Kristietības loma pilnvērtīgā attīstībā

Kristietības loma pilnvērtīgā attīstībā Latvijā un pasaulē.

Šinī tēmā pilnvērtīgas attīstības jēdzienu, lai skatītu no kristietības skatpunkta, var ,,sadalīt'':

-Zemes vieta Visumā un garīgajā pasaulē (Debesīs), Dieva attieksme pret ekosistēmu,

-cilvēka attieksme un atbildība pret Dabu, Zemi,

-sociālā problemātika,

-darbs, tautsaimniecība,

-drošība,

-ilgtspēja uz Zemes (periodi) un mūžībā,

-garīgais nosaka materiālo,

-pilnvērtīgas attīstības jēdziena atbilstība Bībeles saturam: pārejas perioda iespējamība, degradācijas vai pilnvērtīgas attīstības (kad teogeosociuma sistēma ir dinamiskā līdzsvarā) iespējamība, nav vērts uzlabot pasauli- pēc Ješua 2.atnākšanas būs ,,jauna Zeme'' un jauna debess'', uzskats ,,Ješua nav nācis pasauli uzlabot, bet glābt tos, kas Viņu pieņem, mūžīgai dzīvībai Dievtuvumā''.

Šīs tēmas atbildes var sadalīt 2 daļās:

*Bībelē,

*reālās kristietības (Baznīcas) loma kopš tās rašanās līdz mūsdienām darbībā un Teorijā: Bībeles izpratnē (interpretācijā) un ārpus Bībeles pieņemtajā kristīgās mācības daļā.

Zemes vieta Visumā un garīgajā pasaulē (Debesīs), Dieva attieksme pret ekosistēmu.

Bībelē Zeme ir noteikta par īpašu planētu, kur Dievs veido dzīvību (pārveido no ,,nedzīvās'' matērijas dzīvajā) un saprātīgu būtni pēc sava tēla līdzības. Visuma, Saules, zvaigžņu izveidi vienkāršoti saprotot Bībeles tekstu var iztēloties kā pakārtotu tam. Faktiski Bībele nav pretrunā ne ar Lielā Sprādziena teoriju, ne ar Zemes astronomiskās pakārtotības vietu (mūsu planēta secīgi (hronoloģiski) veidota pēc Visuma lielo struktūru (galaktikas u.c.), Saules izveides, tā savā ziņā ,,pakļauta'': kā visi Saules sistēmas debess ķermeņi tā riņķo ap Sauli, savukārt Saules sistēma- ap mūsu galaktikas centru utt., vēl vairāk- ZEme atrodas tās nomalē utt. Faktiski Zemes īpašo vietu- izredzētību (unikalitāti) Visumā nosaka kosmiskās konstantes: daudzu apstākļu (Zemes slīpums pret orbītu u.c..), rādītāju šaurā (temperatūras u.c.) joslā (diapozonā), kas nepieciešams bioloģisko dzīvības formu un saprātīgas bioloģiskas būtnes pastāvēšanai.

Vēl vairāk- skatoties milzu- Visuma vislielāko megastruktūru skatījumā kosmiskos mērogos Zeme vairs nav nomalē, bet aptuveni (precīzi?) centrā.

Baznīca Bībeli agrāk ,,tulkoja'', ka Zeme ir Saules sistēmas, visa tobrīd zināmā Visuma (Galaktikas) centrā.

Garīgajā pasaulē (Debesīs) Zeme tiek izvēlēta arī par vietu, kur ,,trimdā'' tiek izsūtīts Dieva pretinieks- Sātans, kuram tagad ir vara te valdīt, izņemot pār tiem, ko no viņa ietekmes izņem Dievs (Ādams līdz grēkā krišanai, pestītie cilvēki)

Baznīca par Sātanu (velnu) izplatījusi daudz vienkāršotu priekšstatu sabiedriskajā apziņā, ,,novietojusi'' elli Zemes dziļākajos ģeoloģiskajos slāņos, kaut arī tā ir garīgajā vidē utml.

Bībelē Dievs nolādējis Zemes ekosistēmu (1.Mozus 3:17) pēc Ādama grēkā krišanas (latv.tekstā ir nolādēta ,,zeme'', angl. ,,ground'', nevis ,,soil''- tādad planētas virsējais slānis, kas sastāv no augsnes un grunts, kurā un uz kuras mīt augi un dzīvnieki- faktiski ,,ekosistēma''). Daļa Baznīcas Zemes ekosistēmas tēmai pievērsusies tikai kopš ekoloģiskās katastrofas draudu jēdziena ienākšanas pasaules sabiedriskajā domā un pārsvarā iet ,,laicīgā'' skaidrojuma un darbības pavadā, neredzot garīgos pamatcēloņus un risinājumus.

Šī tēma par Zemes, dzīvības un Cilvēka īpašo nozīmi uz tās no Dieva skatpunkta (Plāna) no pilnvērtīgas (ilgi turpināties spējīgas) attīstības viedokļa ir nozīmīga, jo izslēdz dabiskas nejaušības iespēju Zemes un/vai cilvēces bojāejai. Vienkāršoti sakot- mūs nevar iznīcināt nejaušs asteorīds, bet tikai cilvēces pašas izvēles, kuru rezultātā Dievs to pieļauj. Šādā izpratnē mūsu drošība ir nevis nejaušības, bet mūsu pašu un Dieva ziņā.

Cilvēka attieksme un atbildība pret Dabu, Zemi.

Bībelē Dievs cilvēku tūlīt pēc radīšanas (pirms grēkā krišanas) nosaka par dabas pārvaldnieku (vides pārvaldības teoriju var piemērot), Namturi. Vēl vairāk- viņam uztic Zemes pārveides, pilnveides- Dieva līdzstrādnieka (,,līdzradīšanas'') uzdevumu (funkcijas). Taču brīdī, kad cilvēks nepaklausa Dievam, iziet no tā vadības līdz laikam, kad personība pie tā atgriežas (tiek pestīts), kad kāda civilizācija/kopiena kādā vēstures periodā dzivesdarbībā daļēji īsteno atziņu, ka garīgais nosaka materiālo, lieto (universālos) garīgos pārvaldības likumus (pilnvērtīga attīstība uz tiem balstās), Cilvēks dabas pārvaldnieka lomu īsteno kā slikts namturis: dabas vērtības nevis vairo, bet savtīgos īstermiņa nolūkos izputina (degradē).

Baznīca nepievērš uzmanību Cilvēka- Zemes Namtura lomai, nepievērš uzmanību sasaistei starp Bībeles norādēm par to un ticīgo ikdienas dzīvesdarbību: zināšanām un prasmēm (know how) to īstenot mūsdienu pasaulē. Vēl vairāk- agrāk cīņā pret pagānismu tā vērsās arī pret nekristiešu saikni ar dabu, dabas sapratni, saaudzīgu (racionālu) izmantošanu, iznīcināja atslēgas biotopus (Svētbirzis utml.).

Mūsdienās attieksmes pret apkārtējo vidi vietā kā nozīmīgāka nāk attieksme pret Zemi: ne tikai līdzšinēji izprasto ekosistēmu (biosfēru un to nodrošinošiem apstākļiem atmosfērā, hidrosfērā, siltumapmaiņas procesos, klimatā, vielu apritē dabā, bioloģiskajā daudzveidībā utt.), bet arī vēl vairāk: uz ,,dziļo'' ģeoloģisko vidi zem planētas garozas (sekas: zemestrīces utml.), Zemes magnētisko lauku. Un šos procesus ietekmē ikviena cilvēka izvēles darbā un sadzīvē, sabiedriskajā (bez)darbībā. Saglabājot apkārtējās vides (dabas) Namsaimnieka lomu pār to nozīmīgāka kļūst bibliskā Zemes kā veseluma Namsaimnieka loma. Protams, šādos (globālos) mērogos ne visu nosaka cilvēks, bet arī Dieva doto dabas likumu darbība- dabiskie procesi. Svarīga ir saprātīga Cilvēka

mijiedarbība ar tiem, mūsu bibliskais pienākums ir to izprast, kad saprotam- zināšanas un tehnoloģijas uzliek par pienākumu atbilstoši rīkoties.

Faktiski ir joprojām pretējs (antagonisks) Bībeles un Baznīcas redzējums par Dieva- Dabas- Cilvēka mijiedarbību, cilvēka atbildības par apkārtējo vidi un Zemes (globālo) ekosistēmu. Pilnvērtīgas attīstības mācību un praksi vajag pamatot ar Bībeli, vienlaikus atmaskojot Baznīcas darbību, bezdarbību, neizpratni un maldus.

Sociālā problemātika.

Bībele uzliek Kristus sekotājiem gan vietējās kopienas, tautas, gan arī cilvēces ,,Zemes sāls'' uzdevumu (funkciju). Tā ir daudzslāņaina misija. Ļauna rīcība un domas posta kopienas, zemes (Latvijas), Zemes aizsardzību pret bojāeju garīgajā (matricas) līmenī, kam sekotu fiziskā bojāeja (Bibliski- lai mazinātu Dieva ,,dusmas'', faktiski Austrumu terminoloģijā ir runa par karmas līdzsvarošanu starp labo un ļauno sabiedrībā) Kristus Mīlestības sekotāji iemet svaru kausos labo. Otrais līmenis- kristiešu- ,,Zemes sāls'' loma tīri praktisku vajadzību (sociālā palīdzība, apzinīga savu darba pienākumu izpilde...) apmierināšana, lai sabiedrība var pastāvēt (no dīkdieņiem, laupītājiem nekas izdzīvošanai nepieciešams nerodas). Trešais- Bībele uzliek atbildību par izturēšanos pret savu tuvāko (angliskajā Bībeles versijā- ,,kaimiņu''). Kas ir tavs tuvākais? Tas, kura dzīvi tu būtiski ietekmē. Mūsdienās jebkurš cilvēks uz Zemes ir tavs tuvākais, jo caur savas ēkas siltināšanu vai tā nedarīšanu tu ietekmē klimata izmaiņas, kas skar visus, ar videi (ne)draudzīgu un sociāli (bez)atbildīgi ražotas preces pirkumu veikalā tu ietekmē ražotāju ķēdi (strādājošo par smieklīgu algu, piespiedu (vergu) darbu, mazgadīgo nodarbināšanu, darbu bīstamos un kaitīgos apstākļos daudzās valstīs). Kristietis var izvēlēties lētu masu produkciju un tādu, kam ir marķējums par sociāli atbildīgu ražošanu, Daudzi to nezin, jo... negrib zināt: draudzes gani to nemāca un uz to nemudina, pašam ērtāk par to nelasīt, nezināt, jo zināšanas uzliek atbildību.

Protams, daudzas draudzes dara milzīgu sociālo darbu ar dzīves pabērniem. Taču ,,parasts'' mūsdienu kristietis tomēr iekļaujas mūsdienu patērētāju sabiedrības ietvaros (standartos), nedzīvo atbilstoši ,,ekoloģiskajai pēdai'' (rādītājs, ar ko raksturo, vai cilvēks dzīvo atbilstoši tai dabas vides un sociālās ietekmes daļai, ko tas drīkst uz Zemes, lai tā nepiedzīvotu ekoloģiski- sociālo katastrofu).

Darbs, tautsaimniecība.

Bībelē darbs Ādamam uzlikts kā sods par grēku iepretim dzīvei pie visa gatava Ēdenes dārzā. Bībelē noteikts lielisks (ģeniāls) princips tautsaimniecības organizēšanai tā, lai vienlaikus būtu gan materiālā ieinteresētība, gan nepieļautu pārmērīgu plaisu starp bagātiem un nabagajiem: 7 un 49gadu ciklu: ir stimuls un iespēja gan celt savu materiālo labklājību, gan iegūt atpakaļ sava mūža laikā pamatu materiālās un sociālās labklājības atjaunošanai, ja kas nogājis greizi. Faktiski netiek pieļauts nabadzības aplis (nabadzīgās ģimenes ,,ražo'' jaunus nabagus, tā turpinās paaudzēs). Netiek pieļauts pārmērīgs un tikai kāpjošs Džini indekss (raksturo, vai un kā palieluinās materiālās labklājības plaisa starp bagātajiem un nabagajiem, kas ir viens no svarīgākajie sociālajiem ilgtspējīgas attīstības rādētājiem). Šo principu Baznīca nesaprot pielietot, nemāca; lai gan uz to vajadzēs vairs ne mūsdienu versijā, bet nākotnes variantā balstīt pilnvērtīgu attīstību, kaut arī te nebūs runa par tiešu Bībeles risinājuma- konkrētu gadu ciklu, īpašuma atdošanas procedūru, brīvības atgūšanu u.tml.

Sociālā problemātika.

Darbs, tautsaimniecība.

Drošība.

Drošība līdz pat Katastrofas nepieļaušanai, teogeosociuma sistēmas drošība0 stabilitāte ir pilnvērtīgas attīstības pamatos.

Bībelē par drošību ir viennozīmīgi teikts- tā ir no ,,paklausības Dievam'', tad paļāvībā uz Viņu. Galvenais, ko varam darīt savas drošības labā, atdot savu vadību Dievam, dzīvot, izdarīt izvēles saskaņā ar Viņa norādēm Bībelē. Taču Bībelē ir uzsvars nevis uz ,,zemes dzīves'' drošību, bet, lai tu mūžībā būtu Dievtuvumā. Šajā dzīvē Dievs pieļauj nāves, ciešanas, sāpes pat it kā pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem, pat maziem bērniem, piemēram, Betlēmes bērniņu noslepkavošanu. To ļoti grūti pieņemt pat dziļi ticīgiem Kristus sekotājiem. Bet... Dieva prāts nav cilvēka prāts. Nāve ir briesmīga cilvēka labā un ļaunā izpratnē, ciešanas gan pārveido cilvēku, gan varbūt soda... ne mums to spriest.

Baznīca to arī tā māca. Taču reizēm aizmirst principu, ka pie visa, ko dod Dievs, ir arī cilvēka atbildības daļa: ,,Dievs sargā tos, kuri sevi sargā''. Neatbilstība pat tik vienkārša- uz baznīcas smailes jumta neuzliek zibensnovedēju. Ir vajadzīga gan civilā aizsardzība, ugunsdrošība, satiksmes drošība, biodrošība utt., kas jāīsteno tev un valsts pārvaldei.

Ilgtspēja uz Zemes (periodi) un mūžībā.

Bībeles pantos dotas daudzas ilgtspējīgas attīstības dzīvei uz Zemes norādes, ko esmu apkopojis tekstā ,,Bībele un ilgtspējīga attīstība'' (,,Bībele un IA'')

Bībelē ir aprakstīti vairāki periodi, kad ebreju sabiedrība, valsts dzīvoja saskaņā ar Dieva vadību, patiesībā īstenoja arī praktiski ilgtspējīgas, pilnvērtīgas attīstības principus. Visspilgtākais piemērs ir ķēniņa Zālamana laiks.

Periodi, kad Baznīca centās īstenot valsts pārvaldi vai ar to saauga, ir bieži kliedzošā pretrunā gan ar Bībeles pamatiem (Dievs ir Mīlestība), gan sabiedrības vadību no bibliskās ilgtspējīgas attīstības norādēm.

Bībelē un Baznīcas darbībā galvenais uzsvars uz cilvēka vietu garīgajā vidē (Debesīs) pēc nāves. Tas izpaliek tradicionālajā ilgtspējīgas attīstības teorijā, bet tas ir viens pilnvērtīgas attīstības balstiem (pīlāriem): cilvēka glābšana mūžībai izriet no tā, ka viņš atdod savu

nemitīgus Mīlestības darbus. Tātad mainās viņa dzīvesdarbība atbilstoši pilnvērtīgas attīstības principiem.

Garīgais nosaka materiālo.

Šis apgalvojums ir jebkuras reliģijas, Dievatziņas (ticējumu), arī latviešu dainu pamatatziņa (pamatpostulāts). Reālā Baznīca bieži ticības izpausmei praktiskajā dzīvesdarbībā (dzīvesveidā, darbā utml.) pieiet nepietiekoši un pievēršas (selektīvi akcentē) dažām parādībām, piemēram, homoseksuālismam. Teorijā tā par apkaro praktisko mācību par to, kas balstās Bībelē- teosofiju, vēršas pēc būtības pret mormoņiem utt.

Pilnvērtīgas attīstības jēdziena atbilstība Bībeles saturam: pārejas perioda iespējamība, degradācijas vai pilnvērtīgas attīstības (kad teogeosociuma sistēma ir dinamiskā līdzsvarā) iespējamība.

Bībelē ir noteikts, ka Ješua personā iemiesota Kristus 2.atnākšanā uz Zemes zudīs šis zemess un debesu veidols (milzīga astranomiska un ģeoloģiska pārvērtība), lielākā daļa ies bojā, daļa cilvēku- Dieva Bērni tiks paņemti Debesīs, izzudīs grēks- vēlme darīt slikto, Zeme kļūs daudz labāka vieta palikušajiem, kur dzīvot. Es to saucu par PAGRIEZIENU. Dievs devis netiešās un nepārprotamās zīmes par šo laiku tuvošanos. Netiešās zīmes cilvēki daudzreiz pārpratuši pasludinot pasaules gala termiņu. Pašreizējo Pasaules Koka- visa (teogeosociuma) dižkrīzes vai katastrofas draudus var pieskaitīt pie šādām pārprotamām zīmēm, lai gan daudzi kristieši to uzskata par nepērprotamu norādi PAGRIEZIENA tuvumam, kad viņi pamatoti redz ,,ka ilgi tas tā vairs nevar turpināties''. Daudz tiešākas zīmes ir ebreju atgriešanās Izraēlā un evanģēlija pasludināšana visām tautām. Bet.. savā ziņā arī šie procesi vēl tālu no visaptvertības. Tāpēc autors nevis apgalvo, bet pieļauj varbūtību, ka starp patreizējā attīstības posma neizbēgamām beigām un PAGRIEZIENU var būt vēl kāds pārejas periods: pilnvērtīga attīstība vai degradāciju. Pēdējai par labu runā norādes, ka pēdējā kaujā pret Kristu tiks lietoti Bībelē nosauktie primitīvie ieroči, bet to var saprast arī simboliski, tēlaini (alegoriski). Nekur nav teikts, ka nevar sekot pilnvērtīgas attīstības posms, tiesa, pašās beigās vēl nāk Antikrists, Sātana zīmes uzspiešana cilvēkiem, vispārēja atkrišana no Dieva, kad paliek Viņa Bērnu mazākums.

Daudzi iebilst, ka ,,Ješua nav nācis pasauli uzlabot, bet glābt dvēseles'', ka nav vērts aizsargāt dabu, piemēram, klimatu, bioloģisko daudzveidību, jo ,,patreizējā daba tik un tā ies bojā''. Atbilde: Kristus ieliek Mīlestības vadību sirdī, kas nevar neizpausties mīlestības darbos pret cilvēkiem un dabu. Vides aizsardzība, iesaiste sociālo problēmu risināšanā nav ticības pieņemšanas mērķis, bet sekas- Mīlestības izpausmes rezultāts.

Baznīca nekad nav pievērsusies cilvēces attīstības etapiem, kam esam izgājuši cauri pēdājās 2 tūkstošgadēs, ne arī iespējamam periodam nākotnē līdz Ješua 2.atnākšanai.

vadību Kristum- Mīlestībai, kas turpmāk ir viņa vērtību orientācijas, motivācijas pamatā, viņš nevar nemīlēt savu tuvāko un nedarīt

nemitīgus Mīlestības darbus. Tātad mainās viņa dzīvesdarbība atbilstoši pilnvērtīgas attīstības principiem.

Garīgais nosaka materiālo.

Baznīca nekad nav pievērsusies cilvēces attīstības etapiem, kam esam izgājuši cauri pēdājās 2 tūkstošgadēs, ne arī iespējamam periodam nākotnē līdz Ješua 2.atnākšanai.