• Ko nozīmē Kristus un Jēzus?

Daudziem Jēzus Kristus šķiet kā vārds un uzvārds. Kristus ir grieķu termins, un daļa kristietības jūdu sakņu kristietībā pētnieku iesaka to aizstāt ar ,,Mesiju’’. Bet Kristus Mesijas (glābēja) statusu ieguva, manuprāt, tikai pēc iemiesošanās Jēzū. Tāpēc palieku pie jēdziena Kristus.

Kristus ir nevis radīts, bet ,,dzimis’’ no Dieva pirms Laiku sākuma (t.i.,,Lielā Sprādziena?). Tādēļ viņu sauc par Dēlu. Viņš ir vienpiedzimušais Dēls, jo dzimis vienreiz (nevis otrreiz Betlēmē), Dievam ir tikai viens Dēls. Viņš ir Visu radījis. Kristus ir Dievs, savā ziņā ,,dzimis’’ (izveidojies) kā slēptā Dieva saprotamāka izpausme, kā Dieva jaunas pazīmes (aspekti). Tie ir Radītājs, Mīlestība (Agape), Patiesība (Vārds*- Logoss), Dzīvība, Ceļš pie Dieva, Gaisma, dabas spēku apkopojums (sistēma) un ,,pavēlnieks’’, visu varu Vara, cilvēku vadītājs esot viņos u.c. Kristus nav dzimis Betlēmē, bet iemiesojies (inkarnējies) cilvēkā Jēzus. Tā kā ir daudzi iemesli, kāpēc Jēzus vārds ir nozīmīgs, bet jo īpaši- Dievcilvēka vārds, tāpēc turpmāk sauksim to Dieva dotajā vārdā Dieva lietotā valodā (ne jau ebreju tautā tapušā) par ,,Ješua’’, nevis tulkojumā ,,Jēzus’’, ,,Isus’’, ,,Džizis’’ utml. Bet Kristus arī ir latviskojums no sengrieķu valodā uzrakstītās Jaunās Derības. Tomēr varam teikt ,,Kristus’’, jo šis ir grieķu, ne paša Dieva dots vārds savam Dēlam.

Ješua, atkarībāno citiem cilvēkiem, nebija savs no Laiku sākuma radīts personīgais gars. Viņā ienāca Kristus- Dieva svēts un pilnīgs gars. Viņam nebija agrākas iemiesošanās piedzīvojoša dvēsele ar savu ,,karmu’’ (iedzimto grēku). Viņam tika dota jauna, pilnīgi tīra, bezgrēcīga dvēsele. Taču viņa bioloģiskais ķermenis bija kā citiem cilvēkiem, un tas dvēselē sūtīja tādas vajadzības: pēc ēdiena, bailes no nāves, emocijas: dusmas, prieks, jūtas- mīlestību. Kā cilvēks viņš varēja tām padoties, īpaši kritisks bija brīdis Olīvu (Eļļas) kalnā pirms sagūstīšanas, kad, varbūt, viņš varēja kā cilvēks izvēlēties neteikt vārdus: ,,Lai Tavs, ne mans prāts lai notiek’’.

Ješua Kristus bija kā Dievs, bet Viņā nebija Dieva pilnības gan sakarā ar bioloģiskā faktora ietekmi uz dvēseli, gan garīgi (,,To stundu neziņa Dēls, tikai Tēvs’’). Taču Ješua bija Dievs, ciktāl Viņā 1:1 parasti daudzreiz darbojās tikai Kristus, izslēdzot cilvēcisko ,,piejaukumu’’.

Ješua Kristus savas zemes dzīves kalpošanas laikā bija Labās Vēsts pasludinātājs, Jaunās derības (šeit nedomāju Bībeles jaunāko daļu) starp Dievu un cilvēci (ne vairs jūdiem, kā iepriekš) devējs, kā arī sekotāju (mācekļu) grupas izveidotājs. Tā ir būtība. Pravietis, Skolotājs, Dziedinātājs ir otršķirīgas Viņa misijas. Taču savu galveno lomu- uzdevumu Viņš izpildīja fiziskā ķermeņa nāves brīdī- viņš kļuva par Mesiju (glābēju), un šo uzdevumu Viņš pilda vēl joprojām. Vai Kristus zemes dzīves laikā un pēc tās atradās tikai Ješua ķermenī? Kristus joprojām bija Visuma un Debesu valstības Dievs. Pēc fiziskā ķermeņa nāves un augšāmcelšanās, kā arī ,,uzņemšanas Debesīs’’ nenotika sadalīšanās: Ješua par sevi un Kristus par sevi. Kristus joprojām ir Ješua ķermenī (skat.par augšāmcelšanos).

*,,Vārds’’- ar šo jēdzienu kristietībā saprot dažādās Rakstu vietās dažādi:Kristu, Bībeli, cilvēka Atklāsmi, to, kā kaut kas nosaukts.

 

• Kas ir grēks? Vai var un kā atbrīvoties no grēka (vainas, karmas)- kas ir salīdzināšanās?

Grēks ir neticība Dievam, tas ir nenodot savu vadību Viņam. Visas grēcīgās domas, vārdi un darbi rodas tādēļ, ka mūs vada mūsu dvēsele: arī kārdinājumi, vēlmes, bioloģiskās vajadzības, instinkti utt.

Kā no tā atbrīvoties aprakstīts sadaļā par pestīšanu.

Salīdzināšanās ir iziet visus etapus: apzināties grēkus, tos nožēlot, lūgt piedošanu cilvēkiem un Dievam un atgriezties- ielaist savā sirdī par vadoni Kristu. Savukārt, ja kāds pāridarītājs Jums no sirds lūdz piedošanu, ir atgriezies, bet, ja Tu nepiedosi, tad viņam Dievs piedos, bet uz Tevis būs grēks. Piedošanas lūgšana faktiski ir vajadzīga tam, kas to lūdz, nevis tam, kuru lūdz kā gandarījums. Pilnīgi aplam uzskatīt, ka piedošanas lūgšana ebrejiem dod ,,labumu’’ viņiem, ka Krievijai būtu jālūdz mums piedošana (un tad būsim gandarīti). Garīgā nozīmē tas ir aplam, atbilst tikai cilvēciskajām emocijām.

 

• Kas ir Labās Vēsts būtība, vienlaikus: Jaunās Derības, kristietības sūtība?

Labā Vēsts ir ziņa par daudz vienkāršāku veidu tikt pestītiem- atbrīvotiem no atbildības mūžīgajā dzīvē par grēkiem (izeja no karmas likuma, Pārdzimšanu Apļa (Loka) Austrumu izpratnē).

Ja pirms Ješua ,,krusta nāves’’ Golgātā pestīšanu varēja iegūt tikai nepārkāpjot dzīvē nevienu bausli, Austrumos- izejot 8 vai 12 ,,soļu’’ ,,programmu’’, kas bija iespējams atsevišķiem no miljoniem, tad ,,krusta nāves’’upuris deva iespēju visu tautu piederīgajiem daudz masveidīgāk un vienkāršāk iegūt mūžīgo dzīvību- vajag pēc grēkatziņas, grēknožēlas, piedošanas lūgšanas cilvēkiem un Dievam un noslēgumā- atgriešanos no grēkiem (kad to vairs nevēlas)- sirdī par vadoni sev dvēseles ,,ego’’ vietā ielaižot Kristu- Mīlestību, tā kļūstot par jaunu (citu) cilvēku, un ar to agrākie grēki tiek pilnīgi izdzēsti; tie vairs netraucē nonākt Debesīs. Taču bez cilvēka pārtapšanas un Ješua nozīmes, šī pestīšanas ,,mehānisma’’ izpratnes visciešākajā Dievtuvumā nenokļūt.

Taču Jaunās Derības, kristietības sūtība nav tikai šo ziņu pavēstīt, veicināt tās kā ticības pieņemšanu. Tā arī ir liecība, ka Ješua šo iespēju pasludināt šādu vēsti radīja. Salīdzinājumā: viņš izlauza cietuma vārtus, sasēja sargus, atslēdza visas gaiteņu un kameru durvis un pateica ieslodzītajiem, pa kurieni nokļūt brīvībā. Bet, vai šo iespēju izmantot, ir katra cietumnieka ziņā.

 

• Kā notiek ,,pestīšana’’?

Saskaņā ar Bībeli pestīšana ir glābšana, kuras iespēju ikvienam rada Ješua ar sava ķermeņa nāvi pie ,,krusta’’*. Taču tas nenotiek automātiski. Lai gan daudzviet Bībelē tas uzsvērts, ka kuru vada Kristus Mīlestība, nevis savas dvēseles ego, tādēļ vairs , faktiski Baznīca ar savu liturģiju rada daudzos maldīgu pārliecību: ,,svētdien izsūdzu grēkus, zinu, ka Jēzus man tos ir piedevis, taču pa nedēļu sagrēkošos atkal, svētdienā izsūdzēšu, un atkal šie grēki tiks atlaisti’’. Cilvēks atgriežoties- pieņemot par savu vadītāju Kristu- Mīlestību, vairs pēc būtības nav ,,nabaga nevarīgs grēcinieks’’, tā vairs nav viņa būtība (identitāte), bet viņš/viņa ir uzvarētājs. Tīši vai netīši viņš vēl var izdarīt domās, vārdos vai darbos ko Dieva bērnam neatbilstošu, bet tas ir izņēmums. ,,Kad viņš paklūp, tas tomēr nenokrīt pilnīgi zemē, jo Tas Kungs tur viņa roku’’ (psalms 37:24). Tikai tad cilvēku mūžīgajā dzīvē atbrīvo no grēka sekām, (Austrumu izpratnē- no karmas), ja viņš ir pārtapis (transformējies). Bez tam, lai sasniegtu Bībelē apsolītos Debesu mājokļus, arī jāsaprot Ješua Kristus loma, Dieva nodoms šajā procesā. Par kristīšanu skat. atsevišķi. Tās nozīme izriet no jau teiktā. Bet kā ar ,,labajiem darbiem’’, dzīvesveidu? Tie taču neglābj. Jā, ja tā ir ārēju noteikumu, uzskatu diktēta darbība. Bet, ja cilvēks pieņēmis Kristu par vadītāju, tad labie darbi, dzīvesveids ir tā pazīme. Pārveidots Dievlīdzībā cilvēks nevar būt bez tā.

Bet no kā tad notiek glābšana pestījot? No elles (sīkāk pie šī jēdziena).

*,,Krusts’’- vēsturiski precīzi- tā bija romiešu nāvessoda izpildes T formas koka konstrukcija). Bet simbols- kristiešu lietotā krusta zīme ir sens cilvēcei pazīstams simbols. Kristieši to sāka lietot Romas katakombās ap 4-5 gadsimtu. Sākotnēji kristiešu simboli bija zivs (kļūt par cilvēku zvejniekiem), Kristus monogramma, balodis, kā arī pārreliģiskā Dieva zīme- vienādmalu trīsstūris.

 

• Ko nozīmē ,,ticēt’’?

No jēdziena ,,ticēt’’ izpratnes ir atkarīga pestīšana (Kas tic un top kristīts, tiks pestīts).

Ikdienā ar ,,tic’’ saprot to, ko savām acīm klātesošu nav redzējis. Mēs ticam, ka Antarktīdā dzīvo pingvīni. Ticība Dievam nepaliek šādā līmenī.

Bērns vecākiem un seko tiem. Bet reizēm neklausa un aizskrien sāņus. Ticība Dievam nepaliek šādā līmenī.

Musulmaņi tic Jēzum kā lielam pravietim, apkopojošo reliģiju, piemēram, bahaisma, vai Austrumu reliģiju atzaru pārstāvji- kā lielam Skolotājam (guru), ortodoksālie jūdi- kā viltus Mesijam. Bet tas nenozīmē ,,ticēt Jēzum’’.

Ticība Dievam, Kristus pieņemšana nozīmē nodot savas dzīves vadību no sava ,,ego’’ (dvēseles) Dievam- Mīlestībai. Un ticība Dievam, protams, ietver arī ,,būt pārliecinātam par’’ un ,,paļaujas uz’’.

Lūk tāpēc ,,ticība Dievam’’ atšķiras no Kristus sekotāja ticības Muhamedam vai Sātanam. Pirmajā gadījumā mēs nenoliedzam, esam pārliecināti parMuhameda vēsturisko darbību, bet nepaļaujamies uz viņu, neatdodam viņa mācībai savu vadību. Otrajā gadījumā mēs esam pārliecināti par to, ka tas, kas teikts Bībelē par Sātanu, ir patiesība, bet nepaļaujamies uz viņu, neatdodam viņam savas dzīves vadību.

Jēdzienam ,,ticēt’’ Bībelē ir vēl kāda būtiski atšķirīga nozīme. ,,Ja Jūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš, un Jūs pavēlētu šim kalnam mesties jūrā, tas to darītu’’. Šeit ir runa par . Arī šeit ir runa par pārliecību, uzticēšanos, ka Dievs, pat dievišķais spēks, dievišķa būtne to darīs, ko lūgsim, bet šeit ir arī prasme ,,strādāt ar domu, psihes enerģiju’’. Pat Labo Vēsti nezinošie maoru priesteri XIX gadsimtā prata izsaukt vulkāna izvirdumu, kas iznīcināja pasaulē lielākās un skaistākās ģeotermiskās terases, uz kurām bija sākuši plūst tūristi, ievazājot ciltī, no kuras nāca gidi, alkoholismu un prostitūciju. Rakstīts pardažādiem psihiskās enerģijas izmantošanas gadījumiem Tibetā un citur. Bībelē tas parādās jūras un Jordānas ūdeņu atvilkšanā, lai tās šķērsotu, Jēzusvētras apsaukšanā (ak Jūs, mazticīgie!’’ u.c.

 

• Kas ir kristietis? Konfesijas.

Ārpus kristietības stāvošie par kristieti uzskata tos, kas sevi par tādiem uzskata, kas iet baznīcā- neatkarīgi no konfesijas, ir aktīvi draudzē, nevis tikai bērnībā kristīti un aiziet uz dievnamu Ziemassvētkos. Šis viedoklis pareizs no tā skatupunkta, ka tiešām konfesionālās atšķirības ir nebūtiskas (galvenais- cilvēka personīgās attiecības ar Dievu, kā arī atbildības (karmas) par Baznīcas nodarīto un maldu mācībām. Savukārt dažas konfesijas, brīvbaznīcas par kristiešiem uzskata tikai sevi, jo citur ir novērojušas atkāpes uzskatos, liturģijā no Bībeles, izveidojuši biblisku kopienu, kuras locekļi ved biblisku dzīvesdarbību (t.sk.dzīvesveidu). Bet- Patiesība nav ne pie viena.

Nereti pie kādas reliģijas piekritējiem, arī kristiešiem demogrāfi/ģeogrāfi pieskaita visus, kas dzimuši zemēs, kur kāda reliģija vai konfesija ir vispārpieņemta (dominē), personīgu piekrišanu ,,pieskaitīt’’ nevajag,izņēmums ir tie, kuri atteikušies, piemēram, lai Polijā pieskaitītu pie katoļiem. Tuvajos Austrumos piederību pie kristiešiem nosaka pēc dzimtas: ir kristiešu un musulmaņu dzimtas.

Taču faktiski kristietis ir Kristus sekotājs, tāds, kurš ir pestīts- tas ir, kuru vada Kristus. Kristietim ir sava veida līdzība ar Kristu. Cilvēki redz viņa/viņas labos darbus un godā arī viņa Dievu (un otrādi). To, vai cilvēks ir kristietis, var noteikt Dievs, reizēm- cilvēks pats, taču var kļūdīties gan būdams pārliecināts (Vai tad mēs Tavā vārdā…,ejiet jūs nost, ļauna darītāji…), gan šauboties, jo, jo Tu esi tuvāk Dievam, jo skaidrāk saskati savas nepilnības. Katrā ziņā reālie kristieši ir daļiņa no tiem, kurus par tādiem uzskata viņi paši un citi (platais ceļš uz pazušanu un šaurie vārti pie Kristus).

 

• Ko nozīmē attiecības ar Dievu?

Nereti vienkāršoti to saprot kā pārliecību par d(D)ievu, kādu reliģijas mācību un saskarsmi: lūgšanu, dalību rituālos, Dieva vadību un sargāšanu utml.

Pārliecība, ko vienkāršoti cilvēki jauc ar ticību, šķiet galvenais. Taču Bībeles Jaunā Derība saliek visu (iniciatīvas) ,,pa plauktiņiem’’ (prioritātes) savādākā secībā:

•  

•  

Šie divi ir pestīšanas pamatnosacījumi.

*Ētika: , dabu, tautu, Tajā atspoguļojas pirmie divi pestīšanas nosacījumi- ja ētikas nav, tie neatbilst pestīšanai.

•  

-dalība , tās rituālos,

•  

-dzīvesdarbība: mācības īstenošana dzīvesveidā, ieradumos, mājsaimniecībā, darbā, sabiedriskajā darbībā.

 No Dieva puses attiecības ar Dievu ietver pestīšanu vai stāvokļa paaugstināšanu Debesīs mūžīgajā dzīvē, Svētā Gara pieejamība ikvienam ticīgajam (pēc Svētā Gara izliešanās Vasarsvētkos), vadīšana, sargāšana, dziedināšana.

 

• Kas ir un kāda ir cilvēka saskarsme ar Dievu? Lūgšana. Atklāsmes. Vadība. Sargāšana.

Cilvēka saskarsmi ar Dievu visai cilvēcei var sadalīt 2 vēstures posmos- līdz Svētā Gara izliešanās brīdim Jeruzalemē pēc Ješua Kristus ,,došanās uz Debesīm’’ un pēc tā.

Līdz Jeruzalemes notikumam informācijas apmaiņa ar Dievu, vai vienkārši ar garīgo pasauli, tās būtnēm un spēkiem, lūgšanu piepildīšanās varēja būt tikai Dieva izredzētiem dažādu reliģiju priesteriem (svētajiem, Dieva dēliem) un daļai valdnieku. Pārējie gan toreiz, gan tagad varēja saņemt sargāšanu, vadīšanu, vienvirziena komunikāciju: tiesības pateikties, upurēt. Taču, ja neskaita ebrejus, tās bija attiecības ar Debesīm vai Sātana valstību, nevis Dievu. Tikai ebreju patriarhiem (Ābrahāms, Mozus u.c.), praviešiem un virspriesterim, vēlāk arī daļai citu iesvētīto priesteru bija abpusēja saskarsme ar Dievu.

Pēc Jeruzalemes Svētā Gara izliešanās (ko sauc latviski par Vasarsvētkiem) notikuma jebkurš cilvēks, kas ienācis dzīvā Dieva telts ietekmes lokā caur monoteiskām reliģijām (jūdaismu, kristietību un islāmu), var iegūt personīgās attiecības ar Visvareno Dievu caur Kristu vai Svēto Garu caur atgriešanos no grēkiem, lūgšanu, atklāsmēm, meditāciju. Iespēja personīgām attiecībām ar Dievu ir otra lielākā svētība aiz pestīšanas pēc Ješua Kristus ,,krusta nāves’’.

Lūgšana, pirmkārt, ir Dieva slavēšana*, tad pateicība, tad lūgums. Dievs zina Jūsu vajadzību, tāpēc nav jāizplūst detaļās, bet lūgšana vajadzīga, lai Jūs nosauktu sev (noformulētu) un saprastu savas vajadzības. Lūgt var 2 ticības līmeņos:

-lai Dievs ko izdara vai nedara (palīdz mums),

-pateikties Dievam pārliecībā, ka Viņš mums dos, glābs utt. Drīzāk piepildīsies otrā lūgšana.

Kāpēc nepiepildās visas lūgšanas, lai gan Bībelē tas it kā apsolīts. Tas ir apsolīts konkrētiem adresātiem- Bībeles personāžiem, piemēram, Kristus 12 mācekļiem, kuriem Viņš daudz ko bija iemācījis un kuri ir tā morāli pārkausēti, ka nelūgs neko tādu, kas nekalpotu Dieva valstības izplatīšanai. Bet nebūt automātiski neattiecas uz nezinošiem jaunkristiešiem, pat nekristiešiem.Arī viņu lūgšanas var tikt piepildītas, bet ne garantētas, jo Dievs piepilda tikai to, kas cilvēkam patiesi vajadzīgs, kas nepieciešams cilvēkam, lai darītu ,,Dieva darbus’’. Īpašs gadījums ir veselība, jo saskaņā ar Bībeli, Ješua uznesa mūsu sērgas pie krusta. Tātad kristiešiem vispār nevajag slimot?! Vai vismaz- to piesaucot, slimībām vajadzētu atkāpties? Tomēr pat Pāvilam un arī citiem lielajiem Dieva vīriem bija savs ,,dzelonis’’ miesā. Lai nekļūtu augstprātīgi?Taču veselības problēmas un pat nāve ir reizēm veids, kā Dievs ,,regulē’’, pārbauda cilvēku dzīves. Un bieži tas šķiet ļoti netaisni.

Bieži kristietībā saka: ,,Kā Dievs lems, tā būs!’’, domājot gan lēmumu pieņemšanu, gan kādas lietas izdošanos. Dievs nepieņems mūsu vietā sākotnējo lēmumu, bet sekas tam gan būs pēc Dieva iedibinātā ,,cēloņu- seku’’ likuma, pie tam lēmuma nepieņemšana arī ir lēmums. Ja gribam, lai kāds mums palīdz, tad, lūdzot viņam palīdzību pārnest baļķi, pirmie ķeramies pie viena gala. Līdzīgi lūdzot palīgā Dievu. Pašiem jābūt pārliecinātiem pat par neticamo. Jordānas ūdeņu plūdums apstājās tikai pēc tam, kad priesteri ar Derības šķirstu jau dziļi bija iebriduši upē.

Atklāsmes ir Dieva (Debesu) vēstis caur mums. Intuīcija nostrādā it kā līdzīgi, bet tā tiek dota sagatavotam prātam, cilvēkam (Ņūtona ābols uz galvas, Mendeļejeva nosapņotā ķīmisko vielu periodiskuma tabula). Slavens Atklāsmes piemērs ir Žanna Darka- vienkārša meitene, kas kļūst par karavadoni. Bībelē labākie piemēri ir Ābrahama aicināšana doties uz Apsolīto zemi, Jēkaba atklāsmes Ēģiptē, Mozus uzaicināšana kļūt par tautas vadoni, topošā ķēniņa Dāvida dzīve u.c. Mūsdienās atklāsmes var piedzīvot vai nepiedzīvot ikviens. Tam nav jābūt pašmērķim, bet nedrīkst, ja tās tiek dotas, nelietot.

Vēl kāds apspriežams (diskutabls) saskarsmes ar Dievu, atklāsmes jautājums ir ,,runāšana mēlēs’’. Daudzās jaunās konfesijās tas izpaužas kā skaļa nesakarīga runāšana, pat krišana zemē, un- tā ,,tulkošana’’. Tā līdzīgi darīja Delfu un citi orākuli. Protams, tā nav uzspēlēta (ar izņēmumiem), bet reāla situācija. Vai tā ir komunikācija ar garīgo vidi, vai tajā- ar Debesīm, ir zināms tikai Dievam. Pēc ,,augļiem’’ varam šīs konfesijas un cilvēkus ,,pārbaudīt’’. Bet- arī ārēji labie darbi var būt māns, lai pieviltu.

Diezgan droši var teikt, ka Bībelē ,,runāšana mēlēs’’ bija mācekļu runāšana tādās svešvalodās, kuras viņi neprata, un šīs spējas konkrētā situācijā viņiem nāca no Svētā Gara.

Dievvadība cilvēka dzīvē izpaužas 2 līmeņos: tad, kad savu dzīvi vada paša ,,ego’’ un kad to uzticam Kristum- Mīlestībai. Nevienā gadījumā nav viens iespējamais dzīvesceļš (fatālisms). Tā ir nepareiza izpratne teicienam ,,Ne matiņš no galvas bez Dieva gribas nenokritīs’’. Pamatlikums ir cilvēka brīvas gribas izvēles likums. Ego vadības gadījumā vadība notiek:

-Kristum, kas ir klātesošs jebkurā cilvēkā, klusāk vai skaļāk mudinot cilvēku kļūt par Dieva Bērnu caur sirdsapziņu vai ,,ziņu’’- kā izdarīt pareizo izvēli,

-caur ,,cēloņu- seku’’ (karmas) likumu dodot cilvēkam dzīvē iespēju iet no krustojuma uz krustojumu, taču katrai izvēlei, kur nogriezties, ir noteiktas sekas, kur cilvēks nonāk, kas ar viņu notiek.

Arī Kristus vadītam cilvēkam ir izvēles, bet tā vairs nav maldīšanās grēku ceļos.

Ar Dieva sargāšanu ir līdzīgi kā ar veselību- ne visas nelaimes tiek novērstas, bieži Dieva Bērni pakļauti īpaši smagiem pārbaudījumiem. Bet tas neatceļ sargāšanu daudzos citos brīžos, ko īsteno sargeņģelis.

Cilvēks ar savu pārdrošību, nezināšanu nedrīkst ,,izaicināt’’ Dievu-paļaušanos. Ir jāpiestrādā pie drošības. Pareizs ir teiciens: ,,Kas pats sevi sargā, to Dievs sargā!’’

 

•  Draudze. Cik būtiska ir piederība pie draudzes- baznīcas?

Draudze ir vienas konfesijas ticīgo kopiena, ko apvieno dievkalpojumi un cita reliģiskā un sociālā darbība, parasti arī dievkalpojuma vieta- baznīca. Jēdzienu ,,baznīca’’ nereti lieto kā sinonīmu,,draudzei’’.

Pirmkārt, otrkārt un treškārt izšķirošās pēcnāves (arī tagadējai) mūžīgajai dzīvei, pestīšanai ir personīgās attiecības ar Dievu. Taču Bībelē uzsvērta nepieciešamība būt brāļiem- dzīvot kopienā: kopīgi lūgt, noturēt dievkalpojumus, mīlēt un atbalstīt vienam otru. Ir norādes uz kopīpašumu un kopīgu saimniekošanu. Klosteri kā no grēcīgās pasaules norobežota vide un teritorija nav Bībelē un Ješua Kristus darbībā pamatota. Ješua Kristus nevis norobežojās no grēciniekiem, problēmām, kārdinošas vides, bet gāja tur iekšā un pārveidoja ar savu piemēru un vārdu ļaudis. No grēka nevar norobežoties aiz mūriem, jo, ja tas Tevi valda, tad tas ir iekšā, ja nevalda- Tu esi visur no tā pasargāts. Nav Bībelē minēta vajadzība būt mūkiem- vientuļniekiem.

Redzot Baznīcas grēkus un konfesiju maldus, viena iespēja ir mūsdienās populārā pašradītā reliģija. Bet… bez ļoti dziļas Bībeles izpratnes tā var iekļūt vēl lielākos maldos nekā Baznīca. Bez tam Ješua sekotāji aicināti būt starp ticības brāļiem. Būtu bibliski, ja cilvēks atrod savu draudzi ar vienādu ticību, līdzīgu dzīves uztveri. Ja tas nav iespējams, tad tomēr saikni ar dievnamu un draudžu norisēm nevajadzētu saraut, kaut arī saglabājot savu pozīciju (identitāti), ticību. Būt klātesošs var būt arī neesot vienam no… Kāpēc? Draudzēs ir daudz īstenu Dieva Bērnu un baznīcās tiek sludināts arī patiess Dieva vārds.

 

 

• Kas ir Baznīca?

Pastāv pareizi dažādi izpratnes līmeņi, kas ir baznīca:

-dievnama ēka,

-draudze kā garīgs un sociālpsiholoģisks (mazās sociālās grupas) veidojums,

-draudzes ,,garīgais ķermenis’’: kopdvēsele un kopgars,

-visi konkrētai konfesijai piederošie Latvijā- Latvijas baptistu Baznīca, šeit varianti var būt dalījums: mūsdienu draudzes vai visu laiku Latvijas, baptisti, luterāņi, katoļi utml.

-Latvijas Baznīca- visu Latvijas konfesiju visas draudzes, konfesiju vadība to mijiedarbībā- Latvijas Baznīca, šeit varianti var būt dalījums: mūsdienu draudzes vai visu laiku Latvijas, baptisti, luterāņi, katoļi utml.

-visas pasaules vienas konfesijas piederīgie- Luterāņu Baznīca, tiesa, konfesiju iekšienē var būt atzari, piemēram, luterāņu Misūri sinodes Baznīca, , šeit varianti var būt dalījums: mūsdienu draudzes (atsakoties nokrustnešu nodarītā ļaunuma) vai visu laiku grieķu vai slāvu pareizticīgie, baptisti, luterāņi, Romas katoļi utml.

-visas mūsdienu konfesijas, cilvēki, kas sevi uzskata par kristiešiem- Baznīca,

-visu laiku kopš Ješua Kristus mācekļiem visi, kas sevi uzskatīja par kristiešiem- pamatā ar jēdzienu ,,Baznīca’’ es lietoju šo līmeni;

-visu laiku visu konfesiju cilvēki, kurus vada Kristus, kuri ir pestīti, ie Dieva Bērni; Dieva acīs tikai šī ir īstenā Baznīca- Dieva Baznīca.

Baznīcā (draudzē) galvenais, kam jābūt (sūtība):

• Pareiza Labā Vēsts*- kā cilvēks tiek pestīts

*Bieži šī Vēsts ir pretrunīga: pilnīgi pretēji skaidrojot būtību vai arī pareizi skaidrojot Bībeli (kļūst jauns cilvēks), bet maldinoša caur liturģiju (,,Tu esi grēcinieks (vecais cilvēks)’’.

Baznīca ir vieta, kur vienu reizi mūžā atgriezties no grēkiem, tikt pestītam, šķīstītam, pieņemt Kristu- Mīlestību un Patiesību sirdī par vadoni, lai turpmāk vairs negribētos grēkot, tā kļūstot par Dieva Bērnu.

• Pareizs Dieva vārds Kristū: Mīlestībā** un garīgajā laukā (bibl.,,teltī’’***), ko Dievs deva savai tautai un kuras ietvaros mācīja arī Dieva Dēls- Bībeles skaidrojums (interpretācija)

**Nereti Dievu ,,pasniedz’’ nevis kā Mīlestību, bet kā bargu soģi (ja Tev ir pestīšana- Dievvadība sirdī, Tu negribēsi darīt slikto- Tev nav jājūt bailes par sodu), kā tādu, no kā jābaidās (faktiski ,,bijāšanu’’ jāsaprot kā respektēšanu).

***Jūdi noraidīja Ješua- savu Mesiju un uz laiku ir izgājuši no Dieva ,,telts’’. Bībeles patiesās izpratnes atslēgas tika atdotas Pēterim- Ješua sekotāju vadonim, bet Nīkaja koncils pēc Romas imperatora Konstantīna prasības arī izveda kristiešus no Dieva jūdiem dotās ,,telts’’, kur tie bija ,,zari uz eļļaskoka (vīnogulāja)’’, atsakoties no Bībeles- arī Jaunās Derības izpratnes (interpretācijas), kādu lietoja jūdi, kādu lietoja arī Ješua mācīdams ar vārdiem un darbiem.

• Baznīca ir vieta, kur izpaužas brāļu mīlestība caur saskarsmi un sadraudzību, caur izpalīdzību/dalīšanos savā kopienā (neviens nav trūkumā)

• Baznīca- pasaules sāls****

****Nedaudz patiesi ticīgo caur lūgšanām notur tautu, vietējo kopienu, cilvēci no pašiznīcināšanās ļaunumā, no haosa

• Dievkalpojumam nav jābūt izrādei, kur mācītājs, koris un vēl kas sniedz priekšnesumu, bet baznīcēni bez entuziasma noņurd dziesmu, noskaita liturģisku tekstu vai arī ,,priecājas’’ samākslotās vai transa emocijas dažās brīvbaznīcās

• Dievkalpojums baznīcā ir vieta, kur patiesi draudze slavē Dievu dziesmās un runās

•  Dievkalpojums baznīcā ir vieta, kur patiesi draudze arī mācās (bet ne tikai dievkalpojumā)- caur Svētajiem Rakstiem tiek veicināta pašpilnveide: morālo uzdevumu īstenošana (piemēram, ,,valdiet pār zivīm ūdenī un putniem gaisā’’) un garīgā mūžizglītība Bībeles ,,teorijas’’ sapratnē- ,,esiet pilnīgi kā Jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs’’.

 

•  

 

• Vai Baznīca ir tāda, kādai tai jābūt, un pilda savu sūtību?

Visos laikos un vienmēr baznīcās (draudzēs) ir bijuši procesi, notikumi, Dieva Bērni un Dieva meklētāji, kas īstenojuši baznīcas būtību/sūtību. Tam ir milzu nozīme kopienu, tautu, cilvēces vēsturē, attīstībā. Bet novirzes no būtības/sūtības varbūt ir viens no iemesliem, kas ne tikai pilnvērtīgai šai dzīvei un mūžīgai dzīvei pazudinājis milzums daudz cilvēku, bet arī novedis cilvēci pašreizējā strupceļā.

Draudzes un konfesijas ir ļoti dažādas un lielākoties ir tālu no būtības/sūtības, taču atsevišķas draudzes, īpaši brīvbaznīcās piepilda kādu no minētajiem nosacījumiem, bet atsevišķas- ir tuvu tam visā. Ja par Baznīcu uzskata pasaules vai valsts visu to ļaužu- organizāciju kopumu, kas sevi uzskata par kristiešiem, vai kādas konfesijas draudžu kopumu, tām ir no Augšienes jāpārdzimst, jāpārkausējas sajaucoties, un tad būs viena- Dieva Bērnu Baznīca. Baznīcas reformu nevar izplānot un īstenot cilvēku prātā un spēkā. Tā ir Garīgās Atmodas sastāvdaļa.

• Vai var ko darīt?

Jā un nē. Tā var būt tikai ierosme (iniciatīva) no Augšienes. Bet to var lūgt. Tai var gatavoties.

• Ko darīt?

Būt pašam šādai baznīcai- gan ikdienā, gan draudzē. Izplatīt šo redzējumu. Kļūt par pārmaiņu aģentu, ja uz to aicinājums. Meklēt domubiedrus. Mainīt savu esošo vai dibināt jaunu draudzi. Laist savu viedokli apritē, rosināt diskusijas. Baznīcas pārveides sākums un dzinējspēks var būt tikai no apakšas ar atsevišķu gaišo mācītāju atbalstu.

Jāiet atpakaļ atjaunotnes pārmaiņās līdz Bībeles un kristiešu atsevišķu periodu dzīvesveida un svētdarbībusaknēm: gan konciliem, kuros atmeta judaisko Bībeles (

arī Jaunās Derības) izpratni un citas paradigmas, citur- līdz Pāvilam/nejūdu pirmdraudzēm un Pēterim, bet citur- pat līdz Ješua Kristus personībai (jo ne visa viņa mācība ietverta Bībelē vai tās līdzšinējos skaidrojumos), viņa lūgšanu un dievkalpojuma ar mācekļiem praksei (Vai Ješua tagad iederētos kaut vienā konfesijā vai brīvbaznīcā?). Jāizvērtē visi zināmie Bībeles teksta labojumi, Bībeles kā kanona tapšanas laika izvēles starp iekļautajiem (akceptētajiem) tekstiem un atmestajiem.Tas viss būtiski tuvinātu Kristum gan Baznīcas liturģiju, gan mācības saturu, gan draudžu darbību kā ,,zemes sālij’’. Otrs- Baznīcas pārtapšana nevar notikt bez salīdzināšanās par grēku pret Svēto Garu (mācības sagrozīšanu, īpaši, neskaidru Labās Vēsts skaidrojumu, Aizvietošanas teoloģiju), pret ebrejiem, pret latviešu un citām tautām par vardarbīgu ,,evanģelizāciju’’ un vienkārši apspiešanu, par Zemes (dabas) pārvaldnieka lomas ignoranci, par mācītāju noziegumiem, divkosību, atsauces uz Ješua imantošanu personīgai labklājībai, varai u.c..

Atgriešanās no grēka var būt arī tīri praktiska- zemes/mežu īpašuma atdošana tautai, jo tos no baltiem kādreiz atņemtā vācu baroni ,,dāvināja’’ baznīcām, lai tās stiprinātu paklausību viņu varai. Izmaiņas var būt ļoti sarežģītas: dzīve kopienā un/vai sociālā vienlīdzība/dalīšanās brālu starpā, desmitā tiesa, sabats, Ziemassvētki, kāju mazgāšana un maizes laušana dievkalpojumos, dievkalpojums kā sapulce, nevis ,,priekšnesums’’, jābūt cita līmeņa saskarsmei, atklāsmēm, redzējumam par misiju, pat brīnumiem u.c.

Trešais- kristīgās Baznīcas jauna vieta teosistēmā: starpreliģiskā sadarbība un Ješu Kristus lomas redzējums ,,no ārpuse’’- citu reliģiju mācību (ne teologu) skatījumā, piemēram, kā to aprakstījis krievu pareizticīgo priesteris Meņs.

Viss reformējamais nenozīmē, ka var vērsties pret baznīcu kā tādu, to nicināt.

• Kas darīs?

Baznīcu pārtapšanu neierosinās un nevadīs ne konfesiju, ne draudžu vadība. Tie būs Dieva Bērni- pārmaiņu aģenti no apakšas.