Paradigmu mozaīka- pamattēzes atsevišķos mācības aspektos.

 

APar ilgi turpināties spējīgu attīstību- pilnvērtīgu attīstību.

Tas nav kārtējais piedāvājums izveidot izsapņotu Latviju, vēlamo pasauli. Tieši pretēji- autors pasaka: ,,Tas nav iespējams!’’. Bet nav bezdarbībā jānolaiž rokas, bet jāgatavojas pārmaiņām, ko mums piespēlēs Laika ritums: tās ietekmēt vai piemēroties. Pilnvērtīgas attīstības paradigma balstās nevis uz nākotnes veidošanu, bet paļaušanos uz gatavību pārmaiņām. Tā iespējama kā varbūtība tikai tad, kad līdzšinējā ,,attīstība’’ vairs nav iespējama, kad mūsdienu tendences nevis turpināsies, bet izzudīs, mainīsies.

Pilnvērtīga attīstība ir paradigma izpratnei un rīcībai  izdzīvošanas un pilnveides ceļam uz jaunu civilizāciju. Mācība par pilnvērtīgu attīstību un būtiskām pārmaiņām XXI gadsimtā kā ilgi turpināties spējīgas attīstības veids ir jauna, autora piedāvāta it kā IA koncepcija. Taču faktiski tā ietver daudz vairāk- tā pretendē uz viengabalainu, kompleksu, integrētu redzējumu no IA (t.sk.klimata u.c.scenāriju), katastrofu, zinātnes/tehnoloģiju, reliģiju, globalizācijas, Tūkstošgades mērķu (globālās attīstības- globālās izglītības) un futuroloģijas paradigmatiskajām pieejām- skatupunktiem Pasaules Koka (teogeosociuma sistēmas), Latvijas (vai attiecīgi citas konkrētas nācijas zemes) un personības mērogos. Tā ir vienīgā reālā IA koncepcija, jo nebalstās uz jābūtību, bet varbūtību- autors neapgalvo, ka tā notiks. Tā neizriet no patreizējās attīstības virzības uz neIA, patēriņa sabiedrību un egoisma ētiku, bet tā iespējama pēc garīgā avota ierosināta Pagrieziena pretējā- ilgi turpināties spējīgas attīstības virzienā- uz jaunu, bet pilnvērtīgāku teogeosociuma sistēmas līdzsvaru, ietilpību (kapacitāti), robežām.

PA ir tik būtiski atšķirīga, ka tā ir iespējama pie pārejas ne tikai uz jaunu, pēcpostmoderno sabiedrības, laikmeta (maiņas) paradigmu, bet arī uz citu civilizāciju, Šādu pagriezienu nevar panākt (iniciēt) ar cilvēku pūliņiem: izglītošanu, plānošanu, likumiem un līgumiem, zinātni/tehnoloģijām, bet var ierosināt tikai apstākļi, ka patreizējā patēriņa, peļņas civilizācija vairs nevar pastāvēt; un šādu situāciju var izsaukt tikai norises ārpus cilvēces gribas, izvēles: dižkrīze (nebijuša mēroga, bet ne tik liela kā vispārēja katastrofa, kas nestu degradāciju) vai Brīnums- daudzu apstākļu, notikumu  veiksmīga sakritība, kas mainītu dominējošo apziņu: ētiku un vērtību orientāciju, kura sekas būtu izmaiņas materiālajā vidē- optimāls/patēriņš, ražošana, līdztiesīga sadale utt.- ilgi turpināties spējīga attīstība.

Zemes sūtība- būt Debesu cīņas un jaunrades vietai.  Uz to pamatojas cerība, ka var notikt Brīnums, kas mainīs pasaules attīstības gaitu no pašreizējā pašiznīcināšanās ceļa posma uz pilnvērtīgu attīstību kā starpposmu milzu PAGRIEZIENAM- Laiku (vairs ne tikai laikmetu, civilizāciju) maiņai. Alternatīva starpposmam- pilnvērtīgai attīstībai vai degradācijas etapam (cilvēces, visa teogeosociuma  ,,pārstartēšanai’’ var būt tikai drīza nepastarpināta pāreja uz Jauno Laiku.

 

B Par būtiskām pārmaiņām XXI gadsimtā.

Katra gadsimta sākumā nav bijis iespējams paredzēt būtiskās pārmaiņas tajos, un , jo tuvāk mūsdienām, jo pārmaiņas straujākas un būtiskākas. Pašreiz neapturami rit procesi, kas noteiks būtiskas pārmaiņas XXI gadsimtā: dabas vides jomā, zinātnē/tehnoloģijās, globalizācijā u.c., ir noskaidrota varbūtība  cilvēku izraisītām un neizraisītām katastrofām. Taču par lielu daļu būtisko pārmaiņu mums nevar būt pat nojausma. Tas, pirmkārt, attiecas uz iespējām novērst nelaimes cilvēces mērogos. Tās var būt tehnoloģijas, bet tas var būt arī labvēlīgu neparedzamu notikumu un apstākļu sakritība- Brīnums, kā tas ne reizi vēsturē bijis. Mūsu pārliecību var stiprināt fakts, ka Visuma rašanās un veidošanās laikā bija precīzi jāsakrīt tik daudz it kā nejaušībām (kosmiskajām konstantēm), ka liela ticamība ir pieņēmumam, ka dzīvības un saprātīgu būtņu rašanās un attīstība uz Zemes nav bez kāda mērķa, tāpēc diez vai tiks pieļauts, ka tas viss tā vienkārši zūd. Lai gan milzu pārbaudījumi, cilvēces un ekosistēmas degradācija kādā periodā nav izslēgta, un tas var notikt arī XXI gadsimtā, par ko vedina domāt uz strupjceļu vērstie dabas vides, sociālo, ekonomisko, drošības u.c jomu procesi.

Gatavošanās iespējamām pārmaiņām ir ne tikai iespējama, bet arī nepieciešama, loti aktuāla, jo, tā nomainoties Zemes mēroga sistēmām ļoti svarīga būs personību, tautu, cilvēces gatavība tai. Savukārt Latvijā galvenais izaicinājums, ko varam paši ietekmēt, ir nepieļaut latviešu nācijas izzušanu, izpildīt tās lomu Eiropā (pasaulē) un cilvēces kultūrā un viedumā. Cilvēks nav skaidiņa šajā pārmaiņu okeānā, ko mētā vēsture, bet kā tās dalībnieks par to ikkatrs ir atbildīgs ar savu likteni tagadnes un mūžīgās dzīvības priekšā: ko sēsi, to pļausi. Nav runa tik daudz par labklājību un pat fizisko dzīvību, bet atbildi uz dzīves jēgas pamatjautājumiem.   

 

Paradigmas pamattēzes (pilnīgāka versija)

1.Par Zemi, cilvēci un Dievu- teogeosociuma sistēmu (Pasaules Koku).

 Mūs apdraud sistēmas kapacitātes pārsniegšana ne tikai klimata izmaiņu, ekosistēmas vai kādas sociālās sistēmas katastrofas rezultātā, bet draudi globālai visaptverošai sistēmai uz mūsu planētas saistībā ar ārpasaules mēroga ietekmi materiālā un nemateriālā līmenī (skat.,,Atslēgas vārdi’’), kur kādas atsevišķas jomas katastrofa var būt tikai kā detonators, domino kauliņu efekts visam kopējam sabrukumam. Vai arī risinājums, iespējas kādā no teogeosociuma sistēmas kritiskajiem punktiem var novērst draudus citur vai dot grandiozas attīstības iespējas kopumā.

 

2.Par Latviju.

Latvijā notiekošo galvenokārt noteiks procesi pasaulē, lai gan ir arī izšķiroši vietējie faktori.

Latvija nav kāda perioda režīms, tās būtība pat nav valsts (lai gan tā ir milzu vērtība).

Latvija ir mūsu tauta, visi tai lojālie iedzīvotāji plus mūsu zeme , ko kopā savij mūsu garīgais satvars no baltu sendienām,  līdz kamēr, iespējams, ievīsimies ar savu pienesumu (nevis izzūdot) nākotnes etnosā (kā kurši latviešos).

Latvijas (latviešu tautas) liktenī izšķiroši būs šādi tikai Latvijā īpaši notiekošie un nepieciešamie procesi, tautas domas un darbi uz mūsu zemes un svešumā šādos virzienos, kas Atmodā un Pagriezienā varētu būt pretēji pašreizējām tendencēm:

-jauno Latvijas pamatu likšana garīgumā: gan nacionālajā mentalitātē un vērtībās, gan transcendentālajā Kristū kā Mīlestībā;

 -sadarbojoties priekš Garīgās Atmodas Labās Vēsts nesējiem ar latviskās (baltu) Dievatziņas un dzīvesziņas ļaudīm un tiem, kas var šīs divas sasaistīt ar pasaules ilgtspējai  nozīmīgajām Austrumu mācībām (budisms, hinduisms u.c); sadarbojoties zaļās domāšanas/attīstības un garīgajām kustībām,

-salīdzināšanās (skat.turpmāk),

-vienlaikus- nācijas pašapziņas celšana,

-latviskuma atjaunotne un  ievīšana (integrēšana) visās dzīves sfērās, bet mūsdienīgās ,,versijās’’,  nevis senatnes pielūgsmes (nostalģijas), bet pašreizējo praktisko un nākotnes priekšrocību dēļ,

-vienotības atjaunošana, tā rezultātā pozitīvā domāšana (kopēja lūgšana ticīgajiem),

 -pārmaiņu aģentu darbība  un sadarbība ceturtajai- Garīgajai un IA (PA) Atmodai, izglītībai pilnvērtīgai attīstībai,

-pārmaiņas  demogrāfijā (dzimstība, mirstība (ietekmē veselības aizsardzība, dzīvesveids, vide), imigrācija, reimigrācija, cittautiešu imigrācija),

-tautas un valsts nacionālā stāja:  valodas lietošana starpnacionālā saziņā, savu tradīciju kopšana saskaņā ar to būtību, tautsaimniecība, kas balstās uz nacionālo mentalitāti, īpašuma (zemes) piederību latviešiem pēc pārliecības,  dzīvesziņa,

-prasme cienīt, ievērtēt, nodrošināt citu tautību intereses, kultūrautonomiju ciktāl tas nav vērsts pret latviešu tautas interesēm,

-panākt, lai valsts un vietējā pārvalde nav nozagtas, nav pretstatu plaisa starp varu un tautu, demokrātija tautai un viedumam, pārvaldība, ievērojot IA (PA); varbūt pārmaiņu aģentu un vecaju padomes ( līdztekus parlamentam, prezidentam, valdībai, tiesai un plašsaziņas līdzekļiem), lēmumu pieņemšana pamatojoties uz kompetenci ,,Domā globāli, rīkojies uz vietas!’’, uz zinātniskiem/lietišķajiem pētījumiem un integrēto izziņas ceļu,

-dzīvesdarbība (dzīvesveids, mājsaimniecība, darbs, vaļasprieks, sabiedriskā darbība, vēlētājs) saskaņā ar PA,

-izglītības reforma PA,

-Latvijas (latviešu- savējo, ne kosmopolītu )  īpašumtiesības (ne reliģiskā, bet tautsaimnieciskā izpratnē uz zemi, mežiem un citiem dabas resursiem un to līdzsvarota pārvalde un saprātīga (racionāla) izmamantošana,

-starptautiskā sadarbība Latvijas interesēs, Latvijas pieredzes pārnese,

-nodrošināta Daugavas HES kaskādes drošība.

 Latvijas specifiskās demogrāfiskās, nacionālās, arī ekonomiskās tendences strauji tuvina Latvijas (latviešu) izzušanas iespēju, taču atsevišķi procesi liecina par pagrieziena, Garīgās Atmodas iespējamību. Tādēļ Latvija, Baltija var kļūt par uz garīgumu balstīta IA veida īstenošanas kristalizācijas punktu (Ziemeļ)Eiropai un pēc gadiem būt priekšā citām šķiet it kā dzīves kvalitātē neaizsniedzamām zemēm. Latvijas (tāpat kā Armēnijas, Japānas, Izraēlas un citu  zemju ar stipru nacionalitātes apziņu) viens no pastāvēšanas pamatiem ir nacionālās (identitātes) specifikas (mentalitātes, vērtību sistēmas) ieaušana (integrācija)  pēcpostmodernajā attīstībā: tautsaimniecībā, pārvaldē u.c., ne tikai kultūrā, tūrisma nozarē.  Šī (specifika) identitāte, neatkarīgi no mūsdienu ietekmēm (deformācijām) ir lielā mērā atbilstoša ilgtspējīgas attīstības principiem: atbildībai par savu vietu (senāk- viensētu), zemi, resursiem (mežu, ezeru...), to saprātīgu, taupošu (racionālu) izmantošanu. Latvijas izredzētību apliecina relatīvi droša un dzīvei labvēlīga ģeogrāfiskā vide- dzīve Dieva ausī.

Neskatoties uz mūsu himnas saturu, Dievs pēc neatkarības atgūšanas Latviju nav svētījis (izņemot mieru). Garīgās svētības priekšnosacījums ir salīdzināšanās. Kā baļķis Latvijas svētībai priekšā guļ latviešu tautas grēki. Tie ir pret Dievu (mijiedarbībā ar Baznīcas grēku pret latviešu tautu), latviskumu (tas zems vērtību sistēmā), savu valsti (negatīvā attieksme), dabu, citām tautām: ebrejiem (holokausts uz Latvijas zemes, iesaistīšanās tajā; antisemītisms), krieviem (latviešu sarkanie strēlnieki ,,uzspieda’’ boļševiku režīmu, tajā ieņēma svarīgu vietu, latviešu čekisti), ukraiņiem (latviešu čekistu zvērības), līviem, čigāniem. Kamēr mēs tos neapzināsimies, nenožēlosim, nelūgsim piedošanu un ,,neatbrīvosimies’’ no tiem, svētības- uzplaukuma, pasargātības, pilnvērtīgas attīstības nebūs. Karmiski piedošanas lūgšana vajadzīga tam kas lūdz, nevis tam, kuram lūdz. Varbūt mēs to sapratīsim un salīdzināsimies ar Dievu un cilvēkiem Garīgās Atmodas laikā? Tādēļ vienlaikus to var un vajag apvienot ar tautas pašapziņas celšanu: ,,Mēs esam stipri! Mēs būsim lieli tik, cik mūsu griba!’’

Ilgi turpināties spējai būtiski ir likt centrā nevis vidi, bet garīgumu. Mūsu šķērslis un priekšrocība, ka Latvijā mistiskā veidā savijusies Labā Vēsts no Kristus mīlestības, baltu Dievatziņa un saikne ar Austrumos pašreiz esošajām (bet ne Austrumu izcelsmes) sensaknēm. Latvija ne tikai kā zeme ir viena no pasaules mēroga svētvietām- izredzētā zeme XXI gadsimtā. Tādēļ Dievs mums atļāva atgūt brīvību, valstisko neatkarību. Neatkarības atjaunošana Latvijai tika dota ar kaut kādu virsuzdevumu, iespējams, kļūt par uz garīgumu balstīta IA , PA modeļa pirmsākumu. Ja latvieši, Latvija šo Misiju neizpildīs, mēs izzudīsim.  [Šķērssvītras teksts pie daļēji pieejamas informācijas].

 

C Par cilvēku (ciktāl tas nepieciešams Pilnvērtīgas attīstības/Pārmaiņu XXI gadsimtā mācības ietveros).

,,Bet cilvēka dabu taču nevar izmainīt!'

(Oponents)

,,Nevar, bet tā var mainīties..., ja Kaut Kas

pa vecam vairs dzīvot neļaus''

(Autors)

  No jaunās zinātnes kosmoeniopsiholoģijas redzes viedokļa Cilvēks  ir evolucionējoša, atvērta, nelineāra (pašorganizējoša), daudzfunkcionāla, daudzpakāpju fiziko-energo-informatīva sistēma – Mikrokosms, kurā atspoguļojas Makrokosms – Visums (autors: akadēmijas prezidents, profesors Alberts Ignatenko, filosofijas granddoktors, bioloģijas un eniozinātņu doktors, Čehijas Republika, Prāga.

Pilnvērtīgas attīstības mērķis (caur kuru īstenojas dabas un garīgā plāna mērķi) un instruments ir cilvēks (cilvēce).

Personība ir šīs mācības (teorijas) daļa, pastāv mijsakarība starp cilvēka likteni, izvēli dzīves pamatjautājumos un Pilnvērtīgas attīstības iespējamību un otrādi- Brīnums kā impulss var no ārienes pārmainīt apziņu, morāli un vērtību sistēmu, no tā izrietošo dzīvesdarbību, dzīves kvalitāti. Uz pašlabumu vērsts dzīves mērķis, jēga, vērtību orientācija saistīts ar patēriņa sabiedrību. Ja cilvēki dzīvo bez Misijas, sabiedrībā pārmaiņu nebūs. Skaidrs, ka nekādi to panākt, ieaudzināt nevar- tikai Brīnums kā Atmoda vai krīze var mainīt šo situāciju. Ja ar impulsu no ārienes nemainīsies ,,cilvēka daba’’, pilnvērtīga attīstība nebūs iespējama. Degradāciju vai pilnveidi Pagrieziena brīdī no neIA uz IA (pilnvērtīgas attīstības), iespējams, noteiks personības: pārmaiņu aģenti un cilvēki, kuri būs gatavi tiem sekot, viņu izpratne par notiekošo, zināšanas, prasmes pārmaiņām (kompetence).

XXI gadsimts- cilvēka gadsimts. Izšķirošais, kas varētu noteikt, vai būs degradācija vai pilnvērtīga attīstība, varētu būt būtiskas pārmaiņas cilvēku apziņā, ētikā, vērtībās.

Vēl neticamākas iespējas, kā varētu piedāvāt tehnoloģijas ražošanā, komunikācijā u.c., var būt jaunas cilvēku bioloģiskās un psiholoģiskās spējas, prasmes tās izmantot. Cilvēks ar tehnoloģijām var tikt būtiski bioloģiski un psiholoģiski pārveidots, taču tam var nākties cīnīties par savu identitāti pret psihoneiroloģisko un citu (biočipu) programmēšanu un mākslīgo intelektu. Var pavērties nebijušas iespējas ilgam un pilnvērtīgam mūžam. Iespējams, ka sabiedrībā ienāk aizvien vairāk Jaunā Laika cilvēku, līdz iestājas Jaunais Laiks. Bet pastāv arī draudi cilvēka būtībai: daudz pus cilvēki/pus tehniskas iekārtas (pat bioroboti), klonēšana, mākslīgā intelekta dominante pār cilvēci, programmēti vadāma sabiedrība, jaunas nehumānas cilvēku sugas (homo sapiens- versija2, homo kosmiskajiem apstākļiem...), ģenētiskā atlase...  Mūsdienu (sirdsapziņas) cilvēks var kļūt arī mazākums (margināla minoritāte), bet tas izdzīvos un kādreiz ieies Jaunajā laikā.

PA mācība nedod atbildi, kāds būs cilvēks XXI gadsimtā, bet var apgalvot, ka, ja īstenosies PA paradigma, personības un Zemes, cilvēces lielie jautājumi būs cieši saistīti, sekošana vispārcilvēciskām vērtībām piedāvās augstāku dzīves kvalitāti un mūžības risinājumu un otrādi.

 

D Par garīgumu visa centrā, vienotību Dievatziņās.

Ja tradicionāli IA koncepcijā noteicošā ir dabas vide, ar kuru saistītās problēmas, draudi vai risinājumi ietekmē sociālo un ekonomisko vidi, tad pilnvērtīgas attīstības mācības centrā, noteicošais ir garīgums. Pārējās problēmas, draudi vai risinājumi izriet no tā.

Sakārtojoties cilvēkam, materiālā pasaule: dabas vide, ekonomika u.c. ap viņu sakārtojas- kā sekas.

Vides draudi nemainīs cilvēku, lai tas spētu īstenot IA. Vērtības un ētiku pietiekoši ietekmīgā sabiedrības daļā var izmainīt tikai garīgs pirmavots. Sabiedrība nevar pagriezt Laika ritumu uz IA, tai skaitā ar izglītību ilgtspējīgai attīstībai, sagatavojot un īstenojot IA programmu, piemēram, Agendu21 ar veicamajiem pasākumiem, to termiņiem, atbildīgajiem... Materiālās pasaules ilgtspēja var būt kā ētikas, vērtību sistēmas maiņas sekas nevis otrādi. Bet to nosaka garīgums (ticīgajiem: Dievs, Augstākais Saprāts, Hiearhija u.c.). Tikai no ārienes (Augšienes) mainoties garīgajai videi cilvēkos, materiālā vide var mainīties uz IA. Tādēļ Zaļā (Pilnvērtīgas attīstības) Atmoda Pagriezienu nevar nodrošināt bez vienlaicīgas Garīgās Atmodas (bet tā bez videsrūpes zināšanām/prasmēm (know- how) nedotu praktisku rezultātu- ietekmi uz materiālo ilgtspēju).

Pārvaldē, tautsaimniecībā, dzīvesdarbībā jāievērtē universālie garīgie likumi, piemēram, personības, tautas, cilvēces brīvā griba izvēlē u.c. Pilnvērtīgas attīstības pēcpostmodernajā sabiedrībā šie universālie garīgie likumi nevar visu noteikt (dominēt), jo tā nav harmoniska paradīze zemes virsū, bet tie tiek piemēroti daudz plašāk nekā pašreiz.

Cilvēka dzīves centrā ir attiecības (vai to neesamība) ar garīgo pasauli, Dievu, reālā (ne)ticība, nevis tas, ka cilvēks ir pārliecināts, ka tic, jo ,,pēc augļiem var pazīt koku’’. Ticība ir ne tikai teorētiska pārliecība, bet paļāvība dzīvē, vadības grožu atdošana . No tā izriet meklējumi un atbildes uz dzīves pamatjautājumiem: dzīves jēgu, mērķiem, uzdevumiem utt.

Cilvēkam pēc būtības nav jāizvēlas starp reliģijām, konfesijām, Dievatziņām. Lai atrastu atbildes uz pamatjautājumiem šai dzīvei un mūžībai, ,,jāizvēlas’’ Mīlestību kā savu vadītāju un izpratni par to, kā tas ietekmē praktisko dzīvi, kā un kāpēc tas dzēš karmu un dod iespēju iziet no Pārdzimšanu Apļa mūžībā, Bībeles valodā- pestīšanu un nokļūšanu paradīzē.

Latvija ir kā izredzētā zeme Dieva plānā. Tāpēc garīguma ietekmei šeit īpaša nozīme.

 

E Par patreizēji ilgtspējīgas attīstības koncepciju utopismu- noteicošās nevis cilvēku izstrādātās programmas, bet Laika Ritums.

Visas patreizējās IA koncepcijas balstās uz apgalvojumu, ka virs Zemes virsmas var atjaunot dabas vides, sociālās un ekonomiskās sistēmas noturīgumu- ilgtspēju, stabilitāti:

 a)īstenojot IA programmas (Agenda21), ievērojot IA principus, kritērijus, pieejas, tehnoloģijas utt.;

b)izmainot vides apziņu, informējot sabiedrību par ekoloģiskajiem draudiem;

c)ar izglītību, plānošanu, starptautiskiem līgumiem u.c.instrumentiem.

Tas nav iespējams. Pirmkārt, mūsu civilizācijas pamatā ir cilvēku nemitīgi augošās materiālās vēlmes, otrkārt, tautsaimniecības dzenulis ir peļņa. To nevar ,,pāraudzināt’’.

Pasaules vēsturē izgāzušies (vai līdz nepazīšanai mainījušies) visi ,,labākas (savādākas) sabiedrības’’ pēc noteiktas programmas izveides mēģinājumi (Kampanellas ,,Saules pilsēta’’, nacisma, Pol Pota, arābu, āfrikāņu, Dienvidslāvijas sociālisma modeļi, PSRS, Ķīnas, Kubas režīmi ar mērķi uzcelt komunismu u.tml.). Nav iespējams izveidot ilgtermiņa programmu- IA Agenda 21, nepietiek ar IA principu, kritēriju, instrumentu izmantošanu, jo ilgi turpināties spēja ir sistēmas pazīme. Tādēļ patreizējās IA versijas ir utopijas. Cik neparedzamas XX gadsimta sākumā bija pārmaiņas, kas notika līdz gadsimta beigām! Vai tad kāds vispirms izstrādāja programmu un īstenoja industralizāciju, globalizāciju, interneta visaptvertību ... Laika ritums izraisa neparedzamus procesus, iztēloties (prognozēt) var tikai daļu nākotnes norišu.

 

F Par alternatīvām priekšā- Brīnumu vai Katastrofu, Krīzi, pilnvērtīgu attīstību vai degradāciju.

Tā kā patreizējās geosociuma sistēmas robežas jau pārsniegtas, tā drīz var sabrukt (kolapsēt). Tas izraisītu katastrofu, kam sekotu cilvēces degradācija, vai Krīzi (mazāka mēroga), no kuras cilvēce izietu pa pilnvērtīgas attīstības ceļu. Taču sabrukuma (kolapses) var nebūt, ja Kaut Kas no ārienes nomaina dominējošo garīgo vidi: apziņu, ētiku, vērtību orientāciju, kā rezultātā mainās attieksme pret materiālo vidi, kā sekas ir atgriešanās geosociuma sistēmas ietilpības robežās. Pašreiz, bez šādas ārējas iejaukšanās, cilvēce nav pati spējīga īstenot lēmumu pāriet uz IA.

Tātad, Pagriezienu no patreizējās neilgtspējīgās attīstības uz reāli ilgtspējīgu var izraisīt tikai situācija, ka dzīvot kā līdz šim nav iespējams. Tā var būt vēl nebijuša dižkrīze vai daudzu veiksmīgu apstākļu sakritība (Brīnums), ja mēs būsim gatavi to izmantot.

Brīnums varētu izraisīt Latvijā, Baltijā vai kur citur garīgo atmodu pāri reliģiskajām atšķirībām ar dažādu ticību cilvēku sadarbību. Būtu ļoti vēlams, lai tas sakristu un mijiedarbotos ar zaļo un sociālo kustību vadītu atmodu, ar pilnvērtīgas attīstības atziņu iesakņošanos.

Brīnums varētu sākties, kad pietiekami nozīmīga sabiedrības daļa (10-30%) s(askaņā ar sociālās psiholoģijas likumsakarībām) saņem relatīvi vienlaicīgi it kā impulsu mainīt vērtību orientāciju, kā rezultātā kā sekas sākas pāreja uz ilgtspējīgu dzīvesdarbību, ražošanu. Vai tas sāksies kā reliģiska, nacionāla atmoda vai indigo bērnu ienākšana, vai it kā nemanāmāk, to grūti paredzēt; un nav pamata apgalvot, kā tā notiks- tā ir varbūtība.

Brīnums ir it kā ārēja iejaukšanās (intervence, iniciēšana) cilvēces vēsturē. Nevar ar kādu programmu, izglītību to panākt. Taču šādai varbūtībai ir neatliekami jāgatavojas un tas jau notiek. Tā ir pārmaiņu aģentu  darbība, salīdzināšanās, izglītība pārmaiņām (pilnvērtīgai attīstībai) un esošo neIA procesu bremzēšana (skat. šos atslēgas vārdus un zemāk- pamattēzes par tiem). Bet- šim sagatavošanās procesam jābūt daudz mērķtiecīgākam, apjomīgākam, rezultatīvākam (efektīvākam).

 

7.Par iespējamo Pagriezienu prom no neilgtspējīgas attīstības.

Priekšā Latvijai, cilvēcei ir Pagrieziens: Brīnums (ar vai bez dižkrīžes) vai Katastrofa, pilnvērtīga attīstība vai degradācija. Protams, vēlmir iespējams PAGRIEZIENS- citāda Zeme un cilvēce, bet par to nerunāsim, bet iespējamo pārejas laiku līdz tam.

Iztēlosimies pašreiz reāli pastāvošus procesus, kurus var pēc ietekmes raksturot ar vektoriem ilgtspējas un neilgtspējas virzienā (skat.attēlu ikonā ,,Modeļi.Attēli''). Pašreiz no ilgtspējīgas un neilgtspējīgas attīstības procesiem dominējošais ir neilgtspējas vektors, tāpēc uz ilgtspēju var pāriet tikai ar reversu- pagriezienu pretējā virzienā. Pašreizējās tendences it kā nenovēršami ved uz teogeosociuma sistēmas sabrukumu- katastrofu. Pašreizējā attīstība drīz kļūs neiespējama- vienīgā attīstība kā pretmets degradācijai var būt tikai pilnvērtīga attīstība (PA), jauna paradigma. Patērētāju sabiedrība un uz peļņu orientēta tautsaimniecība (ekonomika) un demokrātiska pārvalde (ne patreizējā manipulatīvā, ne deleģējošā, ne tautas (tiešā) demokrātija) vairs nevar vienoties par būtiskiem labklājības ierobežojumiem- tas utopiski). Un to nevar arī tirānija- jo jāmainās iekšēji cilvēkam, bez piespiešanas. 

Ja nebūtu Katastrofa, bet dižkrīze,  it kā loģika saka, ka drīzāk notiktu izmisīga cīņa par pēdējiem resursiem materiālajai eksistencei, tomēr visdrīzāk būtu novērojamas abas tendences: gan uz PA, gan degradāciju. Bet arī dižrīze, ne tikai Brīnums tomēr ir arī iespēja dzimt nelielam jaunas civilizācijas pirmsākumam. Krīze kā iespējas.

Atšķirīgākais piedāvātajā paradigmā no jau 1980-tajiem par vērtību/ētikas prioritāti pārejai uz IA ir tas, bailes no ekoloģiskās katastrofas nemainīs vērtības/ētiku, bet tas notiks caur Brīnumu vai dižrīzi- apstākļiem, ko nepārvalda cilvēks- nevis mēs taisām pareizos dzīves modeļus- ilgtspējīgas attīstības un utopijas, laužam tendences paši, bet gatavojamies neprogrammējamām, bet neizbēgamām pārmaiņām XXI gadsimtā, pārnesot cerību uz tiem no materiālā lauciņa garīgajā.

 

8.Par pāreju uz pēcpostmoderno sabiedrību, laikmeta maiņu.

Lai pamatoti runātu par procesiem nākotnē, tie jāskata vismaz no 3 teoriju skatu punktiem: sistēmu analīzes, civilizāciju maiņas un laikmetu maiņas likumsakarībām.

Ir izpētītas izveides, attīstības un degradācijas/bojāejas, kā arī izvairīšanās no tās (mainot stratēģijas) likumsakarības vairāk kā divdesmit civilizācijām. Konstatētas kopīgas likumsakarības. Izdzīvo tās, kas savlaicīgi attopas, mainās. Vai arī iet bojā. Vai arī uz iepriekšējās drupām izveidosies pavisam cita sistēmu- atšķirīga civilizācija. Novērtējot pēc šīm likumsakarībām, mūsu patērētāju sabiedrības civilizācija pašreiz atrodas tuvu bojāejai, bet joprojām saglabājoties iespējai atjaunoties- kļūt par citu sistēmu. Bet... neviens nezin kritisko punktu, aiz kura atpakaļceļa vairs nav.

 

Autora zīmējums par laikmetu- paradigmu maiņu skatāms ikonā ,,Modeļi, attēli''.

Laikmetu maiņā  novērojamas noteiktas likumsakarības arī, ka katra nāk ar atšķirīgu paradigmu, kurā vienojošas tendences ir zinātnē, reliģijā, modē, sadzīvē, glezniecībā, mūzikā, pārvaldē...Laikmeti pāriet it kā savā pretmetā no strukturētas kārtības, vienīgās patiesības, pareizās ētikas un vērtībām uz lielu brīvību, brīvdomību. Un atpakaļ... Kā no viena grāvja otrā. Vienlaikus katrs nākošais laikmets pārņem kaut ko no iepriekšējā. Pēc drūmajiem viduslaikiem nāca renesanse, tad atkal modernisms ar vienīgo patiesību, autoritāti zinātnē, politikā, valsts vadīšanā, reliģijā,  izglītībā (sodi, skolotāja autoritāte), mākslā (klasicisms), modē... To sāka zinātnē lauzt Einšteins un Bors, sabiedrībā- hipiji, mūzikā- bītli, sabiedriskajā darbībā- vides un fenimistu u.c. kustības, NVO (sabiedriskās organizācijas)..., izglītībā- Ziemeļvalstu tautskolas, visās jomās- globalizācija... Latvijā modernisms dominēja līdz Gorbačova laikam PSRS, bet vecākās un vidējās paaudzes uzskatos un rīcībā nereti līdz mūsdienām. Tomēr kopumā dzīvojam postmodernajā laikmetā, kura vienīgā patiesība ir, ka patiesības nav, līdz ar to ideoloģija, audzināšana nav iespējama. Bet, ja cilvēce nevienojas gan izpratnē, gan darbībā par ilgtspējīgu izeju no neIA, kaut kādās robežās par  šo patiesību, tad risinājums nav iespējams. Postmodernisms, bez kura IA ideja, kustība būtu neiespējama, uzliek arī tai nepārvaramas robežas. Tas attiecas arī uz personības līmeni: visatļautība, anarhija u.c. Postmodernā globalizācija līdz galējai robežai saasina vides un sociāli- ekonomiskās problēmas, kas brīvā tirgus un patērētāju sabiedrības ietvaros nav atrisināmas. Kāda būs pēcpostmodernā sabiedrība? Ja nesekos radikālas, vēsturē nebijušas pārmaiņas, cilvēce var izdzīvot un pilnveidoties tikai tad, ja vairs nav patērētāju sabiedrība. Ne dabā, ne vēlmēs, ne vērtībās nevar būt tukšums, tātad cilvēkam ,,jāpiepildās'' ar citām vērtībām, un, lai atgrieztos ilgtspējībā, der tikai visu laiku (universiālās) cilvēciskās (garīgās) vērtības. Vēsturē ir periodi, kad dažādas civilizācijas, tautas tiem vairāk sekojušas un guvušas gandarījumu (piemēram, Zālamana laiks ebrejiem), kaut arī nav iespējama harmoniski ideāla sabiedrība, bet tikai tāda, kas pašneiznīcinās kā tagadējā civilizācija. Tātad pēcpostmodernā sabiedrība var veidoties kā sabiedrība, kas pilna ar vienojošām vērtībām, ceļā uz to pilnveidojas. Tādēļ es ilgi turpināties spējīgu attīstību redzu tikai kā piln vērtīgu attīstību.

 

9.Par pārmaiņu aģentiem.

Pārmaiņu aģentu efektivitātes paaugstināšana (sadarbība, studiju apļi u.c.) ir viens no sagatavošanās pārmaiņām mērķuzdevumiem, kas nepieciešams gan briesmu novēršanai/pārvarēšanai, gan iespēju izmantošanai, gan dižkrīzes, gan Brīnuma gadījumā.

Pārmaiņu aģenti ir cilvēki, kas apzināti vai pašiem neapzināti sagatavo sabiedrību radikālām pārmaiņām, izmaiņu brīdī veicina sabiedrības pārmaiņas pilnveides, nevis degradēšanās virzienā.

Pārmaiņu aģentu darbība un sadarbība, tās efektivitātes paaugstināšana ir pats nozīmīgākais pašreizējais aktuālais uzdevums, ko Latvijā un pasaulē var veikt, lai no tautas, cilvēces puses sagatavotu Latvijas, cilvēces ilgi turpināties un pilnveidoties iespēju Brīnuma vai dižkrīzes gadījumam.

Pārmaiņu aģenti novērojami daudzos sistēmu nomaiņas gadījumos gan dabā, gan sabiedrībā. Ja sistēmas elementos, to mijiedarbībā, izzušanā notikušas tik būtiskas izmaiņas, kas pārsniedz sistēmas pašuzturēšanās (kapacitātes) robežas, sistēma vēl kādu brīdi atrodas iepriekšējā labilā stāvoklī, pirms pārveidojas citā sistēmā. Šajā brīdī nelieli spēki var noteikt, kā sistēma pārveidosies.

Kā mērķtiecīgi veicināt pārmaiņu aģentu efektivitāti? Pirmkārt, ievadīt domformu un informāciju apritē izpratni par pārmaiņu aģentiem viņiem pašiem un citām pārmaiņu izšķirošajām mērķgrupām- ,,nosaukt vārdā’’. Tad aicināt uz plašāku sadarbību nekā līdz šim, ambīciju deldēšanu, studiju apļiem, birokrātisko šķēršļu pārmaiņu aģentiem (piemēram, izglītības reformai, zemes izmantošanā) mazināšanā.

 

10.Par salīdzināšanos: piedošanas lūgšanu un piedošanu.

Salīdzināšanās ir viens no pamatuzdevumiem gatavojoties XXI gadsimta pārmaiņām. Tas ir aktuāls gan no garīgā, gan pragmatiskā skatupunkta. Salīdzināšanās nepieciešamības viens līmenis- savstarpējā naidīgumā pretnostatīta kopiena, valsts, cilvēce nevarētu tikt galā ar XXI gadsimta izaicinājumiem: problēmām, draudiem un iespējām. Otrs līmenis- bez tā nav iespējama svētība. Trešais līmenis- labas attiecības ir vērtība pati par sevi, pilnvērtīgas attīstības mērķis un kritērijs.

Salīdzināšanās ietver procesus, kas viens otram nebūt neseko pašsaprotami: vainas apzināšanos, tās nožēlu, piedošanas lūgšanu un atgriešanos- nekad vairs ,,tā nedarīšanu’’. Ja tas attiecas uz cietēju- tas nozīmē piedot (pat ja to nelūdz). Piedot nenozīmē pārkāpumu atzīt par nebijušu, bet sevi atbrīvot no tiesneša un soģa, atriebēja lomas., kas traucē paša pilnveidi, gandarījumu. Atzīt savas vainas un lūgt piedošanu ir kas pilnīgi atšķirīgs no zemas pašvērtības, tautas iespējas būt diženiem.    

 

11.Par izglītību pārmaiņām un izglītību pilnvērtīgai attīstībai (ilgtspējīgai attīstībai).

Izglītība pārmaiņām ir specifiska izglītības ilgtspējīgai attīstībai, pilnvērtīgai attīstībai sastāvdaļa, kas personības, Latvijas, cilvēces/Zemes izdzīvošanu un pilnveidi skata nevis caur šodienas cilvēka ietekmētām norisēm (tendencēm), bet būtisku pārmaiņu, pagrieziena aspektu, tai skaitā cilvēka neizraisītu. Izglītība nezināmām pārmaiņām ir iespējama, jo ir daudzas personības, sabiedrības iezīmes, kas vai nu veicina iespēju izmantošanu, draudu novēršanu vai to seku mīkstināšanu, piemēram, radošums (apķērīgums), pilsoniskums, optimisms- centība panākt rezultātu līdz pēdējam, fiziskā izturība, psiholoģiskā noturība draudīgos apstākļos, dzīves jēgas un misijas izpratne, gatavība salīdzināties (piedot, lūgt piedošanu u.c), sadarboties, vadīt, videi draudzīga un sociāli atbildīga dzīvesdarbība pārvaldības prasmes, pētniecības un secinājumu iemaņas utt. Izglītība pārmaiņām prasa būtisku izglītības reformu, tās pamatā liekot izglītību pārmaiņām un pilnvērtīgai attīstībai. Tās centrā ir nepieciešamo personības, sociālo grupu (sociāl)psiholoģisko  iezīmju veicināšana. Izglītība pārmaiņām ietver

a) izpratni par būtisku pārmaiņu procesu gadsimtu gaitā, pārmaiņu instrumentiem, piemēram, pārmaiņu aģentiem u.c

b) izpratni par būtisku pārmaiņu likumsakarībām uz Zemes (arī kosmosā), cilvēcē, ilgi turpināties spēju,

c)izpratni par XXI gadsimta pārmaiņu specifiku: pašreizējā turpināšanos (globalizācija, zinātnes/tehnoloģiju sasniegumi u.c.) un/vai izmaiņām pretējā virzienā, jauno- nebijušo; par Pagriezienu, Brīnumu, par dižkrīzi, Katastrofu (-ām), degradāciju, par Laika Ritumu, par laikmeta un paradigmu maiņu,

d) izpratni par konkrētām iespējamām (prognozējamām) būtiskām XXI gadsimta pārmaiņām: iespējām un draudiem,

e) izpratni par nevēlamā novēršanu vai piemērošanos, par vēlamā izmantošanu pārmaiņu procesā,

f)mentalitātes, attieksmes pret sevi un apkārtējo, kā arī pārliecības, ticības veidošanu  (audzināšanu),

g)pašreizējās dzīves kvalitātes  paaugstināšanu mainot attieksmi pret to, kas mums ir, kādos salīdzinoši labos apstākļos dzīvojam,

h)cerību pašreizējo bezcerīgā ,,attīstības’’ virziena (tendenču) priekšā,

i)prasmju, iemaņu, priekšstatu, zināšanu apguvi iespēju izmantošanai un problēmu, draudu novēršanai vai piemērošanos tiem - tā ir izglītība rīcībai.

Izglītība pārmaiņām ir izglītības pilnvērtīgai attīstībai sastāvdaļa.

Izglītība pilnvērtīgai attīstībai ir izglītība ar mērķi veicināt (bet tā nevar panākt!!!- noteicošais Brīnums) nākotnē pilnvērtīgu attīstību degradācijas vietā. Tā ietver ne tikai izglītību pārmaiņām, bet arī veicamo tagad līdz pārmaiņu pagriezienam un pēc tā atjaunotās teogeosociuma sistēmas ietilpības robežās.  Izglītības pilnvērtīgai attīstībai ietver lielāko daļu no IIA, taču atšķirīga jautājumos, kur PA paradigma atšķiras no vispārpieņemtiem uzskatiem.

Izglītība pārmaiņām un pilnvērtīgai attīstībai jāietver formālās izglītības saturā gan kā atsevišķs kurss vai mācību priekšmeta daļa, gan arī integrēts tur, kur tas attiecas uz tēmu.

 

12.Par pašreizējās neilgtspējīgās attīstības bremzēšanu.

Nav attaisnojusies pieeja kā galveno sviru izmantot vides apziņas veidošanu un tad ar vides argumentiem ietekmējot ,,pārvaidotos’’ mainīt attīstību no neilgtspējīgas uz ilgtspējīgu. Kā galvenā mērķgrupa neIA bremzēšanai jāizmanto ietekmīgie cilvēki (stakeholders, decissionmakers), viņus motivējot ar tiem argumentiem, kas atbilst viņu vērtību orientācijai: ekonomiskais ieguvums, labklājība, politiskā vara, drošība, veselība u.c. Tas ir iespējams, jo ilgtspējīgi risinājumi bieži ir izdevīgāki nekā neilgtspējīgi arī no šādas pieejas (abpusējā ieguvuma (vin-vin) IA princips). Šeit būtiska nozīme ir šīs mērķgrupas cilvēku vietējo iniciatīvas grupu izveidei, ko vajag motivēt, izglītot, atbalstīt ar metodisko sadarbību un sadarbības tīklu izveidi un uzturēšanu projektu izstrādei un likumdošanai.

NeIA bremzēšanā liela nozīme ir visiem pašreizējiem instrumentiem: Agenda21, starptautiskiem līgumiem un likumiem, to ievērošanas kontrolei, finanšu instrumentiem, plānošanai, projektiem, zinātnei/tehnoloģijām, izglītībai IA u.c.

Tikai nedrīkst likt cerības uz to, ka augšminētais izraisīs pagriezienu no neIA uz IA.

 

13.Par Garīgo un Pilnvērtīgas attīstības (Zaļo) Atmodu, vienotību Dievatziņās.

Tikai no ārienes (Augšienes) mainoties garīgajai videi cilvēkos, materiālā vide var mainīties uz IA. Tādēļ Zaļā (Pilnvērtīgas attīstības) Atmoda Pagriezienu nevar nodrošināt bez vienlaicīgas Garīgās Atmodas (bet tā bez Zaļās know- how nedotu praktisku rezultātu- ietekmi uz materiālo ilgtspēju). Lai būtu iespējama Garīgā Atmoda, jābūt pārvarētai ticīgo pretnostādnei (antagonismam). Ja meklētu dziļāk, Mīlestība (Kristus) un viens Dievs kā augstākā autoritāte, Radītājs būtu visu reliģiju pirmsākumos.

 

14.Par sasaisti garīgais- praktiskais, teorētiskais ar plašu skatījumu un lietišķa darbošanās.

Lielākā daļa sabiedriski un saimnieciski aktīvo cilvēku to nesaista ar garīgajiem uzstādījumiem Svētajos Rakstos, tautas dainās; savukārt ar garīgo jomu (prioritāti) pārņemtie bieži ir neapsviedīgi lietišķos un praktiskos jautājumos ... un arī tos ikdienas dzīvē, darbā nereti nesaista ar savas ticības redzējumu.

Sabiedrībā ir daudz spriedelētāju, kas zin, ko jādara ārstiem, skolotājiem, policistiem, valdībai, bet nezin, ko jādara, par ko jāatbild viņiem no Latvijas vai plašāka skatupunkta. Lielākā daļa sabiedriski un saimnieciski aktīvo cilvēku labi veic pienākumus savas kompetences robežās, bet neredz to mijsakarības ar citām tautsaimniecības nozarēm, sociālajām un vides jomām, ar tālāku perspektīvu ES, pasaules mērogā- nav spējīgi un nevēlas rīkojoties uz vietas vienlaikus domājot plašākā mērogā (globāli).

Savietot visas šīs pašreizējās pretrunas ir nozīmīgs pilnvērtīgas attīstības nosacījums, kas var pavērties Garīgās un Pilnvērtīgas Atmodas laikā.   

 

15.Par integrēto izziņas ceļu.

Mūsdienu zinātniskais izziņas ceļš ir nepilnīgs- to ietekmē tādi subjektīvie faktori kā finansējuma piesaistes prasmes, tā apjomi un termiņi, reitingi publikācijām, konferencēm, pat amati un grādi. Daudzas zinātniskās ,,aksiomas’’ izrādās nepilnīgas vai pat kļūdainas. Daudzu pētījumu rezultātu izpratne (interpretācija) ir neatbilstoša, sevišķi, ja autors slimīgi grib pierādīt savu versiju vai finansētāju viedokli.

Pastāv atziņa, ka tāpat kā reliģija, arī zinātne balstās uz ticību.

Daudz patiesā ir Svētajos Rakstos, tautu folklorā, rakstnieku- domātāju darbos. Bez pierādījuma, bet tas darbojas. Bet arī reliģijā izšķirošais nereti ir rakstītā vārda izpratne (interpretācija). Tāpat tas ir ar dzīves pieredzi. Vai var būt uzticamas Atklāsmes- apgalvojumi, kas pēkšņi meditācijas rezultātā vai tāpat ,,iešaujas prātā’’ kādā jomā neizglītotam cilvēkam? Vēsture ir liecinājusi par šādu gadījumu- iegūto zināšanu pamatotību.

Pareizi vai kļūdaini var būt visi izziņas ceļi: pieredzes, zinātniskais, autoritātes (Svētie Raksti, folklora, rakstnieki), Atklāsmes. Tuvāk patiesībai būs integrēts skatījums: praktiski-teorētiskās un garīgās konferences un citas mijiedarbīgas (integrētās) izziņas formas.

Šī pilnvērtīgas attīstības un būtisko pārmaiņu XXI gadsimtā mācība balstās uz integrēto izziņas ceļu.

16.Par visa tā mijiedarbību- sistēmas modelis.

Skatīt ikonā ,,Modeļi. Attēli''.