I'm a title.

B. Kristietība.

Labā Vēsts. Kristus patiesie sekotāji.

Kristīgais standarts un mācība. Bībele un ilgtspējīga attīstība.

Šis raksts domāts arī tiem, varbūt pat pirmkārt tiem, kas neuzskata sevi par kristiešiem, bet meklē jēgu dzīvei, ceļu pie Dieva. Cik grūta ir izvēle starp daudzajām reliģijām, vai ne? Kā izvēlēties pareizo (pareizāko?). Bībelē Kristus teicis, ka Viņš ir Patiesība (Jāņa 14: 6). Ja kāds, kāda konfesija apgalvo, ka visa Patiesība ir pie viņa, tas... pasludina sevi par Dievu. Nav jāizvēlas, kurā ticībā ir Dievs. Dievs ir Mīlestība, un tas ir tas galvenais, ko Tev vajag. Izvēlies, ar kuriem kopā būt Mīlestībā, kā pamatklintājs tas ir gan Bībelē, gan tautas dainās, gan... Bet tev jāizvēlas arī to, kas Tev rāda dzīves jēgu, izeju no nāves nolemtības, un tad izvēle sašaurinās, jo ne visu reliģiju mūsdienu praksēs un izpratnes ir sākotnējā būtība.

,,Jēzus ir atbilde.’’ Daudzās pasaules valstīs ir populāri šo tekstu uzpūst ar krāsu uz sienām. Retāk, bet gadās, ka kādi asprāši apakšā pieraksta ,,Kāds ir jautājums?’’

Tiešām- ,,Kāds ir jautājums?’’ Jēzus Kristus lomu vēsturē nevar redzēt atrodoties tikai kristietības tradicionālajā lauciņā. Vislabāk par to ir rakstījis krievu pareizticīgo priesteris Aleksandrs Meņs grāmatā ,,Pasaules garīgā kultūra’’. Viņš apraksta, kā laikā, kad Jēzus Kristus ienāca vēsturē, daudzas reliģijas un mācības meklēja atbildes uz jautājumiem, kurp ej, pasaule, kā iegūt jēgu dzīvei un mūžību. Jēzus Kristus ne tikai atbildēja, bet arī izlauza nolemtības mūrī atbrīvošanos no grēka sekām iespēju ikkatram.

Kristīgais standarts ir nevis zināšanu minimums, kas būtu jāzin, bet jautājumu loks, uz kuriem jāprot atbildēt sev un citiem. Tas ir jāapgūst līmenī, kādā jūs vēlaties būt: no interesenta, iesvētāmā līdz mācītājam, teoloģijas profesoram. Iesācējam, mazam bērnam atbildes jādod vienkāršas, bet ne primitīvas.  Tiem, kas apgūst tālāk, piemēram, nepietiek tikai pateikt, ka Bībele ir Dieva Vārds. Bet jebkurš drīkst jautāt: ,,Jaunais vai vecais Bībeles tulkojums? Vai angliski arī der?’’ Jo pat pamatjautājumā par pestīšanu, mūžīgo nāvi dažādās tulkojuma versijās var saprast atšķirīgi (Marka 16:16- svētīts vai glābts?; pats kristīsies (kriev.) vai tiks kristīts kā bērns?; Mateja 5:22- ,,bezdievis’’, atšķirīgi citās val.,). Skandināvijā ir cilvēki, kas cenšas Bībeli aizliegt kā genocīdu attaisnojošu (jūdiem ienākot Apsolītajā Zemē). Kas tad tā ir- Mīlestības vai vienlaikus arī ļaunumu attaisnojoša grāmata? Iespējamas gan sarežģītas, gan vienkāršas atbildes, bet tās jādod, citādi jaunais censonis var izdarīt greizus secinājumus, tās meklēs un atradīs ārpus Labās Vēsts un kristīgās vides.

Standarta izveides principi.

Kristīgā standarta jautājumus- atbildes vajadzētu sagrupēt pēc nozīmes cilvēka dzīvē:

1)Kā tapt glābtam (pestītam)?

2)Kā dzīvot?

3)Pārējās kristīgās mācības pamatpatiesības.

       Atbilžu saturs:

1)      Atbild uz galvenajiem interesentu, noliedzēju, jaunkristiešu un kristiešu tipveida jautājumiem;

2)      Atbild uz galvenajiem maldiem;

3)      Balstās uz Bībeli, nevis konfesiju pieņemtiem uzskatiem;

4)      Atklāti atklāj un bibliski atspoguļo negatīvo, kas darīts kristietības vārdā, no tā norobežojoties, jo citādi tas var radīt šaubas un atkrišanu ticības ceļā;

5)      Neietver garīgi- eksistenciāli nebūtiskas teoloģiskas tēmas.

 

Kristīgais standarts ir nevis zināšanu minimums, kas būtu jāzin,

bet jautājumu loks, uz kuriem jāprot atbildēt sev un citiem.

Kristīgās izglītības ,,standarts'' mūžizglītībā.

(no bērnudārza līdz pieaugušo izglītībai)

Izskatāmās tēmas (atbilstoši auditorijas sagatavotībai)

• Kas ir Dievs?

• Kā var zināt par Viņa realitāti?

• Kas ir ticība?

• Kas ir reliģija?

• Kas ir pestīšana?

• Kas ir grēks?

• Kā kļūt pestītam (atbrīvotam no grēka sekām- šķīstītam) un kā to var zaudēt?

• Vai Dieva Bērns (kristietis) var grēkot?

• Kādi ir posmi ceļā no neticības uz pestīšanu?

• Vai kristietim jāievēro baušļi?

• Kāda ir Labās Vēsts būtība?

• Kas ir Jēzus? Vai un kāpēc viņu vajadzētu saukt viņa vārdā- Ješua?

• Kāda bija Ješua Zemes dzīves Misija (primārais) un kas sekundārs no paveiktā? Primārs- Pestīšana un Labās Vēsts par to pasludināšana, bet pravietis, Skolotājs, dziedinātājs, brīnumdaris- sekundāri.

• Kā cilvēkam izvēlēties savu ticību plašā reliģiskā piedāvājuma klāstā? Kāpēc kristietība, kāpēc konkrēta konfesija?

• Kā viss ir radies: kosmoss, Saule, Zeme, dzīvība un tās formas, cilvēks kā bioloģiska būtne?

• Vai Dievs ir dusmīgs?

• Vai no Dieva jābaidās? Ko nozīmē ,,bīties Dievu''?

• Vai reāli pastāv citi dievi? Ko ar šo terminu ,,dievi' saprot? Vai tas ir kas reāli ietekmīgs?

• Ko nozīmē ,,elks''?

• Ko nozīmē jēdziens ,,svēts''?

• Ko Bībelē kurā vietā nozīmē Debesis (paradīze, garīgā īstenība, Dieva valstība) un debesis- atmosfēra, piemēram, pantā ,,Sākumā Dievs radīja debesis un zemi?

• Ko nozīmē Debesu valstība?

• Kas ir pasaule?

• Kas ir lūgšana?

• Kāds ir domu, lūgšanu spēks?

• Kā, kad lūgt?

• Kāpēc lūgšanas ne vienmēr piepildās?

• Vai ar rīcību-izvēlēm un lūgšanām var mainīt situāciju un savu likteni, vai- kā Dievs nolicis- tā būs?

• Kas ir Bībele?

• Ar ko Bībele atšķiras no citu reliģiju Svētajiem Rakstiem, tautu ticējumiem? (Ar Labo Vēsti, daudz ko no  pārējā ar interpretācijām var atrast citur)

• Kas ir Labā Vēsts? Formulējums!

• Vai Bībeli vienmēr jāizprot burtiski vai salīdzinoši tēlaini?

• Kā to interpretēt attiecībā uz pasaules, dzīvības, cilvēka Radīšanu?

• Vai Bībele ir pretrunā ar zinātni?

• Kas ir Dieva Vārds un Dieva vārds?

• Kāpēc Dievs Bībelē pieļauj ļaunumu, vēl vairāk- ebrejiem liek darīt tik daudz varmācības?

• Kāpēc Ješua liek saviem sekotājiem atraidīt ģimenes locekļus? Citi it kā pret ģimenes saitēm vērstie panti.

• Kā saprast Bībelē prasību pagriezt kreiso vaigu, ja sit pa labo (nepretošanās ļaunumam?)?

• Kāpēc neticīgajiem dzīvē bieži veicas un ticīgajiem jādzīvo pārbaudījumos?

• Kas ir Baznīca?

• Vai Baznīcai ir grēki un tai no tiem jāatgriežas?

• Vai baltu ciltīm XIIIgds.tika pasludināts Evanģēlijs?

• Kāda ir bibliska attieksme pret baltu folkloru, dzīvesziņu un Dievatziņu, pret dievturiem (to izveidē iesaistījās mācītāji)?

• Kādus pienākumus Dievs uzliek kristietim?

• Ko nozīmē ,,padarīt par mācekļiem'''visas tautas? (3 kristieša attīstības līmeņi: ,,zīdainis''\ jaunkristieši, māceklis un sadraudzes loceklis)

• Kāda evanģelizācijas prakse ir pieņemama un kāda- diskutabla?

• Kāda ir Ješua pestīšanas un Labās Vēsts nozīme no citu reliģiju skatpunkta (Ješua ir atbilde uz to mūžsenajiem jautājumiem)?

• Kāda attieksme un evanģelizēšanas pieeja no tā izriest? (sākt nevis ar citu reliģiju noliegšanu, bet parādīt to izvirzītos jautājumus, uzdevumus caur Ješua prizmu)

• Kāpēc Bībeles individuālie apsolījumi bieži nepiepildās? (Piemēram, tie nav doti ,,zīdainim'')

• Kas liturģijā ir balstīts Bībelē un kas cilvēku pieņemts? Kāpēc tieši atsevišķas Bībeles vietas liturģijā ir akcentētas un citas atstātas novārtā (piemēram, Ješua veiktā kāju mazgāšana)? Kāpēc liturģijā Bībeles teksts savādāk interpretēts (maltīte aizstāta ar Dievmaizīšu izdali, baptistiem- vīns ar sulu u.tml.)?

• Kāpēc Vecās Derības prasība ziedot desmito tiesu Templim pārveidojot attiecināta uz Baznīcu, bet citas normas uzskatītas ,,par ebreju vecu kārtību''?

• Kas ir Svētā Trīsvienība?

• Kas ir Svētais Gars?

• Kas ir Kristus un kas ir Ješua (Jēzus), kas Jēzus Kristus?

• Ko nozīmē Dieva Dēls un Dieva dēls?

• Ko nozīmē Vienpiedzimušais Kristus?

• Kā izprast Ješua  ,,ieņemšanu no Svētā Gara'' un piedzimšanu jaunavai?

• Kas valda uz Zemes: Dievs vai Sātans?

• Ko nozīmē Cilvēka uzdevums uz Zemes- valdīt pār dabu (pārvaldnieka, namtura loma)?

• Ko nozīmē kristība (ar ūdeni)?

• Ko nozīmē iesvētība (ar Svēto Garu)?

• Kas ir cilvēks (miesa, dvēsele, gars...)?

• Kad un kā rodas cilvēks? (no miesas, no vecākiem, radīts no Laiku gala...)

• Ko nozīmē ,,miesas augšāmcelšanās''?

• Kas notiek ar cilvēku pēc fiziskā ķermeņa nāves?

• Vai ebreji joprojām ir izredzētā tauta?

• Vai uz ebrejiem joprojām attiecas Bībeles apsolījumi vai kristieši kļuvuši par šo (visu, daļas?) apsolījumu mantiniekiem un Dievs ebrejus ir atmetis?

• Vai Izraēla joprojām ir Svētā Zeme un Apsolītā Zeme, pat ja politiskie notikumi ir pretēji?

• Vai kristiešiem jālūdz par ebrejiem un Izraēlu?

• Vai mūsdienās piepildās Beigu Laika zīmes? Kādas? Cik droši var par tām būt?

• Vai cilvēces ekoloģiskā katastrofa, kodolkarš, lielas komētas ietriekšanās Zemē vai cita globāla katastrofa var notikt saskaņā ar Bībeli- Beigu Laiku scenāriju?

• Vai ekumēnisms un starpreliģiskā sadarbība ir atbalstāma? Kāda?

• Kāpēc kristiešiem mēdz būt smagas slimības, invaliditāte; dziedināšana citreiz notiek, bet citreiz nē?

• Kā ticībai būtu jāietekmē dzīvesveidu, īpaši- veselīgu, videi draudzīgu, pilsonisku?

• Kāpēc citu reliģiju pārstāvju dzīve apliecina viņu ticību, bet to, kuri sevi uzskata par kristiešiem- bieži nē (pēc ,,augļiem būs pazīt'')?

• Vai Dievs atbalsta priecāšanos, dejošanu, vīna lietošanu?

• Vai Dievs atbalsta juteklisko mīlestību?

• Vai Dievs noteicis katram dzīvot savā zemē, piemēram, latviešiem Latvijā?

• Vai Dievs atbalsta demokrātiju, varbūt monarhiju?

• Vai privātīpašums ir svēts? Kam pieder viss uz Zemes?

• Vai Latvijā iespējama un nepieciešama 4.Atmoda- Garīgā (kristīgā) Atmoda?

 

Atbilžu sarežģītības līmeņi.

Daudzas atbildes var šķist vienkāršas, par tām ir streotipiski priekšstati. Uzn tieši tas ir visbīstamākais, ar ko var satricināt mūsu ticību. Maziem bērniem, izglītībā grūtiem (nevis kūtriem) ar to pietiek, bet pat mācīties sagatavotam jaunkristietim ir jāapgūst pamati tādā līmenī, lai aizspriedumu un informācijas pārbagātajā globālajā pasaulē viņu neaizvestu maldos ticības pamatjautājumos vai viņš, nespējot atbildēt, nepaliktu kaunā. Cilvēkiem, kas ir ceļā pie Kristus (vēl miesīgi), ir normāli kaut ko zināt, saprast elementārā līmenī, būt ,,zīdaiņiem'', bet ilgstoši palikt maza bērna līmenī ir infantīlisms- tas, kurš Kristu ir pieņēmis kā savu vadītāju, ir Viņa māceklis, kam jāsaprot pamatlietu būtība. ,, Ar jums, brāļi, es nevarēju runāt kā ar garīgiem, bet kā miesīgiem cilvēkiem, kā ar bērniem Kristus lietā.''. ,,Es jums devu pienu un ne smagu barību. To jūs nevarējāt panest, arī vēl tagad nevarat'' Pāvila 1.vēstule korintiešiem 3:1-2 ,,Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs''. Mateja 5:48. Tas attiecas ne tikai uz morāli, bet arī uz sirdsgudrību un atziņu.

Piemērs. ,,Kas ir Bībele?''

1)Vienkāršā atbilde: ,,Dieva vārds. Absolūta patiesība. Grāmatu grāmata kā izglītības avots''. Un tā tas ir.

2)Angliski ir padsmitiem Bībeles tulkojuma versiju, arī specifiskās, piemēram, tiem, kas tikai klausās, nevis lasa, jo tad savādāka versija. Arī latviski atšķirīgi tulkojumi ar atšķirīgiem akcentiem, atsevišķās ļoti nozīmīgās vietās pat veidā, ko var saprast pretēji. Tā saucamā mācītāju Bībele katram pantam satur dažādas, pat padsmitiem versiju. Es lasu 5 dažādas Bībeles versijas 3 valodās, uz dažādiem eksistenciāliem jautājumiem, piemēram, pantos, kur atsevišķās latviskās versijās minēts vārds ,,bezdievis'' ir būtiski atšķirīgas atbilžu interpretācijas.

3)Mācītāji, reliģiskā literatūra daudzus pantus interpretē būtiski atšķirīgi, sabiedrībā par tiem priekštati, kas varbūt neatbilst Būbelē ieliktai tā laika jēgai, piemēram, par to, ja sit pa labo vaigu, jāpagriež kreisais, Nepretošanās ļaunumam, apsolūta pazemība- tipiska izpratne. Bet tālaika Izraēlā cilvēkam parasti labā roka bija aizņemta ar ieroci vai nesamo, viņš ātrumā varēja iesist tikai ar kreiso pa pretimstāvētāja labo vaigu. Tādēļ arī sods par sišanu pa kreiso vaigu bija daudz bargāks. Varbūt Jēzus šajā pantā grib akcentēt: pārbaudi, vai tās bija ātras dusmas pret tevi vai naids, kura dēļ pretimstāvētājs noliks mantas un sāks kauties, būs gatavs saņemt lielo sodu par sišanu pa labo ausi. Šis piemērs arī parāda, cik svarīgi ir zināt tālaika ebreju, visa šī reģiona kultūru, ticējumus, saimniecisko darbību (,,kamieļa acs'' ir tehniska ierīce), dabu, lai mēs Bībelē izlasīto nesagrozītu- lai tā mums būtu patiesība. Bet pilnīgi no tā izvairīties nevar, katram būs sava interpretācija, varētu teikt- katram sava subjektīvā Bībele, ko viņš/viņa saprot/izprot lasot

4)Gan Vecā Derība (ebreju Tora), gan Jaunā Derība vairākkārt mainīta ne tikai izslēdzot, mainot pantus, bet arī konceptuāli mainot viedokli (piemēram, jūdiem) ar oficiāliem lēmumiem, dažreiz ar dažu balsu starpību balsojot (Nīkaja koncils u.c., kā var būt tā ka sākot ar noteiktu datumu agrākā Absolūtā Patiesība nav spēkā, bet ir cita), gan vēsturiski zināmos pārrakstīšanas viltojumos, gan kļūdās, gan it kā uzlabojumos (piemēram, bauslī par savu tēvu un māti sākotnēji esot bijis bez vārda ,,savu'' tātad tas būtu adresēts ne tikai bērniem, bet arī vecākiem- atbildība par savu vecāku lomas izpildi, apkārtējo respektu tad, ja kāds pilda mātes/tēva lomu (brīvstundas darbā u.tml.). Nav saglābājie neviens sākotnējais pareizais Bībeles variants. Dažādiem Bībeles tekstiem pieejami dažāda vecuma rokraksti. Bet kopumā daudzas Bībeles patiesības dažādos tekstos ir līdzīgas, tās ir daudzos pantos, Torā (Vecajā derībā), kur burti atbilst skaitļiem), esot iekodētas slepenās patiesības (formulas).

5)Bībelē ir daudz loģisku pretrunu. Atslēga to izpratnei ir komplementaritātes princips- pretēju taisnību savietošanas pieeja

6)Bībele daudzviet ir it kā kliedzošā pretrunā ar zinātni. Nav divas Patiesības: zinātniskā un reliģiskā. Ja mēs Bībeli interpretējam līdzībās (arī Jēzus tā runāja), tad aizvien jaunas zinātniskās hipotēzes, pat paradigmas, kas balstās uz jaunākiem datiem par kosmoloģiju, dzīvības, cilvēka izcelšanos un attīstību (kreacionisms, katastrofisms u.c.) apstiprina Bībeli.

7)Dažkārt cilvēki noliedz vēstures un citus faktus, sakot- tas nav Bībelē, piemēram Lācara, ko Jēzus atdzīvināja, 30 gadus kalpošana Larnakā (Kipra) par bīskapu, Jēzus dzīve Bībelē neaprakstītajā periodā, un beigu beigās, viņa vārda Ješua tulkošana dažādās valodās, kā arī tulkojot Bībeles Israēla Svēto- Visaugstāko ar senbaltu terminu ,,Dievas'' kurā toreiz bija baltu Dievatziņas saturs, , jo tā Kunga vārds ir svēts un nemaināms, kas varbūt nebūtu pieļaujams;

8)Neskatoties uz visām šīm lietām, kas var rasties, to, ka Bībele ir Patiesība, parāda tās spēks (ietekme) un tajā saņemtās pareizās atbildes, ja to uztver nevis dogmatiski, bet ,,lasa Garā'’- Svētā Gara vadībā. Nav nevienam tulkotājam pieejams viens Bībeles pirmdokuments- orģināls (tā vietā daudzi manuskripti), bet tāds ir pie Dieva. Es ticu šai Bībelei kā absolūtai Patiesībai.

Lūk, cik komplicēts var būt skaidrojums, ka Bībele ir Dieva vārds un Patiesība.

Un tā pat ir ar citām atbildēm, kas šeit minētas, par kurām man ir Bībelē, vēsturē, citās zinātnēs, Atklāsmēs balstītas atbildes.

Bībeles izpratnes atslēgas.

Vēlos dalīties pieredzē par savām Bībeles izpratnes atslēgām.

• Svētā Gara vadība.

• Lasīšanas/studēšanas motivācijas: pašpilnveide un nesavtīga došana.

• Bībeles izpratnes judaiskā (ivrīta koda) atslēga (,,daļa’’ no Debesu valstības atslēgas, ko Ješua nodeva Pēterim).

• Bībeles zinātniskais pamatojums.

• Komplementārisms- kā saskatīt papildinošo, vienojošo ,,pretrunās’’.

• Zināšanas par Bībeles tapšanas laika un vietu dabas un kultūrvēsturiskajiem, tautsaimnieciskajiem, etniskajiem utml.apstākļiem.

• Bībeles redzējums pasaules reliģisko/Dievatziņu kopējā ,,ainā’’ Bībeles tapšanas laikā un mūsdienu izpratnē: par Dievu un Debesu valstību, cilvēka/tautu dzīves jēgu un misiju, vispārējiem (universāliem) garīgajiem likumiem, visa radīšanu, izcelšanos, Zemes/civilizāciju pagātnes pagriezieniem.

Bībeles izpratnes principi.

Vēlos dalīties pieredzē par saviem Bībeles izpratnes principiem.

1)Izvēles- krustojumu princips.

Dievs nenosaka ne cilvēcei, ne tautai, ne dzimtai, ne cilvēkam vienu iespējamo ceļu. Ik pa brīžam priekšā ir krustceles, kurās, atbilstoši izvēlei, tālāk dodas pa vienu vai otru Dieva noteiktu ceļu, sagaidot konkrētas sekas; un tā līdz nākošajam krustojumam. Šis princips novērsīs daudzas Bībeles teksta šķietamās pretrunas, nepiepildītus apsolījumus, lūgšanas utt.

2)ADRESĀTA, vietas un laika princips.

Bībeles lasītāji kādu pantu bieži visu attiecina uz sevi, uz kristiešiem kopumā, lai gan tekstā skaidri iezīmēti uzdevumu, apsolījumu, lūgšanu utt. piepildīšanās ADRESĀTI (vai to mantinieki): viss Israēls (tauta, kas ienāk Apsolītajā Zemē,), jūdu cilts, pravieši, priesteri, Dieva/Kristus meklētājs, jaunkristietis (,,zīdainis’’), māceklis, konkrētie Jēzus mācekļi (vēlāk apustuļi), jebkurš cilvēks vai tauta.

3)Teksta, konteksta un Bībeles veseluma princips.

Bībeles citāts jāsalīdzina ar tekstu tuvējos pantos, lai izprastu kontekstu. Lai saprastu, jāzin ebreju mentalitāte, Bībeles laika tradīcijas, uzskati (pat tolaik reģionā, pasaulē kopumā), tālaika dabas un saimnieciskie apstākļi, tehnoloģijas, dzīvesveids. Piemēram, var padzīvot starp ganiem Turkmēnijā, jo Izraēlā seno ganu ikdienu neatradīsi, bet tur daudz ko var apskatīt Bībeles parkā Neot Kedumin. Visgrūtākais- jāpārzin visa Bībele un jāsaskata atsevišķu, pat dažādu, īpaši pretrunīgu rakstu vietu kopsakarības, piemēram, jautājumā, vai ebreji ir patreiz Dieva atmesta vai joprojām izredzētā tauta (atslēga ,,Jeremijas 18:7-10)

4)Klātbūtnes (antropoloģiskais) princips.

Lai izprastu kādas tautas, kādas ticības būtību, jādzīvo šo cilvēku vidū, jābūt labvēlīgam, jākļūs par vienu no savējiem, vienlaikus saglabājot ,,skatu no malas’’.

5)Pretrunu savietojamības (komplementaritātes) princips.

Bībeles patiesuma apšaubīšanas pamats nereti ir it kā tajā esošās pretrunas: pretējais dažādās teksta vietās un nesakritība ar dzīvi: savu pieredzi, pat vēsturi, piemēram, Jēzus atgriešanās termiņš. Tas nomāc arī pārliecinātus kristiešus. Sekojot visiem šeit izklāstītajiem principiem pretrunas pazūd. Pretējas ,,patiesības’’ ir savietojamas gan Bībelē, gan zinātnē, jo ir tikai viena Patiesība (un tā nav pie mums).

6)Svētā Gara princips.

Ne tikai Bībeli jālasa, bet jebkurai mācīšanās un jaunradei jānotiek  lūdzot Svētā Gara klātbūtni.

7)Garīguma princips.

,,Jēzus ir atbilde!’’ Uz visu laiku ticību, mācību, zinātnes pamatjautājumiem. Kristīgās sistēmas iekšienē nevar novērtēt Viņa nozīmi, pat Viņa vārdus, ja nezin savas zemes, Bībeles tapšanas laika un mūsdienu garīgo mantojumu, zinātnes atklājumus un to skaidrojumus.

8)Bērna (vienkāršības, paradigmatiskais) princips.

Gan Jēzus zemes dzīves laikā, gan mūsdienās, Viņš  vai Tā, ko dēvē par Dievmāti, parādās un dod vēsti bērniem vai vienkāršajiem cilvēkiem, jo mums nepieciešamā pamatvēsts ir vienkārša, bet trenēts prāts to nevajadzīgi sarežģī vai nepieņem, jo tā būtiski atšķiras no pieņēmumiem- ir paradigmatiski jauna. Arī mācoties Bībeli jāredz cauri vienkāršā vēsts Tev, jo Tavam dzīves uzdevumam tā ir vienkārša. Daudzi vienkāršie cilvēki ieies mūžīgajā dzīvē, kamēr teologi paliks ārpusē ,,diskutēt’’.

9)Skolotāju princips.

Izglītošanās laikā svarīgi ir lielie Skolotāji, tomēr ne kā Austrumu guru, kas prasa beziebildumu sekošanu (jo pie katra ir tikai Patiesības daļa), bet kā gidi. Mums ir tikai viens Skolotājs- Kristus un caur Viņu- Svētais Gars.

10)Tulkojuma princips.

Jālasa vairākas tulkojuma versijas vairākās valodās, lai labāk izprastu neviennozīmīgos Bībeles pantus.

11)Mīlestības princips.

Ja Tu mācies Bībeli, esi Baznīcā, lai SEVI izglābtu, tad Tev vēl jāpārdzimst. Ja Tu visu to dari, lai dotu citiem, nevis garīgā egoism dēļ: gūtu pestīšanu, dvēseles mieru, vietu, kur ustices piederīgam u.tml., tad Tevi vada Kristus- Mīlestība.

Kristietības vārdnīca

cilvēkam, kas vēl izvēlas/meklē ceļu pie Dieva,

kā arī tiem, kuri sevi uzskata par kristiešiem.

Daudzi atmet kristietību kā iespējamo savas reliģijas izvēli vadoties no saviem priekšstatiem par to. Citi tāpat atmet ticību Dievam vispār- kļūst par ,,neticīgajiem’’. Ticība, ka Dievs nav, arī ir ticība.

 Bet jebko, no kā mēs atsakāmies, vispirms būtu vēlams iepazīt pēc būtības. Diemžēl, cilvēki vadās no priekšstatiem, ko veido:

-to cilvēku personības, viņu dzīvesveids, dzīvesdarbība, kas sevi paši pieskaita pie kādas sociālās grupas (mācības, reliģijas),

-rīcība it kā šīs reliģijas vārdā (darbi un to ,,augļi’’- rezultāts).

Diemžēl daudzos gadījumos gadījumos vārdi un darbi būtiski atšķiras.

Tas neattiecas tikai uz kristietību. Cik PSRS reāli bija pārliecināti komunisti, cik zaļiem ir zaļā dzīvesdarbība, cik latviešu dzīvo saskaņā ar baltu dzīvesdziņu?

Tekstā pasvītroti atsevišķos jautājumos jēdzieni vai domas, kur autoram atšķirīgi uzskati no vispārpieņemtajiem un kurus uzskatu par īpaši svarīgiem.

Šī vārdnīca Tev varbūt ļaus pamatotāk veikt savu ceļu pie Dieva. (Skat.pēdējo jautājumu).

• Kas ir Dievs?

•  

B-No atsevišķa cilvēka skatupunkta jēdzienu ,,Dievs’’ var nosacīti dalīt: visam pāri un visur iekšā esošais (transcendentālais) Dievs un Dievs manī.

C-Transcendentālais Dievs ir Kosmosa mērogā

*visa Radītājs,

*Patiesības, Gaismas (visu zināšanu) avots,

*visu dabas, sociālo u.c. likumu devējs un ievērošanas garants (tiesnesis, soģis),

*visu spēku spēks- to avots (Visuspēcīgs),

*visu varu vara (Visuvarens),

*klātesošs it visā ,,dzīvajā’’ un ,,nedzīvajā’’ dabā: šūnā, augā, ekosistēmā, vējā, Saules starojumā utt., bet vienlaikus nedrīkst teikt Dievs=daba, jēdzienā ,,Dievs’’ ir daudz kas pārāks; uzskats ,,dabas likumi’’ ir pareizs izpratnē, ka tie ir likumi, kas nosaka procesus dabā, nevis ,,Daba’’ ir šo likumu autors un kontrolieris.

 -Transcendentālajā Dievā ir izzināmā daļa (dažādiem cilvēkiem, vēstures periodiem, reliģijām/kultūrām dažādā līmenī) un nekad nevienam neizzināmā daļa,

 -Transcendentālais Dievs var būt pārpersonisks un persona,

-Transcendentālais Dievs ir viens vienīgs, bet cilvēku skatījumā nav nepamatoti to redzēt kā trīsvienīgu, ,,sadalīt’’ vēl vairāk (aspektos) kā jūdi- septiņos), bet nav daudzu Dievu,

-ir daudzas garīgās būtnes:  dievi, gari, it kā neatkarīgu spēku, teritoriju vai matēriju pārvaldība (Zemes Māte- Māra, gudrības dieviete- Sofija, jūras dievs, Vēja Māte, Latgales Dievmāte), garīgie likumi, ko cilvēki mēdz dievišķot (Laima: likteņa- karmas likums), bet nav daudzi Dievi vai tāda garīgās pārvaldības sistēma (panteons), kurā ar jēdzienu ,,Dievs’’ apzīmē vienu no galvenajiem vadītājiem (kā baltu mitoloģijas dievturu izpratnē) vai pat galveno no visiem. Dievs ir nesalīdzināms (unikāls) savā pārākumā.

D-Dievs ikkatrā cilvēkā ir vienmēr klātesošs, bet var būt dažādos ,,līmeņos’’, bet tas ir atkarīgs no cilvēka,

-ikkatrā Dieva ,,sastāvdaļa’’ (Dieva radīta no Laiku sākuma) ir cilvēka gars (pašgars),

-ikkatrā cilvēkā ir dievišķās Mīlestības Agapes klātbūtne, kas

*klusāk vai skaļāk nemitīgi aicina cilvēku kļūt par Dieva Bērnu,

*vērtē viņa rīcību- to pārstāv sirdsapziņa, lai cik stipri cilvēks ar savu gribu to apklusina, Agapes klātbūtne nepārtrauc darboties un no jebkura stāvokļa Tev ir iespēja atgriezties, pat kļūt par Dieva Bērnu,

*ir kā trauks, ko var uzpildīt Svētais Gars pēc Svētā Gara kristības.

-Dievs caur garīgajiem likumiem un garīgajām būtnēm vada mūsu dzīvi, bet nevis to noteic (determinē)- cilvēkam, tautai, cilvēcei nemitīgi ir izvēles iespējas, bet katrai izvēlei ir savas sekas, Dieva Agapes klātbūtne mudina uz vēlamo izvēli,

-Dievs ar garīgo būtņu starpniecību sargā cilvēku, tautu utml., ciktāl tas iespējams saskaņā ar garīgajiem likumiem un mums vēlamo (piemēram, sliktais mūsu pārmācībai),

 -Dievs saskarsmē (lūgšanās, meditācijā, Atklāsmēs).

Kas ir Dieva dusmas? Dusmas ir cilvēku emocijas, bet ne Dieva, Zeva, Pērkontēva utml.izpausmes. Vienkārši darbojas objektīvie dabas, psiholoģiskie vai garīgie (sods par grēku- ko sēsi, to pļausi- karmas) likumi. Dievu tāpēc nevajag bīties, bet šis teiciens Bībelē nozīmē ļoti ņemt vērā, cienīt kā galveno- ,,respektēt’’.

 

• Kas ir cilvēks?

Cilvēks ir īpaša Dieva radība. Cilvēks ir vienlaiku garīgās pasaules (Debesu) un dabas daļa. Cilvēks ir fizikāli- bioloģiska, sociāla/psiholoģiska un garīga būtne.

Gars- cilvēka Es, ikkatra nemirstīgā un nemainīgā būtība, Dieva ,,mājoklis’’ cilvēkā, radīta no Laiku sākuma, ienāk cilvēka ķermenī piedzimstot (ieņemot?).

Dvēsele- cilvēka Ego, ikkatra nemirstīgā un mainīgā ikbrīža (piemēram, 10, 40 gados tā ir savādāka) būtība, vēlmju, vajadzību ,,mājoklis’’, vada tos, kuri nav atdevuši savu vadību Dievam, ,,sastrādā’’ grēkus un no tiem attīrās. Dvēsele radīta no Laiku sākuma, ienāk cilvēka ķermenī piedzimstot (ieņemot?).

Ķermenis (Bībeles latv.tulk.- ,,miesa’’)- materiālā: vieliskā un starojuma (biolauks u.c) daļa, cilvēka ārējas veidols, arī savā veidā būtība (dzimums, rase u.c.). Redzamā ir ķermeņa pēc nāves sairstošā daļa. Taču ir, paliek vai atjaunojas ķermeņa neredzamā forma, bet, saskaņā ar Bībeli, var augšāmcelties (skat.šī termina skaidrojumu). Vieliskajā ķermenī ir ne tikai orgāni, bet arī sistēmas: medicīnā formulētās (elpošanas, gremošanas, asinsrites u.c.) un fizikā formulētās (siltumregulējošās, hidrauliskās (šķidrumu), magnētiskā un elektriskā, elektromagnētiskā  lauku u.c.), kuru darbībā iesaistīti vairāki orgāni un kas arī savstarpēji mijiedarbojas.

Teosofi (kristietības ,,maldu mācība’’ no tradicionālu kristiešu viedokļa) izdala arī vēl pa 2 starpstāvokļiem, piemēram, ,,gara dvēsele’’ un ,,dvēseļgars’’.

Ir kristieši, kas uzskata, ka vēl ir ,,dievišķā dzirksts’’ kā Atklāsmju saņemšanas, intuīcijas, radošuma mājoklis mūsos.

Kas ir cilvēka prāts? Smadzeņu (ķermeņa), dvēseles (izdomā, kā piepildīt vēlmes) vai gara (domas par idejām (pārliecība), ticību, dzīves jēgu, mūžīgo) veidojums. Prāts nemīt smadzenēs, tās ir tikai (viens no?) smadzeņu instrumentiem.

Cilvēkā, arī viņa prātā viss ir mijiedarbībā: gars, dvēsele, ķermenis. Katra no šīm daļām darbojas arī atsevišķi (autonomi), pat pretēji, taču kopumā zemes dzīves laikā cilvēks ir vienota sistēma.  

Ja cilvēki dzīvo reālā mīlestības laulībā, tad viņiem veidojas  it kā kopīgs ķermenis (kļūst līdzīgi), dvēsele un gars (pārklājoties un mijiedarbojoties katra individuālajiem gariem un dvēselēm) un šī savienība nezūd nekad, tādēļ netiek uzskatīta par pieļaujamu laulības šķiršana, jo faktiski jau nevar izšķirties. Ir uzskati, ka tāpat kā Ādams, sākumā ikviens bijis vienots cilvēks ar vīrieša un sievietes iezīmēm (kā Monas Līzas portrets), bet vēlāk tas sa(at)dalīts, un viens no cilvēka dzīves uzdevumiem uz Zemes ir atrast savu otro pusīti. Taču daudzi pāri nedzīvo šādā dievišķā savienībā (izšķirošais nav, vai ceremonija notikusi baznīcā), uz viņiem iepriekšteiktais neattiecas.

Tāpat kopienām: dzimtām, ciema/pilsētas iedzīvotāju kopumam, amata ,,brālībai’’, reliģijai-Baznīcai/draudzei, īpaši tautai, tautu grupai (balti) ir savs ,,garīgais satvars’’: ,,ķermenis’’, dvēsele (ar mentalitāti, vadošām rakstura iezīmēm, savstarpējām attiecībām (vienota vai sašķelta), tās grēkiem, ,,karmu’’ un iespēju no tās attīrīties- šķīstīties) un gars. Tautas ,,ķermenis’’ ir ne tikai tās piederīgo ārējās vai iekšējās pazīmes (acis, deguns, specifiskais gēns u.c.), bet arī tautas dvēseli veidojošā ilggadīgi apdzīvotā teritorija, tās ģeogrāfiskie apstākļi, to ietekme uz tautsaimniecību, pārvaldi utt. Kopsakarība ,,tautas teritorija- mentalitāte’’  ir zinātniski pierādīta jau XIX gadsimtā.

Taču būtiskākais par cilvēku nav tā sastāvdaļas un darbība (funkcionēšana). Būtība ir Cilvēka kā cilvēces daļiņas Misija. Cilvēka Misija uz Zemes jau pirms Bībelē aprakstītās Ādama grēkā krišanas un joprojām ir būt Dieva līdzstrādniekam- līdzradītājam, ne tikai vides un savam (cilvēces) pārvaldniekam. Senebreju valodā Bībelē latviskajam jēdzienam ,,radīt’’ atbilst gan ,,radīt ne no kā’’ vai pārveidot (no māla- krūzi). Cilvēka uzdevums, ko Dievs uzticējis, ir pārveidot, sakārtot Zemi un savu (cilvēces) dzīvi. Vēl augstāka- ārpuszemes misija, pēc Bībeles, ir ar Dievpalīgu iesaistīties cīņā ar uz Zemes sakoncentrēto Visuma, un garīgās pasaules (Debesu) ļaunumu- Sātanu, kas te ,,uz laiku nomests’’. Gan līdzradīšanā, gan cīņā pret ļaunu iesaistīts ikviens.

Cilvēkam ir dzīves jēga un sev konkrētā misija. Dzīves jēga sev ir atrast savu ceļu pie Dieva, veidot ar Dievu attiecības, kam jāvainagojas ar pestīšanu (skat. šo terminu), kā arī pilnveide (esiet pilnīgi, kā Jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs), varbūt- otru pusīti, bet ārpus sevis- devums (skat.attiecīgo jautājumu par dzīves jēgu un misiju).

Konkrētam uzdevumam Dievs dod ,,talantus’’- spējas. Tie ir jāizmanto saskaņā ar vispārējo dzīves jēgu. Bez tam ikkatra uzdevums ir ,,evanģelizēt’’- pievērst citus Dievam (skat.šo terminu), uzturēt attiecības ar Dievu (lūgt)  uzturēt savu veselību, fiziskās spējas (ķermenis kā templis), mācīties Dieva patiesības un dzīvot saskaņā ar tām.

 

 

• Kas ir reliģija?

Ir 2 atšķirīgas izpratnes:

-reālas attiecības ar Dievu,

-cilvēku izveidota konstrukcija: mācība, institūcijas, rituāli…

Starp abām ir gan mijiedarbība, gan būtiska atšķirība. Publiskajā telpā ar jēdzieniem ,,reliģija’’, ,,pasaules lielā reliģijas’’ parasti saprot otru gadījumu.  ,,Reliģija’’ no grieķu valodas, kādā uzrakstīta Jaunā derība, nozīmē ,,attiecības ar Dievu’’. Līdz ar to tas, ko mēdz dēvēt par pasaules reliģijām: kristietība, islāms, jūdaisms, budisms u.c. nebūt nav reliģija- attiecības ar Dievu kaut vai tāpēc,

-ka no attiecībām ar Dievu neizriet tie briesmu darbi, kas pastrādāti šo reliģiju vārdā,

-to cilvēku, kas sevi uzskata par šīs reliģijas piederīgajiem, dzīve bieži rit gan neatbilstoši savas reliģijas Svētajiem Rakstiem (to būtībai, nevis patvaļīgai skaidrošanai (interpretācijai)), gan vispārējiem (universāliem) garīgajiem principiem,

-rituāli, kas zaudējuši garīgo saturu, jēgu u.c.

Faktiskā kristīgā reliģija ir to cilvēku un viņu grupu attiecības ar Dievu, kuri atdevuši Kristum savu vadību, tādējādi dzīvojot, pilnveidojoties saskaņā ar Bībeli. Kristietības īpašs klupšanas akmens ir tradicionālais, pretbibliskais dalījums laicīgajā un garīgajā. Kristīgai reliģijai, ja to saprot pēc būtības, nav konfesiju. To, ar ko pasaule un paši kristieši nepamatoti uzskata par kristīgo reliģiju, gan patiesos Kristus sekotājus kopā vienā vārdā es saucu par kristietību: reliģijas un subkultūras mistrojumu, ļoti dažādu pēc satura un formas, bet ,,vienotu’’ faktā, ka tie var saturēt lielus maldus uzskatos un dzīvesdarbībā (t.sk. dzīvesveidā).

Vai dzīvē ir sastopama manis formulētā faktiskā kristīgā reliģija? Jā. Lielākoties dažādu draudžu un konfesiju atsevišķi cilvēki, atsevišķas draudzes (skat.par jēdzienu ,,kristietis’’). Bībelē teikts ,,Pēc augļiem pazīs’’, ,,pēc mīlestības savā starpā pazīs’’.

Arī islāms, budisms, hinduisms u.c. ir reliģija tikai tiktāl, ciktāl  to cilvēku un viņu grupu attiecības ir ar reālo Dievu (kas, pirmkārt, ir Mīlestība, no tā izrietošā došana, dalīšanās, kā arī dzīvības svētuma izpratne utt.), nevis iedomu dievu vai dievu sistēmu. Šajās reliģijās (arī kristietībā) savus pārdabiskās iespējas var izmantot arī Sātans, tā radot priekšstatu (ilūziju), ka ,,viss notiek’’- ir taču pārdabiskas sajūtas, Atklāsmes, rezultāts dzīvē, pat brīnumi. Cilvēki tic un pakļaujas reliģisko institūciju vadītājiem, priesteriem vairāk kā Svētajiem Rakstiem, sirdsapziņai un veselajam saprātam. Par tādiem Bībelē teikts- paši neiet Debesu valstībā un citus nelaiž.

Visas reliģijas ir vērtības- katra savā laikā un vietā, un to pirmsākums- pamats/klints ir reālais Dievs. Bet mūsdienu aktualitāte, centrālais ir Labā Vēsts, un tā nav ne kristietības, ne kristīgās reliģijas monopols. Tā ir atbilde uz visu reliģiju pamatjautājumu par mūžīgo dzīvību.

 

• Ko nozīmē ,,Debesis’’ un zeme? Kas ir paradīze un Dieva valstība?

Debesis ir garīgās pasaules (garīgās vides) daļa Dievtuvumā. Viena Dieva (monoteiskās) reliģiskajās mācībās tiek minētas 7 Debesis ar dažādiem līmeņiem, attālumiem no Dieva. Protams, mūžīgajā dzīvē vēlams nokļūt Dievam pēc iespējas tuvāk.

Bībelē ar jēdzienu ,,Debesis’’ gandrīz nekur nav domāta Zemes atmosfēra. ,,Dievs radīja Debesis un zemi’’ nozīmē, ka Dievs radīja (pirms tam tā nepastāvēja) garīgo pasauli (vidi) un materiālo pasauli (vidi). Ar materiālo pasauli domāta ne tikai planēta Zeme, arī tās atmosfērā, bet Visums: viss vieliskais un starojums, arī ,,tukšums’’ tajā. Materiālās pasaules radīšanas Bībeles scenāriju diezgan labi raksturo ,,Lielā sprādziena’’ teorija. Sīkāk pie jēdziena ,,Radīšana’’.

Nepārprotami, ka paradīze bija konkrēta, īpaša, pēc Dieva pilnības likumiem pastāvoša ierobežota teritorija uz Zemes Ādama laikā. Mūsdienās par to bieži sauc Debesu valstību- tas ir garīgās pasaules daļu vistuvāk Dievam (Ješua saka tam, ko sit krustā blakus viņam, ka jau šodien šis cilvēks būs paradīzē). Bībelē ar vienu jēdzienu daudzviet apzīmētas dažādas ,,lietas’’. Arī ar ,,Debesu valstību’’ apzīmē gan vietu vistuvāk Dievam Debesīs, gan Dieva klātbūtni cilvēkā vai sabiedrībā, gan Ješua Kristus otro atnākšanu (abas pēdējās izpratnes ieliktas lūgšanā (lai nāk Tava valstība).

 

• Ko nozīmē mūžīgā dzīvība?

Mūžīgā dzīvība ir cilvēka uzturēšanās garīgajā pasaulē: Debesīs vai ellē ,,pēc nāves’’ un, atsevišķos skaidrojumos, arī pirms dzimšanas. Saskaņā ar Bībeli ir viennozīmīgi pateikts, ka pēc Jēzus Kristus 2.,,atnākšanas’’ uz Zemes mūžīgajā dzīvībā notiks mirušo cilvēku gara, dvēseles un pārveidota ķermeņa atkalapvienošanās (skat.par augšāmcelšanos). Tādā veidolā cilvēki tiks ,,tiesāti’’: izvērtēti un sašķiroti saskaņā ar vienu kritēriju- pestīti (skat.attiecīgo jautājumu) vai nē. No Bībeles konteksta tiek arī iegūts viedoklis, ka cilvēku gars un dvēsele jau tikuši radīti no Laiku sākuma, kad viss tika radīts (skat.par radīšanu). Bībelē ir it kā 2 versijas, kas notiek mūsdienās pēc cilvēka ķermeņa nāves- vai tas ,,atdusas’’ neko neuztverdams vai tūlīt nonāk garīgajā pasaulē (skat.par augšāmcelšanos). 

 

• Iemiesošanās (inkarnācija).

Bībelē viennozīmīgi ir aprakstīta Kristus iemiesošanās ieņemšanas brīdī.

Kristietība kopš Nīkaja koncila noraida cilvēku atkaliemiesošanās (atkārtota inkarnācija) ideju. Attiecīgi tiek ,,izravēta’’ Bībele. Bet Ješua dzīves laikā tas bija izplatīts uzskats, kaut arī Vecā Derība (jūdu Tanaks) arī par to nerunā. Jaunajā Derībā uz cilvēku atkaliemiesošanos norāda par šo tēmu vēl atlikušie panti: Lūka 9:24, 30-33, Mateja 14:2, Mateja 17:3, 12-13, Marka 9: 4, 11-13.

 

 

 

• Ko nozīmē ,,augšāmcelšanās’’?

Augšāmcelšanās ir vienota cilvēka (ķermenis, dvēsele, gars) atdzīvošanās pēc Kristus otrreizējās atgriešanās uz Zemes. Termins, ko latviski Bībelē tulko kā ,,miesas’’ augšāmcelšanos, Jaunās Derības sarakstīšanas- sengrieķu valodā ietver ne tikai fizisko ķermeni, bet arī apvienošanās jēdzienu: apvienošanos ķermenim, dvēselei un garam, cilvēka atkalapvienošanos ar garīgo (Debesu vai elles) pasauli. Tieši tā jāsaprot ticības apliecības vārdi: ,,Es ticu uz miesas augšāmcelšanos…’’.

Pēc Bībeles augšāmceltā cilvēka ķermenis ir neaprakstāmi balts, ar to var izkļūt caur aizvērtām durvīm kā to darīja Ješua. Bet vai tie, kas nomiruši kā invalīdi, neredzīgie, spitālīgie utml. pēc augšāmcelšanās atkal būs tādi? Un mirušie zīdaiņi, abortos nogalinātie? Bībele dod nojausmu uz dažādu iepriekšējā fiziskā ķermeņa (ne)atbilstības pakāpi: Ješua jaunajā ķermenī (plaukstās) Toms varēja sataustīt krustā sišanas ievainojumus, pie Galilejas jūras Viņš varēja ēst, bet tikko pēc ,,iznākšanas no kapa’’ parādoties sievietēm, teica, lai nepieskaras, Viņa jauno veidolu mācekļi ceļā nepazina, bet, kad viņiem bija lemts Viņu atpazīt, Viņš kļuva neredzams utt. Mūžīgās dzīves mērķis ir pilnīgs cilvēks, nobriedusi persona, tāpēc traumas un slimības jaunajā ķermenī, ja tam nav īpašs uzdevums (kā apmierināt Toma neticību), varētu nebūt.

Kā augšāmcelšanos saprast tiem, kas tic pārdzimšanai? Kurš ķermenis augšāmcelsies? Pēdējais? Bet, ja pēdējais ir zīdaiņa vecumā? Uz to citas atbildes Bībelē neredzu, kā to, ka augšāmcēlies cilvēks būs atbildīgs, jo tiks tiesāts (izvērtēts) pēc savas zemes dzīves, tātad karmas.

Vēl ir jaunās Zemes pārapdzīvotības jautājums (aspekts). Ja parēķina visas cilvēces vēsturē dzimušās personas, saprotams, ka jaunā Zeme, ja būtiski nepalielinās tās diametrs, izmantojamie dabas resursi, būtu ārkārtīgi pārapdzīvota. Un vispār, kuras cilvēku sugas pieskaitīt- tikai homo sapiens vai arī neandertāliešus, homo erectus utt.? Ja pieņemam pārdzimšanas un karmas teoriju, kas bija līdz Nīkaja koncilam arī iestrādāta kanoniskajā Bībelē un uz ko joprojām saglabājušās atsevišķas norādes*, tad šī problēma atkrīt- cilvēku skaits būtu pēc visaptverošas augšāmcelšanās daudz mazāks nekā kaut kad jel dzimušo skaits.

Bet varbūt augšāmceltie cilvēki nonāktu Debesu mājokļos vai ellē, vai viņiem vēl būtu jāapdzīvo Zeme. Bībele māca, ka jaunā Zeme nepaliek neapdzīvota. Debesīs pirms lielajām ciešanām un tiesas tiek parauti tikai Dieva svētie. Lūka 20:35-36 runā par tiem, kas cienīgi, ka tie kļūs līdzīgi eņģeļiem un Dieva dēli. Kur Dieva nepieņemtie izcieš mūžīgo sodu? Skaidrs, ka viņi nepaliek uz jaunās Zemes, bet ellē (Mateja: 13:24-30,41). Tātad- Bībele skaidri norāda, kas nonāk garīgajā pasaulē- Debesīs vai ellē, bet ne to, vai visiem pārējiem jāpaliek uz Zemes, vai viņiem uz Zemes ir mūžīgā dzīve, vienlaikus esot vienotiem (ne daļēji atšķirtiem kā pašreiz) ar Debesīm (,,redzot’’ to un tās darbību), vai ar laiku (pēc kādiem kritērijiem?) arī tie nonāk Debesīs? Skaidrs ir tikai tas, kur nevajag nonākt.

*Panti: Lūka 9:24, 30-33, Mateja 14:2, Mateja 17:3, 12-13, Marka 9: 4, 11-13, Mateja 7:1,12 (karma), Jeremijas 17:10 (karma),  Ījaba 34:11(karma), 5.Mozus 5:9 (izprotot latviski tulkoto ,,augums’’ nevis kā paaudzi, bet cilvēka iepriekšējās/nākošās inkarnācijas).

 

• Kas ir Bībele? ,,Pretrunas’’ Bībelē.

Bībele ir Dieva vārds, Svētie Raksti, kas tapuši daudzu tūkstošu gadu  garumā. Jūdi (izņemot mesiāniskos jūdus) par Bībeli (Tanaku) atzīst tikai to, ko kristieši sauc par Veco Derību. Jūdiem ir arī mutvārdu Bībeles daļa. Bībeles saturu jūdi lasa ar ,,atslēgu’’- kodu. Tad ziņa nebūt nav tikai tekstā izlasāmais. Daļēji ar šo kodu  var/vajadzētu lasīt arī Jauno Derību.

Bībeles tekstus ir apstiprinājušas un grozījušas tālaika reliģiskās pārvaldes ,,iestādes’’ (institūcijas). Nav saglabājies neviens pilnīgi pareizs apkopots Bībeles teksts, bet katra tās sadaļa (grāmata) katrā tulkojuma variantā (versijā) tiek veidota no daudziem saglabātiem tekstiem (manuskriptiem). Vecākais pilnais Bībeles teksts tapis ap tūkstošs gadus atpakaļ, bet atsevišķi senās rakstu vietas lasāmas Kumrānas ruļļos, ko rakstījuši esēņi ap (pat pirms) Ješua dzīves laika. Bībeles tulkojumos ir dažādas vienas un tās pašas domas izpratnes (interpretācijas), attiecīgā valodā lietotiem vārdiem vienkārši iespējams atbilst attiecīgiem senebreju vai grieķu vārdiem, kur nu vēl citāda izpratne simboliem, tolaiku kultūrvēsturisko situāciju. Katrs Bībeles izdevums, ko turat rokā, ir atšķirīgs pēc satura, un nav tiesa, ka nebūtiski. , un , bet tas notiek, ir - caur to gūst ticību, patiesības izpratni, spēku, risinājumu dzīvē.

 Pareiza ir gan Bībeles burtiska izpratne, gan simboliska. Bībele ir daudzslāņaina kā sīpols. Tās studēšanas un Dievatklāsmju rezultātā izprot aizvien dziļākus līmeņus. Būtībā, katram cilvēkam ir sava, atšķirīga Bībele- kā viņš/ viņa to saprot.

Daudzi, palasot Bībeli, nodomā: ,,Šo mācību nevar pieņemt, ja tās Svētajos Rakstos ir tik daudz pretrunu. Dažas svarīgākās, piemēram, Dievs ir Mīlestība un Dievs liek iznīcināt visus kanāniešus, arī bērnus, kristiešiem nedod mieru visu mūžu, un arī mācītāji uz to nedod sakarīgas atbildes. Bībelē ir daudz pantu, kas pretrunu vienu vai otru variantu it kā apstiprina, kā arī daudz pantu, kas apstiprina pretējo, arī Jaunajā Derībā. Pirmkārt, liela daļa ir uz tulkojuma (orģināltekstā šim jēdzienam ir būtiska papildus simbola, jēgas nozīme) un senās kultūrvēstures (ja sit pa labo vaigu…) nezināšanas rēķina- mēs visam pieliekam savu mērauklu. Taču daudz ,,pretrunu’’ ir uz konkrētā panta izraušanas no konteksta rēķina. Jāizstudē visa Bībele kopumā, tiešā tekstā par tēmu un kontekstā, izprotot Bībelē pausto it kā pretējo uzskatu vienotības- nepretrunīguma (komplementāro) saturu- pretrunīgas domas (tēzes)  faktiski veido vienotu ideju (uzskatus, domu). Komplementārisms kā pieeja kādas ,,lietas’’, procesa izpratnei ienāca zinātnes jomā XX gadsimtā ar Nilu Boru, kaut arī japāņu pasaules uzskatā tas bija jau no sendienām.  Komplementārisms ir Bībeles tā saucamo pretrunu izpratnes atslēga. Bībelē pretrunu nav- tās ir mūsu izpratnē.

Iepazīstiet savu- personīgo Bībeli (tās interpretāciju)!

 

•  Kas ir dievišķā Mīlestība Agape? Ja Dievs ir Mīlestība un Visuvarens, kāpēc tiek pieļautas tādas netaisnas ciešanas un nāve?

Agape ietver sevī visus mīlestības veidus- uz savu bērnu, vecākiem, brāli/māsu, mīļoto, darbu, dabu, savu tautu, savu zemi un dzimteni, vaļasprieku, pat Zemi, cilvēci u.c.

Taču Agape ir kas būtiski lielāks par visu mīlestību summu, sistēmu ar mijiedarbību starp šīm mīlestībām. Agape ir Mīlestība uz Dievu, dievišķo, kas ir gan kā atsevišķs mīlestības veids, gan kā visu mīlestību avots.

Ja tu mīli, tad tas ir no Dieva.

Agapi jau cilvēki pazina sen, to formulēja grieķi pirms kristietības parādīšanās šajā zemē.

Taču kopš Jēzus upura nāves Golgātā caur Agapes ielaišanu sirdī kā savas dzīves vadītāju (pēc atgriešanās no grēkiem) nāk pestīšana (skat.par šiem jēdzieniem).

Kristus ir Mīlestība- Agape. Ja Kristus ir Mīlestība un ir Dievs , kāpēc Dievs liek nokaut ebrejiem visus kanāniešus ienākot viņu apdzīvotajā teritorijā, kāpēc pieļauj nokaut Betlēmes zīdaiņus, pieļauj tik daudz ļaunuma pret Ījabu (Bībeles personāžs) un dzīvē vispār? Dieva prāts nav mūsu prāts! Dievam nāve nav nelaime, bet pāreja citā- garīgajā pasaulē, un ja zīdaiņi bez nopelna- pārbaudījumiem, kārdinājumiem, kas jāiztur katram pieaugušajam, ceļa atrašanu pie Dieva un uz pestīšanu, uzreiz nonāk Debesīs- tā faktiski ir milzīga priekšrocība (privilēģija) šiem mazajiem cilvēciņiem. Tāpat Ījaba, vēlāk- Kristus mācekļu- mocekļu ciešanas un nogalināšana ir iespējas došana viņiem nonākt visaugstākajā stāvoklī Debesīs; bet tā ir cilvēka dzīves augstākā jēga iegūt labāku situāciju mūžīgajā dzīvē. Tikai ne caur garīgo egoismu, bet caur nesavtīgu došanu. Dievs ir vienlaikus radītājs un pārradītājs: ārdītājs, iznīcinātājs, arī likumdevējs un soģis. Mīlestības mūsu izpratnē labvēlīgais raksturs pastāv vienlaikus ar šīm ,,funkcijām’’.

Jēzus teicis: ,,Mīli savu tuvāko (angl.tulk. ,,kaimiņu’’) kā sevi pašu.’’ Bieži kristieši izceļ tikai ,,savu tuvāko’’, aizmirstot mīlēt sevi: veltīt laiku savai veselībai, interesēm, tuvākajiem utt. Bet kas ir tuvākais? Tas, kura dzīvi tu būtiski ietekmē. Mūsdienās ,,tuvākais’’ ir jebkurš uz zemeslodes. Un tā nav tikai evaņģelizācija vai palīdzība nabagiem tālās zemēs. Kristieši neredz saikni starp Dieva doto uzdevumu pārvaldīt dabu un mīlēt tuvāko. Mīlēt tālo tuvāko jāizpaužas savā dzīves vietā ar savu personīgo ietekmi uz pasaules (globālajām) vides un citām problēmām, piemēram, klimata izmaiņām: ēkas siltināšanā, braukšanā ar personīgo vai sabiedrisko transportu, preču izvēli iepērkoties lielveikalā, vietējā tirgū vai godīgās tirdzniecības veikalā, balsošanu vēlēšanās par partijām, kas iestājas par labklājību Latvijai, ES par katru cenu- caur netaisnīgo un nelīdztiesīgo globālo finansu- ekonomisko modeli utt.

 

• Ko nozīmē Kristus un Jēzus?

Daudziem Jēzus Kristus šķiet kā vārds un uzvārds. Kristus ir grieķu termins, un daļa kristietības jūdu sakņu kristietībā pētnieku iesaka to aizstāt ar ,,Mesiju’’. Bet Kristus Mesijas (glābēja) statusu ieguva, manuprāt, tikai pēc iemiesošanās Jēzū. Tāpēc palieku pie jēdziena Kristus.

Kristus ir nevis radīts, bet ,,dzimis’’ no Dieva pirms Laiku sākuma (t.i.,,Lielā Sprādziena?). Tādēļ viņu sauc par Dēlu. Viņš ir vienpiedzimušais Dēls, jo dzimis vienreiz (nevis otrreiz Betlēmē), Dievam ir tikai viens Dēls. Viņš ir Visu radījis. Kristus ir Dievs, savā ziņā ,,dzimis’’ (izveidojies) kā slēptā Dieva saprotamāka izpausme, kā Dieva jaunas pazīmes (aspekti). Tie ir Radītājs, Mīlestība (Agape), Patiesība (Vārds*- Logoss), Dzīvība, Ceļš pie Dieva, Gaisma, dabas spēku apkopojums (sistēma) un ,,pavēlnieks’’, visu varu Vara, cilvēku vadītājs esot viņos u.c. Kristus nav dzimis Betlēmē, bet iemiesojies (inkarnējies) cilvēkā Jēzus. Tā kā ir daudzi iemesli, kāpēc Jēzus vārds ir nozīmīgs, bet jo īpaši- Dievcilvēka vārds, tāpēc turpmāk sauksim to Dieva dotajā vārdā Dieva lietotā valodā (ne jau ebreju tautā tapušā) par ,,Ješua’’, nevis tulkojumā ,,Jēzus’’, ,,Isus’’, ,,Džizis’’ utml. Bet Kristus arī ir latviskojums no sengrieķu valodā uzrakstītās Jaunās Derības. Tomēr varam teikt ,,Kristus’’, jo šis ir grieķu, ne paša Dieva dots vārds savam Dēlam. 

Ješua, atkarībā  no citiem cilvēkiem, nebija savs no Laiku sākuma radīts personīgais gars. Viņā ienāca Kristus- Dieva svēts un pilnīgs gars. Viņam nebija agrākas iemiesošanās piedzīvojoša dvēsele ar savu ,,karmu’’ (iedzimto grēku). Viņam tika dota jauna, pilnīgi tīra, bezgrēcīga dvēsele. Taču viņa bioloģiskais ķermenis bija kā citiem cilvēkiem, un tas dvēselē sūtīja tādas vajadzības: pēc ēdiena, bailes no nāves, emocijas: dusmas, prieks, jūtas- mīlestību. Kā cilvēks viņš varēja tām padoties, īpaši kritisks bija brīdis Olīvu (Eļļas) kalnā pirms sagūstīšanas, kad, varbūt, viņš varēja kā cilvēks izvēlēties neteikt vārdus: ,,Lai Tavs, ne mans prāts lai notiek’’.

Ješua Kristus bija kā Dievs, bet Viņā nebija Dieva pilnības gan sakarā ar bioloģiskā faktora ietekmi uz dvēseli, gan garīgi (,,To stundu neziņa Dēls, tikai Tēvs’’). Taču Ješua bija Dievs, ciktāl Viņā 1:1 parasti daudzreiz darbojās tikai Kristus, izslēdzot cilvēcisko ,,piejaukumu’’.

Ješua Kristus savas zemes dzīves kalpošanas laikā bija Labās Vēsts pasludinātājs, Jaunās derības (šeit nedomāju Bībeles jaunāko daļu) starp Dievu un cilvēci (ne vairs jūdiem, kā iepriekš) devējs, kā arī sekotāju (mācekļu) grupas izveidotājs. Tā ir būtība. Pravietis, Skolotājs, Dziedinātājs ir otršķirīgas Viņa misijas. Taču savu galveno lomu- uzdevumu Viņš izpildīja fiziskā ķermeņa nāves brīdī- viņš kļuva par Mesiju (glābēju), un šo uzdevumu Viņš pilda vēl joprojām. Vai Kristus zemes dzīves laikā un pēc tās atradās tikai Ješua ķermenī? Kristus joprojām bija Visuma un Debesu valstības Dievs. Pēc fiziskā ķermeņa nāves un augšāmcelšanās, kā arī ,,uzņemšanas Debesīs’’ nenotika sadalīšanās: Ješua par sevi un Kristus par sevi. Kristus joprojām ir Ješua ķermenī (skat.par augšāmcelšanos).

*,,Vārds’’- ar šo jēdzienu kristietībā saprot dažādās Rakstu vietās dažādi:  Kristu, Bībeli, cilvēka Atklāsmi, to, kā kaut kas nosaukts.

 

• Kas ir grēks? Vai var un kā atbrīvoties no grēka (vainas, karmas)- kas ir salīdzināšanās?

Grēks ir neticība Dievam, tas ir nenodot savu vadību Viņam. Visas grēcīgās domas, vārdi un darbi rodas tādēļ, ka mūs vada mūsu dvēsele: arī kārdinājumi, vēlmes, bioloģiskās vajadzības, instinkti utt.

Kā no tā atbrīvoties aprakstīts sadaļā par pestīšanu.

Salīdzināšanās ir iziet visus etapus: apzināties grēkus, tos nožēlot, lūgt piedošanu cilvēkiem un Dievam un atgriezties- ielaist savā sirdī par vadoni Kristu. Savukārt, ja kāds pāridarītājs Jums no sirds lūdz piedošanu, ir atgriezies, bet, ja Tu nepiedosi, tad viņam Dievs piedos, bet uz Tevis būs grēks. Piedošanas lūgšana faktiski ir vajadzīga tam, kas to lūdz, nevis tam, kuru lūdz kā gandarījums. Pilnīgi aplam uzskatīt, ka piedošanas lūgšana ebrejiem dod ,,labumu’’ viņiem, ka Krievijai būtu jālūdz mums piedošana (un tad būsim gandarīti). Garīgā nozīmē tas ir aplam, atbilst tikai cilvēciskajām emocijām.

 

• Kas ir Labās Vēsts būtība, vienlaikus: Jaunās Derības, kristietības sūtība?

Labā Vēsts ir ziņa par daudz vienkāršāku veidu tikt pestītiem- atbrīvotiem no atbildības mūžīgajā dzīvē par grēkiem (izeja no karmas likuma, Pārdzimšanu Apļa (Loka) Austrumu izpratnē).

Ja pirms Ješua ,,krusta nāves’’ Golgātā pestīšanu varēja iegūt tikai nepārkāpjot dzīvē nevienu bausli, Austrumos- izejot 8 vai 12 ,,soļu’’ ,,programmu’’, kas bija iespējams atsevišķiem no miljoniem, tad ,,krusta nāves’’  upuris deva iespēju visu tautu piederīgajiem daudz masveidīgāk un vienkāršāk iegūt mūžīgo dzīvību- vajag pēc grēkatziņas, grēknožēlas, piedošanas lūgšanas cilvēkiem un Dievam un noslēgumā- atgriešanos no grēkiem (kad to vairs nevēlas)- sirdī par vadoni sev dvēseles ,,ego’’ vietā ielaižot Kristu- Mīlestību, tā kļūstot par jaunu (citu) cilvēku, un ar to agrākie grēki tiek pilnīgi izdzēsti; tie vairs netraucē nonākt Debesīs. Taču bez cilvēka pārtapšanas un Ješua nozīmes, šī pestīšanas ,,mehānisma’’ izpratnes visciešākajā Dievtuvumā nenokļūt.

Taču Jaunās Derības, kristietības sūtība nav tikai šo ziņu pavēstīt, veicināt tās kā ticības pieņemšanu. Tā arī ir liecība, ka Ješua šo iespēju pasludināt šādu vēsti radīja. Salīdzinājumā: viņš izlauza cietuma vārtus, sasēja sargus, atslēdza visas gaiteņu un kameru durvis un pateica ieslodzītajiem, pa kurieni nokļūt brīvībā. Bet, vai šo iespēju izmantot, ir katra cietumnieka ziņā. 

 

• Kā notiek ,,pestīšana’’?

Saskaņā ar Bībeli pestīšana ir glābšana, kuras iespēju ikvienam rada Ješua ar sava ķermeņa nāvi pie ,,krusta’’*. Taču tas nenotiek automātiski. Lai gan daudzviet Bībelē tas uzsvērts, ka kuru vada Kristus Mīlestība, nevis savas dvēseles ego, tādēļ vairs , faktiski Baznīca ar savu liturģiju rada daudzos maldīgu pārliecību: ,,svētdien izsūdzu grēkus, zinu, ka Jēzus man tos ir piedevis, taču pa nedēļu sagrēkošos atkal, svētdienā izsūdzēšu, un atkal šie grēki tiks atlaisti’’. Cilvēks atgriežoties- pieņemot par savu vadītāju Kristu- Mīlestību, vairs pēc būtības nav ,,nabaga nevarīgs grēcinieks’’, tā vairs nav viņa būtība (identitāte), bet viņš/viņa ir uzvarētājs. Tīši vai netīši viņš vēl var izdarīt domās, vārdos vai darbos ko Dieva bērnam neatbilstošu, bet tas ir izņēmums. ,,Kad viņš paklūp, tas tomēr nenokrīt pilnīgi zemē, jo Tas Kungs tur viņa roku’’ (psalms 37:24). Tikai tad cilvēku mūžīgajā dzīvē atbrīvo no grēka sekām, (Austrumu izpratnē- no karmas), ja viņš ir pārtapis (transformējies). Bez tam, lai sasniegtu Bībelē apsolītos Debesu mājokļus, arī jāsaprot Ješua Kristus loma, Dieva nodoms šajā procesā. Par kristīšanu skat. atsevišķi. Tās nozīme izriet no jau teiktā. Bet kā ar ,,labajiem darbiem’’, dzīvesveidu? Tie taču neglābj. Jā, ja tā ir ārēju noteikumu, uzskatu diktēta darbība. Bet, ja cilvēks pieņēmis Kristu par vadītāju, tad labie darbi, dzīvesveids ir tā pazīme. Pārveidots Dievlīdzībā cilvēks nevar būt bez tā.

Bet no kā tad notiek glābšana pestījot? No elles (sīkāk pie šī jēdziena).

*,,Krusts’’- vēsturiski precīzi- tā bija romiešu nāvessoda izpildes T formas koka konstrukcija). Bet simbols- kristiešu lietotā krusta zīme ir sens cilvēcei pazīstams simbols. Kristieši to sāka lietot Romas katakombās ap 4-5 gadsimtu. Sākotnēji kristiešu simboli bija zivs (kļūt par cilvēku zvejniekiem), Kristus monogramma, balodis, kā arī pārreliģiskā Dieva zīme- vienādmalu trīsstūris. 

 

• Ko nozīmē ,,ticēt’’?

No jēdziena ,,ticēt’’ izpratnes ir atkarīga pestīšana (Kas tic un top kristīts, tiks pestīts).

Ikdienā ar ,,tic’’ saprot to, ko savām acīm klātesošu nav redzējis. Mēs ticam, ka Antarktīdā dzīvo pingvīni. Ticība Dievam nepaliek šādā līmenī.

Bērns vecākiem un seko tiem. Bet reizēm neklausa un aizskrien sāņus. Ticība Dievam nepaliek šādā līmenī.

 Musulmaņi tic Jēzum kā lielam pravietim, apkopojošo reliģiju, piemēram, bahaisma, vai Austrumu reliģiju atzaru pārstāvji- kā lielam Skolotājam (guru), ortodoksālie jūdi- kā viltus Mesijam. Bet tas nenozīmē ,,ticēt Jēzum’’. 

Ticība Dievam, Kristus pieņemšana nozīmē nodot savas dzīves vadību no sava ,,ego’’ (dvēseles) Dievam- Mīlestībai. Un ticība Dievam, protams, ietver arī ,,būt pārliecinātam par’’ un ,,paļaujas uz’’.

Lūk tāpēc ,,ticība Dievam’’ atšķiras no Kristus sekotāja ticības Muhamedam vai Sātanam. Pirmajā gadījumā mēs nenoliedzam, esam pārliecināti par  Muhameda vēsturisko darbību, bet nepaļaujamies uz viņu, neatdodam viņa mācībai savu vadību. Otrajā gadījumā mēs esam pārliecināti par to, ka tas, kas teikts Bībelē par Sātanu, ir patiesība, bet nepaļaujamies uz viņu, neatdodam viņam savas dzīves vadību.

Jēdzienam ,,ticēt’’ Bībelē ir vēl kāda būtiski atšķirīga nozīme. ,,Ja Jūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš, un Jūs pavēlētu šim kalnam mesties jūrā, tas to darītu’’. Šeit ir runa par . Arī šeit ir runa par pārliecību, uzticēšanos, ka Dievs, pat dievišķais spēks, dievišķa būtne to darīs, ko lūgsim, bet šeit ir arī prasme ,,strādāt ar domu, psihes enerģiju’’. Pat Labo Vēsti nezinošie maoru priesteri XIX gadsimtā prata izsaukt vulkāna izvirdumu, kas iznīcināja pasaulē lielākās un skaistākās ģeotermiskās terases, uz kurām bija sākuši plūst tūristi, ievazājot ciltī, no kuras nāca gidi, alkoholismu un prostitūciju. Rakstīts par  dažādiem psihiskās enerģijas izmantošanas gadījumiem Tibetā un citur. Bībelē tas parādās jūras un Jordānas ūdeņu atvilkšanā, lai tās šķērsotu, Jēzus  vētras apsaukšanā (ak Jūs, mazticīgie!’’ u.c.

 

• Kas ir kristietis? Konfesijas.

Ārpus kristietības stāvošie par kristieti uzskata tos, kas sevi par tādiem uzskata, kas iet baznīcā- neatkarīgi no konfesijas, ir aktīvi draudzē, nevis tikai bērnībā kristīti un aiziet uz dievnamu Ziemassvētkos. Šis viedoklis pareizs no tā skatupunkta, ka tiešām konfesionālās atšķirības ir nebūtiskas (galvenais- cilvēka personīgās attiecības ar Dievu, kā arī atbildības (karmas) par Baznīcas nodarīto un maldu mācībām. Savukārt dažas konfesijas, brīvbaznīcas par kristiešiem uzskata tikai sevi, jo citur ir novērojušas atkāpes uzskatos, liturģijā no Bībeles, izveidojuši biblisku kopienu, kuras locekļi ved biblisku dzīvesdarbību (t.sk.dzīvesveidu). Bet- Patiesība nav ne pie viena.

Nereti pie kādas reliģijas piekritējiem, arī kristiešiem demogrāfi/ģeogrāfi pieskaita visus, kas dzimuši zemēs, kur kāda reliģija vai konfesija ir vispārpieņemta (dominē), personīgu piekrišanu ,,pieskaitīt’’ nevajag,  izņēmums ir tie, kuri atteikušies, piemēram, lai Polijā pieskaitītu pie katoļiem. Tuvajos Austrumos piederību pie kristiešiem nosaka pēc dzimtas: ir kristiešu un musulmaņu dzimtas.

Taču faktiski kristietis ir Kristus sekotājs, tāds, kurš ir pestīts- tas ir, kuru vada Kristus. Kristietim ir sava veida līdzība ar Kristu. Cilvēki redz viņa/viņas labos darbus un godā arī viņa Dievu (un otrādi). To, vai cilvēks ir kristietis, var noteikt Dievs, reizēm- cilvēks pats, taču var kļūdīties gan būdams pārliecināts (Vai tad mēs Tavā vārdā…,ejiet jūs nost, ļauna darītāji…), gan šauboties, jo, jo Tu esi tuvāk Dievam, jo skaidrāk saskati savas nepilnības. Katrā ziņā reālie kristieši ir daļiņa no tiem, kurus par tādiem uzskata viņi paši un citi (platais ceļš uz pazušanu un šaurie vārti pie Kristus).

 

• Ko nozīmē attiecības ar Dievu?

Nereti vienkāršoti to saprot kā pārliecību par d(D)ievu, kādu reliģijas mācību un saskarsmi: lūgšanu, dalību rituālos, Dieva vadību un sargāšanu utml.

Pārliecība, ko vienkāršoti cilvēki jauc ar ticību, šķiet galvenais. Taču Bībeles Jaunā Derība saliek visu (iniciatīvas) ,,pa plauktiņiem’’ (prioritātes) savādākā secībā:

•  

•  

Šie divi ir pestīšanas pamatnosacījumi.

*Ētika: , dabu, tautu, Tajā atspoguļojas pirmie divi pestīšanas nosacījumi- ja ētikas nav, tie neatbilst pestīšanai.

•  

-dalība , tās rituālos,

•  

-dzīvesdarbība: mācības īstenošana dzīvesveidā, ieradumos, mājsaimniecībā, darbā, sabiedriskajā darbībā.

•  

 

• Kas ir un kāda ir cilvēka saskarsme ar Dievu? Lūgšana. Atklāsmes. Vadība. Sargāšana.

Cilvēka saskarsmi ar Dievu visai cilvēcei var sadalīt 2 vēstures posmos- līdz Svētā Gara izliešanās brīdim Jeruzalemē pēc Ješua Kristus ,,došanās uz Debesīm’’ un pēc tā.

Līdz Jeruzalemes notikumam informācijas apmaiņa ar Dievu, vai vienkārši ar garīgo pasauli, tās būtnēm un spēkiem, lūgšanu piepildīšanās varēja būt tikai Dieva izredzētiem dažādu reliģiju priesteriem (svētajiem, Dieva dēliem) un daļai valdnieku. Pārējie gan toreiz, gan tagad varēja saņemt sargāšanu, vadīšanu, vienvirziena komunikāciju: tiesības pateikties, upurēt. Taču, ja neskaita ebrejus, tās bija attiecības ar Debesīm vai Sātana valstību, nevis Dievu. Tikai ebreju patriarhiem (Ābrahāms, Mozus u.c.), praviešiem un virspriesterim, vēlāk arī daļai citu iesvētīto priesteru bija abpusēja saskarsme ar Dievu.

Pēc Jeruzalemes Svētā Gara izliešanās (ko sauc latviski par Vasarsvētkiem) notikuma jebkurš cilvēks, kas ienācis dzīvā Dieva telts ietekmes lokā caur monoteiskām reliģijām (jūdaismu, kristietību un islāmu), var iegūt personīgās attiecības ar Visvareno Dievu caur Kristu vai Svēto Garu caur atgriešanos no grēkiem, lūgšanu, atklāsmēm, meditāciju. Iespēja personīgām attiecībām ar Dievu ir otra lielākā svētība aiz pestīšanas pēc Ješua Kristus ,,krusta nāves’’.

Lūgšana, pirmkārt, ir Dieva slavēšana*, tad pateicība, tad lūgums. Dievs zina Jūsu vajadzību, tāpēc nav jāizplūst detaļās, bet lūgšana vajadzīga, lai Jūs nosauktu sev (noformulētu) un saprastu savas vajadzības. Lūgt var 2 ticības līmeņos:

-lai Dievs ko izdara vai nedara (palīdz mums),

-pateikties Dievam pārliecībā, ka Viņš mums dos, glābs utt. Drīzāk piepildīsies otrā lūgšana.

Kāpēc nepiepildās visas lūgšanas, lai gan Bībelē tas it kā apsolīts. Tas ir apsolīts konkrētiem adresātiem- Bībeles personāžiem, piemēram, Kristus 12 mācekļiem, kuriem Viņš daudz ko bija iemācījis un kuri ir tā morāli pārkausēti, ka nelūgs neko tādu, kas nekalpotu Dieva valstības izplatīšanai. Bet nebūt automātiski neattiecas uz nezinošiem jaunkristiešiem, pat nekristiešiem.  Arī viņu lūgšanas var tikt piepildītas, bet ne garantētas, jo Dievs piepilda tikai to, kas cilvēkam patiesi vajadzīgs, kas nepieciešams cilvēkam, lai darītu ,,Dieva darbus’’. Īpašs gadījums ir veselība, jo saskaņā ar Bībeli, Ješua uznesa mūsu sērgas pie krusta. Tātad kristiešiem vispār nevajag slimot?! Vai vismaz- to piesaucot, slimībām vajadzētu atkāpties? Tomēr pat Pāvilam un arī citiem lielajiem Dieva vīriem bija savs ,,dzelonis’’ miesā. Lai nekļūtu augstprātīgi?  Taču veselības problēmas un pat nāve ir reizēm veids, kā Dievs ,,regulē’’, pārbauda cilvēku dzīves. Un bieži tas šķiet ļoti netaisni. 

Bieži kristietībā saka: ,,Kā Dievs lems, tā būs!’’, domājot gan lēmumu pieņemšanu, gan kādas lietas izdošanos. Dievs nepieņems mūsu vietā sākotnējo lēmumu, bet sekas tam gan būs pēc Dieva iedibinātā ,,cēloņu- seku’’ likuma, pie tam lēmuma nepieņemšana arī ir lēmums. Ja gribam, lai kāds mums palīdz, tad, lūdzot viņam palīdzību pārnest baļķi, pirmie ķeramies pie viena gala. Līdzīgi lūdzot palīgā Dievu. Pašiem jābūt pārliecinātiem pat par neticamo. Jordānas ūdeņu plūdums apstājās tikai pēc tam, kad priesteri ar Derības šķirstu jau dziļi bija iebriduši upē.

Atklāsmes ir Dieva (Debesu) vēstis caur mums. Intuīcija nostrādā it kā līdzīgi, bet tā tiek dota sagatavotam prātam, cilvēkam (Ņūtona ābols uz galvas, Mendeļejeva nosapņotā ķīmisko vielu periodiskuma tabula). Slavens Atklāsmes piemērs ir Žanna Darka- vienkārša meitene, kas kļūst par karavadoni. Bībelē labākie piemēri ir Ābrahama aicināšana doties uz Apsolīto zemi, Jēkaba atklāsmes Ēģiptē, Mozus uzaicināšana kļūt par tautas vadoni, topošā ķēniņa Dāvida dzīve u.c. Mūsdienās atklāsmes var piedzīvot vai nepiedzīvot ikviens. Tam nav jābūt pašmērķim, bet nedrīkst, ja tās tiek dotas, nelietot.

Vēl kāds apspriežams (diskutabls) saskarsmes ar Dievu, atklāsmes jautājums ir ,,runāšana mēlēs’’. Daudzās jaunās konfesijās tas izpaužas kā skaļa nesakarīga runāšana, pat krišana zemē, un- tā ,,tulkošana’’. Tā līdzīgi darīja Delfu un citi orākuli. Protams, tā nav uzspēlēta (ar izņēmumiem), bet reāla situācija. Vai tā ir komunikācija ar garīgo vidi, vai tajā- ar Debesīm, ir zināms tikai Dievam. Pēc ,,augļiem’’ varam šīs konfesijas un cilvēkus ,,pārbaudīt’’. Bet- arī ārēji labie darbi var būt māns, lai pieviltu.

Diezgan droši var teikt, ka Bībelē ,,runāšana mēlēs’’ bija mācekļu runāšana tādās svešvalodās, kuras viņi neprata, un šīs spējas konkrētā situācijā viņiem nāca no Svētā Gara.

Dievvadība cilvēka dzīvē izpaužas 2 līmeņos: tad, kad savu dzīvi vada paša ,,ego’’ un kad to uzticam Kristum- Mīlestībai. Nevienā gadījumā nav viens iespējamais dzīvesceļš (fatālisms). Tā ir nepareiza izpratne teicienam ,,Ne matiņš no galvas bez Dieva gribas nenokritīs’’. Pamatlikums ir cilvēka brīvas gribas izvēles likums. Ego vadības gadījumā vadība notiek:

-Kristum, kas ir klātesošs jebkurā cilvēkā, klusāk vai skaļāk mudinot cilvēku kļūt par Dieva Bērnu caur sirdsapziņu vai ,,ziņu’’- kā izdarīt pareizo izvēli,

-caur ,,cēloņu- seku’’ (karmas) likumu dodot cilvēkam dzīvē iespēju iet no krustojuma uz krustojumu, taču katrai izvēlei, kur nogriezties, ir noteiktas sekas, kur cilvēks nonāk, kas ar viņu notiek.

Arī Kristus vadītam cilvēkam ir izvēles, bet tā vairs nav maldīšanās grēku ceļos.  

Ar Dieva sargāšanu ir līdzīgi kā ar veselību- ne visas nelaimes tiek novērstas, bieži Dieva Bērni pakļauti īpaši smagiem pārbaudījumiem. Bet tas neatceļ sargāšanu daudzos citos brīžos, ko īsteno sargeņģelis.

Cilvēks ar savu pārdrošību, nezināšanu nedrīkst ,,izaicināt’’ Dievu-paļaušanos. Ir jāpiestrādā pie drošības. Pareizs ir teiciens: ,,Kas pats sevi sargā, to Dievs sargā!’’ 

 

•  Draudze. Cik būtiska ir piederība pie draudzes- baznīcas?

Draudze ir vienas konfesijas ticīgo kopiena, ko apvieno dievkalpojumi un cita reliģiskā un sociālā darbība, parasti arī dievkalpojuma vieta- baznīca. Jēdzienu ,,baznīca’’ nereti lieto kā sinonīmu  ,,draudzei’’.

Pirmkārt, otrkārt un treškārt izšķirošās pēcnāves (arī tagadējai) mūžīgajai dzīvei, pestīšanai ir personīgās attiecības ar Dievu. Taču Bībelē uzsvērta nepieciešamība būt brāļiem- dzīvot kopienā: kopīgi lūgt, noturēt dievkalpojumus, mīlēt un atbalstīt vienam otru. Ir norādes uz kopīpašumu un kopīgu saimniekošanu. Klosteri kā no grēcīgās pasaules norobežota vide un teritorija nav Bībelē un Ješua Kristus darbībā pamatota. Ješua Kristus nevis norobežojās no grēciniekiem, problēmām, kārdinošas vides, bet gāja tur iekšā un pārveidoja ar savu piemēru un vārdu ļaudis. No grēka nevar norobežoties aiz mūriem, jo, ja tas Tevi valda, tad tas ir iekšā, ja nevalda- Tu esi visur no tā pasargāts. Nav Bībelē minēta vajadzība būt mūkiem- vientuļniekiem.

Redzot Baznīcas grēkus un konfesiju maldus, viena iespēja ir mūsdienās populārā pašradītā reliģija. Bet… bez ļoti dziļas Bībeles izpratnes tā var iekļūt vēl lielākos maldos nekā Baznīca. Bez tam Ješua sekotāji aicināti būt starp ticības brāļiem. Būtu bibliski, ja cilvēks atrod savu draudzi ar vienādu ticību, līdzīgu dzīves uztveri. Ja tas nav iespējams, tad tomēr saikni ar dievnamu un draudžu norisēm nevajadzētu saraut, kaut arī saglabājot savu pozīciju (identitāti), ticību. Būt klātesošs var būt arī neesot vienam no… Kāpēc? Draudzēs ir daudz īstenu Dieva Bērnu un baznīcās tiek sludināts arī patiess Dieva vārds.   

 

 

• Kas ir Baznīca?

Pastāv pareizi dažādi izpratnes līmeņi, kas ir baznīca:

-dievnama ēka,

-draudze kā garīgs un sociālpsiholoģisks (mazās sociālās grupas) veidojums,

-draudzes ,,garīgais ķermenis’’: kopdvēsele un kopgars,

-visi konkrētai konfesijai piederošie Latvijā- Latvijas baptistu Baznīca, šeit varianti var būt dalījums: mūsdienu draudzes vai visu laiku Latvijas, baptisti, luterāņi, katoļi utml.

-Latvijas Baznīca- visu Latvijas konfesiju visas draudzes, konfesiju vadība to mijiedarbībā- Latvijas Baznīca, šeit varianti var būt dalījums: mūsdienu draudzes vai visu laiku Latvijas, baptisti, luterāņi, katoļi utml.

-visas pasaules vienas konfesijas piederīgie- Luterāņu Baznīca, tiesa, konfesiju iekšienē var būt atzari, piemēram, luterāņu Misūri sinodes Baznīca, , šeit varianti var būt dalījums: mūsdienu draudzes (atsakoties no  krustnešu nodarītā ļaunuma) vai visu laiku grieķu vai slāvu pareizticīgie, baptisti, luterāņi, Romas katoļi utml.

-visas mūsdienu konfesijas, cilvēki, kas sevi uzskata par kristiešiem- Baznīca,

-visu laiku kopš Ješua Kristus mācekļiem visi, kas sevi uzskatīja par kristiešiem- pamatā ar jēdzienu ,,Baznīca’’ es lietoju šo līmeni;

-visu laiku visu konfesiju cilvēki, kurus vada Kristus, kuri ir pestīti, ie Dieva Bērni; Dieva acīs tikai šī ir īstenā Baznīca- Dieva Baznīca. 

Baznīcā (draudzē) galvenais, kam jābūt (sūtība):

• Pareiza Labā Vēsts*- kā cilvēks tiek pestīts

*Bieži šī Vēsts ir pretrunīga: pilnīgi pretēji skaidrojot būtību vai arī pareizi skaidrojot Bībeli (kļūst jauns cilvēks), bet maldinoša caur liturģiju (,,Tu esi grēcinieks (vecais cilvēks)’’.

Baznīca ir vieta, kur vienu reizi mūžā atgriezties no grēkiem, tikt pestītam, šķīstītam, pieņemt Kristu- Mīlestību un Patiesību sirdī par vadoni, lai turpmāk vairs negribētos grēkot, tā kļūstot par Dieva Bērnu.

• Pareizs Dieva vārds Kristū: Mīlestībā** un garīgajā laukā (bibl.,,teltī’’***), ko Dievs deva savai tautai un kuras ietvaros mācīja arī Dieva Dēls- Bībeles skaidrojums (interpretācija)

**Nereti Dievu ,,pasniedz’’ nevis kā Mīlestību, bet kā bargu soģi (ja Tev ir pestīšana- Dievvadība sirdī, Tu negribēsi darīt slikto- Tev nav jājūt bailes par sodu), kā tādu, no kā jābaidās (faktiski ,,bijāšanu’’ jāsaprot kā respektēšanu).

***Jūdi noraidīja Ješua- savu Mesiju un uz laiku ir izgājuši no Dieva ,,telts’’. Bībeles patiesās izpratnes atslēgas tika atdotas Pēterim- Ješua sekotāju vadonim, bet Nīkaja koncils pēc Romas imperatora Konstantīna prasības arī izveda kristiešus no Dieva jūdiem dotās ,,telts’’, kur tie bija ,,zari uz eļļaskoka (vīnogulāja)’’, atsakoties no Bībeles- arī Jaunās Derības izpratnes (interpretācijas), kādu lietoja jūdi, kādu lietoja arī Ješua mācīdams ar vārdiem un darbiem.

• Baznīca ir vieta, kur izpaužas brāļu mīlestība caur saskarsmi un sadraudzību, caur izpalīdzību/dalīšanos savā kopienā (neviens nav trūkumā)

• Baznīca- pasaules sāls****

****Nedaudz patiesi ticīgo caur lūgšanām notur tautu, vietējo kopienu, cilvēci no pašiznīcināšanās ļaunumā, no haosa

• Dievkalpojumam nav jābūt izrādei, kur mācītājs, koris un vēl kas sniedz priekšnesumu, bet baznīcēni bez entuziasma noņurd dziesmu, noskaita liturģisku tekstu vai arī ,,priecājas’’ samākslotās vai transa emocijas dažās brīvbaznīcās

• Dievkalpojums baznīcā ir vieta, kur patiesi draudze slavē Dievu dziesmās un runās

•  Dievkalpojums baznīcā ir vieta, kur patiesi draudze arī mācās (bet ne tikai dievkalpojumā)- caur Svētajiem Rakstiem tiek veicināta pašpilnveide: morālo uzdevumu īstenošana (piemēram, ,,valdiet pār zivīm ūdenī un putniem gaisā’’) un garīgā mūžizglītība Bībeles ,,teorijas’’ sapratnē- ,,esiet pilnīgi kā Jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs’’.

 

•  

 

• Vai Baznīca ir tāda, kādai tai jābūt, un pilda savu sūtību?

Visos laikos un vienmēr baznīcās (draudzēs) ir bijuši procesi, notikumi, Dieva Bērni un Dieva meklētāji, kas īstenojuši baznīcas būtību/sūtību. Tam ir milzu nozīme kopienu, tautu, cilvēces vēsturē, attīstībā. Bet novirzes no būtības/sūtības varbūt ir viens no iemesliem, kas ne tikai pilnvērtīgai šai dzīvei un mūžīgai dzīvei pazudinājis milzums daudz cilvēku, bet arī novedis cilvēci pašreizējā strupceļā.

 Draudzes un konfesijas ir ļoti dažādas un lielākoties ir tālu no būtības/sūtības, taču atsevišķas draudzes, īpaši brīvbaznīcās piepilda kādu no minētajiem nosacījumiem, bet atsevišķas- ir tuvu tam visā. Ja par Baznīcu uzskata pasaules vai valsts visu to ļaužu- organizāciju kopumu, kas sevi uzskata par kristiešiem, vai kādas konfesijas draudžu kopumu, tām ir no Augšienes jāpārdzimst, jāpārkausējas sajaucoties, un tad būs viena- Dieva Bērnu Baznīca. Baznīcas reformu nevar izplānot un īstenot cilvēku prātā un spēkā. Tā ir Garīgās Atmodas sastāvdaļa.

• Vai var ko darīt?

Jā un nē. Tā var būt tikai ierosme (iniciatīva) no Augšienes. Bet to var lūgt. Tai var gatavoties.

• Ko darīt?

Būt pašam šādai baznīcai- gan ikdienā, gan draudzē. Izplatīt šo redzējumu. Kļūt par pārmaiņu aģentu, ja uz to aicinājums.

• Kas darīs?

Baznīcu pārtapšanu neierosinās un nevadīs ne konfesiju, ne draudžu vadība. Tie būs Dieva Bērni- pārmaiņu aģenti no apakšas.

 

• Baznīcas attieksme pret jūdiem. Kāda ir jūdu ticības un ebreju tautas saikne ar Kristus mācību un pestīšanu?

Sākotnēji Kristus sekotāji ir jūdu reliģijas atzars, kaut arī jūdu vadoņi to uzskata par maldu mācību. Tad Pāvila un citu lielo evaņģēlistu laikā kristieši- jūdi ir Eiropas kristiešu Skolotāji. Kad Kristus Labā Vēsts kopienā jau apvienojusi daudz ļaužu visā Romas impērijā, kristietība ir ļoti daudzveidīga uzskatos, bet tā vēl nav, vismaz visaptveroši (izņemot daži dižie baznīctēvi), atdalījusies no jūdiem, kaut arī daudzajās mācībās un tradīcijās ir liela vietējo ticējumu, ieražu ietekme, ko jūdi uzskatītu par pagānismu. Nīkajas koncils 325.gadā ir pagrieziena punkts, kur jūdu ticības un kristīgās reliģijas ceļi šķiras. Tiesa, kristietības vēsturē var lasīt par pilnīgi citiem jautājumiem, par ko strīdējās un uz kuriem šķietami atbildēja šī koncila dalībnieki. Bet jūdu jautājums un daži citi būtiskie uzskati, kas tiek mainīti, paliek ārpus populārajiem šī koncila aprakstiem. Bet nodalīšanās no jūdiem bija visliktenīgākais punkts. Tiek faktiski pasludināta Aizvietošanas teorija, kas oficiāli joprojām ir Baznīcas uzskatu viens no stūrakmeņiem, lai gan pret to sāk vērsties gan atsevišķas brīvbaznīcas, gan dažas tradicionālo konfesiju draudzes, gan atsevišķi kristieši, arī oficiālā Baznīca lavierē, dažādas konfesijas meklē izlīgumu ar jūdu reliģiskajiem līderiem, ebreju tautu un vietējiem ebrejiem- gan garīgā mantojuma, gan ar piedošanas lūgšanu par holokaustu. Aizvietošanas teorija: kristieši Bībeles apsolījumu saņemšanai esot aizstājuši ebreju tautu, ebreji vairs neesot Dieva izredzētā tauta, jo tā atraidījusi savu Mesiju. Bībelē ir daudz pantu, kas to it kā apstiprina, kā arī daudz pantu, kas apstiprina pretējo, arī Jaunajā Derībā. Jāizstudē visa Bībele kopumā, gan vietas, kur tiešā tekstā runāts par tēmu- jūdu tauta un reliģija, gan kontekstā: par Dieva lēmumu maiņu, par kopienu (tautu) grēku un salīdzināšanos, Dieva attieksmi pret tautām (ciltīm) utt., izprotot Bībelē pausto it kā pretējo uzskatu vienotības- nepretrunīguma (komplementāro) saturu- pretrunīgas domas (tēzes)  faktiski veido vienotu ideju (uzskatus, domu). Citādi jūdu tautas un Kristus mācības mijsakarības nesaprast. Un, lūk, savienotājposms starp ideju par ebreju ,,atmešanu’’ un izredzētās tautas  statusa saglabāšanu: ,,Kaut arī tie mitīs savu ienaidnieku zemē, es tos nepametīšu, neatstāšos no viņiem, negribēšu viņus piebeigt un lauzt savu derību ar tiem, jo Es esmu Kungs, viņu Dievs’’ (3.Mozus 26:44). Neviens cilvēks, neviena tauta Dievam tiktāl neriebj, ka, kamēr tā pastāv Viņš nedotu tai  (viņam) atgriešanāsiespēju.

Ko nozīmē izredzētā tauta? Neviens jūds pestīšanu par piederību tautai vai reliģijai, kas noraidījusi Mesiju, nesaņem. Izredzētība nozīmē īpašu lomu cilvēces vēsturē  Dieva pestīšanas plānā: sirds apcietināšana, lai Kristu varētu pieņemt citas tautas, par to piedzīvojot milzu ciešanas: maldu mācību (Mesijas atraidīšanu),izraidīšanu (trimdu) no Apsolītās Zemes, vajāšanas, genocīdu dzīvesvietās un noslēgumā holokaustu. Bet arī milzu ,,ieguvumus’’: tautas neizzušanu izkaisītiem 2 tūkstošus gadus svešumā zem spaidiem, tautas attiecību saglabāšanu (kaut arī maldu mācības ietvaros) ar savu Dievu, tautas mentalitātes, vēlmes atgriezties Apsolītajā zemē saglabāšanu, visbeidzot- valodas atdzimšana ikdienas saskarsmē; tam sekojoša savas zemes atgūšana, atgriešanās, sava valsts, tās uzvara pār milzīgu apkārtējo pārspēku, tās neticamais uzplaukums, mesiānisko jūdu kustības rašanās un strauja izplatība. Tie visi ir Bībeles pareģojumu piepildījumi. Dievs ielicis ebreju mentalitātē vislielāko gudrību un saimniecisko prasmi izdzīvošanai: amatnieku prasmes, talantu tirdzniecībā, finansēs, zinātnē un tehnoloģijās, politikā utt. Dievs viņos ielicis savstarpēju izpalīdzību (solidaritāti), sadarbību, kopienas garu, un galvenais- garīgā likšanu attīstības/praktiskās dzīves pamatā. Bez tā viņi kā tauta neizdzīvotu trimdā. Kāda tur atmešana!

Paliek atvērts jautājums: ,,Ja jūdi būtu pieņēmuši Ješua Kristu kā Mesiju, vai tad pārējai cilvēcei pestīšana būtu liekta?’’ Nē! Ir teikts: ,,Pestīšana nāk caur jūdiem!’’’. Vai viņiem bija izvēle pieņemt Ješua Kristu kā Mesiju, bet Dieva pestīšanas plāns piepildītos?  Dievs vienmēr personām, gan tautām dod izvēles iespēju. Tātad būtu cits variants- pestīšanas scenārijs!?  Sākotnēji Ješua apgalvo, ka ir sūtīts pie savas tautas avīm- atsakās dziedināt nejūdu (atņemt maizi bērniem atdodot to suņiem), bet vēlāk nostādne mainās.

Sākotnēji uz Zemes ir viena Dieva ,,telts’’- viens Dieva garīgais lauks. Tas ir pieejams ebrejiem. Viņi maldās- te vairāk vai mazāk ir ar Dievu, mitinās šajā teltī, kas dota Bībelē, un tad atkal atkrīt no tās.

Ješua Kristus nebūvēja jaunu telti, bet to paplašināja- padarīja pieejamu visai cilvēcei. Kopš  Ješua Kristus darbības, ko jūdu garīgie līderi, vairākums tautas neatzina par Mesiju, jūdu reliģiskā darbība atkal ir ārpus telts, lai gan ar to saistīta. Kad kristietībā notika pagrieziens uz reliģisko antisemītismu, ieviesa aizvietošanas teoloģiju, neskatoties uz Vecās Derības atzīšanu, kristietība arī ir izgājusi ārpus jūdiem dotās īstenās Dieva telts. Kristietība izveidoja pati savu garīgo lauku, kam, protams, ir mijiedarbība ar Dieva doto telti. Tā nu īstenā Dieva telts ir tukša, bet gan jūdi, gan kristieši uzbūvējuši sev pagaidu mitekli. Gan jūdi, gan patiesie Kristus sekotāji pirms Beigu laikiem atgriezīsies savstarpējā mijiedarbībā (savstarpējā subordinācijā- eļļas koks un tā zari) ar īstenu Mesijas izpratni un vadību Dieva teltī.

Ješua Kristus nodeva Pēterim Debesu atslēgas. Kas tās ir? Ar pestīšanu tas saistīts tiktāl, ka caur Pētera dibināto Baznīcu cilvēkiem būs iespēja kļūt par Dieva Bērniem un tā tikt pestītiem. Taču tā ir arī atslēga Bībeles izpratnei. Jūdu teologi lieto vairākas metodes Vecās Derības tekstu izpratnei, un daļa no tām ir jāpielieto, lai pareizi izprastu Ješua Kristus mācību. Piemēram, tiek skatīti vārdu salikumi, vārda sakņu līdzība, dažos vārdos atsevišķi (autonomi) ietverti citi vārdi (ja atmet kādus burtus), lietota teksta burtu pārkārtošana un plaši pazīstamā vārdu summas salīdzināšana (ivrītā katram burtam atbilst skaitlis). Nevienu no šīm metodēm nevar lietot tulkojumā- tikai orģinālā senebreju valodā, tāpēc tajā ir uzrakstīta arī Jaunās Derības versija. Diemžēl kristietība, rakstot Jauno derību grieķu valodā, kā arī pēc Nīkaja koncila šo atslēgas pieeju pazaudēja, citādi Baznīca neaizietu maldu ceļos. Kaut vai viens piemērs- slavenais simbols ,,alfa’’ un ,,omega’’. Ja to saprot tikai kā alfabēta (šinī gadījumā- grieķu) pirmo un pēdējo burtu, tas izskaidro maz, bet ieliekot alfas un omegas vietā senebreju- Dieva valodas pirmo un pēdējo burtu, ko lietoja Dievatklāsmēs Ješua Kristus (kaut Viņa sadzīves saskarsmes valoda bija aramiešu), ir daudz dziļāka jēga. Mesiāniskie jūdi un ,,alternatīvās kristiešu draudzes’’, no kurām daudzas pulcējas ap Visu nācijas baznīcu Jeruzalemē, sāk lietot šo atslēgas daļu Jaunās Derības, arī Vecās Derības izpratnē. Vēl atslēga bija saziņas iespējas (tiešais vads) Baznīcas vadītājam ar Dievu, tiesa- atšķirīgi kā jūdu virspriesterim, kuram bija iekārta, kurā nolasīt Dieva vēstījuma tekstu. Pāvestu un citu konfesiju līderu maldi apliecina, ka šī atslēgas daļa pazaudēta. 

Baznīcai ir daudz grēku, bet lielākais no tiem ir pret jūdiem: gan par aizvietošanas teoloģiju, gan attieksmi pret ebreju tautu. Neskatoties uz pāvesta attieksmes maiņu pret jūdiem kopš 1956.gada, Baznīcas (bez)darbības nožēlošanas holokausta laikā, Baznīca šo tūkstošagadīgo grēku pret ebreju tautu un Dieva vārdu un apsolījumiem jūdiem līdz galam nav atzinusi. Bet bez grēkatziņas, grēknožēlas, piedošanas lūgšanas ebreju tautai un Dievam un atgriešanās no šī grēka Baznīca Dieva teltī pirms Beigu laikiem nevar ieiet. Un Baznīca patreizējā veidolā to neizdarīs. Tā būtiski pārveidosies (transformēsies), un salīdzināšanos procesu no apakšas izies atsevišķas draudzes, kristieši, kuri arī būs Dieva Bērnu Baznīca- Kristus Baznīca, bet patreizējie iestādījumi zaudēs jebkādu garīgo autoritāti- saikni ar Dievu. Tā dalīsies tie platie un šaurie vārti attiecībā uz Baznīcu un tai piederīgajiem.

Noslēgumā: ,,Kas tevi [Israēlu] svēta, būs svētīts, kas tevi nolād, būs nolādēts’’ (4.Mozus 24:9).

 

• Ko Bībelē saprot ar vārdu pasaule?

Bībeles latviskā tulkojumā izteikta briesmīga doma, ka, ja jūs mīlat pasauli, tad Debesīs nenokļūt. Vai tad nedrīkst mīlēt Zemes dabu, ceļojumus pa dažādām zemēm, tur mītošās tautas. Nebūt nē. Nākošajā jautājumā ir pierādīts pretējais.

Ar pasauli Bībeles tulkojumā domāts cilvēces vairākums, tajā valdošās dvēseles iekāres pēc baudas, varas, bagātības, ērtībām utt., kas ir pretējas Dieva noteiktajā cilvēka dzīves jēgai.

 

• Vai kristiešiem jāiesaistās zemes dzīves pilnveidē? Ko nozīmē ,,kristieši- zemes sāls’’?

Daudzi uzskata, ka nav jāiesaistās, piemēram, vides aizsardzībā. Ješua esot nācis uz Zemes, lai atpestītu cilvēkus, nevis uzlabotu Zemi, kam  tāpat pie Viņa otrreizējās atnākšanas jāsadeg, jā pārveidojas.

Taču, ja cilvēks pieņem sirdī Mīlestību, tā liek viņam darīt labu- gan cilvēkiem, gan dabai. Mūsdienās tas apvienojas, pie tam jebkura vietēja rīcība ietekmē visu Zemes dabu un tālu citur dzīvojošos cilvēkus.  Dievs mums ir uzlicis Zemes pārvaldnieka misiju (skat.nākošo jautājumu). Nosaucot savus sekotājus par sāli, Ješua uzliek viņiem uzdevumu esot būtiskā mazākumā ar savu pretdarbību ļaunumam, iespēju robežās sakārtojot zemi un cilvēkus, neļaut pasaulei ,,sabrukt zem ļaunuma nastas’’.

 

• Ko nozīmē uzdevums cilvēkam ,,valdīt pār putniem un zivīm?’’?

Mūsdienu valodā (terminoloģijā) to . Dievs uztic cilvēkam nama- Zemes pārvaldnieka lomu. Pārvaldniekam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums rūpēties par namu- Zemi, lai tas būtu kārtībā, lai tajā dzīvojošajiem klātos labi. Nekādā ziņā ne izsaimniekot, izniekot resursus. Par to būs jāatbild. Bez tam Dievs uzticēja Zemi cilvēkam pirms grēkā krišanas tad, kad Ādams (cilvēks) vēl bija vienots ar Dievu, pār viņu vēl  nevaldīja kārdinājumu ,,ego’’. Senebreju valodā, kādā tapa Mozus grāmata, kas Bībelē apraksta radīšanu, ir 2 vārdi- jēdzieni cilvēkam: pirms un pēc  krišanas grēkā. Tekstā par valdīšanu lietots termins, kas apzīmē bezgrēcīgo cilvēku. Ar ,,valdīšanu’’ cilvēks īsteno sev uzticēto misiju- būt Dieva līdzstrādniekam, līdzradītājam- Zemes, dabas veidotājam un pārveidotājam.

Kāda saistība uzdevumam pārvaldīt vidi ar ikdienas dzīvi? Mēs pieņemam lēmumu ar kādu transporta līdzekli pārvietoties, no kā un cik lielu māju, kur būvēt, ko ēst, ko valkāt, vai siltināt māju, par ko balsot… Ikviens no tiem sastāda daļu no ietekmes uz visas Zemes vidi un cilvēci.

 

• Vai Baznīcai ir grēki? Kādi?

Vai ir tikai individuāls grēks vai arī pastāv kolektīvs grēks? Bībelē uzrādīti grēki pilsētām (kopienām), tautām. Vai iespējams institūcijas-draudzes grēks? Bībelē ir smaga apsūdzība jūdu sinedrijam, farizejiem un rakstu mācītājiem un tiem, kas viņiem seko (,,Sit Viņu krustā!’’). Bībelē nav runa par Baznīcas grēku, jo Jaunās Derības tapšanas laikā Baznīca mūsdienu izpratnē vēl nepastāvēja. Bet baznīcām-draudzēm grēki uzrādīti Pāvila vēstulēs. Tādēļ Baznīcas grēks izriet no Bībeles konteksta.

Kādi ir Baznīcas grēki?

Pret Svēto Garu- Bībeles apzināta sagrozīšana gan tā tekstu grozot (varbūt jau saliekot kanonu?), gan- jo īpaši, skaidrojot (interpretējot). Visļaunākā ir maldu izplatīšana par pestīšanas būtību- kā tapt pestītam, kas izpaužas gan tā, gan šitā skaidrojot (nekonsekvencē), gan liturģijā (visi kristieši- nabaga (neatgriezušies ?) grēcinieki, bet, ja kristieti vada Dievs, kā var uzskatīt, ka ik nedēļu viņi visi sastrādā grēkus). ,,Evanģelizācija’’ ar zobenu- dodot tautām pretkristīgu (anrtikristīgu) pakļaušanas un savtīgas izmantošanas vēsti Mīlestības Labās Vēsts vietā.

Vēsturē tik bieži Baznīcas, mācītāju, klosteru utml. darbu kliedzoša neatbilstība vārdiem, tā zaimojot Dieva vārdu.

 Aizvietošanas teoloģija.

Bībeles atslēgas atmešana.

Pret  jūdu tautu- reliģiskais antisemītisms un nevēršanās pret vardarbīgo antisemītismu.

Cilvēka dabas vides pārvaldnieka lomas aizmiršana utml., viduslaikos pat  apkarojot dzīvi saiknē (harmonijā ar vidi, tās izpratni) kā pagānismu, kā rezultātā- līdzatbildība par pasaules ekoloģiskās katastrofas draudiem.

Pret tautām- arī latviešiem (baltiem)- kā tika ieviesta un uzturēta (barona atbalstītāji) kristietība.

Šķelšanās, naids savā starpā.

Sadarbība ar diktatoriskiem, nežēlīgiem režīmiem (kolaboracionisms).

Mācītāju, pāvestu amorialitāte (dzimumnoziegumi, zagšana, liekulība u.c.).

Kāpēc Baznīcai jāiziet salīdzināšanās process? Tikai tāda- attīrījusies Baznīca vispār ir Dieva Baznīca, tikai tāda var piedalīties garīgajā atmodā, kas var radīt pagriezienu uz pilnvērtīgu attīstību XXI gadsimtā (ja Dievs dos iespēju) vai/un Būt Dieva Bērnu kopiena, Dieva gribas īstenotāji Beigu Laikā.

Vai Baznīcas salīdzināšanās ir iespējama? Ne jau no augšas, ne jau saglabājoties tam milzim, kas tā ir pašreiz. Salīdzināšanās notiks no apakšas, atsevišķiem Dieva Bērniem un draudzēm. Tā nevar nenotikt.

 

• Kas ir evaņģelizācija?

Evanģelizācija ir mērķtiecīga darbība citu cilvēku pievēršanai Kristus sekotājiem caur Labās Vēsts apliecināšanu (pasludināšanu).

Evanģelizācija ir ikkatra Kristus sekotāja pienākums (,,Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas…’’).

Maldīgi kristieši domā, ka evaņģelizācija ir runāšana, ,,smadzeņu skalošana’’. Evalģelizācijas galvenā forma ir ar savu dzīvi, ar Baznīcas darbību, īstos vārdus pasakot tikai īstajā brīdī- ļoti personīgi. Tie milzu evaņģelizācijas pasākumi nav noliedzami, bet, tā kā tajā tiek izmantoti un darbojas sociālpsiholoģijas likumi, arī rezultāts pārsvarā ir psiholoģiskā līmenī, ne tik daudz ar paliekošiem rezultātiem. Bet ,,sausais atlikums’’ tomēr ir. Tāpat kā nodarbību cikli Taize u.c. Liela kļūda pārliecināšanā par jebkuru mācību (arī zaļo) ir lietot savus argumentus, kas balstīti savās vērtībās, pasaules skatījumā. Ar jebkuru mērķgrupu jālieto tai būtiska motivācija. Ļoti piesardzīgi, bet ne noliedzoši jāvērtē došanos uz attālām zemēm, cilvēku uzrunāšanu uz ielas un dzīvokļos. Ļoti daudzreiz pat dedzīga evaņģelizācija no sirds rada pretēju psiholoģisku efektu- bumeranga efektu, kad nostiprinās pārliecība pret uzspiesto. Un, ja to papildina vārdu un Baznīcas darbu nesakritība…

Vēsturē un šodienā notikusi milzīga antievanģelizācija: krusta kari, tautu kolonizēšana un apspiešana reizē ar ,,kristīgo vēsti’’, dedzīgo kristiešu jau pieminētās kļūdas…

Ja visās valodās būs iztulkota Bībele (bet tās izpratne no tulkojuma?), par Ješua Kristu būs runāts, nebūt nevarēs uzskatīt, ka visas zemes/tautas ir iepazīstinātas ar Dieva Vārdu (tas ir Beigu Laiku priekšnoteikums), jo šī ,,iepazīstināšana’’ nākusi arī caur antievanģelizāciju.

Taču reālais evaņģelizācijas process notiek, un bieži cilvēku uzrunā viņa gars, kurš ir viņā no Dieva vai Kristus gara klātbūtne cilvēkā, tikai šai vēstij ir jāizlaužas caur masīvo maldus mācības šķērsli ārpusē. Varbūt labākā evaņģelizācija ir atmaskot ,,antievanģelizāciju’’, padarīt cilvēka izvēli ceļā pie Dieva vienkāršu bez konfesionālas un teoloģiskas izvēles/nosacījumu slazdiem?

 

• Kāda ir cilvēka dzīves jēga un misija saskaņā ar Bībeli?

Cilvēces Misija ir būt Dieva līdzstrādniekiem līdzradīšanai uz Zemes, ,,pārvaldīt vidi’’ (skat.šo jautājumu). Tēlaini sakot- Dievs rada ne no kā (mālu), cilvēks to pārveido (krūze). Bībeles senebreju valodā ir dažādi jēdzieni, ko latviski tulko ,,radīt’’. Uz cilvēku attiecas līdzradīšana sākot ar dzīvnieku pievešanu Ādamam, lai viņš dotu tiem vārdus (ne tikai nosaukumus?), (latviskā tulkojuma izpratne to neatspoguļo bez Bībeles oriģinālvalodas ,,atslēgas’’). Cilvēce ir arī iesaistīta materiālā Kosmosa un vienlaikus Debesu cīņā pēc Dieva plāna pret ļaunumu- Sātanu.

Šie vismaz 3 bibliskie cilvēces pamatuzdevumi atspoguļojas ikviena cilvēka dzīvē gan kā apstākļi, gan viņa/viņas personīgās rīcības izvēlēs: domās, vārdos vai darbos/bezdarbībā. Cilvēces attīstības, darbības jēga ir arī konkrēta cilvēka dzīves jēga. Tas ir viens slānis.

Otrs slānis ir personīgā dzīves jēga: pestīšana un pašpilnveide (kļūt pilnīgam), bet ne caur garīgo egoismu, bet caur Mīlestību- došanu (altruismu)- dzīvot, lai dotu mīlestību, darītu labo, ,,radītu’’ idejas utt.

Cilvēka dzīves misija ir uzdevumi dzīves jēgas īstenošanā, kur ietverti attiecību ar Dievu īstenošana (lūgšanas, dalība ticības brāļu kopienā/draudzē u.c.), evaņģelizācija (skat.pie skaidrojuma), mācīšanās, bērnu audzināšana, savas otrās pusītes atrašana un saskanīga dzīve kopā, darbs/sabiedriskā darbība, ikdienas mājas dzīve (mājsaimniecība, dzīvesveids) u.c. Nav dalījuma laicīgs un garīgs. Ticīga cilvēka ikviens solis vai vārds, vai doma ir vai nu universāliem garīgiem likumiem (Bībelei) atbilstoša vai nē.

 

• Vai kristietim jāievēro baušļi?

Nav jāievēro! Viņš/viņa tos ievēro. Tā ir iekšēja nepieciešamība un ir apgūtas zināšanas, kā to ievērot (kļūstiet pilnīgi!). Ja tas tā nav, vai tu esi kristietis? Ar prievārdu ,,jā’’ apzīmē pienākumu, kas tiek uzlikts no ārpuses: ,,jāievēro satiksmes noteikumi, jāmaksā nodokļi, jāmirst…’’.

Kas ir baušļi? 10 populārie vai vairāk kā seši simti Dieva noteikto noteikumu, ko drīkst, ko nedrīkst, kas jādara? Vienkārši 10 baušļi un pārējie atšķiras pēc nozīmīguma. Bet Ješua Kristus vispār visu savilka kopā 2 baušļos. Taču nav nenozīmīgu baušļu. Protams, ir regulējumi, kas attiecas tikai uz ebrejiem kā izredzēto tautu savā zemē, pat konkrētā vēstures periodā. Un tomēr- vai paplašinātā izpratnē šie baušļi, to principi nav attiecināmi arī uz mūsu dzīvi? Vai 7 un 49gadu saimnieciskie cikli ģeniāli neapvienoja sociālo taisnīgumu un materiālo motivāciju rosīties/saimniekot?

Bet kā ar jūdu teologu Baušļu īstenošanas skaidrojumiem, kas tapuši pēc Ješua Kristus zemes dzīves? Tos nevajag atmest, bet vai un ciktāl tie ir Svētie Raksti ir neviennozīmīgi.

 

• Ko nozīmē kristīt?

Kristība saskaņā ar Bībeli ir viens no pestīšanas priekšnoteikumiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi to saprast.

Varētu būt 2 izpratnes, bet neviena no tām neatbilst bērnu ,,kristīšanas’’ tradīcijai. Bērns līdz brīdim, kad viņš var pieņemt lēmumu, kas ietekmē pestīšanas nosacījumus (apzinātu baušļu pārkāpšanu), ir pestītā stāvoklī.  Tas pats arī attiecas uz ,,garā nabagiem’’, kuri nevar pieņemt saprātīgus lēmumus. Bērnu ,,kristīšana’’ ir ar  līdzīgu nozīmi kā to pienešana Dievam Jeruzalemes Tempļa laikā. Tā jēga ir vecāku solījums audzināt viņu par Dieva Bērnu, ciktāl ar Dievpalīgu tas ir vecāku iespējās (jo to izvēlas katrs pats), mistiska iekļaušana kopienas/tautas garīgajā satvarā (kopdvēselē un garā, karmā, sargeņģeļa aizsardzībā), specifiskas personīgās aizsardzības- likteņlemšanas nodrošināšana, pie tam arī situācijā, ja bērns agrīnā vecumā mirst. Dievs ir klātesošs un aizsargājošs arī nekristītiem bērniem, tomēr vecākiem pašiem labāk ir izpildīt rīkojumu: ,,Laidiet bērniņus pie manis…’’.

Kristības ceremonija baznīcā nav pati kristība. Jebkura ceremonija tikai apzīmogo, izsniedz ,,gala dokumentu’’ par jau sasniegtu stāvokli kā diploma izsniegšana absolvējot skolu: tas sasniegts caur mācību procesu, eksāmenu nokārtošanu un diplomdarba aizstāvēšanu.

Viena versija ir, kad kristību cilvēks Dieva acīs dabū tad, kad notiek klikšķis- viņš/viņa pieņem lēmumu, ka, iespējams, varētu kļūt par kristieti, sāk mērķtiecīgu ceļu uz to: lasīt, censties saprast, iet uz dievkalpojumiem u.tml. Tātad, ja šajā situācijā cilvēks mirst, viņš būtu pestīts. Otra versija, uz ko par atbilstošāku uzskatīt sliecas šo rindu autors, ir tāda, ka kristība ir brīdis, kad meklējumi beigušies un cilvēks ielaiž savā sirdī kā dzīves vadītāju savas dvēseles ego vietā Kristu- Mīlestību. Tikai no tā brīža viņš/viņa ir pestīts.

Tas viss ir teikts par kristību ar ūdeni. Pie tam būtiskākais nav, vai tas notiek ārā, baznīcā, pagremdējot vai apslacinot. Galvenais ir kristāmā sirds un dvēseles stāvoklis. Tomēr pilnīgi nenozīmīgi tas nav- Bībelē ir teikts ,,pagremdējot’’.

Kristība ar Svēto Garu, kam it kā atbilst iesvētības rituāls, ir tiem cilvēkiem, kuri pēc Dieva izvēles un savas misijas apziņas mācībā un dzīvē kļuvuši par viediem traukiem/strūklakām, caur kuriem mērķtiecīgi strādā Svētais Gars, no kuriem citi var nepārtraukti smelties garīgumu: izpratni par mācību, spēku utt. Tādā līmenī nav pat patieso Kristus sekotāju lielākā daļa, kaut arī devēji un evanģelizētāji ir visi. Kristība ar Svēto Garu/uguni/iesvētība notiek brīdī, kad šī ,,strūklaka’’ sāk darboties, kad citi meklē šo Skolotāju. Lai gan- Misiju var izpildīt arī vienatnē rakstot vai lūdzot par norisēm pasaulē un cilvēku kopienām.

Baznīcā, manuprāt, kristība ar ūdeni drīzāk notiek pēc pirmās versijas, bet iesvētība- pēc nepamatota ,,konveijiera’’- vienkāršotas apmācības, jo šie cilvēki no aktīvas darbības draudzē bieži pazūd.

 

• Kas ir Sātans/velns?

Baltu Dievatziņas/folkloras velns un Bībeles Sātans ir dažādas būtnes.  Dievatziņas/folkloras velns, precīzāk, velni ir būtnes- ļoti spēcīgi ļaunuma iemiesojumi, ko cilvēks ar savu atjautību vai biežāk, ar slepeno zināšanu, garīgo būtņu/spēku palīdzību var pieveikt. Tam ir reāls pamats- ar ļaunumu tā var tikt galā, arī ar sātaniskajām garīgajām būtnēm, gariem.

Bībeles Sātans ir bijušais pēc varas visaugstākais Dieva eņģelis, kurš sacēlās pret Dieva varu, par ko kopā ar eņģeļiem- viņa sekotājiem tika izraidīts trimdā no garīgās pasaules- Debesīm uz materiālo vidi uz konkrētu vietu- planētu Zeme. Mūsu planēta vienlaikus kļuva gan par svētu, Dieva īpaši izredzētu, ,,aprūpētu’’ vietu Visumā (paradīze uz Zemes, cilvēku kā savas līdzības būtņu izvietošana uz Zemes, iejaukšanās vēsturē), gan par vietu, kur izvietojies (dislocēts) Visuma ļaunuma centrs.

Uz vēsturiski neierobežotu laiku Sātanam deva iespēju uz Zemes valdīt, izņemot pār tiem cilvēkiem un viņu vidi, kuri dzīvo Dievvadībā. Taču ar kādu īpašu nodomu arī pār tiem uz laiku Sātanam var tikt dota ierobežota vara (Ījabs, kristieši- mocekļi, nedzīstošas vainas/sāpes dižajiem Dievcilvēkiem).  Praktisko Sātana visvarenību uz Zemes satrieca Ješua Kristus ,,krusta nāve’’, ar ko Viņš pavēra nesalīdzināmi lielākam cilvēku skaitam iespēju kļūt par Dieva Bērniem, pār kuru dzīvēm un vidi Sātans vairs nevalda.

Taču Sātana vara tiks satriekta. Šajā darbā caur pienākumu Kristus sekotājiem evanģelizēt- pievērst Dievvadībai (ārpus Sātana ietekmes) aizvien jaunus cilvēkus, tā veidojot jauno cilvēci, kas dzīvos uz pārveidotās Zemes pēc Sātana varas satriekšanas, tiek iesaistīti arī cilvēki. Līdz ar to viņi ir Dieva līdzstrādnieki izmaiņām fiziskajā un garīgajā vidēs. No tā izriet viena no cilvēces misijām- iesaistīties Absolūtā Ļaunuma- Sātana uzvarēšanā Visumā un Debesīs.    

 

• Kas ir elle?

Elle nav vieta Zemes iekšienē. Tā ir garīgās pasaules daļa, starp kuru un Debesīm ir nepārvarama ,,līnija’’, tā ir pretstats Debesīm. Elle ir tiktāl attālināta no Dieva, ka tur dominē Sātans. Monoteiskās reliģijās ir arī viedokļi, ka pastāv vairāki Debesu un elles līmeņi- islāmā 7 Debesīs un 7 ellē. Pēc ķermeņa nāves elle ir vieta, kur mūžīgās ciešanas par grēkiem (karmas), vienīgi ir atšķirīgi viedokļi, vai tas sākas tūlīt, vai, tas ir tuvāk Bībelei- pēc augšāmcelšanās un tiesas. Kad tiks galīgi iznīcināts Sātans (pēc Bībeles pravietojuma), tiks iznīcināta arī elle.

 

• Ko nozīmē ,,pagāns’’ un kādai jābūt pēc Bībeles attieksmei pret pagāniem?

Jēdzienam ,,pagāns’’ saskaņā ar Bībeli var būt dažādas izpratnes:

-tautas Apsolītajā Zemē pirms ebreju ienākšanas tajā,

-visi, kuri nav ebreji (pēc šķelšanās ebreju tautā pēc Zālamana nāves samarieši nav pagāni),

-tautas, kurās izvērsta pievēršana kristietībai Pāvila darbības laikā, izņemot ebrejus,

-visi, kuri nav jūdaismam un kristietībai piederīgi (vēlāk arī uz musulmaņiem, pat budismam, hinduismam u.c. daudztautu reliģiju piekopējiem neattiecināja šo jēdzienu), saucot par pagāniem tikai cilšu Dievatziņām (ticējumiem, rituāliem) ticīgās tautas. Pieņemot kristietību labprātīgi (Islande) vai piespiedu kārtā (balti) šīs ciltis/kopienas vairs formāli nebija pagāni. Tas, ka krustnešiem interesēja tikai vara un labumi liecina tas, ka Kursu viņi iekaroja daudzus gadus pēc tam, kad kurši saskaņā ar līgumu ar pāvestu bija kļuvuši par kristiešiem.

Pagāna jēdziena izpratne ļoti būtiska ir tāpēc, ka Vecajā Derībā dotos rīkojumus iznīcināt pagānus Apsolītajā Zemē it kā savietojot ar Ješua Kristus pavēli kristīt visas tautas izprata (interpretēja) un īstenoja kā tiesības/pienākumu pagānismu iznīcināt ar varu, nogalināt vai piespiest kļūt ,,kristiešiem’’. Ja tas ir tā, tad Baznīca varētu teikt, ka tai nav grēka pret baltiem (latviešiem). Bet grēks ir. Tāpēc šī jēdziena skaidrojums mums ir tik nozīmīgs.

To, kas bija teikts par kaanāniešiem, Baznīca attiecināja uz baltiem, afrikāņiem utml. Kaanānas iedzīvotāji piekopa ārkārtīgi nežēlīgus ,,reliģiskos’’ rituālus un vardarbīgu dzimumdzīvi tuvinieku starpā. Pilnīgi savādāk bija ar tik dažādajām pagānu ciltīm citur. Lai gan to reliģiskā prakse (bet balti neupurēja cilvēkus!) un dzimumdzīve (auglības rituāli) stipri atšķīrās no Jaunās Derības norādēm, tas neattaisno nežēlību un paverdzināšanu, jo Kristus ir Mīlestība.   

Mūsdienu atgriešanās kustība pie senču rituāliem, dzīvesziņas Baltijā, citur Eiropā, Jaunzēlandē maoriem, Amerikā indiāņiem ir kā pamatots pretspars

-kroplām kristietības izpausmēm (kristietība bez Kristus būtības klātbūtnes, pat pretēja tai, pret dabu- vides pārvaldnieku lomas neīstenošana (ignorance)),

-globalizācijas izpausmēm kā tautas kultūras un tās garīgā satvara iznīcinātājām.

Šajā kustībā ir daudz mīlestības, cieņa (respekta) pret garīgo vidi, dabas vidi, tautu, cilvēkiem. Tā palīdz padarīt atkal dzīvu (vai saglabāt) nacionālo dzīvesziņu un mentalitāti, kas dota katrai tautai, lai tā varētu ilgtermiņā dzīvot konkrētajā ģeogrāfiskajā teritorijā, patriotismu dzīvot savā zemē iepretim bezdzimtenes/bezsakņu bēgļu plūsmai ar no tās izrietošām problēmām, ar tautas vērtībām pasaules kultūras mantojumam.  Un galu galā- saiknei ar savas tautas garīgo būtni (sargeņģeli?). Visas tās ir arī bibliskas vērtības. Nepieņemama neopagānismā ir tās sekotāju nostāšanās pretī Labajai Vēstij, paļāvība uz dieviem, spēkiem, gariem, kaut reāliem (kas ir pakļautībā Kristus virsvadībā), bet ne Dievam, caur šamanisma elementiem iespējama arī sadarbība ar Sātana spēkiem. Arī no neopagānisma nāks Garīgās un Zaļās Atmodas kā reliģiski daudzveidīgas kustības ļaudis, vēl vairāk- tautas Dievatziņa un dzīvesziņa ir viens no Atmodas un pilnvērtīgas attīstības pamatiem (pīlāriem).  

Par pagānu cilvēks kļūst piedzimstot pagānu ciltī, tautā. Par neopagānu kļūst atbilstoši savai izvēlei: pārliecībai, ticībai. 

 

• Ko nozīmē elks?

Nepilnīgi ir par elku uzskatīt tikai kādu priekšmetu, būtni, kam pagāni piešķir dievišķas īpašības. Elks ir jebkas, ko mēs liekam (un pielūdzam) Dieva vietā: gan mantas (nauda, mašīna), gan iespējas (karjera) utml. Pielūgšana nozīmē dzīvē galveno vērst uz to, lai to sasniegtu, vai ,,gavilēt’’ par kādu iespēju (braukšanu ar auto, sava ķermeņa uztrenēšanu u.c.). Nekas no tā nav slikts, bet slikti, ja tam ierāda pārmēru augstu vietu vērtību sistēmā. Savukārt ne vienmēr pagānu rituāli ap būtni neliecina par attieksmi kā pret elku, piemēram, pateicības daudzinājums ozolam, jūrai utml, ko veic balti. Ja jau nedrīkst pateikties radībai, tad nedrīkst teikt nevienam ,,paldies’’, pateikties mātei, skolotājam, mācītājam. Galvenais, lai radībai būtu radības vieta un Dievam- Viņa vieta mūsu dzīvē.

 

• Ko nozīmē svēts?

Vārdam ,,svēts’’ ir 2 nozīmes. Sākotnēji tas nozīmē ,,nodalīts no ikdienišķā, parastā’’. Ja, piemēram, svētbirzi uztver kā atslēgas biotopu, kā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju, kas atdalīta no apsaimniekojamām, rindās ,,caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu’’, nav nekā pretdievišķa. Jāsaprot, ka pagānu ciltīm nebija tādas vides apziņas, kas ļautu ko aizsargāt bez dievišķošanas’’.

Taču galvenokārt ,,svēts’’ saistīts ar kaut kā nodalīšanu Dievam: svētki, svētdiena, svētvieta.

 

• Ko Bībelē saprot ar ,,dziedināšanu’’? Vai kristietis slimo?

Bībelē rakstīts, ka Ješua uznesa mūsu sērgas pie krusta, ka Viņa asinīs mēs esam dziedināti. Tātad, ja tu esi kristietis, tu neslimo? Šīs rindas ļauj mums nevis lūgt atveseļošanos, bet uzreiz pateikties par veselību, ko Kristus mums dos.

Bet ir daudz iemeslu, lai slimība, pat invaliditāte mums nāktu par labu: apturētu no bezdievīgas dzīves, neļautu kļūt pašlepniem (dzelonis miesā), ļautu apstāties dzīves skrējienā un pārvērtēt. Bet ir daudz nesaprotamu gadījumu, kad cieš tiešām nevainīgi bērni, invalīdi un spitālīgie uz mūžu… Jāpieņem, ka ne visu sapratīsim, bet daudzu gadījumu pamatā ir nepaļaušanās uz dziedināšanas brīnumu.

Bībelē vārdam, ko latviski tulko ,,dziedināšana’’, ir 2 atšķirīgi jēdzieni. Visbiežāk- ar medicīniskiem līdzekļiem, retāk- brīnumaini, pārdabiski.  

 

• Vai kristiešiem jādod ,,desmitā tiesa’’?

,,Desmito tiesu’’ mācītāji no plašā Vecās Derības noteikumu arsenāla (ko ir atmetuši) pārņēma, lai nodrošinātu savu un baznīcas materiālo uzturēšanu. Atliek palasīt Bībelē, kā, ar ko tika dota ,,desmitā tiesa’’ Jeruzalemes Tempļa laikā, lai saprastu, ka kristietībā ir attāls izskaidrojums (interpretācija) no sākotnējās idejas.

Vecās Derības ,,desmitā tiesa’’ balstīta situācijā, kad cilvēkam (indivīdam), izņemot priesteriem, nav tiešas attiecības ar Dievu, kad tās ir pasatarpinātas caur priesteriem, praviešiem, Svētajiem Rakstiem. Ir praktiskā dzīve un svētbrīži, svētdarbības, lai pastarpināti vērstos pie Dieva, bet nav iespējama dzīve Dievā (Kristū, Mesijā) vai precīzāk, kad Dievs mūs nepastarpināti vada.

Kristus sekotājam nav jādod Dievam 10% savu ienākumu, laika, bet 100%. Visas dzīves ienākumiem, laikam pat pašpatēriņam, ikdienas solim ir jābūt veltītam virsuzdevumam, lai pildītu Dieva misiju savā dzīvē. 

Baznīcai ir jādod tad un tik, cik tā pelnījusi. Bet cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka šī ,,desmitā tiesa’’ ir jādod, bet viņi skopojas, Dievs noņem svētību, bet, ja viņi to dod, tad sūta materiālo iztikšanu.

 

• Ko nozīmē ,,nevainīgā ieņemšana’’?

Šim jautājumam nav būtiska nozīme cilvēka pestīšanā. Bet tas ir viens no ,,punktiem’’, kas domājošiem cilvēkiem traucē pieņemt kristietību, kurā liek ticēt ,,tādām lietām’’.

Mesiāniskie jūdi (reliģiskie jūdi, kas tic Ješua Kristum kā Mesijai) neatzīst ,,nevainīgo ieņemšanu’’. Bībelē termins, kas attiecināts uz Mariju kā jaunavu (ieņemot Ješua no Svētā Gara), tikpat labi tulkojams kā ,,jauna sieviete’’.

Nevainīgās ieņemšanas idejas (koncepcijas) būtība ir, ka nevainīga bija ne jau Marija (pēc ieņemšanas), bet Ješua,  jo Ješua dvēsele bija ,,nevainīga’’- ,pa tiešo’’ no Dieva: bez iepriekšējas karmas (grēka). Tikai tāda dvēsele varēja uzņemt visas cilvēces grēkus.

 

• Kādai jābūt Kristus sekotāja piederībai pie savas tautas un dzīvei savas tautas vidū?

Bībelē ir stingra norāde dzīvot savā zemē.

Latvijā tautas garamantu kopšana (dalība folkloras kustībā u.c.) ir nostādīta it kā pretēja piederībai pie kristiešiem. Tas ir neizpratnes (skat.iepriekšējo jautājumu) un nesalīdzināšanās rezultāts par krustnešu veikto kristietības ieviešanu baltu zemēs.

Kristus sekotājam vajadzētu būt savas tautas nacionālajā mentalitātē, vērtībās, dzīvesziņā un garīgajā satvarā, tajā pašā laikā kā Kristus Bērnam viņam/ viņai pieder daudz lielāka garīgā bagātība, kas nebija senčiem: pestīšana, personīgās attiecības ar Dievu, iespēja lietot visu spēku spēku- Kristu (nevis atsevišķi Vēja Māti utml.). No baltu Dievatziņas jāienes kristietībā ,,aizmirstais’’- saiknes ar dabu, vides pārvaldnieka (ilgtspējīgas attīstības) uzdevums (aspekts), viedo ietekme (Vecajo padome mūsdienās?) uz pārvaldību.

 

• Genesis- ,,Dievs radīja’’- visa radīšana un pārveide (pārveidošanās).

Jēdziens Bībelē ,,radīja’’ senebreju valodā tiek izteikts ar vairākiem vārdiem. Latviski ar to saprot ,,radīšanu ne no kā’’. Jau pieminēju, ka bez šādas izpratnes ar citu terminu apzīmē pārveidi, formēšanu- ,,no māla radot trauku’’. Šāda līdzradīšana ir cilvēces misija.

Radīšanas process, ciktāl to atspoguļo Bībele: pirms radīšanas sākuma Dievs ,,dzemdē’’ Dēlu, ko saucam par Kristu, kas ietver arī Gaismu. Tā bija pirms radīšanas. Tad caur Dēlu viss tika radīts- iesākumā tumsa. Tika arī noteikti garīgie, dabas un visi citi likumi un to izpildes nodrošināšanas mehānisms.

Radīt Debesis nozīmē radīt garīgo vidi, ,,garīgo pasauli’’. Šeit neiet runa par Zemes atmosfēru. Radīt Zemi pēc Bībeles nozīmē radīt matēriju- no tās tika formēts Visums (ko labi apraksta Lielā (Sākotnējā) Sprādziena hipotēze): vielu un laukus, arī melno matēriju, antivielu, melnos caurumus… Planēta Zeme arī tiek formēta no esošās vielas, nevis ne no kā, tajā saskaņā ar dabas likumiem izveidojas gravitācijas un elektromagnētiskie lauki, atmosfēra. Šādi detaļās Bībele to neapraksta, bet dod izpratni par planētas Zeme radīšanu kā formēšanu.

Ja saskaņā ar Bībeli nav pretrunu, ka Zeme varēja rasties (formēties, pārveidoties) arī pakāpeniski, tad dzīvības rašanās ir pēkšņa. Arī dzīvība pārveidojās, pārformējās, bet ne tikai pēc evolūcijas vai neoevolūcijas teorijām. Nav drošu zinātnisku pierādījumu starpsugu un jo vairāk starpdzimtu fosīlijām; ir tikai to skaidrojumi (interpretācijas). Dievs radīja katru pēc viņa kārtas (sugas, dzimtas, klases?).  Evolūcijas mehānisms ir reāls, bet daudz ierobežotāks  (šīs ,,kārtas’’ ietvaros) nekā to piemēro darvinisms. Par cilvēka radīšanu ir Bībelē skaidrs, ka 1.cilvēks Ādams ir augsti attīstīta būtne, nevis neandertālietis vai homo erectus. Protams, tas pirms Ādama līmeņa cilvēka ,,rases’’ neizslēdz primitīvāku cilvēku eksistenci.

Radīšanas 7 dienas nozīmē 7periodus. Kristieši pieķeras Bībeles tekstam, ka Dievam viena diena ir kā 1000gadu un rēķina 7 dienas=7000gadu. Svētajos Rakstos teikts: ,, viena diena’’  Tas ir salīdzinājums, kas nozīmē, ka tas ir ilgs periods, piemēram miljons gadu, nevis precīzs skaitlis.

 

• CIK  BŪTISKA  IR KONFESIJAS,  RELIĢIJAS IZVĒLE bibliskā skatījumā?

Pārsteidzošā un labā ziņa ir tā, ka Tev nav jāmokās pareizās konfesijas, pat reliģijas meklējumos, teorētiski teoloģiskās pārdomās.

Ja pie Dieva nenāk vienkārši- kā bērniņš: vienkāršībā un spējā būt tādam, kāds Tu esi pēc būtības, nevis pēc statusa vai lomas, un galvenais, ar ,,atmiņām’’ par dzīvi Debesīs pirms iemiesošanās, tad visur durvis uz Debesīm būs slēgtas.

Bērniņa stāvokli sevī var kā filmu ,,attīt atpakaļ’’ vienlaikus esot pieaugušajam. 

Izvēlies Mīlestību! Roc līdz ticības pamatklintājam! Ticības brāļi/māsas ir svarīgs apstāklis, bet jebkurā draudzē ir arī dvēselisko vēlmju, psiholoģiskais un maldu teoloģijas uzslāņojums. Neļauj tam būt svarīgākajam (dominējošam).

Ja Tu izvēlies Mīlestību, bet nepieņem Labo Vēsti, saskaņā ar Bībeli Tu nevari sasniegt visaugstāko līmeni mūžīgajā dzīvē.

Tāpēc tomēr iesaku Tev ļoti atbildīgi apdomāt, vai tomēr Tev piemērotākais nav kļūt par Kristus sekotāju.

 

 

Click here to edit