C. Austrumu reliģijas un ezotērisms.

Budisms.

Budisma pamatlicējs ir 583.gadā pirms mūsu ēras tagadējās Nepālas teritorijā Lumbini dzīvojošais Sidhartha Gautama. Izšķirošo Atklāsmi viņš guva Varanasi Indijā. Viņš uzsvēra, ka nav Dievs un ka viņa mācība nav reliģija. Faktiski mūsdienās tā ir izveidota un darbojas kā reliģija, tāpēc nepiekrītu tiem, kuri apgalvo, kā arī mūsdienā budisms nav reliģija- faktiski tai ir visas reliģijas pazīmes.

A.Budisma būtība.

1.Budas mācība- tā nav reliģija. Budisms ir metode. Budismu pamatā īsteno, par budistu kļūst meditējot, nevis lasot, mācoties (tas papildus).

2.Budas mācības pamati:

- Četras cildenās patiesības (dharma) vai mācība par ciešanām:

*Cilvēka dzīve ir pilna ciešanu (vilšanās)

Cilvēki nejūtas gandarīti ar tā brīža dzīvi- vai nu kavējas atmiņās vai cer uz labāku dzīvi nākotnē. Cilvēki cenšas apmierināt aizvien jaunas vēlmes, būtiska daļa no tām saistītas ar labklājības pieaugumu, bet, kad kaut kas no tā sasniegts, jau priekšā jauna vajadzība. Cilvēks dzen sevi kā ,,vāveres ritenī’’, bet negūst piepildījuma un dzīves jēgas sajūtu, dvēseles mieru.

*Ciešanu iemesls- vēlme nemitīgi apmierināt nemitīgi pieaugošas vajadzības

Cilvēkiem ir cilvēka kā garīgai būtnei neatbilstoša vērtību orientācija. Cilvēki neizprot savu būtību un sūtību.

*Ciešanas iespējams pārtraukt

Ir iespēja ,,izkāpt no vāveres riteņa’’, kļūt brīvam, iegūt mieru, gandarītam ar dzīvi īstenojot savas dzīves jēgu.

*Pastāv 8 posmu ceļš, kas ietver gudrību, tikumību, koncentrēšanos, ciešanu pārtraukšanai

pareizi, taisni (no universālajiem garīgajiem likumiem izrietoši) uzskati

taisna doma, izpratne;

taisna, patiesa valoda;

 taisna uzvedība, darbība;

taisns dzīvesveids;

taisni centieni, piepūle;

prāta nomierināšana apcerē;

 taisna pašiedziļināšanās.

 

-par visa saistību ar visu (cēloņsakarības, sistēmiskums, Zemes mēroga ekosistēma utml.): visi procesi, lietas ir, darbojas gan paši par sevi (autonomi), gan saistīti ar visu citu, nav nekas, kas būtu pasaulē (uz Zemes, Visumā) tikai pats par sevi. Princips, kā to formulē mūsdienās: ,,Tauriņa spārnu vēziens Indijā var būt par iesākumu tornado ASV.’’

3.Budismā nav Dievs- Radītājs,

4.Budismā katrs var kļūt par ,,budu’’.

5.Budismā neatzīst grēka jēdzienu, bet karmu- ,,ko sēsi, to pļausi’’.

6.Budismā neatzīst vajadzību pēc pestīšanas (glābšanas), tā vietā tiek piedāvāta pilnveide ar, manuprāt, līdzīgu mērķi- sasniegt nirvānu.

7.No hinduisma atšķirīgs skatījums uz pārdzimšanu,  un iziešanu no Pārdzimšanas Aplis (Loks)- nirvānu kā dzīves jēgu.

B. Reālais budisms:

1.Budisms kā reliģija, tās veidi, konflikti (t.sk.vardarbība).

2.Pretstati starp Budas mācību un budisma reliģiju.

3.Attiecības ar Dievu Budismā:

-Svētie Raksti- sūtras,

-tempļi,

-Budas statujas,

-stupas,

-klosteri un mūki, ,,dievkalpojumi’’,

-Skolotāji (guru),

-mantras,

-svētais skaitlis 108,

-svētā skaņa ,,Ommmmmmmmm…’’,

- karodziņi ar lūgšanām,

-mandalas- modelis pasaulē sasniegtā īslaicīgumam un šķietamībai,

-rituāli: sprīžošana, lūgšanu dzirnaviņas, riņķošana ap svētu vietu (teritoriju), kustība ,,stāvus- guļus- stāvus’’,

- klanīšanās templī pie Budas statujas,

-atturēšanās,

-ziedošana,

-labie darbi/vārdi/smaidi.

4.Dalailamas un Tibetas loma pasaules garīgajā un materiālajā attīstībā.

-Tibetas valsts vēstures pagriezieni, budisma ienākšana.

-Tibetas valsts karma: ārpolitikā sadarbība ar nacistiem, pašizolācija no ārpasaules, iekšpolitikā- prettautisks režīms, Dalailamas/Pančelamas konflikts, pieaicinot Ķīnas un citu zemju ,,palīgus’’.

-Ķīnas okupācija un aneksija. Tibetiešu tauta un zeme šodien.

-Dalailamas trimdas valdības nacionālā valdība.

-Tibetieši- izredzētā tauta. Dalailamas un Tibetas mūku darbības pasaulē nozīme cilvēces garīgumā un pilnvērtīgā attīstībā.

-Tibetas dabas nozīme pasaules ilgi turpināties skatījumā.

5.Dzenbudisms.

Radies kā budisma novirziens Ķīnā 6.gadsimtā, ko aizsācis Skolotājs no Indijas. Japānā ienāk 12-13.gadsimtā, tagad izplatīts pasaulē, arī Latvijā (Dzen centrs). Sanskritā ,,dzen’’ nozīmē ,,meditācija’’. Dzenbudisms ir ceļš uz apskaidrību: pēkšņi vai visas dzīves laikā, kas ietver meditāciju, sūtru skaitīšanu un mācīšanos. Dzenbudisms ir saistīts ar samuraju goda kodeksu, tējas dzeršanas tradīciju un haikām (japāņu īsiem dzejas pantiem). Dzenbudisti 2.pasaules karā atbalstīja Japānas militāristus, kas veica nežēlības Ķīnā Mandžūrijā, okupētajā Dienvidaustrumāzijā un veicināja kapitulācijas nepieņemšanu, kas noslēdzās ar Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu.

Dzenbudisma mācības būtība ietver domu, ka katrs cilvēks ir jau piedzimis apskaidrots, bet dzīves laikā apaug ar uzspiestām idejām, maskām. Uzdevums ir sevī ,,atgriezt bērnu’’ (sakrīt ar Ješua domu, ka, ja jūs nekļūsiet kā bērni, jūs debesu valstībā neieiesiet). To var iegūt ,,intuitīvi’’ apskaidrībā Skolotāja vadībā (citādi draudi izveidot savus jaunus maldus). Loģika, jēdzieni ceļā uz bērna atbrīvošanu sevī neder, tādēļ arī budisma Svētos Rakstus- sūtras neuztver kā pilnīgas patiesības (dogmu). 

Kāds ir dzenbudisma pamatmērķis? Dzenbudisma pētnieks Dr. Sudzuki to raksturo šādi:
"Dzenbudisms savā būtībā ir māksla ielūkoties cilvēka iedabā un
iezīmē ceļu no atkarības uz brīvību... Mēs varam sacīt, ka dzen-
budisms atsvabina visas mums dabiski piemītošās enerģijas, kas
parastos apstākļos ir tik sazņaugtas un deformētas, ka nespēj rast
sev adekvātu izpausmi... Tādējādi dzenbudisma mērķis ir pasargāt
mūs no sajukšanas prātā vai kroplības. Ar brīvību es domāju spēju ļaut vaļu visiem radošajiem un labvēlīgajiem impulsiem, kas mīt
mūsu sirdīs. Parastos apstākļos mēs esam akli un neredzam, ka
mums piemīt visas nepieciešamās spējas, kas mums ļauj būt
laimīgiem un mīlošiem citam pret citu." 

,,Dzenbudisma mērķis ir iepazīt cilvēka iedabu. Tas meklē ceļus,
kā "iegūt zināšanas par sevi pašu".

Dzenbudists meditācijās nenonāk transā, kā to uzskata daļa psihologu. Dzenbudismam ir cieša līdzība ar Freida un Junga aprakstīto psihoanalīzi.

Kāda varētu būt dzenbudisma loma Garīgajā Atmodā un pilnvērtīgā attīstībā? Pat Japānā reti kurš dzenbudists sasniedz mērķi- apskaidrības stāvokli satori, bet Rietumu cilvēkam tas praktiski nepieejami. Taču daudzas pieejas un mērķi: nomest maskas, atbrīvot no maldus priekšstatiem, atklāt sevī bērna Dievtuvumu, vienkāršību un radošumu, iziet no loģikas žņaugiem intuīcijā un Atklāsmēs, pašpilnveidē lieto psihoanalīzes metodes ir pārmaiņu aģentiem lietderīgas un izmantojamas.

Pilnvērtīga attīstība ir iespējama tikai tad, ja noteicošā sabiedrības daļa izprot savu būtību un sūtību, un tas ir arī dzenbudisma mērķis. ,,Masām’’ nepieejama ir dzenbudisma ,,tehnika’’, bet tās noteiktie uzdevumi ir papildus arguments vispārējā (universālajā) cilvēka  garīgo mērķuzdevumu sistēmā.

Tāpat kā jebkura šeit minētā mācība, tā ir tikai viena šķautne piramīdā savienojot Debesis uz zemi.

C.Budisms un ilgi un noturīgi, līdzsvaroti spējīga attīstība.

Budisms kopā ar hinduismu ir viens no cilvēces Garīgās un Pilnvērtīgas attīstības Atmodas stūrakmeņiem. Latvijā tas veido Garīgās Atmodas un pilnvērtīgas attīstības priekšnosacījumu trīsstūri: baltu Dievatziņa, Kristus Labā Vēsts un Austrumu reliģijas. Latvijā budisma loma ienāk caur tā ietekmi un nozīmi pasaules mērogā nevis kā iekšēja Latvijas sabiedrības nepieciešamība, kā budisma vieta Latvijas teosistēmā (reliģiju, to institūciju faktiskās attiecības, mijiedarbības) un daosistēmā (kopējais reliģiju un baltu Dievatziņas mācībās (t.sk.folklorā), to garīgās mijiedarbības).

Budisma mācība par ciešanām parāda ka nepieciešams un kā to darīt- novērst vienu no ilgi turpināties spējīgas attīstības it kā nepērvaramiem šķēršļiem: nemitīgu materiālo vajadzību pieaugumu. Budisms parāda sabiedrības/civilizācijas iespējamību, kas reāli ir bijusi brīva no tā. Līdz ar to, tas arī demonstrē, ka bez garīguma likšanas ilgtspējīgas attīstības pamatā tā nav iespējama. Budisms attīstītajās valstīs parādījis savu pievilcību. Vienlaikus tā ir cita iespēja tiem, kas meklē alternatīvu Rietumu civilizācijas antigarīgumam un kristietības formālismam, bet iekrīt ļaunuma- ,,islāmistu’’ teroristu (džihādistu) slazdā.

Budisma ideja par atbrīvošanos no ciešanām tiek pretstatīta ( konfrontēta) garīgajām ciešanām, kas rodas no nespējas dot pildot savu misiju, no sabiedrības nesapratnes, kā arī no ciešanām, kas rodas patriotisku vai idejisku bruņotu cīņu rezultātā. Par to budisms nerunā savā teorijā. Budisms ir par ciešanām, ko rada tas, ko Bībelē sauc par ,,kārībām’’: mantrausību, varaskāri, dzīšanās pēc baudām, slavas (vai dzīvot ,,kā visiem’’) un materiālās labklājības.

Pilnvērtīgas attīstības pamatā ir arī nesavtīgas, labvēlīgas, solidaritātes, sadarbības attiecības starp cilvēkiem. Budisms ,,prasa’’ ik dienu veikt labus, nesavtīgus darbus, veltīt laba vēlējumus un smaidus satiktajiem.

Ekoloģija kā mācība par visa dzīvā un ,,nedzīvā’’  saistību ar visu, ekosistēmas katastrofas draudi cilvēces attīstībai, ANO 1987.gada ilgtspējīgas attīstības ideja (koncepcija) kā risinājums  nosaka budisma senās mācības par visa saistību ar visu nozīmi, jo parāda garīguma pamatu ekoloģiskajā domāšanā, kas lielā mērā ir materiālistu evolucionistu ,,bastions’’ (nejaukt ar vides apziņu- ekoloģiskā domāšana domāts kā zinātnisks pasaules uzskats).

D.Budisms Latvijā.

Latvijā darbojas Dimanta ceļa budisma Karma Kagju skola, Budisma meditāciju centrs Ganden, (Tibetas Gelug budisma virziens), Latvijas Terevādas Budisma biedrība. 1991.un 2001.gados Latviju apmeklēja 14. Dalailama, kas sniedza priekšlasījumus. Latvijā vairakkārt budistu mūki publiski veidojuši mandalas, kā arī augsti lamas lasījuši lekcijas. Tomēr kopumā budismam nav liela ietekme uz Latvijas garīgo vidi.

Latvijas Baznīcas kategoriski vēršas pret budismu. Budismu un kristietību vieno (tam jākļūst par sadarbības pamatu) nesavtīguma tikums (altruistiskā ētika).