D. EZOTĒRISMS un ,,DZĪVĀ  ĒTIKA’’.

1.Ezotērisma būtība.

Ezotērisms ir ,,atslepenota’’ slepeno garīgo zināšanu mācība. Ezotērisma pamatā ir uzskats, ka katrai reliģijai/Dievatziņai ir tās dziļākā būtība, ko izprot tikai tie tajā ,,iesvētītie’’ mācekļi, sekotāji, kam dots izprast Svētos Rakstos no Augšienes ar atklāsmēm. Vienlaikus ir visās reliģijās kopējas   vēstures, dabas un citas zināšanas, kā arī apslēptie vispārējie (universālie) garīgie likumi un Lielās patiesības par Dievu (Hiearhiju, garīgo ,,pasauli’’, Debesīm, Augšieni utml.). Ezotērismu nevar iemācīties, iegūt caur iesvētīšanas rituāliem, iegaumēt izlasot- tas ir ekzotērisms, bet ezotērisms nāk tikai konkrētam cilvēkam no Augšienes. E- mistērijā ezotērisms saistīts ar okultām zināšanām. Apslēptās ezotēriskās zināšanas var saukt par okultām tiktāl, ciktāl jēdzienā ,,okults’’ ieliekam tieši to, nevis pašreiz un senatnē izplatīto ,,okulto’’ ,,masu produkciju’’. Šāda primitīva to lietošana: zīlēšana, pareģošana, buršana, horoskopu primitīva lietošana, ,,garu’’ izsaukšana u.c.patiesi ir ļoti bīstama kā iespējamā saikne ar ļaunuma garīgo pasauli gan tajā iesaistītajiem, gan ģimenei/dzimtai, latviešu tautai, Latvijai un visas cilvēces/Zemes garīgajai videi. Tādēļ okultismu šādā izpratnē pamatoti   kategoriski aizliedz Bībele, tajā pašā laikā jūdu/kristiešu Svētie Raksti ne tikai ir pilni ar slepenajām zināšanām, bet arī norādnēm, kā rīkoties ar tām, tā uzrakstīta kopējā (universālā) garīgajā līdzību un simbolu valodā (skat.zemāk). Jēdziens ,,okults’’ gan garīgajā, gan masu apziņā tiktāl izmainīts un vienkāršots (primitivizēts), salīdzinot ar tā sākotnējo jēgu, ka to labāk nelietot, lai neizraisītu nevēlamus pārpratumus un nevajadzīgus konfliktus ar kristietību, kur smalks (delikāts) ceļš ejams uz sapratni un sadarbību.

Ezotētrisms nav vienoti reliģiskie uzskati ar saviem atsevišķiem Svētajiem Rakstiem, tradīcijām, rituāliem, draudžu un tās pārraugošu iestāžu, priesteru sistēmas utml. Tā nav reliģija ierastā izpratnē, drīzāk- pieeja, principi, veids, ceļš uz atziņām un misijas izpildi. Ezotērisma mērauklu visvieglāk pielikt apvienojošām (sintezējošām) reliģijām: bahaisms, sikhisms, kā arī hinduismam, tā virzieniem (Babadži un Sai Babas) un budismam, bet tas labi sader arī ar cilšu (baltu) Dievatziņām, kristietību u.c. Latvijā vairāku ezotērisko grupu sākotne meklējama latviskuma atjaunotnes grupās.

2.Reālais ezotērisms.

Autora rīcībā nav visaptveroša informācija par ezotērisko grupu darbību, un to arī nebūtu viegli apkopot, jo ezotērisms ir personīga un slepenu (sevi nepopularizējošu) grupu darbība, kas var gan apvienot ap līderi līdzīgi domājošos, gan grupas, ko vieno vispārējs mērķis, piemēram, Latvijas Garīgā Atmoda, bet kuru dalībnieki savos uzskatos ir samērā atšķirīgi. Ezotērisma kustībā, kurai pēc būtības būtu jābūt ļoti reliģiski iecietīgai, vērojama nepatika pret kristietību un, jo īpaši, jūdaismu. Pašreiz nekāda attieksme nav pret islāmu, bet, ja tas ienāktu plašāk ar viesstrādniekiem vai ārkārtas notikumiem, pieļauju, ka arī pret to būtu pret, neskatoties uz tā ārkārtējo iecietību un pat tautu kultūru un reliģiju atbalstošo politiku, ko islāms īstenoja tā iekarojumu ziedu laikos. Islāms, veidojot universitāšu un bibliotēku tīklu, radīja milzīgu cilvēces kultūras mantojumu, radīja mūsdienu zinātnes metodoloģijas pamatus (novērojums, eksperiments, rezultātu skaidrojums), savācot un pārtulkojot helēņu un citu Eiropas antīko kultūras mantojumu, izglāba to no izzušanas, jo Eiropas apritē tie varēja atgriezties tikai tulkojot no arābu valodas, jo oriģināli bija gājuši bojā. Gan šo devumu, gan islāmisko iecietību droši vien mūsdienu ezotēriķiem aizēnotu mūsdienu fanātiķu un teroristu, ,,svētā kara’’ džihādistu aktivitātes, kuri sevi sauc par musulmaņiem. Arī nepatiku pret jūdiem vismazāk vajadzētu kultivēt tiem, kuri tic personīgai un tautas karmai. Jūdu karma par sastrādāto ir daļēji ,,viņu problēma’’, ciktāl tā nav nozīmīga Beigu laikos pirms Jaunā Laika. Bet par Eiropas tautu un, kas mums īpaši nozīmīgi, Latvijas karmu par holokaustu, grautiņiem un antisemītismu mums jāiziet salīdzināšanās process. Bet ezotērismā to izstumt ir sevišķi nepieņemami.

Te gan jāsaka, ka ezotēriskās grupas drīzāk apvieno lielu daļu eksotēriķu, kuri ,,ezotērismu’’ ir iemācījušies lasot un klausoties, nevis saņemot no Augšienes.       

3.Ezotērisms kristietībā.

Kristietība jau tā visu sajauc vienā maldu ķīselī, definējot ezotērismu kā okultu, slepenu organizāciju mācību, kas pieejama tikai to dalībniekiem. Ezotērisms ir kopējā redzējums reliģijās- attiecībās ar Dievu, nevis jebkuras ,,apslēptās patiesības’’, kuras plaši pārstāvētas arī ļaunuma garīgajā pasaulē. Tiesa, daudzām slepenajām organizācijām ir saikne ar sātanisko. Kristietība, kā daudzviet,  runājot par slepenajām zināšanām, ,,izlej no vanniņas ūdeni ar visu bērnu’’, jo pazaudējusi saikni ar savas reliģijas par neapslēptajām jūdu saknēm, nemaz nerunājot par slepenajām zināšanām.

Kas ir ,,svētā sadraudze’’? Cilvēki, kuriem Dievs un mācīšanās, svētdzīve atklājusi Dieva Vārda (Kristus) un vārda (Bībeles) patiesību būtību.

 Jēkabs pareģo faronam bagātos un bada gadus. Mozus un vēlāk citu jūdu priesteru slepenās zināšanas no saziņas ar Dievu. Dāvids uzveic Goliātu. Zālamana gudrība no Dieva. Austrumu gudrie (magi) pēc zvaigznēm (astroloģija) atklāj Ješua dzimšanas vietu un laiku. Ješua runā līdzībās, lai visi nesaprastu, nosaka nebārstīt pērles cūkām, tik bieži piesaka, kam ausis ir, lai dzird, komentē- tie redzēdami neredzēs un dzirdēdami nedzirdēs utt. Baznīca ilgu laiku nedarīja Bībeles tekstu pieejamu tautai (lasīšanai, sprediķi latīņu valodā utml.) līdz protestantismam, kas ir kā nūja ar diviem galiem: deva iespēju Svētajam Garam caur Bībeli ,,strādāt’’ ar cilvēkiem, bet, no otras puses, veicināja maldīgus garīgos priekšstatus, un vissliktākais, par galveno- kā cilvēks tiek pestīts.

-Bībele ezotēriskā skatījumā (pēc H.Blavatskas uzskatiem):

,,Visas reliģijas cēlušās no viena avota. Pastāvējusi universāla mistēriju valoda, kurā sarakstīti visi svētie raksti. Bībelē tie vietām gan sagrozīti, gan viltoti. Bībeles tīrā zelta gabaliņi mirdzēs mūžīgi. Tas, kuram atklājas slepenās zināšanas, ieraudzīs tās tekstos senās viedas pēdas.  Bībeli, tāpat kā visas citas pasaules reliģiju grāmatas, nedrīkst izslēgt no to simbolisko Rakstu saraksta, kuri jau kopš senseniem laikiem vairāk vai mazāk aizplīvurotā veidā vēstīja par slepenajām mācībām. Visas reliģijas, arī jūdaiski kristīgā, cēlušās no senām dziļajām patiesībām (mans.- arī vēstures, dabaszinību utml.), no kurām nevienu nevar izskaidrot atsevišķi no citām (mans-Ticību Koka princips), jo katra ir citu papildinājums. Tās visas ir Patiesības lauztie zari. Evanģēliju autori zināja patiesību, bet viņu pēcteči saglabāja ārējās formas un radīja ,,svētulību’’. Lai gan atklāti (eksotēriski) skaidrotie Bībeles un citu reliģiju Svētie Raksti ir ,,melu bodītes’’, paši teksti ir ,,vērtīgas raktuves’’, pilnas ar universālām patiesībām. Es personīgi piekrītu uzskatam par universālām patiesībām visos tekstos, bet kategoriski ne to, ka vispārpieņemti saprastas tās ir ,,melu bodītes’’, jo arī tā tās pārpasaulīgi strādā: vada, aizsargā, dod spēku utml., galu galā kaut mazākumam, bet ir ceļš uz dzīves jēgas piepildījumu un glābšanu mūžīgajā dzīvē, nosaka tikumību un vērtības personai un sabiedrībai.  Daļēji pamatoti ir H. Blavatskas uzskati, ka Bībeles varianti un skaidrojumi kalpoja garīdzniecībai kā varas un pašu labklājības līdzeklis. Pēc baznīcas rīkojuma tika sadedzināti  Basilija sacerējumi-  Evanģēlija skaidrojumi 24 sējumos. Bībeles skaidrojumu izdomātās daļas dievišķošana un daudzi ārišķīgie baznīcas rituāli bez to būtības ir jauna elkdievības forma.

Par Bībeles Vecās Derības jeb jūdu Tanaka, Toras slēptajām zināšanām H. Blavatska neraksta, tikai min kabalistus, taču gan jūdaisma reliģijas tekstu apguves ceļš (piemēram, mutiskā Tora caur skolotāju), gan tās tekstu skaidrojumu atslēga (skaitļu summas, lasīšana no otras puses, kopējās vārdu saknes), ko katrs var (ne)izprast sev (ne)atļautā līmenī, norāda uz jūdu reliģiju kā slepenu mācību. No otras puses tā ir tik atvērta (eksotēriska)  savai tautai, kā neviena: ebreji- Grāmatas tauta, kas nemitīgi mācās un tiek mācīta.

H. Blavatska, kaut arī pētījusi jūdu rakstus, kabalu, populāri ,,kristīgajā’’ Krievijā  galvenokārt pievēršas Evanģēliju un Ješua Kristus skaidrojumam. Viņas redzējums- Pestītājs ir nevis cilvēks, bet dievišķais princips pestītā cilvēkā. Viņš ir atmodinājis garu, kas gulējis miesas kaislību ,,kapā’’, ,,atbīdījis akmeni no iekšējas svētnīcas durvīm’’ un tā ,,augšāmcēlies’’, kļuvis dzīvā Dieva Nams. Uzskatu, ka Kristus ir Dievs, Dieva Dēls, precīzāk Viņa izpausmes veids (aspekts), bet Ješua Kristus- Kristus iemiesošanās (inkarnācija) cilvēkā- tiktāl nepiekrītu H. Blavatskai, bet mans viedoklis tiktāl saskan, ka Kristus ir arī dievišķais Mīlestības princips gan Debesu (transcendentālā) mērogā, gan personībā. Kristus gars- Dieva Logoss- savā metafiziskajā aspektā ir starojis pār cilvēci no pašiem tās pirmsākumiem.

H. Blavatska uzskata, ka Ješua Kristus atnākšana nozīmē Mīlestības principa klātbūtni (dominanti?) atjaunotajā pasaulē. Runa nemaz nav par pasaules bojāeju, bet par mūsu laikmeta galu. XIX/XX gadsimta mijā, pirms kura darbojās H. Blavatska, noslēgušies vairāki nozīmīgi cikli. Faktiski XX gadsimtā bija nebijuša mēroga  notikumi un  pārmaiņas, bet… Jaunais laiks kā atjaunotas cilvēces laikmets nav iestājies.

Augšāmcelšanās dēli ir tie, kuri savienojuši savu individuālo personību un Dieva garu sevī, panākot apgaismību. Tās ir katra tiesības un iespējas neatkarīgi no reliģiskās piederības.’’

H. Blavatskas ,,Evanģēliskais ezotērisms’’ ietver arī citus teoloģiskus tematus.

4.Ezotērisma nozīme. Ezotērisms un ilgi un noturīgi, līdzsvaroti spējīga attīstība.

Ezotērisms gan ienes mūsu (Eiropas izcelsmes) civilizācijas apritē ar to agrāk nesaistītu Austrumu (ilgi turpināties izpratnes garīgās saknes, pagānismā tās vairāk kā dzīvesziņa) un citu reliģiju atziņas, gan jaunas zināšanas no saskarsmes ar Augšieni. Ezotērisms parāda kopīgo reliģijās, to mācībās pirmavotā, tagad un nākotnē, garīgā noteicošo lomu attīstībā. Slepenās zināšanas tiek atklātas, ciktāl tas nepieciešams cilvēcei (pēc tam tās vairs nav ezotēriskas). Bez tām nav iedomājama nevienas tautas,  cilvēces izdzīvošana, tālāka attīstība (Pārmaiņas: Atmoda, Pagrieziens, pilnvērtīga attīstība) un gatavība pārejai uz Jauno Laiku (t.sk.bibliskā Beigu Laika pārdzīvošana), jo visa praktiskā, visas attīstības pamatā ir ezotēriski izprasts garīgums.

Caur ezotērismu ienāk izpratne par Jauno Laiku. Iespējamā Garīgā un pilnvērtīgas attīstības Atmoda, Pagrieziens, pilnvērtīgas attīstības posms var būt tikai pārejas posms no pašreizējā uz Jauno Laiku, bet nevar būt Jaunais Laiks- tam ir gan cits ,,atnākšanas’’ veids, gan saturs.

Par Jauno Laiku nav viens redzējums. H. Blavatska Jaunā Laika sākumu saista ar milzu cikliem. Pēc viņas, Kalijugas pieci tūkstoši gadu cikls un mesiāniskais Dago 2155 gadu cikls (saistīts ar Zivju zvaigznāju) noslēdzās XIX gadsimta beigās/ XX gadsimta sākumā. Zinot vēsturi redzams, ka XX gadsimts bija agrāk pēc mēroga un izmaiņu dziļuma nebijušu pārmaiņu laiks. 

5.Dzīvā ētika. Tās sākotne un izplatība.

-Dzīvs ētikas pamatlicēji- Helēna Rēriha un Nikolajs Rērihs. Pamatā tekstus uzrakstīja Helēna. Viņa dzimusi 1879.gadā SanktPēterburgā un mirusi 1955.gadā Indijā. No 1901.gada N. Rēriha sieva. Nikolajs Rērihs (1874-1947) pasaulslavens sabiedriskais darbinieks, gleznotājs, ceļotājs, rakstnieks, arheologs un mākslas pētnieks. Bet galvenais viņa mūža ieguldījums Dzīvās ētikas mācības veidošanā (ceļojumos, saskarsmē ar skolotājiem) un īstenošanā (sabiedriskā darbība, glezniecība, rakstniecība) ir ,,neērts’’, tāpēc parasti netiek noformulēts. Viņš mācībai piešķir savu personīgo popularitāti.

Rērihi dodas prom no Krievijas 1818.gadā, dzīvo Eiropā, Amerikā, bet mūža lielāko daļu Indijā. 1924-28.gados viņi vada Himalaju- Centrālāzijas ekspedīciju, kura laikā notiek gan zinātniskie, gan garīgie pētījumi. Tās laikā viņi veido tādus kā enerģētiskos ,,magnētus’’, radot šajā reģionā īpašu enerģētisko lauku. 1926.gadā Nikolajs iegriežas Maskavā, lai brīdinātu Krievijas (PSRS) vadību par bēdīgajām prognozēm, kas gaida valsti, ja vadība turpinās iesākto kursu. Pēc atgriešanās no ekspedīcijas Indijā Rērihi dibina Himalaju studiju institūtu ,,Urusvati’’. Tas iecerēts kā nākotnes zinātnes ceļš.

Nikolajs Rērihs panāk, ka 1935.gadā ASV daudzas valstis paraksta Rēriha paktu par kultūras vērtību aizsardzību kara laikā. Abi ar sievu viņi dibina ,,Agni Jogas’’ biedrību. 1930.gadā tiek izveidots Rēriha ,,Miers caur kultūru’’ karogs.

-Dzīvās ētikas būtība.

Dzīvā ētika nav ezotēriska mācība, kas domāta iesvētītajiem. Tā domāta visiem. Ārēji ,,Dzīvā ētika’’ jeb ,,Agni joga’’ ir reliģijas, zinātnes un filozofijas sakausējums (sintēze). Bet, pēc tās piekritēju uzskatiem, tā nav viena no mūsdienu mācībām, bet nāk no Augstākā Saprāta, no Zemes Radītāja, kurš veido Zemes attīstību (evolūciju), kurš daudzkārt iemiesojies cilvēkos (arī Ješua). Tās ceļā nemitīgi veidojas pretestība. Jaunās dzīves iesākumam nav jāgaida uz veselu tautu kustību (aut- atmodu?), bet tā nāk caur daudziem personīgās dzīves piemēriem. Zemes un kosmosa pārmaiņas nāk arī no daudzām it kā sīkām norisēm it visur uz Zemes. Cīņa par Jauno pasauli notiek gan redzamajā, gan neredzamajā pasaulē, izšķirošās kaujas bieži nepamanāmas, bet dažreiz tās ir sadursmes starp tautām, izpaužas kā milzu katastrofas. Redzamo un neredzamo savienos lielā kauja.

Dzīvā ētika ir mūsu laika Mācība visām, ne tikai krievu tautai, ko Helēna Rēriha saņēmusi no Skolotāja (Hierarhijas augstākā hierarha). Nikolajs Rērihs un Helēna Rēriha ar viņu esot tikušies, apsprieduši arī praktiskās ekspedīcijas lietas, nevis mācība saņemta tikai kā vīzija, Atklāsme. Tādēļ Dzīvā Ētika ir visjaunākie (visaktuālākie) Svētie Raksti. Tā sastāv no 14 tēmu grāmatām, bet 2 no tām sadalītas 2 daļās, tā kā var teikt arī, ka no 16 grāmatām (bezmaksas interneta versijā latviešu valodā). Pirmās grāmatas ,,Ugunīgā pasaule’’ un ,,Pārpasaulīgais’’ iznāca 1920.gadā. Tās vēstīja par Himalaju Balto Ložu, tās Vadītāju- Lielo Dvēseli, neredzamās pasaules Valdības doto mācību. Šajā Valdībā arī līdzdarbojas mūsu cilvēces pārstāvji. Uzsvērta kultūras un dailes milzu loma, nācijas piederības un īpatnību nozīme. Latviski internetā bez maksas pieejamas visas Dzīvās ētikas grāmatas.

Dzīvās ētikas mērķis ir Hierarhijas vēstījums, ko darīt, lai uzlabotu sabiedrību, un pati Hierarhija arī pie tā strādā. Cilvēki nav vieni ar šo uzdevumu, drīzāk tiek jauniem apstākļiem gatavoti.

Dzīvā ētika- kosmiskās pasaules uztvere, precīzāk, jauna kosmiski- globāla patiesības atklāsmes pakāpe (aut.- paplašinot domu: ,,domā globāli (Zemes mērogā), rīkojies uz vietas!). Tajā izklāstīts, kā attīstīsies Jaunās pasaules sabiedrība. Katru dienu vajadzētu domāt par Jaunās Pasaules uzdevumiem.  Neredzamā pasaule piedalās Zemes dzīvē daudz vairāk, nekā pieņemts domāt. Ierobežotie prāti to sauc par sakritību. Viss- gan makrokosmos gan mikrokosms (līdz vissīkākajai elementārdaļiņai) ir saistīts un darbojas saskaņā ar Lielajiem Likumiem. Jebkurš cilvēks ir kosmosa daļa un mijiedarbojas ar to.

Dzīvās ētikas sabiedrība balstīta uz 3 pamatprincipiem:

*psihiskās enerģijas apgūšana,

*kooperatīvā sabiedrības iekārta,

*sieviešu tiesības (viņām attīstītāka intuīcija- 6.prāts).

Dzīvās ētikas grāmatās pirmoreiz vēsturē izpētīts Skolotāju veikts eksperiments ar cilvēci, paplašinot cilvēces apziņu. Viņu ziņnese ir Helēna Rēriha.

Jau izsenis kosmiskie Skolotāji Indijā saukti Mahātmas.

Dzīvā ētika nav reliģija, bet tomēr tā ietver daudzus reliģijas elementus. Tā atbalsta ticību- pamatotu ticību. Cilvēkus var glābt tikai ticība, kas stāv pāri visu reliģiju aprobežojumiem. Tas ir Augstākās izpratnes ceļš. Jāizskauž bezdievība. Labāk lai pareizas garīgās izpratnes drumslas, nekā bez nekā. Reliģiju jānostiprina nevis ar aizliegumiem, bet piedāvājot Dzīves Mācību. Augstākais Noslēpums nav atklājams.

Paši augstākie Novēlējumi nav pierakstīti, tie iet no sirds uz sirdi. Saikne ar Hierarhiju, uzticība tai mīt sirdī.

Dzīvā ētika balstās uz pārliecību, ka cilvēci vada Lieli Skolotāji (līdzīgi dieviem?), tiem ir sava mijiedarbības sistēma, pakļautība, ko sauc par Hierarhiju. Tā vada cilvēci, tautu caur saskarsmi ar Vadoņiem. Jau Vadoņa parādīšanās fakts liecina par tautas spēku atraisīšanos, ka beigusies lejupslīde un sākusies tuvošanās Gaismai. Vadonis, atšķirībā no tiem, kuri ir tikai valdnieki, pārvalda ne tikai esošā situācijā, bet redz savus uzdevumus pietiekami tālu nākotnē, Visuma mērogā. Vadonis prot ,,radīt’’ (!!!), vadīt sabiedrību ne tikai rīcībā, bet arī domāšanā (veidot garīgi- tikumisko un intelektuālo satvaru). Tautai, kurai ir Vadonis, ir citām priekšā. Vadonim nav svarīga sava materiālā labklājība, viņš ir kalpotājs. Sabiedrība dzīvo un lemj mānīgos priekšstatos, bet Vadonis redz Patiesi, pieņem lēmumus pēc būtības. Vadonim pretī stāv tumsas spēki. Viņu sargā ugunīgas bruņas. Vienlaikus tās ir kā magnēts (harizma), kas pievelk cilvēkus.

Sabiedrība pilna ar cilvēkiem (aut.-pašreiz tas ir ,,neapstrīdami’’), kas uzskata: ,,Nost ar Skolotājiem, nost ar Vadītājiem!’’. Tas ir tāpēc, ka visbiežāk vienpersoniski ir valdījuši tirāni, kas kā parazīti izsūc valsti, tautu, baudot varu un bagātību. Šeit ir runa par cita tipa (aut.- Dieva vadītiem) Vadītājiem, sadarbības (kooperācijas, komandas) līderiem. Pastāv garīgās pārliecības brīvība, dzīvesgudru (aut.- viedo) cilvēku Padomes. Vadoņa darbības pamatos ir 4 ,,akmeņi’’:

Hierarhijas godāšana (aut.- Debesu  valstības un Tās ,,pilnvaroto’’- ārpus mūsu civilizācijas esošo garīgo (un fizisko?) būtņu, viņu vadībā strādājošo Vadoņu noteiktās pārvaldes kārtības labpŗātīga ievērošana),

vienotības apziņa,

samērojamības apziņa (aut.: līdzsvarotas- ilgi un noturīgi spējīgas attīstības apziņa),

,,Ar Tavu Kungu’’ (aut.- garīguma principa- garīgais nosaka materiālo it visā) pieeja.

Demokrātija, sabiedrības iesaistīšanās ir apsveicama, ciktāl tai ir tikumiskas sekas. Taču nereti tā izraisa sākotņu sagrozīšanu, veidojas šausmīgs smalkās, ugunīgās vides sajaukums- nesaskaņotība pielaiž tuvumā tikai zemākās būtnes, kas Hierarhijas ugunīgos sūtījumus pārvērš dedzinošā, iznīcinošā ugunī. Bet smalkās būtnes nevar izlauzties cauri dzīvnieciskam pūlim, tiek atsviestas kā sausas lapas. Valda pūļa psiholoģijas likumsakarības. Cilvēki grib piedalīties pārvaldē, bet negrib sevi tam atbilstoši audzināt un pilnveidot.  (Aut.- pašreizējā demokrātijā lēmumus pieņem tam nesagatavoti: lēmumu pieņēmēji, pilsoniskā sabiedrība un pūlis). Vairākums nespēj izprast kosmiskās attīstības likumsakarības un nostājas pret Jauno pasauli, atbalstot mietpilsoniskus viedokļus.

Visiem, ne tikai Vadonim, bet arī izglītotājiem, ikvienam jāiemācās atbalstīt garīgo centienu pārņemtus cilvēkus. Svētība plūdīs, ja tādi saņems to, kas vajadzīgs, lai viņos ,,uzziedētu Lotoss’’. Naidīgums pret vientuļā ceļa gājējiem- devējiem nedos iespēju viņam dot tādu ,,labumu’’, kas iespējams. Sīko siržu dzīvē liels cilvēks kļūst nepieņemams.

Dzīvā ētika ir arī mācība par cilvēku- personību. Cilvēkam vajadzīgs prāta un sirds līdzsvars. (Autora viedoklis- tas savā ziņā ir arī Austrumu (garīgā) un Rietumu (prāts) saaušanās (integrācijas) pamats, gan cilvēces, gan arī katras tautas un personības pārveides līmenī ceļā uz garīgo Atmodu.) Cilvēki nespēj pieņemt, ka augstākais sasniegums sakņojas sirds attīstībā. Kad darbība kļūst dižena, tai šīs zemes priekšmeti vairs nav tik svarīgi. Šeit ir runa par vērtību orientāciju, kāda ir arī pilnvērtīgas attīstības pamatā.

Jādomā ir gan ar prātu, gan sirdi. Veiksme vai neveiksme lielā mērā ir atkarīga no sirds stāvokļa. Sirds ir mikrokosma būtība. Katras jūtas rada enerģiju. Kopējās jūtas rada varenu enerģiju. Sirds enerģija var apturēt pat dabas stihijas. Domas rada enerģiju, ļoti to pastiprina vienlaicīgas kopējas domas (aut.-  lūgšanas). Bet nepareizas domas ir daudzu slimību cēlonis.

Psihiskās enerģijas spēks ir vislabākās bruņas. Jau senatnē cilvēki prata izmantot dažādas enerģijas, bet lietoja tās arī pilnīgi citādi. Jāveido Psihiskās enerģijas institūts (aut.- mūsdienās jau pastāv, arī Latvijā, akreditētas tā saucamās lietišķās psiholoģijas augstskolas, pieaugušo izglītības programmas un pētniecības institūti, kuru darbība diemžēl vērsta uz manipulāciju ar sabiedrību, biznesa panākumiem un psihotroniem ieročiem). 

Vienkāršais ikdienas cilvēks nedomā par Dzīvo ētiku. Viņi domā, ka dzīvi labi var nodzīvot saskaņā ar vispārpieņemtiem priekšstatiem. Ja cilvēks ir pārmērīgi aizņemts, parasti viņam neatliek laika pašam galvenajam (aut.: attiecībām ar mīļajiem, dzīves jēgas un misijas risinājumiem utml.).

Brīvs nevar būt bez gara disciplīnas, kas garīgam vergam ir cietums, bet brīvajam- dziedinošs dārzs. Tikai apjaušot ,,uguni’’ var nonākt pie Vispārējas Labklājības kooperācijas. Mācībai par Uguni (Agni Joga) ir milzīga loma Dzīvās ētikas mācībā, taču tās izklāsts nesamērīgi paplašinātu šī darba apjomu.

Pastāv neuzvarami Gaismas spēki, ar kuriem iespējams saskarsme. Saiknei ar augstākajiem spēkiem vajag tīra sirds, tādēļ mācības centrā ir tikums- (ētika). Mācība par sirdi un uguni ieņem būtisku vietu dzīvajā ētikā.

Patiesa nesavtība ir īsts ugunszieds, taču tai jāizpaužas ne tikai rīcībā, bet arī apziņā, jo darbi vien nepasaka, kāpēc tā rīkojas (motivāciju).

Kā centrālais uzdevums ikdienas dzīvei dzīvajā ētikā ir izglītība. Pareiza rīcība, personīgais paraugs, atbildība ir Vadoņa, Skolotāja un ikviena izglītotāja ietekmes uz izglītojamajiem pamatā. Skolotājs norāda virzienu, bet nediktē detaļas. Jāvirza uz zināšanu atrašanu. Ja grib aizraut ar savu zinību, tā jāpadara pievilcīga. Nevis stundā uzdotais, bet gan virzība kopā ar skolotāju paver brīnišķīgu pasauli. Lai bērni, jaunieši sevi pielīdzina varoņiem, attiecina uz sevi cildenu cilvēku īpašības (aut.- nevis šo dabisko īpašību pārvērš ,,fanošanā’’- elkdievībā).  Īpašais, kas jāzin,  ir izpratne par Hierarhiju un tās darbību, kopš agras bērnības bērniem jādzird par Smalko un Ugunīgo pasauli, jāizprot visa labā sākotne (aut.- Dieva, Debesu valstības darbība mūsos). Vajadzīga īpaša sirds audzināšana. Izglītība jāsāk no šūpuļa, faktiski jau Rērihs izvirza mūžizglītības nepieciešamību. Skolā liela uzmanība jāvelta nākotnes izpētei (ne tikai mācīšanai). Uzdevums ir virzīt (orientēt) apziņu uz nākotni. Nākamībai jāvelta nevis atsevišķas domas, bet visa apziņas būtība jānoskaņo uz nākamības viļņa nākotni iemīlot. Tas ietver spēju saskatīt un izprast tauvojošo pārmaiņu vaibstus, bezrobežību, kā īpašas veicināmas ,,prasmes’’ (īpašības): apziņu ,,Tu vari!, līdz trīs gadiem caur darbošanos jāieaudzina kooperācijas princips, tieksmi pēc izziņas, vēlmi domāt (radošumu), gara individualitāti…. . Skolā jāattīsta domāšanas māksla. Jāievieš dzīves dailes mācīšana. Sekmīgajiem jārada iespēja ātrāk virzīties uz augšu. Augstu jāpaceļ labā pievilcība.  Tumsonību var iznīcināt tikai atraisot jaunradi. Valstij jāuzņemas rūpes par atklājumu aizsardzību un ieviešanu. Nedrīkst likt radošiem spēkiem nodarboties ar trulām formalitātēm. Tajā pat laikā diemžēl jārēķinās, kad un kam atklāj atklāsmju,  jaunrades rezultātus. Tos nedrīkst ,,izkliegt pa logu’’, jo nesapratne un pretdarbība pārmāks lietderīgumu.

Sastingušas mācību ,,programmas’’ (aut.- arī konkrētu mācību grāmatu, pārbaudes darbos prasīto zināšanu, skolotāja mācītā satura līmenī) ir ,,kā līķis zinību saulē’’. Tik bieži ģimene, skola apkārtējā sabiedrība ir nomākusi tieši visvērtīgāko personībā. Jānostiprina skola. Jāpārbauda (???) skolotāja apziņa. Jārada skolotājam vislabākie apstākļi, lai no viņa varētu prasīt atbildību. Kauns un negods tai zemei, kur skolotāji dzīvo trūkumā! Tautas, kas nerūpējas par savas nākamās paaudzes skolotājiem, raksturo tumsonība.  Vai tad drīkst uzticēt savu bērnu, tautas nākotni ikdienas rūpju nomāktam cilvēkam? Kāds starojums nāk no raizēm un bēdām! Nomākts gars aizrautību neizraisīs. Tauta, kas ir aizmirsusi skolotāju, ir aizmirsusi savu nākotni.

Gan pārvaldībā, gan izglītībā, gan zinātnē jāattīsta ,,pareģu’’ prasmes, tas ir spēja iepriekš paredzēt to, kas notiks: sākot no laika apstākļiem, vulkānu izvirdumiem līdz būtiskām izmaiņām uz Zemes kā sistēmas, cilvēces attīstībā. Paredzējumus sagatavo saikne ar Hierarhiju. Bet šī saikne prasa elastīgu domāšanu. Jāvadās no tā, nevis ko gribas (mans piemērs- ,,ilgoto Latviju’’), bet kā tas ir/var būt īstenībā. Galvenais ir nevis graut, bet radīt. Daudzveidībā pastāvošās vienotības sekas ir raža (raža nav mērķis!).

Jāapgūst īpašības un prasmes, lai iesaistītos pārvaldē, tai skaitā lēmumu pieņēmējiem. Parasti valda pūļa psiholoģijas likumi, kas bloķē lietu izprotošo cilvēku viedokļus, neļauj pieņemt pareizus lēmumus. Izglītības iespēju robežās tas būtiski jāmaina.

 Jānovērš juceklis, ko rada dažādas jēdzienu izpratnes un maldīgi priekšstati (stereotipi). Jēdzienu īstās nozīmes zudums ir ļoti veicinājis pagrimumu. Cilvēki bārsta pērles kā smiltis (aut.- kaut vai terminu ,,ilgtspējīga attīstība’’). Skolās vajadzētu iemācīt cieņu pret izrunājamo vārdu. Tikai papagaiļi var raidīt izplatījumā jēdzienus ar diženu nozīmi bez sajēgas. Seniem vārdiem ir mūžsena nozīme. Katra skaņa, pat burts, vārdu sakne saistīta ar noteiktu vibrāciju (aut.- arhetipiem). Jaunvārdi, svešvārdi nedrīkstētu aizstāt senos jēdzienus, to lietošana kļūst par tukšu čivināšanu. Var valodu bagātināt ar jauniem jēdzieniem, bet tam jābūt pamatojumam.

Mana piebilde: ,,Dzīvā ētika runā par izglītības skolā un ģimenē metodoloģiju, kas tikai XXI gadsimtā ir teorētiski pieņemta, bet nebūt ne dzīvē īstenota, bet par kuru ar izglītības birokrātiju burtiski cīnās alternatīvās/privātās skolas, mājmācībnieki, progresīvie skolotāji un vecāki.’’

Nepazemot bērnu! Izglītot un audzināt nevis caur aizliegumiem, bet uzmanības novirzīšanu uz vēlamo. Jāizņem no skolas programmām visu novecojošo, to, bez kā var iztikt. Jāveicina uzskates līdzekļu lietošana, skolēnu patstāvīgie pētījumu darbi, pašizpausmi, jāsekmē praktisko zināšanu un iemaņu apgūšana. Vērtīgas ir nometnes. Ieviešamas garīga rakstura sarunas dažādu reliģiju skatījumā. Pastiprināma jau agrīnā vecumā dabaszinātņu mācīšana caur izziņas metodēm šī jēdziena īstenā izpratnē.

Dzīvā ētika iestājas par cilvēka saikni ar dzimteni un savu tautu. Katra tauta izveido savu karmu. Dzimtene nostiprina ,,magnētisku’’ tiekšanos uz noteiktu gara ievirzi. Pastāv saikne- piederība Dzimtenei un Zemei. Jaunā tipa valsts stūrakmenis ir tautu līdztiesība. Par šo tēmu teikts: ,,Nekādas pagātnes paliekas nedrīkst likt šķēršļus tam, ko apstiprinājusi pati Daba’’. Skaidroju to gan kā mazākumtautību tiesības (nenoliedzot pamattautas galveno atbildību un tās īstenošanas iespējas), gan kā nepieciešamību salīdzināties par pagātnes nodarījumiem, naidu, ko tautas nodarījušas viena otrai vienas valsts ietvaros un starp valstīm. Mans viedoklis: ,,Pagātnes naids nedrīkst bloķēt sadarbību izdzīvošanai un uzplaukumam nākotnē.’’

 Dzīvā ētika iestājas par dzimumu līdztiesību.

Dzīvā ētika noraida kapitālismu- tirgus ekonomiku. Pasaules bojāejas galvenais iemesls ir pieķeršanās neesošam īpašumam. Lietas var piederēt nekļūstot par īpašumu. Gan ,,dabas kapitālu’’ (meži, ūdeņi, izrakteņi utml.), gan cilvēku radīto pārvalda tas, kurš var to uzlabot, sapratīgi izmantot, nevis mantojuma, finansu spekulāciju (nekustamā īpašuma, piemēram, tukšo dzīvokļu kā ,,attīstītāju’’ ,,ieguldījumi’’) vai kā citādi iegūtā veidā. Pie labāka saimnieciskā risinājuma arī ved gars, jo garīgais nosaka praktisko. Tikai patiesi sadarbības (kooperatīva) sabiedriskā iekārta ir glābiņš. Kooperatīvam jābūt kā personības attīstības stimulētājam, bet nekādā ziņā kā apspiedējam, kas iznīcina radošos spēkus. Sadarbībai jāapvieno izglītošanās, vadīšanas prasmes, cieņa pret tuvāko, sevi pašu un tiem, kuri nāks pēc mums. Sadarbība jāmīl kā visu panākumu ķīla.

Dzīvajā ētikā ir atbilde uz mūžam aktuāliem sociāli- ekonomiskajiem jautājumiem. Nav pieņemams gan bezdarbs, gan plaša sociālā palīdzība, lai neveicinātu bezatbildību par savu dzīvi. Nabadzība nav pieļaujama. Tikai slimības vai vecuma nespēka gadījumā cilvēku uztur sabiedrība. Nedrīkst cilvēkiem liegt strādāt, bet ir jāpiedāvā viņiem piemērots darbs.

Dzīvā ētika dod atbildi uz attīstības pamatjautājumiem. Cilvēci, tautu var glābt vienīgi ticība, kas stāv pāri reliģijām. Gana pat ar dažiem desmitiem Augstākās izpratnes ceļa gājējiem. Katra celsme jāpiesātina ar spēku no Augšas. Kamēr nenostiprināsies Hierarhijas izpratne, cilvēce slīgs neziņā un posta tumsā. Lēmumu pieņēmēji un sabiedrība, tautas nesaprot, ka tagad kā nekad agrāk augstākais sasniegums (aut.- izdzīvošana un pilnveide) sakņojas sirds attīstībā (aut.-ikvienam un tautu garīgajā satvarā). Jāatkārto, kas jau teikts par personību- cilvēcei vajadzīgs prāta un sirds līdzsvars. (Autora viedoklis- tas savā ziņā ir arī Austrumu (garīgā) un Rietumu (prāts) saaušanās (integrācijas) pamats, gan cilvēces, gan arī katras tautas un personības pārveides līmenī ceļā uz garīgo Atmodu.). Pasaules glābiņš ir sirds. Zemes auru pārsātina ļaunuma vilnis.

Tas ir grūts uzdevums- stāstīt cilvēkiem par līdzsvaru (aut.- līdzsvarotu attīstību, ilgi un noturīgi spējīgu attīstību) nevis frāžu, bet būtības līmenī.

Cilvēki parasti nepamana apstākļus, kas izraisa pavērsienu. Cilvēki negrib saprast, ka arī paši tos rada. Pārmaiņu priekšvēstnešus cilvēki nepamana tāpat kā pirms agrākām katastrofām. Masveidā iet bojā cilvēki, izmirst dzīvnieku sugas, iztukšojas dabas ražošanas resursi. Tas notiek mūsu acu priekšā, taču tikai retais ņem vērā šī kosmiskā procesa zīmi.

Pieņemot lēmumus, kas attiecas uz nākotni, vadās no iepriekšējas pieredzes, nepamanot, ka būs būtiskas pārmaiņas. It kā būtu pieliktas kāpnes, kas jau sen noņemtas. Kur sanāk kopā viduvējība un neticība, tur notiek pašiznīcināšanās. Cilvēki nespēj domāt par nākamību, jo parasti dzīvo pagājības ilūziju valdzinājuma varā. Vienkāršākie un dziļākie risinājumi, priekšlikumi tiek apieti klusējot, jo viduvējību apziņa to nesaprot- nespēj pieņemt. Taču vēlāk nevar attaisnoties ar to, ka kāds kaut ko nav zinājis. Parasti var atrast pierādījumus tam, ka šāda zināšana ir klauvējusi pie visām durvīm, gulējusi uz visiem galdiem un daudzkārt pieminēta. (Aut.- piemēri: klimata izmaiņas, ilgtspējīga attīstība kopumā, garīgums kā tās pamats). Tauta bieži vien nezin cēloni, bet nojauš, ka notiek kaut kas nepareizs.

 Nevajag ilgoties pēc rāma nekustīguma pilna laika (aut.-kā labklājības zemēs Norvēģijā utml.), kas mūs nekur nevestu, bet pārmaiņu laika ar augšupejas iespēju. Pasaulei vajadzīgi nevis jauni elementi, bet jaunas kombinācijas. Jāzin pagātne, bet nedrīkst likt tikai tos attīstības pamatos, jo notiek būtiskas pārmaiņas, kam nav vēsturiska pieredze. Jaunu kombināciju gudrība sasaista bijušo ar nākamo. Līdzekļu taupīšana (aut.- resursu racionāla izmantošana) jāievēro pasaules mērogā.

Kad gan cilvēki sapratīs, ka apslēptais gars ir jāsargā, ka domas nesēji (aut.-agrāk, piemēram, krīvi, tagad pārmaiņu aģenti) var virzīt tautas kā vienīgais avots? Cilvēki, kuri uzņēmušies Lielo Kalpojumu, kļūst kā Gaismas pielieti, viņi izurbjas cauri zemākajiem esamības slāņiem un ietver sevī dimantu. Viņiem būtu jāapgūst Smalkā un Ugunīgā Pasaule kā lietu kārtība. Tiem, kuri strādā tautas labā (aut.- pārmaiņu aģentiem), ir vienmēr jābūt gataviem kopīgam darbam. Laikabiedri bieži neatpazīst Avatāras- spēcīgos garus, jo viņiem nav ārējas atšķirības zīmes (aut.- izņemot to, ka viņi ir dzīvesdarbībā savādāki), jo viņu mērogi atbilst nākamībai.

-Rēriha un Blavatskas Krievija pret Staļina un Putina Krieviju.

Rērihi bija krievi un Krievijas patrioti. Viņi brīdināja Krievijas padomju varu par uzņemtā kursa iespējamām traģiskajām sekām. Viņi atbalstīja Dzimteni 2.pasaules kara laikā. Viņi dāvāja savu kultūras mantojumu Krievijai. Bet viņi bija īsteni Zemes- Visuma pilsoņi. Līdzīgi var teikt par krievieti Blavatsku, kas strādāja cilvēcei. Viņi bija vieni no daudziem krieviem, kas radušies un joprojām rodas īsteni krieviskā vidē, barojušies no tās saknēm, caur kuriem Dievs radīja cilvēces garīgo un kultūras mantojumu, kas ar savu politisko un sabiedrisko nostāju būvēja un būvēs CITĀDU  KRIEVIJU pretstatā Ivana Bargā- Staļina- Putina tipa impērijai- tautu cietumam tās iekšienē un biedam- ārpusē. Pašlaik krievu tauta tiecas pēc impērijas, pēc šāda režīma. Bet tā ir krievu tautas viena šķautne, viena iespējamā Krievija. Ticu, ka Rēriha tipa Krievijai būs ļoti nozīmīga loma Zemes pilnvērtīgā attīstībā, bet pāreja no pašreizējās apmātības uz to var būt ļoti smaga kā vācu tautas paģiras no fašisma.

-Dzīvā ētika Latvijā. Rēriha biedrība. Paula Stelpa idejas Latvijai.

Latvijā Dzīvās ētikas mācībai ir dziļas saknes un ietekme. Kādu laiku pasaulē pilnīgi visas Dzīvās ētikas grāmatas bija pieejamas tikai krieviski un latviski. 2014. Gadā Latvijas Rēriha biedrība, kas aktīvi darbojas, izdeva latviski un krieviski grāmatu ,,Rērihs un Latvija’’. Biedrību Rīgā izveidoja 1920.gadā pēc N.Rēriha personīgās iniciatīvas un viņš bija biedrības biedrs. Taču to oficiāli reģistrēja tikai 1930.gadā. Biedrības pamatnodarbošanās ir izdevējdarbība. 1940.gadā biedrību aizliedza, bet biedri turpināja tikties līdz 1948-1951.gadiem, kad tika arestēti. Biedrība oficiāli tika atjaunota 1988.gadā. Padomju gados kopš 1954.gada tās biedri bija darbojusies nelegāli. Pats N. Rērihs savulaik uzturējies Rīgā. 

Latvijā darbojas arī Dzīvās ētikas draugu klubs. Pasākumu plānā dominē semināri par Dzīvās ētikas tēmām. Dzīvās ētikas grāmatas izdod un idejas popularizē apgāds ,,Vieda’’.

Dzīvo ētiku savu uzskatu pamatos liek domātājs par Latvijas tālāko ceļu un rakstnieks Pauls Stelps. Sociopsiholoģijas asociācija izdevusi viņa grāmatu ,,Rīta dziesma’’, kurā ir par Baznīcas, Dzīvās ētikas un nacionālo reliģiju vēsturiskajām attiecībām un vietu pasaulē. Daudz ideju tajā ir viennozīmīgi apsveicamas, bet kristietības, Baznīcas, kā arī ebreju tautas un jūdu reliģijas izpratne daudzviet ir ārpusēja (nevis no cilvēka, kas tajās bijis iekšā), vienpusēja ar negatīvā dominanti. Viss viņa rakstītais ir taisnība, bet tikai kā daļa no Patiesības, pie tam daļēja un deformēta daļa.  Taču šeit šī grāmata tiek pieminēta dēļ Dzīvās ētikas uzskatu cilvēka redzējuma par Latvijas nākotni.  Ideja publicēta 1998.gadā. P. Stelps piedāvā Latviju kā starptautiska eksperimenta vietu jauna tipa ilgtspējīgas attīstības modelim, kurā patērētājsabiedrības vietā tiktu veidota kultūrvides sabiedrība. Viņš tieši pasaka, ka ES nav savienība cilvēkiem, ka cilvēks- personība tai ir šķērslis. Viņš iesaka veidot Latvijas attīstības modeļu ideju banku. Lielvalstīm Latvijas eksperiments varētu būt izdevīgs kā modelis, kur izpēta (aprobē) viņu pašu problēmu risināšanu (aut.- tas var darboties, ja šo valstu varai rūpētu savu iedzīvotāju, valsts attīstība, nevis šauras grupas un personīgās intereses). Analizēta gan starptautiskā, gan Latvijas vajadzība pēc šāda eksperimenta, priekšnoteikumi. Nobriedusi nepieciešamība pēc cilvēces kopīgiem mērķiem, jaunām vērtībām un ētikas. Latvijā ir daudz būtiski trūkumi, ar ko tā vietējā un starptautiskā līmenī nevar sekmīgi tikt galā pašreizējās attīstības ietvaros. Eksperimentu iesaka veikt ANO UNESCO ietveros.

Ierosinājuma stiprā puse ir atziņa par mūsu valsts kā pilotprojekta vietas nepieciešamību, kurā tiktu izmēģināts būtiski jauns attīstības modelis, argumenti, kāpēc  Latvija gan no iekšējiem, gan starptautiskiem faktoriem tam ir piemērota. Joprojām Latvijai nav savs attīstības redzējums, bet cilvēkiem, grupām, kam tas ir, nav iespēja to kaut kur iesniegt nopietnai izvērtēšanai, tādēļ ļoti vajadzīga Ideju banka (kādreiz prezidentes V. Vīķes- Freibergas laikā bija stratēģiskās attīstības komisija, kas diemžēl priekšlikumus no malas nepieņēma). Vājā puse ir tā, ka autors piedāvā tikai tēzes, bet ne modeļa- sistēmas aprises par vēlamo Latviju, kā to reāli īstenot. Tā līdz ilgotai Latvijai nonākt. Tādēļ jau nav bijis ko apspriest.   

-Dzīvā ētika un Garīgā un pilnvērtīgas attīstības Atmoda.

Dzīvās ētikas mācība ir ļoti tuvu pilnvērtīgas attīstības mācībai, liekot attīstības pamatā garīgumu, skatot visu gan nacionālā kā vērtības, gan Zemes- kosmosa mērogā. Lai to atspoguļotu, būtu jāpārraksta liela daļa līdzšinējā teksta par Dzīvo ētiku. Katrs, kas iepazinies ar Pārmaiņu un pilnvērtīgas attīstības mācību, tos pamanīs. Rērihi, ar viņu vārdu saistītās organizācijas atšķirībā no daļas uz latviskās Dievatziņas pamatiem būvēto ezotērisko apvienību nav kategoriski pret Kristus sekotājiem, Bībeli. Nenoliegšana, sadarbība ir viens no priekšnoteikumiem Garīgajai Atmodai Latvijā. Rēriha, Dzīvās ētikas organizāciju ietekme ir nozīmīga Garīgās un Pilnvērtīgas Attīstības Atmodas veicināšanai (sagatavošanai), īstenošanai, īpaši saistībā ar pārmaiņu aģentiem.

Kas ir dievi?

Citplanētieši? Atlanti vai citu agrāko rasu izdzīvojušie? Zemes paralēlo civilizāciju vai nākotnes sabiedrības, kas atceļojuši ar laika mašīnām pārstāvji? Vai Šambalas, Hierarhijas būtnes? Dabas spēki?

Iespējams, ka vairāki vai visi no nosauktajiem. Bet tas nemaina būtību. Visiem un visam ir Radītājs, Augstākais Saprāts, Likumu Devējs un nodrošinātājs, Spēks- Dievs.