Garīgais ceļš.

Pasaulē var būt nosacīti 3 veida cilvēki:

*kuri pamatā dzīvo zemes dzīvi, kaut arī var būt mīloši, nesavtīgi; pat liela daļa dažādu reliģiju ticīgo pieder pie viņiem- viņu ,,ticība’’ aprobežojas ar uzskatiem, līdzdalību rituālos un labajiem darbiem, nevis visas savas dzīves, tās jēgas un satura pakārtošana lielajam mērķim- misijai;

*kuri kā galveno meklē uz uztur attiecības ar Dievu: garīguma dēļ attiet no šīs zemes dzīves un tās priekiem, piemēram, no ģimenes, kuri veic askēzi, meditē, studē Svētos Rakstus, nemitīgi lūdzās utml.; viņi visas savas dzīves, tās jēgas un satura pakārtojuši lielajam mērķim- misijai;

*kuriem ir sasnieguši šīs tuvās attiecības ar Dievu, kuri vienlaikus var priecāties par šīs Zemes, kultūras, attiecību skaistumu, vienlaikus kuri dzīves pamatjēgu un saturu pakārtojuši lielajam mērķim- misijai.

 

Daudzi no tiem, kas uzskata sevi par ticīgiem,  dzīvo tāpat kā reliģijām nepiederošie, un viņus ,,pēc augļiem’’ nevar atpazīt kā kristiešus, latviskās Dievatziņas kopējus, jūdaistus utml. Tos sauc, piemēram, par nominālajiem kristiešiem. Daļa dzīvo sabiedrībā, piemēram, daudzi baptisti, bet apzināti sev noliedz šīs pasaules priekus: nereliģiskus svētkus, koncertus, teātri, dejas… Ir reliģijas un tām pēc uzskatiem piederīgie, kas atdalās no sabiedrības- kļūst par mūkiem vienatnē kalnos vai klosteros, pat ja veic kādu sociālu vai citādu darbību, tomēr no samaitājošās apkārtējās pasaules slēpjas kopienā, tās disciplīnā un sociālpsiholoģiskajā atbalstā.  Lai sasniegtu apskaidrību, nirvānu, izietu no Pārdzimšanu apļa hinduistam jāatsakās no maijas- negarīgām vēlmēm.

Visaugstākais ceļš ir dzīvot sabiedrībā, būt iekšā pasaules priekos, bet tomēr dzīvojot atbilstoši garīgajiem likumiem un izpildot savu misiju, celt augšup arī apkārtējos garīgajā vidē. Viņu prieks Dievā ir lielāks par prieku ikdienā. Tāds bija Ješua, tādiem jābūt sikhiem, tādu pieeju sludināja Babadži XX gadsimta otrajā pusē Indijā, nosacīti var teikt, ka arī Buda šokēja un ,,aizbaidīja’’ daudzus savus mācekļus, kad pēc apskaidrības pie Varanasi paziņojot par četrām lielajām patiesībām vienlaikus atteicās no askētisma galējībām. Šeit nav runa par divkošiem vai budistu ,,mūkiem uz laiku’’ saskaņā ar tradīciju.

Ilgi laiku manī bija pretruna (dilemma), kā es tā ,,sēdu uz diviem krēsliem’’: garīgā un pasaules priekos/dzīves gandarījumā: jūtas uz mīļoto, ceļojumi, dejas, koncerti, visā tajā kļūstot pat aizrautīgāks par vairākumu ļaužu. Bet tad sapratu, ka mans pilnīgums ir manā nepilnīgumā, ka esot iekšā zemes dzīvē un vienlaikus pār tai, gan pilnvērtīgāk izmantoju sev doto atvēlēto laiku, gan esmu saprotamāks, pieejamāks ,,zemes cilvēkiem’’ tos paceļot tuvāk Debesīm.