LATVIJA

Šis ir ievads tekstu grupai par Latviju.

Latvija, Latvija uz Zemes ir šīs mājaslapas mērķis.

 Latvijas un latviešu tautas nākotne XXI gadsimtā ir ļoti apdraudēta- vairāk nekā politiķi un plašsaziņas līdzekļi par to runā. Bet Latvijai ir cerība, liela cerība- citāda un lielāka nekā politiķi un plašsaziņas līdzekļi par to runā. Par to ir šis stāsts.

Tas ir stāsts par jaunu Atmodu, pārmaiņu aģentiem un Pagriezienu uz pilnvērtīgu attīstību (satīstības vietā) Latvijā, uz Brīnumu, kura iespējamību apliecina mūsu pašu tautas vēsturiskā pieredze par Latvijas valsts tapšanu 1918.gadā un neatkarības atjaunotni, par Pārmaiņām visās jomās uz Zemes, par ko XX gadsimta sākumā gandrīz nekas neliecināja.

Cilvēki neticīgi skatās uz dažādiem izsapņotiem ilgotās Latvijas nākotnes redzējumiem, ko kādi cer izveidot (utopijām). Mūsdienu patērētāju starptautiskā sabiedrība, ne tautsaimniecība (ekonomika) ne ar izglītību, ne plāniem (programmām), ne tehnoloģijām, ne citādi nevar kopumā izmainīt savu ,,dabu'' - izvilkt sevi aiz matiem no purva kā apgalvoja Minhauzens, jo valda nemitīgu vajadzību/vēlmju pieauguma un peļņas likums.  Šis nav ,,pašizdomāto labo ieceru'' gadījums: šeit parādīta varbūtība par ietekmi no Ārienes- iespēja, kā likumsakarīgu pārmaiņu rezultātā pie vēlamām būtiskām pārmaiņām laika gaitā var (ne)nonākt (kad pa vecam vairs nevar vai negribas dzīvot), bet tam jābūt gataviem, lai laimīgas sagadīšanās vai traģiska pagrieziena brīdī pārmaiņu aģenti ar saviem nelieliem spēkiem būtu gatavi tautu, cilvēci kā bumbu no kalna kores noripināt pareizajā ielejā- uz izdzīvošanu un izplaukumu; un kādam šo vēlamo jātuvina jau tagad. Un darot Mīlestības darbus, Tu nezaudēsi nekad- ja neizglābsi Zemi vai Latviju, Tu izglābsi sevi.

Latvija ir daudz vairāk nekā vairums no mums to saprot. Tā nav tikai valsts vai zeme.

Latvija ir latviešu tauta ar tās kopdvēseli, īpašību kopumu (nacionālo identitāti, mentalitāti), plus sev piederīgus gan šejienes uzticīgos (lojālos) cittautiešus, gan ārpus Latvijas valsts dzīvojošos latviešus (kuri vēlas būt piederīgi Latvijai); vārds (termins) Latvija ietver mūsu Uzdevumu (misiju, lomu, jēgu) , svētības, iespējas un apdraudējumu uz Zemes, cilvēcē;

+ Latvija ir latviešiem dotā zeme: teritorija, dabas apstākļi un resursi, dabas un ģeopolitiskā pasargātība/apdraudētība/priekšrocības;

+ Latvija ir baltu garīgais satvars- gan kā mūsu kopējais gars un mūsu garīgā vide ar garīgajām būtnēm, garīgo vadību un  aizsardzību; Dievatziņas redzējums ne vairs ierobežots sendienās, bet no rītdienas skatpunkta- caur miglu, kas izklīst ap cilvēces vienotā Ticību Koka; gan viedumu:  zināšanām/ pieejām atklāsmēm no pārmūžiem, no visas cilvēces/pārtautu garīgā mantojuma katla.

Latvija, latviešu tauta XXIgadsimtā ir ar savu Misiju, ar atbildību Dieva un cilvēces priekšā par tās izpildi, tās izpilde ir mūsu turpmākās pastāvēšanas atslēga- ne Krievija, ne globalizācija mūs neuzvarēs, ja mēs to pildīsim, bet ne ES, ne NATO mūs nenosargās, ja mēs to nepildīsim. Tās dēļ notika Brīnums un mums tika atdota neatkarība, tās dēļ XXI gadsimtā mēs esam viena no XXI gadsimta nākotnes vēstures izredzētajām tautām (lielajām sociālajām grupām- pārmaiņu aģentiem).

Pašlaik latviešiem ir arī tā retā priekšrocība (privilēģija)- sava valsts, kuru esam ļāvuši sagūstīt. Nevaimanāsim par starpvalstu saistībām un privāti pārdotiem īpašumiem. Latvijas zeme un Latvijas intereses, ja mēs to gribam, ir pāri visām citām ,,tiesībām''. Mēs Latviju paņēmām no baroniem, no cara, no Ļeņina, atpakaļ no PSRS. Un varam to paņemt atkal- no nozagtās valsts varas, no prettautiskām starptautiskām saistībām.

Daudziem Latvija ir mazā vērtē: gan ikdienā saziņas valodas izvēlē, gan tradīciju būtības ievērošanā, gan izbraukšanā labklājības dēļ, gan... Ir ļaudis, kas Latviju uzskata par slaucamu govi: ,,Ko Latvija man devusi?'', nevis ,,Ko es esmu devis Latvijai''.

Visā tās augšminētā izpratnē- manā garajā Latvijas skaidrojumā  Latvija ir milzu vērtība un dāvana ikvienam- lai cik tu, latvieti, pašapmierināts bez šejienes klātbūtnes būtu ārzemēs vai bez piederības   sajūtas tai jūties te. Bez Latvijas tu esi tukšzieds, tu netrāpi ar dzīvi mērķī ne šajā, ne mūžīgajā laikā. Tu vari būt Latvija Kanādā un nebūt Rīgā. Latvija ir Tevī, Tu vari būt ne daļa, bet visa Latvija (miniatūrā). Tu vari būt vidrūpē par Zemi un cilvēci, justies tās daļa, vienlaikus būdams Latvija. Tāpat kā rīdziniekam var būt vieta, kurā viņš jūtas kā savās mājās.

Latvija ir visbrīnišķīgākā zeme latvietim- Dieva dārzs (dabas dotās iespējas) un Dieva auss (pasargātība). Nepārdosim savu zemi, sētu par sīknaudu! Nepārdosim! Nepārdosim svešajiem un nepārdosimies paši! Paturēsim Latvijas zemi sev! Zeme, mežs nav cilvēka īpašums, tas ir Dieva, Māras zemes- dabas īpašums, kas uzticēts latviešu tautai pārvaldīt sev par svētību.

 Latvija ir mana dziesma un lūgsna. Lūgsim par Latviju! Bet pirms tam novelsim baļķi no vārtiem, kas priekšā Dieva svētībai Latvijai, latviešiem (,,Pat savā zemē tā neaug kā nākas''). Salīdzināsimies! Novelsim ,,ko sēsi, to pļausi'' (karmas) nastu no savas tautas un zemes! Šeit neiet runa par savu personīgo līdzdalību kādā Dievam nepieņemamā rīcībā un tautas sabiedriskajā domā, bet par to, kurā vēsturiski ir bijusi (līdz)atbildīga latviešu tauta uz savas zemes un ārpus tās. Jo mēs neesam bijuši tikai cietēji... Kādu vainu nožēlot un turpmāk nepieļaut? Katrs varbūt redzēs (vai negribēs) kā galveno (prioritātes) ko citu: jau pieminēto nicīgo attieksmi pret savu valsti, kā mazvērtīgu uzskatot piederību savai tautai, uz Latvijas zemes izlietās asinis, kurā piedalījušies arī mūsu tautieši, kas auguši ",,Latvijas laikā'', tas, ka pēc Atmodas nevis vairumam galvenais bija celt mūsu kopējo Templi- Latviju, bet savu namiņu, ka vienotības un sadarbības vietā bieži nāca plēšanās ar savu radu, kaimiņu, blēdības, konkurence, par attieksmi pret dabu (mežu u.c.) utt. Par to sīkāk ikonā par salīdzināšanos. Mēs pašreiz šim attīrīšanās procesam neesam gatavi, bet pārmaiņu aģentiem jābūt modriem, ja zemdegās gruzdošā atjaunotnes uguns izlauzīsies virspusē uz šāda iespēja radīsies! Dievs Latviju patiesi varēs svētīt, ja mēs Viņam novelsim baļķi no durvīm un laidīsim Viņu istabā.

Mums ir un mums vajag TICĪBU, CERĪBU, MĪLESTĪBU!

TICĪBU Dievā un mūsu garīgajā satvarā. Ticība Dievā nozīmē ceļu uz saskaņu ar visu garīgo: likumiem, garīgajām būtnēm, spēkiem, vadību un aizsardzību, saprašu iekļauties ideju/domu/lūgšanu apritē, paļāvību, spēju saskatīt kopējo un savu/mūsu vietu cilvēces Ticību Koka zaros (sistēmā)... 

CERĪBU uz jaunu Brīnumu, uz 4.Atmodu- Garīgo un Pilnvērtīgas attīstības Atmodu- uz citādiem, pat pretējiem procesiem, ko zemdegās jau gatavo (tāpat kā citreiz) pārmaiņu aģenti, kuri, būdami mazs spēks var Latviju īstajā brīdī noripināt no kalna kores vēlamajā virzienā.

MĪLESTĪBU caur nesavtību: celt vispirms ne savu namu, bet mūsu kopējo templi- Latviju: sevī un mūsu tautā, zemē.

Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba! No Augšienes Latvijai ir dotas lielas iespējas un atbildība būt diženiem! Ne Eiropas nomalei, bet uzdevums (misija) kopdarbā vest no strupjceļa ārā citus.

Es mīlu Latviju! Mēs mīlam Latviju!

Mīlestība ir vienīgais pamatu pamats!

 

Tālāk apkopoti dažādos laikos tapuši teksti par Latviju. Apjoma dēļ tam ir vēl otra ikona par Latviju. Bet šajā abās arī ne viss satilpa.

 

Lūgšana par Latviju.

Dievs, svētī Latviju! Mēs lūdzam par savu Latviju!?

Latvija nav kāda perioda režīms, tās būtība pat nav valsts (lai gan tā ir milzu vērtība). Latvija ir mūsu tauta, visi tai lojālie plus mūsu zeme , ko kopā savij mūsu garīgais satvars no baltu sendienām, līdz kamēr ievīsimies ar savu pienesumu (nevis izzūdot) nākotnes etnosā.

Bet kādēļ līdz šim uz lūgšanu himnā nav atbildēts? Svētībai priekšā baļķis. Jāsalīdzinās, jāpārvērtē un jāpārtop. Ceturtajā- garīgajā Atmodā? Pēc neatkarības atgūšanas nevis kopīgi cēlām savu Templi- Latviju, bet privatizējām un būvējām katrs savu namiņu, ne tik daudz mīlējām, cik ,,konkurējām’’. Pazuda rainiskais ,,Gūt var ņemot, gūt var dodot- dodot gūtais neatņemams’’.Mūsu, ne citu tautu viņu dēļ mums ar tām jāsalīdzinās par Nodarīto un naidu uz mūsu zemes un citur. Jāsalīdzinās par attieksmi pret dabu, pret savu valsti- vārdos, darbos un balsojot naivu mantkārību caur kredītsaistībām, ar lidmašīnas biļeti... Šo baļķi var saukt karma, grēks, ,,ko sēsi, to pļausi’’, ,,dots devējam atdodas’’...

Lūgsim par Latviju! Mēs lūdzam to, kam mēs ticam, ka var palīdzēt. Tie, kuri neuzskata sevi par ticīgajiem, varbūt ir pārliecinājušies, ka domām ir reāls spēks; tehnoloģijas ir tiktāl attīstījušās, ka ar tām var vadīt datorus un invalīdi- mākslīgos orgānus. Lūgšana ir domu un vēlmju koncentrāts.

Lūgsim par Latviju! Par aizbraukušajiem. Vai latviešiem dzīve Latvijā ir personīga izvēle, vai to nosaka sociāli, ekonomiski, politiski, simpātiju argumenti? Ir kas daudz augstāks! Latviskās Dievatziņas sekotāji to zin un/vai jūt caur tēvzemes mīlestību. Bet kristiešiem citēju Bībeli no angliskā tulkojuma (Good News Bible. Standart Bible): ,,Visaugstākais piešķīra un uzticēja (angl.,,assigned'') tautām viņu zemes, Viņš noteica, kur tautām jādzīvo, Viņš piesķīra katrai tautai Debesu būtni...'' (5.Mozus 32:8). Dzīvosim Latvijā! Ja nekādi ar klātbūtni, tad Latvijai! Mūsu misija ir dot Latvijai, caur Latviju pasaulei. Patreizējā Latvijas valsts varbūt Tevi neaizsargā, bet atskaitoties par dzīvi, tikai caur doto tēvzemei, kaut apkārtnei, dzimtai ir nozīmīgākā vērte. Neprasi, ko Latvija Tev devusi, bet prasi, ko Tu esi devis Latvijai. Neesi globalizācijas puteklis! 

Domāsim gaišo par Latviju! Vēlēsim labo!

Lūgsim par Latviju! Ja mēs ticam Bībeles Dievam, baltu Dievatziņai, ,,Dievam vispār’’... Neplēsīsimies! Lai nevis ticība ar ticību karo, bet visas kopā pret tumsu! Man ir bijusi iespēja daudzās pasaules zemēs būt starp dažādu ticību, Dievatziņu cilvēkiem rituālos, ikdienā, mācīties no to Skolotājiem, un ticiet- gandrīz visu priekšstati ,, par tiem citiem’’ ir primitīvi, bieži- greizi. Iesim ar katru kopā tik soļus, cik viņš gatavs iet, nevis uzspiedīsim savu! Jo, ja patiesā ticībā katrs raks dziļāk, varbūt izraks ... kopēju pamatu- Mīlestību. Grieķisko Agape!

Lūgsim! Visi, kas jūtamies piederīgi Latvijai! Pateiksimies par Latviju! Apliecināsim mīlestību uz Latviju!Pateiksimies par Latvijas garīgo satvaru, kurā mistiskā veidā ir saausta baltu Dievatziņa (uz kā balstās dzīvesziņa, mentalitāte, kultūra...), Labā Vēsts un Austrumu sensaknes! Pateiksimies par savu latviešu tautu! Nevis kautrīgi salīdzināsim ar citiem. Pateiksimies par tās izdzīvošanas: garīgās un militārās cīņas prasmi, varoņiem, talantiem, kultūras mantojumu, atbildību un patriotismu par savu zemi- ,,savu stūrīti zemes’’ (kas ir nevis atpalicība globalizācijā, bet nākotne- ilgi turpināties spējīgas pasaules pazīme). Latvietis te vai citur ir latvietis tik, cik viņam sava tautība un zeme ir svarīga. Un tikai tas- darbos, ne vārdos izšķirs, vai būt Latvijai.Pateiksimies par Latvijas zemi! Mēs dzīvojam ,,Dieva ausī’’- tik pasargāti no katastrofām, tik bagāti ar visdeficītākajiem resursiem: ūdeni, kvalitatīvu dzīvesveidi, augsni, mežiem, jūru... Pateiksimies par Latvijas valsti! Kaut arī esam ļāvuši to sagūstīt. Nelamāsim to, bet ņemsim atpakaļ. Ne jau patreizējās tendences uz to ved. Bet pagrieziens- jauns Brīnums. Mūsu vēsture XX gadsimtā divreiz ir pierādījusi, ka tas ir iespējams. Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba! Pateiksimies un lūgsim par Latviju!Un tad kādreiz varēsim nevis tikai cerēt, bet apliecināt, ka ,,Dievs svētī Latviju!’’ 

Kas ir LATVIJA?

Latvija ir

a)latviešu tauta (arī tās baltu cilšu priekšteči),

b)mūsu zeme

c) un garīgais- baltu sakrālais satvars.

* Pie tautas garīgā- baltu garīģā satvara vispirms pieder tas, ko Dievs tieši mums devis (viedumu, izpratni par vispārējo un konkrēto, saziņas spējas ar garīgo vidi), pēc tam- ,,nacionālais''  latviešu tautas kopīgā ,,dvēsele'', karma, garīgie (viedie) pārstāvji (krīvi, pravieši, pārmaiņu aģenti), kā arī sargenģeļi un citas garīgās būtnes, kas ar to mijiedarbojas, un, pāri visam- attiecības ar Dievu.

* Es ticu Latvijai kā milzu vērtībai ar savu misiju globalizācijas griežos. Kā no kuršiem esam pārtapuši latviešos, tā mūsu tauta savā zemē tālākā nākotnē var kļūt par citu etnosu sevi nepazaudējot, bet pastāvot pārvērtībās.

*Latviskuma, Latvijas patreizējās nosargāšanas jēga ir, lai nevis tā izsīktu tuksnesī kā dažas Āfrikas upes, bet lai tā nepārredzamā nākotnē ieplūst lielākā upē- etnosā ar savām vērtībām, pienesumu, un beigu beigās okeānā: cilvēcē, sociumā, teogeosociumā- Pasaules Kokā. 

*Kas ir mana Latvija? Tā nav tik daudz, kā daudzi uzskata, politiķu nozagta, birokrātiski, muļķīgi un kļūdaini pārvaldīts pašreizējais valsts modelis, šī tautas nemīlētā sistēma, bet gan tā ir mūsu zeme plus tauta no baltu sendienām līdz tagadnei un nākotnei, ar savu garīgo satvaru, auru, pie kuras var piederēt arī tie, kas svešumā, tāpat cittautieši, kas to pieņem.

*Latvija ir pastāvējusi pie jebkuras patstāvības (suverinitātes) un baltu/latviešu ietekmes pakāpes savā zemē, un mēs par Latviju vienmēr esam bijuši atbildīgi gan ar konformismu, gan Latvijas (kā Gaismas pils) nosaukšanu vārdā, ko vainogojušas Atmodas, kultūras atdzimšana, sava valsts.

*Latvija ir mājvieta latviešu nācijai uz Zemes, vieta, kur un kam dot (kaut globālā mērogā- zinātnē u.c.)- īstenot savu dzīves misiju un no kuras kā savējais saņemt. Pat ja valsts pārvalde ir tam nelabvēlīga. Latviju, kāda tā ir, veidojuši kurši, zemgaļi, latgaļi, līvi, dzimtzemnieki baronu jūgā, 1905.gada revolucionāri, strēlnieki, 1918.gada valsts izcīnītāji un veidotāji, gan padomju disidenti, gan tās latviski noskaņotie okupācijas varasvīri, Atmodas dalībnieki, ASV, Austrālijas un Sibīrijas latvieši, patreizējie politiķi un emigranti...

*Latvija nav tikai ģeogrāfisks, politisks, tautsaimniecisks jēdziens, bet tai ir arī etnopsiholoģiskā (kopīgas dvēseles) dimensija, sinerģisks (mijiedarbīgs) kopēja pozitīvisma vai negatīvisma publiskajā telpā veidojums. Tādēļ Latvijas būtiski izdzīvošanas jautājumi ir arī nacionālā apziņa (Latvija kā vērtība, patriotisms), publiskajā telpā, uzņēmumos un ikdienas saziņā lietotā valoda, emigrācija (izbraukšana), reemigrācija (atgriešanās dzimtenē) un imigrācija (sveštautiešu visstrādnieku iebraukšana), dzimstība, ģimenes loma un nelabvēlīgo ģimeņu ,,dinastijas'', plašsaziņu līdzekļu un cilvēku sarunu saturs...

*Latvijas izdzīvošanas specifika ir arī materiālajā sfērā: HES kaskādes drošība, (ne)atkarība no Krievijas energoresursiem, nogremdēto ķīmisko ieroču izplūdes novēršana Baltijas jūrā un citi- ne tikai ekonomika, sociālie jautājumi caur dabas vides aizsardzības prizmu, kas tradicionāli tiek uzskatīti par ilgtspējīgu attīstību vienojošām sastāvdaļām.

*Cilvēka piederība savai zemei, tautai nav vienīgā viņa identitāte. Pa vertikāli augšup stāv reliģiskā (ne)ticība, idejiskā (pārliecības) piederība, Zemes pilsoņa apziņa un rīcība (nevis kosmopolītisma, bet redzējuma plašuma un atbildības kontekstā); pa vertikāli lejup: piederība kopienai (suiti), ģimenei (dzimtai); pa horizontāli: profesionālā un vaļasprieka (sportists) identitāte. Visām šīm identitātēm būtu jābūt prioritārā harmonijā. Mūsdienās postmodernisma laikmetā daudziem trūkst vispār kāda nopietna piederības sajūta- viss mainās. Un būtiskākais tiek atstātas novārtā. Arī latviskums.

*Savukārt cīnītāji par latvisku Latviju (TB/LNNK, dievturi u.tml.piekritēji) bieži nacionālo identitāti pasniedz kā galveno, nevis redz to kopējā identitāšu vērtību sistēmā. Līdzīgi- reliģijām piederošie.

Cilvēkam kā nacionālās vērtības ir prioritārā secībā:

-tēvzeme (senču zeme),

-dzimtene (zeme, kur piedzimis),

-zeme, kurā viņš dzīvo,

-mīļākās valstis (angl. favourite countries).

*Pie tēvzemes tu esi saistīts kā daļiņa no veseluma, kā niedre no kūlīša, kurā ir stiprums, kas tevi uztur un pasargā (pat, ja to nedara tava valsts, to dara tavas tautas garīgais satvars un tautas dvēsele), savukārt tu dzīvo, lai dotu tēvzemei, savai tautai.Ar tēvzemi tevi vieno ,,kolektīva'' saite.

*Pie dzimtenes tevi tur individuālas emocijas, jūtas, bērnības iespaidi.Kā dzimtene ir ne tikai zeme (valsts), bet arī tēva sēta,tās apkārtne, pilsēta, novads. Ar dzimteni tevi vieno individuāla saite.

*Zeme, kurā tu dzīvo, var būt devusi tev glābiņu, patvērumu, tai tev jābūt pateicīgam, to jārespektē. Bet, ja tu tikai esi gribējis piesūkties pie tās labumiem, cik slikti tas tavai likteņa algai. Brauc mājās! Labklājību svešā zemē var atrast, bet dzīves kvalitāte ir tēvzemē.

*Pie mīļākās zemes, kur tu gribi aizceļot atkal un atkal, tie, kuriem tāda ir, tevi tur ilgas, jūtas, mistiska un neizskaidrojama saikne. Mācies par to! Aizbrauc un uzturies tur tik ilgi, lai tu to izjustu!

Dzīvo tēvzemē!

 

Latvijas Misija pasaulē.

Latvijas (varbūt kopā ar Lietuvu, visu Baltiju, Ziemeļvalstīm) Misija ir jauna, reāla, uz garīgumu balstīta ilgi turpināties spējīgas attīstības- pilnvērtīgas attīstības modeļa īstenošana savā zemē un tā pieredzes, izpratnes pārnese citur Eiropā.

 Latvijas specifiskās demogrāfiskās, nacionālās, arī ekonomiskās tendences strauji tuvina Latvijas (latviešu) izzušanas iespēju, taču atsevišķi procesi liecina par pagrieziena, Garīgās Atmodas iespējamību. Tādēļ Latvija, Baltija var kļūt par uz garīgumu balstīta IA veida īstenošanas kristalizācijas punktu (Ziemeļ)Eiropai un pēc gadiem būt priekšā citām šķiet it kā dzīves kvalitātē neaizsniedzamām zemēm. Latvijas (tāpat kā Armēnijas, Japānas, Izraēlas un citu  zemju ar stipru nacionalitātes apziņu) viens no pastāvēšanas pamatiem ir nacionālās (identitātes) specifikas (mentalitātes, vērtību sistēmas) integrācija pēcpostmodernajā attīstībā: tautsaimniecībā, pārvaldē u.c., ne tikai kultūrā, tūrisma nozarē.  Šī (specifika) identitāte, neatkarīgi no mūsdienu ietekmēm (deformācijām) ir lielā mērā atbilstoša ilgtspējīgas attīstības principiem: atbildībai par savu vietu (senāk- viensētu), zemi, resursiem (mežu, ezeru...), to saprātīgu, taupošu (racionālu) izmantošanu. Latvijas izredzētību apliecina relatīvi droša un dzīvei labvēlīga ģeogrāfiskā vide- dzīve Dieva ausī.

Ilgi turpināties spējai būtiski ir likt centrā nevis vidi, bet garīgumu. Mūsu šķērslis un priekšrocība, ka Latvijā mistiskā veidā savijusies Labā Vēsts no Kristus mīlestības, baltu Dievatziņa un saikne ar Austrumu sensaknēm. Latvija ne tikai kā zeme ir viena no pasaules mēroga svētvietām- izredzētā zeme XXI gadsimtā. Tādēļ Dievs mums atļāva atgūt brīvību, valstisko neatkarību. Neatkarības atjaunošana Latvijai tika dota ar kaut kādu virsuzdevumu, iespējams, kļūt par uz garīgumu balstīta IA , PA modeļa pirmsākumu. Tā ir mūsu Misija Eiropā, pasaulē tevākajos gadu desmitos. Ja latvieši, Latvija šo uzdevumu neizpildīs, mēs izzudīsim. 

 

Tu- Latvijā!

Svarīga tēma ir ne tikai latviešu tautas un Latvijas nozīme un nākotne XXI gadsimtā, bet arī latviskuma, Latvijas, dzīvošanas tēvzemā vai aizbraukšanas nozīme personības dzīvē. Lūk, kas teikts kādā publikācijā:

Katrs cilvēks sevi pieskaita tai vai citai tautai - tās egregoram tieši tādēļ, ka izjūt savas dvēseles vibrāciju kopību un saskaņu ar šo egregoru, tas ir, viņa dvēsele ir daļa no šī kopīgā vibrāciju lauka, viņš ir šī lauka izpausme. Atsevišķi cilvēki ir kā viena zara (tautas) lapas un barojas ar ārējo gaismu (apkārtējās vides iespēju), vākumu nododot kopīgajā sulu apritē. Ja kāds saka, ka tas nav savas tautas ideju, īpašību, audzināšanas un vērtību sistēmas nesējs, tad tāds vai nu melo, vai ir no zara atrāvusies lapa - vēja trenkts pasaules atkritums, runājoša miesa, kādu mūsu dienās nav mazums. Vai ir vēl ļaunāk - tāds ir pretējās puses tumsas spēku kalpotājs.

 

Publikācijas.

 

 

                                                                                                                                              Sagatavots publicēšanai 2012.gadā rakstu sērijas ,,Pārmaiņas'' ietvaros

                                                                                                                              Kas ir Latvija?

Es ticu Latvijai kā milzu vērtībai ar savu misiju globalizācijas griežos. Kā no kuršiem esam pārtapuši latviešos, tā mūsu tauta savā zemē tālākā nākotnē var kļūt par citu etnosu sevi nepazaudējot, bet pastāvot pārvērtībās. Kas ir mana Latvija? Tā nav tik daudz politiķu nozagta, birokrātiski, muļķīgi un kļūdaini pārvaldīts pašreizējais valsts modelis, šī tautas nemīlētā sistēma, bet gan tā ir mūsu zeme plus tauta no baltu sendienām līdz tagadnei un nākotnei, ar savu garīgo satvaru, auru, pie kuras var piederēt arī tie, kas svešumā, tāpat cittautieši, kas to pieņem. Latvija ir pastāvējusi pie jebkuras suverinitātes un baltu/latviešu ietekmes pakāpes savā zemē, un mēs par to vienmēr esam bijuši atbildīgi gan ar konformismu, gan Latvijas (kā Gaismas pils) nosaukšanu vārdā, ko vainogojušas Atmodas, kultūras atdzimšana, sava valsts. Latvija ir mājvieta latviešu nācijai uz Zemes, vieta, kur un kam dot (kaut globālā mērogā- zinātnē u.c.)- īstenot savu dzīves misiju un no kuras kā savējais saņemt. Pat ja valsts pārvalde ir tam nelabvēlīga. Latviju, kāda tā ir, veidojuši kurši, zemgaļi, latgaļi, līvi, dzimtzemnieki baronu jūgā, 1905.gada revolucionāri, strēlnieki, 1918.gada valsts izcīnītāji un veidotāji, gan padomju disidenti, gan tās latviski noskaņotie okupācijas varasvīri, Atmodas dalībnieki, ASV, Austrālijas un Sibīrijas latvieši, patreizējie politiķi un emigranti... Latvija nav tikai ģeogrāfisks, politisks, tautsaimniecisks jēdziens, bet tai ir arī etnopsiholoģiskā (kopīgas dvēseles) dimensija, sinerģisks* kopēja pozitīvisma vai negatīvisma publiskajā telpā veidojums. Tādēļ Latvijas būtiski izdzīvošanas jautājumi ir arī nacionālā apziņa (Latvija kā vērtība, patriotisms), publiskajā telpā, uzņēmumos, ikdienas saziņā lietotā valoda, emigrācija un imigrācija, dzimstība, ģimenes loma un nelabvēlīgo ģimeņu ,,dinastijas'', plašsaziņu līdzekļu un cilvēku sarunu saturs... Izdzīvošanas specifika ir arī materiālajā sfērā: HES kaskādes drošība, (ne)atkarība no Krievijas energoresursiem, nogremdēto ķīmisko ieroču izplūdes novēršana Baltijas jūrā un citi- ne tikai ekonomika, sociālie jautājumi caur dabas vides aizsardzības prizmu, kas tradicionāli tiek uzskatīti par ilgtspējīgu attīstību vienojošām sastāvdaļām.

*Sinerģija- savstarpēji neproporcionāli pastiprinojoša vai mazinoša mijiedarbība.  Sinerģijas formula: 1+1 nav 2, bet var būt arī 3 vai 1.

Ilgotā Latvija.

Fragments. Sagatavots publicēšanai 2012.gadā rakstu sērijas ,,Pārmaiņas'' ietvaros.

Kāpēc nelietoju ierasto jēdzienu ,,Latvijas ilgtspējīga attīstība (IA)''? ,,Ilgi noturīgi turpināties spējīga Latvijas attīstība''- tajā ielieku daudz pilnīgāku, atšķirīgu saturu, kura pamatjēga ir nekoncentrēties tikai uz dabas vides ilgtspēju, ar ko saaužas tautsaimnieciskās un sociālās problēmas, bet skatīt arī citus visbūtiskākos izdzīvošanas draudus un iespējas, akcentējot garīgos un nacionālos aspektus, bet kā aktuālāko nosaucot sociālo jautājumu motivāciju, argumentus. Šis jēdziens noņem to (stereotipu) prieksstatu, kas rodas daudz un nevietā dzirdot vārdu salikumu ,,ilgtspējīga attīstība'', tas ir precīzāks tulkojums no šī termina pirmsākuma ,,sustainable development- angl.''. Gribētos lietot jēdzienu ,,ilgotā Latvija'' bet tam ir vairāk vēlmju, nevis realitātes piegarša. Tomēr- ja Latvijai un pasaulei ir gaiša nākotne, tad attīstībā, kas daudz pilnīgāka ar vispārcilvēcikām vērtībām nekā pašreiz, tādām ko iezīmējušas reliģijas un tautu dzīvesziņas- pilnvērtīgā attīstībā (PA). Kāpēc jāsacer jauna- Latvijas PA teorija, ja tā jau tik daudzveidīgi aprakstīta? Būsim reālisti- mēs esam ne tikai tālu no tās, bet dodamies pat pretējā virzienā. Latvija 2030- jauna IA stratēģija? Normatīvs plānošanas dokuments nevar pagriest pretējā virzienā citā vērtību sistēmā dzīvojošu sabiedrību un valsti... pat, ja tā patiešām būtu stratēģija ilgi attīstīties spējīgai Latvijai. Par to šaubos. Bet arī tāda kā tā ir tā nav ierakstīta lēmumu pieņēmēju un tautas pārliecībā.Latvijas IA- ilgi turpināties spēju vai neIA nosaka cēloņi, procesi, kas notiek, notiks galvenokārt- globālā, reģionālā (ES, Baltijas jūras baseins) mērogā,kuru cēloņi ir Latvijā,tomēr arī saistībā ar pasaules, ES līmeni.Tieši tādēļ uz to galvenais uzsvars.

 

P.S. Par Latvijas nākotni būtiskajās XXI gadsimta pārmaiņās, izglītību pārmaiņām, pārmaiņu aģentiem, latviskuma nozīmi tajā un iespējamo pilnvērtīgo attīstību attiecīgajās mājaslapas ikonās. 

 

Kurp ej, Latvija?

Latvijā notiekošo galvenokārt noteiks procesi pasaulē, lai gan ir arī izšķiroši vietējie faktori.

Latvija nav kāda perioda režīms, tās būtība pat nav valsts (lai gan tā ir milzu vērtība).

Latvija ir mūsu tauta, visi tai lojālie plus mūsu zeme , ko kopā savij mūsu garīgais satvars no baltu sendienām,  līdz kamēr, iespējams, ievīsimies ar savu pienesumu (nevis izzūdot) nākotnes etnosā (kā kurši latviešos).

Latvijas (latviešu tautas) liktenī izšķiroši būs tikai Latvijā īpaši notiekošie un nepieciešamie procesi, tautas domas un darbi uz mūsu zemes un svešumā šādos virzienos:

-salīdzināšanās,

 -pārmaiņu aģentu darbībai  ceturtajai- Garīgajai un IA (PA) Atmodai, izglītībai pilnvērtīgai attīstībai, --pārmaiņām  demogrāfijā (dzimstība, mirstība (ietekmē veselības aizsardzība, dzīvesveids, vide), imigrācija, reimigrācija, cittautiešu imigrācija),

-tautas un valsts nacionālajai stājai:  valodas lietošana starpnacionālā saziņā, savu tradīciju kopšana saskaņā ar to būtību, tautsaimniecība, kas balstās uz nacionālo mentalitāti, īpašuma (zemes) piederību latviešiem pēc pārliecības,  dzīvesziņa,

- valsts un vietējā pārvalde nav nozagtas, nav pretstatu plaisa starp varu un tautu, demokrātija tautai un viedumam, pārvaldība, ievērojot IA (PA)

-dzīvesdarbība saskaņā ar PA.

Lai gan latviešu tautas un Latvijas izdzīvošana šinī gadsimtā ir ļoti apdraudēta, iespējams arī būtisks uzplaukums. To noteiks Brīnums mijiedarbībā ar latviešu tautas gribu. Visu izšķirs nevis negatīvie iekšējie un ārējie apstākļi: krievvalodīgo īpatsvars un nacionālais- valodas u.c. spiediens,  viņu daļas nelojalitāte, globalizācijas un Krievijas ietekme, ES un pasaules ekonomikas neveiksmes u.c.), bet

a) latviešu vēlmei būt latviešiem un saimniekiem savā zemē,

b)Latvijas ekonomikas atbilstība latviešu tautas mentalitātei,

c)Garīgā un PA Atmoda Latvijā (Baltijā), kļūstot par ,,pilotprojektu'' Eiropas PA .

Vēlme būt latviešiem nozīmē saskarsmē konsekventi lietot savu valodu, pietiekošu daudzumu ļaužu, kas vispirms domā, kā celt tautas, Latvijas kopējo labumu un, otrkārt, savējo. No tā izriet, ka cilvēki atsakās no domas kā paliekošu risinājumu izvēlēties uz visiem laikiem atstāt Latviju. Tas prasa integrēt tautas tradīcijas ikdienā un svētkos mūsdienu versijā, nesagrozot to būtību (Jāņi nav ziņģes, alkohola lietošana, balle...). Vēlme būt latviešiem nenozīmē tik daudz vērsties pret kaut ko, kurnēt, meklēt vainīgo ārpusē, bet iestāties par to, strādāt, lai Latviju celtu, ne peltu.

Latvijas ekonomikas atbilstība nacionālai mentalitātei izriet no 3 faktoriem:

-mūsu mentalitāte ir tuva IA, PA principiem,

-tā ir joprojām dzīva, ne kā dažu citu ,,Vecās Eiropas'' tautu pragmatisms,

-valstis, kas jaunā tautsaimnieciskā situācijā un tehnoloģijās prot ieaust tautas mentalitāti, pēc kariem un traģēdijām ātri apsteidz savus nesenos uzvarētājus un ,,mācītājus dzīvot'': pēc 2.pasaules kara Japāna, Izraēla, Vācija, vēlāk Dienvidaustrumāzijas ,,tīģeri'', Ķīna.   

 

Latvija nepastāv tikai materiālajā pasaulē

Valsts nevar pastāvēt materiālajā plaknē, ja tās ideja, veidols un jēga nedzīvo cilvēku apziņā. Galvās un sirdīs.

Tauta bija trūcīga un nabadzīga arī toreiz, 1.neatkarības sākumgados, bet materiālā nabadzība nebija šķērslis mīlestībai uz Latviju. Šķērslis varēja būt vienīgi garīga nabadzība, drosmes un pašaizliedzības trūkums, patriotisma un gribas trūkums - par laimi šo galīgi neekonomisko un nepragmatisko kompenenšu latviešiem netrūka.

Valsts drošība mūsdienās vairs nav tik daudz militārs, cik apziņas jautājums.

Latvijas valsts neatkarības dibināšana, zaudēšana, atjaunošana - nav pagātne. Tās ir joprojām mūsdienas.

nevis vara, bet gan tauta ar savu cilvēcisko kvalitāti izšķirs Latvijas nākotni.

 

Latvija- Dieva Dārzs.

Koraļu atols Okeānijā. Saule. Zilgana okeāna tāle. Uz rifa plīst baltu putu bangas. Guļam palmu ēnā. Peld bura selgā vientulīga! Ienirstot lagūnā starp krāsaino koraļu ,,ziediem’’, mums apkārt peld košu, krāšņu un daudzveidīgu zivju bari. Pasakaini!

Skaisti? Salīdzinot ar nekošo Latvijas dabu!? Cik ilgi? Atvaļinājuma laikā? Gadu? Desmit? Slavenais norvēģis Tūrs Heijerdāls pēc kāzām šādā brīnišķīgā vietā piepildīja savu valdzinošo sapni pēc harmoniskā. Pēc tam tapa grāmata ,,Paradīzi meklējot.’’. Tas ir stāsts par zaudēto paradīzi. Pirmā jūsma pēc dažiem mēnešiem zuda. Burvīgums izgaisa. Cerības uz paradīzi Zemes virsū nepiepildījās. Gaidas īstenojās kā iecerēts, bet tomēr vilšanās. Kāpēc? Katras tautas pārstāvim, kuram ir nesakropļota dvēsele, ir vairāk vai mazāk cieša saikne ar savu tēvzemi, taču arī ar dzimteni un dzimto vietu. Atrašanās ārpus tās var radīt disharmoniju dažādos plānos- arī estētiskajā. Vēlamies vērties tēvzemes un dzimtajās (cik labi, ka tās vienotas) ārēs!

Taču neatrastajai paradīzei ir arī cits estētisks aspekts. Atolā nekas nemainās. Ja neskaita musonu un nemusona periodus. Tāds pats vakar, šodien un rīt. Skaisti. Bet vienmuļi Vai vienmuļš skaistums ir jauks, daiļš? Skaisto nosaka mūsu uztvere. Burvīgais kļūst nepievilcīgs!? Neskaistais skaistums!? Jā. Patiesi jauka vieta ir daudzveidīga. Tāda ir mūsu Latvija. Esot tajā iekšā, to uztveram tik dabiski, nejūtam. Bet pēc tam, kad esmu apceļojis 234 ekspedīcijās 50,0 valstis, veros uz Latviju kā brīnumu. Tā ir visbrīnišķīgākā vieta uz Zemes ne tikai priekš manis. Tā ir viena no teritorijām uz planētas, kuras objektīvais skaistums daudzveidībā un apgarotībā ir vislielākais. Apvienojot to ar lietderīgumu gan no drošības, gan saimnieciskās darbības ērtību viedokļa, mēs dzīvojam burvīgā Dieva Dārzā.

Tā ir mūsu tautas atbildība. Mūsu mentalitātē ir izturēties šeit kā Dievzemītē, tādēļ mums vairāk kā vairumam etnisko grupu Eiropā (un citur) ir ielikts ilgtspējības princips, kas ir mūsu bagātība. Mūsu pienākums ir ar šo garīgumā balstītās IA atslēgu atvērt durvis uz sevi citām Eiropas tautām un zemēm.

 Latvijas dabas parādību un gadalaiku daudzveidība.

Pirmās baltās sniega pārslas uz brūnajiem sasalušajiem arumiem un zaļajā ziemāju zelmenī. Sniegputenis. Vēja auras. Lēna mierīga smagu sniega piciņu nolaišanās uz sniega. Gurkstošais sniegs, ejot pa taku. Sniegpārsliņu deja tumsā pie laternas. Sniega kristāliņu šķautņu vizēšana Saules un Mēness gaismā. Sarmas dzīpari uz zariem un izkaltušajiem suņuburkšķu vainadziņiem. Sērsna iekaļ sniegu bruņās.. Atkala. Apledojošo un nokareno koku zaru mirdzēšana saulē visās varavīksnes krāsās.. Sper lausks. Skanošais klusums ziemas naktī mežā. Vilku gaudas. Dūmu strūkliņas un gaišie logi uz tumšo ēku fona, ejot tumsā pa Latvijas celiņiem. Ziemassvētku nakts svētīgais miers. Zīlītes un sarkankrūtītes zaros vai barotavā pie loga. Krāšņais dzeņa vēders un tuk-tuk. Kūstoša sniega tērcītes. Pēdējie baltie sniega laukumiņi tīrumos. Pirmā rosība skudru pūžņos piesaulītē. Plāna ledus raksti no rītiem uz agrā pavasara peļķēm. Ūdens un gaisa burbuļu dzīvība zem ledus vēl klātās tērcītes. Pirmais sniegpulkstenītis. Vizbuļu klājiens saulainā gravā vai ozolainē. Strautiņu un upīšu čalošana un līkumošana, lecot pāri akmeņiem. Zilās debesis un baltie bērzu stumbri. Mākoņu tēli debesīs. Trakie cīruļu traļļi. Pirmie pumpuri. Pirmās lapiņas. Tik dažādu toņu zaļums mežmalā. Uzplaukst krēķi. Ziedonim maisa gals vaļā! Plūmes, ķirši, ievas, ābeles, bumbieres, kastaņu sveces, ceriņi... Pieneņu lauks, visapkārt zeltains pieneņu lauks! Pēc tam- balto pūku galviņu klājiens. Lakstīgalas mīlas dziesmas. Naivais dzeguzes ku-kū. Rokas iegrimst miklajā dārza zemē, lai guldītu dobē nāvei un augšāmcelšanās brīnumam sēklu. Maijs. Pilnmēness. Liepziedu saldme. Bišu sanoņa. Košā Latvijas pļava! Labības stiebri ar rudzupuķēm un trakajiem magoņu brunčiem. Ozolu zari un bērzu meijas. Paparžu pakrēslis. Ugunskura dzirksteles gaišās nakts debesīs. Oda sīciens. Līgo- līgo. Dziesma, ar ko tu sācies? Sārtā ripa paceļas no jūras, to aizdedzinādama un metot gaismas celiņu. Saulīte rotājas. Rasas varavīksne stiebra galā. Zirnekļa smalkā tīkla vizēšana. Siena pļava. Vasaras sutoņa. Veldze ūdensrožu ezerā. Reibinošā siena zārda smarža. Miglas vāli no upes līkuma. Zivs lēciens. Bebra astes plunkšķis. Mijkrēšļa burvība. Lielceļa putekļi aiz līkuma. Un atkal klusums. Latvija pilnbriedā. Zemes Mātes augļi. Vārpas. Bērni dārzā šķin zirņus. Pirmās salnas. Dzērvju un gulbju bari uz lauka. Atkal melnās augusta debesis ar zaigojošajām zvaigznēm. Zvaigžņu lietus. Asteres un gladiolas skolotājai. Vaivariņu reibonis. Zilie virši. Rudens saule, lai cik silta, spēj tik matus balināt. Pirmie dzeltenie un sarkanie triepieni lapās. Tās aizvien biežāk un biežāk atraujas no zara un virpuļo lejā. Parku pārņem rudens smarža. Mežmala zaļi-dzeltena-sarkana-brūna. Zaļā krāsa pazūd. Beigās paliek vien brūnie toņi. Briežu auri. Gājputnu klaigas.Un tad... mūsos veras kailie zari un stumbri. Viss sastindzis ziemas gaidās. Pakšķ lietus piles. Bērniem nezin kāpēc gribas lēkāt pa peļķēm un dubļiem. Bet pieaugušie meklē sveces- klāt Lāčplēšu laiks un 18.novembris. Kailā zeme sastingst. Pirmās baltās sniega pārslas krīt uz brūnajiem sasalušajiem arumiem un zaļā ziemāju zelmenī.

Cik Latvija ir skaista!

Cik Latvija ir skaista, daiļa, glīta, jauka, brīnišķīga, valdzinoša, burvīga, pievilcīga, krāšņa, pasakaina, harmoniska, apgarota! Mana Latvija! Mūsu Latvija! Sidraba birzs! Dieva Dārzs!