GARĪGUMS

• Kas ir garīgums?

• Kāpēc Pārmaiņu, Pilnvērtīgas attīstības jomā atslēgas tēma ir garīgums?

-Latvijai (Gruzijai, Francijai…)

• Garīgums un ,,neticīgie’’.

• Daosistēma.

• Teosistēma.

• ,,Ticību kopējais pamats- kredo ,,Debesis ir!’’

• Garīguma princips pilnvērtīgā attīstībā. Garīgums- pilnvērtīgas attīstības modeļa centrā.

• Reliģiju koks.

• Garīguma sistēmas pilnvērtīgai attīstībai Latvijā un pasaulē:

-Latviskā (baltu) Dievatziņa un dzīvesziņa.

-Budisms. Hinduisms.

-Bahaisms. Sikhisms. Ezotērisms.

-Mesiāniskais jūdaisms.

 

Kas ir garīgums?

Garīgums ir Dievišķais pamats it visā.

Garīgumu var saprast gan tikai kā pārpasaulīgās (,,Debesu”, transcendentālās) vides pazīmi, gan kā visā esošu un noteicošu. Savā Mācībā un ticības Redzējumā vados no pieejas, ka garīgums ir nemateriālās (garīgās) vides, Dieva ietekme it visā dabas un sociālajā vidē. Tā dabas, ekonomiskajos, sociālajos un garīgajos : izvēles piedāvājumā, cēloņu- seku likumā u.c. attiecībās starp garīgo vidi (,,Debesīm”), Dievu un cilvēci, tautu, kādas reliģijas sekotājiem, ikkatru personīgi.

Garīgums ir plašāks jēdziens nekā ,,attiecības ar Dievu’’ (transcendentālo, Saprātu, Radītāju, Patiesību u.c.jebkurā Dieva sinonīma versijā)- reliģiju. Attiecības ar Dievu ir arī tā aktīvā noliegšanā, arī sevis uzskatīšanā par kādas reliģijas ticīgo, nedzīvojot saskaņā ar tās būtību. Bet garīgums personības līmenī bez attiecībām ar Dievu izpaužas arī tad, ja, lai gan cilvēkam nav savas izpratnes, viedokļa par Dievu, piederības kādai ticīgo grupai, viņa pamatmotīvs, vadība ir Dievišķā Mīlestība Agape, kas izpaužas nesavtībā (altruismā), cilvēciskās attiecībās, morālē, viedumā garīgo pamatjautājumu (intuitīvā) pārzināšanā.Garīgums kopienas, valsts līmenī izpaužas sabiedrības ietekmīgākās daļas nesavtībā (altruismā, patriotismā), cilvēciskās attiecībās, morālē, pārvaldes viedumā garīgo pamatjautājumu (intuitīvā) pārzināšanā un izmantošanā. Cilvēces līmenī garīgums mūsu vispārpieņemtajā(akceptētajā) vēsturē vēl nekad nav izpaudies.

Šāds garīguma redzējums šķietami ir nepieņemams valdošajai (dominējošai) kristīgajai mācībai (doktrīnai), dievturībai u.c. Bet cik tālu tā, kas sauc sevi par kristietību aizgājusi no Kristus ieliktiem pamatiem! (Ultra)ortodoksālais jūdaisms no Mozus un praviešiem!

Kas var būt vienkāršāks, kā saprast, ka ir tikai vienas objektīvās zināšanas (Patiesība), vieni dabas (fiziskās), psiholoģiskās, ekonomiskās vides, pārvaldības  u.c.likumi (mijiedarbības), viens visa radīšanas stāsts, atbildes ,,kāpēc?’’ un tāpat- dižās (universālās) lielās (garīgās) likumsakarības, kuru neņemšanai vērā ir sekas, jo mums (personai, tautai, civilizācijai) ir dotas izvēles iespējas tās zināt (mums nepieciešamā apjomā) un ievērot, ļauties to vadībai, motivācijai vērtību orientācijā un morālē vai nē. Garīgums pilnvērtīgas attīstības līmenī ir ieraudzīt šo vienojošo, saprast šo vienkāršo atziņu. Un tā dzīvot.

Garīgums kā sistēma: teosistēma, daosistēma, personīgās attiecības ar Dievu.

Visu reliģiju un daudzu Dievatziņu cilvēku grupas vai organizācijas (Baznīca, Sinagoga, dievturu organizācijas utt.) savā starpā veido teosistēmu- sarežģītu, mainīgu mijiedarbību uz cilvēkiem atsevišķās vietās, kopienās, tautās, cilvēcē. Tomēr teosistēmas pamatā ir pretrunas un cīņa. Šīs attiecības var būt savstarpēja ignorēšana, apmelošana, konkurence, arī sadarbība. Mūsdienu globalizētajā pasaulē savstarpēji saistīti ir pilnīgi visi. Ļoti spilgti teosistēma izpaužas Jeruzalemē, Izraēlā kopumā, kur satiekas visas kristīgās konfesijas, islāma strāvojumu, jūdaisma virzieni (t.sk.mistiskais kabalisms), plus bahaisms, drūzu reliģija.

Daosistēma reliģiju, Dievatziņu garīgo mācību (Svēto Rakstu) atziņu savstarpējā papildinātība, to redzējums no to konkrētā vēsturiskā laika, ģeogrāfiskās vietas apstākļiem, kultūras, tautu misijas u.c. (ja tās teorētiski ,,attīra” no reliģiozitātes ārišķībām, subkultūras tradīcijām, uzslāņojumiem (piemēram, daudz kā nebibliska Baznīcas liturģijā, svētkos, ,,svētajos’’ utml.))

Trešā sistēma ir personīgās attiecības ar Dievu. Katrs cilvēks, pat ateists, vienaldzīgais veido dzīves laikā mainīgas, sarežģītas attiecības ar Dievu.Dieva tēma tik ļoti ieaudusies ikvienas sabiedrības prāta (intelektuālajā) un sajūtu (emocionālajā) kultūrvidē, ,,Dieva klātesamība ikvienā’’ietekmē katru, tādēļ neviens nevar izvairīties no atbildes sev: ,,Vai es ticu?’’, ,,Kam es ticu?’’. Attiecības ar Dievu nav tikai uzskati, pārliecība, reliģijai atbilstošas svētdarbības (grēksūdze, ziedošana, daudzināšana, lūgšana, kalpošana u.c.), bet, pirmkārt, dzīvesdarbība, t.sk.dzīvesveids, patēriņš utml., ar ko katrsapliecina savu patieso ticību, ciktāl viņš ‘,,atzinis’’ Dievu savas mācības izpratnē- ciktāl Tas ir viņā un vada viņu. Ikviena, kurš sevi uzskata par ticīgo, personiskās attiecības ar Dievu kā sistēma ir atšķirīga (unikāla).

Visas šīs 3 sistēmas ir mijiedarbībā.

 

Kāpēc Pārmaiņu, Pilnvērtīgas attīstības jomā atslēgas tēma ir garīgums?

Mūsu vispārpieņemtajā(akceptētajā) vēsturē vēl nekad nav bijusi situācija, kad cilvēku darbība var iznīcināt (degradēt) visas cilvēces mūsdienu civilizāciju*, pārveidojot to par atpalikušāku (primitīvāku); vai arī notikt tās neparedzama (neprognozējama), brīnumaina pārvēršanās (transformācija) augstākā civilizācijā. Pašreizējās tendences pasaulē, kas acīmredzami pārkāpj vienotās dabas (Zemes)- sociālās kopsisistēmas robežas un ved uz to sabrukumu (kolapsi), un tos izraisošie cēloņi, pamatmotīvi ir pretēji garīgumam. Mūsdienu civilizācijai, kas ir vienota savā liktenī, ir tikai 2 iespējas: sadrupt savā pašreizējā antigarīgumā par zemāka līmeņa civilizācijām vai pārmainīties uz augstāka līmeņa civilizāciju, kuras pamatos var būt tikai garīgums.

Iespējama arī vēl dižāka nekā šeit pilnvērtīgas attīstības risinājumā (scenārijā) aprakstītā Rakstos paredzētā Jauna Laika, Laikmeta atnākšana. Tā būtu tieša Dieva īstenota (intervence) cilvēces un Zemes nebijuša pārveide, kad vērte būs tikai garīgajam zeltam, kas nesadegs pārkausēšanā, kad līdzšinējo cilvēci nomainīs jauna paaudze. Tas nāks- pavisam drīz vai pēc pārejas perioda: degradācijas vai pilnvērtīgas attīstības.

Lai cik dziļā materiālismā, savtīgumā, nedomāšanā par dzīvi cilvēks ir ieslīdzis, viņš kaut dzīves beigās nevarēs nojautu vai apzinātā līmenī atbildēt uz jautājumu: ,,Kāda ir (bijusi) manas dzīves jēga?’’ Jēga ir 2 līmeņos: nodzīvot šo dzīvi un sagatavoties (radīt handikapu) pēc tam.

Cilvēks ir ieprogrammēts šajā dzīvē censties būt apmierināts ar dzīvi (laimīgs), un garīgās likumsakarības nosaka, ka tas iespējams tikai tad, ja Tevi vadījusi Mīlestība, pamatmotivācija dot (ar darbību, jūtām, zināšanām u.tml.), ja Tu esi īstenojis savu misiju- pamatuzdevumus gan ģimenē, tautā vai plašāk.

To visu ,,var iegūt’’ caur garīgumu vai antigarīgumu (Hitlers, Staļins utml.). Cilvēks var nepazīt Dievu, bet apmierinājumam ar dzīvi pamatā ir dzīve saskaņā ar Viņa Mīlestību.

Mūžīgajā dzīvē mūsu vietu nosaka šī dzīve ciktāl tā ir saskaņā ar garīgajām likumsakarībām un mērķtiecīgu darbību Dievtuvuma sasniegšanai ,,pēc nāves’’. Kaut ārēji it kā atšķirīgas, visās reliģijās ir atrodamas kopējās likumsakarības, ņemot vērā situāciju, kas mainījās pēc Labās Vēsts pasludināšanas. Tās būtība: ielaižot savā sirdī Dievvadību, kas izpaužas citiem redzamā veidā kā Mīlestība- Agape, cilvēks pārtop- vairs apzināti nespēj darīt slikto, un (tikai!) tādam tiek izdzēsta līdz tam izdarītā karmas sekas, dota iespēja Garīgajā pasaulē- Debesīs nonākt tiešā Dievtuvumā ,,uz visiem laikiem’’ (budisma izpratnē- iziet no Pārdzimšanu loka (apļa)). Tiesa, vēl pastāv nosacījums- izprast šīs pārtapšanas procesu (kristietībā tas izteikts formulā ,,Tic [atdod sevi Dievvadībai] un tiek kristīts [iniciēts izpratnē par Kristus/Mesijas- personificētas Mīlestības lomu tajā]’’.

Tātad garīgums ir pamatā gan laimīgai (sekmīgai, gandarītai) šai dzīvei (pat caur ciešanām, grūtībām: disidenti, patrioti- cīnītāji, nabadzīgi dzejnieki utt.), gan mūžīgai dzīvei.

          Latvijai (Gruzijai, Francijai)

            Latvija ir latviešu tauta mijiedarbībā ar savu zemi, tās garīgo satvaru.

Latviešu tautas (baltu) Misija ir no Dieva, bet tās uzdevums ir praktiskais caur garīgo: savas zemes/(Ziemeļ)Eiropas attīstībā- pilnvērtīgā attīstībā ieaust garīgumu,to pārveidot uz garīguma pamatiem, ar garīgumu centrā; dot vienīgo iespējamo ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības (sustainable development) Modeli- ,,pilotprojektu’’. Protams, misijas ir visām tautām- katrai savā laikā un savādāka, bet mūsējā (baltu) ir viena no īpašajām- tuvināt cilvēku Dievam, pārveidot(transformēt) mūsdienu civilizāciju, precīzāk- būt šajā procesā kristalizācijas punktam.

Vai latviešu tauta ir viedāka par citām? Vai tautai (etniskai grupai) piemītošais viedums mums ir būtiski labāk saglabājies kā daudzām citām mūsu Rietumu, mūsdienu civilizācijas tautām? Atbilde ir jā. Mēs nevaram līdzināties ar Israēlu- mēs esam pārejas perioda vēstneši pirms, viņi- ,,kosmiska mēroga’’ Pārmaiņu (epi)centrā kā ,,aktieri’’ un liecinieki. Mēs nevaram līdzināties ar Tibetu vai musulmaņu pasauli, kas groza mūsu civilizāciju, bet ietekmē to no ārpuses ,,ielaužoties’’ sirdīs un prātos. Mēs esam iekšpusē, daļa no Rietumu, mūsdienu civilizācijas, bet.. esot savādāki savā viedumā.

Latvija ir latviešu tauta mijiedarbībā ar savu zemi, tās garīgo satvaru.

Latviešu tautas garīgo satvaru veido gan baltu pirmtautu garīgums, gan baltu ,,pašu’’ attīstības gaitā nopelnītais viedums, gan mijiedarbība agrāk un it īpaši tagad ar citām pasaules reliģijām, īpaši kristietību, dievturu un folkloras kustības, mūsu attieksme (darbība) pret mūsu zemi, dabu, mūsu attiecības savā starpā, pret citām tautām, savas Misijas apzināšanās un izpilde, un pāri visam- attiecības ar Dievu un Garīgo pasauli (mūsu sargenģelis u.c.garīgās būtnes, personificējumi).

Šis garīgais satvars ir ļoti pretrunīgs: augstas iespējas (potencionāls)- viedums, tas ir dzīvs- gruzdošs zemdegās: gan tautā, gan pārmaiņu aģentos, bet rupji mīdīts kājām noteicošos procesos, pārvaldē Latvijā, tauta nemeklē un nepilda Misiju, kāpēc tai tika atdota neatkarīga valsts, un par to var tikt ,,izdeldēta’’, par to cieš arī nepietiekošu materiālās attīstības līmeni. Latvijas zeme, daba ir ,,Dieva auss’’- ļoti labvēlīga attīstībai tagad un vēl vairāk priekšrocībām nākotnē, bet mēs to pārdodam par sviestmaizi, to pametam.

Latvija ir latviešu tauta mijiedarbībā ar savu zemi, tās garīgo satvaru.

-Latvijas (baltu) zemei ir ,,Dieva auss’’ pazīmes ar tik daudzām dabas priekšrocībām, drošības faktoriem kā dzīvesvide, kā saimnieciskās darbības vide. Mūsu zeme mums ir jau tik ilgi, ka tās ģeogrāfiskā vide noteikusi mūsu mentalitāti, kas ir daudzējādi tik tuva ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības pamatprincipiem.

Latvijas liktenī garīgums izpaužas:

-3.Atmoda ar garīgās Atmodas pazīmēm,

-gan folklorā/baltu Dievatziņā, kristietībā, ezotērismā liela daļa ticīgo ir ,,dzīvi’’ (iekšā pa īstam, dziļākajā būtībā, nevis nomināli skaitās), draudzes/grupas ir dzīvas, nevis dara tikai ārišķības, ,,pavada brīvo laiku’’;

-latviešiem ir bijis un ir izredzētās tautas svētība: ciešanas/pārbaudījumi, brīnumaini divreiz atgūta brīvība, trimda, ,,svētā zeme’’- Dieva auss; vienmēr klātesoši ,,pravieši’’- garīgi pārmaiņu aģenti,

    Latvijas garīgie pamatuzdevumi ir, pirmkārt, būt/kļūt mums pašiem (atraisīt sevī savu viedumu, garīgumu) vienlaikus, otrkārt, saskatot savu vietu mūsdienu (Rietumu) civilizācijā,  uz Zemes, ieaužot tās vērtības sevī un ,,kalpojot’’ gan  sev, ikvienam Latvijā, gan cilvēcei un Zemei.  

Kā šīs vispārīgās lietas izskatās praktiski, ārēji redzamā veidā?

*Brīnuma ierosināta garīgā Atmoda, kas izpaužas ne tik iespaidīgi milzu manifestācijās, cik personīgi daudzu sirdīs, dvēselēs un prātos (varbūt tie ir daudzi jaunieši, kas nepieņem līdzšinējo), cik mazās grupā: kopās, draudzēs, cik darbos, ne vārdos. Bet- vārdos tā ir kopīgs tautas vainas atziņas, grēknožēlas un karmas salīdzināšanās process attīroties un šķīstoties kopā, tās ir kopīgas lūkšanas, tā ir dažādu Dieva izpratnes virzienu sadarbība mīlestībā. Pirms Atmodas, tās laikā un īsi pēc tās ļoti izšķiroša būs pārmaiņu aģentu, īpaši garīgo pārmaiņu aģentu darbība.

*Pēcatmodas periodā tās būtu izmaiņas

a)mūsu personībās (morāle, skats caur nākotnes prizmu, mērķtiecīgums, radošums, ,,slepeno spēju’’ izmantošana, mūžizglītības pārmaiņām cits vēriens);

b)Latvijā kopumā: dzīvesvides izvēlē, pilnveidē un izmantošanā, dabassaimniecībā, sociālajā jomā, tautsaimniecībā, pārvaldē (demokrātijā), izglītībā un kultūrā (būtiski- tradīcijās), drošībā, starptautiskā sadarbībā (Ziemeļvalstīs, ES), (gan Baznīcā, gan dievturos/folkloristos, gan ezotēriskajās kopās). Latvija (Latvija- Lietuva) tiktu izveidots kā kultūras un biosfēras rezervāts. Taptu un tiktu īstenots reāls pilnvērtīgas attīstības plāns- pilotprojekts. Izklāstīt konkrētas izmaiņas katrā šajā jomā nav šīs sadaļas vieta, pie tam tam būtu lielas varbūtības pieskaņa, jo nākotne pēc Garīgās un Pilnvērtīgas Atmodas, ja tāda būs, lielā mērā ir Dieva ziņā.

 

Garīgums un ,,neticīgie’’.

Cilvēki, kuri savos uzskatos noformulējuši, ka netic Dievam, ka neatzīst nevienu reliģiju, var būt garīgumā iekšā caur Mīlestības- Agapes motivāciju un izpausmi sevī, caur nesavtību, caur motivāciju darboties vispārības labā zinātnē, kultūrā, sabiedriskajās organizācijās, aktivitātēs utt. Bet visa rosīšanās bez Agapes, bez mērķiem, kas ved uz pilnvērtīgu attīstību, nav iekš garīguma.

Daosistēma ir autora izveidots jēdziens, lai apzīmētu, kādas garīgās mācības: reliģijas, Dievatziņas ietekmē kādu teritoriju (t.sk. visu Zemi) kādā laikā un mijiedarbības starp tām. Tās nav reliģisko institūciju (piemēram, Baznīcas) attiecības, attieksmes, nav to prakses, pieņēmumu, priekšstatu sistēmas (Baznīcā- kristīgajā tradīcijā ir daudz ārpus Bībeles, pat pret to), bet to būtības (piemēram, Labās Vēsts) mijiedarbība ar citas Dievatziņas būtību (šinī piemērā- baltu priekšstatiem par salīdzināšanos). Jēdziens ,,daosistēma’’ ir vajadzīgs tāpēc, ka tas, par ko sevi uzdod dažādas reliģijas, kā tās to īsteno reliģiskā darbībā un dzīvesdarbībā, un kāds par tām ir priekšstats tās piederīgo vidū un sabiedrībā (īpaši 3 monoteiskās pasaules reliģijas), būtiski atšķiras no šo mācību būtības un ,,augļiem’’ (rezultātiem, izpausmēm), kādiem tiem vajadzētu būt; tāpat pilnīgi atšķirīga ir šo reliģiju mijiedarbība mācību līmenī- pazūd ,,rokot dziļāk’’ būtiskas pretrunas un konflikti. Tas ir svarīgi pilnvērtīgas attīstības mācības ,,teorijā’’ un īstenošanā tāpēc, ka tā iespējama tikai ar sadarbību garīgajā jomā, kuras priekšnoteikums ir noņemt neesošas izslēdzošas pretrunas, kas iespējams veidojot attiecības uz mācību būtības pamata, nevis uzslāņojumiem, nepareiziem priekšstatiem ,,par sevi’’ un ,,citiem’’. Ja rok dziļāk, atrod pamatu pamatu visur- Mīlestību. Pat iznīcība caur Mīlestību. Jo Dieva prāts nav cilvēka prāts.

Teosistēma savukārt ir reālās reliģiju, konfesiju, kādas tās ir faktiski, to institūciju mijiedarbība kādā laikā un telpā (teritorijā). Jēdzieni ,,teosistēma’’ un ,,daosistēma’’ ir līdzīgi jēdzienam ,,ekosistēma’’, taču pirmie izskaidro garīgās vides uzbūvi un faktoru (mijie)darbību, bet otrais- dabas vides uzbūvi un faktoru (mijie)darbību.

Teosistēma ir tas, ar ko pārmaiņu aģentiem jārēķinās ceļā uz Atmodu. Un tajā ir gan traucējošais, gan veicinošais, gan cerīgais, gan draudīgais. Pēc Atmodas arī teosistēmai jābūt savādākai- tuvinātai daosistēmai.

Otra nozīmīgākā mērķgrupa garīgajai Atmodai, pilnvērtīgai attīstībai aiz pārmaiņu aģentiem ir visu ticību patiesie ticīgie, daļēji arī tie, kas tic, ka tic, bet to viņu dzīve neapliecina (nejaukt ar ārēju reliģiozitāti). Varbūt ceļš uz pilnvērtīgu attīstību ir teosistēmu sapludināt, pārveidot par daosistēmu.

Baznīcu draudžu, folkloras/dievturu grupu, ezotērisko kopu un citu garīgo veidojumu dalībnieku dzīvesdarbība būtiski atšķiras no viņu mācības, attālināta no Labās Vēsts būtības, tāpēc viņi nevar tikt uzskatīti par Dieva Bērniem, bet Dieva meklētājiem, cilvēkiem ceļā pie Dieva. Arī viņiem ir liela stabilizējoša garīga nozīme sabiedrības morālē un no tās izrietošā rīcībā, lai tā nesagrūtu aiz sava ļaunuma un savtīguma. Bet tajās visās ir arī Dieva Bērni. Tādēļ liela pozitīva nozīme ir arī to institūcijām, piemēram, Baznīcām. Teosistēma raksturo šīs pretrunīgās institūciju, reliģiju, konfesiju nozīmes.

Ticību kopējais pamats- kredo.

Ja jau reliģijās, Dievatziņās ir kopējais- kas tas ir? (ticības apliecība kristīgā izpratnē)?

Manuprāt, ir

• Debesis ir!

• Ir vispārējas, visiem laikiem piemērotas (universālas) garīgās likumsakarības (likumi), kuras pārkāpjot cilvēkam, sabiedrībai agrāk vai vēlāk iestājas nevēlamas sekas.

Jēdziens ,,Debesis ir!’’ nozīmē tādas īstenības atzīšanu, ko mēs nevaram un nevarēsim nekad noteikt/vadīt (determinēt), izprast. Bez materiālās pasaules ir arī garīgā ,,pasaule’’, kas mijiedarbojas ar materiālo. Termins ,,Debesis ir!’’ aizgūts no grāmatas par kāda ASV zēna, un izrādās- arī citu bērnu pēcnāves (īstas, ne klīniskās) redzējumu, pēc kuras brīnumaini viņš atgriežas šai dzīvē.

Universālās garīgās likumsakarības dažādās ticībās var tikt atšķirīgi formulētas, izprastas (interpretētas), ne katrai reliģijai ir visas, tās ir ar dažādām nozīmēm (prioritātēm), bet Dievatziņās nav šaubu par to, ka likumsakarības pastāv. Un tādā vai savādākā veidā kā galvenais ir Mīlestība- Agape grieķiskā tās izpratnē. Visās reliģijās tiek atzīta par pieņemamu arī nežēlība, nāve, bet tas ir no cilvēka skatupunkta, nevis Dieva, kur galvenais ir tas, kas ar cilvēku notiek pēc ķermeņa nāves. Tomēr ir arī antiMīlestību veicinošās antiticības. Tās nav ticības, jo reliģijas būtība, kas iekļauta tās nosaukumā, ir attiecības ar Dievu. No šāda kritiska skatupunkta, varbūt jāvērtē arī maiju un acteku reliģijas, kurām bija pieeja, manuprāt, no malas ,,dievu’’- iepriekšējo cilvēces civilizāciju slepeno zināšanu avotiem, bet nebija saiknes ar Dievu- Mīlestību.

 

Garīguma princips Pārmaiņām un pilnvērtīgā attīstībā.

Garīgums- pilnvērtīgas attīstības modeļa centrā.

Tas ir temats, kāpēc garīgums ietverts manā mācībā par Pārmaiņām un pilnvērtīgu attīstību.

 Garīguma princips ir viens no diviem ilgi un noturīgi spējīgas attīstības pamata (paradigmatiskajiem) principiem (otrs- dzīvesdarbības princips: ,,Rīkojies saskaņā ar savu ticību, pārliecību!’’). Garīguma princips nosaka, ka iespējams tikai tāds  ilgi un noturīgi spējīgas attīstības modelis, kas balstīts uz garīgumu. Kā jau bija minēts, ka garīguma jēdziens ir plašāks par apzinātu Dieva likšanu par uzskatu un dzīvesdarbības motivācijas pamatu- garīguma principa būtība ir tā, kas vada cilvēka, sabiedrības misiju: vēlme dot, vai ņemt- vai tas ir zaļais vai palīdzētājs nabagiem, cietušiem, apspiestiem utml., vai jauna zinātniska atklājuma vai lugas autors, vai skolotājs, vai NVO aktīvists- neatkarīgi no šī cilvēka saistības ar reliģiju. Pasaules vadošie ilgi un noturīgi spējīgas attīstības (sustainable development) modeļi balstīti, autora vārdiem (formulējot), uz cilvēka mērķtiecīgas darbības paradigmatisko principu. Pasaulē sākotnējais 1980-gadu klasiskais modelis ir balstīts uz jaunu dabas vides politiku, ko sasniedz ar morāles, vērtību, uzskatu radikālām izmaiņām+ programmu (Agenda21)+ starptautiskas vienošanās (samiti)/likumi, kad sabiedrības un lēmumpieņēmēju informēšanas (zinošo cilvēku darbība) par ekoloģiskās katastrofas draudiem, vides izglītības (izglītotāju darbība) rezultātā veidojas, sāk noteikt dzīves īstenību  (dominēt) tā saucamā vides apziņa. ANO šajā gadsimtā, pateicoties mazāk attīstīto valstu ietekmei, par vadošo izvirzās jauna vispasaules (globālā) sociālā politika (taisnīgums pieejai resursiem, cīņa pret nabadzību, slimībām utt.), ko būtu jāsasniedz ar jaunu starpvalstu politiku. Savukārt ES, ASV un citas attīstītās valstis šajā gadsimtā, īpaši kopš krīzes, ,,velk’’ uz  tautsaimniecības (ekonomikas) ilgtspēju, pat ilgtspējīga pieauguma (???) un gudro (smart) attīstību, kura balstās uz jaunām tehnoloģijām, ilgtspējīgas ražošanas/patēriņa īstenošanu un prasmīgi pārvaldītas ekonomikas. Jebkurš no 3 šiem valdošajiem  ilgi un noturīgi spējīgas attīstības modeļiem, kas balstīti uz cilvēka mērķtiecīgas darbības paradigmatisko principu, neizslēdz pārējo no trim (dabas vide, sociālais, demokrātiskais) modeļu virsuzdevumiem, bet redz to atrisināšanu caur sava galvenā (savas prioritātes) likšanu centrā- kā atslēgu uz pārējā atrisināšanu. Garīguma princips savā ziņā ir līdzīgs- tas nosaka, ka  ilgi un noturīgi spējīgas attīstība ir iespējama tikai pārveidojoties sabiedrības noteicošās daļas morālei un vērtībām, kas apvienotas ar zināšanām, prasmēm un personiskajām īpašībām (mentalitātes, rakstura), kas ļauj īstenot jauno ilgi un noturīgi spējīgas attīstības modeli- pilnvērtīgu attīstību. Garīguma principam jābūt pamatā arī pagriezienam no neilgtspējīgas attīstības uz pilnvērtīgu attīstību, kas var īstenoties kā vienlaicīga Garīgā un pilnvērtīgas attīstības Atmoda.

Kas nosaka autora jauno piedāvājumu (inovāciju)- paradigmatiskais garīguma princips  cilvēka mērķtiecīgas darbības paradigmatisko principa vietā? Zinātnes atziņas viens kritērijs ir eksperiments vai reālo procesu novērojums. Kopš 1980-tajiem, kad gan sabiedrības ietekmīgu daļu, gan starptautisko politiku iekaroja  ilgi un noturīgi spējīgas attīstības (sustainable development) ideja (koncepcija) un sākās cilvēku virzīta mērķtiecīga darbība, liela mēroga un ietekmes daudzveidīga darbība, mūsdienās- pēc 35-40 gadiem pasaule ir kļuvusi nevis ilgtspējīgāka, līdzsvarotāka, noturīgāka utml., bet palielinājušies uz katastrofu vedoši  procesi dabas vidē, dabas resursu iztukšošanās, saasinājušās sociālās problēmas (nabadzība, bads, bēgļi, AIDS, narkomānija u.c), izveidojušies jauni starptautisko militāro konfliktu perēkļi un ,,gruzd’’ iepriekšējie, radies vispasaules terorisms, nākuši klāt apzināti vai neapzināti lietoto jauno tehnoloģiju draudi utt., bagātās sabiedrības un valstis nav gatavas dalīties privilēģijās, lai dotu savu daļu pasaules problēmu risināšanā atbilstoši to negatīvajam ,,ieguldījumam’’ to izraisīšanā- nerezultatīvas galotņu sarunas (klimata pārmaiņas, verdzības un neokoloniālisma sekas u.c.). Secinājums- līdzšinējais pamats, uz kura balstīta  ilgi un noturīgi spējīgas attīstības (sustainable development) ideja (koncepcija), NEDER- jāmeklē jauns princips. Bet kas konkrēti neder? Esošo ilgtspējīgas attīstības modeļu neveiksmju pamats- nav mainījusies ,,cilvēka daba’’: sabiedrības (vides, sociālā taisnīguma, optimāla patēriņa) apziņa, tāpēc nepietiekoša ir gan vides aizsardzība, gan sociālo problēmu risināšana/pasaules mēroga taisnīgums, gan ,,nestrādā’’ ilgtspējīgs patēriņš.

•   atziņas otrs kritērijs, īpaši pētot nākotni, ir loģika, scenāriji. Pētot cilvēces attīstības gaitu tās centrā ir paradigmu maiņu un civilizāciju maiņu likumi. Plus gan  neparedzamas, gan paredzamas būtiskas (radikālas) pārmaiņas. Ilgtermiņā nedrīkst pagarināt (ekstrapolēt) tobrīd novērojamos (dominējošos) procesus. XX gadsimtā netrūkst iepriekš  būtisku neprognozējamu pārmaiņu piemēri politikā, tehnoloģijās, pārvaldībā, sabiedrības apziņā, ideoloģijās un reliģijās u.c. Autors to nosauc par Laika Ritumu, kas jāņem vērā ne tikai prognozēs, bet kas pierāda, ka nav iespējams cilvēkam (cilvēcei) izstrādāt un mērķtiecīgi īstenot programmu attīstībai gadsimtam (Agenda21). To jāaizstāj ar Zemes, cilvēces, tautu, indivīdu sagatavošanu neparedzamajiem un paredzamajiem draudiem un iespējām. Vai to var? Jā: pārmaiņu aģentu darbība, personīgās kompetences (radošums, nepadošanās līdz beidzamajam, zināšanas par pārmaiņu procesiem un to pārvaldību (izglītība pārmaiņām) utt.); infrastruktūras savlaicīga (preventīva) sagatavošana (globālam elektrības padeves ilglaicīgam pārtraukumam magnētisko polu būtisku izmaiņu: inversijas, džerks rezultātā, plūdu pārvaldība u.c.; vietējo ekonomiku savlaicīga sagatave attālinātas apgādes pārtraukuma (globālās un reģionālās tirdzniecības sabrukuma) gadījumā; tehniskās izstrādes medicīnisku, astronomisku un ģeoloģisku iznīcinošu katastrofu novēršanai vai cilvēces izdzīvošanai  utt.  

Kāds tam sakars ar garīguma principu? Gan neparedzamās, gan paredzamās konkrētās būtiskās pārmaiņas ir tikai varbūtība, tās notiks Laika Ritumā no cilvēces neatkarīgu apstākļu dēļ- kā (daudzu neprognozējamu apstākļu veiksmīga sakritība kā Latvijas neatkarības iegūšana un atgūšana XX gadsimtā) vai Katastrofa. Garīguma princips nosaka, ka Brīnuma avots ir Dievs, vai citu cilvēku izpratnē: energoinformatīvais lauks, smalkās enerģijas, ko ietekmē mūsu domas, lūgšanas (vai noziegumi!) u.c.skaidrojumi. Brīnumu ,,nevar no Dieva pasūtīt’’, bet (kā minēts iepriekšējā rindkopā).

Pēc paradigmu maiņu principa, kuras svārstās ,,no viena grāvja otrā’’, nākošajai paradigmai, kas aizstās mūsējo vajadzētu nomainīt postmoderno ,,patiesība nav- katram sava’’ ar kādu vienojošu ideoloģiju (pilnvērtīgas attīstības izpratne un apzināta īstenošana) un vērtību orientāciju (tā pilna ar vispārcilvēciskām mūžīgajām vērtībām: ar Mīlestību un vēlmi dot u.tml. centrā).Cilvēce nekad nav varējusi īstenot ,,jaunas sabiedrības’’ mērķtiecīgu izveidi: ne ar Dievu harmonijā dzīvojošu Israēlu (visas ciltis kopā) Apsolītajā Zemē pēc ķēniņa Zālamana, ne Kampanellas Saules pilsētu, ne brīvības un vienlīdzības sapni pēc (buržuāziskās) revolūcijas Francijā, neĻeņina- Staļina komunismu, ne Hitlera 3.-,,mūžīgo reihu’’, ne laimīgu sabiedrību ,,brīvības salā’’ (Kubā) vai pat Latīņamerikā (Če Gevara), ne Pol Pota ,,paradīzi’’, ne ilgtspējīgas attīstības sabiedrību, pasauli mūsdienās. Jauna sabiedrība- pēcpostmodernā var tikai īstenoties Laika Ritumā ,,pati no sevis’’- ierosināties (iniciēties) it kā no ārienes, ārpus Cilvēka prāta un gribas.Garīgums kā Atmoda no neilgtspējīgas attīstības uz ilgi un noturīgi turpināties spējīgu attīstību (sustainable development) var sākties vai nu kā Apgaismība, vai nu kā jaunas- atšķirīgas bērnu/jaunatnes paaudzes ,,rašanās’’ īsā periodā, vai nu dižkrīzes, kas tomēr nav iznīcinoša Katastrofa, rezultātā- kad patēriņa sabiedrība vairs nevar pastāvēt un cilvēkiem jāmeklē atšķirīga vērtību orientācija un morāle izdzīvošanai, jāizveidojas citam tautsaimniecības modelim, kura dzenulis nav peļņa, bet savu un līdzcilvēku vajadzību apmierināšana. Pagrieziens uz pilnvērtīgu attīstību var notikt gan Baltijas (kristalizācijas punkts, ,,pilotprojekts’’), gan Ziemeļvalstu, gan pasaules mērogā (katrai versijai savs pamatojums).

Pašreiz vadošie Latvijā, pasaulē ir procesi, kas ir pretēji ceļam uz pilnvērtīgu attīstību. Bet, kā jau bija minēts, esošie procesi bieži nav pagarināmi (ekstrapolējami) tālākā nākotnē, jo uz geosociuma (Zemes/dabas un cilvēces) sistēma ir pārsniegusi ietilpības (kapacitātes) robežas un vai nu pārveidosies (transformēsies) citā pilnvērtīgākā sistēmā ar cilvēces līdzdalību, vai sabruks (degradēsies) vienkāršākā (primitīvākā) sistēmā. Bet vai ir redzami asni (tendences) Pārmaiņām, Atmodai, pilnvērtīgai attīstībai? Jā. Latvijā: ziedojumu pieaugums, patriotisma pieaugums svētkos, samērā ātri un viegli ieviestā atkritumu dalītā savākšana, daudz neparastu bērnu, dažādu konfesiju sadarbība, gan kristiešu, gan ezotēriķu, gan baltu Dievatziņas ticīgo lūgšanas (atsevišķi) par Garīgo Atmodu utt. Taču šie procesi norit kā pretstraume, kā literāti saka, ,,gruzd zemdegās’’.

Tā visa avots ir garīgums.

Tāpēc autors paradigmatisko garīguma principu liek jauna, vienīgā reālā ilgi un noturīgi spējīgas attīstības (sustainable development) modeļa centrā. alternatīva tam ir degradācija nebijušas vispasaules Katastrofas(-u) (to domino efekts?)rezultātā, kuras rezultātā labākajā gadījumā cilvēce tiks atsviesta pirmsrūpniecības (pirmsindustriālajā) laikmetā, sliktākajā- izdzīvos dažas ciltis Amazones džungļos un Sahāras tuksnesī, ,,jogi’’ Himalajos.

Pilnvērtīgas attīstības un Pārmaiņu centrā- garīgums. Šo zīmējumu skatīt ikonā ,,Attēli".

 

 

vides aizsardzība           ilgtspējīga attīstība                                 pilnvērtīgas attīstības

Pirms 1972                  1987 ANO Bruntlandes                           paradigma

Stokholmas konf.         komisijas ziņojums                                 ierosina autors

                                                                                       Autora PA paradigmas modelis.

Autora zīmējums no maģistra darba.  IA modeļi.

Kreisajā pusē ar 1 zaļo līniju attēlota ilgtspējas- izdzīvošanas risinājumu meklēšana pēc ekoloģiskās katastrofas draudu apjausmas- vides aizsardzība. Vidējā zīmējumā parādīta vēlāk plaši izplatītā IA izpratne: ap centrālo zaļo asi- dabas vides problemātiku apvijušās sociālie (melnie) un ekonomiskie (zilie) aspekti. Labajā pusē attēloju šinī rakstā piedāvāto IA-PA modeli, kuras centrā- garīgais (sarkana līnija) aspekts, bet pārējie savijušies ap to. Īpaša nozīme nacionālajam, mentalitātes aspektam- dzeltens.

 

Reliģiju koks.

 

Autora modelis. Reliģiju koks.

Agrāk reliģiju kopējo sistēmu- koku ietina it kā bieza migla, katrs zars vai nu ar garīgajām acīm redzēja vai atzina tikai sevi. Mūsdienās migla krīt. Un ieraugām kopējo tēlu. Bet citi pamana arī agrāk miglā apslēpto. Saknes ir visneizzināmākais visa pamats- simbolizē Dievu Tēvu. Sarkanās līnijas ir reliģiju dzīvības sula- Mīlestība no saknēm caur savu ceļu, ko savā būtībā simbolizē Dievs, kas pastāv no Laiku sākuma (pirms ebreja Ješu), ko sauc par Mesiju, Kristu. Zari un atzari- reliģijas un to konfesijas. Melnais zars bez sarkanās līnijas- reliģija, kas pazaudē kontaktu ar dzīvības sulu- Mīlestību; tā mirst- nokalst, lai gan ārēji vēl turas (tukši rituāli). Zaļās lapas ir patiesi ticīgie, bet ir lapas, kas novīst, cilvēki maldīgā reliģiozitātē pazaudē pieeju dzīvības sulai. Un ir zaļojoša galotne- Labā Vēsts (Es to nesaucu pat par kristietību, jo oficiālā Baznīca reizēm no tās aizgājusi tik tālu...). Tās būtība- ja cilvēku vada Mīlestība- Agape un viņš saprot, kurā brīdī un kā caur Ješua, kurā iemiesojies (inkarnējies) Dievs- Mesija,  nopelnu tas ir kļuvis par spēku, kas viņam pilnīgi pārveidojoties (transformējoties) izdzēš viņa grēku (vainu, karmu), tad viņš ir atbrīvots no tā sekām, jo kļuvis cits cilvēks (ja kļuvis). Galotne pieder visam kokam. Un ikkatram pieejama arī Gaisma- Saule: Kristus (Es esmu pasaules gaisma) caur Svēto Garu, kas ir arī Patiesības, visu zināšanu avots. 

Garīguma sistēmas pilnvērtīgai attīstībai Latvijā un pasaulē.

•  

Par kristiešiem pasaule un viņi paši uzskata cilvēkus, kas tic, ka viņi tic Kristum kā Pestītājam. Viņi ir pārliecināti, ka viņi ir atbrīvoti no grēku domās, vārdos un darbos sekām un nonāks Debesīs mūžīgai dzīvei paradīzē- Dievtuvumā. Tiesa, daudzi kristieši citus kristiešus neuzskata par kristiešiem.

Vai pareizāk nebūtu par kristiešiem uzskatīt tikai Kristus (Mesijas) sekotājus, kuru dzīve (,,augļi’’) apliecina, ka viņus tiešām vada Kristus- Mīlestība, nesavtība? Varbūt viņiem arī jāsaprot Bībeli caur tās ,,atslēgu’’- senebreju valodas skaidrojumu (interpretāciju), kas jūt vienotu garīgo lauku ar Dieva izredzēto tautu? To mākslīgi atdalīja Nīkaja koncilā. Cik tad kristiešu paliktu.

Dievs pazīst cilvēku sirdis. Pēc garīgajām zināšanām ir pienākums tiekties, bet tomēr- katram savs līmenis.

Kristietis manā izpratnē ir pestīts cilvēks. Bet pestīts ir tas, ,,kurš tic un top kristīts’’. Problēma, ka daudzi ticību saista ar zināšanām, teoloģisko izpratni, pārliecību. Taču svarīga ir arī paļaušanās uz šo pārliecību, pat visas dzīves, dzīvības likšana uz cerību par tā patiesumu; bet augstākā pakāpe- cilvēks nav pestīts, ja savas sirds (garīgo) vadību neesi atdevis Mīlestībai, kas ietver nesavtīgu misiju un ikdienas dzīvesdarbību. Tikai atdodot vadību Mīlestībai var iegūt brīvību no vēlmes darīt apzinātu grēku, tikai tā var pārveidoties (transformēties) par citu cilvēku; tikai tā var kļūt pestīts. Tad ir arī ielikta vēlme pilnveidoties: garīgajās zināšanās un morālē. Tā ir atslēgu atslēga pestīšanai. Manuprāt, tikai pestīts cilvēks ir kristietis.

Te nu ir milzu atšķirība, starp to cilvēku masu, kas uzskata sevi par kristiešiem, un kristiešiem, manuprāt, ne tikai manā, bet arī Dieva vērtējumā. Bet kurā konfesijā ir īstenie kristieši? Ikvienā. Bet atpazīs savējos tikai Mesija/Kristus, bet pārējiem teiks: ,,Es jūs nepazīstu’’.

Atsevišķās ikonās var iepazīties ar tēmām:

Kas ir Baznīca?

Latviskā (baltu) Dievatziņa un dzīvesziņa.

Budisms. Hinduisms.

Bahaisms. Sikhisms. Ezotērisms.

Mesiāniskais jūdaisms.

Šeit dažos vārdos par to vietu kopējā pasaules garīgajā sistēmā (teosistēmā) un ietekmē uz Pārmaiņām un pilnvērtīgu attīstību (PA).

Latvijā Pārmaiņām un pilnvērtīgai attīstībai noteicošā (priekšnoteikums) var būt kristietības, baltu Dievatziņas un Austrumu (hinduisma, budisma, uz to bāzes veidotā ezotērisma+ sikhisma un bahaisma kā apvienojošo (integrēto) reliģiju) ietekme.Kristus Labā Vēsts par to, ka Mīlestības turpmākā vadība cilvēkos aizstāj cēloņu- seku likumu šeit un mūžībā, ir pamats pilnvērtīgas attīstības iespējamībai. Baznīcai ir vajadzīga ne tikai reforma, bet atjaunatne no apakšas, taču garīgajā Atmodā, ja tāda būs, visticamāk iesaistīsies reformēta Baznīca. Latviešu tautas garīgā satvara (būtības),kopējās apziņas (mentalitātes) pamatā ir baltu dzīvesziņa un Dievatziņa. To ,,privatizējušas’’ Dievturu organizācijas un folkloras kopas, kas veic latviešu tautas un Latvijas glābšanas darbus caur Dievatziņas un kultūras atgriešanu tautā. Bet rāmji, ko šīs organizācijas un kustība sev uzlikusi, vēršoties arī pret Kristus Labo Vēsti un atbalstu, nesaskatot Austrumu mācību lomu pilnvērtīgas (ilgtspējīgas) attīstības pamatos un ietekmē pasaulē, nerada sadarbības iespējas garīgajai Atmodai Latvijā. Uz Dievturu bāzes un daļēji ārpus tās jātop jaunai baltu Dievatziņas kustībai, kas redz sevi teosistēmas sadarbībā Latvijā un Latvijas glābšanai.

Hinduisma un budisma mācības (ja tās ,,attīra’’ no reliģiozitātes subkultūras uzslāņojumiem) ietver gandrīz visus ilgi un noturīgi spējīgas attīstības arī PA) pamatprincipus. Šīm mācībām ir milzu ietekme visā pasaulē, tāpēc, ja Latvijas misija ir Pārmaiņu un PA pārnese pasaulē, mums šīs mācības ir jāieauž mūsu garīgajā redzējumā, izpratnē- Garīgajā Atmodā.

Ezotērisms, bahaisms, sikhisms ir milzu vērtības, jo tās jau piedāvā vienotu pasaules daosistēmas (reliģisko mācību) redzējumu. Un tikai nepretrunīgs, neapkarojošs (ne vienāds!) redzējums var īstenoties PA sabiedrībā.

Gan jūdu, gan kristīgās tradicionālās baznīcas sevi atdalījušas no Bībeles garīgās platformas- no saviem pamatiem, un pirms Bībelē paredzētajām milzu PĀRMAIŅĀM, abiem šiem virzieniem jāatgriežas Dieva Saiešanas Teltī, un šo milzu uzdevumu gan kristiešu, gan ebreju vidū veic mesiāniskie jūdi.

Noslēgums.

Kas ir garīgums? Mums jāzin tā pamati, lai izdzīvotu katrs atsevišķi un visi kopā. Tajā ir mūsu dzīves jēga un uzdevums. Bet… mēs no tā varam izzināt tikai mazu daļiņu- tik, cik mums tas vajadzīgs. Pēc tā mums jātiecas, un, ja kādam Atklāsmēs no Augšas dots zināt ko vairāk nekā pārējiem, ar šīm zināšanām jāapietas ar lielu atbildību. Saprast jēdzienu ,,Dievs’’ un garīgā vide (,,Debesis”) mēs nevaram un to mums nevajag.