.Pilnvērtīga attīstība.

Pilnvērtīga attīstība- Ilgtspējīgas attīstības forma, kas to no utopijas var padarīt par realitāti, jo balstās Pagriezienu, ko var radīt nevis cilvēku izdomāta programma, bet veiksmīgu apstākļu un notikumu sakritības iespēja (Brīnums) vai krīze, kas padara līdzšinējo ,,attīstību’’ neiespējamu, un gatavošanos neparedzamām un paredzamām pārmaiņām, kas nebūs pašreizējo procesu turpinājums; pilnvērtīga attīstības pamatā ir vispārcilvēciskas (universālas) garīgās vērtības, nevis patērētāju sabiedrības un peļņas tautsaimniecības (ekonomikas) materiālisms, tā ir ,,pilna ar dzīves pamatvērtībām: pašpilnveidi, attiecībām starp cilvēkiem, dzīvot, lai dotu, dzīves jēgas un satura sajūtu u.tml.’’; kas orientēta nevis uz materiālo labumu pieaugumu, bet to optimumu, uz garīgo vērtību pieaugumu; pilnvērtīgas attīstības sabiedrība ne tuvu nav ideāla, pat ne ilgotā nākotnes sabiedrība, bet tā ir pašneiznīcinoša sabiedrība. Pilnvērtīga attīstība izriet no izpratnes (koncepcijas) par teogeosociuma (Pasaules Koka) sistēmu.

Pilnvērtīga attīstība (PA) ideja neaizstāj Mācības par Jauno Laiku, Dieva Dēla otro atnākšanu vai arī varbūtību par visaptverošu iznīcinošu katastrofu uz Zemes, kas izraisa degradāciju vai pat cilvēces/dzīvības bojāeju. Neviena Mācība tam nedod precīzu norises prognozi tuvāko dažu desmitgažu, pat simtgades periodā. PA iespējamība attiecas  uz periodu līdz cilvēces vēsturē nebijuša mēroga pārmaiņām. Autors nebūt neapgalvo, ka PA būs, bet piedāvā pamatotu redzējumu par tās iespējamību. PA ir neiespējama turpinoties patreizējai sabiedrības domāšanai un rīcībai, taču neizbēgami tuvu ir patreizējās attīstības tālākas turpināšanās neiespējamība- būtiskas Pārmaiņas. Tās var būt IA virzienā.

Pilnvērtīga attīstība- ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīga attīstība. Vienkāršoti to varētu uzskatīt par specifisku autora ilgtspējīgas attīstības (IA) skatījumu. Tajā parādīta reāla ilgtspējas idejas īstenošanās  (nevis īstenošanas) perspektīva. Taču faktiski PA ietverta arī

-cita tematika, ja tā saistīta ar izdzīvošanu (sociālajā jomā nacionālais jautājums Latvijā, vides jomā ģeoloģija),

- un mērogiem (no vienas puses: Visums- Zeme un Zeme- Visums virzieniem, no otras puses- cilvēka (indivīda) līmenis,

-garākiem termiņiem (tūkstošgade),

-izziņas ceļu (ne tikai zinātne),

-,,aizliegto’’ jomu garīgumu, pie tam centrā,

-ierosinātāju/cēloni- nevis cilvēka izplānota un mērķtiecīga rīcība, bet neprognozējamu un neprogrammējamu veiksmīgu apstākļu sakritība (Brīnums) vai Krīze (dižkrīze) Laika Ritumā,

-visbeidzot, ar mērķi- ekocentrismu un teocentrismu antropocentrisma/egocentrisma vietā.

IA koncepcijas ieviešanas sākotnējā cerība 1980-tajos gados ir balstījusies uz pieņēmumu, ka informācija par ekoloģiski- sociālās katastrofas iespējamību, bailes no tās mainīs cilvēces ētiku un vērtības- mainīsies dzīvesdarbība (atteikšanās no nemitīgi pieaugoša patēriņa uz optimālu) un tautsaimniecības motivācija (peļņa). Šī cerība nav piepildījusies. Materiālais (ekoloģiskais) cēlonis nevar mainīt garīgo (ētiku, vērtības), bet tikai otrādi. PA pieeja: sakārtojoties cilvēkam, materiālā pasaule: dabas vide, ekonomika u.c. ap viņu sakārtojas- kā sekas.

PA kā jauna mācība izriet no vienotas izpratnes par būtiskām Pārmaiņām XXI gadsimtā un gatavošanos tām.

Pilnvērtīga attīstība- ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīgas attīstības veids (ideja), kas to no utopijas var padarīt par realitāti, jo balstās Pagriezienu, ko var radīt nevis cilvēku izdomāta programma, bet veiksmīgu apstākļu un notikumu sakritības iespēja (Brīnums) vai krīze, kas padara līdzšinējo ,,attīstību’’ neiespējamu, un gatavošanos neparedzamām un paredzamām pārmaiņām, kas nebūs pašreizējo procesu turpinājums; pilnvērtīga attīstības pamatā ir vispārcilvēciskas (universālas) garīgās vērtības, nevis patērētāju sabiedrības un peļņas tautsaimniecības (ekonomikas) materiālisms, tā ir ,,pilna ar dzīves pamatvērtībām: pašpilnveidi, attiecībām starp cilvēkiem, dzīvot, lai dotu, dzīves jēgas un satura sajūtu u.tml.’’; kas orientēta nevis uz materiālo labumu pieaugumu, bet to optimumu, uz garīgo vērtību pieaugumu; pilnvērtīgas attīstības sabiedrība ne tuvu nav ideāla, pat  ne ilgotā nākotnes sabiedrība, bet tā ir pašneiznīcinoša sabiedrība.

Patreizējā IA koncepcija gan pasaulē, gan Latvijā ir utopija, jo mūsdienu civilizācija, starptautiskā politika kopumā no tās ir nemitīgi attālinājusies, ja skatāmies reālos procesu rādītājus, nevis vārdu un dokumentu plūdus. To netieši apstiprina arī publikācijas, pētījumi.  IA kā PA ir iespējama, bet to var izraisīt tikai apstākļi, kad patreizējais tirgus ekonomikas modelis, patēriņa sabiedrība, vairs nevar pastāvēt.

PA ir viens no cilvēces pēcpostmodernā laikmeta variantiem (otrs- sabrukums (degradācija)), kurā patērētāju sabiedrību un peļņas ekonomiku nomainījusi attīstība, kas balstīta uz vispārcilvēciskām vērtībām, kas nav kaut kāda utopiska harmoniska civilizācija, bet arī vairs ne pašiznīcinoša. PA ir cilvēces, Latvijas izdzīvošanas un pilnveidoties, būtiski pārveidoties un ilgi turpināties spēja un iespēja, kuras uzmanības centrā ir nevis dabas vides aspekts, bet garīgais aspekts, ko būtiski, papildina nacionālais (etniskais), (sociāl)psiholoģiskais un demokrātijas aspekti, protams, kā izšķirošus saglabājot arī dabas vides, sociālo un ekonomisko aspektus.

PA kā neprogrammējama (programma būtu paredzot pasākumus, atbildīgos, finansējumu, termiņus, kuru rezultātā iestāsies IA, piemērs, Agenda 21) nebūt nenozīmē, ka neko nevar un nevajag darīt, ka neparedzamām pārmaiņām nevar gatavoties. Tieši otrādi- rīkoties tūlīt ir ārkārtīgi svarīgi. Pirmkārt, bremzēt negatīvos procesus un piemēroties tiem (ne tikai klimata pārmaiņām), otrkārt, ieviest visaptverošu izglītību (t.sk. personības ar gatavību Pārmaiņām veidošanās veicināšanu)  pārmaiņām, pētījumus, preventīvus pasākumus un draudu mazināšanu visās tehnoloģijās un politikās (komunikācija, pārvalde, tautsaimniecības globalizācija u.c.), piemēram, sakarā ar iespējamo magnētisko polu maiņu, treškārt, lietot garīgos ,,rīkus’’: salīdzināšanos, lūgšanas, pozitīvo domāšanu.

IA kā PA koncepcijas centrā jāliek nevis vides, bet garīgais aspekts.

Pasaules attīstībai nepieciešams pagriezties pretējā virzienā, lai tā tuvotos IA kā PA (atgrieztos globālās nestspējas (t.sk.ekosistēmas) robežās). Pagrieziens var notikt tad, kad patērētāju sabiedrība un tirgus ekonomika vairs nav iespējama, ko rada vai nu Krīze vai Brīnums.  Brīnumu var tuvināt un vadīt pārmaiņu aģenti, tas noris vienlaikus kā Garīgā un PA Atmoda. Šis process var sākties Latvijā, kādā citā zemē, reģionā (Baltijas jūras ekoreģions), bet vēlāk tas var izraisīt globālas pārmaiņas, gan arī norises notikt uz visas zemeslodes vienlaicīgi.

 PA teorijā, motivācijā un argumentēšanā izglītību PA, rīcībām jāsadala 2 atšķirīgās izpratnēs atbilstoši 2 PA etapiem- līdz pagriezienam un no tā sākuma: jādod 2 atšķirīgas IA koncepcijas Patreizējā etapā dominējošā, kamēr jābremzē neIA temps, tai jāatbilst mūsdienu pragmatiskās sabiedrības, procesus ietekmējošo mērķgrupu (pirmkārt, ietekmīgi cilvēki biznesā, politikā, valsts pārvaldē, zemes un mežu, citu resursu īpašnieki, NVO līderi..., plus daļa izglītotāju un izglītojamo) izpratnei, motivācijai jāietilpst tagadējās patērētāju sabiedrības vērtību orientācijā. Tas iespējams, ja risinājumi atbilst abpusēja ieguvuma IA principam (angl.vin vin) videi un ekonomikai, ja izmantoti vietējie sociāli -ekonomiskie argumenti, nevis cenšoties viņos iepotēt vides apziņu un tad darboties ar globāliem ekoloģiskiem argumentiem.

Savukārt pagrieziena veicināšanu tuvinās cilvēki ar globālu altruistisku motivāciju saskaņā ar PA nostādnēm. Tās ir citas mērķgrupas (pārmaiņu aģenti, zaļo un sociālo kustību aktīvisti, ticīgie,  plus daļa izglītotāju un izglītojamo), tā ir cita IIA gan pēc satura, gan formas. Bet pagrieziena brīdī šī PA koncepcija kļūst par dominējošo pārmaiņas noteicošajiem (tas var nebūt vairākums) cilvēkiem. Pēdējo nosaka sociālpsiholoģiskās likumsakarības- pētījumi par to, kā mazākums iniciē pārmaiņas vairākumam- komplicētā situācijā pietiek ar 30%.

Cerība ir paradigmu maiņas un laikmetu (civilizāciju) maiņas likumi. Saskaņā ar tiem patreizējo materiālo, egoistisko vērtību orientāciju var aizstāt cilvēciskās attiecības, pašpilveide, kāda pārliecība/ticība kā vērtības, došana ņemšanas vietā u.c. Tādēļ autors uzskata, ka vienīgā attīstība, ja attīstība vispār iespējama, ir ar universālajām cilvēciskajām (kultūras, garīgajām) vērtībām pilna attīstība- PA.

PA nav ceļš uz harmoniju, paradīzi zemes virsū- vienkārši uz pašneiznīcinošu sabiedrību.

 

Vai nākotni var paredzēt un ietekmēt? Kāpēc to vajag?

Grāmatas ,, Bezgalības sākums''*, kas veltīta pārmaiņu tēmai, 199.lpp.teikts ,,Tā kā tas, kas nosaka nākotnes notikumus nav zināms, kā kāds var tām sagatavoties? Kā var? Daži no tiem nosacījumiem,

 kas to nosaka, kas būs, ir ārpus tā, cik tālu var sniegties zinātniskie paredzējumi, kāda ir pareizā filozofija par nezināmo nākotni? Kāda ir racionālā pieeja tam, ko nespējam zināt?”

204.lpp.teikts: ,,... starp aklu optimismu un aklu pesimismu ir kaut kas, kas abas šīs pieejas padara ļoti līdzīgas savu izskaidrojumu līmenī''. Grāmatas autors uzskata, ka šie izskaidrojumi nevar būt pamatoti.

Savukārt šī raksta autors ir pretējās domās. Rakstu sērijas apjoms gan neļaus to pietiekoši pamatot, bet tas nenozīmē, ka pamatojumu nav. Vēl vairāk, cilvēces liktenis lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā tām būsim savlaicīgi sagatavojušies.

Latviskā Dievatziņa un dzīvesziņa kā pamats pilnvērtīgai attīstībai.

Krīvi, Vecajo padome mūsdienās.

Pilnvērtīgas attīstības pamatā ir garīguma princips. Tas pasaulē, arī Latvijā var balstīties uz 3 ,,vaļiem'': Labo Vēsti, tautas Dievatziņu (nevis hrestomātiskā, bet mūsdienīgā redzējumā) un Austrumu reliģijām, kā arī to vienojošo ezotērismu (kopējām ,,slepenajām zināšanām'', t.sk. Rēriha ,,Dzīvo ētiku'', teosofiju*), kā arī apvienojošām reliģijām, piemēram, bahaismu, sikhismu...

ANO koncepcijai par ilgtspējīgu attīstību zinātniskā un politiskā skatījumā nav garīgā satvara- pamatojuma. Bez tā jebkura Lielā koncepcija, atziņa nevar ,,strādāt''. Šis pamatojums atrodams  lielajās, plaši atzītajās ,,pasaules reliģijās''. Katrā zemē vajadzētu sasaiste ar vietējo iedzīvotāju un zemes etnisko garīgo satvaru. Tautu ietekmē (veido) ģeogrāfiskā vide un otrādi, kā arī to garīgie aspekti: Dievs dod tautām zemi, dabas apstākļus tajās, aizsardzību (arī ,,sargeņģeļus''), izkārto tautu ,,likteni'' atkarībā no to izvēlēm utt. Lai ilgtspējīga attīstība strādātu Latvijā, jābūt pamatam latviskajā Dievatziņā (mijiedarbībā ar Labo Vēsti), lai Japānā- japāņu tautas senajā Dievatziņā mijiedarbībā ar dzenbudismu u.c.uzslāņojumiem u.tml. Bet daudzās Rietumeiropas, Ziemeļeiropas zemēs senā Dievatziņa ir gandrīz nedzīva un neopagānisms to ar senatnes kopēšanu, ar neieaušanu mūsdienās ieved pretējā grāvī. Īpašā situācijā ir baltās rases jaunnācijas ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē. Vai pamatiedzīvotāju nelielās daļas garīguma mūsdienīgā versija būtiski ietekmēs šo zemju, tieši ģeogrāfiskās vides ilgtspēju? Drīzāk Labā Vēsts! Latīņamerikā ir rosols no Āfrikas, indiāņu Dievatziņām un dzīvesziņām un katolisma. Ķīnieši balstās uz daudz jaunāko konfūcismu, Laodzi mācību, budismu,... marksismu. Musulmaņu zemēs islams praktiski izdzēsis agrāko Dievatziņu pēdas, kas saistīja etnosus ar viņu zemi.  Mēs, latvieši, esam īpaši garīgi bagāti: mums ir tautas dzīvesziņā dzīvi- darbojas visi garīgie ,,vaļi'', bet mēs to neizmantojam, jo tie savstarpēji apkarojas. Mums ir vēl viens nepieciešamas priekšnoteikums pilnvērtīgai attīstībai- atrašanās uz robežas starp Rietumu pragmātismu, tās zinātni- tehnoloģijām un garīgumu savās saknēs. Mēs saprotam un mūs saprot attīstīto zemju kultūras- mēs tās varam ietekmēt. Ir daudzas viedas tautas bez tā. Tādēļ latviešu tautas pienākums, ja Dievs dos, caur Garīgo un pilnvērtīgas attīstības Atmodu (kad visas Dieva Atziņas kopā ,,karos'' pret tumsu, nevis viena pret otru) atrast uz garīgumu, vispārcilvēciskajām,  reliģijām, Dievatziņām piemītošajām  garīgajām vērtībām balstītu ilgtspējīgas attīstības ceļu un šo pilnu vērtībām attīstības paradigmu, modeli nest Eiropai. Latvijai jākļūst par kultūras un biosfēras rezervātu (ne aizliedzošu, bet attīstošu teritoriju- skat.jēdzienu ,,biosfēras rezervāts). Mūsu vieta ir būt nevis Eiropas nomalē, bet tai priekšā.

Latviskā (baltu) Dievatziņas saknes meklējamas pirmstautu ,,katlā'', no kurienes veidojās indoeiropieši un, visticamāk, no vēl senākām civilizāciju Dievatziņām (lai kas būtu to avots). To pārstāv mūsu Svētie Raksti- dainas, daļa pasaku, kurās apslēptas vai aizplīvurotas kosmoloģijas, Radīšanas, garīgās pasaules (Debesu valstības) zināšanas un tās saiknes ar ,,šīs saules'' dzīvi. Savukārt mūsu etnosa: kuršu, latgaļu, sēļu, zemgaliešu un viņu priekšteču, kā arī līvu, un, galu galā latviešu kā vienotas tautas dzīvesdarbības pieredze apkopota tautasdziesmās. Tādēļ šos jēdzienus- ,,dainas'' un ,,tautasdziesmas'' nevajadzētu lietot kā sinonīmus. Dievatziņa ir dzīvesziņas pamatā, jo latviešu priekšteči centās dzīvot, kā ticēja. Bet arī idealizēt sendienas nevajadzētu: lielas grūtības, smags darbs, vardarbīgi kari... Saikne Dievatziņa- dzīvesziņa bija raksturīga visiem etnosiem, bet daudzas tautas nav ar tik dzīvām saknēm kā latviešu un lietuvieši- tos ietekmējušas gan no etnosu pārjaukšanās, gan pēdējo gadsimtu iespaida. Latviešu Dzīvesziņa un Dievatziņa ir ,,dzīvākas'', tās it kā nemanāmi daudz vairāk ietekmē reālo dzīvi: darba mīlestība, pietāte pret dabu un saikne ar to, pieķeršanās savai vietai un atbildība par to iepretim peļņai kā visa kritērijam, izdevīgumam, kosmopolītismam u.c, galu galā nopietns garīgums (viedums): ja dievestība/folklora, tad ar spītīgu misijas apziņu izdzīvošanai, nevis priekš tūristiem, ja kristietība- tad lielai daļai kļūšana par citu cilvēku, personīgas

nemanāmi daudz vairāk ietekmē reālo dzīvi: darba mīlestība, pietāte pret dabu un saikne ar to, pieķeršanās savai vietai un atbildība par to iepretim peļņai kā visa kritērijam, izdevīgumam, kosmopolītismam u.c, galu galā nopietns garīgums (viedums): ja dievestība/folklora, tad ar spītīgu misijas apziņu izdzīvošanai, nevis priekš tūristiem, ja kristietība- tad lielai daļai kļūšana par citu cilvēku, personīgas attiecības ar Dievu,. Protams, ir daudzi spilgti pretēji piemēri: mūsdienu emigrācijas vilnis (bet vilkšana atpakaļ un atgriešanās), negausīga mežu izciršana, zemes pārdošana ārzemniekiem, pārcelšanās uz dzīvi pilsētās- bet šai straumei pretim darbojas pretstraume.

Daudz kas no baltu mentalitātes un vērtību orientācijas ir ļoti atbilstošs ilgtspējīgas attīstbas principiem un, ņemot vērā tā ietekmi uz mūsdienām, kas nav Eiropas galvenajām nācijām: vāciešiem, angļiem, frančiem, krieviem, itāļiem, spāņiem, grieķiem u.c., Latvija varētu kļūt par turpmākās attīstības- jauna ceļa modeli Eiropai. Varētu, ja mēs būtu saimnieki savā zemē. Bet tā nav. Lai būtu saimnieki savā zemē, ekonomika un arī politika jābalsta uz tautas mentalitātei atbilstošu ekonomiku. Bet tranzīts, banku sektors tas nav. Protams, tas nevar būt arī kā naturālā lauksaimniecība, bet bioloģiskā lauksaimniecība, akvakultūra, ogkopība, mežsaimniecība... un tas viss ar dziļo pārstrādi, plus amatniecība, saprātīgs lauku ekotūrisms un ēku īrēšana laukos eiropiešu attālinātajam darbam... un tāda vidējo uzņēmumu darbība, kur izmantots mums specifiskais ,,izdzīvošanas radošums'', kura pamati likti dzimtbūšanā un kas nostiprināts gan pirmspadomju, gan padomju laikā. Tātad šeit nav runa par informātikas attīstību, bet racionalizāciju. Atsevišķs virziens būtu praktiskās izdzīvošanas centri izglītības pārmaiņām ietvaros (skat.atbilstošu sadaļu). Protams, mūsu mentalitātei no ilgtspējīgas attīstības skatupunkta ir virkne trūkumu, piemēram, savrupība (tomēr sadarbošanās talkā, atmodās), nesolidaritāte (nevarētu būt nacionālais fonds kā ebrejiem. Latīņamerikas akcijas, Tautas banka, lai atbrīvotos no komercbanku, starptautisko banku verdzības), gaušanās, pēdējos gados izveidojusies patērētāju sabiedrība... Taču galvenais- ja latvieši strādā un viņus neaplaupa ekonomiski vai politiski- ir rezultāts.   

Folkloristi un dievturi lielā mērā ir koncentrējušies uz kultūras, daļēji politisko ietekmi, lai uzturētu latvisku Latviju. Bet netiek novērtēta augšminētā ekonomiskā faktora ietekme. Ja kāda tauta savieto modernās tehnoloģijas un pieejas ar tautas mentalitāti un garīgo satvaru, tad tā ātri pārspēj agrākos varenos (Japāna, Vācija, Izraēla pēc 2.pasaules kara, Vēlāk Dienvidaustrumāzijas ,,tīģeru'''valstis, Ķīna...). Un mūsu trumpis ir jauns ilgtspējīgas attīstības modelis, kas balstīts garīgumā un nacionālās aspekta ievērtēšanā.

Latviskās dzīvesziņas ietekmi mūsdienās visvairāk apdraud paši latvieši ar nevēlēšanos būt latviešiem, tās zemo vietu vērtību orientācijā, piekāpšanos (pat pielūgsmi) globālajai masu kultūrai un krievu valodas ietekmei Latvijā, bet tā būs atsevišķa tēma.

Krīvi- garīgie līderi, tās morālie paraugi, tās pārstāvji saiknē ar Dievu bijuši vienmēr. Viņi nav izpildījuši senos rituālus, nav tā saukti un sevi apzinājušies, bet tāda ir bijusi viņu misija. Vai senie krīvu ritāli ir vajadzīgi kā tas ir pie Andrupenes Latgalē vai ir pie Molētas Lietuvā? Droši vien kā saitei ar saknēm, principu izpratnei. Bet vēl svarīgāk ir šiem krīviem kā pārmaiņu aģentiem darboties mūsdienīgi- katram savā jomā, arī valsts pārvaldē. Daļa no viņiem pazīstami gandrīz katram: O.Vācietis, I.Ziedonis, M.Zālīte, G.Eniņš, A.Ulme..., daļa- daudziem (O.Rode, V.Urtāns...), daļa savu darbu dara nepamanīti: praktiskās vai ezotēriskās jomās. Šī darbība vienmēr būs daudzveidīga, individuāla. Bet lai būtiski celtu tās efektivitāti, un tas latviešu, Latvijas izdzīvošanai būtiski, nepieciešams kopdarbs un izglītošanās-pilnveidošanās caur pieredzes un atklāsmju apmaiņu, ko varētu īstenot studiju apļu formā. Diemžēl tam šķērslis ambiciozitāte, ko nosauc par laika trūkumu.

Daudzām civilizācijām bijusi Vecajo Padome. Piemēram, monarhs vienpersoniski īsteno izpildvaru, bet viņa padomnieki- Vecajo padome sniedz ieteikumus, patiesībā darbojas kā lēmējvara. Vecajo padome, lai gan nav tas pats kas praviešu vai priesteru grupa, bet tā vairāk vai mazāk saņem ieteikumus ,,no augšienes''. Ja šī  ,,institūcija'' nav birokratizējusies, formalizējusies kā visiem zināmais sinedrijs senajā Jūdejā, bramaņi ar savu amata mantojamību Indijā u.c. Mūsdienās klasiskā veidā Vecajo Padome nav īstenojama. Bet pats princips- tautas priekšstāvju Dieva priekšā ietekme lēmumpieņemšanā ir nepieciešams. Kā?  Vispirms ir jānotiek augšminētajām Pārmaiņām. Tad ir secība: no manipulatīvās mūsdienu ,,demokrātijas'' uz Dievvadību noteicošā sabiedrības daļā kā indivīdiem, uz tautas demokrātiju caur tautas apgaismību (sabiedrības tiešā iesaistīšanās ietekmīgāka par politikānismu, bet būtu katastrofa, ja valdīt sāktu negarīga un nekompotenta masa- pūlis) un visbeidzot- Latvijas Vecajo Padomi. Starp citu, kaut ko līdzīgu, šķiet, Māras Zālītes vadībā centās izveidot prezidente V. Vīķe- Freiberga. Tomēr, liekas, institucionāli to diez vai ,,varētu pacelt''. Pamatjautājums- kā tad notiktu atlase, jo daudzi pašapzinīgie uz to tiektos, bet malā paliktu īstenie. Domāju, ka nekādu cilvēku grupu organizatoriski nevajadzētu (nevarētu), bet satiktos ,,portālā'' idejas, ko darīt, bet lēmumu par izvēlēm pieņemtu tautas demokrātijas laika nesavtīgs parlaments kopā ar ezotēriski viedu prezidentu.        

Arī Bībele un Kristus Labā Vēsts var būt par garīgu pamatu pilnvērtīgas attīstības mācībai. Par to sadaļā ,,Citādi par kristietību'' ikonās ,,Kristietības loma pilnvērtīgā attīstībā'' un 2 ikonās ,,Bībele un ilgtspējīga attīstība''.

Tāpat garīgo pamatu pilnvērtīgai attīstībai var atrast ezotērismā, hinduismā un budismā (arī sikhismā un bahaismā), par ko sīkāk sadaļā ,,Ticību Koks, Reliģisks redzējums''. 

Pilnvērtīgas attīstības redzējums (vīzija).

Līdzšinējā ir teorija. Bet cilvēkiem svarīgi ir it kā redzēt, kā varētu dzīvot pilnvērtīgas attīstības sabiedrībā, iztēloties to tik konkrēti, ka to varētu uzfilmēt. Kas šajā filmā būtu redzams?

1)Optimāls patēriņš.

*Mājsaimniecība: mēs filmā redzētu mājas/ dzīvokļa lielumu, materiālus, novietojumu apkārtnē, tehnoloģiju, resursu izmantošanas, atkritumu neesamības ekoefektivitāti;

*Pārvietošanos: tā veidu, samazinātu nepieciešamību pēc tās plānojumā;

*Iepirkšanos,

*Pašuzturošu, vietējo ražošanas/patēriņa modeli- vietējo ekonomiku, no peļnas un vajadzību apmierināšanu pārorientētu tautsaimniecību;

2)Pilsonisko sabiedrību citādai pārvaldei:

-tautas demokrātiju konkrētās aktivitātēs,

-viedo un ekspertu padomes ,,sēdes'' un ietekmi,

-jauno vēlēto politisko iestāžu (institūciju): parlamenta, pašvaldību atšķirīgu darbību,

-citādu administratīvo iedalījumu un uzdevumus (funkcijas), lai vietējā vara var noteiktlielāko daļu no būtiskām vietējās dzīves norisēm,

lai ikviens reāli var iesaistīties un ko ietekmēt

-Atmodas masu pasākumi.

3)Pašpilnveidi: caur izglītību un attiecību uzturēšanu ar tuvākajiem cilvēkiem.

4)Ticības izpausmes atsevišķa cilvēka un sabiedrības mērogā, Latvijā īpaši mijiedarbības kristietība- baltu Dievatziņa, Baznīcas reformas sekas, salīdzināšanos starp latviešu tautu un baznīcu, citu grēknožēlu un atgriešanās sekas.

5)Dzīvi ģimenē, attiecības.

6)Kopienu kustība, aktivitātes. Pilnvērtīgas attīstības vietējo ierosmju (iniciatīvas) centru darbība.

7)Pilnvērtīgas attīstības (vietējo un vides tehnoloģiju+ ticību to mijiedarbībā ar ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību)  demonstrācijas, izglītības un izpētes Baltijas centra darbība, tehnoloģiju un pieeju ieviešana Latvijā.

8)Citāda izglītība, kas ietver izglītību pārmaiņām.

9)Latvijas pilnvērtīgas attīstības pieredzes pārneses Eiropā darbības.

10)Darīts viss iespējamais dabas (zemestrīces rezultātā HES kaskādes sabrukums) un tehnogēno (AES avārjas ārvalstīs, neiesaiste Ignalīnas AES) katastrofu novēršanā  un seku mazināšanā. Sagatavotas un veiktas darbības, lai nepieļautu ,,zaļo cilvēciņu'' izveidei un darbībai Latvijā. Veikta valsts un tautas sagatavošana x, y,z utml.stundām.

11)Latvijas makroekonomika ir pārstrukturēta atbilstoši baltu (nacionālajai) apziņas īpatnībām (mentalitātei).

12)Jauna tipa izglītība skolās un pieaugušajiem (nofilmējama), īpaši indigo bērniem.

 

Kāpēc vajadzīga ,,nofilmējama'' vīzija. 50 gadus pirms Izraēlas izvedes tika uzrakstīta tēlaina vīzija par tās iespējamo tapšanu, pa Telavivas pilsētas celtniecību. Un viss piepildījās gandrīz tādā veidā un termiņā. Sapņi piepildās.