D. EZOTĒRISMS un ,,DZĪVĀ  ĒTIKA’’.

1.Ezotērisma būtība.

Ezotērisms ir ,,atslepenota’’ slepeno garīgo zināšanu mācība. Ezotērisma pamatā ir uzskats, ka katrai reliģijai/Dievatziņai ir tās dziļākā būtība, ko izprot tikai tie tajā ,,iesvētītie’’ mācekļi, sekotāji, kam dots izprast Svētos Rakstos no Augšienes ar atklāsmēm. Vienlaikus ir visās reliģijās kopējas   vēstures, dabas un citas zināšanas, kā arī apslēptie vispārējie (universālie) garīgie likumi un Lielās patiesības par Dievu (Hiearhiju, garīgo ,,pasauli’’, Debesīm, Augšieni utml.). Ezotērismu nevar iemācīties, iegūt caur iesvētīšanas rituāliem, iegaumēt izlasot- tas ir ekzotērisms, bet ezotērisms nāk tikai konkrētam cilvēkam no Augšienes. E- mistērijā ezotērisms saistīts ar okultām zināšanām. Apslēptās ezotēriskās zināšanas var saukt par okultām tiktāl, ciktāl jēdzienā ,,okults’’ ieliekam tieši to, nevis pašreiz un senatnē izplatīto ,,okulto’’ ,,masu produkciju’’. Šāda primitīva to lietošana: zīlēšana, pareģošana, buršana, horoskopu primitīva lietošana, ,,garu’’ izsaukšana u.c.patiesi ir ļoti bīstama kā iespējamā saikne ar ļaunuma garīgo pasauli gan tajā iesaistītajiem, gan ģimenei/dzimtai, latviešu tautai, Latvijai un visas cilvēces/Zemes garīgajai videi. Tādēļ okultismu šādā izpratnē pamatoti   kategoriski aizliedz Bībele, tajā pašā laikā jūdu/kristiešu Svētie Raksti ne tikai ir pilni ar slepenajām zināšanām, bet arī norādnēm, kā rīkoties ar tām, tā uzrakstīta kopējā (universālā) garīgajā līdzību un simbolu valodā (skat.zemāk). Jēdziens ,,okults’’ gan garīgajā, gan masu apziņā tiktāl izmainīts un vienkāršots (primitivizēts), salīdzinot ar tā sākotnējo jēgu, ka to labāk nelietot, lai neizraisītu nevēlamus pārpratumus un nevajadzīgus konfliktus ar kristietību, kur smalks (delikāts) ceļš ejams uz sapratni un sadarbību.

Ezotētrisms nav vienoti reliģiskie uzskati ar saviem atsevišķiem Svētajiem Rakstiem, tradīcijām, rituāliem, draudžu un tās pārraugošu iestāžu, priesteru sistēmas utml. Tā nav reliģija ierastā izpratnē, drīzāk- pieeja, principi, veids, ceļš uz atziņām un misijas izpildi. Ezotērisma mērauklu visvieglāk pielikt apvienojošām (sintezējošām) reliģijām: bahaisms, sikhisms, kā arī hinduismam, tā virzieniem (Babadži un Sai Babas) un budismam, bet tas labi sader arī ar cilšu (baltu) Dievatziņām, kristietību u.c. Latvijā vairāku ezotērisko grupu sākotne meklējama latviskuma atjaunotnes grupās.

2.Reālais ezotērisms.

Autora rīcībā nav visaptveroša informācija par ezotērisko grupu darbību, un to arī nebūtu viegli apkopot, jo ezotērisms ir personīga un slepenu (sevi nepopularizējošu) grupu darbība, kas var gan apvienot ap līderi līdzīgi domājošos, gan grupas, ko vieno vispārējs mērķis, piemēram, Latvijas Garīgā Atmoda, bet kuru dalībnieki savos uzskatos ir samērā atšķirīgi. Ezotērisma kustībā, kurai pēc būtības būtu jābūt ļoti reliģiski iecietīgai, vērojama nepatika pret kristietību un, jo īpaši, jūdaismu. Pašreiz nekāda attieksme nav pret islāmu, bet, ja tas ienāktu plašāk ar viesstrādniekiem vai ārkārtas notikumiem, pieļauju, ka arī pret to būtu pret, neskatoties uz tā ārkārtējo iecietību un pat tautu kultūru un reliģiju atbalstošo politiku, ko islāms īstenoja tā iekarojumu ziedu laikos. Islāms, veidojot universitāšu un bibliotēku tīklu, radīja milzīgu cilvēces kultūras mantojumu, radīja mūsdienu zinātnes metodoloģijas pamatus (novērojums, eksperiments, rezultātu skaidrojums), savācot un pārtulkojot helēņu un citu Eiropas antīko kultūras mantojumu, izglāba to no izzušanas, jo Eiropas apritē tie varēja atgriezties tikai tulkojot no arābu valodas, jo oriģināli bija gājuši bojā. Gan šo devumu, gan islāmisko iecietību droši vien mūsdienu ezotēriķiem aizēnotu mūsdienu fanātiķu un teroristu, ,,svētā kara’’ džihādistu aktivitātes, kuri sevi sauc par musulmaņiem. Arī nepatiku pret jūdiem vismazāk vajadzētu kultivēt tiem, kuri tic personīgai un tautas karmai. Jūdu karma par sastrādāto ir daļēji ,,viņu problēma’’, ciktāl tā nav nozīmīga Beigu laikos pirms Jaunā Laika. Bet par Eiropas tautu un, kas mums īpaši nozīmīgi, Latvijas karmu par holokaustu, grautiņiem un antisemītismu mums jāiziet salīdzināšanās process. Bet ezotērismā to izstumt ir sevišķi nepieņemami.

Te gan jāsaka, ka ezotēriskās grupas drīzāk apvieno lielu daļu eksotēriķu, kuri ,,ezotērismu’’ ir iemācījušies lasot un klausoties, nevis saņemot no Augšienes.       

3.Ezotērisms kristietībā.

Kristietība jau tā visu sajauc vienā maldu ķīselī, definējot ezotērismu kā okultu, slepenu organizāciju mācību, kas pieejama tikai to dalībniekiem. Ezotērisms ir kopējā redzējums reliģijās- attiecībās ar Dievu, nevis jebkuras ,,apslēptās patiesības’’, kuras plaši pārstāvētas arī ļaunuma garīgajā pasaulē. Tiesa, daudzām slepenajām organizācijām ir saikne ar sātanisko. Kristietība, kā daudzviet,  runājot par slepenajām zināšanām, ,,izlej no vanniņas ūdeni ar visu bērnu’’, jo pazaudējusi saikni ar savas reliģijas par neapslēptajām jūdu saknēm, nemaz nerunājot par slepenajām zināšanām.

Kas ir ,,svētā sadraudze’’? Cilvēki, kuriem Dievs un mācīšanās, svētdzīve atklājusi Dieva Vārda (Kristus) un vārda (Bībeles) patiesību būtību.

 Jēkabs pareģo faronam bagātos un bada gadus. Mozus un vēlāk citu jūdu priesteru slepenās zināšanas no saziņas ar Dievu. Dāvids uzveic Goliātu. Zālamana gudrība no Dieva. Austrumu gudrie (magi) pēc zvaigznēm (astroloģija) atklāj Ješua dzimšanas vietu un laiku. Ješua runā līdzībās, lai visi nesaprastu, nosaka nebārstīt pērles cūkām, tik bieži piesaka, kam ausis ir, lai dzird, komentē- tie redzēdami neredzēs un dzirdēdami nedzirdēs utt. Baznīca ilgu laiku nedarīja Bībeles tekstu pieejamu tautai (lasīšanai, sprediķi latīņu valodā utml.) līdz protestantismam, kas ir kā nūja ar diviem galiem: deva iespēju Svētajam Garam caur Bībeli ,,strādāt’’ ar cilvēkiem, bet, no otras puses, veicināja maldīgus garīgos priekšstatus, un vissliktākais, par galveno- kā cilvēks tiek pestīts.

-Bībele ezotēriskā skatījumā (pēc H.Blavatskas uzskatiem):

,,Visas reliģijas cēlušās no viena avota. Pastāvējusi universāla mistēriju valoda, kurā sarakstīti visi svētie raksti. Bībelē tie vietām gan sagrozīti, gan viltoti. Bībeles tīrā zelta gabaliņi mirdzēs mūžīgi. Tas, kuram atklājas slepenās zināšanas, ieraudzīs tās tekstos senās viedas pēdas.  Bībeli, tāpat kā visas citas pasaules reliģiju grāmatas, nedrīkst izslēgt no to simbolisko Rakstu saraksta, kuri jau kopš senseniem laikiem vairāk vai mazāk aizplīvurotā veidā vēstīja par slepenajām mācībām. Visas reliģijas, arī jūdaiski kristīgā, cēlušās no senām dziļajām patiesībām (mans.- arī vēstures, dabaszinību utml.), no kurām nevienu nevar izskaidrot atsevišķi no citām (mans-Ticību Koka princips), jo katra ir citu papildinājums. Tās visas ir Patiesības lauztie zari. Evanģēliju autori zināja patiesību, bet viņu pēcteči saglabāja ārējās formas un radīja ,,svētulību’’. Lai gan atklāti (eksotēriski) skaidrotie Bībeles un citu reliģiju Svētie Raksti ir ,,melu bodītes’’, paši teksti ir ,,vērtīgas raktuves’’, pilnas ar universālām patiesībām. Es personīgi piekrītu uzskatam par universālām patiesībām visos tekstos, bet kategoriski ne to, ka vispārpieņemti saprastas tās ir ,,melu bodītes’’, jo arī tā tās pārpasaulīgi strādā: vada, aizsargā, dod spēku utml., galu galā kaut mazākumam, bet ir ceļš uz dzīves jēgas piepildījumu un glābšanu mūžīgajā dzīvē, nosaka tikumību un vērtības personai un sabiedrībai.  Daļēji pamatoti ir H. Blavatskas uzskati, ka Bībeles varianti un skaidrojumi kalpoja garīdzniecībai kā varas un pašu labklājības līdzeklis. Pēc baznīcas rīkojuma tika sadedzināti  Basilija sacerējumi-  Evanģēlija skaidrojumi 24 sējumos. Bībeles skaidrojumu izdomātās daļas dievišķošana un daudzi ārišķīgie baznīcas rituāli bez to būtības ir jauna elkdievības forma.

Par Bībeles Vecās Derības jeb jūdu Tanaka, Toras slēptajām zināšanām H. Blavatska neraksta, tikai min kabalistus, taču gan jūdaisma reliģijas tekstu apguves ceļš (piemēram, mutiskā Tora caur skolotāju), gan tās tekstu skaidrojumu atslēga (skaitļu summas, lasīšana no otras puses, kopējās vārdu saknes), ko katrs var (ne)izprast sev (ne)atļautā līmenī, norāda uz jūdu reliģiju kā slepenu mācību. No otras puses tā ir tik atvērta (eksotēriska)  savai tautai, kā neviena: ebreji- Grāmatas tauta, kas nemitīgi mācās un tiek mācīta.

H. Blavatska, kaut arī pētījusi jūdu rakstus, kabalu, populāri ,,kristīgajā’’ Krievijā  galvenokārt pievēršas Evanģēliju un Ješua Kristus skaidrojumam. Viņas redzējums- Pestītājs ir nevis cilvēks, bet dievišķais princips pestītā cilvēkā. Viņš ir atmodinājis garu, kas gulējis miesas kaislību ,,kapā’’, ,,atbīdījis akmeni no iekšējas svētnīcas durvīm’’ un tā ,,augšāmcēlies’’, kļuvis dzīvā Dieva Nams. Uzskatu, ka Kristus ir Dievs, Dieva Dēls, precīzāk Viņa izpausmes veids (aspekts), bet Ješua Kristus- Kristus iemiesošanās (inkarnācija) cilvēkā- tiktāl nepiekrītu H. Blavatskai, bet mans viedoklis tiktāl saskan, ka Kristus ir arī dievišķais Mīlestības princips gan Debesu (transcendentālā) mērogā, gan personībā. Kristus gars- Dieva Logoss- savā metafiziskajā aspektā ir starojis pār cilvēci no pašiem tās pirmsākumiem.

H. Blavatska uzskata, ka Ješua Kristus atnākšana nozīmē Mīlestības principa klātbūtni (dominanti?) atjaunotajā pasaulē. Runa nemaz nav par pasaules bojāeju, bet par mūsu laikmeta galu. XIX/XX gadsimta mijā, pirms kura darbojās H. Blavatska, noslēgušies vairāki nozīmīgi cikli. Faktiski XX gadsimtā bija nebijuša mēroga  notikumi un  pārmaiņas, bet… Jaunais laiks kā atjaunotas cilvēces laikmets nav iestājies.

Augšāmcelšanās dēli ir tie, kuri savienojuši savu individuālo personību un Dieva garu sevī, panākot apgaismību. Tās ir katra tiesības un iespējas neatkarīgi no reliģiskās piederības.’’

H. Blavatskas ,,Evanģēliskais ezotērisms’’ ietver arī citus teoloģiskus tematus.

4.Ezotērisma nozīme. Ezotērisms un ilgi un noturīgi, līdzsvaroti spējīga attīstība.

Ezotērisms gan ienes mūsu (Eiropas izcelsmes) civilizācijas apritē ar to agrāk nesaistītu Austrumu (ilgi turpināties izpratnes garīgās saknes, pagānismā tās vairāk kā dzīvesziņa) un citu reliģiju atziņas, gan jaunas zināšanas no saskarsmes ar Augšieni. Ezotērisms parāda kopīgo reliģijās, to mācībās pirmavotā, tagad un nākotnē, garīgā noteicošo lomu attīstībā. Slepenās zināšanas tiek atklātas, ciktāl tas nepieciešams cilvēcei (pēc tam tās vairs nav ezotēriskas). Bez tām nav iedomājama nevienas tautas,  cilvēces izdzīvošana, tālāka attīstība (Pārmaiņas: Atmoda, Pagrieziens, pilnvērtīga attīstība) un gatavība pārejai uz Jauno Laiku (t.sk.bibliskā Beigu Laika pārdzīvošana), jo visa praktiskā, visas attīstības pamatā ir ezotēriski izprasts garīgums.

Caur ezotērismu ienāk izpratne par Jauno Laiku. Iespējamā Garīgā un pilnvērtīgas attīstības Atmoda, Pagrieziens, pilnvērtīgas attīstības posms var būt tikai pārejas posms no pašreizējā uz Jauno Laiku, bet nevar būt Jaunais Laiks- tam ir gan cits ,,atnākšanas’’ veids, gan saturs.

Par Jauno Laiku nav viens redzējums. H. Blavatska Jaunā Laika sākumu saista ar milzu cikliem. Pēc viņas, Kalijugas pieci tūkstoši gadu cikls un mesiāniskais Dago 2155 gadu cikls (saistīts ar Zivju zvaigznāju) noslēdzās XIX gadsimta beigās/ XX gadsimta sākumā. Zinot vēsturi redzams, ka XX gadsimts bija agrāk pēc mēroga un izmaiņu dziļuma nebijušu pārmaiņu laiks.