir, vai šī ilgotā Latvija būtu reāli iespējama. Otra- lai tā nebūtu tik ,,reāla’’, ka tajā, kā teicis I. Ziedonis, ,,karotes aiz mākoņiem varētu saspraust’’- bez plašāka redzējuma, uzdrīkstēšanās. Jāspēj neiespējamais un neticamais. Bet to par reālu padara radikāli mainīgā mūsdienu pasaule.

Tātad IA koncepcijā autors ierosina bez ierastās izdzīvošanas un dzīves kvalitātes dimensijas ietvert arī rūpīgi analizējamu un ar cilvēkiem pārrunājamu trešo- ilgotās Latvijas (pilsētas, ciema, novada) aspektu, redzējumu. ,,Kad Tu gāji uz barikādēm (mācījies pamatskolā), kādu Latviju Tu gribēji?’’ ,,Uzņēmēj, kad Tu maksā nodokļus, kādu Latviju Tu gribētu par to- dažos vārdos, teikumos.’’  Ilgotā Latvija, ilgotā Kuldīga, Drusti nav pašvaldību attīstības programmās, nav NAP, nav pat Saeimas formulā ,,Cilvēks- mūsu mērķis!’’ Jā, ir par to dažas frāzes, ko plānotāji pārraksta no viena dokumenta otrā, kuri nevienu neinteresē.  

Jēdzienu ,,Ilgotā Latvija’’ ierosinājis lietot Ojārs Rode, Drustu Tautskolas dibinātājs, direktors. Šajā izteicienā ietverta fonētiska sasaiste ar terminu ,,ilgtspējība ‘’. Tas nav tik pragmatisks un birokrātisks. Tā kā autora IA paradigmā centrā garīgums, modelī- cilvēks, tad tas ietver savu devu emociju, garīgās motivācijas (ilgas). Tā kā nepieciešamajā jaunajā IA koncepcijā būtisks ir nacionālais aspekts, svarīgi, ka ietverts Latvijas vārds.

Kādu Latviju gribam? Saglabāt lepnumu par to, kas mums bijis. Uzturēt mūsu cilvēkus, dabu, kultūru, ar ko esam tik bagāti. Un neatkarību! Bet gribam Latviju arī savādāku. Vērtībās. To nevar ieaudzināt. Nāks lielās pārmaiņas, pēc kurām patērētāju sabiedrība nebūs iespējama. Lai Dievs dod, ka Latvijā tad būtu pietiekoši daudz pārmaiņu aģentu kā pirms iepriekšējās atmodas (teātrī, dzejā, dabas draugi, disidenti...), kuri kaut mazāko, bet noteicošo cilvēku daļu, sabiedrībā ietekmīgāko novērstu uz garīgo vērtību orientāciju- Latvijas pilnvērtīgu attīstību. Lai mēs paliktu Dieva ausī par svētību sev un citiem!

Dievs, svētī Latviju!

 

Latvijas Garīgā un pilnvērtīgas attīstības (PA) Atmoda (īsi- Atmoda).

Iesaku izlasīt publikāciju ar šādu nosaukumu.

Latvijas Misija pasaulē.

Latvijas (varbūt kopā ar Lietuvu, visu Baltiju, Ziemeļvalstīm) Misija ir jauna, reāla, uz garīgumu balstīta ilgi turpināties spējīgas attīstības- pilnvērtīgas attīstības modeļa īstenošana savā zemē un tā pieredzes, izpratnes pārnese citur Eiropā.

Priekšnoteikumi Latvijas ilgi un noturīgi spējīgai attīstībai:

Nacionāli- garīgie:

• Viedie un pārmaiņu aģenti tautā,

• Atmodas vēsturiskā pieredze,

• Nacionālajai mentalitātei ir reāla (neizzudusi racionālisma un globalizācijas priekšā) ietekme tautsaimniecībā, pārvaldē,

• Mijiedarbības iespēja starp baltu Dievatziņu un Labo Vēsti, -Garīgums šeit gan kristietībā, gan folkloristos, gan ezotēriķos u.c. ir dzīvs un reāls spēks, ja mēs spēsim sašķeltības starp kristietību un latvisko trūkumu (defektu) pārvērst par savstarpējās papildinātības (komplementaritātes) priekšrocību (efektu),

• Sadarbības pieredze (talkas, Atmoda);

• Ar garaspēku pret karaspēku spēja (ne kā čečeniem).

Dabas:

• Relatīvi lielāka drošība dabas katastrofu un klimata pārmaiņu laikā,

•  Mazpārveidota, ekoloģiski daudzveidīga daba,

• Pietiekošā daudzumā kvalitatīvi visvērtīgākie XXI gadsimta dabas resursi: ūdens un augsne, arī meži,

• Izcila dzīvesvide.

Tautsaimniecības:

• Tās ,,mugurkaulu’’ neveido galēji neilgtspējīgas ražošanas nozares, to infrastruktūra, sistēma,

• Latvijas lauki- mentalitātes materiālais pamats, zemnieku saimniecības lauki- nepārapdzīvoti,

• Dzīva pašuzturēšanas mentalitāte, pieredze,

• Ieradumi lietas labot.

Tie nav visi priekšnoteikumi. Pretī tiem- daudz neatbilstoša ilgi turpināties spējai. Bet- iespējas lielākas nekā ,,bremzes’’.

Latviešu mentalitāte, vērtību sistēma ir lielā mērā atbilstoša IA principiem, neskatoties uz izkropļojumiem, tā vēl ietekmē praktisko dzīvi- šie divi apstākļi izplēnējuši daudzās ,,attīstīto valstu’’ tautās. Latvija ir kā Eiropas mēroga dabas un kultūras biosfēras rezervāts.

Tādēļ Latvija, Baltija var kļūt par uz garīgumu balstīta ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības īstenošanas kristalizācijas punktu (Ziemeļ)Eiropai un pēc gadiem būt priekšā citām šķiet it kā dzīves kvalitātē neaizsniedzamām zemēm. Latvijas (tāpat kā Armēnijas, Japānas, Izraēlas un citu  zemju ar stipru nacionalitātes apziņu) viens no pastāvēšanas pamatiem ir nacionālās (identitātes) specifikas (mentalitātes, vērtību sistēmas) ieaušana (integrācija)  pēcpostmodernajā attīstībā: tautsaimniecībā, pārvaldē u.c., ne tikai kultūrā, tūrisma nozarē.  Šī (specifika) identitāte, neatkarīgi no mūsdienu ietekmēm (deformācijām) ir lielā mērā atbilstoša ilgtspējīgas attīstības principiem: atbildībai par savu vietu (senāk- viensētu), zemi, resursiem (mežu, ezeru...), to saprātīgu, taupošu (racionālu) izmantošanu. Latvijas izredzētību apliecina relatīvi droša un dzīvei labvēlīga ģeogrāfiskā vide- dzīve Dieva ausī.

 Tādēļ Dievs mums atļāva atgūt brīvību, valstisko neatkarību.

Jānoraida faktiskais pašreizējais Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis- ,,pilnveidot patērētāju sabiedrību’’ (labklājību), būt paklausīgiem ES un NATO locekļiem, iekļauties globalizācijas procesos, neizlekt.

Latvija uz Zemes šeit atrodas, lai šeit mēs šo zemi saprātīgi pārvaldītu, lai pilnveidotos latviešu tauta savas misijas izpildei Eiropā (pasaulē) un tās garīgā un kultūras mantojuma ieguldījumam cilvēcei , kļūt no Eiropas provinces, atpalicēja par līderi, priekšā daudziem ar dzīves kvalitāti pēc kritērijiem, kas piepilda cilvēka reālo apmierinātību ar dzīvi- dzīves jēgu.

Mēs esam īpaši īpašā vietā, taču neesam tik vienreizīgi (unikāli), lai mūsu pieredzi daudzējādā ziņā nevarētu pārņemt.

Latvija (Baltija)  ir viena no pasaules mēroga svētvietām- izredzētā zeme XXI gadsimtā. Tādēļ Dievs mums atļāva atgūt brīvību, valstisko neatkarību. Neatkarības atjaunošana Latvijai tika dota ar kaut kādu virsuzdevumu, iespējams, lai kļūtu par uz garīgumu balstīta IA- PA modeļa pirmsākumu. Ja latvieši, Latvija šo Misiju neizpildīs, mēs izzudīsim. 

Mēs neesam mazi un nenozīmīgi.

Latvijas valsts pastāvēšanas mērķis ir latviešu nācijas izdzīvošana un attīstība tās misijas izpildei pašreiz un nākotnē ar savu pienesumu iekļaujoties lielākā etnosā.

 

 

Latviskuma kopējiem, Latviskās Dievatziņas/dzīvesziņas ļaudīm, t.sk.dievturiem, politiskajiem nacionālpatriotiem.

Daļa atbildes iebildumiem ir tekstā mērķgrupai ,,Ar Latviju sirdī''.

 

Pieļauju, ka daudzi, lasot par reliģiju vērtējumu, to lomu Latvijā, teiks ,,pilnīgs sviests'', jo tā ir dievturības ilggadēja pozīcija- sava Dievatziņa+ latviski-nacionālais.

XXI gadsimta izaicinājumus var pārvarēt, izmantot tikai kopdarbā: pasaulē un Latvijā. Celt un izmantot savu (latvisko) jaunā gaismā un sadarboties ar katru, tik, cik tālu tas ir gatavs, un nespriest pēc pieņēmumiem (stereotipiem) par citiem, bet atvērt savas acis īstenībai- šādai attieksmei nav cita risinājuma (alternatīvas).

Zinu, ka dievturiem mans viedoklis par Bībeles, Labās vēsts pozitīvo lomu Latvijā ir pretrunā viņu mācības būtībai. Bet tā nav kristietība, kas ienāca Latvijā ar krustnešiem. Tie nav Kristus sekotāji, kas paverdzināja mūsu senčus vācu baronu un krievu cara jūgā. Neviens nav pret Mīlestību: tautu, dabu. Neviens nav pret nesavtību tautas, cita cilvēka labā. No mācības jāņem būtība- nevis savs priekšstats par to. Tikpat aplam domā kristieši,ka dievturi pielūdz neesošus vai sliktus dabas spēkus, ,,akmeņus’’.

Mūsu spēka un vājuma iespēja ir tas, ka visas Dievatziņas: baltu senču, kristīgā, ezotēriskā ir ar spēku, jo esam īpaša Dieva tauta. To papildinoša mijiedarbība  (komplimentaritāte) ir mūsu liela iespēja. Latvijas nākotne, Atmoda nav iespējama ne bez latviskās Dievatziņas, Dzīvesziņas, kas ir latvieša un latvju zemes būtībā (bez tā nav tautas), gan ne bez attiecībām ar Visvareno. Agrāk, kamēr mūsu senči nebija Tā garīgajā laukā (krustnešu un vācu mācītāju- baronu pakalpiņu, liekuļu darbība daudzejādā ziņā bija antievanģelizācija), mums pietika ar savu senču garīgo būtni, savu sargenģeli, sadarbību ar dievību pārstāvošajiem spēkiem un likumiem (Laima). Taču pštreiz atgrūst šo garīgo lauku (arī Austrumu, ezotērismu pārstāvošo lauku) un tā piekritējus nozīmē nostāties pret Dievu, nolemt Latviju bojāejai.

 Dievturi, kopjat savu, bet nevēršaties pret citu, ko Jūs nepazīstat! Galvenais- Latvijas izdzīvošanas un attīstības dēļ, Garīgās Atmodas dēļ sadarbojieties ar katru tik tālu garīgajā laukā, cik tālu jūs un viņi redzat kopējus mērķus. Un tādu ir daudz.

Būtu gandarīts, ja lasot arī par citām jomām (citas reliģijas, zaļie, zinātnieki u.c.) , Jūs ieraudzītu arī citos, viņu uzskatos Mīlestību, Latvijas un savas tautas mīlestību, arvien plašāku kopdarba tīrumu.

 

9 Latvija un Tu.

Kopsavilkums no iepriekšteiktā.

 Latvijai Tu esi vajadzīgs, Tu esi Latvija. Latvija Tev ir vajadzīga. Šai dzīvei un pāri tai. Latvija ir Tavas tiesības un Tavs pienākums!

 

Lūgšana par Latviju.

Dievs, svētī Latviju! Mēs lūdzam par savu Latviju!?

Latvija nav kāda perioda režīms, tās būtība pat nav valsts (lai gan tā ir milzu vērtība). Latvija ir mūsu tauta, visi tai lojālie plus mūsu zeme , ko kopā savij mūsu garīgais satvars no baltu sendienām, līdz kamēr ievīsimies ar savu pienesumu (nevis izzūdot) nākotnes etnosā.

Bet kādēļ līdz šim uz lūgšanu himnā nav atbildēts? Svētībai priekšā baļķis. Jāsalīdzinās, jāpārvērtē un jāpārtop. Ceturtajā- garīgajā Atmodā? Pēc neatkarības atgūšanas nevis kopīgi cēlām savu Templi- Latviju, bet privatizējām un būvējām katrs savu namiņu, ne tik daudz mīlējām, cik ,,konkurējām’’. Pazuda rainiskais ,,Gūt var ņemot, gūt var dodot- dodot gūtais neatņemams’’. Mūsu, ne citu tautu viņu dēļ mums ar tām jāsalīdzinās par Nodarīto un naidu uz mūsu zemes un citur. Jāsalīdzinās par attieksmi pret dabu, pret savu valsti- vārdos, darbos un balsojot naivu mantkārību caur kredītsaistībām, ar lidmašīnas biļeti... Šo baļķi var saukt karma, grēks, ,,ko sēsi, to pļausi’’, ,,dots devējam atdodas’’...

Lūgsim par Latviju! Mēs lūdzam to, kam mēs ticam, ka var palīdzēt. Tie, kuri neuzskata sevi par ticīgajiem, varbūt ir pārliecinājušies, ka domām ir reāls spēks; tehnoloģijas ir tiktāl attīstījušās, ka ar tām var vadīt datorus un invalīdi- mākslīgos orgānus. Lūgšana ir domu un vēlmju koncentrāts.

Lūgsim par Latviju! Par aizbraukušajiem. Vai latviešiem dzīve Latvijā ir personīga izvēle, vai to nosaka sociāli, ekonomiski, politiski, simpātiju argumenti? Ir kas daudz augstāks! Latviskās Dievatziņas sekotāji to zin un/vai jūt caur tēvzemes mīlestību. Bet kristiešiem citēju Bībeli no angliskā tulkojuma (Good News Bible. Standart Bible): ,,Visaugstākais piešķīra un uzticēja (angl.,,assigned'') tautām viņu zemes, Viņš noteica, kur tautām jādzīvo, Viņš piešķīra katrai tautai Debesu būtni...'' (5.Mozus 32:8). Dzīvosim Latvijā! Ja nekādi ar klātbūtni, tad Latvijai! Mūsu misija ir dot Latvijai, caur Latviju pasaulei. Patreizējā Latvijas valsts varbūt Tevi neaizsargā, bet atskaitoties par dzīvi, tikai caur doto tēvzemei, kaut apkārtnei, dzimtai ir nozīmīgākā vērte. Neprasi, ko Latvija Tev devusi, bet prasi, ko Tu esi devis Latvijai. Neesi globalizācijas puteklis! 

Domāsim gaišo par Latviju! Vēlēsim labo!

Lūgsim par Latviju! Ja mēs ticam Bībeles Dievam, baltu Dievatziņai, ,,Dievam vispār’’... Neplēsīsimies! Lai nevis ticība ar ticību karo, bet visas kopā pret tumsu! Man ir bijusi iespēja daudzās pasaules zemēs būt starp dažādu ticību, Dievatziņu cilvēkiem rituālos, ikdienā, mācīties no to Skolotājiem, un ticiet- gandrīz visu priekšstati ,, par tiem citiem’’ ir primitīvi, bieži- greizi. Iesim ar katru kopā tik soļus, cik viņš gatavs iet, nevis uzspiedīsim savu! Jo, ja patiesā ticībā katrs raks dziļāk, varbūt izraks ... kopēju pamatu- Mīlestību. Grieķisko Agape!

Lūgsim! Visi, kas jūtamies piederīgi Latvijai! Pateiksimies par Latviju! Apliecināsim mīlestību uz Latviju! Pateiksimies par Latvijas garīgo satvaru, kurā mistiskā veidā ir saausta baltu Dievatziņa (uz kā balstās dzīvesziņa, mentalitāte, kultūra...), Labā Vēsts un Austrumu sensaknes! Pateiksimies par savu latviešu tautu! Nevis kautrīgi salīdzināsim ar citiem. Pateiksimies par tās izdzīvošanas: garīgās un militārās cīņas prasmi, varoņiem, talantiem, kultūras mantojumu, atbildību un patriotismu par savu zemi- ,,savu stūrīti zemes’’ (kas ir nevis atpalicība globalizācijā, bet nākotne- ilgi turpināties spējīgas pasaules pazīme). Latvietis te vai citur ir latvietis tik, cik viņam sava tautība un zeme ir svarīga. Un tikai tas- darbos, ne vārdos izšķirs, vai būt Latvijai. Pateiksimies par Latvijas zemi! Mēs dzīvojam ,,Dieva ausī’’- tik pasargāti no katastrofām, tik bagāti ar visdeficītākajiem resursiem: ūdeni, kvalitatīvu dzīvesveidi, augsni, mežiem, jūru... Pateiksimies par Latvijas valsti! Kaut arī esam ļāvuši to sagūstīt. Nelamāsim to, bet ņemsim atpakaļ. Ne jau patreizējās tendences uz to ved. Bet pagrieziens- jauns Brīnums. Mūsu vēsture XX gadsimtā divreiz ir pierādījusi, ka tas ir iespējams. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba! Pateiksimies un lūgsim par Latviju! Un tad kādreiz varēsim nevis tikai cerēt, bet apliecināt, ka ,,Dievs svētī Latviju!’’