Pilnvērtīgas attīstības (PA) apziņa.

PA apziņa mijiedarbībā ietver daudzus apziņas veidus (jomas).

PA apziņa ir līdzīga kā vides apziņa visās šī jēdziena izpratnēs:

-zināt par vides/PA problēmām, kā tās risināt, pārzināt videi/PA draudzīgu dzīvesveidu prast to īstenot;

-šīs zināšanas ir pārliecība un cilvēks savā dzīvesdarbībā: dzīvesveidā/mājsaimniecībā amatā un sabiedriskajā darbībā, vēlēšanās kaut ko no tā cenšas ievērot,

-cilvēks ievēro visu savu vides/PA pārliecību, faktiski, dzīvo stipri atšķirīgi no sabiedrības pat starp ,,savējiem’’ (zaļajiem, ticīgajiem utt.). 

Vajadzīga arī sociālā apziņa. Tā ietver:

-sociālo taisnīgumu sev apkārt,

-gatavību dalīties privilēģijās pasaules mērogā,

-veselīgu dzīvesveidu,

-citu sociālo problēmu izpratni, savu artavu to risināšanā.

Sociālā un vides apziņa ieauž (integrē) sevī arī ekonomisko apziņu. Papildus ekonomiskā apziņa ietver arī

-vietējo ekonomiku, tās mijiedarbību ar pasaules (globālo) reģionālo un nacionālo ekonomiku,

-pasaules valūtu kraha ar vietējās naudas ieviešanas, pasaules ekonomiskās sistēmas un tās kraha izpratni.

Pilsoniskā apziņa ietver

-iesaistīšanos sabiedrības problēmu risināšanā (NVO, pašvaldību darbu grupas, publikācijas, darbība politikā, visaugstākais- tautas demokrātiju u.c.),

-demokrātijas (tās viltojumu, atdarinājumu) būtības izpratni un vēlamā tuvināšanu, tās trūkumu un ierobežojumu apzināšanās,

-pārvaldības modeli (tā izpratni, pareizas pārvaldības veicināšanu): valsts un pašvaldību pārvaldība (ierēdniecības darbība), uzņēmumu pārvaldība, resursu pārvaldība, problēmu risināšanas/nozares (piemēram, atkritumsaimniecības) pārvaldība, projektu pārvaldība, risku pārvaldība.

Lielai daļai cilvēku ir kāda no šīm apziņām, to fragmenti, retāk šīs apziņas ir mijiedarbībā. Tad to var saukt par ilgtspējīgas attīstības apziņu.

 

Taču ilgi un noturīgi turpināties spējīgai attīstībai  vajadzīga arī nacionālā/ Zemes pilsoņa apziņa:

-izjust un izmantot nacionālo kā vērtību tautsaimniecībā, pārvaldībā, kultūrā;

-jauna tipa nāciju, to pārstāvju attiecības padomju internacionālisma un postmodernā multinacionālisma (tādā izpratnē, kā tos izprot un piemēro (interpretē), nevis vēršos pret sākotnējo ideju) vietā- ,,Visu zemju nacionālisti, savienojieties!’’;

-piederības pie cilvēces, atbildības par Zemi kopumā  izjūta un rīcība;

-piederības pie dzimtas, kopienas (arī pagasta, pilsētas, novada) izjūta un rīcība;

-nacionālo un garīgo jomu (aspektu) vienotība.

Ilgi un noturīgi turpināties spējīgas attīstības  pamatā ir garīgā apziņa.

No tās atkarīga motivācija, tā ieaužas (integrējas) visās apziņās, ir to pirmsākums-avots- pirmcēlonis, kas ir dievišķā Mīlestība Agape, kas nosaka (determinē) atbildīgu dzīvi, rīcību vides, sociālajās, tautsaimnieciskajās un nacionālajās jomās.

Garīgo apziņu var nosacīti iedalīt 2 grupās:

a)vērtību-ētiskajā (sarunai ar Dievu neatzīstošiem cilvēkiem paliek šajā līmenī),

b)Dievatziņu, reliģiju- attiecībām ar Dievu, Dievizpratnes līmenī; tad to var saukt par Dievapziņu. Ja pielieto vārdu ,,ticība’’, tad jāsaprot, ka var būt tā būtiski atšķirīgas izpratnes (piederības) līmeņi:

*piederība konfesijai, draudzei, atstājot savas dzīves vadību sev,

*piederība reliģiskai mācībai, tās Svēto Rakstu un prakses uzskatīšanu par daļēji vai pilnīgi pareizu, atstājot savas dzīves vadību sev,

*pārliecība par pilnīgu Svēto Rakstu pareizību, atstājot savas dzīves vadību sev,

*paļaušanās personīgās dzīves izvēlēs uz Svētajiem Rakstiem, atstājot savas dzīves vadību sev,

*savas dzīves (sirds) vadības nodošanu Dievam (Mīlestībai), kura rezultātā būtiski mainās cilvēka personība, viņam vairs nav sevī jācīnās ar kārdinājumiem, nav vēlme rīkoties pretēji vispārcilvēciskajām uzvedības normām vai aktīvi nerīkoties, kur vajadzīgs, viņā ir dzenulis uz pašpilnveidi, viņš dzīvo, lai dotu, nevis gūtu sev.

Garīgās apziņas vērtību- ētiskajā grupā ietilpst:

-motivācija visām citām augšminētajām apziņām,

-dzīves jēgas un misijas atrašana,

-vērtību un vajadzību sistēma,

-kā būtiska to sastāvdaļa ir attiecības ar cilvēkiem,

-kā būtiska to sastāvdaļa ir pašpilnveide (t.sk. prāta un sirdsmūžizglītība).

Dievapziņas līmenī:

-savas reliģijas/Dievatziņas mācības būtības apguve un īstenošana savā dzīvē,

-garīgo kopējo kopsakarību izpratne caur Reliģiju koku,

-uz tā pamata iesaiste Garīgajā Atmodā, pilnvērtīgā attīstībā.

Visas šīs apziņas mijiedarbībā veido PILNVĒRTĪGAS  ATTĪSTĪBAS  APZIŅU.

Vai pilnvērtīgas attīstības apziņu var kā veicināt?

Jā un nē. Tā var kā noteicošā, ietekmīgākā uz norisēm dzīvē (dominējošā) nākt tikai kā Brīnums, kā no ārienes ierosināta sabiedrības apziņas maiņa. Tauta, cilvēce nevar noteikt (determinēt)- pilnvērtīgas attīstības apziņa būs vai nebūs.

Bet tā var un tai nepieciešams veicināt to, gatavību tai caur

-lūgšanām,

-pārmaiņu aģentiem,

-izglītību Pārmaiņām*,

-bremzējot pilnvērtīgai attīstībai pretējās tendences.

Pirmie trīs ,,instrumenti’’ ir saistīti arī ar attiecīgu domformu veidošanu ideju mākoņos.

Šīs  darbības nepieciešamas, jo Pagrieziena uz pilnvērtīgu attīstību mehānismam ir 2 palaišanas ,,pogas’’: galvenā- Dieva rokās, atbalstošā- cilvēku (tautas, cilvēces).

*Izglītība Pārmaiņām ietver 3 virzienus- variantus (izmaiņu scenārijus): a) degradāciju (sagatavot izdzīvošanai), b) no dižkrīzes uz pilnvērtīgu attīstību, c) caur Brīnumu uz pilnvērtīgu attīstību.