Kristietības vārdnīca. 1.daļa

Cilvēkam, kas vēl izvēlas/meklē ceļu pie Dieva, kā arī tiem, kuri sevi uzskata par kristiešiem.

Daudzi atmet kristietību kā iespējamo savas reliģijas izvēli vadoties no saviem priekšstatiem par to. Citi tāpat atmet ticību Dievam vispār- kļūst par ,,neticīgajiem’’. Ticība, ka Dievs nav, arī ir ticība.

 Bet jebko, no kā mēs atsakāmies, vispirms būtu vēlams iepazīt pēc būtības. Diemžēl, cilvēki vadās no priekšstatiem, ko veido:

-to cilvēku personības, viņu dzīvesveids, dzīvesdarbība, kas sevi paši pieskaita pie kādas sociālās grupas (mācības, reliģijas),

-rīcība it kā šīs reliģijas vārdā (darbi un to ,,augļi’’- rezultāts).

Diemžēl daudzos gadījumos gadījumos vārdi un darbi būtiski atšķiras.

Tas neattiecas tikai uz kristietību. Cik PSRS reāli bija pārliecināti komunisti, cik zaļiem ir zaļā dzīvesdarbība, cik latviešu dzīvo saskaņā ar baltu dzīvesdziņu?

Tekstā pasvītroti atsevišķos jautājumos jēdzieni vai domas, kur autoram atšķirīgi uzskati no vispārpieņemtajiem un kurus uzskatu par īpaši svarīgiem.

Šī vārdnīca Tev varbūt ļaus pamatotāk veikt savu ceļu pie Dieva. (Skat.pēdējo jautājumu).

• Kas ir Dievs?

•  

Baltu Dievatziņā ar vārdu ,,Dievs’’ apzīmē vienu no trim: Dievs, Māra, Laima, kurus izceļ no pārējām dievībām; katram no trim ir sava ,,loma’’ (skat. par baltu Dievatziņu), jūdiem un musulmaņiem Dievs ir viennozīmīgi viens: Radītājs, absolūtā vara, patiesība, vadītājs utt., jūdiem Dievs ir arī viņu tautas izredzētājs speciālai misijai, tiešais garīgais vadītājs, Viņa augstākās izpratnes vārds ir tik svēts, ka to nedrīkst izrunāt, citus vārdus var. Savukārt kristiešiem ar vārdu Dievs var apzīmēt bez papildus paskaidrojuma Dievu- Tēvu, vai arī Kristu, par cilvēka Ješua iemiesojumā, gan Svēto Garu.

Latviski (ja nav dievturu teksts) izrunājot jēdzienu ,,Dievs’’ mēs samiksējam visu kopā- vārds no baltiem, saturs no jūdiem un teoloģiskā konkrētā izpratne no kristietības.

Bet, tik un tā nav atbilstoša, pilna izpratne. Dievs ir ne tikai starpreliģisks, bet arī pārreliģisks (vērtības, morāle, drošība…) jēdziens, kaut kas tālu ārpus mūsu izpratnes un jūtām un vienlaikus- katram uztverams.

B-No atsevišķa cilvēka skatupunkta jēdzienu ,,Dievs’’ var nosacīti dalīt: visam pāri un visur iekšā esošais (transcendentālais) Dievs un Dievs manī.

C-Transcendentālais Dievs ir Kosmosa mērogā

*visa Radītājs,

*Patiesības, Gaismas (visu zināšanu) avots,

*visu dabas, sociālo u.c. likumu devējs un ievērošanas garants (tiesnesis, soģis),

*visu spēku spēks- to avots (Visuspēcīgs),

*visu varu vara (Visuvarens),

*klātesošs it visā ,,dzīvajā’’ un ,,nedzīvajā’’ dabā: šūnā, augā, ekosistēmā, vējā, Saules starojumā utt., bet vienlaikus nedrīkst teikt Dievs=daba, jēdzienā ,,Dievs’’ ir daudz kas pārāks; uzskats ,,dabas likumi’’ ir pareizs izpratnē, ka tie ir likumi, kas nosaka procesus dabā, nevis ,,Daba’’ ir šo likumu autors un kontrolieris.

-Transcendentālajā Dievā ir izzināmā daļa (dažādiem cilvēkiem, vēstures periodiem, reliģijām/kultūrām dažādā līmenī) un nekad nevienam neizzināmā daļa,

-Transcendentālais Dievs var būt pārpersonisks un persona,

-Transcendentālais Dievs ir viens vienīgs, bet cilvēku skatījumā nav nepamatoti to redzēt kā trīsvienīgu, ,,sadalīt’’ vēl vairāk (aspektos) kā jūdi- septiņos), bet nav daudzu Dievu,

-ir daudzas garīgās būtnes:dievi, gari, it kā neatkarīgu spēku, teritoriju vai matēriju pārvaldība (Zemes Māte- Māra, gudrības dieviete- Sofija, jūras dievs, Vēja Māte, Latgales Dievmāte), garīgie likumi, ko cilvēki mēdz dievišķot (Laima: likteņa- karmas likums), bet nav daudzi Dievi vai tāda garīgās pārvaldības sistēma (panteons), kurā ar jēdzienu ,,Dievs’’ apzīmē vienu no galvenajiem vadītājiem (kā baltu mitoloģijas dievturu izpratnē) vai pat galveno no visiem. Dievs ir nesalīdzināms (unikāls) savā pārākumā.

D-Dievs ikkatrā cilvēkā ir vienmēr klātesošs, bet var būt dažādos ,,līmeņos’’, bet tas ir atkarīgs no cilvēka,

-ikkatrā Dieva ,,sastāvdaļa’’ (Dieva radīta no Laiku sākuma) ir cilvēka gars (pašgars),

-ikkatrā cilvēkā ir dievišķās Mīlestības Agapes klātbūtne, kas

*klusāk vai skaļāk nemitīgi aicina cilvēku kļūt par Dieva Bērnu,

*vērtē viņa rīcību- to pārstāv sirdsapziņa, lai cik stipri cilvēks ar savu gribu to apklusina, Agapes klātbūtne nepārtrauc darboties un no jebkura stāvokļa Tev ir iespēja atgriezties, pat kļūt par Dieva Bērnu,

*ir kā trauks, ko var uzpildīt Svētais Gars pēc Svētā Gara kristības.

-Dievs caur garīgajiem likumiem un garīgajām būtnēm vada mūsu dzīvi, bet nevis to noteic (determinē)- cilvēkam, tautai, cilvēcei nemitīgi ir izvēles iespējas, bet katrai izvēlei ir savas sekas, Dieva Agapes klātbūtne mudina uz vēlamo izvēli,

-Dievs ar garīgo būtņu starpniecību sargā cilvēku, tautu utml., ciktāl tas iespējams saskaņā ar garīgajiem likumiem un mums vēlamo (piemēram, sliktais mūsu pārmācībai),

-Dievs saskarsmē (lūgšanās, meditācijā, Atklāsmēs).

Kas ir Dieva dusmas? Dusmas ir cilvēku emocijas, bet ne Dieva, Zeva, Pērkontēva utml.izpausmes. Vienkārši darbojas objektīvie dabas, psiholoģiskie vai garīgie (sods par grēku- ko sēsi, to pļausi- karmas) likumi. Dievu tāpēc nevajag bīties, bet šis teiciens Bībelē nozīmē ļoti ņemt vērā, cienīt kā galveno- ,,respektēt’’.

 

• Kas ir cilvēks?

Cilvēks ir īpaša Dieva radība. Cilvēks ir vienlaiku garīgās pasaules (Debesu) un dabas daļa. Cilvēks ir fizikāli- bioloģiska, sociāla/psiholoģiska un garīga būtne.

Gars- cilvēka Es, ikkatra nemirstīgā un nemainīgā būtība, Dieva ,,mājoklis’’ cilvēkā, radīta no Laiku sākuma, ienāk cilvēka ķermenī piedzimstot (ieņemot?).

Dvēsele- cilvēka Ego, ikkatra nemirstīgā un mainīgā ikbrīža (piemēram, 10, 40 gados tā ir savādāka) būtība, vēlmju, vajadzību ,,mājoklis’’, vada tos, kuri nav atdevuši savu vadību Dievam, ,,sastrādā’’ grēkus un no tiem attīrās. Dvēsele radīta no Laiku sākuma, ienāk cilvēka ķermenī piedzimstot (ieņemot?).

Ķermenis (Bībeles latv.tulk.- ,,miesa’’)- materiālā: vieliskā un starojuma (biolauks u.c) daļa, cilvēka ārējas veidols, arī savā veidā būtība (dzimums, rase u.c.). Redzamā ir ķermeņa pēc nāves sairstošā daļa. Taču ir, paliek vai atjaunojas ķermeņa neredzamā forma, bet, saskaņā ar Bībeli, var augšāmcelties (skat.šī termina skaidrojumu). Vieliskajā ķermenī ir ne tikai orgāni, bet arī sistēmas: medicīnā formulētās (elpošanas, gremošanas, asinsrites u.c.) un fizikā formulētās (siltumregulējošās, hidrauliskās (šķidrumu), magnētiskā un elektriskā, elektromagnētiskālauku u.c.), kuru darbībā iesaistīti vairāki orgāni un kas arī savstarpēji mijiedarbojas.

Teosofi (kristietības ,,maldu mācība’’ no tradicionālu kristiešu viedokļa) izdala arī vēl pa 2 starpstāvokļiem, piemēram, ,,gara dvēsele’’ un ,,dvēseļgars’’.

Ir kristieši, kas uzskata, ka vēl ir ,,dievišķā dzirksts’’ kā Atklāsmju saņemšanas, intuīcijas, radošuma mājoklis mūsos.

Kas ir cilvēka prāts? Smadzeņu (ķermeņa), dvēseles (izdomā, kā piepildīt vēlmes) vai gara (domas par idejām (pārliecība), ticību, dzīves jēgu, mūžīgo) veidojums. Prāts nemīt smadzenēs, tās ir tikai (viens no?) smadzeņu instrumentiem.

Cilvēkā, arī viņa prātā viss ir mijiedarbībā: gars, dvēsele, ķermenis. Katra no šīm daļām darbojas arī atsevišķi (autonomi), pat pretēji, taču kopumā zemes dzīves laikā cilvēks ir vienota sistēma.

Ja cilvēki dzīvo reālā mīlestības laulībā, tad viņiem veidojasit kā kopīgs ķermenis (kļūst līdzīgi), dvēsele un gars (pārklājoties un mijiedarbojoties katra individuālajiem gariem un dvēselēm) un šī savienība nezūd nekad, tādēļ netiek uzskatīta par pieļaujamu laulības šķiršana, jo faktiski jau nevar izšķirties. Ir uzskati, ka tāpat kā Ādams, sākumā ikviens bijis vienots cilvēks ar vīrieša un sievietes iezīmēm (kā Monas Līzas portrets), bet vēlāk tas sa(at)dalīts, un viens no cilvēka dzīves uzdevumiem uz Zemes ir atrast savu otro pusīti. Taču daudzi pāri nedzīvo šādā dievišķā savienībā (izšķirošais nav, vai ceremonija notikusi baznīcā), uz viņiem iepriekšteiktais neattiecas.

Tāpat kopienām: dzimtām, ciema/pilsētas iedzīvotāju kopumam, amata ,,brālībai’’, reliģijai-Baznīcai/draudzei, īpaši tautai, tautu grupai (balti) ir savs ,,garīgais satvars’’: ,,ķermenis’’, dvēsele (ar mentalitāti, vadošām rakstura iezīmēm, savstarpējām attiecībām (vienota vai sašķelta), tās grēkiem, ,,karmu’’ un iespēju no tās attīrīties- šķīstīties) un gars. Tautas ,,ķermenis’’ ir ne tikai tās piederīgo ārējās vai iekšējās pazīmes (acis, deguns, specifiskais gēns u.c.), bet arī tautas dvēseli veidojošā ilggadīgi apdzīvotā teritorija, tās ģeogrāfiskie apstākļi, to ietekme uz tautsaimniecību, pārvaldi utt. Kopsakarība ,,tautas teritorija- mentalitāte’’ir zinātniski pierādīta jau XIX gadsimtā.

Taču būtiskākais par cilvēku nav tā sastāvdaļas un darbība (funkcionēšana). Būtība ir Cilvēka kā cilvēces daļiņas Misija. Cilvēka Misija uz Zemes jau pirms Bībelē aprakstītās Ādama grēkā krišanas un joprojām ir būt Dieva līdzstrādniekam- līdzradītājam, ne tikai vides un savam (cilvēces) pārvaldniekam. Senebreju valodā Bībelē latviskajam jēdzienam ,,radīt’’ atbilst gan ,,radīt ne no kā’’ vai pārveidot (no māla- krūzi). Cilvēka uzdevums, ko Dievs uzticējis, ir pārveidot, sakārtot Zemi un savu (cilvēces) dzīvi. Vēl augstāka- ārpuszemes misija, pēc Bībeles, ir ar Dievpalīgu iesaistīties cīņā ar uz Zemes sakoncentrēto Visuma, un garīgās pasaules (Debesu) ļaunumu- Sātanu, kas te ,,uz laiku nomests’’. Gan līdzradīšanā, gan cīņā pret ļaunu iesaistīts ikviens.

Cilvēkam ir dzīves jēga un sev konkrētā misija. Dzīves jēga sev ir atrast savu ceļu pie Dieva, veidot ar Dievu attiecības, kam jāvainagojas ar pestīšanu (skat. šo terminu), kā arī pilnveide (esiet pilnīgi, kā Jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs), varbūt- otru pusīti, bet ārpus sevis- devums (skat.attiecīgo jautājumu par dzīves jēgu un misiju).

Konkrētam uzdevumam Dievs dod ,,talantus’’- spējas. Tie ir jāizmanto saskaņā ar vispārējo dzīves jēgu. Bez tam ikkatra uzdevums ir ,,evanģelizēt’’- pievērst citus Dievam (skat.šo terminu), uzturēt attiecības ar Dievu (lūgt)uzturēt savu veselību, fiziskās spējas (ķermenis kā templis), mācīties Dieva patiesības un dzīvot saskaņā ar tām.

 

 

• Kas ir reliģija?

Ir 2 atšķirīgas izpratnes:

-reālas attiecības ar Dievu,

-cilvēku izveidota konstrukcija: mācība, institūcijas, rituāli…

Starp abām ir gan mijiedarbība, gan būtiska atšķirība. Publiskajā telpā ar jēdzieniem ,,reliģija’’, ,,pasaules lielā reliģijas’’ parasti saprot otru gadījumu.,,Reliģija’’ no grieķu valodas, kādā uzrakstīta Jaunā derība, nozīmē ,,attiecības ar Dievu’’. Līdz ar to tas, ko mēdz dēvēt par pasaules reliģijām: kristietība, islāms, jūdaisms, budisms u.c. nebūt nav reliģija- attiecības ar Dievu kaut vai tāpēc,

-ka no attiecībām ar Dievu neizriet tie briesmu darbi, kas pastrādāti šo reliģiju vārdā,

-to cilvēku, kas sevi uzskata par šīs reliģijas piederīgajiem, dzīve bieži rit gan neatbilstoši savas reliģijas Svētajiem Rakstiem (to būtībai, nevis patvaļīgai skaidrošanai (interpretācijai)), gan vispārējiem (universāliem) garīgajiem principiem,

-rituāli, kas zaudējuši garīgo saturu, jēgu u.c.

Faktiskā kristīgā reliģija ir to cilvēku un viņu grupu attiecības ar Dievu, kuri atdevuši Kristum savu vadību, tādējādi dzīvojot, pilnveidojoties saskaņā ar Bībeli. Kristietības īpašs klupšanas akmens ir tradicionālais, pretbibliskais dalījums laicīgajā un garīgajā. Kristīgai reliģijai, ja to saprot pēc būtības, nav konfesiju. To, ar ko pasaule un paši kristieši nepamatoti uzskata par kristīgo reliģiju, gan patiesos Kristus sekotājus kopā vienā vārdā es saucu par kristietību: reliģijas un subkultūras mistrojumu, ļoti dažādu pēc satura un formas, bet ,,vienotu’’ faktā, ka tie var saturēt lielus maldus uzskatos un dzīvesdarbībā (t.sk. dzīvesveidā).

Vai dzīvē ir sastopama manis formulētā faktiskā kristīgā reliģija? Jā. Lielākoties dažādu draudžu un konfesiju atsevišķi cilvēki, atsevišķas draudzes (skat.par jēdzienu ,,kristietis’’). Bībelē teikts ,,Pēc augļiem pazīs’’, ,,pēc mīlestības savā starpā pazīs’’.

Arī islāms, budisms, hinduisms u.c. ir reliģija tikai tiktāl, ciktālto cilvēku un viņu grupu attiecības ir ar reālo Dievu (kas, pirmkārt, ir Mīlestība, no tā izrietošā došana, dalīšanās, kā arī dzīvības svētuma izpratne utt.), nevis iedomu dievu vai dievu sistēmu. Šajās reliģijās (arī kristietībā) savus pārdabiskās iespējas var izmantot arī Sātans, tā radot priekšstatu (ilūziju), ka ,,viss notiek’’- ir taču pārdabiskas sajūtas, Atklāsmes, rezultāts dzīvē, pat brīnumi. Cilvēki tic un pakļaujas reliģisko institūciju vadītājiem, priesteriem vairāk kā Svētajiem Rakstiem, sirdsapziņai un veselajam saprātam. Par tādiem Bībelē teikts- paši neiet Debesu valstībā un citus nelaiž.

Visas reliģijas ir vērtības- katra savā laikā un vietā, un to pirmsākums- pamats/klints ir reālais Dievs. Bet mūsdienu aktualitāte, centrālais ir Labā Vēsts, un tā nav ne kristietības, ne kristīgās reliģijas monopols. Tā ir atbilde uz visu reliģiju pamatjautājumu par mūžīgo dzīvību.

 

• Ko nozīmē ,,Debesis’’ un zeme? Kas ir paradīze un Dieva valstība?

Debesis ir garīgās pasaules (garīgās vides) daļa Dievtuvumā. Viena Dieva (monoteiskās) reliģiskajās mācībās tiek minētas 7 Debesis ar dažādiem līmeņiem, attālumiem no Dieva. Protams, mūžīgajā dzīvē vēlams nokļūt Dievam pēc iespējas tuvāk.

Bībelē ar jēdzienu ,,Debesis’’ gandrīz nekur nav domāta Zemes atmosfēra. ,,Dievs radīja Debesis un zemi’’ nozīmē, ka Dievs radīja (pirms tam tā nepastāvēja) garīgo pasauli (vidi) un materiālo pasauli (vidi). Ar materiālo pasauli domāta ne tikai planēta Zeme, arī tās atmosfērā, bet Visums: viss vieliskais un starojums, arī ,,tukšums’’ tajā. Materiālās pasaules radīšanas Bībeles scenāriju diezgan labi raksturo ,,Lielā sprādziena’’ teorija. Sīkāk pie jēdziena ,,Radīšana’’.

Nepārprotami, ka paradīze bija konkrēta, īpaša, pēc Dieva pilnības likumiem pastāvoša ierobežota teritorija uz Zemes Ādama laikā. Mūsdienās par to bieži sauc Debesu valstību- tas ir garīgās pasaules daļu vistuvāk Dievam (Ješua saka tam, ko sit krustā blakus viņam, ka jau šodien šis cilvēks būs paradīzē). Bībelē ar vienu jēdzienu daudzviet apzīmētas dažādas ,,lietas’’. Arī ar ,,Debesu valstību’’ apzīmē gan vietu vistuvāk Dievam Debesīs, gan Dieva klātbūtni cilvēkā vai sabiedrībā, gan Ješua Kristus otro atnākšanu (abas pēdējās izpratnes ieliktas lūgšanā (lai nāk Tava valstība).

 

• Ko nozīmē mūžīgā dzīvība?

Mūžīgā dzīvība ir cilvēka uzturēšanās garīgajā pasaulē: Debesīs vai ellē ,,pēc nāves’’ un, atsevišķos skaidrojumos, arī pirms dzimšanas. Saskaņā ar Bībeli ir viennozīmīgi pateikts, ka pēc Jēzus Kristus 2.,,atnākšanas’’ uz Zemes mūžīgajā dzīvībā notiks mirušo cilvēku gara, dvēseles un pārveidota ķermeņa atkalapvienošanās (skat.par augšāmcelšanos). Tādā veidolā cilvēki tiks ,,tiesāti’’: izvērtēti un sašķiroti saskaņā ar vienu kritēriju- pestīti (skat.attiecīgo jautājumu) vai nē. No Bībeles konteksta tiek arī iegūts viedoklis, ka cilvēku gars un dvēsele jau tikuši radīti no Laiku sākuma, kad viss tika radīts (skat.par radīšanu). Bībelē ir it kā 2 versijas, kas notiek mūsdienās pēc cilvēka ķermeņa nāves- vai tas ,,atdusas’’ neko neuztverdams vai tūlīt nonāk garīgajā pasaulē (skat.par augšāmcelšanos).

 

• Iemiesošanās (inkarnācija).

Bībelē viennozīmīgi ir aprakstīta Kristus iemiesošanās ieņemšanas brīdī.

Kristietība kopš Nīkaja koncila noraida cilvēku atkaliemiesošanās (atkārtota inkarnācija) ideju. Attiecīgi tiek ,,izravēta’’ Bībele. Bet Ješua dzīves laikā tas bija izplatīts uzskats, kaut arī Vecā Derība (jūdu Tanaks) arī par to nerunā. Jaunajā Derībā uz cilvēku atkaliemiesošanos norāda par šo tēmu vēl atlikušie panti: Lūka 9:24, 30-33, Mateja 14:2, Mateja 17:3, 12-13, Marka 9: 4, 11-13.

 

 

 

• Ko nozīmē ,,augšāmcelšanās’’?

Augšāmcelšanās ir vienota cilvēka (ķermenis, dvēsele, gars) atdzīvošanās pēc Kristus otrreizējās atgriešanās uz Zemes. Termins, ko latviski Bībelē tulko kā ,,miesas’’ augšāmcelšanos, Jaunās Derības sarakstīšanas- sengrieķu valodā ietver ne tikai fizisko ķermeni, bet arī apvienošanās jēdzienu: apvienošanos ķermenim, dvēselei un garam, cilvēka atkalapvienošanos ar garīgo (Debesu vai elles) pasauli. Tieši tā jāsaprot ticības apliecības vārdi: ,,Es ticu uz miesas augšāmcelšanos…’’.

Pēc Bībeles augšāmceltā cilvēka ķermenis ir neaprakstāmi balts, ar to var izkļūt caur aizvērtām durvīm kā to darīja Ješua. Bet vai tie, kas nomiruši kā invalīdi, neredzīgie, spitālīgie utml. pēc augšāmcelšanās atkal būs tādi? Un mirušie zīdaiņi, abortos nogalinātie? Bībele dod nojausmu uz dažādu iepriekšējā fiziskā ķermeņa (ne)atbilstības pakāpi: Ješua jaunajā ķermenī (plaukstās) Toms varēja sataustīt krustā sišanas ievainojumus, pie Galilejas jūras Viņš varēja ēst, bet tikko pēc ,,iznākšanas no kapa’’ parādoties sievietēm, teica, lai nepieskaras, Viņa jauno veidolu mācekļi ceļā nepazina, bet, kad viņiem bija lemts Viņu atpazīt, Viņš kļuva neredzams utt. Mūžīgās dzīves mērķis ir pilnīgs cilvēks, nobriedusi persona, tāpēc traumas un slimības jaunajā ķermenī, ja tam nav īpašs uzdevums (kā apmierināt Toma neticību), varētu nebūt.

Kā augšāmcelšanos saprast tiem, kas tic pārdzimšanai? Kurš ķermenis augšāmcelsies? Pēdējais? Bet, ja pēdējais ir zīdaiņa vecumā? Uz to citas atbildes Bībelē neredzu, kā to, ka augšāmcēlies cilvēks būs atbildīgs, jo tiks tiesāts (izvērtēts) pēc savas zemes dzīves, tātad karmas.

Vēl ir jaunās Zemes pārapdzīvotības jautājums (aspekts). Ja parēķina visas cilvēces vēsturē dzimušās personas, saprotams, ka jaunā Zeme, ja būtiski nepalielinās tās diametrs, izmantojamie dabas resursi, būtu ārkārtīgi pārapdzīvota. Un vispār, kuras cilvēku sugas pieskaitīt- tikai homo sapiens vai arī neandertāliešus, homo erectus utt.? Ja pieņemam pārdzimšanas un karmas teoriju, kas bija līdz Nīkaja koncilam arī iestrādāta kanoniskajā Bībelē un uz ko joprojām saglabājušās atsevišķas norādes*, tad šī problēma atkrīt- cilvēku skaits būtu pēc visaptverošas augšāmcelšanās daudz mazāks nekā kaut kad jel dzimušo skaits.

Bet varbūt augšāmceltie cilvēki nonāktu Debesu mājokļos vai ellē, vai viņiem vēl būtu jāapdzīvo Zeme. Bībele māca, ka jaunā Zeme nepaliek neapdzīvota. Debesīs pirms lielajām ciešanām un tiesas tiek parauti tikai Dieva svētie. Lūka 20:35-36 runā par tiem, kas cienīgi, ka tie kļūs līdzīgi eņģeļiem un Dieva dēli. Kur Dieva nepieņemtie izcieš mūžīgo sodu? Skaidrs, ka viņi nepaliek uz jaunās Zemes, bet ellē (Mateja: 13:24-30,41). Tātad- Bībele skaidri norāda, kas nonāk garīgajā pasaulē- Debesīs vai ellē, bet ne to, vai visiem pārējiem jāpaliek uz Zemes, vai viņiem uz Zemes ir mūžīgā dzīve, vienlaikus esot vienotiem (ne daļēji atšķirtiem kā pašreiz) ar Debesīm (,,redzot’’ to un tās darbību), vai ar laiku (pēc kādiem kritērijiem?) arī tie nonāk Debesīs? Skaidrs ir tikai tas, kur nevajag nonākt.

*Panti: Lūka 9:24, 30-33, Mateja 14:2, Mateja 17:3, 12-13, Marka 9: 4, 11-13, Mateja 7:1,12 (karma), Jeremijas 17:10 (karma),Ījaba 34:11(karma), 5.Mozus 5:9 (izprotot latviski tulkoto ,,augums’’ nevis kā paaudzi, bet cilvēka iepriekšējās/nākošās inkarnācijas).

 

• Kas ir Bībele? ,,Pretrunas’’ Bībelē.

Bībele ir Dieva vārds, Svētie Raksti, kas tapuši daudzu tūkstošu gadugarumā. Jūdi (izņemot mesiāniskos jūdus) par Bībeli (Tanaku) atzīst tikai to, ko kristieši sauc par Veco Derību. Jūdiem ir arī mutvārdu Bībeles daļa. Bībeles saturu jūdi lasa ar ,,atslēgu’’- kodu. Tad ziņa nebūt nav tikai tekstā izlasāmais. Daļēji ar šo koduvar/vajadzētu lasīt arī Jauno Derību.

Bībeles tekstus ir apstiprinājušas un grozījušas tālaika reliģiskās pārvaldes ,,iestādes’’ (institūcijas). Nav saglabājies neviens pilnīgi pareizs apkopots Bībeles teksts, bet katra tās sadaļa (grāmata) katrā tulkojuma variantā (versijā) tiek veidota no daudziem saglabātiem tekstiem (manuskriptiem). Vecākais pilnais Bībeles teksts tapis ap tūkstošs gadus atpakaļ, bet atsevišķi senās rakstu vietas lasāmas Kumrānas ruļļos, ko rakstījuši esēņi ap (pat pirms) Ješua dzīves laika. Bībeles tulkojumos ir dažādas vienas un tās pašas domas izpratnes (interpretācijas), attiecīgā valodā lietotiem vārdiem vienkārši iespējams atbilst attiecīgiem senebreju vai grieķu vārdiem, kur nu vēl citāda izpratne simboliem, tolaiku kultūrvēsturisko situāciju. Katrs Bībeles izdevums, ko turat rokā, ir atšķirīgs pēc satura, un nav tiesa, ka nebūtiski. , un , bet tas notiek, ir - caur to gūst ticību, patiesības izpratni, spēku, risinājumu dzīvē.

Pareiza ir gan Bībeles burtiska izpratne, gan simboliska. Bībele ir daudzslāņaina kā sīpols. Tās studēšanas un Dievatklāsmju rezultātā izprot aizvien dziļākus līmeņus. Būtībā, katram cilvēkam ir sava, atšķirīga Bībele- kā viņš/ viņa to saprot.

Daudzi, palasot Bībeli, nodomā: ,,Šo mācību nevar pieņemt, ja tās Svētajos Rakstos ir tik daudz pretrunu. Dažas svarīgākās, piemēram, Dievs ir Mīlestība un Dievs liek iznīcināt visus kanāniešus, arī bērnus, kristiešiem nedod mieru visu mūžu, un arī mācītāji uz to nedod sakarīgas atbildes. Bībelē ir daudz pantu, kas pretrunu vienu vai otru variantu it kā apstiprina, kā arī daudz pantu, kas apstiprina pretējo, arī Jaunajā Derībā. Pirmkārt, liela daļa ir uz tulkojuma (orģināltekstā šim jēdzienam ir būtiska papildus simbola, jēgas nozīme) un senās kultūrvēstures (ja sit pa labo vaigu…) nezināšanas rēķina- mēs visam pieliekam savu mērauklu. Taču daudz ,,pretrunu’’ ir uz konkrētā panta izraušanas no konteksta rēķina. Jāizstudē visa Bībele kopumā, tiešā tekstā par tēmu un kontekstā, izprotot Bībelē pausto it kā pretējo uzskatu vienotības- nepretrunīguma (komplementāro) saturu- pretrunīgas domas (tēzes)  faktiski veido vienotu ideju (uzskatus, domu). Komplementārisms kā pieeja kādas ,,lietas’’, procesa izpratnei ienāca zinātnes jomā XX gadsimtā ar Nilu Boru, kaut arī japāņu pasaules uzskatā tas bija jau no sendienām.  Komplementārisms ir Bībeles tā saucamo pretrunu izpratnes atslēga. Bībelē pretrunu nav- tās ir mūsu izpratnē.

Iepazīstiet savu- personīgo Bībeli (tās interpretāciju)!

 

•  Kas ir dievišķā Mīlestība Agape? Ja Dievs ir Mīlestība un Visuvarens, kāpēc tiek pieļautas tādas netaisnas ciešanas un nāve?

Agape ietver sevī visus mīlestības veidus- uz savu bērnu, vecākiem, brāli/māsu, mīļoto, darbu, dabu, savu tautu, savu zemi un dzimteni, vaļasprieku, pat Zemi, cilvēci u.c.

Taču Agape ir kas būtiski lielāks par visu mīlestību summu, sistēmu ar mijiedarbību starp šīm mīlestībām. Agape ir Mīlestība uz Dievu, dievišķo, kas ir gan kā atsevišķs mīlestības veids, gan kā visu mīlestību avots.

Ja tu mīli, tad tas ir no Dieva.

Agapi jau cilvēki pazina sen, to formulēja grieķi pirms kristietības parādīšanās šajā zemē.

Taču kopš Jēzus upura nāves Golgātā caur Agapes ielaišanu sirdī kā savas dzīves vadītāju (pēc atgriešanās no grēkiem) nāk pestīšana (skat.par šiem jēdzieniem).

Kristus ir Mīlestība- Agape. Ja Kristus ir Mīlestība un ir Dievs , kāpēc Dievs liek nokaut ebrejiem visus kanāniešus ienākot viņu apdzīvotajā teritorijā, kāpēc pieļauj nokaut Betlēmes zīdaiņus, pieļauj tik daudz ļaunuma pret Ījabu (Bībeles personāžs) un dzīvē vispār? Dieva prāts nav mūsu prāts! Dievam nāve nav nelaime, bet pāreja citā- garīgajā pasaulē, un ja zīdaiņi bez nopelna- pārbaudījumiem, kārdinājumiem, kas jāiztur katram pieaugušajam, ceļa atrašanu pie Dieva un uz pestīšanu, uzreiz nonāk Debesīs- tā faktiski ir milzīga priekšrocība (privilēģija) šiem mazajiem cilvēciņiem. Tāpat Ījaba, vēlāk- Kristus mācekļu- mocekļu ciešanas un nogalināšana ir iespējas došana viņiem nonākt visaugstākajā stāvoklī Debesīs; bet tā ir cilvēka dzīves augstākā jēga iegūt labāku situāciju mūžīgajā dzīvē. Tikai ne caur garīgo egoismu, bet caur nesavtīgu došanu. Dievs ir vienlaikus radītājs un pārradītājs: ārdītājs, iznīcinātājs, arī likumdevējs un soģis. Mīlestības mūsu izpratnē labvēlīgais raksturs pastāv vienlaikus ar šīm ,,funkcijām’’.

Jēzus teicis: ,,Mīli savu tuvāko (angl.tulk. ,,kaimiņu’’) kā sevi pašu.’’ Bieži kristieši izceļ tikai ,,savu tuvāko’’, aizmirstot mīlēt sevi: veltīt laiku savai veselībai, interesēm, tuvākajiem utt. Bet kas ir tuvākais? Tas, kura dzīvi tu būtiski ietekmē. Mūsdienās ,,tuvākais’’ ir jebkurš uz zemeslodes. Un tā nav tikai evaņģelizācija vai palīdzība nabagiem tālās zemēs. Kristieši neredz saikni starp Dieva doto uzdevumu pārvaldīt dabu un mīlēt tuvāko. Mīlēt tālo tuvāko jāizpaužas savā dzīves vietā ar savu personīgo ietekmi uz pasaules (globālajām) vides un citām problēmām, piemēram, klimata izmaiņām: ēkas siltināšanā, braukšanā ar personīgo vai sabiedrisko transportu, preču izvēli iepērkoties lielveikalā, vietējā tirgū vai godīgās tirdzniecības veikalā, balsošanu vēlēšanās par partijām, kas iestājas par labklājību Latvijai, ES par katru cenu- caur netaisnīgo un nelīdztiesīgo globālo finansu- ekonomisko modeli utt.