Latviskā Dievatziņa un dzīvesziņa kā pamats pilnvērtīgai attīstībai. Krīvi, Vecajo padome mūsdienās.

Pilnvērtīgas attīstības pamatā ir garīguma princips. Tas pasaulē, arī Latvijā var balstīties uz 3 ,,vaļiem'': Labo Vēsti, tautas Dievatziņu (nevis hrestomātiskā, bet mūsdienīgā redzējumā) un Austrumu reliģijām, kā arī to vienojošo ezotērismu (kopējām ,,slepenajām zināšanām'', t.sk. Rēriha ,,Dzīvo ētiku'', teosofiju*), kā arī apvienojošām reliģijām, piemēram, bahaismu, sikhismu...

ANO koncepcijai par ilgtspējīgu attīstību zinātniskā un politiskā skatījumā nav garīgā satvara- pamatojuma. Bez tā jebkura Lielā koncepcija, atziņa nevar ,,strādāt''. Šis pamatojums atrodams  lielajās, plaši atzītajās ,,pasaules reliģijās''. Katrā zemē vajadzētu sasaiste ar vietējo iedzīvotāju un zemes etnisko garīgo satvaru. Tautu ietekmē (veido) ģeogrāfiskā vide un otrādi, kā arī to garīgie aspekti: Dievs dod tautām zemi, dabas apstākļus tajās, aizsardzību (arī ,,sargeņģeļus''), izkārto tautu ,,likteni'' atkarībā no to izvēlēm utt. Lai ilgtspējīga attīstība strādātu Latvijā, jābūt pamatam latviskajā Dievatziņā (mijiedarbībā ar Labo Vēsti), lai Japānā- japāņu tautas senajā Dievatziņā mijiedarbībā ar dzenbudismu u.c.uzslāņojumiem u.tml. Bet daudzās Rietumeiropas, Ziemeļeiropas zemēs senā Dievatziņa ir gandrīz nedzīva un neopagānisms to ar senatnes kopēšanu, ar neieaušanu mūsdienās ieved pretējā grāvī. Īpašā situācijā ir baltās rases jaunnācijas ASV, Kanādā, Austrālijā, Jaunzēlandē. Vai pamatiedzīvotāju nelielās daļas garīguma mūsdienīgā versija būtiski ietekmēs šo zemju, tieši ģeogrāfiskās vides ilgtspēju? Drīzāk Labā Vēsts! Latīņamerikā ir rosols no Āfrikas, indiāņu Dievatziņām un dzīvesziņām un katolisma. Ķīnieši balstās uz daudz jaunāko konfūcismu, Laodzi mācību, budismu,... marksismu. Musulmaņu zemēs islams praktiski izdzēsis agrāko Dievatziņu pēdas, kas saistīja etnosus ar viņu zemi.  Mēs, latvieši, esam īpaši garīgi bagāti: mums ir tautas dzīvesziņā dzīvi- darbojas visi garīgie ,,vaļi'', bet mēs to neizmantojam, jo tie savstarpēji apkarojas. Mums ir vēl viens nepieciešamas priekšnoteikums pilnvērtīgai attīstībai- atrašanās uz robežas starp Rietumu pragmātismu, tās zinātni- tehnoloģijām un garīgumu savās saknēs. Mēs saprotam un mūs saprot attīstīto zemju kultūras- mēs tās varam ietekmēt. Ir daudzas viedas tautas bez tā. Tādēļ latviešu tautas pienākums, ja Dievs dos, caur Garīgo un pilnvērtīgas attīstības Atmodu (kad visas Dieva Atziņas kopā ,,karos'' pret tumsu, nevis viena pret otru) atrast uz garīgumu, vispārcilvēciskajām,  reliģijām, Dievatziņām piemītošajām  garīgajām vērtībām balstītu ilgtspējīgas attīstības ceļu un šo pilnu vērtībām attīstības paradigmu, modeli nest Eiropai. Latvijai jākļūst par kultūras un biosfēras rezervātu (ne aizliedzošu, bet attīstošu teritoriju- skat.jēdzienu ,,biosfēras rezervāts). Mūsu vieta ir būt nevis Eiropas nomalē, bet tai priekšā.

Latviskā (baltu) Dievatziņas saknes meklējamas pirmstautu ,,katlā'', no kurienes veidojās indoeiropieši un, visticamāk, no vēl senākām civilizāciju Dievatziņām (lai kas būtu to avots). To pārstāv mūsu Svētie Raksti- dainas, daļa pasaku, kurās apslēptas vai aizplīvurotas kosmoloģijas, Radīšanas, garīgās pasaules (Debesu valstības) zināšanas un tās saiknes ar ,,šīs saules'' dzīvi. Savukārt mūsu etnosa: kuršu, latgaļu, sēļu, zemgaliešu un viņu priekšteču, kā arī līvu, un, galu galā latviešu kā vienotas tautas dzīvesdarbības pieredze apkopota tautasdziesmās. Tādēļ šos jēdzienus- ,,dainas'' un ,,tautasdziesmas'' nevajadzētu lietot kā sinonīmus. Dievatziņa ir dzīvesziņas pamatā, jo latviešu priekšteči centās dzīvot, kā ticēja. Bet arī idealizēt sendienas nevajadzētu: lielas grūtības, smags darbs, vardarbīgi kari... Saikne Dievatziņa- dzīvesziņa bija raksturīga visiem etnosiem, bet daudzas tautas nav ar tik dzīvām saknēm kā latviešu un lietuvieši- tos ietekmējušas gan no etnosu pārjaukšanās, gan pēdējo gadsimtu iespaida. Latviešu Dzīvesziņa un Dievatziņa ir ,,dzīvākas'', tās it kā nemanāmi daudz vairāk ietekmē reālo dzīvi: darba mīlestība, pietāte pret dabu un saikne ar to, pieķeršanās savai vietai un atbildība par to iepretim peļņai kā visa kritērijam, izdevīgumam, kosmopolītismam u.c, galu galā nopietns garīgums (viedums): ja dievestība/folklora, tad ar spītīgu misijas apziņu izdzīvošanai, nevis priekš tūristiem, ja kristietība- tad lielai daļai kļūšana par citu cilvēku, personīgas attiecības ar Dievu,. Protams, ir daudzi spilgti pretēji piemēri: mūsdienu emigrācijas vilnis (bet vilkšana atpakaļ un atgriešanās), negausīga mežu izciršana, zemes pārdošana ārzemniekiem, pārcelšanās uz dzīvi pilsētās- bet šai straumei pretim darbojas pretstraume.

Daudz kas no baltu mentalitātes un vērtību orientācijas ir ļoti atbilstošs ilgtspējīgas attīstbas principiem un, ņemot vērā tā ietekmi uz mūsdienām, kas nav Eiropas galvenajām nācijām: vāciešiem, angļiem, frančiem, krieviem, itāļiem, spāņiem, grieķiem u.c., Latvija varētu kļūt par turpmākās attīstības- jauna ceļa modeli Eiropai. Varētu, ja mēs būtu saimnieki savā zemē. Bet tā nav. Lai būtu saimnieki savā zemē, ekonomika un arī politika jābalsta uz tautas mentalitātei atbilstošu ekonomiku. Bet tranzīts, banku sektors tas nav. Protams, tas nevar būt arī kā naturālā lauksaimniecība, bet bioloģiskā lauksaimniecība, akvakultūra, ogkopība, mežsaimniecība... un tas viss ar dziļo pārstrādi, plus amatniecība, saprātīgs lauku ekotūrisms un ēku īrēšana laukos eiropiešu attālinātajam darbam... un tāda vidējo uzņēmumu darbība, kur izmantots mums specifiskais ,,izdzīvošanas radošums'', kura pamati likti dzimtbūšanā un kas nostiprināts gan pirmspadomju, gan padomju laikā. Tātad šeit nav runa par informātikas attīstību, bet racionalizāciju. Atsevišķs virziens būtu praktiskās izdzīvošanas centri izglītības pārmaiņām ietvaros (skat.atbilstošu sadaļu). Protams, mūsu mentalitātei no ilgtspējīgas attīstības skatupunkta ir virkne trūkumu, piemēram, savrupība (tomēr sadarbošanās talkā, atmodās), nesolidaritāte (nevarētu būt nacionālais fonds kā ebrejiem. Latīņamerikas akcijas, Tautas banka, lai atbrīvotos no komercbanku, starptautisko banku verdzības), gaušanās, pēdējos gados izveidojusies patērētāju sabiedrība... Taču galvenais- ja latvieši strādā un viņus neaplaupa ekonomiski vai politiski- ir rezultāts.   

Folkloristi un dievturi lielā mērā ir koncentrējušies uz kultūras, daļēji politisko ietekmi, lai uzturētu latvisku Latviju. Bet netiek novērtēta augšminētā ekonomiskā faktora ietekme. Ja kāda tauta savieto modernās tehnoloģijas un pieejas ar tautas mentalitāti un garīgo satvaru, tad tā ātri pārspēj agrākos varenos (Japāna, Vācija, Izraēla pēc 2.pasaules kara, Vēlāk Dienvidaustrumāzijas ,,tīģeru'''valstis, Ķīna...). Un mūsu trumpis ir jauns ilgtspējīgas attīstības modelis, kas balstīts garīgumā un nacionālās aspekta ievērtēšanā.

Latviskās dzīvesziņas ietekmi mūsdienās visvairāk apdraud paši latvieši ar nevēlēšanos būt latviešiem, tās zemo vietu vērtību orientācijā, piekāpšanos (pat pielūgsmi) globālajai masu kultūrai un krievu valodas ietekmei Latvijā, bet tā būs atsevišķa tēma.

Krīvi- garīgie līderi, tās morālie paraugi, tās pārstāvji saiknē ar Dievu bijuši vienmēr. Viņi nav izpildījuši senos rituālus, nav tā saukti un sevi apzinājušies, bet tāda ir bijusi viņu misija. Vai senie krīvu ritāli ir vajadzīgi kā tas ir pie Andrupenes Latgalē vai ir pie Molētas Lietuvā? Droši vien kā saitei ar saknēm, principu izpratnei. Bet vēl svarīgāk ir šiem krīviem kā pārmaiņu aģentiem darboties mūsdienīgi- katram savā jomā, arī valsts pārvaldē. Daļa no viņiem pazīstami gandrīz katram: O.Vācietis, I.Ziedonis, M.Zālīte, G.Eniņš, A.Ulme..., daļa- daudziem (O.Rode, V.Urtāns...), daļa savu darbu dara nepamanīti: praktiskās vai ezotēriskās jomās. Šī darbība vienmēr būs daudzveidīga, individuāla. Bet lai būtiski celtu tās efektivitāti, un tas latviešu, Latvijas izdzīvošanai būtiski, nepieciešams kopdarbs un izglītošanās- pilnveidošanās caur pieredzes un atklāsmju apmaiņu, ko varētu īstenot studiju apļu formā. Diemžēl tam šķērslis ambiciozitāte, ko nosauc par laika trūkumu.

Daudzām civilizācijām bijusi Vecajo Padome. Piemēram, monarhs vienpersoniski īsteno izpildvaru, bet viņa padomnieki- Vecajo padome sniedz ieteikumus, patiesībā darbojas kā lēmējvara. Vecajo padome, lai gan nav tas pats kas praviešu vai priesteru grupa, bet tā vairāk vai mazāk saņem ieteikumus ,,no augšienes''. Ja šī  ,,institūcija'' nav birokratizējusies, formalizējusies kā visiem zināmais sinedrijs senajā Jūdejā, bramaņi ar savu amata mantojamību Indijā u.c. Mūsdienās klasiskā veidā Vecajo Padome nav īstenojama. Bet pats princips- tautas priekšstāvju Dieva priekšā ietekme lēmumpieņemšanā ir nepieciešams. Kā?  Vispirms ir jānotiek augšminētajām Pārmaiņām. Tad ir secība: no manipulatīvās mūsdienu ,,demokrātijas'' uz Dievvadību noteicošā sabiedrības daļā kā indivīdiem, uz tautas demokrātiju caur tautas apgaismību (sabiedrības tiešā iesaistīšanās ietekmīgāka par politikānismu, bet būtu katastrofa, ja valdīt sāktu negarīga un nekompotenta masa- pūlis) un visbeidzot- Latvijas Vecajo Padomi. Starp citu, kaut ko līdzīgu, šķiet, Māras Zālītes vadībā centās izveidot prezidente V. Vīķe- Freiberga. Tomēr, liekas, institucionāli to diez vai ,,varētu pacelt''. Pamatjautājums- kā tad notiktu atlase, jo daudzi pašapzinīgie uz to tiektos, bet malā paliktu īstenie. Domāju, ka nekādu cilvēku grupu organizatoriski nevajadzētu (nevarētu), bet satiktos ,,portālā'' idejas, ko darīt, bet lēmumu par izvēlēm pieņemtu tautas demokrātijas laika nesavtīgs parlaments kopā ar ezotēriski viedu prezidentu.