Atmoda.

Plašāks teksts nekā pieejams tiem, kuri nav reģistrējušies. 

Garīgā un pilnvērtīgas attīstības (PA) Atmoda (īsi- Atmoda).

Atmoda ir pēkšņa tik lielas sabiedrības daļas aizrautība ar kādu ideju, jaunām vērtībām, ētiku, ticību, kas pirms tam sabiedrībā nav bijusi bijusi noteicošā, ka tas maina gan tajā iesaistītos cilvēkus, gan dzīvi kopumā. Nereti atmodas arī ātri beidzas- bez pēdām.

Atmoda nav kaut kas tāds, ko varam, sastādot un īstenojot pasākumu plānu vai lūdzot, garantēti nodrošināt sev paši. Tā var nākt kā Dieva Brīnums, kā Brīnuma daļa, lai Zeme pagrieztos no ceļa uz iznīcību uz augstāku dzīves kvalitāti.

1.Latvijas Misijas izpilde caur Atmodu.

Tautas Misija

Nekas nenotiek tāpat vien. Bet, jo īpaši, ja nevis pats spēcīgs cilvēks vai tauta likumsakarīgi uzvar, bet it kā ar brīnumainu palīdzību no ārienes veiksmīgi sakrīt tik daudz apstākļu, ka iegūta brīvība, ja ,,Dāvids uzveic Goliātu'', tad tas jo īpaši ir ar kādu mērķi- uzdevumu šim cilvēkam vai tautai (kopienai). Par šāda uzdevuma izpildi tauta tiek atalgota ar uzplaukumu, ar tās kultūras un ticības nozīmi pasaulē, bet par neizpildi tā tiek izdeldēta. Dažreiz ceļš uz Misiju iet caur ciešanām: lai rūdītu, gan par iepriekš nodarīto. Uzdevums tautai var būt pasīvs- dzīvot un uzplaukt, gatavojoties Misijai nākotnē un aktīvs- pati Misijas izpilde. Laiks spēkus uzkrāt un laiks tos lietot. Misija ir katrai tautai, jautājums: kad un kāda. Tādā izpratnē ikviena tauta ir Dieva izredzēta. Taču parasti par tādām tiek sauktas tautas, kuru uzdevuma izpilde norit vai teju teju tai jāsākas (aktualizēta). Agrāk tādas bija feniķieši, ēģiptieši, jūdi, grieķi, arābi, angļi, spāņi, portugāļi, indieši, japāņi, vācieši u.c.; mēs nezinām, vai to saule ir norietējusi uz ilgu laiku. Pašreiz tādas ir ebreji, tibetieši, ķīnieši... Latvieši?

Nepabeigtā iepriekšējā Atmoda.

Trešā Atmoda par Latvijas neatkarības atjaunošanu pēc būtības bija nacionālā atmoda ar pamatmērķi glābt latviešu tautu no iznīkšanas. Bet tam bija arī spēcīgas sociāli-ekonomiskas (labklājība kā Rietumos, īpašumu atgūšana) un garīgas pazīmes un mērķi. Garīgie mērķi bija vienoti pret komunistisko ideoloģiju, bet Latvijas apstākļos pretēji vai nu par kristīgo ticību, Baznīcu, vai arī par tautas folkloru, dzīvesziņu, Dievatziņu. Pretēji tāpēc, ka kristietības vārdā vācu krustneši Latvijā izskauda latvisko Dievatziņu un dzīvesziņu un simtiem gadu turēju mūsu senčus jūgā, kaut arī mūsdienu kristietība ir pilnīgi kas cits nekā toreiz un kopsaucēju starp tā saukto ,,kristīgo'' un ,,latvisko'' var un vajag atrast.

Trešās Atmodas garīgās pazīmes: tik daudzu gatavība nest upurus (pat ziedot dzīvību), kopēja tautas lūgšana ,,Dievs, svētī Latviju!’’, vienotība, sadarbība galvenajā, nesavtība/dalīšanās, cerība, mīlestība (iepretim šīsdienas negatīvismam) u.c. Taču pēc uzvaras nevis balstoties uz tikko nosauktā sākām kopīgi celt savu templi- Latviju, bet rausām un plēsāmies savam ,,namiņam’’, ļāvāmies vadīt mūsu atgūto valsti ārvalstu manipulatoriem, pie tam ar mūsu cienīto atmodas līderu rokām, ļāvām pie varas nonākt vietējiem pašlabuma meklētājiem. Un nemeklējām tālāko augsto valsts mērķi, Misiju.     

Kāpēc mums, Latvijai nav svētības- neveicas. Sods par Misijas neizpildi.

Pirmās neatkarības laiks mums bija atgūšanās pēc 700 gadu jūga- izdzīvošanas. Kaut ar nobīdēm (politiskā andele, nežēlīgās kapitālisma grimases, saimnieku iedomība, K. Ulmaņa kults, antisemītisks noskaņojums atsevišķos cilvēkos u.c.), tauta bija patriotiska, nesavtīga- Latvija bija lielāka vērtība nekā personīgā dzīve. Tajā periodā mēs nostiprinājām sevī arī pirmās atmodas sakrātos gara augļus: folkloru, dzīvesziņu, Dievatziņu.

Kad trešajā Atmodā atguvām Latvijas valsts neatkarību, mēs neapzinājāmies savu uzdevumu. Bet viens ir skaidrs- brīvība netika dota priekš pilniem veikalu plauktiem, vienlaikus no vienas puses patēriņa sabiedrības, baudām un nabadzības no otras puses, šīs plaisas palielināšanai, priekš plēšanās savā starpā par īpašumiem, mantu, brāļu naida un naida pret valsti, priekš iespējas masveidā emigrēt un līst jaunas savienības jūgā. Tauta neizgāja vainas salīdzināšanās ceļu par agrāko: holokausts uz Latvijas zemes ar latviešu līdzdalību, sadarbība (kolaboracionisms) ar padomju un nacistisko režīmu, latviešu strēlnieku izšķirošo ,,devumu’’ boļševiku režīma izveidē PSRS par nelaimi simtiem tautu (viņi vēl toreiz neapzinājās, ko dara, bet 90-tajos mēs zinājām rezultātu) un latviešu čekistu noziegumiem u.c. Jā, mums uzklupa ,,labvēļi- padomdevēji’’ un ietekmes no Rietumiem un Austrumiem, globalizācijas putas, veidojās divkopienu valsts, bet ne tas ir galvenais iemesls (mēs esam stipri tik, cik mūsu griba Latvijai!), kāpēc vairāk kā 20gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs neesam apmierināti ar Latviju- tā nav guvusi svētību. Tas ir bijis gan pagātnes, gan šķību jaunās valsts pamatu likšanas dēļ. Mēs Latviju neatjaunojām uz garīgiem pamatiem un ne latviešu tautas, visu Latvijai lojālo iedzīvotāju interesēs. Mēs sev nepajautājām: ,,Vai un kāds ir mūsu uzdevums no augšienes?’’. Pēc Dieva dotās iespējas izniekošanas mēs vēl pastāvam tikai tāpēc, ka daudzi nepamanāmi ļautiņi joprojām ,,nav kā visi citi’’, ka daudzos vēl pilnīgi nav nodzisusi latviskuma un garīguma oglīte, kaut arī ikdienā uz āru tas manāms reti: kad jādzied, jāziedo... Bet zemdegās gruzd.

Latvijas Misija pasaulē.

Kāds ir Latvijas uzdevums un Latvijas Misija šodien? Uzdevums- salīdzināties par vainām līdz šai dienai. Misija meklējama mūsu garīgā satvara viedumā un mūsu zemē, kas ir ar vienreizējām priekšrocībām ekoloģiski/ģeoloģiski un ģeopolitiski kā ,,Dieva auss’’, kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem, Eiropas centru un Ziemeļiem. Mēs esam Skolotāju (priesteru) tauta ar viedumu no pagātnes uz nākotni. Un tas uz aprobežoti materiālistiskās globalizētās un piesārņotās, degradētās apkārtējās pasaules fona. Ne mūs jāmāca, kā dzīvot, bet mums jāmāca Eiropu. Bet vispirms jānostājas uz kājām, jāatgūst svētība no Augšienes.

Latvijas (varbūt kopā ar Lietuvu, visu Baltiju, Ziemeļvalstīm) Misija ir jauna, reāla, uz garīgumu balstīta ilgi turpināties spējīgas attīstības- pilnvērtīgas attīstības modeļa īstenošana savā zemē un tā pieredzes, izpratnes pārnese citur Eiropā.

2.Atmoda caur Brīnumu.

Ko darīt? Lūgt Brīnumu, Atmodu. Atbalstīt mūsu pārmaiņu aģentus. Viss sākas ar domformu. Viņiem jāizveido jau tagad jaunais Latvijas veidols. Tauta pašreiz nespēj ,,nomazgāties’’, pārmainīties, arī nožēlot vainas savā spēkā. Bet tās viedie var mūs gatavot Brīnumam, kas var nākt tikai kā Dieva žēlastība, un tad  ceturtā Atmoda, ja tā nāks, kā plūdi mūs nomazgās; un tās iespējas vairs nedrīkst palaist garām, jo citu pēc tam nebūs.        

3.Garīgās un Pilnvērtīgas attīstības (PA) Atmodu vienlaicīgums.

Lai izdzīvotu, jāmainās attieksmei un rīcībai pret dabu un cilvēkiem, pret saimniekošanu un pārvaldi- pret materiālo Latvijā, pasaulē. Bet šādu pārmaiņu pamatcēlonis, motivācijas sakne ir ētikas un vērtību orientācijas maiņa. Bet to avots ir garīgums, kas to nosaka. Pat ja netic Dievam, ja ir vienkārši labs cilvēks, neapzinoties attiecības ar Dievu, tas nemaina būtību, ka Mīlestības (pret cilvēkiem, dabu, darbu u.c.) avots ir Dievs. Pat, ja neticam... Saule mūs silda arī tad, ja mēs nezinām, ka tas notiek tāpēc, ka tajā notiek kodolreakcija.

Garīgā atmoda ir īsā laikā savādāka ietekmīgas cilvēku daļas motivācija, dzīves jēga, vērtības, morāle, kā rezultātā mainās sabiedrības praktiskā darbība, attiecības. Garīgās atmodas mērķis ir pārveidot cilvēkus no iekšienes, un to nevar ar politiskiem un ekonomiskiem līdzekļiem. Pilnvērtīgas attīstības atmodu papildina Zaļās atmodas jēdzienu ar attīstības risinājumiem. Zaļā atmoda ir jau zināmās vides ētikas, vides apziņas apvērsums sabiedrībā. To visu nosaka Dievs, savukārt Dieva pieņemšana, nezinot, kā īstenot Viņa prasības mūsdienu apstākļos (vides apziņa un vides zināšanas, iemaņas) nemainīs uz ilgtspēju materiālo pasauli, tas ir teogeosociuma sistāmas robežas. Garīgā un Zaļā var sākties atsevišķi gan viena no otra, gan Latvijā kā kristīgā, baltu Dievatziņas vai ezotēriskā atmoda.Nevar būt atsevišķas katras reliģijas atmodas, jo Dievs ir viens un Patiesība ir viena. Visām ticībām sabiedrības morālās pārveides mērķi ir līdzīgi. Savukārt dabas, materiālās pasaules sabrukumu ar garīgo atmodu vien nevar novērst, ja nav zināšanas, kā to darīt. Cilvēka dzīvi ,,laicīgi un garīgi, un ,,Zemes un Debesīs'', pašu Zemi, tās dabu, pār kuru cilvēkam ir atbildība, var glābt tikai vienota vienlaicīga Garīgā un Pilnvērtīgas attīstības Atmoda.

Tātad materiālā ilgi un noturīgi attīstīties spēja var nākt kā sekas pēc garīgās pārveides sabiedrībā. Bet, ja notiek tikai garīgā Atmoda, praktiskajā dzīvē nekas nemainīsies. Cilvēkiem nesaprotot kāpēc un kā ir jāmaina materiālā dzīve, ilgi turpināties spējīga attīstība nebūs. Varbūt tās var sekot viena otrai- garīgā pa priekšu? Ja tuvu- varbūt, bet laika maz, jo Zeme, cilvēce, teogeosociuma sistēma jau pārsniegusi izturības (ietilpības) robežas un  ļoti drīz var sabrukt, un tad par pilnvērtīgu attīstību vairs nevar būt runa, bet par degradāciju.

Latvijas ceļā uz Atmodu un tās laikā jāveicina ekumēnisms, salīdzināšanās starp kristietību un latviešu tautu, kristiešu sadarbība ar baltu Dievatziņas nesējiem uz Mīlestības pamata, jārod cieša zaļo (vides entuziastu) un garīgo organizāciju sadarbība, kristiešiem un latviskās dzīvesziņas piekritējiem jāmācās, kā Bībelē un dainās pamatota dzīve uz ilgtspējas pamatiem, kā arī kā to praktiski (angl.know how) īstenot.  

Visas šīs salīdzināšanās, sadarbības ir ļoti grūtas, tam priekšā līdzšinējo cīņu, aizvainojumu un ambīciju kalni, bet... nav citas iespējas, lai dzīvotu, jo visi esam vienā laivā, kurai liela sūce.

4.Kurš pacels Atmodas karogu?

Dievs.

,,Kāda kustība? Bet kura kustība vai visas vienlaicīgi?

Vai kāda persona? Kurš?''

Viennozīmīgas atbildes uz šiem jautājumiem nav. Pareiza var būt jebkura vai visas atbildes.

Tomēr iespējams, ka sadarbības pamati iedīgļi starp garīgo (ticību) atmožu aktīvistiem, zaļajiem un ticīgajiem tiks likti jau pirms Atmodas. Tie jau faktiski ir bijuši kopš 3.atmodas (VAK).

Varbūt viena kustība vai viena līdera nebūs, bet Atmodas impulsi, personību pārprogramēšana izliesies īsā vēsturiskā periodā pār daudziem pieaugušajiem vai/un jaundzimušajiem liīdzīgi kā tiek attēlota Svētā Gara izliešanās Vasarsvētku notikumā Jeruzalemē.

Varbūt esošie, topošie līderi ir tikai priekšvēstneši, ,,saucēju balss tuksnesī''?

Kuri Latvijā ir nosaukuši šādu savas darbības mērķi? Ojārs Rode (ezotēriķis), Juris Tūns (kristietis), dievturi (baltu Dievatziņa), Arvīds Ulme (zaļais), Ilga Salīte (ilgtspējīga attīstība no cita skatupunkta). Bijuši mēģinājumi Latvijā veidot Pasaules Ētikas Centru, Ekovalsti, kristīgās atmodas lūgšanas Gaiziņā, politikā- Jauno Laiku... Faktiski cilvēku un mēģinājumu ir daudz, atbalstītāju- vēl vairāk. Tas liecina, ka zemdegās Atmodas ideja gruzd. 

Bet, šķiet, ka Atmodas līderis, ja tāds vispār būs, vēl nav sabiedrība plaši zināms, būs tik vieds (harizmātisks), ka neviens viņa vadoņa lomu neapstrīdēs. Diezgan diktatori un politkorektie ,,demokrāti'' ir sagānījuši (diskreditējuši) vadoņa jēdzienu. Lielam lēcienam katrai reliģijai/tautai/jomai/zinātnei ir vajadzīgs liels vadonis. 

Cik bieži jau Latvijas Atmodas sākuma pasludināšana apdzisusi. Kādam pasludināt sevi par līderi un uzsākt vērienīgu kustību, ir milzu atbildība, jo, ja liela saviļņošanās noplaks, jaunu var vairs nepacelt. Jāvada īstajam cilvēkam (ja kādam jāvada) īstajā laikā ar skaidru garīguma un teogeosociuma sistāmas, Latvijas Misijas izpratni.

5.Vai pienācis laiks?

Vai druvas ir nobriedušas vai vēl briest? Vai pašreizējā situācijā pietiktu ar sērkociņu, lai sāktos Atmodas ugunsgrēks kā tas bija 1987/88.gados? Manuprāt, vēl ne. Zīmes (pazīmes) pastiprinās. Zemdegas jau ne tikai gruzd, bet jau dūmo. Pārmaiņu aģenti atklājas un sludina. Notiek tāda kā geizera pulsācija pirms šļāciena augšup. Dzīves vai Debesu okeāna vilnis jau kaut ceļas, kas kā cunami trieksies pret mūsu civilizācijas krastu, lai visu noārdītu jaunai esamībai. Izdzīvos un gūs iespējas tie, kuri būs tam gatavi. 3.Atmoda noslaucīja PSRS un sociālismu, 4.Atmoda- pirmkārt, mūsu mums pašiem iznīcinošo domāšanu un tā sekas. 

6.Atmoda sākas ar Tevi.

Nav jāgaida norises ārpusē. Nav jāgaida, ka kāds Tevi kaut kur aicinās, iesaistīs. Varbūt pat pašam nav nekas jāorganizē. Kļūsti par Atmodas cilvēku: domās, vārdos un darbos!  Ticībā. Pat, ja Atmoda Latvijā nebūs, tas nebūs velti (skat. ,,Cerību Vēsts''). Atmoda sākas ar Tevi. 

7.Atmodas skola.

Iepazīsti, kas teikts šajā mājaslapā! Iesaisties izglītībā pārmaiņām un īpaši tās daļā- Izglītība pilnvērtīgai attīstībai. Tā arī ir izglītība Atmodai.

8.Latvijas (Baltijas) Atmodas pārnese ārpusē.

Kāpēc uz pilnvērtīgas attīstības balstītai ilgi turpināties spējīgai paradigmai īstenošanas kristalizācijas punkts varētu būt Latvijā?

*Garīgums šeit ir dzīvs un reāls spēks, ja mēs spēsim sašķeltības starp kristietību un latvisko trūkumu (defektu) pārvērst par savstarpējās papildinātības (komplementaritātes) priekšrocību (efektu).

*Mūsu nacionālā mentalitāte, vērtību orientācija, vides ētika un daudzveidīgā vēsturiskā (vācu- carisma, neatkarības, padomju, trimdas) pieredze ir tuva ilgtspējīgas attīstības principiem, vajadzībām.

*Latvija no dabas un ģeopolitiskā viedokļa atrodas ļoti veiksmīgā vietā, tā ir relatīvi maz sagandēta un varbūt mazāk apdraudēta klimata un citu vides izmaiņu, katastrofu draudu rezultātā.

Šie trīs faktori ir ļoti piemēroti, lai Latvija (sadarbībā) būtu pirmā (viena no pirmajām), taču neesam tik vienreizīgi (unikāli), lai mūsu pieredzi daudzējādā ziņā nevarētu pārņemt.

 Mums nav jānodarbojas ar Atmodas pārnesi tā, kā marksisti saprata revolūcijas eksportu. Bet nav arī tikai jāgaida kāda interesi, bet jāveido sistēmu un caur to aktīvi jāpiedāvā savas zināšanas un pieredzi. Bet galvenais ,,pārdošanas triks’’ būs tas, ja mēs relatīvi īsā laikā būsim priekšā tagad tā saucamajām attīstītajām valstīm, kā tas vienmēr mēdz būt, ja kāda zeme atjaunotni liek uz nacionālo īpatnību, sava garīgā satvara savienojamu ar nākotnes dzīves modeli, pieejām un tehnoloģijām (kā pēc 2.pasaules kara Japāna, Izraēla, Vācija, vēlāk ,,Dienvidaustrumu tīģeri’’, Ķīna ...).

  Nav jālolo ilūzijas, ka tas var notikt pirms ceturtās Atmodas, kamēr mūsu līderi domā par savu labumu, mūsu valsts tiek vadīta viņu un ārvalstu spēku interesēs un nemitīgi tiek atgādināts, ka ,,Eiropa mūs nesapratīs’’. Tikai caur Atmodu, atjaunojot Latvijas valsts neatkarību (nejaukt ar pašizolāciju), mēs būsim ,,Latvija ar rītdienu’’, pat ja tautsaimniecības lielie (pašreizējie uz neilgtspēju (pieaugumu) virzītie makroekonomiskie kritēriji) rādītāji būtu zemāki nekā pašreiz, toties mūsu dzīves kvalitāte būs lielāka, jo vērtēsim to pēc citiem ieguvumiem, kas atbilst tam, kas cilvēkā rada dziļāk slēpto gandarījumu ar dzīvi.

Rakstu sērija.

 

 

                                                                                                                                                                                   Sakārtojoties cilvēkam, kā sekas

                                                                                                                                                         sakārtosies arī pasaule- materiālā vide ap viņu.

 

 

 ,,Problēmas sakne ceļā uz Ilgoto Latviju nav ārpusē:

politiķos, oligarhos, Rietumos vai Austrumos, slepenās ,,ložās'',

bet mūsos- mūsu attieksmē pret galveno.''

 

Nepieciešama un iespējama vienlaikus Garīgā un Pilnvērtīgas attīstības (ilgtspējīgas attīstības) Atmoda!

Mēs varam veicināt ilgi turpināties spējīgu un vērtību pilnu Latviju uz Zemes!

 

                                                 Pārmaiņas. Ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīga Latvija un pasaule.

 

5.raksts

 

 

                                                              Garīgā un Pilnvērtīgas Attīstības (PA) Atmoda

                                                                        Ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīgai Latvijai un pasaulei.

 

 

Saīsinājumi:

Atmoda (Garīgā un Pilnvērtīgas attīstības Atmoda)

Ilgtspējīga attīstība (IA)

Neilgtspējīga attīstība (neIA)

Pilnvērtīga attīstība - ilgi pilnvērtīgi turpināties spēja, specifisks autora IA skatījums (PA)

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai (IIA)

 

Ievads

Šis ir ceturtais raksts no 6 par pārmaiņām XXIgadsimtā un to, kas par tām jāzin, kā jārīkojas patreiz.  Protams, daudzas pārmaiņas būs pārsteigums, tās ir neprognozējamas, bet tomēr- patreiz pasaule ir paredzamāka nekā jebkad agrāk. Šis raksts ir veltīts Atmodai- veidam, kā varētu pagriezt(-ties) pārmaiņas vēlamā virzienā.

Raksts tapis rūpēs par Latviju. Bet Latviju, pirmkārt, ietekmē pārmaiņas pasaulē kopumā, bet tikai, otrkārt, iekšējie procesi.

Viskonkrētāk šajā rakstā es domāju par Atmodu Latvijā. Tai var būt nacionāla un starptautiska nozīme: reģionāla (Baltijas jūras baseins, ES) vai pat globāla. Taču Atmoda var arī sākties citā zemē, reģionā vai visā pasaulē uzreiz.

Iepriekšējos rakstos noskaidrojām, kāpēc un kādas pārmaiņas gaidāmas, uzzinājām, ka ceļš uz turpināties spējīgu (ilgtspējīgu) attīstību var būt tikai kā pāreja no postmodernās patērētāju sabiedrības uz pēcpostmoderno vērtību sabiedrību caur Brīnumu, un tas var būt nevis kā patreizējā attīstības virziena turpinājums, bet pagrieziens pretējā virzienā. Šī pagrieziena priekšnoteikums ir Atmoda. Tā ir atbilde uz jautājumiem, kāpēc Atmoda ir nepieciešama un iespējama. Tā  var sākties Latvijā, bet tā var sasniegt pozitīvu rezultātu tikai ar būtisku pārrobežu ietekmi, jo Latvijas situāciju materiālajā jomā (dabas vide, ekonomika) galvenokārt ietekmē globālo procesu sekas. Pārmaiņām Latvijā jāizraisa pārvērtības tās tuvākā vai tālākā apkaimē, un šo apkārtnes pārmaiņu pozitīvās sekas ietekmēs (,,atgriežas'') Latviju. Vienkāršojot- latvieši var izglābt Latviju tikai glābjot arī citas tautas un zemes. Mēs esam iepriekšējā rakstā arī uzzinājuši par Atmodas tuvinātājiem un iespējamiem līderiem- pārmaiņu aģentiem.

 

1.Garīgā un Pilnvērtīgas attīstības Atmoda- ko tas nozīmē?

1.1Garīgā Atmoda

Atmoda- Brīnuma daļa.

Atmoda nav kaut kas tāds, ko varam, sastādot un īstenojot pasākumu plānu vai lūdzot, garantēti nodrošināt sev paši. Tā var nākt kā Dieva Brīnums, kā Brīnuma daļa, lai Zeme pagriestos no ceļa uz iznīcību uz augstāku dzīves kvalitāti. Tā var nākt tikai kā Dieva plāna sastāvdaļa, kurā kaut kādā nākotnes brīdī tomēr paredzēta visaptveroša atdzimšana, radikāla pārvērtība caur vecā iznīcību uz Zemes. Bet mēs nevaram zināt, vai priekšā redzamā Krīze ir šis neizbēgamais pagrieziena punkts pasaules beidzamajā pārtapšanā vai mums būs vēl citu gaidīt. Un, vai patreizējo priekšāstāvošo Krīzi mēs ar Dievpalīgu vēl varam pārvērst uzvarā- apstākļos, kas vairo Dieva Bērnu un Jaunajā pasaulē pārceļamo skaitu. Bet vai Atmoda var atnākt bez mūsu līdzdalības? Jas mēs to vēlamies un aicinām Dievu palīgā, tas ir kā mēs kādu lūgtu pārnest baļķi- mums pirmajiem jāceļas kājās un jāķeras pie baļķa gala un tikai tad tas otrs, šinī gadījumā Dievs, palīdzēs. Mums jāiebrien ar savu Derības Šķirstu trakojošajā Jordānas upē, ko nevaram saviem spēkiem pārbrist, ar lielu paļāvību, un tikai tad Dievs pašķirs  ūdeņus mūsu priekšā. Bet ja nu Atmoda nav Dieva plānā? Vai tad viss būs bijis lieks? Nē! Mēs būsim īstenojuši savu Mīlestību- Agapi uz savu tuvāko, kurš ir tas, ko mēs varam ar savu izvēli ietekmēt un kas globalizētajā pasaulē ir ikviens cilvēks uz mūsu planētas, un Mīlestību uz Zemi, tās dabu, par kuras atbildīgiem pārvaldniekiem Dievs mūs ir iecēlis, bet ko apsaimniekošanas vietā mēs negausīgi izlaupām un izpostām, izniekojam. Ne fiziskajai izdzīvošanai izglābtie cilvēki vai daba ir galvenais, bet mūsu Mīlestība to darot. Tādēl centieni tuvināt Atmodu nekad nevar būt ,,garām''- nevajadzīga.  Mīlestība ugunī nedeg, un tā būs mūsu identitāte mūžīgi. Pat ja Brīnuma nebūs un Krīzei sekos degradācija, Mīlestība ir indivīda biļete uz mūžību- tādu, kādu sirds dziļumos nojauš un vēlas daudzi. Mīlestības darbi tās darītājam nekad nebūs velti neatkarīgi no tā, kas notiek ar pasauli. Tā ir ilgi turpināties iespēja indivīdam.

Kas ir atmodas?

Atmodas ir sabiedrības aktīva iesaistīšanās straujās un radikālās politiskās, sociāli- ekonomiskās, reliģiskās un citās pārmaiņās. Atmodas vai apgaismība ir straujš kultūras: izglītības, zinātnes, mākslas uzplaukuma periods. Parasti kultūras atmodai seko politiskā (piemēram, latviešu tautas atmodās). Atšķirībā no revolūcijām atmodas vairāk vērstas uz iekšējām pārmaiņām cilvēkos, sabiedrībā, lai gan krasas robežas nav.

Reliģiskās Atmodas.

Pasaules vēsturē zināmas dažādu reliģiju lokālas, reģionālas un globālas esošo reliģiju, jaunu izveides reliģiskās atmodas. Tās var sekot traģēdijām un depresijām, piemēram, jūdaisma pilnveide ebreju Babilonijas trimdas laikā (abu Talmudu tapšana, reliģiskais centrs Tibērijā, Bībeles studijas ješavos un ebreju tautas reliģiskās izglītošanas sistēma Babilonijā) vai pēc ebreju izdzīšanas no Spānijas (jauns paļāvības punkts ticībā sagrautās labklājības un drošības vietā, pulcēšanās Safedā, kabala...); vai islāma uzvaras gājiens (pēc sākotnējās tā dibinātāja Muhameda izdzīšanas no Mekas) no Arābijas pussalas gar Vidusjūru, tā kultūras/zinātnes un materiālais uzplaukums, kas sākās ar lozungu ,,Ir viens Dievs!'', sākotnēji noslaukot abu pārējo monoteisko reliģiju (jūdaisma, kristietības) mākslīgos uzslāņojumus uz Dieva būtības un kalpošanas izpratnes, bet vienlaikus ievedot musulmānisma maldu ceļos; vai luterānisma, baptisma, adventisma ienākšanas kristietībā u.c. 

Reliģiskās atmodas raksturo vai nu pievēršanās citai reliģijai, vai savādākai tās izpratnei un kalpošanai, vai masveida pāreja no formālas piederības uz aktīvu, aizrautīgu ticības dzīvi. Reizēm tās ir īslaicīgas, izsīkst kā aka tuksnesī pēc līdera aiziešanas, bet bieži- ar paliekošu jaunu garīgo vidi, uzplaukumu. Latviski bijis iespējams lasīt par pēdējo desmitgažu Kristīgo Atmodu Āfrikā.

Latvijai nozagtā vai mūsu nodotā 3.Atmoda. Jebkura Atmoda ir pārliecības, vērtību, ticības maiņa sabiedrībā, bet rezultāti bieži ir pragmātiski, vēlāk aizmirstot garīgo satvaru, ideālus, vērtības. Arī mūsu pēdējās Atmodas dziļākās saknes bija nemateriālas dabas- latviešu nācijas izdzīvošana, kaut gan ārēji tas bieži it kā sajaucās ar vēršanos pret padomju režīmu un ideoloģiju, sociālisma sabiedriski- politisko iekārtu, dabas vides degradāciju,  par labklājību, par politisku neatkarību, vārda brīvību utt. 3. Atmodai piemita daudzi Garīgās  Atmodas elementi: kopīga lūgšana ,,Dievs, svētī Latviju!'', ideāli, nevis dominēja naids vai izdevīgums, kā galvenā motivācija, gatavība upurēties, asins izliešanas/ vardarbības vietā mīlestība uz dzimteni caur dziesmu, nesavtība, ziedojumi, pat gatavība atdot dzīvību... Notika Brīnums- gan Dieva žēlastības, gan mūsu pašu garīgās rīcības rezultātā mums tika atdota neatkarība, bet... tam bija kāds Dieva nodoms- Misija. Brīvību ieguvām ne jau lai mēs dalītu un privatizētu īpašumus,  ieslīgtu patērētāsabiedrībā, ņemtu kredītus un tad atjēgtos, ka vienīgais risinājums ir masveida emigrācija ,,uz Īriju''. Dievs katram cilvēkam, tautai par Viņa Uzdevuma neizpildi atprasa, un reizēm brīnos, kā šī Viņa pacietība vēl joprojām ir tik liela...

3.Atmodas garīgo satvaru ļāvām nozagt ārvalstu kompānijām un to slepenajām apvienībām, finansu ,,palīdzības'' sniedzējiem, padomdevējiem- sistēmai, kas pēc līdzīgas shēmas rīkojās visā Austrumeiropā, izmantojot pieredzi, kas iegūta, lai savaņģotu no koloniālisma atbrīvojošās zemes visur uz planētas. Jo varenie atdod tikai ,,putna brīvību'' kā pēc dzimtbūšanas atcelšanas. Mums, Austrumeiropiešiem iedalītā loma bija lēts darbaspēks un preču noieta tirgus, mūsu zemei un materiāli tehniskajām vērtībām bija jāpāriet ,,viņu'''rokās vai jātop iznīcinātiem. Piedevām mēs Latvijā atdevām varu citam iekšējam kosmopolitiskam etnosam, kas zaudētās pozīcijas atguva caur ekonomiku. Un Latvijas neatkarība, latviešu tautas izdzīvošana tagad ir tikpat apdraudēta kā pagājušā gadsimta 80-tajos gados. Patreizējā okupācija ir viltīgāka, neredzamāka. Vai ļausimies naivumam meklējot izeju iekšpolitikā (brīnumpartija vai tās līderis) vai tautsaimniecībā?   Tagad, kad mums trūkst absolūti visam, tad jāsāk ar Tempļa celtniecību: ikkatram aicinātajam sevī, mūsu tautā. Un nezinu, vai Templim jābūt materializētam akmenī. Lai cik es apsūdzu ārējos spēkus, vainīgi, atbildīgi par savu Latviju bijām mēs, kas ļāvām to aizvest ne tur, kurp cerējām. Jo pārāk daudzi kampa pēc sava, ne kopēja labuma. Kāpēc pēc Latvijas Republikas nodibināšanas un uzvaras neatkarības cīņās 1920-tajos gados Latvija varēja kļūt par plaukstošu zemi, bet tagad 20 gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs esam vīlušies savā valstī, tik daudzi to pametuši? Kāpēc?

,,...palūkojieties, kā jums ir līdz šim klājies jūsu ceļos!’’
,,Jūs sējāt bagātīgi, bet ievācāt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā.’’

 ,,Jūs gan gaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un, kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?" jautā Tas Kungs Cebaots. "Tāpēc, ka Mans nams stāv drupās un ikviens dzenas tikai pēc sava nama.’’

Bībele.Pravieša Hagaja grāmata 1.nodaļa 5,6,9.panti.

Šos vārdus pravietis saka pēc tam, kad ebreji atbrīvoti no Babilonijas gūsta un atgriezušies Jeruzalemē, un katrs cenšas sakārtot savu dzīvi, nevis kopīgi atjaunot kādreiz Zālamana celto Templi.

Vai atbrīvoti no padomju gūsta mēs vispirms steidzām celt Dieva namu: sevī (kā novēlēts Bībelē), tad kopīgi kā no Dieva Mīlestībā noslīpētiem dzīviem akmeņiem mūsu Templi- Latviju uz garīga pamata? Nē! Mēs pazaudējām Atmodas garīgo satvaru: nesavtību un ziedošanos kopējās lietas labā, gatavību upurēties, lūgšanu himnā, vienotību, to aizstājot ar savstarpēju plēšanos, cīņu par mantu un varu, ar patērētāju sabiedrību.

Garīgās Atmodas pilnvērtīgai attīstībai (IA) formula.

Nereti strīdas- vai IA ir mērķis vai ceļš uz mērķi? Pēc 2.rakstā par pārmaiņām vektoru modeļa var redzēt, ka tuvākais mērķis, Atmodas mērķis ir pagrieziens no bojāejas virziena uz izdzīvošanas virzienu attīstībā. Taču vispārīgi- tas ir atgriešanās ceļš caur šo refersu Latvijas, globālās ekosistēmas stabilitātē, lai tā vairs nepārsniegtu robežas: nestspēju- ekoloģiski, ekonomisko, sociālo ietilpību (kapacitāti).

Tātad PA (IA) ir ceļš.

Postmodernās domas pamattēze ir ,,Patiesības nav''. Katram esot sava taisnība. Bet, ja cilvēce nevienojas par kaut minimāla ietvara izpratni- ideoloģiju, kas ir IA- PA un ka tā nepieciešama, un kas tās veicināšanai kopīgi jādara, tad mums nav izdzīvošanas iespēju. Uz faktiski, kaut cilvēce vēl par to nav vienojusies, šāds minimums- objektīva Patiesība pastāv. Tas ir pagrieziens no patērētāju sabiedrības uz vērtību sabiedrību- PA.

Tātad PA (IA) ir Patiesība.

Vai mums ir cits ceļš kā PA, lai saglabātu dzīvību: gan savu- cilvēku, gan daudzas augu un dzīvnieku sugas un biotopus? Nav!

Tātad PA (IA) ir dzīvība.

Tātad PA (IA) ir ceļš, Patiesība un dzīvība!

Bet Kristus ir teicis:,, Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība...''.  Jāņa Evanģēlijs 14:16

Bet Kristus ir Mīlestība!

Kopsavilkuma formula PA(IA)=Kristus=Mīlestība

PA ir iespējama, ja noteicošās (nav jābūt lielākajai) sabiedrības daļas sirdis un prātus vada tāda Mīlestība, kāda ir Kristum! Āmen!

 

Garīgā un kristīgā Atmoda- kāpēc 2 termini? PA Dievatziņās.

Latvijas teosistēmā it kā dominē 2 virzieni: kristietība un latviskā Dievatziņa. Faktiski abu to piekritēju vidū viņu dzīvesdarbība- ,,augļi'' bieži liecina pret ticību, kam viņi sakās piederam. Un tad vēl ,,ticības Dievam vispār'', pašradīto reliģiju, dažādu Austrumu reliģiju piekritēji... Un vēl vienkārši ,,labi cilvēki'' kas par Dievu nedomā. Raibs kokteilis!

Uz savtīgumu, konkurenci balstīta sabiedrība nevar kļūt ilgtspējīga, nevar izveidoties ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīga Latvija un pasaule. Tādas pamats var būt tikai Mīlestība: ar prioritāti uz došanu savā dzīvē, ne ņemšanu, ar mīlestību uz dabu visās tās izpausmēs, uz darbu, uz Dzimteni, ar atbildību par cilvēkiem- arī tālu dzīvojošiem, kurus globālajā pasaulē ietekmējam kaut vai caur personīgo ,,devumu'' klimata izmaiņās, āfrikāņu smieklīgajām algām par mūsu pirktajām lētajām precēm...  Bet tāda Mīlestība- tas ir Kristus. Tikai Kristus- šādas Agape Mīlestības pieņemšana par vadoni sava ego vietā sirdī var būt par pamatu ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīgai Latvijai un pasaulei. Tāpēc viennozīmīgi- Garīgās Atmodas kodols ir Kristīgā Atmoda. Bet kāpēc nerakstu Garīgā Atmoda=Kristīgā Atmoda? Kāpēc nelietoju tikai pēdējo terminu? Agapes- nesavtīgas, visaptverošas Mīlestības avots sirdī var būt tikai Kristus, neatkarīgi, vai cilvēks sevi uzskata par neticīgo, latviskās Dievatziņas piekritēju, ezotēriķi, krišnaītu, budistu...  Savas Labās Vēsts nesaprašanas/nepieņemšanas dēļ viņi nav pestīti, tāpat kā nav glābti tie, kas šo Vēsti kā teorētisku atziņu pieņēmuši tikai ar prātu, bet kuru sirdis nav pārvērstas un kas no grēkiem nav atgriezušies. Dievam savā darbā vieglāk izmantot pirmos, ne otros- ,,teorētiskos kristiešus''. Dievs var ieliet savas Mīlestības vadību sirdī arī cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ sevi neuzskata ar prātu par kristiešiem un neatvērt sirdis un prātus tiem, kas sevi par kristiešiem uzskata. Tikai Dievs pazīst sirdis. ,,Un Es, Tas Kungs, izpētu sirdis...'' Jeremijas 17:10 Pēc ,,augļiem'' būs pazīt Kristū- Mīlestībā balstītās Garīgās Atmodas dalībniekus. Un tas nozīmē, ka Garīgās Atmodas   praktiskajās aktivitātēs būs jāsadarbojas Labās Vēsts Bērniem ar tādiem, kas ar prātu to nav sapratuši, pieņēmuši.

Garīgo Atmodu varētu attēlot kā elipsi, kas uzzīmēta ar drebelīgu roku, liektām līnijām (jo tai nedaudz izplūdušas robežas), kuras centrā- vienādmalu trīstūris (Dieva zīme, Labās Vēsts Bērni, kam ir precīzas piederības robežas).

Garīgās Atmodas tuvošanās pazīmes.

Iesākumā ir vārds. Vai tā būtu teorētiska ideja, kāds projekts, iestāde utt. Tas tiek nosaukts vārdā. Aizvien biežāk. Cilvēki pulcējas un to apspriež. Tieši tā tas patreiz notiek ar Garīgo Atmodu (latviskās Dievatziņas, ezotēriskajās aprindās) un Kristīgo Atmodu (kristiešu lūgšanas). Šī apzināšanās un vēlme, idejas izplatība ir galvenā pazīme.

Otra ir objektīvā nepieciešamība, jo Latvija pēc neatkarības atgūšanas aizgājusi pa nepareizu- materiālistisku patērētāju sabiedrības savtīgu ceļu un tas radikāli jāmaina. Subjektīvais faktors- tik daudzi to saprot, izprot tā garīgos cēloņus un grib iesaistīties izmaiņās. Piemēri: patriotisms 18.novembrī, Lielajā Talkā, Likteņdārza izveidē utml.

Garīgās Atmodas šķēršļi.

Lai gan pēdējos gados starp konfesiju vadītājiem un vietējo draudžu kristiešiem, īpaši jauniešiem veidojas aizvien ciešāka ekumēniskā sadarbība, tai skaitā lūdzot par kristīgo Atmodu, tomēr ambīcijas joprojām pastāv. Taču daudz lielāks šķērslis ir sadarboties ar ,,neticīgajiem'' un, jo sevišķi, citādi ticīgajiem Latvijā, lai gan pasaulē starpreliģiskā sadarbība plešas plašumā (kaut to nevar vērtēt viennozīmīgi pozitīvi). Šeit paredzu lielus iebildumus, tāpēc gribu minēt piemēru par Bībeles pravietojuma piepildīšanos par ebreju atgriešanos Apsolītajā Zemē: ,,...Es atvedīšu tos atkal viņu zemē, ko Es devu viņu tēviem''' Jeremijas 16:19. 1890-tajos gados, kad veidojās cionistu kustība par ebreju atgriešanos Apsolītajā Zemē un savas valsts izveidi, to organizēja nereliģiski politiķi, kuru mērķis bija rast savai tautai glābiņu no vajāšanām un dot ebrejiem savu zemi uzplaukumam, un viņi gandrīz piekrita britu priekšlikumam, ka tā varētu būt arī Uganda Āfrikā. Savukārt reliģisko- ortodoksālo jūdu mērķis, iesaistoties cionisma kustībā, bija līdzdarboties Dieva pravietojuma piepildīšanā par Izraēla- izredzētās tautas atgriešanos Apsolītajā Zemē. Bet ultraortodoksālie jūdi bija un joprojām ir pret, jo viņi uzskata, ka Izraēla valsti jāatjauno nepastarpināti Dievam pārdabiskā veidā, nevis sekulāriem ebrejiem, un ka patreizējā ebreju valsts nav Bībelē pravietotā atjaunotā Izraēla (Ciāna). Trešais virziens cionismā bija sociālistiskais ar mērķi izveidot sociālistisku valsti, kas interpretējot izriet no ebreju tautas kopdarbības un savstarpējās palīdzības tradīcijām. Izraēlas valsts atjaunošanas un nosargāšanas, uzplaukuma vēsture parāda, ka pareizi rīkojās tie bibliski ticīgie jūdi, kas sadarbojās ar sekulārajiem politiskajiem un sociālistiskajiem cionistiem, kas redzēja, ka Dievs sava plāna īstenošanā var darboties arī caur cilvēkiem, kas sevi neuzskata par Viņa Bērniem. Ticīgo iesaistīšanās deva atjaunotajai Izraēlai  garīgu- biblisku saturu un perspektīvu. 

 

Vislielākais Garīgās Atmodas šķērslis ir Baznīcas un latviešu tautas grēks, par ko būs stāstīts nākošajā sērijas rakstā. Un atgriešanās no grēkiem būs arī tilts uz sadarbību ārpus kristīgā lauciņa.

 

1.2Pilnvērtīgas attīstības (PA) Atmoda

Ko nozīmē PA?

Tāpat kā reliģisko, kristīgo organizāciju viedie gaida un cenšas tuvināt Garīgo, Kristīgo Atmodu, zaļie (vides, IA entuziasti) saskata pazīmes un cenšas tuvināt vides apziņas- Zaļo (IA) Atmodu. Tā kā iepriekš centos pierādīt, ka vienīgais iespējamais reālais IA modelis ir PA, tad turpmāk lietoju terminu PA Atmoda. Nenoliedzami- vides apziņa izplatās. Vides apziņa ir izpratne par galveno ekosistēmās noteikošo, par draudiem un to novēršanu, saikni starp vides, ekonomiskajiem, sociālajiem un demokrātiskajiem procesiem- par IA, arī par nepieciešamību mainīties ētikai un vērtībām sabiedrībā, lai tas notiktu. Pēdējais akcents pārmet tiltiņu uz Garīgo Atmodu, jo Dievs nosaka gan morāli, gan vērtības, pat ja ar prātu Viņam neticam.

 

Vai PA tiešām būs?

Nezinu. Bet ja cilvēcei ir priekšā nevis degradācija, bet attīstība, tad tā var būt tikai PA. Laikmetu maiņu teorija parāda, ka katrs nākošais laikmets savā ziņā nes iepriekšējā noliegumu, un mūsu postmodernā laikmeta 2 vaļi ir patērētāju sabiedrība un dzīšanās pēc peļņas.

Mums jādarbojas- jākuļas kā vardei piena kannā- ja nu izdodas sakult sviestu un izlekt laukā. Bet garantiju nav.

 PA Atmodas tuvošanās pazīmes.

Pazīme nr.1 ir daudzu cilvēku apzināšanās, ka nepieciešams ,,zaļš'' novads, Latvija, ka kaut kam (ražotājiem, Vides u.c.ministrijām, valdībai, starptautiskajām organizācijām utml.) vajadzētu kaut ko darīt, jo draudi ir nopietni. Tikai lai tas būtiski neietekmē manu materiālo labklājīgu un ieradumus, pirmkārt, ,,svēto govi''- auto! Daudz retāk cilvēki kaut ko maina savā dzīvesdarbībā. Vēl retāk ir tādu, kas dara ko būtisku, ne tikai sakopj savu sētu, šķiro atkritumus... Vides apziņa ir tad, ja cilvēks ar savu darbību nepārkāpj ekosistēmas robežas (ekoloģisko pēdu?) un veicina savas pārliecības izplatību. Un tādu ir maz. Bet vienalga- visu šo gradāciju cilvēku parādīšanās, skaita pieaugums Latvijā un pasaulē ir pazīme. Kaut gan- patērētājsabiedrības tendences pieaug vēl straujāk.

Citas pazīmes ir vides, IA principu aizvien plašāka integrēšana plānošanā, likumdošanā, pārvaldē, finansēšanā, izglītībā... Nepietiekoši, izkropļoti, bet tomēr...

Un pats pēdējais- Zaļā Atmoda ir nosaukta vārdā (iesākumā jebkādam procesam, organizācijai ir vārds- tā formulēšana), tā ievadīta apritē.

PA priekšnoteikumi.

Ir izstrādāts teorētiskais pamatojums gan IA rīcībpolitikā kopumā, t.sk. mērķi, pamatuzdevumi, principi, gan tās ieviešanas instrumentiem: komunikācijai (t.sk.izglītībai), pārvaldībai, plānošanai, finansu līdzekļiem, tehnoloģijām (tā sauktās tīrās) ražošanā... Vārdu sakot, ir viss, lai IA padarītu reālu, ja tam būtu gatava sabiedrība. Bet sabiedrību: tautu, cilvēci var radikāli mainīt Brīnums

PA Atmodas šķēršļi, to pārvarēšana.

Ārēji pamanāmākie Zaļās (IA) Atmodas iekšējie (vides apziņas nesēju) šķēršļi ir dažādu līderu ambīcijas un kopdarba sinerģiskās nozīmes neizpratne apstākļos, kad katram, piesaistot projektus, pašam jācīnās par savu izdzīvošanu, veltot tam visus intelektuālos un laika resursus. Bijuši daudzi plašas sadarbības organizēšanas mēģinājumi, bet, acīmredzot, tam vēl nav bijis pienācis īstais brīdis- kopīgi vest sabiedrību uz radikālām pārmaiņām.

Ārējie šķēršļi ir valsts nozagšana- sitācija, kad valsts pārvaldības noteicēji vada valsti nevis Latvijas, tautas interesēs, bet savu atbalstītāju un savās savtīgajās interesēs. Tiesa, stāvoklis pamainījies premjera Dombrovska valdības laikā, bet inerce turpinās un atražojas. IA, īpaši tās sociālais sektors, būtu absolūti Latvijas iedzīvotāju vairākuma interesēs, bet ir pretējs valsts nozadzēju centieniem.

Gadu desmitiem IA propogandistiem pasaulē šķita, ka pietiks cilvēci informēt par draudošajām briesmām, parādīt, kā no tām izvairīties, un cilvēce mainīs attīstības virzienu. Bet tas nav noticis neskatoties uz minētajām IA Atmodas pazīmēm. Un nenotiks, ja ētiku un vērtības cilvēkos kā Brīnumu neizmainīs tas, kas to nosaka- Dievs. Garīgas pārmaiņas ētikā nevar izraisīt materiāls cēlonis: bailes no ekoloģiski- ekonomiskās  katastrofas, bet gan tikai garīgs pirmcēlonis. Mainoties cilvēkam, kā sekas mainīsies materiālā vide ap viņu nevis vide (ekoloģiskās katastrofas draudi) mainīs cilvēku.

IA Atmodas šķēršļi ir mūsdienu civilizācijas cilvēku vairākuma nemitīgs materiālo vajadzību pieaugums, un to ar informēšanu un izglītību nevar apturēt; un nemitīgs peļņas pieaugums kā ,,brīvā tirgus'' ekonomikas un tam pakārtotas politikas pamats. Tādēļ IA Atmoda nav reāla, ja cilvēcē, cilvēkos  nenotiek no Augšienes iniciēts un no apakšas ar pārmaiņu aģentiem sagatavots un virzīts pagrieziens no patērētāju sabiedrības un ,,brīvā tirgus'' uz vērtību sabiedrības attīstību (PA).

 

2.Garīgās Atmodas un PA Atmodas savietojamība

Zaļās Atmodas idejas transformācija par PA Atmodas ideju.

PA Atmodu esmu nosaucis vārdā. Kā tā ieies apritē? Tāpēc jau tapis šis raksts, ka nepieciešams utopiskajai IA Atmodas versijai pārtapt par vienīgo reālo- PA Atmodas versiju.

Atmodu savietojamības nepieciešamība

Vai enerģiski centieni izraisīt Zaļo, IA, pat PA Atmodu var uzsākt šo procesu? Varbūt. Bet ne novest līdz galam. Jo PA nevar īstenot ,,vecais cilvēks'', garīgi nepārmainīta civilizācija, tāda, kurai joprojām gribas vairāk, vairāk, vairāk..

Savietojamība laikā- Atmodu vienlaicīgums

Tas nav vienkārši, jo abi procesi ir zināmā mērā autonomi. Bet PA Atmodai norisinoties bez Garīgās Atmodas, sava pamata, tā izčākstētu. Bet varbūt PA Atmoda ierosinātu Garīgo Atmodu? Katrā ziņā sekmīgs PA  Atmodas galarezultāts iespējams tikai vienlaikus ar Garīgo Atmodu.

Garīgā Atmoda dod cilvēkiem motivāciju meklēt citu dzīves kvalitāti, bet tās saturu var sniegt tikai PA Atmoda: gan zināt ko, kā darīt (angl.know how), gan kā konkrēti tas atbilst Svētajiem Rakstiem, pārliecībai, kam cilvēks it kā tic un seko.

Ja Atmodu kā Brīnumu iniciē Dievs, tad diez vai mums būs jārisina tā vienlaicīguma problēma. 

Savietojamība praktiskā sadarbībā.

Daļa zaļo ir ateistiski darviniski noskaņoti, kas var izraisīt saskarsmes/sadarbības problēmas. Taču VAK- Latvijas zaļo kustības šūpulis veiksmīgi apvienoja gan kristiešus, gan latviskuma kopējus, gan daļēji ezotēriķus un hinduistus/budistus, līdzīgi vienojošs bija zaļo žurnāls ,,Vides Vēstis''.

Kristiešu aktīvākā daļas interešu loks saistīts ar reliģiskajiem jautājumiem, kā maznozīmīgākas viņiem šķiet praktiskās dzīves problēmas. Kristietībā ilgstoši ir atdalīta laicīgā un garīgā dzīves daļa. Tikai pēdējos gados tiek akcentēts, ka ikdienas dzīves ,,augļi''' liecina par ticību. Šī laicīgās sfēras nebibliskā atdalīšana ir barjera kristiešu iesaistei sadarbībā vides un ekonomikas jautājumos, pašsaprotamāks tradicionālāks ir sociālais darbs, problemātika.  

Tomēr, ja Dievs dos Brīnumu, Viņš dos arī atklāsmes pārvarēt šos Atmodu savietojamības šķēršļus.

 

3.Atmodas norises vīzija

Praktiski grūti iztēloties Atmodas sākumu un norisi. Bieži atmodas sākas ar idejas, ticības ievadīšanu sabiedriskās domas apritē, organizatorisko pulcēšanos ap kādu līderi vai organizāciju. Tas var sākties kā iniciatīva no augšas, un, ja ,,augsne nobriedusi'' ar lavīnveidīgu iniciatīvas atbildi no apakšas kā tas bija ar Latvijas Tautas frontes izveidi. Tāda pati varētu būt gaidāmās Atmodas redzamā daļa. Bet neredzamā- īsā laikā Dievs it kā pārvērstu daudziem cilvēkiem sirdis uz altruismu, tieksmes pēc Mīlestības un nomestu plīvuru, ka cilvēki ieraudzītu gan ticības būtību, gan PA nepieciešamību un to savstarpējo saikni, gan iesētu patriotismu..

 

4.Ko darīt patreiz?

Viena atbilde uz to ir rakstā ,,Pārmaiņu aģenti''.

Otra- PA, Atmodas, pārmaiņu aģentu idejas sēja, ko veic arī šī rakstu sērija.

Trešais jautājums ir par IIA. Ar izglītību nevar izraisīt  Atmodu, taču tas ir labākais, kā tai sagatavoties, to veicināt. Tas ir mūsu pienākums. IIA jāsadala tajā daļā, kas orientēta uz patreizējās neIA bremzēšanu un kur galvenie var būt pragmātiski sociāli- ekonomiskie argumenti, un uz izglītību PA, kur ir uz ideāliem, Mīlestību balstīta motivācija. Katram ir savas mērķgrupas, savs laiks. Izglītība PA būtu cilvēkiem, kuru sirdis atsaucas uz šo vārdu, vairāk sekotāju jāmeklē jaunatnes, skolotāju vidū. Īpaša mērķgrupa būtu ticīgie, kuriem motivācija it kā būtu, bet jāparāda PA saikne ar Bībeli. Savukārt IIA, kas vērsta uz neIA bremzēšanu, būtu jāiesaista visa veida sabiedrības ietekmīgie cilvēki, parādot IA izdevīgumu no viņu vērtību skalas skatpunkta.

Bet Atmodas durvīm priekšā guļ kāds baļķis. Dievs mums nevar palīdzēt. Atmoda nevar sākties bez grēkatziņas, grēknožēlas, grēku izsūdzēšanas un atgriešanos no grēkiem. Kam tad ir šie grēki? Gan baznīcai, gan latviešu tautai. Par to nākošajā rakstā.