Salīdzināšanās.

Visām mūsu problēmām Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, pat senāk un draudiem latviešu tautas izdzīvošanai, tāpat pasaules ekoloģiskajai krīzei un katastrofas draudiem, sociāli- ekonomiskajām, pat politiskajām un drošības problēmām ir kāds (bet ne vienīgais) kopcēlonis- nesalīdzināšanās. Salīdzināšanās nozīmē tautām, cilvēcei savas vainas apzināšanās, nespēja ar to sadzīvot, kas izraisa vēlmi tās sekas atlīdzināt, to nožēlot, lūgt piedošanu un no tā turpmāk atteikties. Te varētu minēt vēsturiskos tautu, valstu, Ziemeļu- Dienvidu, Rietumu- Austrumu konfliktus, verdzību, koloniālismu un neokoloniālismu, īpaši- antisemītismu un holokaustu, ,,peļņas pār visam principu'', sociālās nelīdztiesības, dabas vides degradācijas un resursu izniekošanas un citas jomas, kas ir daudzu pasaules tautu grēks (vaina), par ko tās nav pilnībā salīdzinājušās. 

Salīdzināšanās nepieciešama arī reliģijām cilvēku izveidotā to versijā (savas mācības izkropļošana, iestādes, svētdarbības prakse un rīcības pasaulē, ticīgo dzīvesadarbība u.c). Un vissmagākie grēki gulstas uz tā saucamo kristīgo Baznīcu, nesaku- ka no tās nācis vislielākais ļaunums, bet tā ir noziegusies pret (diskreditējusi) Ješua (Jēzus) vārdu un mācību (evanģēliju): gan pamatojot ar to noziegumus, genocīdu, gan sagrozot Bībeli tās ,,uzlabošanā'', tulkojumos un skaidrošanā (interprtācijā), gan tiem, kas sevi sauc par kristiešiem, mācītājiem, gan draudzēm, konfesijām ar dzīvi, darbiem liecinot pretējo nekā teikts Svētajos Raklstos, tā ka pasaule ,,pēc augļiem'' viņos Kristu nevarēja atpazīt un pieņemt . Šis nav attiecināms uz Baznīcas izpratni kā īsteno Dieva bērnu saimi, bet uz Baznīcu- to cilvēku, draudžu, organizāciju, konfesiju kopumu no Jēzus līdz mūsu laikiem, kas sevi pasludinājuši par kristīgiem. Šī Baznīca ir mistrojums gan no svētā, gan netikles, gan vienaldzīgā. Baznīcas lielākie grēki ir pret jūdiem, pret Svēto rakstu un to skaidrojuma (interpretācijas) izkropļošanu (pret Svēto Garu), ,,evanģelizēšanu'' ar darbiem parādot cietsirdību, varas un mantas kāri,  pret tik daudzām tautām (arī baltiem, latviešiem, Tuvajo Austrumu tautām Krusta karu laikā), par iecietīgu sadarbību ar režīmiem, par mācītāju liekulību, antikristīgo dzīvesveidu un noziegumiem (pedofīliju), pret pienākumu pret dabas vidi- būt tās rūpīgam pārvaldniekam neveikšanu (ignoranci)... 

Kāpēc vajadzīga Baznīcas grēknožēla? Ko tas dod?

Varbūt pietiek ar izvērtēšanu un tā vairāk nedarīšanu? Ko tas dod Baznīcas misijā: ārpusē- evanģelizēt, iekšpusē- sagatavot ticīgos Beigu Laikam- Ješua 2.atnākšanu, uzturēt kristīgu sadraudzību, stiprināt ticību un kontaktu ar Dievu, mācīt- būt par kopienu? Varbūt grēkatziņa tam traucē, pat sagrauj?

Ko dod cilvēkam, ja viņš atgriežas no grēkiem? Viņš kļūst par Dieva Bērnu. Tāpat ar Baznīcu. Tā kļūs par Dieva iestādījumu. Mūsdienās tajā ir daudz kas tālu no tā. Tā zaudē garīgo autoritāti islāma, Austrumu reliģiju, ezotērisma priekšā. Tās draudzēs ir lielāka vai mazāka Dieva klātbūtne, bet kopumā tai jāattīrās.

Baznīca ir gan Dieva Draudze uz Zemes, gan netikle. Tā ir kā audums, kurā savīti gan zelta svētie dzīpari, gan visdažādāko krāsu pakāpju grēku dzīpari. Mēs, cilvēki, Kristus Bērni tos neatšķetināsim. To izdarīs Dievs, un tas, kas nav no zelta, sadegs. Mūsu pienākums ir izprast līdz šim noaustā aplamību un to nožēlot- atgriezties, un pašiem aust zelta dzīparus, kaut citi turpina pa vecam.

Kāpēc jāiesaistās salīdzināšanās procesā?

Varbūt lai to dara grēkotāji, Vatikāns, līderi? Ikviens ģimenes loceklis ir atbildīgs par ģimeni. Un ikvienas personības, draudzes grēknožēla izved ne tikai viņu no atbildības par Baznīcas grēku, bet arī attīra Baznīcu. Ikkatram ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums iesaistīties salīdzināšanās procesā.

 

 

Latvijā svarīgākās jomas, kur nepieciešama latviešu tautas salīdzināšanās ir attieksme pret Labo Vēsti, pret ebrejiempēdējās Atmodas izniekošana- nevis vairums domāja par kopēju Latvijas celšanu, bet par savu labumu, kā kļūt par patērētāju sabiedrību, citi: Sarkano strēlnieku nosargātais boļševiku režīms bijušajā padomju Krievijā, Strēlnieku- vēlāko čekistu noziegumi PSRS, līdzdalība līvu tautas izzušanā, naids pret krieviem (naids nav samērojams ar Dievu- Mīlestību), attieksme pret čigāniem, attieksme pret savu valsti, pret dabas vidi- ar savu dzīvesdarbību (ne vārdos)...

Salīdzināšanās ir viens no pamatpriekšnoteikumiem Latvijas patreizējās nīkuļošanas un iznīcības draudu novēršanai, lai Latvija, latviešu tauta īstenotu savu Dieva doto iespēju- vadošo (līdera) viedo lomu, lai no šejienes sāktos mūsu un Eiropas pilnvērtīga attīstība kā vienīgais reālais ilgtspējības attīstības modelis. Pārmaiņu aģenti šo procesu var ierosināt jau tagad, tas var sākties Garīgās un Pilnvērtīgas attīstības Atmodas sākumposmā. Ja Atmodas laikā salīdzināšanās nenotiks, Latvijai, latviešiem citas izdzīvošanas un uzplaukuma, misijas izpildes iespējas vairs nebūs.Tam jābūt dažādu sabiedrības mērķgrupu  dienaskārtībā, patiesam, iekšēji motivētam.

Daudzi jautās, kāpēc pie milzīgās negatīvo ziņu plūsmas vēl jāpievieno vēsturiski vecas tēmas. Sliktais publiskajā telpā tik vairo negatīvo. Te ir principiāli cita situācija nekā ar ikdienas ziņām un problēmām.  Salīdzināšanās- tā ir netīrumu nomazgāšana, bet, lai nomazgātu, tie vispirms jāierauga un jārodas vēlmei mazgāties. Vienlaikus ļoti jāierobežo negatīvo ikdienas redzējumu, daudz plašāk atklājot gan panākumus un iespējas. Kā? Ar mostošās sabiedrības pieprasījumu infotelpā.   

Ievietoju rakstu par salīdzināšanos no rakstu sērijas par pārmaiņām.

 

  Rakstu sērija.

                                                                                                  

Ko sēsi, to pļausi!

Nedari otram to, ko tu negribi, lai dara tev!

Piedod, un tev taps piedots!

Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu pienākusi!

,,Es svētīšu tos, kas tevi svētī un nolādēšu tos, kas tevi nolād... '' 1.Mozus 12:3!

 

                                         Pārmaiņas. Ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīga Latvija un pasaule.

6.raksts

 

                                                                                       Salīdzināšanās.

                                         Latviešu tautas un Baznīcas grēka (vainas) atziņa, nožēla, piedošanas lūgšana un atgriešanās.

 

Saīsinājumi:

Atmoda (Garīgā un Pilnvērtīgas attīstības Atmoda)

Ilgtspējīga attīstība (IA)

Neilgtspējīga attīstība (neIA)

Pilnvērtīga attīstība - ilgi pilnvērtīgi turpināties spēja, specifisks autora IA skatījums (PA)

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai (IIA)

Ievads

Šis ir sestais raksts no 7 par pārmaiņām XXIgadsimtā un to, kas par tām jāzin, kā jārīkojas patreiz.  Protams, daudzas pārmaiņas būs pārsteigums, tās ir neprognozējamas, bet tomēr- patreiz pasaule ir paredzamāka nekā jebkad agrāk. Šis raksts ir veltīts tā šķēršļa noņemšanai, kura dēļ Latvijā nevar sākties Garīgā un PA Atmoda, kas ir veids kā mainīt attīstības virzienu no  iznīcības un jaunu dzīves kvalitāti. Šī šķēršļa noņemšana ir salīdzināšanās: latviešu tautas un Baznīcas grēka (vainas) atziņa, nožēla, piedošanas lūgšana un atgriešanās.

 

Mēs esam diženi...

,,Mēs esam diženi...'', skandēja Latvijas prezidente Vaira- Vīķe Freiberga,

,,Ir jāceļ mūsu tautas pašapziņa!''

 ,,Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!'', teica J. Rainis.

Ziņās, ikdienā tik daudz negatīvā.

,,Un te- kāds aicina uz negāciju, mūsu veco un jauno vainu papildus izcilāšanu! Labāk aizmirst un skatīties uz priekšu! Nevajag piesaukts slikto, pieminēšana to piesaista- tā var notikt. Ļaunie gari no tā barojas... '', teiks daudzi. Mūsu domāšanas stereotipos kopā saistītas atšķirīgas lietas: slikta rīcība- slikts cilvēks, pazemība- vājums, vainas apziņa- zema pašapziņa... Pēteris, kuram Ješua (latv. Jēzus) deva vārdu Klints, uz ko celt savu Baznīcu, Viņu nodeva, teikdams: ,,Es Viņu nepazīstu!'', bet pēc dažām dienām invalīdam pie Tempļa saka: ,,Skaties uz mani!''. Būtu vismaz teicis: ,,Skaties uz Ješua!''. Bet viņš apzinājās, ka šis viņa grēks ir izdzēsts. Pašapziņa un grēkatziņa ir dažādas lietas.  Atbrīvošanās no grēka, kas sākas ar tā apzināšanos, ir ceļš uz augstu pašapziņu Dievvadībā. Es personīgi esmu pilns ar cilvēces, savas tautas, savu personīgo grēku atziņu, bet esmu ceļā uz to izdzēšanu, un man jau ir pašapziņa kā prezidentam.

Nevajag piesaukts slikto, pieminēšana to piesaista- tā var notikt. Ļaunie gari no tā barojas... Izņemot... vienu gadījumu- lai to atmaskotu sevī, savā kopienā (pilsētā), tautā un no tā atteiktos.Lai būtu brīvi no grēka.  Bet mūsdienās visa cilvēce kļuvusi par vienu kopienu (global vilage).

Tā ir ar mūsu vainām.

 

Kāpēc grēks (vaina) bloķē Atmodu?

Vainas (grēka) apzināšanās, nožēlošana, piedošanas lūgšana Dievam (dieviem) un cilvēkam, dabai (radībai), turpmāka atteikšanās no tā (šķīstīšanās, svētošanās) un rezultātā- atbrīvošanās no vēlmes turpināt grēku domās, vārdos un rīcībā ir universāla garīga prasība, kas reliģijās un mācībās interpretēta dažādās formās. Tas, saskaņā ar dažādiem uzskatiem, ir priekšnoteikums svētības- Dieva (garu, dabas) atbalsta saņemšanai gan ikdienā, gan lai pārietu citā kvalitātē, mūžībā. Jau sen pirms monoteisma izveidošanās Dievs caur reliģijām ir ielicis tautām šīs izpratnes pamatus.

Mūsu nodarījumi, pārkāpumi- vainas mums nemitīgi atspēlējas jau šinī dzīvē- gan tautai, gan ikkatram. Latviešu devums boļševiku režīma nosargāšanā un represijās atspēlējās ar Latvijas okupāciju, izsūtīšanām. Mūsu nodarījumi mums vairāk vai mazāk, ātrāk vai vēlāk rada ciešanas. Bet, kad pienāk brīdis pārkāpt robežu- pāriet jaunā kvalitātē, arī fiziskās nāves priekšā, nesalīdzinātās vainas (grēki) bloķē mūsu iespējas pāriet mums vēlamā stāvoklī, virzienā. Atceramies Jāņa Kristītāja aicinājumu: ,,Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība [jauna īstenība- Dieva klātbūtne] ir tuvu klāt pienākusi''. Bez atgriešanās tajā neieiet. Arī tagad daudzas zīmes liecina par to, ka Dievs aktīvi ienācis vēsturē, par pagrieziena punkta tuvumu. Iespējams, ka mums ir dota izvēle starp degradāciju vai pilnveidi caur Atmodu. Salīdzināšanās ir tās priekšnoteikums. Starp  visiem latviešu tautas un Baznīcas grēkiem ir kāds vienīgais, par ko nepārprotami teikts Bībelē, un tas ir grēks pret Dieva izredzēto tautu- ebrejiem.  ,,Es svētīšu tos, kas tevi svētī un nolādēšu tos, kas tevi nolād... '' 1.Mozus 12:3!   Latviešu tauta ir nolādējusi ebrejus  ar antisemītismu, ar iesaistīšanos holokausta īstenošanā, ar to, ka nacisti varēja izvēlēties Latvijas zemi kā piemērotāko Eiropas ebreju nogalināšanai (pretējs piemērs Dānija, kur gan karalis, gan vienkāršie cilvēki nacistu okupācijas dienās izgāja ielās ar jūdu simbolu Dāvida zvaigzni uz apģērba, masveidā cēla ar laivām ebrejus pāri uz Zviedriju). Baznīca kopumā nacisma laikā klusucietusi par holokaustu,  gadsimtiem kultivējusi reliģisko antiosemītismu, īstenojusi nebiblisko aizvietošanas teoloģiju.

 

Kas ir grēks (vaina) un ticība?

Pēc būtības ir tikai viens grēks- neticība Dievam, kā sekas ir pārējie pārkāpumi Viņa un cilvēku priekšā. Jēdziens ,,ticība Dievam'' ir atšķirīgs no ,,pārliecības par'' to, ko paši neesam redzējuši, piedzīvojuši. Mēs ticam, ka Antarktīdā dzīvo pingvīni, ka dzīvojusi vēsturiska persona pravietis Muhameds, ka reāls ir Sātans... Bet ticība Kristum un velnam taču atšķiras. Bet cik dažādas ir izpratnes par ticību Ješua (Jēzum)! Daļa ateistu tic, ka Viņš bija vēsturiska persona, ortodoksālie jūdi- ka viltus pravietis, musulmaņi- ka liels pravietis, daļa hinduistu, ezotēriķu- ka guru, Skolotājs, kristieši- ka Dieva Dēls.

 Un arī te ir 2 pretējas ticēšanas:

a)prāta- dzīvo tālāk, bauslība uz tevi neattiecas, jo tu esi dzirdējis un par to pārliecināts, ka Viņš par tavu grēku izpirkšanu, kurus esi pastrādājis un pastrādāsi, ir miris un augšāmcēlies,

b)un sirds ticība- personiskās attiecības- tu esi pārliecināts par iepriekšteikto un tu paļaujies uz Viņu, ielaid savā sirdī kā savas dzīves vadītāju (ne padomdevēju, kā tev vadīt savu dzīvi). Tikai pēdējā ir ticība reliģiskā nozīmē.

Jo, kad runa ir par ticību Dievam, tad tajā ir ietvertas ne tikai teorētiskās zināšanas, piemēram, par pestīšanu- glābšanu no grēka sekām, bet arī noteikti personīgā paļāvība un savas vadības atdošana Dievam- tādā izpratnē, kādā tas katrā reliģijā ir. Es dzīvoju kā es ticu, nevis sadalos laicīgajā un garīgajā. ,,Mīliet, un pasakiet to ar savu dzīvi!'' (Brālis Rožē)  Grēks ir iespējams tad un tik daudz, cik mēs dzīves vadību esam paturējuši sev. Tomēr ticībā ir robežšķirtne- vai nu pie stūres sēd Dievs, bet tu to reizēm parausti, vai stūrē tu pats, labākajā gadījumā paklausot vairāk vai mazāk Dieva padomam. Grēks ir palikt pašam pie savas dzīves stūres. Otra izpratne terminam ,,grēki'' ir šīs pašvadības sekas, kuras formulētas Svētajos Rakstos. Turpmāk šajā rakstā termins ,,grēki'' būs šādā izpratnē, paturot prātā tā pirmcēloni- Dieva vadības nepieļaušanu sevī. Tas attiecas gan uz personu, ģimeni, tautu, Baznīcu. Bet ko nozīmē ,,vaina''? To lietoju tāpēc, ka šos rakstus var lasīt arī Garīgajā Atmodā ieinteresēti cilvēki, kas maz saistīti ar Bībeles terminoloģiju. Vaina ir šī grēka otrā- konkretizētā nodarījuma izpratne. Izpratne par atbrīvošanos no tā ir daudzās reliģijās, piemēram, jūdaismā- Jom Kipur (Trīsu) dienās, arī latviskajā Dievatziņā- savu pārkāpumu, slikto īpašību sadzīšana bluķī un tā sadedzināšana. Tomēr tā ietekme pirms un pēc Labās Vēsts pasludināšanas varētu būt radikāli atšķirīga. Hinduismā virspusēji var šķist, ka karmu- grēka sekas var izpirkt tikai nākošajā pārdzimšanā. Bet esmu nejauši redzējis Indijā pavasarī ceremoniju, kad pārkāpumus nomazgāt cenšas ar putnu asinīm. Hinduisti ceļoties- guļoties veic visu attālumu no Gangas izteces līdz ietecei. Savukārt budisti griež lūgšanu dzirnaviņas, riņķo ap svētām vietām, stundām ceļas- guļas, tā pārvietojas uz un ap Kailaši kalnu. Abām šīm reliģijām ir garīgo soļu kopums, kā iziet no karmas pārdzimšanas apļa- mūsu izpratnē pilnīgi dzēst grēka sekas.Cilvēcei izpratne par vainu- grēku ir sena, arī par tā sekām uz pašreizējo un mūžīgo dzīvi, par nepieciešamību no vainas atgriezties ar nožēlas, asiņu un uguns palīdzību. Bet pēc Kristus inkarnācijas un grēka uzņemšanas sevī kā upurjērā, sadedzinot to garīgajā ugunī, ir vienkārši pieejams risinājums ikkatram. Mīlestība- Agape sirdī, vadībā kļūst par to, kas mūs atbrīvo. Agape bija zināma, iespējama arī pirms tam, bet tas nebija instruments nonākšanai Dievtuvumā mūžībā. Un pēc Kristus iemiesošanās cilvēkā, pēc grēku uzņemšanas kā upurjēram un iznīcināšanas Golgātā visu citu reliģiju ceremonijām, ja cilvēkam nav sirdī Kristus kā Mīlestība, nav grēku nomazgājošas ietekmes- labākajā gadījumā tā ir psihoterapija. Agrāk šiem citu reliģiju rituāliem bija pozitīva ietekme gan uz indivīdu (ciktāl viņš grēku nožēloja sirdī, atgriezās), gan kā zīme, kā simbols, lai sagatavotu ikkatru Zemes tautu noslēguma- gala atrisinājumam, pilnīgas atbrīvošanās ceļam. Lai tās šo ceļu atpazītu caur senajām simboliskajām norisēm, ticējumiem.

 

Piedošanas lūgšana vispirms vajadzīga tam, kas to lūdz.

Vai mūsu piedošanas un atgriešanās lūgšana ir vajadzīga ebrejiem, krieviem, čigāniem, līviem? Jā! Bet pirmkārt, otrkārt, treškārt pašai latviešu tautai un Baznīcai!  Pasaulē cilvēciski vienmēr tiek uzskatīts, ka piedošanas lūgšanu vajag tiem, kuriem to lūdz. Mēs gribam, lai Krievija atvainojas Latvijai. Arī ebrejiem, krieviem, čigāniem, līviem u.c.būtu par ko un kam atvainoties. Bet tā ir viņu problēma, kā tikt galā ar savu grēku sekām un to bloķējošo ietekmi. Tas, ka Izraēla vai Krievija patreiz it kā zeļ, nenozīmē, ka viss ir kārtībā ar tagadni un, jo īpaši- nākotni. Šīm zemēm ir liela loma Dieva plānā. Krievija, Sibīrija var būt pasaules nozīmes dzīvesvide ekoloģiskās Krīzes laikā, vienkāršā tauta- kā pretsvars attīstīto valstu pragmātismam- materiālismam un viltus manipulatīvajai demokrātijai (tas nav pretrunā ar politehnoloģijām Krievzemē, jo faktiski viņi ieceļ caru un vadošo spēku- vecajo sadraudzi).

Bibliski ir otrādi nekā stereotipos par atvainošanos- lai atbrīvotos no grēka sekām caur Ješua (Jēzus- Mīlestību) asinīm, piedzīvotu piedošanu, salīdzināšanos vispirms vajag tam, kurš nožēlo izdarīto (grēku), lūdz piedošanu. Piedošana ir nevis nodarījuma atzīšana par nenozīmīgu, ,,izdzēstu'' bet sevis atbrīvošana no soģa lomas, brīvību no atriebības un apbižotā sindroma.

 

Secība- grēkatziņa un Atmoda.

Bez Dieva Brīnuma tādas pārmaiņas latviešu sabiedrībā, ka liela tās daļa sāk saprast savas tautas grēku, sāk just par to nožēlu, lūgt piedošanu un visbeidzot- pat mainīties, atgriežoties no šiem grēkiem, patreizējā situācijā šķiet utopiskas. Pirms Brīnuma izliešanās tautā tam cauri var iziet tikai pārmaiņu aģenti. Tauta grēkatziņas procesā var ieiet tikai Atmodas sākumposmā. Taču Atmodas mērķi (noslēgums) var tikt sasniegti tikai pēc atgriešanās no grēkiem. 

Citādi tas ir ar Baznīcu. Tajā jau grēkatziņas process sācies. Pirms kristīgās Atmodas tas jau būs aptvēris daudz draudžu, precīzāk- aktīvistu grupas tajās.  Taču Baznīcā kopumā (angliski labs teiciens- mainstream church) process, tāpat kā tautā, var noritēt Atmodas sākumā un no tās iziet īstā Ješua Baznīca- atlikums un pārējā formālā, kas neko tā arī nebūs sapratusi. Faktiski būtu notikusi jauna reformācija- ne tikai pēc liturģiskās formas (par ko debatē), bet galvenais- pēc satura ar atgriešanos pie saknēm kā pamatu ceļam uz priekšu cauri jauniem izaicinājumiem- pārmaiņām. 

 

Latviešu tautas grēki (vainas).

Latviešu tautas grēks, kas bloķē Atmodu un svētību Latvijā, ir grēks pret ebrejiem. Otrs, par ko mūs var ķert smags Dieva sods līdz tautas iznīcināšanai, ir 3.Atmodas Misijas neizpilde. Daudzi uzskata par galveno grēku saikni ar pagānismu, taču šeit nav tik vienkārši- šinī jomā ,,bumba ir Baznīcas laukuma pusē'', tai jāatgriežas no grēkiem par to, kā  ,,kristietība'' tika ieviesta Latvijas teritorijā un tad jāiziet Baznīcas- latviešu tautas salīdzināšanās process. Pārējie tautas grēki (nav prioretizēti): par nodarījumiem pret dabu, t.sk. Baltijas jūru, pret savu tautību- latviskumu, pret krieviem un citām cariskās Krievijas tautām, pret līviem, pret čigāniem,  par naidu: pret savu valsti, pret politiķiem, pret bagātajiem, pret krievvalodīgajiem...

Grēks pret ebrejiem.

,,Es svētīšu tos, kas tevi svētī un nolādēšu tos, kas tevi nolād... '' 1.Mozus 12:3!

Ebreji ir joprojām Dieva izredzētā tauta un Viņa aizsardzībā. Pierādījumi tam nākošajā nodaļā pie Baznīcas grēkiem. Iesaistīšanās Dieva plānā saskaņā ar Bībeli sodīt- vajāt ebrejus nemazina tā izpildītāju atbildību. Arī Jūdam- nodevējam bija jābūt, bet...

Parastais apgalvojums pret latviešu tautas vainu par holokaustu ir, ka tolaik nebija neatkarīgas Latvijas valsts. Latvija- tā ir mūsu tauta un zeme no baltu sendienām caur tagadni uz nākotni. Un mēs, tāpat kā jebkura cita pamattauta, piemēram, arī tibetieši, ir atbildīgi, kas notiek uz viņu zemes neatkarīgi no ārējo okupācijas spēku diženuma.  Nacistiskais režīms bija okupējis arī Dāniju, bet tautas un karaļa nostājas dēļ holokausts tur neizdevās. Bet kāpēc Latvijā bija vislabvēlīgākie apstākļi, lai nacisti no visas Austrumeiropas te vestu nošaušanai ebrejus? Neatkarīgās Latvijas valstī auga un sabiedrībā dzīvoja nākošie ebreju šāvēji. Antisemītisms joprojām ir dzīvs, īpaši nacionāli noskaņoto latviešu aprindās. Paradoksāli, ka tieši latviskas Latvijas īstenošanai, lai izlietos Dieva palīdzība, kā mūsu himnā- lūgšanā ,,Dievs, svētī Latviju!'' lūdzam, galvenais šķērslis ir holokausta un antisemītisma grēkatziņa, grēknožēla, piedošanas lūgšana un atgriešanās no šī grēka- tai skaitā arī tīri materiāli- sabiedrības un valsts atbalstā ebreju kopienas un draudzes (arī mesiāniskās) darbībai, muzejam, skolai, īpašumtiesībām, nopietni ietverot ,,ebreju jautājumu'' formālās izglītības saturā.

Kā šis process varētu norisināties? To aizsākt varētu publikācijas, raidījumi, svētrunas baznīcās, diskusijas ne tikai par nodarījumu ebrejiem, bet arī par šī jautājumu nozīmi Latvijas tālākā liktenī. Procesam jāturpinās ar piedošanas lūgšanas pasākumiem vispār un konkrētiem ebrejiem un jānoslēdzas ar praktiskajiem risinājumiem, kādus minēju, ko veic valsts un pašvaldības.

Grēks- 3.Atmodas Misijas neizpilde.

Latvijas neatkarības atgūšana 3.Atmodas rezultātā bija tik daudzu neparedzamu varbūtību sakritība, tik ļoti saistīta ar tautas garīgu darbību (skat.rakstu par Atmodu), ka tā bija Dieva Brīnums.

Kaut nesalīdzināmi ar ebreju lomu, bet ikkatrai tautai ir sava Misija konkrētā laika periodā, ikkatra savā ziņā ir izredzētā tauta. Un 3 mūsu Baltijas tautas jo īpaši, bet, iespējams katra savādāk.

Kas ir Latvijas Misija? Kāda bija Latvijas specifika salīdzinot ar abām pārējām Baltijas valstīm? Salīdzinot ar Lietuvu: tas ir krieviskā ietekme un industrializācija 90-tajos, un pagātnē- ietekme uz carisko un boļševistisko impēriju, vācu muižnieku jūgs, kristietības vardarbīgā ienākšana un relatīvais sekulārisms, bet vienlaikus garīgums vairāk pēc personiskās izvēles, nevis ,,piedzimt par katoli'', Atmodas sākums caur vides aizsardzības kustību (pret Daugavpils HES, Rīgas metro uc., VAK kā Atmodas virzītājs)... Salīdzinot ar Igauniju- mazāk pragmātisma, vairāk baltu garīguma, kā izpausmes:

-latviskā dzīvesziņa mūsdienu visos dzīves aspektos integrēja baltu senās vērtības;

-nopietnas personīgās attiecības ar Dievu kristietībā;

-mazāka orientācija uz Ziemeļvalstīm, vairāk- tilts starp Rietumiem un Austrumiem, starpība arī ar krievvalodīgo ietekmi un tieksmi uz pievienošanos Eiropai (ne tikai ES), kāda tā ir.

Attiecībā uz abām pārējām Baltijas valstīm Latvija, Rīga ir centrā gan ģeogrāfiski, gan ekonomiski. 

Kā vēl bez neatkarības atguves Dievs īpaši mūs svētījis? Mēs ģeogrāfiski dzīvojam Dieva ausī. Mums nav postošu zemestrīču, cunami, taifūnu un tornado, nāvējošu kukaiņu, čūsku u.tml., nemitīga kara, terorisma, starpnacionālo sadursmju; mums ir optimāls iedzīvotāju blīvums, mērenais klimats, auglīgas  augsnes, pietiekošs XXI gadsimta deficītākā dabas resursa- ūdens daudzums, daudz mežu (mikroklimats, kāds darbs tam jāiegulda Izraēlā, Islandē, Sāhelā Sahārā u.c) un visbeidzot- mēs atrodamies vietā, ko, kā prognozē, sākotnēji neskars klimata izmaiņu dramatiskākās sekas, varbūt pat vidējā termiņā kļūs labāk. Mums ir XXI gadsimta nākotnes vissvarīgākais resurss- kvalitatīva dzīvesvide. Mums tikai jābūt pietiekoši gudriem to neizniekot un nepārdot.

Bet, vai nosakot Misiju, Dievs izdara tādu pat SVOT analīzi kā cilvēks? Varbūt jā, varbūt nē.

Kas būtu vajadzīgs Zemei, cilvēcei no tā, ko varēja dot Latvija 90-tajos? Jauna ilgtspējīgas attīstības (IA) paradigma- jauns skatījums un tam atbilstoša rīcība. Pasaulei vajadzīga IA, bet tās 1987-1992.gada modelis ,,nestrādāja'', planēta aizvien vairāk kļuva neilgtspējīga. Jaunā paradigma balstītos paļāvībā uz Dievu, nevis cilvēkam uz sevi, uz pārmaiņām cilvēkos, kura rezultātā kā sekas mainītos materiālā pasaule: daba, ražošana un patēriņš... Apgriezt otrādi- nevis cerēt, ka ētika mainīsies materiālā iemesla- bailēm no ekoloģiskās katastrofas dēļ un balstīties ilgtspējas tuvināšanai caur izglītību, zinātni, tehnoloģijām, plānošanu, likumdošanu, līgumiem utt.uz to,  bet ticēt un cerēt uz garīgajām izmaiņām cilvēkā, kas izmainīs arī materiālo pasauli- atgriezīs planētas kā sistēmas ilgi turpināties spēju. Lūk, nomainīt IA izpratnes un rīcības paradigmu, to pirmajiem uz garīguma principa pamata īstenot, šķiet, bija/ir Latvijas Misija, ko tā saņēma 3.Atmodas laikā. Tajos gados Latvijas sabiedrība bija ļoti zaļi domājoša, mūs vadīja ideāli, nevis patēriņš, mums bija dažāda pieredze, kā iztikt ar mazumu, bez pārmēru iepakojuma un atkritumiem, kā labot lietas, iztikt ar sabiedrisko transportu utt. Mums bija relatīvi nepiesārņota, mazpārveidota vide ar lielu bioloģisko daudzveidību. Īsts Dieva dārzs! Baltu mentalitātē bija atbildība par savu vietu- kaktiņu, tieksme visu nodrošināt pašiem- IA pašuzturēšanas princips, vietējā ekonomika. Latvijā ir izcila dabas (arī ģeoloģijas, laikaapstākļu, resursu u.c.) daudzveidība, kultūras bagātība it visur un visā. Latvija varēja un joprojām var kļūt par Biosfēras un kultūras rezervātu, tikai neiekļaujot tajā lielpilsētu aglomerācijas. Tas dotu mums arī iespēju ar īpašo statusu (ES Biosfēras ierobežojumus akceptē) apiet ES ekonomiskās ,,prasības'', kas nevēlamas latviešu tautas ekonomiskajai dominantei savā zemē, nacionālai uzņēmējdarbībai un zemes pārdošanai. ES pieļauj radikālus izņēmumus, piemēram, Somijas province Ālandu salas ar specifisku starptautisku statusu, kurā, atrodoties ES, nav spēkā brīva uzņēmējdarbības, kapitāla un darbaspēka (vismaz nepieļaujot patstāvīgā salu iedzīvotāju statusa ieguvi) plūsma ES ietvaros. Biosfēras un kultūras rezervāts Latvijā nozīmē, ka mums ir nevis jānorobežojas no apkārtējām valstīm, bet ar savu jauno attīstības ceļu jāparāda vispirms Baltijas jūras baseinā, tad visā Eiropā izeja no neilgtspējas strupceļa. ,,Sakautās zemes , kas pirmās nostājas uz jaunu tehnoloģiju un pieeju ceļa, saskaņojot to ar savas tautas mentalitāti un Dievatziņu, ātri pārspēj agrākos varenos: Japāna, Izraēla, Vācija pēc 2.pasaules kara, vēlāk Dienvidaustrumāzijas ,,tīģeri'', Ķīna pēc Mao Dzeduna...  

Mans redzējums ir, ka Dieva Misija Latvijai pēc 3.Atmodas bija būt par ,,pilotprojektu'' Eiropai ar jaunu- uz garīgumu balstītu IA. Vai Latvija, latviešu tauta ir pildījusi šo Misiju? Nē! Nodevusi un pārdevusi! Tomēr kaut kāda šīs Misijas daļu klātbūtne mūsu zaļajos, ticīgajos ir bijusi aktīva. Varbūt tāpēc vēl Dievs ar mums ciešas?

Vai šīs Misijas izpilde vēl ir iespējama? Jā! Caur 4.- Garīgo un pilnvērtīgas attīstības (PA)  Atmodu! Bet tad mums vispirms ir jāatgriežas no grēkiem, kas stāv PA ceļā. Kādiem? Lai varbūt kļūdos ar Dieva Misijas formulējumu Latvijai, bet pilnīgi skaidrs, ka Dievs neatjaunoja Latvijas neatkarību un latviešu tautas brīvību, lai tā izvēlētos kļūt par patērētājsabiedrību, lai plēstos dēļ mantas, varas, naudas, dievinātu baudas. Tā ir ,,pasaule'', kas Dievam riebjas. Atgriešanās no augšminētajiem grēkiem ir Garīgās un PA priekšnoteikums un sastāvdaļa, ja Dievs vēlreiz būs mums žēlīgs. Citādi- man ir bail būt latvietim Latvijā ar šo neizpildītās misijas vainas nastu.  

Kā veicināt atgriešanos no šiem grēkiem? Šīs idejas sēja. Visa atbalstīšana, kas stiprina alternatīvās vērtību orientācijas un dzīvesdarbību iepretim nosauktajām negatīvajām. Pārmaiņu aģentu darbības veicināšana un pašā Brīnuma- Atmodas sākumā kā visa vainagojums- tautas grēknožēlas (piedošanas) un atgriešanās no grēkiem lūgšana.

Pagānisma grēks- ,,Gordija mezgls''.

Par to pie Baznīcas grēkiem.

Grēks pret dabu.

Šis grēks izpaužas gan tieši: piesārņojums, atkritumu radīšana un neapmierinoša apsaimniekošana, resursu neracionāla izmantošana, intensīvās lauksaimniecības un mežsaimniecības ietekme uz bioloģisko daudzveidību..., gan pasarpināti caur mūsu ražošanas- patēriņa modeļiem un apjomiem. Šī grēka sekas izpaužas gan uz Latvijas zemes, gan Baltijas jūrā, gan ar pārrobežu pārnesi kaimiņvalstīs, gan caur globālo tirgu visā pasaulē- īpaši nabadzīgajās zemēs un tajās, kur zemi vides aizsardzības standarti. Šis grēks izpaužas mūsu dzīvesdarbībā: par ko ar savu maciņu balsojam veikalā un ar savu biļetenu vēlēšanās, kādi ir mūsu ieradumi, dzīvesveids, mājoklis, transports, labklājības standarti, lēmumi darbavietās, aktivitāte vai pasivitāti sabiedriskās aktivitātēs, NVO...

Kāpēc tas nav tikai individuāls, bet arī tautas grēks? Viens vai daži cilvēki nenosaka to, ka dodam priekšroku globālajām precēm vietējo ražojumu vietā, ka vairs neesam sabiedriski un politiski (partiju rīcībā) prasīgi vides aizsardzības jomā, ka tik daudzi plēsonīgi izcirta privātos mežus, būvēties gribēja aizsargjoslās...

Kā īstenot šo grēkatziņu, grēknožēlu, piedošanas lūgšanu, atgriešanos no grēkiem (nodarījumiem) pret dabu? Šīs idejas sēja. Publikācijas vides un kristīgajos, latviskās dzīvesdziņas un citos plašsaziņas līdzekļos. Zemes, Ūdens, Meža, Vides dienās diskusijas, pārgājieni- svētceļojumi uz skaistām un degradētām, piesārņojošām vietām, piedošanas lūgšanas pie jūras, pie Daugavas (var Likteņdārzā, Daugavas Lokos), citur pie ūdeņiem, mežā, dabiskā pļavā, īpaši aizsargājamā dabas teritorijā (ĪADT) vai mikroliegumā, vai pie dižkoka, klints vai cita aizsargājama objekta, pie izpostītas vai ieplānotas izpostīšanai dabas vietas, piesārņojošas ražotnes, izgāztuves vai atkritumu poligona, to var veikt pat daudzinājuma veidā (tā nav dabas vai dabas objekta pielūgsme, bet pateicība dabai, konkrētam objektam par tā esamību); varētu brīvdabas dievkalpojumus, nometnes utt. Varētu tikt parakstītas apņemšanās par videi draudzīgu patēriņu, dzīvesdarbību kopumā. Bet visā- jāsasaista garīgais un dabas, vides aizsardzības, IA aspekti, vispārējais ar konkrētu rīcību. Šī grēknožēla vairāk kā citas prasīs latviskās Dievatziņas/dzīvesziņas veicinātāju un kristiešu sadarbību, iepriekš vai vienlaikus risinot ,,Gordija mezgla'' pārciršanu.

Grēks pret latviskumu.

Ne jau cittautieši visvairāk apdraud latviskumu, bet mūsu nevēlēšanās būt latviešiem, precīzāk- tā zemā vieta vērtību skalā: saziņas valodas izvēle saskarsmē ar cittautiešiem, nereti vieglums, ar kādu dodas dzīvot uz citām zemēm, bet, pat ja tā ir kredītu vai bezdarba spiesta nepieciešamība, mūsos dominējis mantas, neapdomības gars, nespējam mainīties apgūstot tādu profesiju, lai dzimtene nav jāpamet. Pēc  kopīgi izcīnītās neatkarības  mēs nevis kopīgi cēlām Latviju, bet katrs savu namu, labklājiību gan sirdī, gan materiālā veidā. Tā sekas- trimda. Katrā gadījumā dzīve svešumā sabiedriskajā domā nav tabu.

,,Jūs iesējātbagātīgi, bet ievācēt trūcīgi; jūs ēdāt gan, tomēr trūkst, lai jūs justos paēduši; jūs dzerat un tomēr nedzesējat slāpes; jums ir gan apģērbs, bet tas nedod pietiekami siltuma, un, kas pelna algu, tas ber to caurā makā... Jūs gan gaidījāt daudz, un redzi, iznāca maz, un kad jūs to pārvedāt mājās, tad Es to tomēr izputināju. Kāpēc tā?... Tāpēc, ka mans Nams stāv drupās, un ikviens dzenas tikai pēc sava nama'' (Bībele, Pravieša Hagaja grāmata 1:5,6,9). Lai gan tas rakstīts par jūdiem pēc Babilonijas trimdas, vai tāpat nebija arī mūsu Latvijā pēc neatkarības atgūšanas; vairums privatizēja savu kumosu, nevis cēla mūsu kopējo Templi- Latviju. Ko tad brīnīties, ka tam nav svētība, ka tā nav tā Latvija, ko gribējām...

Savukārt, pašiem labākas dzīves meklējumos pametot dzimteni, vairs tik nepieņemama ,,pensijas nopelnīšanai'' nešķiet masveida viesstrādnieku Latvijā ideja, lai gan imigrācijas apturēšana no PSRS bija viens no 3.Atmodu mobilizējošiem mērķiem.

 Cik cilvēki grib ievērot tautas tradīcijas, svētkus pa īstam, nevis tusiņa ar alkoholu un šlāgeru līmenī, ar atlaidēm lielveikalos? Protams, var diskutēt par tradīciju pagāniskajām saknēm, bet mūsdienās seno simboliku var sasaistīt ar jaunu satvaru, piemēram, saulgriežus.

Arvien vairāk cilvēki sevi saista ar kosmopolītiska ,,pasaules pilsoņa'' multikulturālo identitāti. Atbildība par Zemi nav pretrunā ar piederības sajūtu Latvijai un dzimtajai vietai. Bet tās ir dažādas lietas: kosmopolīts un atbildīgais par Zemi.

Tautas grēks pašai pret sevi. Cik absurdi! Lai gan noskaņas nedaudz sāk mainīties. Varbūt nonāksim līdz piedošanas lūgšanai mātei Latvijai un atgriezīsimies.

Kā veicināt atgriešanos no šī grēka? Arī šī grēknožēla prasīs ciešu latviskās Dievatziņas/dzīvesziņas veicinātāju un kristiešu sadarbību, tā būs nesaraujami saistīta ar atgriešanos no grēka pret savu Latvijas valsti. Ar ko sākt? Ar cerību un ticību (paļāvību) par savas tautas un zemes nākotni, par tās izcilu iespējamo lomu Eiropā, pasaulē. Es biju pārsteigts, kāds pesimisms globalizācijas priekšā par Latviju bija latviskuma kopēju vidū 3x3 nometnē. Mums jāredz un jātuvina iespējamās pārmaiņas mūsos caur 4.Atmodu. Mēs taču esam pārliecinājušies, ka varam, ka neesam maziņi, bet ietekmīgi, dodot nozīmīgu artavu- milža PSRS sagrūšanā.  Protams, kā viss, kas rodas- latviešu un lietuviešu tautas no baltu ciltīm, tas arī kādreiz pāries citā etnosā, bet tāpat kā cilvēkam ir pienākums ko atstāt pēc sevis, tā arī tautai- ieiet ar savu pienesumu. Taču esmu pārliecināts, arī kā tautai mums vēl jāizpilda savi uzdevumi. Gan cerība, gan ticība Latvijas nākotnei, gan redzējums par pienākumiem ir iesākums. Varētu būt publikācijas, kā mēs paši apdraudam latviskumu Latvijā, varētu būt vienotas lūgšanas par mūsu valsti un latviskuma saglabāšanu.

Grēks pret krieviem un citām Krievijas impērijas tautām.

Par šo virsrakstu vien daudzi būs sašutuši. Krievijai, krieviem taču jāatvainojas mums? Protams. Bet latviešiem ir smaga atbildība Dieva, Krievijas cariskās impērijas tautu priekšā. ,,Starp čekistiem frontē un aizmugurē un starp padomju darbiniekiem Krievijā visvairāk ir latviešu un ebreju.'' (1918.gada aprīla Trocka paziņojums). 1919.gadā no čekas aparāta divtūkstoš darbiniekiem trīs ceturtdaļas bija latvieši. Vadošus amatus ieņēma 12 tūkstoši latviešu komunistu. Latvietis Jukums Vācietis bija Sarkanās Armijas virspavēlnieks. Latvieši apsargāja Ļeņinu un sagūstīto cara ģimeni, izglāba jauno režīmu Kronštates dumpja laikā un vairākārt gandrīz bezcerīgās situācijās Pilsoņu kara frontē. 1919.gadā latvietis Peterss, toreizējais čekas vadītājs, uzsāka boļševistiskajā Krievijā sarkano teroru,  pavēlēlot nošaut 6 tūkstošus opozicionāru. Kauja pret latviešu sarkanajiem strēlniekiem netālu no Valgas bija viena no smagākajām Igaunijas neatkarības cīņās. Šo latviešu naidu izauklēja 1905.gada revolūcija, kuru izraisīja vācu baronu, cariskās Krievijas varasiestāžu un Latvijas Baznīcas sadarbība latviešu apspiešanā. Tam sekoja latviešu strēlnieku komunistiskā radikalizēšanās līdzīgu iemeslu dēļ pēc 1.pasaules kara. Cara impērijas piekritēju baltgvardu sakāve Krievijas Pilsoņu karā radīja priekšnoteikumus Latvijas neatkarības iegūšanai. To var saprast, bet ne attaisnot daļas sarkano strēlnieku vēlākos noziegumus pret cilvēci.

Par to jāmāca vēsturē, jāizdebatē sabiedrībā, jālūdz piedošanu Krievijas krieviem, ukraiņiem u.c. Gan tautām kopumā, gan tiem konkrēti, kuru tuvinieki cieta latviešu represijās.

Arī attiecībā uz krievu, ukraiņu un citām tautā- latvieši atceraties, ka iedošanas lūgšana pamatā vajadzīga tam, kurš lūdz, kuram jāatbrīvojas no grēka.

Grēks pret līviem.

Kad XIX gadsimtā Kurzemes piekrastes līvi sacēlās pret Dundagas baronu, latvieši uzrādīja aktīvistus un par to saņēma  viņu mājas. K.Ulmaņa režīms visādi traucēja līvu kultūras izpēti, ko veica igauņi, centās bremzēt kultūru, valodu. Latviešu valsts un tauta nav bezvainīga līvu tautas izzušanā. Arī par to mums jānožēlo tautas grēks.

Piedošanas lūgšanas jāadresē gan līvu organizācijām, gan konkrētiem reālu līvu (ne jaunizcepto) tiešajiem pēctečiem. Pasākumi varētu notikt Mazirbē Līvu tautas namā vai laivu kapsētā un Rīgā.