Teosofija.

Kas ir teosofija?

Teosofija vai antropozofijas mācība ir garazinātne. Teosofijas atziņas tiek iegūtas ,,pieslēdzoties’’ pie informācijas, kas ne visiem pieejama, par likumiem, kas savieno materiālo/praktisko un garīgo- ar parastajām maņām neuztveramo. Teosofija ietver mācību par cilvēka būtību un sūtību. Faktiski visas zināšanas par dvēselisko un garīgo pasauli dus katra cilvēka dziļumos, bet tās pieejamas nedaudz, līdz, ejot pa izziņas taku, durvis atveras.

Teosofijas pamatlicējs ir Rūdolfs Šteiners. Pirmā publikācija 1904.gadā Berlīnē. Zināmākie praktiskās darbības augļi Latvijā ir biodinamiskā lauksaimniecība (bioloģiskās lauksaimniecības paveids) un vispārizglītojošās privātās Valdorfa skolas.

Mācība balstās uz atziņu, ka garīgā (pārjutekliskā) vide mijiedarbojas ar materiālo.

Teosofijā ir vairāki novirzieni. E. Blavatska eklektiskajā teosofijā atsevišķos jautājumos iebilst R. Šteinera uzskatiem. Eklektiskā teosofija sastāv no 3 daļām:

-ticība kādam pašvaldošam, neaptveramam un augstākajam dievišķajam, bezgalīgai būtībai, kas ir dabas, esošā, redzamā un neredzamā avots;

-ticība cilvēka dvēseles nemirstībai, kas ir pasaules dvēseles izstarojums;

-Dieva darbu izpilde.

E.Blavatskas teosofiskajā biedrībā neviens nedrīkstēja paust savus ,,sektantiskos’’ uzskatus- tikai kopējo viedokli.

Teosofijas noraidījums. Kāpēc vajadzīga teosofija?

Teosofijas, saskaņā ar E. Blavatsku, tālejošs uzdevums ir samierināt visas reliģijas un tautas ar kopēju ētikas sistēmu, kas balstīta uz mūžīgajām patiesībām.  Manuprāt, tas ir tikai mērķa sasniegšanas priekšnoteikums, lai pārveidotos un tiktu glābts indivīds, tauta, cilvēce, daba, Zeme. Nevis samierināšana kā tāda, manuprāt, vajadzīga, bet katras reliģijas, tautas nozīmes apzināšanās. Piemēram, glābt personību var tikai Dieva vadība viņa sirdī (tā ir Ješua Kristus Labās Vēsts būtība)- te nekāda samierināšana ar šīs patiesības noliegumu nav iespējama..

Teosofiju var pieņemt tikai neliela daļa cilvēku, kuriem vienlaikus ir ,,atvērtas’’ pārjutekliskās maņas (jauns iekšējais maņu orgāns) un kuri nav sevi iesprostojuši vienas reliģijas, mācības ,,prokrusta gultā’’. Pārējie to uzskata par tukšu fantazēšanu. Tomēr nav tā, ka sabiedrības lielākā daļa ir ,,apdalīti’’ pilnībā- cilvēkiem ,,iekšējais maņu orgāns’’ ir vairāk vai mazāk ,,pieejams’’, to var attīstīt katrs, kas to tiešām grib. Runa ir ne tik daudz par ,,aklumu’’, bet ,,vājredzību’’, neasu ,,redzi’’. Savas reliģijas ietvaros šī maņa ir attīstīta patiesi ticīgajiem. Bet, lai uztvertu/saprastu teosofiju, universālās garīgumā balstītas mācības, kas atklāj kopsakarības, vajadzīga tāda kā ,,pielaide’’ ,,apslēptajai gudrībai’’- līdzīgi kā tas ir valsts pārvaldē ar noslēpumiem. Manuprāt, lai pēc būtības saprastu pilnvērtīgas attīstības mācību, arī nepieciešama šī ,,pielaide’’.

Bet kāda tad jēga izplatīt sabiedrībā informāciju, kuras saprašana ir dota tikai izredzētajiem? Mans viedoklis: pirmkārt, lai viņi atrastu sevi- apjaustu, kas viņi ir, otrkārt, jebkuram ir iespēja, saskaņā ar E. Blavatsku, trenēt savu garīgo intuīciju.

Daudzi baidās, ka teosofija (tāpat arī jebkuras reliģijas vai mācības pieņemšana pa īstam, dzīve saskaņā ar to)  cilvēku atsvešina no īstenās dzīves. Faktiski cilvēka praktiskā dzīve caur to iegūst vērtību un nozīmi (kāpēc dzīvoju: dzīves jēga, mērķis, uzdevumi), izpratni tikai ar ieskatu ,,citā pasaulē’’. Tikai tāds redzējums ļauj droši justies ,,īstenajā dzīvē’’, cilvēks izzina dzīves norišu cēloņus, bez tā kā aklais cīnās ar sekām.

Tas, ko cilvēks parastā dzīvē uzzina par dzīvi un pasauli, viņā izraisa neskaitāmus jautājumus, uz kuriem atbildes var sniegt tikai pārjutekliskā uztvere caur teosofiju vai reliģiju. Zinātne dod atbildes par seku sekām, teosofija- par to pirmcēloņiem. Teosofija dod iespējas noformulēt patiesos jautājumus pēc būtības. Teosofija dod atbildes par cilvēka patieso būtību un viņa augstāko mērķi.

Teosofija un tās atziņas daudziem nepatīk. Jāpēta tas, kas ir, nevis tas, kas patīk, gribētos, lai būtu.

 Paradoksāli, ka daudzi visvairāk noraida tieši to, kas viņiem visvairāk būtu vajadzīgs.

Kopš XIX gadsimta vidus noris straujas pārmaiņas. Tādēļ mūsu laikam ir vajadzīga gan teosofijas atziņu ievadīšana sabiedrības apritē, gan pārjuteklisko maņu attīstības cilvēkos veicināšana.

Jēdzieni

Dodu jēdzienu skaidrojumu savā izpratnē:

Pasaules patiesā būtība-patiesība

Ilgstamība- ilgtspēja, ilgi un noturīgi turpināties spēja

Pašdzīve- personīgā dzīve ilgstamībā pārjutekliskajā un materiālajā vidēs, to mijiedarbībā

Pašgars- cilvēka ,,es’’ būtība no laika gala cauri visām iemiesošanās reizēm atšķirībā no gariem, un Svētā Gara, kas var rast mājvietu cilvēka fiziskajā ķermenī viņa dzīves laikā

Pašradītais liktenis- karma- ,,ko sēsi, to pļausi’’ likuma īstenošanās

Pārjutekliskā pasaule- garīgā vide, ietver Dieva mājokli- Debesis, energoinformatīvo lauku, ideju mākoņus, garīgās būtnes, universālos garīgos likumus…

Pārjutekliskās maņas- tas, kas ļauj cilvēkam uztvert un būt iekšā pārjutekliskajā pasaulē

Pamatpatiesības

Pastāv mūžīgās garuzemes patiesības likumi- universālie garīgie likumi: ikvienam, it visam, par visu, ko noteicis un kuru izpildi nodrošina Dievs. Pamatjautājumi:

-kāpēc ir tā, ka viss ir, nevis nekā nav?,

-visa sākums: kāpēc Radīšana (Lielais Sprādziens?) notikusi tā, kāpēc procesi pēc sākumi ievirzījušies tā (pēc tādiem likumiem, kas ir to Autors), pēc E.Blavatskas, Visumu nekas nav radījis (???);

-visa beigas (vai tādas būs? Ja būs, kādas?),

-kāda ir Dieva būtība?

- kāda ir cilvēka būtība: kā un kāpēc veidots, dzīves un ,,pēcnāves’’ ceļš, attiecības, pašpilnveide un izglītība utt.

Mūsu laiks

Kopš XIX gadsimta vidus noris straujas pārmaiņas.

Mans komentārs. Kopš XIX gadsimta vidus Saules sistēma ceļojumā pa savu orbītu, iespējams, iegājusi Piena Ceļa galaktikas blīvajā posmā, kas izraisa gan kosmiskus, gan ģeoloģiskus un ekoloģiskus procesus, kā arī cilvēkiem pieejama daudz apjomīgāka informācijas plūsma, kas izraisīja būtiskas pārmaiņas cilvēces apgaismībā, zinātnē un tehnoloģijās, kultūrā, pārvaldē, globalizācijā, veidoja cilvēkus ar īpašām spējām u.tml. Cilvēces un Zemes priekšā ir tādas PĀRMAIŅAS, kādas vēsturē vēl nav bijušas. To pierāda gan zinātniski pamatotas varbūtības un ilgtermiņā- neizbēgamības, gan reliģiju Svētie Raksti. Jau pašreiz sistēma ,,cilvēks- Zeme’’ (geosociuma sistēma) ir pārsniegusi savas ietilpības robežas. Tādēļ iespējams, ka mēs PĀRMAIŅĀS  ieiesim no mūsu laika (cilvēces postmodernās attīstības posma). Taču pastāv varbūtība, ka vēl ,,tiek dots’’ pēcpostmodernais- pārejas laiks. Tas nebūtu pretrunā ne ar reliģijām, ne zinātni, ne novērotajiem procesiem uz un ,,ap’’ Zemi. Tās būtu radikālas (būtiskas) Pārmaiņas, kas ar vēsturē nebijušu mērogu atšķirtos no straujajām pārmaiņām, kas sākās XIX gadsimta vidū. Saskaņā ar likumsakarībām, kā cilvēce attīstās (paradigmu maiņas, laikmetu maiņas likumi) tā var būt vai nu pilnvērtīga attīstība vai degradācija. Cilvēcei, iespējams, Laika Ritumā (nevis pēc kādas ,,Agenda 21’’) vēl ir/tiks dota izvēle, kad tā kā līdz šim nevarēs (dižkrīze vai Katastrofa) vai negribēs (Atmoda, Brīnums) dzīvot. 

Teosofija un zinātne. Patiesība. Izziņas ceļš. Kļūdu (priekšstatu maldu) process.

Akadēmiskā zinātne uzskata teosofiju par pseidozinātni.

Teosofiju kā garazinātni nevar vērtēt pēc akadēmiskās zinātnes kritērijiem, kur viss balstīts uz tajā pieņemtajiem pierādījumiem: novēroto dzīvē un/vai eksperimentā, datiem un to apkopojumiem, analīzi, aprēķiniem utt. Kaut neapzināti, bet pierādījumus gan ikdienas dzīvā, gan zinātnē mēs prasām ne tik daudz izrietošus no lietas vai procesa būtības, cik atbilstoši tam, ko mēs gribam atzīt (pieņemt). Gētes apgalvojums ,,bez pierādījuma’’: ,,Nepareizu mācību nevar apgāzt, jo tā taču balstās uz pārliecību, ka nepareizais ir pareizs’’. Akadēmiskās zinātnes prakse ir pilna ar aklu ticību vēlāk noraidītām teorijām ne mazāk kā oficiālās (dogmatiskās) reliģijas mācības, kas aizgājušas prom no Svētajiem Rakstiem. Zinātne ir pilna ar ,,neērtiem’’- esošās izpratnes ietvaros neizskaidrojamiem faktiem, tāpēc tie tiek noklusēti. Diskusijas ir neauglīgas ar tiem, kuri pieļauj tikai viņu domāšanai atbilstošus pierādījumus.

Visa īstenība- kā zemākā materiālā un psiholoģiskā, tā augstākā- garīgā ir vienas un tās pašas esamības divas puses. Gan zinātne, gan reliģija. Visas reliģijās ir Patiesības daļas, kaut arī daudzviet izmainītas. Tās papildina viena otru, apvieno visus viedokļus.

Garazinātne ir informācijas smelšana no ,,absolūto zināšanu okeāna’’, kur viss ir ,,redzams’’. Bet tam nepieciešama šī īpašā maņa. Kas to noliedz, tas tikai apliecina, ka viņam šī maņa vēl nav atvērusies. Kā pierādīt aklajam par okeāna būtību- varenību tā krastā? Bet kā atklāsmē atšķirt patiesību no maldiem, ,,informācijas okeāna ūdens’’ ,,piesārņojuma’’, kas radies to pasmeļot netīrā ,,traukā’’? Arī akadēmiskā zinātnē ir daudz maldu pierādītā izskaidrošanā (interpretācijā), teoriju konstruēšanā. Arī agrāko laiku zinātnieki un tehnologi pie atklājumiem nonākuši atklāsmes ceļā. Piemēram, Mendeļejeva tabula, kas ir ķīmijas pamatā, jo sakārto sistēmā visas vielas, tika ,,atklāta’’ (nojausta) laikā, kad vēl atoms skaitījās nedalāms- nebija zinātniski sakārtotu zināšanu par elektrononiem un protoniem, kas ir Mendeļejeva sistēmas izveides pamatā. Visu pārbauda dzīve- vai tas ,,darbojas’’ un kā tas ietilpst vai saskan ar citu zināšanu sistēmām. Garazinātnes atklājumi nav pretrunā ar tādiem zinātnes atklājumiem, kas ir korekti. Bet tā iesniedzas arī zinātnei nepieejamās jomās.

Patiesība pastāv pati par sevi, bet cilvēka nemitīga tieksme tai tuvoties ir vienots mērķis cilvēkiem, cilvēcei. Lai cik dziļa būtība mums atklātos, tā būs tikai daļa no būtības.

Cilvēks ārējo iespaidu rezultātā neveido patieso (reālo) izpratni par īstenību, bet savu priekšstatu par to. Tā ārpasaule kļūst par cilvēka iekšējo pasauli. Iznīcīgais ārējais iespaids tā var iegūt ilgstošas (tālejošas) sekas caur ietekmi uz personību. Tāpat ir ar rīcību. To, ko es šodien esmu izdarījis, tas turpina pastāvēt rīt un varbūt mūžīgi.

Ko līdz apņemšanās sekot patiesībai (reliģijai, ikdienā), tās likumiem, ja es par šo patiesību varbūt maldos?  Cilvēks, kas meklē garīgo, nepazaudēs sevi sīkumos. Pašos centienos (motivācijā) mājo spēks, kas pamazām uzved uz patiesības ceļa. Viena no dzīves misijām ir uzņemt sevī mūžīgos likumus, lai caur sevi ļautu tiem izplatīties. Viņa gribai jākļūst brīvai. Garīgās atziņas meklētājs iegūst tiesības piedalīties garīgās pasaules norisēs. Atrautību no pasaules tomēr nedrīkst padarīt par pasaulei svešu cilvēku.

Teosofija un reliģija

Teosofija radusies uz kristīgās ticības pamatiem. Taču oficiālā kristietība to noraida kā maldu mācību. E.Blavatska raksta, ka, ja kristieši īstenotu dzīvē savu ticību, tad teosofija nebūtu viņiem vajadzīga.

Visas reliģijas pamatojas uz vienu Patiesību. Visas reliģijās ir Patiesības daļas, kaut arī daudzviet izmainītas. Tās papildina viena otru, apvieno visus viedokļus. Es šo viedokli detalizētu: reliģiju vērtība ir bieži ir bijusi konkrētā laikā vietā, tautā (kultūrā), bet šajā brīdī tās ir ar atšķirīgu vērtību ,,svaru’’.  Vislielākais traģiskais ,,pārpratums’’ ir ne tikai, ka katra uzskata sevi, pat savu konfesiju, sektu par vienīgo Patiesību, bet, ka it kā tādēļ izcēlušies visnežēlīgākie konflikti, kaut lielākajai to daļai cēloņi ir cīņa par personīgo vai ģeopolitisko varu un labumiem (mantu, resursiem). E.Blavatska uzskata, ka reliģijā kopējā izpratne novestu pie visu reliģiju brālības, taču gan pašu reliģiju vadībā, mācībās ir daudz kas no varai un labumiem izdevīgais, kāpēc mācība sagrozīta, tādēļ arī ,,izpratne’’ nenovērš šo cēloni reliģiskajiem konfliktiem. Mans viedoklis, neatzīstot Labās Vēsts ticības būtību un nozīmi, kas raksturīgs gan citām reliģijām, gan formālajai kristietībai, uzskatu kokteilis vai atlase nevar ne pievest pie Patiesības, ne reliģiskās brālības. Var būt runa tikai par to sadarbību un labāku sapratni, galvenokārt, no apakšas, no ticīgajiem.

Reliģiju kopējo pamatu, saskaņā ar E. Blavatsku, var noskaidrot iesvētītie ar salīdzināšanas metodi mistēriju laikā (šeit nepiekrītu- tā to var darīt ikviens (pēc grāmatas ,,Pasaules reliģijas’’?), bet tas var nest maldus rezultātu, jo salīdzināt var tikai ārišķo, bet paslīdēs garām būtība, bez Dievvadības šādi salīdzinājumi var novest pie reliģiskās vienaldzības (nihilisma) un nolieguma; kopējo ,,uzzina’’ caur atklāsmēm- jaunradi Svētajā Garā). Šis kopējais ir kā atslēga, kas atver durvis uz visu reliģiju būtību izpratni. Bet, domāju, ka šo atslēgu var atrast arī rokot līdz pamatklintājam savā reliģijā. Pēc E.Blavatskas, Ješua Kristus misija ir atgriezt cilvēci pie ,,sākotnējās patiesības tīrības’’, noņemot uzslāņojumus, atklāt savā pirmatnējā viengabalainībā Gudrību. Es te nepiekrītu, jo tas var būt viens no būtiskiem uzdevumiem, bet Viņa misija bija Dieva Bērnus glābt mūžīgajai dzīvei Dievtuvumā caur Mīlestību (ticību- Kristus vadību sirdī un izpratni). Jaunas filozofijas- pasaules uzskata nešana nav viss, kas palicis pēc Viņa.

Ticība ir kā kanāls starp visiem zināmajām maņām un teosofijas uztveršanai nepieciešamo 6.maņu. Caur ticību cilvēki arī var atrast savu dzīves jēgu un misiju.

E. Blavatskas Teosofijas biedrība deklarēja, ka tai nav sava reliģija, ka tā pārstāv vienojošo visās. ,,Saule paceļas aizvien augstāk virs garīgā horizonta un cilvēce aizvien skaidrāk ieraudzīs vienojošo reliģijās un beigsies sadrumstalotība.’’ Teosofi neticot Bībeles Trīsvienībai, bet ticot Dievam. Visumu neviens nav radījis, bet esot cikls, kad Visums periodiski ,,rodas’’ un ,,izzūd’’.

*Glābšana (pestīšana)- ticības jēdziena visdziļākais noslēpums

Pēc E.Blavatskas, nevar ar Ješua asinīm ,,nomazgāt’’ cilvēka grēku, pat, ja cilvēks kļūst par citu personību, iepriekš paveiktā sekas (karma) paliek. Ješua Kristus nav, pēc viņas domām, nevienu pestījis.

*Pēcnāve

Kad gars ir atraisījies no miesas, viņš joprojām kādu laiku paliek saistīts ar dvēseli. Tā garu atlaidīs augstākā  garīgajā pasaulē, kad gars vairs neatbildīs dvēseles uzbūves prasībām, kad dvēsele būs sairšanai atdevusi visu, kas īstenojams vienīgi fiziskajā ķermenī. Pirmajā brīdī pēc nāves vēlmes, kaislības saglabājas dvēselē, bet instruments- orgāni to apmierināšanai vairs nav pieejami. Apmierināšanas nespēja sakāpina iekāres līdz galējībai. Tās ir milzīgas ciešanas cilvēkiem, kuru dzīves jēga balstīta materiālajās vēlmēs, nevis garīgajās. Sasniedzot pēdējo pakāpi pēc gara atbrīvošanas, dvēsele zaudē savu patību un beidz pastāvēt kā būtne, savienojas ar dvēseļpasaule kā vilnis ar okeānu.

Savukārt gars nonāk garupasaulē (garuzemē), Bībelē- Debesīs. Tur ir pirmtēli (mans formulējums- garīgie ķermeņi) visām lietām un būtnēm, tur dzīvo domas. Tur veidojas cilvēka gara zemes uzdevumi un nolūki, kas ,,nerodas’’ zemes dzīves laikā. Gars iziet cauri dažādiem garuzemes ,,novadiem’’, faktiski lokiem, katram nākošajam ietverot arī iepriekšējo- ciktāl konkrētā cilvēka gars ir attīstījies. Galugalā atklājas, ka tikai tam, kas zemes dzīvē sniedzies pāri ikdienišķajām interesēm, ir vērtība.

*Karma. Pārdzimšana. Nemirstība.

Pastāv zemesdzīvju atkārtošanās likums. Cilvēka gars ienāk dzīvē kā vienmēr nemainīgs atkārtojums, bet nes sev līdzi iepriekšējo zemesdzīvju augļus. Cilvēks ir radījis savu likteni. Ko viņš ir darījis iepriekšējās zemesdzīvēs, ar kuriem cilvēkiem bijis kopā, ar to viņš ir saistīts arī šajā. Attiecības pārveidojas un turpinās.

Ja es ar savu rīcību (vai bezdarbību) būšu kaut ko ārpus sevis ietekmējis, tad manas attiecības ar pasauli būs kļuvušas citādas. Darbības izraisītās ārējās sekas turpinās citās norisēs, kas vairs nav saistītas ar dvēseles dzīvi. Tomēr kādas manas veiktas darbības turpmākās sekas reizēm iegūst sliecību atgriezties pie manis.

Cilvēks kā garīgai būtne nevar mantot savu garīgo veidolu no radiniekiem- tikai no sevis. Mani bioloģiskie priekšteči, kaut arī atstāj uz mani iespaidu: talantus, personīgās īpašības, kaislības, tieksmes iedzimtības ceļā,  kā garīgas būtnes atšķiras no manis.

Katra darbība fiziskajā (materiālajā) pasaulē, saskaņā ar E.Blavatsku, izraisa gan tikumīgas (šeit), gan mūžīgas sekas. Slikta darbība ietekmē gan tā darītāju, gan visu cilvēci (mans viedoklis- tautu).

Cilvēka pārdzimšana zemes ķermenī notiek tik ilgi, pēc E.Blavatskas, kamēr viņš neiegūst garīgo pilnību un uz visiem laikiem nepaliek garīgajā pasaulē kļūdams kā dievišķa būtne. Neticīgie, kuri nepilnveidojas, šo dzīves posmu ir ,,nogulējuši’’.

,,Slēptās’’ patiesības.

Pamatā teosofija domāta ikvienam, kas to var uztvert. Tomēr attiecībā uz tiem, kas ,,ārpusē’’, tā ir ,,slepenzinātne’’. Pamatjautājumu dziļākos slāņus nedrīkst ,,sludināt’’ ikvienam. Tas ir līdzīgi kā reliģijās- nebērt pērles cūkām priekšā.

Cilvēks

Teosofija palīdz atrast cilvēka patieso būtību un mērķi. Augstākā maņa to uztvert ir kaut nedaudz pieejama katram, piemēram, patiesības izjūta. Šo maņu var pilnveidot sevī. Taču to nebūt nenodrošina izglītība un darbošanās zinātnē. Tiem, kam tā ir ,,atvērusies’’, vairs nav vajadzīgi pierādījumi, jo viņi pa tiešo smeļ no visu zināšanu avota. Pēc E.Blavatskas, cilvēks, kurš ,,atvēries’’, ir no jauna piedzimis.

Neviens nevar vārda pilnā nozīmē būt cilvēks, ja kaut kādā veidā nav saskāries ar pārjuteklisko zināšanu atklāto cilvēka būtību un sūtību.

Ikdienas dzīvē parasti cilvēki savu rīcību velta tam, kas tos personīgi apmierina, kas viņiem dod kādu ,,labumu’’. Tādēļ pasaules parādību norisēm viņi uzspiež savas personības noteiktu virzienu (neilgtspējīgu attīstību). Viņi neīsteno vis pareizo, kas norādīts garīgās pasaules likumos, bet savas patvaļas vēlmes. Cilvēkam, kas strādā (darbojas) priekš sevis, pēc E Blavatskas, būtu labāk, ja viņš vispār nestrādātu.

Cilvēkam ir ķermenis, dvēsele un gars. Ar ķermeni apjauš materiālo apkārtējā pasaulē. Ķermenim piemīt minerāla, auga, dzīvnieka un specifiskā cilvēka esamības forma. Dažu gadu Savu ķermeni var uztvert ar parastajiem maņu orgāniem, bet ar tiem nevar aplūkot dvēseles un gara esamību un ,,darbību’’. Dvēseli ietekmē gan miesa, gan gars. Cilvēks no ārpuses saņem ierosinājumus, bet viņš pats rada savu pasauli caur dvēseli. Dvēseles līmenis ir jūtas, griba. Piezīme: Bībele dvēseles līmenī iekļauj arī kaislības, atkarības, iekāres, vēlmes, vajadzības… Dvēsele ir vidutāja starp fizisko ķermeni un garu, starp tagadni un ilgstamību. Dvēseli pēta psihologs.

Cilvēks piedzimst gan no fiziskās pasaules, gan garīgās pasaules. Šis garacilvēks kā atsevišķs veidojums pastāv arī garīgajā pasaulē.

Ķermeniskās pasaules uztverto sauc par sajūtu, bet garīgās pasaules- par intuīciju, tikumiskā izpratni.

Teosofija apraksta arī starpstāvokļus (starpposmus) starp cilvēka ir ķermeni, dvēseli un garu. Bet šajā rakstā tāda iedziļināšanās ved prom no pamatmērķa- izprast vienojošo garīgajās zināšanās reliģijās un mācībās, tā pamatojot pilnvērtīgas attīstības mācību.

Bezjēdzīgi runāt par cilvēka sajūsmu, pārdzīvojumu, kad viņš jau ir miris. Taču pieredze, kas iegūta tās gaitā un domām ir paliekoša nozīme gan ietekmē uz dvēseli, gan pasauli; dvēsele caur to savienojas ar kaut ko, kam vērtība pašam sevī.

,,Es’’, saskaņā ar teosofiju, ir cilvēks pats. Viņa miesa un dvēsele ir ,,Es’’ ,,apvalki’’, kas tam kalpo, bet ,,Es’’ var atdoties garam. Tad tiek pārveidota arī fiziskā ,,miesa’’. Par cilvēku var valdīt dziņas, kaislības, ja ,,Es’’ neatdodas gara vadībai. Bībelē Jaunajā Derībā tā ir pestīšanas atslēgu- caur ticību kļūt par ,,jaunu cilvēku’’, kuru vairs nevada dziņas. Tas kristietībā nozīmē ,,ticēt’’, ,,pieņemt Kristu’’, ,,tikt pestīts’’- glābts, atbrīvots no Sātana (kurš diktē dziņas) varas. Dvēsele no gara var iegūt spēju dzīvot patiesajā un labajā, tādēļ viņas tieksmēs var izpausties gars. Kristieši to sauc: ,,Kristus vadība manī’’.

 Tas, kas no gara, ,,Es-ā’’, ir mūžīgs. Gars dzīvo ,,Es-ā’’, ,,Es’’ dzīvo dvēselē, tās augstākajā līmenī- apziņas dvēselē. ,,Es’’ atver vārtus uz 2 pusēm- ķermenisko un garīgo. Man ir cits ,,Es’’ redzējums- tas ir mūžīgais cilvēka pašgars.

E. Blavatska kā cilvēka uzdevumu uzsver pašpilnveidi. Es tam pievienoju būtisku papildinājumu- pašpilnveide ne pasaules un savā gudrībā (intelektā), bet Dieva Mīlestībā; pašpilnveide īstenojas Dievvadībā. Cilvēka dzīves jēga, pēc E.Blavatskas, nav nokļūt Debesīs pie Dieva, bet savas matērijas ,,pārvēršanā’’ par garu (nemateriālo). Prieks un apmierinājums mums neko nedod- nemāca.

Cilvēce, saskaņā ar E. Blavatsku, ir kā auga virszemes daļa- stumbrs, kas barojas no saknām- no garīgā, no Dieva.

Dzīvība

Vielas, minerāli, enerģijas, starojumi pakļauti un to mērogus, ietekmi, formu nosaka dabaszinātnes (fizikas, ķīmijas, matemātikas u.c.) likumi. Bet dzīvību augos, dzīvniekos, cilvēkā kā būtnē nosaka nosacīti (relatīvi) pats par sevi esošs dzīvības pilnais gara (!!!) veidols. Tie ,,ievieš kārtību’’ fizikas u.c.likumu darbībā cilvēkā- tikko dzīvība, piemēram, no auga zūd, tas sairst. Minēto dzīvības veidolu teosofijā sauc arī par dzīvībasmiesu, par astrālo veidolu, tautas valodā- par auru, kas it kā mākonis apņem augumu. To piemin folklorā. Dažu gadu laikā cilvēkā visa viela nomainās, bet cilvēka formas un būtības pēctecību nodrošina dzīvībasmiesa. Bioloģijā pēta  dzīvībasmiesas izraisītos procesus un to rezultātus, bet dzīvības būtība paliek tajā noslēpums. Taču daudzi fizikālie, ķīmiskie procesi, piemēram, cilvēkā noris tāpat kā objektā, kurā nav dzīvības. 

Labais

Kas ir labs garīgajā līmenī (garīgajā pasaulē, valstībā, Debesīs, garīgajā vidē), tas ir labs arī fiziskajā pasaulē no vispārējo (universālo) likumu skatupunkta, kaut arī atsevišķiem indivīdiem, sociālajām grupām, ,,laikiem’’ var pat būt kādos tikumības jautājumos (aspektos) pilnīgi pretēja morāle. Labais vai ļaunais ir labs (tikumīgs) un sliktais slikts vienmēr, visur un visiem. Tas ir pretēji bīstamajam postmoderinisma viedoklim, ka tikumība ir mainīga, katram var būt sava (tā ir relatīva).

 Tikumiskais, labais, tāpat kā patiesība, pastāv pati par sevi, bet cilvēka nemitīga tieksme tai tuvoties ir vienots mērķis cilvēkiem, cilvēcei. Tas nav atkarīgs no laikmeta, sabiedrības vai cilvēka kaislībām, vēlmēm. Tikumiskais var uzlikt tādu pienākumu, ka cilvēks tā dēļ gatavs ziedot savu dzīvību.

Dvēsele no gara var iegūt spēju dzīvot patiesajā un labajā, tādēļ viņas tieksmēs var izpausties gars. Kristieši to sauc: ,,Kristus vadība manī’’.

Tauta

Tautasgars ir būtne, kas neiemiesojas kā cilvēks jutekliskajā pasaulē. Tautas dvēsele kā mākonis apņem katru tautai piederīgo.

Tautas karmu, pēc E.Blavatskas, veido tautai piederīgo karmu kopums. Mans viedoklis- ir kopējais tautas grēks, piemēram, holokausts, savas valsts nicināšana u.c.

Domas

Domas saturs dzīvo tikai paša domātāja dvēselē. Bet šis saturs izraisa sekas garīgajā pasaulē. Doma strāvo no viena cilvēka pie otra. Man ir no teosofijas atšķirīgs redzējums par to.

,,Es’’ pašpilnveide

*Kāpēc izzināt un apgūt?

Kāpēc meklēt pārjutekliskās patiesības? Virsējais līmenis ir zinātkāre. Dziļāks iemesls ir iekšējais miers un viengabalainība. Tas nodrošina arī veiksmīgāku ikdienas dzīvi. Bet galvenais- atbilde, kāda ir un kā īstenot dzīves jēgu un misiju.

*Gatavošanās misijai

Taču tikai pārjutekliskā izziņa ļauj atrast un īstenot savu misiju- uzdevumus dzīvē.

Izglītība

Augstākās maņas pilnveidi nebūt nenodrošina izglītības līmenis bez sirdsizglītības. Iespējams rosināt ar atziņu ievadīšanu apritē, trenēt spējas, lai cilvēks sevī atklātu  tieksmi atklāt kopsakarības, dzīves mērķus, par ko runā teosofija.

Iznīcīgais ārējais iespaids var iegūt ilgstošas (tālejošas) sekas caur ietekmi uz personību. Izglītības un audzināšanas uzdevums ir panākt vēlamās tālejošās sekas personības pilnveidē.

To, ko es šodien esmu izdarījis, tas turpina pastāvēt rīt un varbūt mūžīgi. Cilvēka ,,Es’’ ir saistīts ar tā izraisītajām pārmaiņām pasaulē. Izglītībai pilnvērtīgai attīstībai ir 2 virzieni: sagatavoties Pagriezienam un Pārmaiņām, otrs- ar pašreizējo dzīvi ietekmēt nākotni, plus- nezūdīties, bet novērtēt to, kas ir. Tā ir atslēga saiknei ,,Es (cilvēks) un Pārmaiņas, pilnvērtīga attīstība’’.

Cilvēka gars motivē darbošanos caur mūžīgo likumu uztveres un pagātnes pieredzes. Izglītībā svarīgi gan atklāt iespēju uztvert mūžīgo, gan spēju izmantot pagātnes pieredzi. Pagātne cilvēkā var būt gan kā ,,krātuvē’’, gan netieši izpausties caur spējām. Cilvēka viena no dzīves jēgām ir pilnveidoties- arī caur pagātnes pieredzi, mācīties no saviem iespaidiem. Ja nu cilvēka gars atkal sastopas ar iespaidiem, kas līdzīgi iepriekšējiem, viņš pret to izturas savādāk nekā pirmoreiz. Uz to būtu jāpamatojas mācīšanai. Tam visam nav nekāda sakara ar tradicionālo mācību priekšmetu apguvi vai pareizas uzvedības ,,audzināšanu’’.

Radošās izziņas brīži ir tad, kad apklusuši visi priekšstati.

Teosofija un pilnvērtīga attīstība

Manuprāt, lai pēc būtības saprastu pilnvērtīgas attīstības mācību, arī nepieciešama ,,pielaide’’.

Ikdienas dzīvē parasti cilvēki savu rīcību velta tam, kas tos personīgi apmierina, kas viņiem dod kādu ,,labumu’’. Tādēļ pasaules parādību norisēm viņi uzspiež savas personības noteiktu virzienu (neilgtspējīgu attīstību).

Iznīcīgais ārējais iespaids tā var iegūt ilgstošas (tālejošas) sekas caur ietekmi uz personību. Tāpat ir ar rīcību. To, ko es šodien esmu izdarījis, tas turpina pastāvēt rīt un varbūt mūžīgi. Cilvēka ,,Es’’ ir saistīts ar tā izraisītajām pārmaiņām pasaulē. Tā ir atslēga saiknei ,,Es (cilvēks) un Pārmaiņas, pilnvērtīga attīstība’’. Ja es ar savu rīcību (vai bezdarbību) būšu kaut ko ārpus sevis ietekmējis, tad manas attiecības ar pasauli būs kļuvušas citādas. Darbības izraisītās ārējās sekas turpinās citās norisēs, kas vairs nav saistītas ar dvēseles dzīvi. Tomēr kādas manas veiktas darbības turpmākās sekas reizēm iegūst sliecību atgriezties pie manis.