Labā Vēsts- ,,atbrīvošana no cietuma''.

Kristus, kas mājoja cilvēka Ješua ķermenī, ne tikai deva atbildi- teoriju. Viņš veica atbrīvošanas aktu. Un te atkal var atpazīt daudzu reliģiju arhetipus- piepildītos priekšstatus.

Es Ješua paveikto salīdzinu ar kāda vīra veikumu, kurš bija pietiekami apbruņots, ka ielauzās cietumā, atlauza tās vārtus un durvis gaiteņos un kamerās (atbrīvošanas akts) un teica ieslodzītajiem ,,Jums ir iespēja tikt brīvībā. Skrieniet pa tiem un tiem gaiteņiem uz tiem vārtiem (Labās Vēsts pasludināšana un ceļa parādīšana)''. Bēgt vai nebēgt no cietuma ir katra paša izvēle un šis ceļš arī pašam ir jānoskrien- neviens ieslodzīto nenesīs. Lai atbrīvotos gan indivīds, gan kopiena no karmas sekām, vispirms savs pārkāpums Dieva priekšā ir jāsaprot garīgi, par to rūgti jāsāp sirds un jāvēlas no tā atbrīvoties, jālūdz vispirms cilvēkam (citai kopienai utm.), tad Dievam piedošana un ar Dievpalīgu jāatgriežas, radot sirdī (kopienas kopīgajā dvēselē) stāvokli, ka tādu pārkāpumu vairs nevēlas darīt, pat nevar izdarīt (jo, ja Tevi vada Dievs, viņš nevada uz grēku).

Labā Vēsts nav tikai kristiešu monopols. Katrs, kuru vada Mīlestība, ir ar to samērojams, jo Dievs ir Mīlestība un nav cits Mīlestības avots kā Dievs. Savukārt ne uz katru, kurš sevi uzskata par kristieti, Labā Vēsts attiecas, bet tikai uz to, kurš ir atgriezies, pieņēmis Kristus vadību dzīvē. 

Tālāk fragments no autora sastādītrās kristietības vārdnīcas:

• Kas ir Labās Vēsts būtība, vienlaikus: Jaunās Derības, kristietības sūtība?

Labā Vēsts ir ziņa par daudz vienkāršāku veidu tikt pestītiem- atbrīvotiem no atbildības mūžīgajā dzīvē par grēkiem (izeja no karmas likuma, Pārdzimšanu Apļa (Loka) Austrumu izpratnē).

Ja pirms Ješua ,,krusta nāves’’ Golgātā pestīšanu varēja iegūt tikai nepārkāpjot dzīvē nevienu bausli, Austrumos- izejot 8 vai 12 ,,soļu’’ ,,programmu’’, kas bija iespējams atsevišķiem no miljoniem, tad ,,krusta nāves’’upuris deva iespēju visu tautu piederīgajiem daudz masveidīgāk un vienkāršāk iegūt mūžīgo dzīvību- vajag pēc grēkatziņas, grēknožēlas, piedošanas lūgšanas cilvēkiem un Dievam un noslēgumā- atgriešanos no grēkiem (kad to vairs nevēlas)- sirdī par vadoni sev dvēseles ,,ego’’ vietā ielaižot Kristu- Mīlestību, tā kļūstot par jaunu (citu) cilvēku, un ar to agrākie grēki tiek pilnīgi izdzēsti; tie vairs netraucē nonākt Debesīs. Taču bez cilvēka pārtapšanas un Ješua nozīmes, šī pestīšanas ,,mehānisma’’ izpratnes visciešākajā Dievtuvumā nenokļūt.

Taču Jaunās Derības, kristietības sūtība nav tikai šo ziņu pavēstīt, veicināt tās kā ticības pieņemšanu. Tā arī ir liecība, ka Ješua šo iespēju pasludināt šādu vēsti radīja. Salīdzinājumā: viņš izlauza cietuma vārtus, sasēja sargus, atslēdza visas gaiteņu un kameru durvis un pateica ieslodzītajiem, pa kurieni nokļūt brīvībā. Bet, vai šo iespēju izmantot, ir katra cietumnieka ziņā.

 

• Kā notiek ,,pestīšana’’?

Saskaņā ar Bībeli pestīšana ir glābšana, kuras iespēju ikvienam rada Ješua ar sava ķermeņa nāvi pie ,,krusta’’*. Taču tas nenotiek automātiski. Lai gan daudzviet Bībelē tas uzsvērts, ka kuru vada Kristus Mīlestība, nevis savas dvēseles ego, tādēļ vairs , faktiski Baznīca ar savu liturģiju rada daudzos maldīgu pārliecību: ,,svētdien izsūdzu grēkus, zinu, ka Jēzus man tos ir piedevis, taču pa nedēļu sagrēkošos atkal, svētdienā izsūdzēšu, un atkal šie grēki tiks atlaisti’’. Cilvēks atgriežoties- pieņemot par savu vadītāju Kristu- Mīlestību, vairs pēc būtības nav ,,nabaga nevarīgs grēcinieks’’, tā vairs nav viņa būtība (identitāte), bet viņš/viņa ir uzvarētājs. Tīši vai netīši viņš vēl var izdarīt domās, vārdos vai darbos ko Dieva bērnam neatbilstošu, bet tas ir izņēmums. ,,Kad viņš paklūp, tas tomēr nenokrīt pilnīgi zemē, jo Tas Kungs tur viņa roku’’ (psalms 37:24). Tikai tad cilvēku mūžīgajā dzīvē atbrīvo no grēka sekām, (Austrumu izpratnē- no karmas), ja viņš ir pārtapis (transformējies). Bez tam, lai sasniegtu Bībelē apsolītos Debesu mājokļus, arī jāsaprot Ješua Kristus loma, Dieva nodoms šajā procesā. Par kristīšanu skat. atsevišķi. Tās nozīme izriet no jau teiktā. Bet kā ar ,,labajiem darbiem’’, dzīvesveidu? Tie taču neglābj. Jā, ja tā ir ārēju noteikumu, uzskatu diktēta darbība. Bet, ja cilvēks pieņēmis Kristu par vadītāju, tad labie darbi, dzīvesveids ir tā pazīme. Pārveidots Dievlīdzībā cilvēks nevar būt bez tā.

Bet no kā tad notiek glābšana pestījot? No elles (sīkāk pie šī jēdziena).

*,,Krusts’’- vēsturiski precīzi- tā bija romiešu nāvessoda izpildes T formas koka konstrukcija). Bet simbols- kristiešu lietotā krusta zīme ir sens cilvēcei pazīstams simbols. Kristieši to sāka lietot Romas katakombās ap 4-5 gadsimtu. Sākotnēji kristiešu simboli bija zivs (kļūt par cilvēku zvejniekiem), Kristus monogramma, balodis, kā arī pārreliģiskā Dieva zīme- vienādmalu trīsstūris.

 

• Ko nozīmē ,,ticēt’’?

No jēdziena ,,ticēt’’ izpratnes ir atkarīga pestīšana (Kas tic un top kristīts, tiks pestīts).

Ikdienā ar ,,tic’’ saprot to, ko savām acīm klātesošu nav redzējis. Mēs ticam, ka Antarktīdā dzīvo pingvīni. Ticība Dievam nepaliek šādā līmenī.

Bērns vecākiem un seko tiem. Bet reizēm neklausa un aizskrien sāņus. Ticība Dievam nepaliek šādā līmenī.

Musulmaņi tic Jēzum kā lielam pravietim, apkopojošo reliģiju, piemēram, bahaisma, vai Austrumu reliģiju atzaru pārstāvji- kā lielam Skolotājam (guru), ortodoksālie jūdi- kā viltus Mesijam. Bet tas nenozīmē ,,ticēt Jēzum’’.

Ticība Dievam, Kristus pieņemšana nozīmē nodot savas dzīves vadību no sava ,,ego’’ (dvēseles) Dievam- Mīlestībai. Un ticība Dievam, protams, ietver arī ,,būt pārliecinātam par’’ un ,,paļaujas uz’’.

Lūk tāpēc ,,ticība Dievam’’ atšķiras no Kristus sekotāja ticības Muhamedam vai Sātanam. Pirmajā gadījumā mēs nenoliedzam, esam pārliecināti parMuhameda vēsturisko darbību, bet nepaļaujamies uz viņu, neatdodam viņa mācībai savu vadību. Otrajā gadījumā mēs esam pārliecināti par to, ka tas, kas teikts Bībelē par Sātanu, ir patiesība, bet nepaļaujamies uz viņu, neatdodam viņam savas dzīves vadību.

Jēdzienam ,,ticēt’’ Bībelē ir vēl kāda būtiski atšķirīga nozīme. ,,Ja Jūsu ticība būtu kā sinepju graudiņš, un Jūs pavēlētu šim kalnam mesties jūrā, tas to darītu’’. Šeit ir runa par . Arī šeit ir runa par pārliecību, uzticēšanos, ka Dievs, pat dievišķais spēks, dievišķa būtne to darīs, ko lūgsim, bet šeit ir arī prasme ,,strādāt ar domu, psihes enerģiju’’. Pat Labo Vēsti nezinošie maoru priesteri XIX gadsimtā prata izsaukt vulkāna izvirdumu, kas iznīcināja pasaulē lielākās un skaistākās ģeotermiskās terases, uz kurām bija sākuši plūst tūristi, ievazājot ciltī, no kuras nāca gidi, alkoholismu un prostitūciju. Rakstīts pardažādiem psihiskās enerģijas izmantošanas gadījumiem Tibetā un citur. Bībelē tas parādās jūras un Jordānas ūdeņu atvilkšanā, lai tās šķērsotu, Jēzusvētras apsaukšanā (ak Jūs, mazticīgie!’’ u.c.