Mūsu ēra- jauns laikmets kopš Golgātas.

Pieņemts jaunu laikmetu- mūsu ēru skaitīt ar Ješua (Kristus) dzimšanu (šis nosaukums- ,,Kristus dzimšana’’ galīgi aplams, jo Mesija- Kristus ir dzimis no Laiku sākuma no Dieva un caur Viņu viss radīts, bet Betlēmē Viņš iemiesojās caur sievieti Mariju cilvēkā Ješua). Pagrieziena brīdis cilvēces vēsturē nebija Mesijas- Kristus iemiesošanās cilvēkā Ješua (inkarnācija bija būtiskā pagrieziena tuvošanās apliecinājums, zīme).

Reālas pārmaiņas- pagriezienu cilvēcei radīja Ješua upuris Golgātā un drīz tam sekojošā Svētā Gara izliešanās.

Pagrieziena būtība:

1)Galvenais- PESTĪŠANAS vai, citiem vārdiem, glābšanas iespēja plašām cilvēku masām (izņemot īpašus, Dieva izredzētus cilvēkus, piemēram Abrahāmu, Mozu, Budu utml.) no praktiski neiespējamas atrašanās Dievtuvumā (,,paradīzē’’ ,,Debesīs’’) mūžīgajā dzīvē. Tā ir iespēja izvairīties no grēka sekām, karmas sekām, ja pārveidojas cilvēka personība viņam pieņemot Dievvadību, ka viņš vairs negrib un nespēj domāt, runāt, darīt slikto (no Dieva redzespunkta). Šis brīdis ievadīja ŽĒLASTĪBAS LAIKU. Jaunā Derība- Labā Vēsts ir no tā atvasināta- tā ir informācija par atbrīvošanas iespēju un tā nosacījumiem- tos var apvienot vienā vārdā- dievišķā Mīlestība (agape).

2)Iespēja katram pēc Svētā Gara izliešanās nepastarpināti sazināties un mijiedarboties (komunicēt) ar Dievu caur lūgšanām, Atklāsmēm u.c. Agrāk personīga saskarsme ar Dievu bija iespējama tikai īpašiem, Dieva izredzētiem cilvēkiem.

Iespēja nenozīmē, ka tas notiek automātiski, bet pēc katra personīgās izvēles, kaut arī uz šo izvēli Dievs mudina.

Ikviens pravietis vēsturē ienesa cilvēces garīgo zināšanu krātuvē vispārēji vai tam laikam, tam reģionam (tautai) būtiskas (kvalitatīvi jaunas) zināšanas kā pakāpienu pa trepi, bet tikai Ješua radīja būtisku (radikālu) Pagriezienu, deva atbildes uz visiem tālaika (un arī daļēji- mūsdienu) garīgajiem pamatjautājumiem.