Hinduisms- baltu Dievatziņa.

Hinduisms ir vienlaikus reliģija un dzīvesdarbība, dzīvesveids. Hinduismā kā mācībā un tās reliģiskā praksē neesmu bijis iekšā, bet kā dzīvesveida vērotājs un līdzdalībnieks- samērā daudz.

Tālākos tekstos par hinduismu vēlos

*ļaut pieskarties tā izpratnei,

*ieskicēt hinduisma sasaisti ar baltu Dievatziņu un kristietību,

  *parādīt hinduisma iespējamo vietu Pārmaiņu/pilnvērtīgas attīstības mācībā.

Hinduisma būtība.

-Hinduisms- reliģiskais kokteilis (kanglomerāts).

Pamatā hinduisms šeit izklāstīts no krišnaītu skatupunkta, kurš ir uz mūsu- Rietumu civilizācijas pamatiem veidojies reliģiskais atzars, ko raksturo strukturēta hinduisma Svēto Rakstu, Dieva un dievu, uzskatu sistēma. To salīdzinu ar dievturību, kur arī uz senu baltu ticējumu un dievturu pašpapildinātu apsvērumu pamata tika izveidota sistēma, lai gan mūsu senčiem nebija raksturīgs šāds garīgās īstenības sistēmisks skatījums. Taču šeit rakstītais ir ne tikai krišnaītu redzējums.

Hinduismam, kā jebkurai reliģijai, ir visiem pieejamā- atklātā daļa un slepenās mācības daļa. Hinduismu es iedalu 4 līmeņos:

*vienkāršās tautas (saistītās dvēseles) līmenis- no tā kaut ko varam izprast arī mēs,

*slepenās mācības būtības pazinēju, Skolotāju, Kalpotāju Dievam- bhaktu (atbrīvotas dvēseles) līmenis; faktiski ir 3 veidu pārpasaulnieki: gnāni, jogi (meditējošie) un bhaktas (Dieva kalpi).

*pārpasaulīgo būtņu- dievu līmenis,

*Patiesība- pie Dieva.

-Izcelsme un Svētie Raksti.

Saskaņā ar ārpus hinduisma stāvoša reliģiju vēstures pētnieka redzējuma, tas ir daudzveidīgu ticējumu, to izcelsmes un prakses apkopojums, ko veidoja Indijā no ziemeļiem ieceļojošās klejotāju āriešu ciltis un jau tur mītošās, nereti augstākas kultūras tautas. Es saskatu, ka hinduismā pastāv dažādu dievību sistēmas, redzamas dažas kopīgas to pazīmes- uzskati par inkarnāciju, karmu, svēto cilvēku un sabiedrības locekļu iedalījumu (kastās) u.c., kā arī tiek ,,izskaidroti’’ (analizēti) Svētie Raksti. Savukārt hinduismam piederīgie to redz kā no Dieva nākušās pilnīgās zināšanas, to izpratni un pielietošanu.

Vēdas- Svētie Raksti nozīmē sākotnējās zināšanas. Vēdas nav cilvēcisko zināšanu apkopojums. Tās nāk no Dieva, Absolūta- Kunga Krišnas. Kamēr dvēsele ir saistīta, cilvēka zināšanās ir daudz nepilnību. Par vēdām mēdz saukt arī cilvēka zināšanas, ko viņš apguvis klausoties.

Vēdu izpratnes mērķis ir Krišnas apziņa, nonākšana pie Krišnas garīgās attīstības pilnveidei.

No Kunga Krišnas pirmais vēdas saņēma Brahma- dievs un pirmā dzīvā būtne. Tālāk vēdas tiek nodotas caur mācekļu pēctecību. Sākotnēji vēdas nodeva tikai mutvārdos, bet kad cilvēku mūžs būtiski saīsinājās, saprāts zaudēja asumu, tāpēc pirms piectūkstošs gadiem vēdas tika pierakstītas sanskritā. Tad vēdas tika sadalītas 4 daļās. Sastādīja vēdu variantu priekš mazāk attīstītiem cilvēkiem- Mahābharatu (Indijas vēsturi) un 18 purānas. Priekš filozofiem un zinātniekiem izveidoja vēdu versiju-Vēdānta-Sutra, kas ir vēdu pilnība. Vēlāk tapa tās komentāri- Šrīmad- Bhāgavatam.

Tātad sākotnējās vēdas tika iedalītas 4  daļās: Rig (1017himnas), Sāma (1549 himnas), Jadžur (ziedošanas formulas), Atharva (maģiskās formulas). Katra no tām vēl iedalās 4 daļās: upanišadas, brāhmanām, aranjakām un samhitām. Upanišadas, kas ietilpst dažādās vēdās, pavisam vēl iedalās 108 ,,vienībās’’ un tās satur gan filozofiskas domas, gan mantras. Brāhmanās ir vēdiskie rituāli, kas paredzēti brāhmaniem- Skolotājiem, priesteriem. Aranjakas domātas tiem, kas jau atteikušies no praktiskā dzīvesveida un uzturas mežā, kalnos.  

Bez augšminētā pie vēdiskās literatūras vēl pieder sūtras- filozofiski darbi, kas sastāv no aforismiem. Arī tam ir sīkāks iedalījums.

Bez vēdiskās pamatliteratūras ir vēl papildliteratūra par astroloģiju, medicīnu, šaušanu ar loku utt. Vēdiskā literatūra vēstures gaitā attīstās, top jauni teksti. Par īsteniem vēdu rakstiem (pēc Satsvarūpa dāsa Gosvāmī)  var uzskatīt jebkuru darbu, kas izriet no vēdu būtības, arī tad, ja tas nepieder pie sākotnējiem rakstiem. Vēdiskā tradīcija prasa rakstu nemitīgu atjaunināšanu.

Bhagavad-Gīta dod Krišnas apziņas filozofijas pamatzināšanas, citi darbi- ,,augstāko’’ un ,,doktorantūras’’ līmeņa izglītību.

Bet jāņem vērā, ka akadēmiski studējot, hinduismu nevar ,,apgūt’’. Tas jāsaņem no Skolotāja, tajā jādzīvo ikdienā, rituālos, personības pilnveides ciklos….

Tāpēc arī šeit dots tikai ieskats tiktāl, cik mūsdienu latviešiem un pilnvērtīgas attīstības kustības cilvēkiem vajadzētu zināt priekš Latvijas Atmodas sadarbojoties ar krišnaītiem, saprotot visu reliģiju/Dievatziņu vienotību un lomu pilnvērtīgai attīstībai uz Zemes.

Tālākās atziņas ņemtas no Bhagavad- Gītas. Tā jāzin tiem, kuri valda, lai atbrīvotu iedzīvotājus no zemāko tieksmju sloga. Bhagavad- Gītu Krišna deva savam pirmajam skolniekam- Saules dievam Vivasvānam. Tās saknes ir senatnē- ap 120 400 000 gadu atpakaļ, bet cilvēkiem tā pavēstīta apmēram pirms 2 165 000 gadiem. Tā nav cilvēku izdomāta, sacerēta. Tā ir zinātne (pēc hinduistu formulējuma) par attiecībām ar Dievu. Tā ir pamatgrāmata/parauggrāmata- Grāmatu grāmata (kā Bībele).

Bhagavad- Gītā ir 5 pamatpatiesības:

Par Dievu,

Par katras dzīvās būtnes īsto vietu, kas padotas Zemes valdniekam Išvaram,

Par materiālo dabu,

Par laiku- Visuma ilgumu,

Par karmu.

Bhagavad- Gītu pavēstīja tālāk secīgi no viena garīgā skolotāja uz otru, bet tad secība pārtrūka. Tad Krišna no jauna deva Bhagavad- Gītu bhaktam Ardžunam.

Pie Svētajiem Rakstiem pieder arī Šrīmad- Bhāgavatam. Tā ir Krišnas darbošanās vēsture. Tā kā Viņš darbojas caur bhaktām, tā ir arī to darbības vēsture.

-Kas ir Dievs (Krišna)? Dieva izpratnes.

Hinduismā ir viens Dievs- Kungs Krišna. Visām būtnēm Viņš ir viens. Viņš ir vienīgais Visaugstākais Dievs. Reizēm Viņš tiek saukts arī par Govindu. Raksturojums no Svētajiem Rakstiem Šrī Brahma- Samhita: ,,Absolūts ir Kunga Krišnas sākotnējais veidols- bezgalīgs Brahmans- bezpersonisks, visu caurstrāvojošs aspekts, Dieva varenības pirmavots, Virsdvēsele- Paramātmā. Absolūta izpausme ir Augstākās Saprāts (Pasaules prāts). Kungs Krišna ir Svētais Vārds (Logoss- arī Kristus Bībelē ir Dieva Vārds, kas bija iesākumā). Dievs Krišna ir Radītājs (Bībelē- viss radīts caur Kristu). Viņš kaut ko varēja radīt (neiet runa par vielas-enerģijas pārveidi) tikai no Sevis. Kungs Krišna ir visuma pārvaldīšanas un pakļaušanas darbību spēka pirmcēlonis. Viņš ir īstenojis savu sākotnēji potenciālo iespēju, savu izpausmi- dabu, no kā veidota pārejošā pasaule, ko Viņš caurstrāvo (ir visā klātesošs- Bībelē- ne mats no galvas nenokrīt bez Dieva ziņas). Dievs ir visuma Tēvs un Māte. Viņš piepilda visu izplatījumu, ir visur klātesošs. Viņā izpaužas visi enerģiju veidi. Krišna ir visaptverošas zināšanas, kas mums palīdz attīrīties līdz mūsu patiesajam stāvoklim. Viņš ir Visaugstākais- Augstākā būtne, mūžīgais Vārds, ar mūžīgu ķermeni un formu, mūžīgām īpašībām, mūžīgām ,,spēlēm’’ (darbībām), pilns Mīlestības, valdzinājuma. Viņš ir pati pilnība.  Viņš ir visa esošā avots, cēloņu cēlonis, sākotnējais. Viņš ir gan persona, gan var būt pārpersonisks aspekts. Viņa garīgā enerģija ir visaptveroša. Viņā ir skaistums, pārpasaulīgs veidols- svētbilde un svētlaime. Kungs Krišna ir nesalīdzināms- unikāls, cilvēkam neaprakstāms. Viņam ir bezgala daudz garīgo līdzekļu un zīmju- izteiksmes veidu, bet garīgā būtība ir vienādi (identiski). Kunga Krišnas 3 pavadošās īpašības ir pilnīga svētlaime, mūžība un zināšanas (to starojums). Vienlaikus ar tikko minēto Kungs Krišna ir arī nedalāma bezformas substance. Tas ir kā visums.

Dievs Krišna ir pārpasaulīgā mājokļa (Bībelē- Debesu (heaven), paradīzes) - Golukas valdnieks. Viņš ir tās pārpasaulīgo iemītnieku (kristietībā- eņģeļu, svēto/pestīto) pielūgsmes objekts, kas tur manifestējas kā  Govinda. Vēdās dotas norādes (bauslība), kā saistītās dvēseles var atgriezties šajās mājās pie Dieva.

Dieva lielumu cilvēkiem (varbūt ir kāda līdzība ar baltu Dievatziņu) pietuvina  (Dievs ienāk istabā un sēžas galda galā) Viņa saukšana par govju īpašnieku, ganuzēnu vadoni, slaucēju dzīvesbiedru u.tml.

Dievs baltu Dievatziņā tiek uzskatīts par visuma radītāju un visa garīgā pārstāvi.

,,Kam tie kalni, kam tās lejas,

Kam lielie tīrumiņi?

Dieva kalni, Dieva lejas,

Dieva lielie tīrumiņi’’.

,,Dieviņš bija, Dievs palika,

Dievam gudris padomiņš, Dievs kokiem lapas deva,

Dievs vārpiņas tīrumā’’

Kungam Krišnam viens ,,orgāns’’ vai ,,maņa’’ var aizstāt citu, piemēram, radīt ar skatienu, runāt ar elpu.

Uzskats par daudzdievību hinduismā ir paviršs priekšstats, jo ikdienā indieši veido attiecības (komunicē) ar dieviem, ar savu zemju, tautu, dzimtu aizstāvjiem, piemēram, Nepālā ar Šivu, citur- Gomešu (cilvēka ar snuķi veidols) utml., bet Dievs Kungs Krišna mūsu paviršajā redzējumā paliek it kā viens no visiem. Ainu vēl sarežģī vairākās Krišnas iemiesošanās (inkarnācijas) uz Zemes, sakarība Krišnu- Višnu… Citāda aina atklājas, ja paskatās no mācības būtības, kur ir skaidrs priekšstats, ka var būt tikai viens Radītājs, visa avots, Patiesība, kas ir ne ar ko nesalīdzināms (unikāls) utt.

 

 

-Krišnas iemiesošanās cilvēkā.

,,Kad uz Zemes zūd reliģija un pārsvaru ņem bezdievība, tas ierodos Es.’’ Bhagavad- Gīta 4.7. Tas atbilst kristīgai ticības apliecībai, kurā apliecina ticību Kristum- Dieva Dēlam, kas piedzimis no Dieva- Tēva, ne radīts, dzimis tikai vienreiz- pirms Laiku sākuma. Ticības apliecībā neiet runa ne par Kristus iemiesošanās reizēm, ne par to, ka Viņš piedzimst Betlēmē.

Kunga Krišnas ķermeņi (formas) nedzimst. Tie ir mūžīgi. Tas atšķiras no Ješua dzimšanas Betlēmē. ,,Katrā laikmetā Es parādos savā sākotnējā, transcendentālajā izskatā’’. Mans viedoklis- ar attiecīgās tautas nacionālajiem vaibstiem. ,,Pēc  Paša gribas Kungs ierodas tad, kad izzūd īstenā reliģija un bezdievība gūst pārsvaru’’. Ješua gadījums- tāpēc Viņš ieradās! Brastiņu Ernests: ,,Bez Dieva nav tautas!’’.

Atkārtojums: ,,Kungam Krišnam viens ,,orgāns’’ vai ,,maņa’’ var aizstāt citu, piemēram, radīt ar skatienu’’. Visaugstākais var apaugļot ar skatienu. Līdzīgi ar Marijas Ješua bezvainīgo ieņemšanu Bībelē.

-Reliģija. Dieva likumi.

Vienīgi Dievs var radīt reliģijas. Pastāv vienoti reliģiju principi. Ir vienoti Dieva likumi un principi. Tie, kas no tiem atkāpjas, ir bezdievji. Reliģiju mērķis ir ieviest īsteno reliģiju un palīdzēt cilvēkiem iemīlēt Dievu. Mans komentārs- mīlēt un īstenot dzīvē, nevis zināt ,,pasaules kārtību’’ ir galvenais.

-Citi dievi.

Brahma ir dievs, kurš/ caur kuru pēc Kunga Krišnas norādījuma rada Visumu, pārvalda cilvēku vēlmes. Viņš ir pirmā dzīvā būtne.

Višnu ir Krišnas inkarnācija (citur teikts otrādi).

Hinduismā ir arī padievi. Tie stājas dzimumattiecībās ar sievietēm, no kurām piedzimst īpaši dēli. Piemēram, Kuntī no padieva Dharmas dzemdēja dēlu, par kuru no nezin kurienes atskanēja balss- liecība par viņa tikumību un misiju. Pēc tam viņa no debesu valdnieka Indru ieņēma dēlu Ardžunu. Atkal atskanēja balss, ka viņš būs tikpat varens kā Indra, iegūs dieva ieročus. Lūk, dievu dēli pat bioloģiskā nozīmē!

 Man šķiet, kaut kā līdzīgi, bet nevis tāpat, ar Kristus ,,ieiešanu’’ Ješua, kurā arī bija Kristus spējas. Līdzīgi kā ar eņģeļa vēsti Marijai un balsīm no Debesīm pie Ješua piedzimšanas Betlēmē (ganiem) un pēc Ješu Kristus kristīšanas Jordānā (,,Tas ir Mans mīļais Dēls…’’).

Tautasdziesma: ,,Tur staigāja Dieva dēli…’’

Baltiem Māra ir Zemes, visa materiālā pārstāve, Laima- likteņa dieviete.

 -Dieva mājokļi. ,,Debesis’’- . ,,Paradīze’’.

Pastāv garīgās Debesis.

Atkārtojums: ,,Dievs Krišna ir pārpasaulīgā mājokļa Govinda (Bībelē- Debesu (angl- heaven), paradīzes) - Golukas valdnieks. Viņš ir tās pārpasaulīgo iemītnieku (kristietībā- eņģeļu, svēto/pestīto) pielūgsmes objekts, kas tur manifestējas .’’

Atkārtojums: ,,Vēdās dotas norādes (bauslība), kā saistītās dvēseles var atgriezties šajās mājās pie Dieva.’’

,,Ar Dieviņu ielīgoju

Dvēselīšu namiņā.’’

,,Lai iet mana dvēselīte

Pie Dieviņa dziedādama’’.

-Radīšana. Pasaule/kosmoss.

Brahma pagodināja un lūdza Kungu Krišnu pirms kosmiskās sistēmas radīšanas.

Atkārtojums: ,,Dievs ir Radītājs. Kungs Krišna ir visuma pārvaldīšanas un pakļaušanas darbību spēka pirmcēlonis. Viņš ir īstenojis savu sākotnēji potenciālo iespēju veidot savu izpausmi- dabu, no kā veidota pārejošā pasaule, ko Viņš caurstrāvo (ir visā klātesošs- Bībelē- ne mats no galvas nenokrīt bez Dieva ziņas).’’

Atkārtojums: ,,Dievs ir Radītājs. Kungs Krišna ir visuma pārvaldīšanas un pakļaušanas darbību spēka pirmcēlonis.’’

Atkārtojums: ,,Kungam Krišnam viens ,,orgāns’’ vai ,,maņa’’ var aizstāt citu, piemēram, radīt ar skatienu’’. Uzmetot skatienu nedzīvajai materiālajai dabai Dievs radīja dzīvās būtnes.

Pastāv daba, kas pārpasaulīgajiem ir izpaudusies un kas ir priekš cilvēces kopumā neizpaudusies. Pastāv citu planētu iedzīvotāji un viņu vide.

,,Kundziņš saka: ,,Mana zeme!’’

Dieva zeme, ne kundziņa;

Māte sauca: ,,Mans dēliņš!’’

Dieva dēls, ne māmiņas!’’

-Skolotāji, secība, atjaunotne

Augstākajiem skolotājiem ir uzdevums ne tikai mācīt skolniekus un sagatavot pēcteci, bet arī secīgi no paaudzes uz paaudzi mutvārdos nodot Svēto Rakstu dziļāko būtību/izpratni, nemitīgi atjaunināt (aktualizēt) tajās izteikto, tai skaitā ar savas dzīves piemēru. Visām reliģijām vajadzīgi svētie, mistiķi, brīnumdari, Svētā pieredzējumi (liecības), reformatori, Atklāsmju saņēmēji, Svēto Rakstu komentāri, kas spilgti izpaužas arī kristietībā un jūdaismā. Senajām tradīcijām, izpratnēm jādod jaunu nozīmi, bez tā reliģijas ir mirušas. Hinduismā to nodrošina bhakti.  Krišna darbojas caur viņiem. Viņi arī ir pārpasaulīgi.

-Cilvēks. Dvēsele. Gars. Dzīvās būtnes.

Cilvēka pašatklāsme izpaužas 2 līmeņos: vispirms ,,es esmu’’, tad kā kosmiskā apziņa. Cilvēka dzīves jēga ir uzlabot karmu- iziet no Pārdzimšanu Apļa (Loka) vai vismaz nākošajā iemiesošanās (inkarnācijas) reizē nonākt augstākā līmenī).

Par iemiesošanos (inkarnāciju):

,,Spoža zvaigzne notecēja

Pie līgavas namdurvīm,

Tā nebija spoža zvaigzne,

Tā bērniņa dvēselīte’’.

,,Divejāda saule tek,

Tek kalnā, tek lejā,

Divejāds man mūžiņš

Ar to vienu dvēselīti’’.

Lai gan kristietība vēlākos gadsimtos pēc 5.koncila nolēma atteikties no inkarnācijas idejas un attiecīgi ,,izravēja’’ Bībeli, tur pietiekoši daudzi panti par to liecina, kaut vai tas, ka Ješua uzskata par Jāņa Kristītāja, Elijas inkarnāciju.

Cilvēka dzīves uzdevumi ir veidot attiecības ar Dieva kā Personību (Krišnu), pilnveidoties caur garīgajām zināšanām.

Cilvēka atmans- patiesais ,,es’’ ir viņa gars. Tas izpaužas cilvēkā. Tas nāk no Absolūtā. Dvēsele ir no Dieva Virsdvēseles.

Saistītu dvēseli, kuras zināšanas ir nepilnīgas, raksturo 4 nepilnības: kļūdas, paļaušanās uz maldiem, tieksme krāpt, nepilnīgi jutekļi. Atbrīvotai dvēselei šīs nepilnības nepiemīt. Vēdu princips- gan sabiedrība, gan garīgā dzīve iedalās 4 daļās.

Radītajā pasaulē ir nedzīvās un dzīvās būtnes. Par nedzīvo gan hinduismā ir arī citādi uzskati nekā krišnaītu paustie. Dzīvās būtnes ir neatņemamas Krišnas daļiņas. Gan mātes/tēva, gan citās lomās dzīvās būtnes ir Krišnā.

-Pašreizējā materiālā dzīve (Maija/Mājā). Dzīvesveids. Grēks.

Hinduisms ir arī dzīvesveids. Nav dalījuma, kā nebībeliski kristietībā tas notiek, garīgajā un laicīgajā.

Vēdas nosaka likumus, kā mums jādzīvo. Darbības, kas tam (Autoritātei) neatbilst, ir grēks, kam ir karmiskas sekas. Vēdās ir norādes (Bībelē- bauslība) kā izsargāties no grēkiem un to sekām. Jāseko Dieva noteiktiem likumiem (bauslībai).

,,Visi ļaudis brīnījās

Par to manu tikumiņu.

Ko jūs  ļaudis brīnaties,

Dieviņš mani audzināja’’.

Cilvēkiem ir tieksme pieķerties lietām, ko viņi pagatavojuši, nopelnījuši (mūsdienās- saviem ,,projektiem’’). No šīs atkarības jāatbrīvojas.

-,,Pestīšana’’- glābšana (kas jādara?). ,,Bauslība’’. Karma.

Manas definīcijas:

Karma ir baltu ,,Ko sēsi, to pļausi!’’ princips- par labu vai sliktu darbu, domu sekām būs jāatbild, tas ir cēloņu- seku likums. Šajā dzīvē jāsalabo arī iepriekšējās iemiesošanās sekas.

 Pestīšana ir ceļš, pēc nāves nonākt Debesīs: Dievtuvumā, paradīzē, svētlaimē (nirvānā). Tādēļ jāatbrīvojas no nodarījuma (karmas) sekām.

Pastāv 2 stratēģiski risinājumi pestīšanai: paša pūles (pareizi dzīvot (ievērot ,,bauslību’’), darīt labus darbus lai dzēstu grēkus) vai atdot savu vadību Dievam, Viņa Mīlestībai, kas pie reizes atbrīvo mūs no vēlmes grēkot.

,,Ļaudis man ļaunu vēl,

Dievs man ļauna nevēlēja,

Dievs man ļauna nevēlēja-

Redz man’ taisni dzīvojot’’.

Kungs Krišna: ,,Kurš Mani mīlēs, neies bojā! Visi, kas kalpo man ar pielūgsmi (Svētā vārda atkārtošana un kalpošana), ir Manī un Es esmu viņos’’. Pilnīgi tāpat kā Bībelē! ,,Dievam būt viņos!’’- šie cilvēki ir Dievvadībā, nevar grēkot un ir pestīti Bībeles izpratnē. ,,Ja padarīsi Mani par savu galveno mērķi, tu patiesi nonāksi pie Manis’’.

Cilvēka uzdevums ir uzsākt atbrīvēs ceļu no Maijas- no vajadzībām, kaislībām, vēlmēm. Līdzīgi kā kristietības būtībā- ja Tu atdod savu vadību Kristum, Viņš Tevi atbrīvo no tā. Bhagavad- Gītā 15.5 teikts: ,, Kurš ir brīvs no maldiem, neīsta prestiža, neīstām attiecībām, no materiālās iekāres, no laimes un ciešanu dualitātes, kurš saprot mūžīgo un zina, kā kalpot Visaugstākajai Personībai, sasniedz mūžīgo valstību’’. Šajā citātā, pēc mana skaidrojuma, ietverta kristīgā pestīšanas formulas būtība: ,,…kas tic un tiek kristīts…’’, bet ,,līmenis’’ hinduismā ir pacelts tik augstu, ka tas nav sasniedzams ikdienas cilvēkam.

Teikts, ka ikviens, kas uztvers Dieva darbības būtību (tekstā- ,,spēles’’), atteiksies no pasaulīgām seksuālām vēlmēm un nostāsies uz garīgās kalpošanas ceļa. Tiem, kas vēlas sasniegt pilnību, ir pazemīgi jāklausās (no Skolotāja, nevis jālasa!) visu, kas saistīts ar Dieva Personības apbrīnojamām pārpasaulīgajām darbībām un īpašībām.

Tautas sakāmvārds: ,,Kas otram bedri rok, pats iekrīt!’’

Baltu karmas dziesma:

,,Ne to dienu Dievs sodīja,

Kad otram ļaunu vēl,

Soda Dievs mūžiņā, soda mūža galiņā’’

Ješua Kristus runā par daudziem mājokļiem, ko viņš dodas sagatavot pie Tēva. Kungs Krišna caur notikumiem aicina valdnieku maharadžu Parikšitu ,,mājās pie Dieva’’. Vēdās dotas norādes (bauslība), kā saistītās dvēseles var atgriezties šajās mājās pie Dieva. Ikviens, kas pārtrauc apmierināt grēcīgās vēlmes, var atgriezties pie Dieva- sasniegt atbrīvi (Bībelē- pestīšanu). Tas iespējams tikai sevī attīstot Krišnas apziņu (Kristieši teiktu: ,,Pieņemt Kristu par savu personīgo Pestītāju, kas cilvēka sirdī turpmāk vada viņa darbību). To var iegūt arī tie, kas neseko vēdu priekšrakstiem, ja viņi sapratuši Dieva Krišnas apziņas principus. Kurš ir pievērsies garīgai kalpošanai, var iegūt tos pašus rezultātus kā caur vēdu studēšanu, upurēšanu, askēzi, žēlastības dāvanām, meditāciju vai karmisku darbošanos. Dzīves beigās garīgais kalpotājs bez visa tā arī var nonākt augstākajā valstībā (kristiešu Debesīs ar izpratni- paradīzē).

Atkārtojums no ,,Rituāliem’’: ,,Mūsdienu parastajam cilvēkam nepietiek laika, zināšanu un līdzekļu  visiem rituāliem, kas minēti vēdiskajos priekšrakstos. To un pat Svēto Rakstu studijas var zināmā mērā ,,aizstāt’’ atkārtojot Dieva svēto vārdu. To jau senatnē ir teicis visu pagrimušo dvēseļu glābējs Šrī Čaitanja. Te ir līdzība ar Ješua Kristu, kas arī ārkārtīgi vienkāršoja glābšanu mūžīgajai dzīvei Debesīs.’’

Krišnas apziņas ieguve ir pakāpeniska atmoda (pārtapšana), kurā vairākkārt pēc jaunās apziņas ieguves atkal atgriežas iepriekšējās ,,elementi’’ un tā psihiskās pārmaiņas notiek vairākkārtējos ,,piegājienos’’ līdz cilvēka personības ,,daba’’ ir kļuvusi savādāka. Cilvēku, kas pārdzimst Krišnas apziņā, paziņas un apkārtējie vispirms uzskatīs par dīvaini, aprunās. Cilvēks, kas ieguvis garīgo apziņu, to atpazīs arī citos cilvēkos. Nedrīkst kļūt augstprātīgi par jauniegūto apziņas stāvokli.

Hinduisma ,,pestīšanas ceļš’’. Atkārtojums: ,,Māceklim ir jādzīvo garīgā Skolotāja mājā un jālūdz pa iedzīvotāju mitekļiem žēlastības dāvanas, kuras jānes Skolotājam. Vēdas studē no 5-20gadiem. Tas palīdz izveidot arī atbilstošu raksturu. Tad māceklis var apprecēties, audzināt bērnus. Tajā laikā daudz jāupurē, jādod žēlastības dāvanas. Kad bērni izauguši, jāatsakās no ģimenes un jādodas mežā vai kalnos pārtiekot no dabas veltēm. Pēc šī perioda cilvēks var sasniegt atbrīvošanu un nokļūt garīgajās Debesīs. Daži var sasniegt tādu pakāpi, ka var nokļūt dzīvot uz citām pilnīgākām planētām vai bezpersoniskā stāvoklī’’. Ješua šo ceļu, ja arī tas ir ,,derīgs’’, ārkārtīgi vienkāršoja- pieņem Kristu par savu vadoni, kas Tevi pārrada par jaunu personību, kurai vairs negribas grēkot, bet kalpot Dievam- caur cilvēkiem, dabu.

Tikai pilnīgi nododoties Krišnas apziņai (vai principiem caur kalpošanu) kļūst par bhaktu un var ieiet Dieva Krišnas valstībā, kur var baudīt mūžīgu svētlaimi.

Pestīšana- glābšana:

,,Tur staigāja Dieva dēli,

Dvēselītes lasīdami,

Atraduši dvēselīti,

Ietin baltā villainē, Ienes Dieva pavēnī, Ieliek Dieva šūpulī.’’

-Attiecības ar Dievu, dieviem. Slavēšana. Lūgšanas. Mantras. OM.

Svētie Raksti par Kungu Krišnu ,,Šrī Brahma- Samhita’’ sākas Svētā Vārda godināšanu. Uz visaugstākās attīstības pakāpes atrodas tas, kurš atkārto Kunga Krišnas svēto vārdu (šeit jēdziens ,,svētais vārds’’ nav domāts kā Dieva sinonīms, bet kā Viņa ,,nosaukums’’- Krišna).

Pamatūgšana (kā kristiešiem ,,Mūsu Tēvs Debesīs’’), ko dzied kā mantru: ,,HARĒ KRIŠNA, HARĒ KRIŠNA, KRIŠNA KRIŠNA, HARĒ HARĒ,  HARĒ RĀMA, RĀMA RĀMA, HARĒ HARĒ’’

Zilbe ,,OM’’ (ommmmmmmmmmmmm…) ir Dievs, kas attīra. Tā ir garīga skaņa, kas ir Krišna. Tā ir visās mantrās- Dieva dziesmu īsrindēs, kuras dziedot daudzkārt atkārto.

Par personiskajām attiecībām ar Dievu un dieviem, nevaru pateikt, jo tas ir dziļi personiski. No cilvēka puses ir rituāli un lūgšanas, pārliecība, ka viņi visu kārto, bet personiskā atgriezeniskā saite kā saskarsme?... Drīzāk tā ir izjūta par saikni ar garīgo (transcendentālo) vidi. Kāda hindu nereliģiska jauniete man teica: ,,Neskatoties uz neticību, kad slīku, redzēju sava cilts dieva tēlu, ko piesaucu… un izglābos.’’.

Mūsu senču lūgšanas piemērs:

,,Dod, Dieviņi, kalnā kāpt…’’

,,Dievs paklausa sērdienīšu

Asarotu lūgumiņu.’’

Dieva slavēšana:

,,Es Dieviņu pieminēju

Ik rītā, vakarā…’’

Baltiem bija īpaša Dieva kā biedra klātbūtnes izjūta, par ko Viņa Autoritātei necienīgu to nosodīja baznīctēvi, kuriem baronu laikos vajadzēja, lai latvieši Dievu uztvertu kā tālu un bargu kungu, soģi (bet tas ir pretēji Bībelē Kristus pieejamībai ikvienam); pietāte pret Dieva klātbūtni senčiem bija:

,, Klusat jauni, klusat veci,

Dievs ienāca istabā;

Dievs ienāca istabā,

Sēdās galda galiņā’’

Galda galā sēd saimnieks- noteicējs.

Dieva palīdzība ikdienā:

,,Kas jel man biedram nāca?

Dieviņš man biedram nāca,…’’

-Mācīšanās: zināšanām, rakstura pārveidei, lai attīrītos- savs īstenais ,,es’’. Ceļš uz pilnības pakāpi. 

Atkārtoju: ,,Tiem, kas vēlas sasniegt pilnību, ir pazemīgi jāklausās (no Skolotāja, galvenokārt jāklausās, nevis tikai jālasa) visu, kas saistīts ar Dieva Personības apbrīnojamām pārpasaulīgajām darbībām un īpašībām.’’

Māceklim ir jādzīvo garīgā Skolotāja mājā, kā arī jāstaigā un jālūdz pa iedzīvotāju mitekļiem žēlastības dāvanas, kuras jānes Skolotājam. Vēdas studē no 5-20gadiem. Tas palīdz izveidot arī atbilstošu raksturu. Tad māceklis var apprecēties, audzināt bērnus. Tajā laikā daudz jāupurē, jādod žēlastības dāvanas. Kad bērni izauguši, jāatsakās no ģimenes un jādodas mežā vai kalnos pārtiekot no dabas veltēm. Pēc šī perioda cilvēks var sasniegt atbrīvošanu un nokļūt garīgajās Debesīs. Daži var sasniegt tādu pakāpi, ka var nokļūt dzīvot uz citām pilnīgākām planētām vai bezpersoniskā stāvoklī. Taču to pašu var sasniegt caur uzticīgu garīgu kalpošanu.

Ticību Bhagavad- Gītai var apgūt tikai ar bhaktu palīdzību.

Studējot vēdisko literatūru akadēmiski, bez Skolotāja, priekšrakstiem un atbilstoša dzīvesveida vai kalpošanas,  nevar nonākt pie Krišnas apziņas- glābšana/atbrīves. Viņu ,,neatrast’’ arī nemitīgi apmeklējot tempļus, izpildot rituālus un bez izpratnes pielūdzot.

Arī Skolotājs ,,pilnīgojas’’. Viņš ik pa laikam aiziet no cilvēkiem klusumā, lai klausītos savā iekšējā balsī. Tā iegūst ,,garīgo prātu’’ un iedvesmu.

Arī Bībelē ir Skolotāji- mācītāji gan jūdiem (rabīni), gan kristiešiem (,,pļaujamā daudz, bet pļāvēju (kas māca) maz…’’, ,,Ejiet un dariet par mācekļiem…’’), Ješua pats tiek saukts par Skolotāju, bet vienlaikus kristieši šķībi skatās uz tādu hindu jēdzienu kā ,,guru’’ ar izpratni- Skolotājs.

Zināšanas no Dieva:

,,Dievam gudris padomiņš

Par šo visu pasaulīt’ ‘’

,,Dievs dos gudru padomiņu’’

-Krišnas apziņas sludināšana (,,evanģelizācija’’)

Uz ielām mūs nereti uzrunā krišnaīti. Svētajos Rakstos  (līdzīgi kā Bībelē) ir teikts, ka ir bezjēdzīgi iedvest savus uzskatus (apslēptās zināšanas) nesagatavotiem cilvēkiem (Bībelē- kaisīt pērles cūkām). Teikts: ,,Neatveriet savu sirdi tur, kur to var samocīt’’.

Evanģelizācija ir tam sagatavota (novēlējums izteikts mācekļiem- apustuļiem) kristieša dzīves misija, bet, ja dzīve piespēlē situāciju, Dieva spēkā tas jādara ikkatram: ,,Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas…’’.

-Rituāli. Ziedošana.

Rituālu, pašierobežošanās (askēzes), svētvietu apmeklējumu, pelžu svētajos ūdeņos u.tml. un upurēšanas (ziedošanas) jēga ir atvieglot pakāpenisku sevis īstenošanu- Krišnas izzināšanu. Tas var palīdzēt pat atrodoties uz cilvēka viszemākās attīstības pakāpes (arī Ješua Kristus piedāvāja glābšanu vispagrimušākajām dvēselēm). Tātad- nevis attiecību ar Dievu un Viņa izpratnes vietā, bet tikai kā atvieglojums tā ceļā. Jāsaprot Svēto Rakstu īstenais nolūks, kāpēc ir kāds rituāls, nevis tie akli jāpilda. Mans viedoklis: ,,Tikko rituāliem un upuriem jebkurā reliģijā zūd sākotnējā jēga’’, tie zaudē nozīmi, bet lielākā daļa ,,ticīgo’’ turas tieši pie šīs čaulas.’’.

,,Mūsdienu parastajam cilvēkam nepietiek laika, zināšanu un līdzekļu  visiem rituāliem, kas minēti vēdiskajos priekšrakstos. To un pat Svēto Rakstu studijas var zināmā mērā ,,aizstāt’’ atkārtojot Dieva svēto vārdu.’’ To jau senatnē ir teicis visu pagrimušo dvēseļu glābējs Šrī Čaitanja. Te ir līdzība ar Ješua Kristu, kas arī ārkārtīgi vienkāršoja glābšanu mūžīgajai dzīvei Debesīs.

Atkārtojums: ,,Atgriezties pie Dieva- sasniegt atbrīvi (Bībelē- pestīšanu) iespējams tikai sevī attīstot Krišnas apziņu (Kristieši teiktu: ,,Pieņemt Kristu par savu personīgo Pestītāju, kas cilvēka sirdī turpmāk vada viņa darbību). To var iegūt arī tie, kas neseko vēdu priekšrakstiem, ja viņi sapratuši Dieva Krišnas apziņas principus. Kurš ir pievērsies garīgai kalpošanai, var iegūt tos pašus rezultātus kā caur vēdu studēšanu, upurēšanu, askēzi, žēlastības dāvanām, gavēšanu, meditāciju vai karmisku darbošanos (Bībelē- ,,labajiem darbiem’’). Dzīves beigās garīgais kalpotājs bez visa tā arī var nonākt augstākajā valstībā (kristiešu Debesīs ar izpratni- paradīzē)’’.

Personīgās dzīves rituāli ir saistīti ar dzimšanu, iniciāciju, laulībām, nāvi.

Jūdiem Bībelē noteikta daudzveidīga  ziedošanas sistēma, bet kristietība no tā paturējusi sagrozītu obligātu desmitās tiesas došanu plus labprātīgus ziedojumus. Ješua Kristus tiek uzskatīts par upurjēru, kura asinis tika izlietas par cilvēces grēkiem līdzīgi kā noteikts Bībeles Vecajā Derībā par tautas grēkiem. Kristietībā kā upuris tiek uzskatītas arī grūtības un ciešanas, ko cilvēks uzņemas darot Dieva darbu- kalpojot.

Lai gan arī balti izprata ziedoto asiņu nozīmi, par ko liecina muldakmeņi, tomēr galvenais ziedojums bija ,,ziedi’’, par ko liecina vārda ,,ziedot’’ sakne.

,,Es nesīšu sausu malku,

Es sakuršu uguntiņu,

Dieviņam ziedus došu,

Dievs dos manim arājiņu’’

-Ģimene.

Notiek mājas dievkalpojumi pudža, katrā mājā ir svētvieta ar kādu dievību vai simbolu, fotogrāfiju, ko svēta ar eļļu, kūpina priekšā smaržu nūjiņas, noliek ēdienu, ziedus, lasa Svētos Rakstus, meditē.

-Žēlastības dāvanas. Nesavtība. Ciešanas.

Visu, ko ziedo citiem, tu ziedo Krišnam. Ja tu kalpojot ciet, tu ciet Dieva vārdā.

Bībelē teikts, ka Ješua Kristus sekotājiem būs jācieš, to jāuzņemas (Ņem savu krustu un seko Man). Bet kristietības būtība ir pret ciešanām, kas izriet no tieksmes pēc mantas un komforta, tā ir par pieticību (,,Neraizējieties, ko jūs ēdīsiet un ko dzersiet’’ utt.). Bet kā tas kontrastē ar Baznīcas un tik daudzu baznīctēvu alkatību!

Atkārtojums: ,,Māceklim ir jādzīvo garīgā Skolotāja mājā un jālūdz pa iedzīvotāju mitekļiem žēlastības dāvanas, kuras jānes Skolotājam.’’ Māceklis ēd tikai ar Skolotāja atļauju.

Hinduismā ar ,,labajiem’’ (karmiskajiem) darbiem, tai skaitā žēlastības dāvanām, tu vari uzlabot savu stāvokli pēcnāves dzīvē, bet kristietībā nē. Te žēlastības dāvanas nāk no Mīlestības pilnas sirds. Nesavtība (altruisms) ir kā Kristus pieņemšanas pazīme, ja tā ir cilvēka būtība.

,,Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,

Ne no kalna lejiņā,

Dod, Dieviņi, otram dot,

Ne no otra mīļi lūgt’’

Reālais hinduisms.

Mans priekšstats par hinduismu reālajā dzīvē veidojies no ceļojuma pa Indiju un divreiz pa Nepālu ,,uz savu roku’’- esot starp vietējiem cilvēkiem, pakļaut viņu dzīves izpratnei, nevis atdalīts ar tūristu autobusa logu, kā arī dzīvojot ašramā Himalajos, runājoties ar hindu grupas biedriem studiju laikā Izraēlā. Es iepriekš biju lasījis hinduismu un mērķtiecīgi pētīju, kā reliģija ietekmē ikdienas dzīvi. Un mani pārsteidza, ka, atšķirībā no kristietības, cilvēki, sabiedrība kopumā ,,dzīvo kā tic’’- nav dalījums laicīgā un garīgā dzīve. Protams, ikdienā cilvēks Indijā cīnās par izdzīvošanu, jo tajā laikā tur reāli darbojas princips: ,,Kas nestrādā, tam nebūs ēst’’, tādēļ ticība ,,strādā’’ kā dzīves sakārtotāja, ne tik daudz kā garīgās pilnveides līdzeklis tiem daudzajiem trūcīgajiem. Bet, protams, šajā kontrastu sabiedrībā ir daudzi, kas dziļi iekšā garīgajā darbībā, pašpilnveidē. Vērojot norises tempļos un reliģiskajos svētkos dabā, pilsētās, šķiet, tāpat kā pie mums kristietībā un latvietībā, daļai tas ir kultūras tradīciju līmenī, bet kādiem- arī iegremdēšanās tā dziļākajā jēgā.

Hinduisms un ilgi un noturīgi, līdzsvaroti spējīga attīstība.

Hinduisms sniedz garīgu pamatu pilnvērtīgas attīstības pieejā- praktiskās dzīves balstīšana uz garīgo likumu pamatiem, nedalot laicīgajā un garīgajā, dzīvojot kā tic. Kaut arī kristietībā, uz tās veidotā sabiedrībā vajadzētu būt tāpat, tradicionāli tas lielā mērā tā nav.

Optimāls patēriņš, pieticība, lai būtu vides ekoloģiskās ietilpības robežās, ir   noturīgi, līdzsvaroti spējīga attīstības pamats. ,,Ja tev ir kāda vēlme, tad nevis domā kā to piepildīt, bet kā no tās tikt vaļā, lai būtu apmierināts ar dzīvi,’’ ir tieši pretējs mūsu patērētājsabiedrības neilgtspējīgas attīstības pamatiem. Protams, Indijā ir bagātības un nevienlīdzības kontrasti, priesteru nepamatotas privilēģijas un citas neilgtspējas pazīmes. Bet vienmēr jāvērtē, vai nabadzība/bagātība ir karmiskas sekas vai netaisnas sociālās iekārtas rezultāts.

Hinduisma galvenais pienesums ir princips, ka visu caurauž garīgums, ko mūsdienās būtiski deldē globalizācija un tās veicinātais materiālisms.