Mana reliģiskā Redzējuma 4 atzari.

1. Par Ticību Koku (lasīt to atsevišķi)

2.Par savas reliģijas izvēli.

3.Ticības Dievam būtība.

4. Garīgums- pilnvērtīgas attīstības centrā (pamatos).

 

2.Par savas reliģijas izvēli.

Nav mokoši jāizvēlas ,,pareizā’’ konfesija, reliģija- Dievs ir Mīlestība.

Izvēloties jebkuru konfesiju, jebkuru reliģiju Tev jāredz Mīlestība tās pamatos, un, ja tā turpmāk vadīs Tavu dzīvi, tad būs pamatā viss kārtībā. Bet- Tev jāierauga arī Mīlestības pamats citās reliģijās, kultūrās, cilvēkos. Nevar nepamanīt, ka grieķiski tulkotais ,,Kristus’’ vai ,,Mesija’’ ir Dieva Mīlestības- ,,Agapes’’ nesējs (aspekts). Kristus ir Mīlestība, Ceļš pie Dieva, Patiesība, Radītājs, Gaisma, Dzīvības avots, Atbrīvotājs mūžīgai dzīvei (glābējs), sargātājs, vadītājs …. Šādā izpratnē Kristus nav tikai kristiešu vai kādas šauras tās ,,vienīgi pareizi ticošas’’ konfesijas- bezgrēcīgas Patiesības pārstāves ,,īpašums’’. Mīlestība, Ceļš pie Dieva, Patiesība, Radītājs, Spēks*, Vara**, Gaisma***, Dzīvības avots, Atbrīvotājs (atbrīvošana) mūžīgai dzīvei, sargātājs, vadītājs ir visām reliģijām un Dievatziņām, bet dažādās izpratnēs. Kam taisnība? Citam tuvāk tai, citam vienkāršāks simboliskais skaidrojums. Bet Patiesība nav nevienam. Visaugstākā zināšanas ir zināt, ka Tu to nezini un līdz galam nemaz nevari izzināt. Bet Tev jāizzin tik, cik Tev (no)likts.

Cilvēkus vajag ,,evanģelizēt’’, taču pievērst ne tik daudz pašlaik maldu pilnai un grēkus nenožēlojušai Baznīcai, bet gan Mīlestībai, pievēršot caur to savai Misijai (došanai, pienesumam), savai pašpilnveidei Kristus visu šeit minēto aspektu izpratnei un šo zināšanu pārnesei citiem un dzīvesdarbībā.

Nebrūciet citas reliģijas pārstāvim virsū, ,,pierādot’’, cik viņa reliģija ir aplama (tas nestrādā ne sociālpsiholoģiski, ne pamatoti, jo ,,metot akmeni Tu savā reliģijā esi kā stikla siltumnīcā, kuru tās maldīgajā pašpatiesībā tāpat var sagraut pretī mests akmens. Labāk sarunā vaicā, rosini otru rakt dziļāk viņa ticībā līdz pamatam, kas stāv uz klints- Mīlestības.  Labāk sarunā rosini otru iet kopā, sadarboties tik tālu, cik viņš ir gatavs Mīlestības darbos: par mieru, nevardarbību, nabadzības pārvarēšanu, drošību, veselību utt.

Bet jāatceras, ka Kristus ietver visas Dieva izpausmes (aspektus). Viņš ir arī pārradošs, ārdošs, iznīcinošs, likumdevējs un tiesnesis, izveidojis un uztur ,,soda sistēmu’’: karmas likumu, ,,ko sēsi, to pļausi’’, grēka sekas. Dieva loģika, ,,izpratne par slikto, taisnīgo’’ atšķiras no cilvēku izpratnes.   

*Kristus kā spēks- pārvaldnieks pār visiem spēkiem: kosmiskiem, seismiskiem, vēja utml., ko Dievatziņās pamatoti ,,personificē’’ ar dieviem, Viņš ir reāli esošo dievu Dievs.

**Kristus ir visu varu (pārvaldību, angl.Authority) Vara.

***Šeit pamatā ir domāta ne tikai gaisma kā matērija, bet kā garīga jēdziens, kā īstenība, kas bija pirms Visuma (universa) radīšana, tā ir ,,dzimusi’’ (izdalīta no Dieva kā aspekts) ,,dzimstot’’ Kristum.

3.Ticības Dievam būtība

Ticības pazīmes, izpausmes, instrumenti:

• Pārliecība par Dieva (dievu, garīgo būtņu sistēmas) esamību, ,,Debesis’’ (garīgā pasaule Augšā (Dievtuvumā) un Apakšā (ellē, pazemes valstībā utm.- tālu no Dieva), kur cilvēks nonāks ,,pēc nāves’’, kur atrodas būtņu gari);

• paļaušanās uz Dieva (dievu, garīgo būtņu, svēto, garu) vadību, aizsardzību, iesaisti cilvēka problēmu risināšanā;

• lūgšana, t.sk. Dieva slavēšana, dziedāšana, muzicēšana, reliģiskās (sakrālās) dejas, pārdabiska runa (,,mēlēs’’, orākulu vēstījumi caur ,,tulku’’);

• salīdzināšanās: vainas/grēka izpratnes rašanās, tā nožēla, seku novēršana (ja var): piedošanas lūgšana un piedošana cilvēkam, zaudējumu atlīdzināšana u.c., piedošanas lūgšana Dievam (dieviem), var ietvert ziedošanu, un noslēgumā- atgriešanās- caur Dievvadību sirdī nonākt stāvoklī, ka vairs nav vēlme (kārdinājums) grēkot;

• ziedošana, augstākā forma- savas dzīvības nežēlošana savas Misijas izpildei, savas kopienas, tautas labā;

• rituāli;

•  ,,baznīca’’- svētdarbības- rituālu norises vieta; tajā var būt altāris- rituālu veicēja darbības (īpaši- ziedojumu, upurēšanas) punkts;

• svētvietas- īpaši Dievam, garīgām darbībām darbībām no pārējās teritorijas izdalītas vietas, kas var būt saistītas ar pagātnes reliģisku/vēsturisku notikumu, var būt īpašas Zemes un/vai kosmiski enerģētiskas vietas, svētvietas var arī izveidot, piemēram, Brīvības piemineklis, tās var vienlaikus būt īpaši aizsargājamas, bioloģiskai daudzveidībai nozīmīgas dabas teritorijas- atslēgas biotopi (sidraba birzs);

• svētais laiks: svētdienas, sabats, svētku dienas, svēti periodi (ramadāns, ebreju pasha, Jom Kipur dienas utml.;

• garīgie likumi (daļa un izpratne (interpretācija) no vispārējiem (universālajiem) garīgajiem likumiem;

• Svētie Raksti: rakstiski vai mutvārdos (kuros izskaidrota pasaules rašanās un kārtība, likumi, rituāli, ticības apliecība, dzīvesdarbība u.c.;

• dziedināšana;

• brīnumi- norises, kas nav atbilstošas dabas un sabiedrības likumiem;

• meditēšana/Atklāsmes. 

Ticības pazīmes pārklājas ar vispārējiem (universālajiem) garīgajiem likumiem, ko var izlasīt atsevišķi.

4. Garīgums- pilnvērtīgas attīstības centrā (pamatos).

Izklāstīts mācībā par teogeosociuma sistēmu jeb Pasaules Koku.

 

Kopējā ticības apliecība visām reliģijām, Dievatziņām.

Dievs ir!

Ir Dievs vai dievi, garīgas būtnes, pastāv pārpasaulīgi spēki, varas, liktenis (karma), informācija (Patiesība, Augstākais saprāts, energoinformatīvais lauks utml.). Ir Dieva (garīgo būtņu) noteikti dabas, sociālie, ekonomiskie, psiholoģiskie, likteņa (cēloņu-seku), ētiskie u.c.likumi, kas nosaka jebkuru lietu kārtību, procesus, kuru neievērošana rada nevēlamas sekas. To autors, soģis par neievērošanu nav cilvēks, bet Dievs (garīgas būtnes?), precīzāk- tā noteiktais cēloņu- seku likums, kas var arī īstenoties caur garīgajām būtnēm, kas ir Dieva pretstats. Dievu nevar vērtēt ar cilvēka izpratnes ,,labā- ļaunā’’ mērauklu, Tas/Viņš vienlaikus var būt radošais un ārdošais (pārveide caur iznīcību, pat ciešanām un nāvi).

Daudzu reliģiju izpratnē Dievs ir Mīlestība, Radītājs un visa vadītājs, Patiesība (Augstākais Saprāts, Gaisma, Svētais Gars utml.).

Debesis ir!

Pastāv īstenība ārpus tā, ko mēs ar maņām tieši vai caur instrumentiem varam un varēsim uztvert: Debesis- garīgā vide. Garīgā vide, saskaņa ar garīgajiem likumiem ,,pa lielam’’ nosaka (determinē) īstenību notikumus, procesus, apstākļus materiālajā fiziskajā vidē gan uz Zemes, gan Universā.

Cilvēks un Dievs mijiedarbojas!

Cilvēkam netieši ir iespējams pārliecināties gan par Dieva, garīgo būtņu, gan garīgās vides esamību (realitāti), izprast, izzināt un ievērot tos. Cilvēks nevar noteikt, ko Dievam (garīgajām būtnēm) darīt pat ar sevi, bet viņš var lūgt (,,slavēt’’, upurēt) un lūgums tikt ievērots. Tā cilvēkam caur Dievu (garīgajām būtnēm) ir iespējams mainīt procesus, notikumus, apstākļus, bet caur atzīšanu un atgriešanos pat savu likteni (karmu), vairākās reliģijās pat ,,atbrīvoties’’ no cēloņu seku likuma, piemēram, tapt pestītam, iziet ārpus Pārdzimšanu Apļa (Loka), nonākot Dievtuvumā (paradīzē, nirvānā).

Saskaņā ar Bībeli cilvēkam (sākotnējam, saskaņā ar Dievu esošajam?) Dievs uzticējis būt par Dieva līdzstrādnieku radīšanā (piemērs: tiek ne no kā radīts māls, lai cilvēks no tā veidotu traukus, pa lielam- veidotu un pārveidotu Zemi un sabiedrību), kā arī būt Zemes pārvaldniekam.

Pastāv ,,mūžīgā dzīve’’

Ar fiziskā ķermeņa nāvi viss nebeidzas. ,,Zemes dzīves’’ viens no pamatuzdevumiem ir savas vietas veidošana ,,mūžīgajā dzīvē’’, ,,garīgā kapitāla’’ uzkrāšana caur došanu.