• Baznīcas attieksme pret jūdiem. Kāda ir jūdu ticības un ebreju tautas saikne ar Kristus mācību un pestīšanu?

Sākotnēji Kristus sekotāji ir jūdu reliģijas atzars, kaut arī jūdu vadoņi to uzskata par maldu mācību. Tad Pāvila un citu lielo evaņģēlistu laikā kristieši- jūdi ir Eiropas kristiešu Skolotāji. Kad Kristus Labā Vēsts kopienā jau apvienojusi daudz ļaužu visā Romas impērijā, kristietība ir ļoti daudzveidīga uzskatos, bet tā vēl nav, vismaz visaptveroši (izņemot daži dižie baznīctēvi), atdalījusies no jūdiem, kaut arī daudzajās mācībās un tradīcijās ir liela vietējo ticējumu, ieražu ietekme, ko jūdi uzskatītu par pagānismu. Nīkajas koncils 325.gadā ir pagrieziena punkts, kur jūdu ticības un kristīgās reliģijas ceļi šķiras. Tiesa, kristietības vēsturē var lasīt par pilnīgi citiem jautājumiem, par ko strīdējās un uz kuriem šķietami atbildēja šī koncila dalībnieki. Bet jūdu jautājums un daži citi būtiskie uzskati, kas tiek mainīti, paliek ārpus populārajiem šī koncila aprakstiem. Bet nodalīšanās no jūdiem bija visliktenīgākais punkts. Tiek faktiski pasludināta Aizvietošanas teorija, kas oficiāli joprojām ir Baznīcas uzskatu viens no stūrakmeņiem, lai gan pret to sāk vērsties gan atsevišķas brīvbaznīcas, gan dažas tradicionālo konfesiju draudzes, gan atsevišķi kristieši, arī oficiālā Baznīca lavierē, dažādas konfesijas meklē izlīgumu ar jūdu reliģiskajiem līderiem, ebreju tautu un vietējiem ebrejiem- gan garīgā mantojuma, gan ar piedošanas lūgšanu par holokaustu. Aizvietošanas teorija: kristieši Bībeles apsolījumu saņemšanai esot aizstājuši ebreju tautu, ebreji vairs neesot Dieva izredzētā tauta, jo tā atraidījusi savu Mesiju. Bībelē ir daudz pantu, kas to it kā apstiprina, kā arī daudz pantu, kas apstiprina pretējo, arī Jaunajā Derībā. Jāizstudē visa Bībele kopumā, gan vietas, kur tiešā tekstā runāts par tēmu- jūdu tauta un reliģija, gan kontekstā: par Dieva lēmumu maiņu, par kopienu (tautu) grēku un salīdzināšanos, Dieva attieksmi pret tautām (ciltīm) utt., izprotot Bībelē pausto it kā pretējo uzskatu vienotības- nepretrunīguma (komplementāro) saturu- pretrunīgas domas (tēzes)faktiski veido vienotu ideju (uzskatus, domu). Citādi jūdu tautas un Kristus mācības mijsakarības nesaprast. Un, lūk, savienotājposms starp ideju par ebreju ,,atmešanu’’ un izredzētās tautasstatusa saglabāšanu: ,,Kaut arī tie mitīs savu ienaidnieku zemē, es tos nepametīšu, neatstāšos no viņiem, negribēšu viņus piebeigt un lauzt savu derību ar tiem, jo Es esmu Kungs, viņu Dievs’’ (3.Mozus 26:44). Neviens cilvēks, neviena tauta Dievam tiktāl neriebj, ka, kamēr tā pastāv Viņš nedotu tai(viņam) atgriešanāsiespēju.

Ko nozīmē izredzētā tauta? Neviens jūds pestīšanu par piederību tautai vai reliģijai, kas noraidījusi Mesiju, nesaņem. Izredzētība nozīmē īpašu lomu cilvēces vēsturēDieva pestīšanas plānā: sirds apcietināšana, lai Kristu varētu pieņemt citas tautas, par to piedzīvojot milzu ciešanas: maldu mācību (Mesijas atraidīšanu),izraidīšanu (trimdu) no Apsolītās Zemes, vajāšanas, genocīdu dzīvesvietās un noslēgumā holokaustu. Bet arī milzu ,,ieguvumus’’: tautas neizzušanu izkaisītiem 2 tūkstošus gadus svešumā zem spaidiem, tautas attiecību saglabāšanu (kaut arī maldu mācības ietvaros) ar savu Dievu, tautas mentalitātes, vēlmes atgriezties Apsolītajā zemē saglabāšanu, visbeidzot- valodas atdzimšana ikdienas saskarsmē; tam sekojoša savas zemes atgūšana, atgriešanās, sava valsts, tās uzvara pār milzīgu apkārtējo pārspēku, tās neticamais uzplaukums, mesiānisko jūdu kustības rašanās un strauja izplatība. Tie visi ir Bībeles pareģojumu piepildījumi. Dievs ielicis ebreju mentalitātē vislielāko gudrību un saimniecisko prasmi izdzīvošanai: amatnieku prasmes, talantu tirdzniecībā, finansēs, zinātnē un tehnoloģijās, politikā utt. Dievs viņos ielicis savstarpēju izpalīdzību (solidaritāti), sadarbību, kopienas garu, un galvenais- garīgā likšanu attīstības/praktiskās dzīves pamatā. Bez tā viņi kā tauta neizdzīvotu trimdā. Kāda tur atmešana!

Paliek atvērts jautājums: ,,Ja jūdi būtu pieņēmuši Ješua Kristu kā Mesiju, vai tad pārējai cilvēcei pestīšana būtu liekta?’’ Nē! Ir teikts: ,,Pestīšana nāk caur jūdiem!’’’. Vai viņiem bija izvēle pieņemt Ješua Kristu kā Mesiju, bet Dieva pestīšanas plāns piepildītos?Dievs vienmēr personām, gan tautām dod izvēles iespēju. Tātad būtu cits variants- pestīšanas scenārijs!?Sākotnēji Ješua apgalvo, ka ir sūtīts pie savas tautas avīm- atsakās dziedināt nejūdu (atņemt maizi bērniem atdodot to suņiem), bet vēlāk nostādne mainās.

Sākotnēji uz Zemes ir viena Dieva ,,telts’’- viens Dieva garīgais lauks. Tas ir pieejams ebrejiem. Viņi maldās- te vairāk vai mazāk ir ar Dievu, mitinās šajā teltī, kas dota Bībelē, un tad atkal atkrīt no tās.

Ješua Kristus nebūvēja jaunu telti, bet to paplašināja- padarīja pieejamu visai cilvēcei. KopšJešua Kristus darbības, ko jūdu garīgie līderi, vairākums tautas neatzina par Mesiju, jūdu reliģiskā darbība atkal ir ārpus telts, lai gan ar to saistīta. Kad kristietībā notika pagrieziens uz reliģisko antisemītismu, ieviesa aizvietošanas teoloģiju, neskatoties uz Vecās Derības atzīšanu, kristietība arī ir izgājusi ārpus jūdiem dotās īstenās Dieva telts. Kristietība izveidoja pati savu garīgo lauku, kam, protams, ir mijiedarbība ar Dieva doto telti. Tā nu īstenā Dieva telts ir tukša, bet gan jūdi, gan kristieši uzbūvējuši sev pagaidu mitekli. Gan jūdi, gan patiesie Kristus sekotāji pirms Beigu laikiem atgriezīsies savstarpējā mijiedarbībā (savstarpējā subordinācijā- eļļas koks un tā zari) ar īstenu Mesijas izpratni un vadību Dieva teltī.

Ješua Kristus nodeva Pēterim Debesu atslēgas. Kas tās ir? Ar pestīšanu tas saistīts tiktāl, ka caur Pētera dibināto Baznīcu cilvēkiem būs iespēja kļūt par Dieva Bērniem un tā tikt pestītiem. Taču tā ir arī atslēga Bībeles izpratnei. Jūdu teologi lieto vairākas metodes Vecās Derības tekstu izpratnei, un daļa no tām ir jāpielieto, lai pareizi izprastu Ješua Kristus mācību. Piemēram, tiek skatīti vārdu salikumi, vārda sakņu līdzība, dažos vārdos atsevišķi (autonomi) ietverti citi vārdi (ja atmet kādus burtus), lietota teksta burtu pārkārtošana un plaši pazīstamā vārdu summas salīdzināšana (ivrītā katram burtam atbilst skaitlis). Nevienu no šīm metodēm nevar lietot tulkojumā- tikai orģinālā senebreju valodā, tāpēc tajā ir uzrakstīta arī Jaunās Derības versija. Diemžēl kristietība, rakstot Jauno derību grieķu valodā, kā arī pēc Nīkaja koncila šo atslēgas pieeju pazaudēja, citādi Baznīca neaizietu maldu ceļos. Kaut vai viens piemērs- slavenais simbols ,,alfa’’ un ,,omega’’. Ja to saprot tikai kā alfabēta (šinī gadījumā- grieķu) pirmo un pēdējo burtu, tas izskaidro maz, bet ieliekot alfas un omegas vietā senebreju- Dieva valodas pirmo un pēdējo burtu, ko lietoja Dievatklāsmēs Ješua Kristus (kaut Viņa sadzīves saskarsmes valoda bija aramiešu), ir daudz dziļāka jēga. Mesiāniskie jūdi un ,,alternatīvās kristiešu draudzes’’, no kurām daudzas pulcējas ap Visu nācijas baznīcu Jeruzalemē, sāk lietot šo atslēgas daļu Jaunās Derības, arī Vecās Derības izpratnē. Vēl atslēga bija saziņas iespējas (tiešais vads) Baznīcas vadītājam ar Dievu, tiesa- atšķirīgi kā jūdu virspriesterim, kuram bija iekārta, kurā nolasīt Dieva vēstījuma tekstu. Pāvestu un citu konfesiju līderu maldi apliecina, ka šī atslēgas daļa pazaudēta.

Baznīcai ir daudz grēku, bet lielākais no tiem ir pret jūdiem: gan par aizvietošanas teoloģiju, gan attieksmi pret ebreju tautu. Neskatoties uz pāvesta attieksmes maiņu pret jūdiem kopš 1956.gada, Baznīcas (bez)darbības nožēlošanas holokausta laikā, Baznīca šo tūkstošagadīgo grēku pret ebreju tautu un Dieva vārdu un apsolījumiem jūdiem līdz galam nav atzinusi. Bet bez grēkatziņas, grēknožēlas, piedošanas lūgšanas ebreju tautai un Dievam un atgriešanās no šī grēka Baznīca Dieva teltī pirms Beigu laikiem nevar ieiet. Un Baznīca patreizējā veidolā to neizdarīs. Tā būtiski pārveidosies (transformēsies), un salīdzināšanos procesu no apakšas izies atsevišķas draudzes, kristieši, kuri arī būs Dieva Bērnu Baznīca- Kristus Baznīca, bet patreizējie iestādījumi zaudēs jebkādu garīgo autoritāti- saikni ar Dievu. Tā dalīsies tie platie un šaurie vārti attiecībā uz Baznīcu un tai piederīgajiem.

Noslēgumā: ,,Kas tevi [Israēlu] svēta, būs svētīts, kas tevi nolād, būs nolādēts’’ (4.Mozus 24:9).

 

• Ko Bībelē saprot ar vārdu pasaule?

Bībeles latviskā tulkojumā izteikta briesmīga doma, ka, ja jūs mīlat pasauli, tad Debesīs nenokļūt. Vai tad nedrīkst mīlēt Zemes dabu, ceļojumus pa dažādām zemēm, tur mītošās tautas. Nebūt nē. Nākošajā jautājumā ir pierādīts pretējais.

Ar pasauli Bībeles tulkojumā domāts cilvēces vairākums, tajā valdošās dvēseles iekāres pēc baudas, varas, bagātības, ērtībām utt., kas ir pretējas Dieva noteiktajā cilvēka dzīves jēgai.

 

• Vai kristiešiem jāiesaistās zemes dzīves pilnveidē? Ko nozīmē ,,kristieši- zemes sāls’’?

Daudzi uzskata, ka nav jāiesaistās, piemēram, vides aizsardzībā. Ješua esot nācis uz Zemes, lai atpestītu cilvēkus, nevis uzlabotu Zemi, kamtāpat pie Viņa otrreizējās atnākšanas jāsadeg, jā pārveidojas.

Taču, ja cilvēks pieņem sirdī Mīlestību, tā liek viņam darīt labu- gan cilvēkiem, gan dabai. Mūsdienās tas apvienojas, pie tam jebkura vietēja rīcība ietekmē visu Zemes dabu un tālu citur dzīvojošos cilvēkus.Dievs mums ir uzlicis Zemes pārvaldnieka misiju (skat.nākošo jautājumu). Nosaucot savus sekotājus par sāli, Ješua uzliek viņiem uzdevumu esot būtiskā mazākumā ar savu pretdarbību ļaunumam, iespēju robežās sakārtojot zemi un cilvēkus, neļaut pasaulei ,,sabrukt zem ļaunuma nastas’’.

 

• Ko nozīmē uzdevums cilvēkam ,,valdīt pār putniem un zivīm?’’?

Mūsdienu valodā (terminoloģijā) to . Dievs uztic cilvēkam nama- Zemes pārvaldnieka lomu. Pārvaldniekam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums rūpēties par namu- Zemi, lai tas būtu kārtībā, lai tajā dzīvojošajiem klātos labi. Nekādā ziņā ne izsaimniekot, izniekot resursus. Par to būs jāatbild. Bez tam Dievs uzticēja Zemi cilvēkam pirms grēkā krišanas tad, kad Ādams (cilvēks) vēl bija vienots ar Dievu, pār viņu vēlnevaldīja kārdinājumu ,,ego’’. Senebreju valodā, kādā tapa Mozus grāmata, kas Bībelē apraksta radīšanu, ir 2 vārdi- jēdzieni cilvēkam: pirms un pēckrišanas grēkā. Tekstā par valdīšanu lietots termins, kas apzīmē bezgrēcīgo cilvēku. Ar ,,valdīšanu’’ cilvēks īsteno sev uzticēto misiju- būt Dieva līdzstrādniekam, līdzradītājam- Zemes, dabas veidotājam un pārveidotājam.

Kāda saistība uzdevumam pārvaldīt vidi ar ikdienas dzīvi? Mēs pieņemam lēmumu ar kādu transporta līdzekli pārvietoties, no kā un cik lielu māju, kur būvēt, ko ēst, ko valkāt, vai siltināt māju, par ko balsot… Ikviens no tiem sastāda daļu no ietekmes uz visas Zemes vidi un cilvēci.

 

• Vai Baznīcai ir grēki? Kādi?

Vai ir tikai individuāls grēks vai arī pastāv kolektīvs grēks? Bībelē uzrādīti grēki pilsētām (kopienām), tautām. Vai iespējams institūcijas-draudzes grēks? Bībelē ir smaga apsūdzība jūdu sinedrijam, farizejiem un rakstu mācītājiem un tiem, kas viņiem seko (,,Sit Viņu krustā!’’). Bībelē nav runa par Baznīcas grēku, jo Jaunās Derības tapšanas laikā Baznīca mūsdienu izpratnē vēl nepastāvēja. Bet baznīcām-draudzēm grēki uzrādīti Pāvila vēstulēs. Tādēļ Baznīcas grēks izriet no Bībeles konteksta.

Kādi ir Baznīcas grēki?

Pret Svēto Garu- Bībeles apzināta sagrozīšana gan tā tekstu grozot (varbūt jau saliekot kanonu?), gan- jo īpaši, skaidrojot (interpretējot). Visļaunākā ir maldu izplatīšana par pestīšanas būtību- kā tapt pestītam, kas izpaužas gan tā, gan šitā skaidrojot (nekonsekvencē), gan liturģijā (visi kristieši- nabaga (neatgriezušies ?) grēcinieki, bet, ja kristieti vada Dievs, kā var uzskatīt, ka ik nedēļu viņi visi sastrādā grēkus). ,,Evanģelizācija’’ ar zobenu- dodot tautām pretkristīgu (anrtikristīgu) pakļaušanas un savtīgas izmantošanas vēsti Mīlestības Labās Vēsts vietā.

Vēsturē tik bieži Baznīcas, mācītāju, klosteru utml. darbu kliedzoša neatbilstība vārdiem, tā zaimojot Dieva vārdu.

Aizvietošanas teoloģija.

Bībeles atslēgas atmešana.

•  

Cilvēka dabas vides pārvaldnieka lomas aizmiršana utml., viduslaikos patapkarojot dzīvi saiknē (harmonijā ar vidi, tās izpratni) kā pagānismu, kā rezultātā- līdzatbildība par pasaules ekoloģiskās katastrofas draudiem.

Pret tautām- arī latviešiem (baltiem)- kā tika ieviesta un uzturēta (barona atbalstītāji) kristietība.

Šķelšanās, naids savā starpā.

Sadarbība ar diktatoriskiem, nežēlīgiem režīmiem (kolaboracionisms).

Mācītāju, pāvestu amorialitāte (dzimumnoziegumi, zagšana, liekulība u.c.).

Kāpēc Baznīcai jāiziet salīdzināšanās process? Tikai tāda- attīrījusies Baznīca vispār ir Dieva Baznīca, tikai tāda var piedalīties garīgajā atmodā, kas var radīt pagriezienu uz pilnvērtīgu attīstību XXI gadsimtā (ja Dievs dos iespēju) vai/un Būt Dieva Bērnu kopiena, Dieva gribas īstenotāji Beigu Laikā.

Vai Baznīcas salīdzināšanās ir iespējama? Ne jau no augšas, ne jau saglabājoties tam milzim, kas tā ir pašreiz. Salīdzināšanās notiks no apakšas, atsevišķiem Dieva Bērniem un draudzēm. Tā nevar nenotikt.

 

• Kas ir evaņģelizācija?

Evanģelizācija ir mērķtiecīga darbība citu cilvēku pievēršanai Kristus sekotājiem caur Labās Vēsts apliecināšanu (pasludināšanu).

Evanģelizācija ir ikkatra Kristus sekotāja pienākums (,,Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas…’’).

Maldīgi kristieši domā, ka evaņģelizācija ir runāšana, ,,smadzeņu skalošana’’. Evalģelizācijas galvenā forma ir ar savu dzīvi, ar Baznīcas darbību, īstos vārdus pasakot tikai īstajā brīdī- ļoti personīgi. Tie milzu evaņģelizācijas pasākumi nav noliedzami, bet, tā kā tajā tiek izmantoti un darbojas sociālpsiholoģijas likumi, arī rezultāts pārsvarā ir psiholoģiskā līmenī, ne tik daudz ar paliekošiem rezultātiem. Bet ,,sausais atlikums’’ tomēr ir. Tāpat kā nodarbību cikli Taize u.c. Liela kļūda pārliecināšanā par jebkuru mācību (arī zaļo) ir lietot savus argumentus, kas balstīti savās vērtībās, pasaules skatījumā. Ar jebkuru mērķgrupu jālieto tai būtiska motivācija. Ļoti piesardzīgi, bet ne noliedzoši jāvērtē došanos uz attālām zemēm, cilvēku uzrunāšanu uz ielas un dzīvokļos. Ļoti daudzreiz pat dedzīga evaņģelizācija no sirds rada pretēju psiholoģisku efektu- bumeranga efektu, kad nostiprinās pārliecība pret uzspiesto. Un, ja to papildina vārdu un Baznīcas darbu nesakritība…

Vēsturē un šodienā notikusi milzīga antievanģelizācija: krusta kari, tautu kolonizēšana un apspiešana reizē ar ,,kristīgo vēsti’’, dedzīgo kristiešu jau pieminētās kļūdas…

Ja visās valodās būs iztulkota Bībele (bet tās izpratne no tulkojuma?), par Ješua Kristu būs runāts, nebūt nevarēs uzskatīt, ka visas zemes/tautas ir iepazīstinātas ar Dieva Vārdu (tas ir Beigu Laiku priekšnoteikums), jo šī ,,iepazīstināšana’’ nākusi arī caur antievanģelizāciju.

Taču reālais evaņģelizācijas process notiek, un bieži cilvēku uzrunā viņa gars, kurš ir viņā no Dieva vai Kristus gara klātbūtne cilvēkā, tikai šai vēstij ir jāizlaužas caur masīvo maldus mācības šķērsli ārpusē. Varbūt labākā evaņģelizācija ir atmaskot ,,antievanģelizāciju’’, padarīt cilvēka izvēli ceļā pie Dieva vienkāršu bez konfesionālas un teoloģiskas izvēles/nosacījumu slazdiem?

 

• Kāda ir cilvēka dzīves jēga un misija saskaņā ar Bībeli?

Cilvēces Misija ir būt Dieva līdzstrādniekiem līdzradīšanai uz Zemes, ,,pārvaldīt vidi’’ (skat.šo jautājumu). Tēlaini sakot- Dievs rada ne no kā (mālu), cilvēks to pārveido (krūze). Bībeles senebreju valodā ir dažādi jēdzieni, ko latviski tulko ,,radīt’’. Uz cilvēku attiecas līdzradīšana sākot ar dzīvnieku pievešanu Ādamam, lai viņš dotu tiem vārdus (ne tikai nosaukumus?), (latviskā tulkojuma izpratne to neatspoguļo bez Bībeles oriģinālvalodas ,,atslēgas’’). Cilvēce ir arī iesaistīta materiālā Kosmosa un vienlaikus Debesu cīņā pēc Dieva plāna pret ļaunumu- Sātanu.

Šie vismaz 3 bibliskie cilvēces pamatuzdevumi atspoguļojas ikviena cilvēka dzīvē gan kā apstākļi, gan viņa/viņas personīgās rīcības izvēlēs: domās, vārdos vai darbos/bezdarbībā. Cilvēces attīstības, darbības jēga ir arī konkrēta cilvēka dzīves jēga. Tas ir viens slānis.

Otrs slānis ir personīgā dzīves jēga: pestīšana un pašpilnveide (kļūt pilnīgam), bet ne caur garīgo egoismu, bet caur Mīlestību- došanu (altruismu)- dzīvot, lai dotu mīlestību, darītu labo, ,,radītu’’ idejas utt.

Cilvēka dzīves misija ir uzdevumi dzīves jēgas īstenošanā, kur ietverti attiecību ar Dievu īstenošana (lūgšanas, dalība ticības brāļu kopienā/draudzē u.c.), evaņģelizācija (skat.pie skaidrojuma), mācīšanās, bērnu audzināšana, savas otrās pusītes atrašana un saskanīga dzīve kopā, darbs/sabiedriskā darbība, ikdienas mājas dzīve (mājsaimniecība, dzīvesveids) u.c. Nav dalījuma laicīgs un garīgs. Ticīga cilvēka ikviens solis vai vārds, vai doma ir vai nu universāliem garīgiem likumiem (Bībelei) atbilstoša vai nē.

 

• Vai kristietim jāievēro baušļi?

Nav jāievēro! Viņš/viņa tos ievēro. Tā ir iekšēja nepieciešamība un ir apgūtas zināšanas, kā to ievērot (kļūstiet pilnīgi!). Ja tas tā nav, vai tu esi kristietis? Ar prievārdu ,,jā’’ apzīmē pienākumu, kas tiek uzlikts no ārpuses: ,,jāievēro satiksmes noteikumi, jāmaksā nodokļi, jāmirst…’’.

Kas ir baušļi? 10 populārie vai vairāk kā seši simti Dieva noteikto noteikumu, ko drīkst, ko nedrīkst, kas jādara? Vienkārši 10 baušļi un pārējie atšķiras pēc nozīmīguma. Bet Ješua Kristus vispār visu savilka kopā 2 baušļos. Taču nav nenozīmīgu baušļu. Protams, ir regulējumi, kas attiecas tikai uz ebrejiem kā izredzēto tautu savā zemē, pat konkrētā vēstures periodā. Un tomēr- vai paplašinātā izpratnē šie baušļi, to principi nav attiecināmi arī uz mūsu dzīvi? Vai 7 un 49gadu saimnieciskie cikli ģeniāli neapvienoja sociālo taisnīgumu un materiālo motivāciju rosīties/saimniekot?

Bet kā ar jūdu teologu Baušļu īstenošanas skaidrojumiem, kas tapuši pēc Ješua Kristus zemes dzīves? Tos nevajag atmest, bet vai un ciktāl tie ir Svētie Raksti ir neviennozīmīgi.

 

• Ko nozīmē kristīt?

Kristība saskaņā ar Bībeli ir viens no pestīšanas priekšnoteikumiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi to saprast.

Varētu būt 2 izpratnes, bet neviena no tām neatbilst bērnu ,,kristīšanas’’ tradīcijai. Bērns līdz brīdim, kad viņš var pieņemt lēmumu, kas ietekmē pestīšanas nosacījumus (apzinātu baušļu pārkāpšanu), ir pestītā stāvoklī.Tas pats arī attiecas uz ,,garā nabagiem’’, kuri nevar pieņemt saprātīgus lēmumus. Bērnu ,,kristīšana’’ ir arlīdzīgu nozīmi kā to pienešana Dievam Jeruzalemes Tempļa laikā. Tā jēga ir vecāku solījums audzināt viņu par Dieva Bērnu, ciktāl ar Dievpalīgu tas ir vecāku iespējās (jo to izvēlas katrs pats), mistiska iekļaušana kopienas/tautas garīgajā satvarā (kopdvēselē un garā, karmā, sargeņģeļa aizsardzībā), specifiskas personīgās aizsardzības- likteņlemšanas nodrošināšana, pie tam arī situācijā, ja bērns agrīnā vecumā mirst. Dievs ir klātesošs un aizsargājošs arī nekristītiem bērniem, tomēr vecākiem pašiem labāk ir izpildīt rīkojumu: ,,Laidiet bērniņus pie manis…’’.

Kristības ceremonija baznīcā nav pati kristība. Jebkura ceremonija tikai apzīmogo, izsniedz ,,gala dokumentu’’ par jau sasniegtu stāvokli kā diploma izsniegšana absolvējot skolu: tas sasniegts caur mācību procesu, eksāmenu nokārtošanu un diplomdarba aizstāvēšanu.

Viena versija ir, kad kristību cilvēks Dieva acīs dabū tad, kad notiek klikšķis- viņš/viņa pieņem lēmumu, ka, iespējams, varētu kļūt par kristieti, sāk mērķtiecīgu ceļu uz to: lasīt, censties saprast, iet uz dievkalpojumiem u.tml. Tātad, ja šajā situācijā cilvēks mirst, viņš būtu pestīts. Otra versija, uz ko par atbilstošāku uzskatīt sliecas šo rindu autors, ir tāda, ka kristība ir brīdis, kad meklējumi beigušies un cilvēks ielaiž savā sirdī kā dzīves vadītāju savas dvēseles ego vietā Kristu- Mīlestību. Tikai no tā brīža viņš/viņa ir pestīts.

Tas viss ir teikts par kristību ar ūdeni. Pie tam būtiskākais nav, vai tas notiek ārā, baznīcā, pagremdējot vai apslacinot. Galvenais ir kristāmā sirds un dvēseles stāvoklis. Tomēr pilnīgi nenozīmīgi tas nav- Bībelē ir teikts ,,pagremdējot’’.

Kristība ar Svēto Garu, kam it kā atbilst iesvētības rituāls, ir tiem cilvēkiem, kuri pēc Dieva izvēles un savas misijas apziņas mācībā un dzīvē kļuvuši par viediem traukiem/strūklakām, caur kuriem mērķtiecīgi strādā Svētais Gars, no kuriem citi var nepārtraukti smelties garīgumu: izpratni par mācību, spēku utt. Tādā līmenī nav pat patieso Kristus sekotāju lielākā daļa, kaut arī devēji un evanģelizētāji ir visi. Kristība ar Svēto Garu/uguni/iesvētība notiek brīdī, kad šī ,,strūklaka’’ sāk darboties, kad citi meklē šo Skolotāju. Lai gan- Misiju var izpildīt arī vienatnē rakstot vai lūdzot par norisēm pasaulē un cilvēku kopienām.

Baznīcā, manuprāt, kristība ar ūdeni drīzāk notiek pēc pirmās versijas, bet iesvētība- pēc nepamatota ,,konveijiera’’- vienkāršotas apmācības, jo šie cilvēki no aktīvas darbības draudzē bieži pazūd.

 

• Kas ir Sātans/velns?

Baltu Dievatziņas/folkloras velns un Bībeles Sātans ir dažādas būtnes.Dievatziņas/folkloras velns, precīzāk, velni ir būtnes- ļoti spēcīgi ļaunuma iemiesojumi, ko cilvēks ar savu atjautību vai biežāk, ar slepeno zināšanu, garīgo būtņu/spēku palīdzību var pieveikt. Tam ir reāls pamats- ar ļaunumu tā var tikt galā, arī ar sātaniskajām garīgajām būtnēm, gariem.

Bībeles Sātans ir bijušais pēc varas visaugstākais Dieva eņģelis, kurš sacēlās pret Dieva varu, par ko kopā ar eņģeļiem- viņa sekotājiem tika izraidīts trimdā no garīgās pasaules- Debesīm uz materiālo vidi uz konkrētu vietu- planētu Zeme. Mūsu planēta vienlaikus kļuva gan par svētu, Dieva īpaši izredzētu, ,,aprūpētu’’ vietu Visumā (paradīze uz Zemes, cilvēku kā savas līdzības būtņu izvietošana uz Zemes, iejaukšanās vēsturē), gan par vietu, kur izvietojies (dislocēts) Visuma ļaunuma centrs.

Uz vēsturiski neierobežotu laiku Sātanam deva iespēju uz Zemes valdīt, izņemot pār tiem cilvēkiem un viņu vidi, kuri dzīvo Dievvadībā. Taču ar kādu īpašu nodomu arī pār tiem uz laiku Sātanam var tikt dota ierobežota vara (Ījabs, kristieši- mocekļi, nedzīstošas vainas/sāpes dižajiem Dievcilvēkiem).Praktisko Sātana visvarenību uz Zemes satrieca Ješua Kristus ,,krusta nāve’’, ar ko Viņš pavēra nesalīdzināmi lielākam cilvēku skaitam iespēju kļūt par Dieva Bērniem, pār kuru dzīvēm un vidi Sātans vairs nevalda.

Taču Sātana vara tiks satriekta. Šajā darbā caur pienākumu Kristus sekotājiem evanģelizēt- pievērst Dievvadībai (ārpus Sātana ietekmes) aizvien jaunus cilvēkus, tā veidojot jauno cilvēci, kas dzīvos uz pārveidotās Zemes pēc Sātana varas satriekšanas, tiek iesaistīti arī cilvēki. Līdz ar to viņi ir Dieva līdzstrādnieki izmaiņām fiziskajā un garīgajā vidēs. No tā izriet viena no cilvēces misijām- iesaistīties Absolūtā Ļaunuma- Sātana uzvarēšanā Visumā un Debesīs.