Bībele.

Kas ir Bībele? Jūdiem (izņemot mesiāniskos) Bībele ir tikai tā daļa (savādāk sakārtota) ivritā, ko kristieši sauc par Veco Derību, ebreji- Tanaku. Lielākā daļa latviešu kristiešu paņems rokā grāmatu ar uzrakstu ,,Bībele'' kurā iespiesta iepriekšējā latviskā tulkojumā kā Vecā un Jaunā Derība un izbrīnīti, kas tas vispār par jautājumu. Viņi parādīs un teiks ,,Tā ir Bībele''. Savādāk tas ir angliski lasošajiem, kur ir padsmitiem Bībeles tulkojumu versiju, par kuru pareizību notiek karsti strīdi. Pēc tikko iznākušā jaunā Bībeles tulkojuma latviski tādi ir arī Latvijā.

Bībeles izpratnes atslēgas.

• Svētā Gara vadība.

• Lasīšanas/studēšanas motivācijas: pašpilnveide un nesavtīga došana.

• Bībeles izpratnes judaiskā (ivrīta koda) atslēga (,,daļa’’ no Debesu valstības atslēgas, ko Ješua nodeva Pēterim).

• Bībeles zinātniskais pamatojums.

• Komplementārisms- kā saskatīt papildinošo, vienojošo ,,pretrunās’’.

• Zināšanas par Bībeles tapšanas laika un vietu dabas un kultūrvēsturiskajiem, tautsaimnieciskajiem, etniskajiem utml.apstākļiem.

• Bībeles redzējums pasaules reliģisko/Dievatziņu kopējā ,,ainā’’ Bībeles tapšanas laikā un mūsdienu izpratnē: par Dievu un Debesu valstību, cilvēka/tautu dzīves jēgu un misiju, vispārējiem (universāliem) garīgajiem likumiem, visa radīšanu, izcelšanos, Zemes/civilizāciju pagātnes pagriezieniem.

Principi Bībeles izpratnei.

Patiesības princips.

Bībele ir patiesība.

Pastāv Dieva dots Patiesības apkopojums, nekur pilnīgi neapkopots, kas vairāk vai mazāk tuvs Bībeles tulkojuma versijām. Pat Vecā Derība (Tora, Tanaks) dod iespēju būtiskām atšķirīgām izpratnēm (interpretācijām), ietver dažādojamu mutisko Toru, var būt vēsturiski ,,pazaudējušas’’ kādu daļu (fragmentus?).

Bībele kā svētie Raksti gadu tūkstošos tos pārrakstot un tulkojot piedzīvojuši daudzas kļūdas, ,,uzlabojumus’’ un tīšus viltojumus.

Bībelē nav nebūt ne visa dievišķā Patiesība: matemātika, bioloģija, psiholoģija utt. Bībele nav vienīgie Raksti, kas atklāj Dievišķās pamatpatiesības- tās var būt arī, piemēram, baltu dainās, tās var atklāt zinātnieki un rakstnieki, Dieva Bērni (pravieši utml.).

Katram Dievs atklās Svētos Rakstus tik, cik Viņš pelnījis, cik Viņam nepieciešams, kādā izpratnē (interpretācijā) nepieciešams (pants var nest dažādu informāciju, tās izpratnes slāņus, vienkāršoti saprotot- maldināt (dezinformēt).

Tādēļ var teikt, ka katram sava Bībele.

Bet, vienalga, redzam, ka Bībelē rakstītais un saprastais Dieva Vārds ,,strādā’’ (iedarbojas, palīdz, dod sapratni), jo brīnumaināk- pie visām izmaiņām un tā sapratnēm, tam ir spēks, tādēļ var droši teikt, ka Bībele ir Patiesība, Bībele ir Dieva vārds.

Pārbaudiet jebkuru Bībeles grāmatas versiju, bet ticiet- Bībele ir Patiesība!

Mīlestības princips.

Cilvēka un cilvēces, arī tautas, arī sociālo grupu, dzimtu utml.dzīves misija- ne sev, savam labumam, bet kopēja uzdevuma izpildei. Nesavtība (altruisms) Dievišķās Mīlestības (Agape) pamatā. Tā sevī ietver- mīlēt cilvēku (sievu/vīru, bērnu, vecākus, draugus, ,,tuvāko’’, Bībelē- ienaidnieku), tautu, dabu/ Zemi, darbu, pašpilnveidi (izglītošanos)  un pāri visam- Dievu.

Svētīgais ienāk un paliek reliģijā nevis garīgā egoisma dēļ (tāpēc, ka dzīvē grūti, tāpēc, lai dabūtu sev mūžīgo dzīvību- arguments: ,,es’’, ,,man’’), bet, lai dotu. Garīgie egoisti neiegūs cerēto mūžībā, ja nepārveidosies (netransformēsies).  

Garīguma princips.

Ješua ir atbilde. Bībele ir atbilde (to saprotot Patiesi).

 Jautājumi: visi pamatjautājumi, kas radušies pirms Kristus inkarnācijas Ješua un pēc tam līdz mūsdienām, galvenie nākotnes risinājumi.

Pretrunu savietojamības (komplementārisma) princips.

Bībelē nav pretrunu!!!

 Pretrunas ir vai nu izpratnē (interpretācijā, tulkojumā) vai pretēju taisnību savietojumā (kā zinātnē: pareizs gan Ņūtona gravitācijas likums, gan Einšteina relativitātes teorija, gan atziņa, ka gaisma ir gan daļiņa, gan vilnis).

Izvēles- krustojuma princips.

Dievs vienmēr dod izvēli. Katrai izvēlei savas sekas. Nolemtības (fatālisma), ka būs tikai tā, kā jau nolemts, izpratne ir pareiza tikai tiktāl, ciktāl katrai no daudzveidīgajām izvēlēm zināmas sekas līdz nākošajai izvēlei krustpunktam.

Arī Bībelē aprakstītās norises varēja attīstīties savādāk: Dievs varēja ebreju tautu iznīcināt un no Mozus radīt jaunu tautu, pestīšana cilvēcei caur jūdiem varēja nākt, ja jūdi Ješua būtu atpazinuši kā Mesiju un pieņēmuši (akceptējuši) kā savējo (sākotnējais scenārijs A), vai Viņu atmeta (scenārijs B). Bet arī tad jūdiem ir atgriešanās ceļš pirms Beigu laika atvērts, tikai caur trimdu un ciešanām.

Adresāta, vietas un laika princips.

Cilvēki, kas sevi uzskata par kristiešiem vai pat tikai sāk par to interesēties, attiecina uz sevi visus Bībeles apsolījumus. Daudzi no tiem attiecas tikai uz Ješua apmācību un autoritāti saņēmušajiem apustuļiem, mācekļiem, varētu tikt mūsdienās arī attiecināti uz tiem, kuru sirdis vada Mīlestība, kas saņēmuši Svētā gara kristību. Ir apsolījumi tikai jūdiem. Ir apsolījumi, rīkojumi, kas attiecas tikai uz noteiktu laiku un vietu (piemēram, ebreju tautas ieiešanu Apsolītajā Zemē). Apsolījumus var attiecināt uz mums, bet tas jādara ņemot vērā augšminēto.  

Teksta un konteksta, Bībeles veseluma princips.

Konkrētu tekstu jālasa, ņemot vērā (kontekstā ar) pantus pirms un pēc citētās Rakstu vietas, tālaika uzskatus, tradīcijas, dzīvesveidu, tehnoloģijas, dabas apstākļus Izraēlā un Vidusjūras baseinā; jāpārzin visa Bībele, jo konkrētās vietas izpratnes atslēga varbūt slēpjas ārēji it kā ārpus tās tēmas.

Svētā Gara princips.

Jālasa Dievam izdalītā laikā, caur lūgšanu, ar intuīcijas (treniņš Rakstu apguves metodoloģijā) Svētā Gara Atklāsmes palīdzību.

Klātbūtnes (antropoloģiskais) princips.

Lai izprastu kristietību, jābūt iekšā kā vienam no ticīgajiem kristiešiem, lai saprastu Bībeli un būtu Kristus māceklis, jābūt arī jūdu- Kristus sekotāju garīgajā laukā, jābūt iekšā ebreju tautas dzīvē.

Lai spriestu par biblisku attieksmi pret baltu Dievatziņu un dzīvesziņu, jābūt iekšā arī starp folkloristiem, baltu garīguma kopējiem, par budismu- arī iekšā starp budistiem utt. Vienmēr priekšstati par citu reliģiju ir greizi, ja neesi bijis tur iekšā, vispusīgi iekšā (musulmaņi nav teroristi un islāms to nepamato, musulmaņi nav naidā pret kristiešiem; pretējo viedokli radījis novirzījies mazākums; krustneši nav Kristus sekotāji u.tml.).

Bērna (vienlaikus vienkāršības un paradigmatiskais).

Bībeles, garīgā pamatpatiesības, kas svarīgas ikkatram ir vienkāršas, ka saprotamas pat bērnam, dažreiz vieglāk bērnam nekā teologam. Bet tās pamatojas uz citu loģiku, citā uzskatu sistēmā (paradigmā), ko mazs bērns kopš viņa gara iemiesošanās vēl nav pazaudējis.

Svētdienas skolā nevajag bērnus mocīt ar vienkāršotiem (primitivizētiem) Bībeles stāstiem pieaugušo izpratnē (interpretācijā), bet kopā atraisīt viņos bērnišķo dievišķo atmiņu, skolotājam klausīties un mācīties no bērniem. 

Skolotāja princips.

Tikai Ješua Kristus bija, ir un būs SKOLOTĀJS. Pietiek ar to. Taču ir labi, ja mācekli sagatavo garīgais un dzīves Skolotājs. Vienkārši skolotājs un mācītājs ir noderīgi, bet nedrīkst pretendēt uz Patiesības devēja lomu.

 

 

Kristus Labās Vēsts un ebreju garīgo lauku pārklāšanās princips.

Lai būtu Kristus sekotājs jābūt vienlaikus Viņa Jaunās derības, Labās Vēsts garīgajā laukā (bibliski- Teltī) un  jūdu- Dieva izredzētās tautas garīgajā laukā (bibliski- Teltī) kā uzpotētiem vīnogulāja (olīvkoka) zariem, nevis mantiniekiem, it kā jūdi būtu ,,miruši’’ kā Dieva izredzētie.

Tulkojuma princips.

Bībeli nevar iztulkot: Veco Derību no ivrīta, nepazaudījot iekodēto, tikai senebreju rakstu valodā saprotamo slepeno informāciju (Pētera atslēgu), Jauno Derību- no grieķu valodas, kas ietver helēnisko izpratni un aramiešu valodu, kurā Mesija sarunājās ar vienkāršo tautu.

Bet pat šo valodu, teoloģiskās zināšanas var nedot sapratni, ja nav Svētā Gara Atklāsmes.

Ja šīs valodas nezin,

-ļoti uzmanīgi Bībeles atslēgas panti jālasa dažādos tulkojumos,

-jālasa, jāklausās Bībeles valodu zinātāji,

-jāzin citu reliģiju nostādnes toreiz un tagad pamatjautājumos (Ješua bija atbilde uz tām).

Izziņas princips. 

Lai pilnveidotos, jālieto šādi izziņas principi: personīgās attiecības ar Dievu, Bībeles un tās komentāru studijas, citi Raksti, jābūt iekšā (skat.klātesamības principu), pieredzes, zinātnes, rakstu/raidījumu, Atklāsmes, integrētais (lietot daudzus vai visus no tiem mijiedarbībā).

Jēdzieni- Ko nozīmē?

Dieva mērogi, izpausmes un klātbūtne

Dieva vārds

Ko nozīmē jēdziens ,,Dieva Vārds’’?

Absolūtais Dieva Vārds- Patiesība.

*Ješua Kristus kā Dieva Dēls- Patiesības iemiesojums

*Kristus no Pasaules sākuma

*Absolūta un pilnīga Patiesība

*Bībele

Dieva Vārds Tevī

*Tas, kā Tu lasot Bībeli Svētajā Garā, to saproti (katram savs)

*atbildes uz lūgšanām

*Atklāsmes

*dažādi raksti, cilvēku teiktais, notikumi caur Tavu Dievatziņas izpratni par to, kas ir pareizi, patiesība

Transcendentālais

Trīsvienīgs

Radītājs

Gaisma

Likumdevējs

Tiesnesis

Klātesošs visā

Dievs Tevī

,,Snaudošs’’

Aktīvs

Pieņemts kā vadītājs

Cilvēks

Cilvēces misija no Laiku (Radīšanas) sākuma

Dieva līdzstrādnieks Radīšanā- formētājs, pārveidotājs, radības cēlājs augšup.

Cilvēces misija tagad- līdz Beigu laikam

 

KAS  IR  BĪBELE?

Bībele ir vienlaikus gan ezotēriska (ieslepenotu) zināšanu, gan katram saprotamu dzīves recepšu Grāmata. Katram savs. Katrs paņem no tās to, kas viņam domāts, ko viņš pelnījis. Tas attiecas uz patieso Bībeli, gan tās kristīgā skaidrojuma (interpretācijas) tekstu.  

Priekš sevis un Tevis es tēmas (jautājumus- atbildes) iedalu pēc nozīmes 4 grupās:

-pestīšana,

-pamācības, kā dzīvot,

-Bībeles ticamība (,,prerunas''),

-pārējās.

Izšķiroša ir pirmā grupa, būtiskas- pirmās trīs.

Bībeles izpratnes atslēgas.

• Svētā Gara vadība.

• Lasīšanas/studēšanas motivācijas: pašpilnveide un nesavtīga došana.

• Bībeles izpratnes judaiskā (ivrīta koda) atslēga (,,daļa’’ no Debesu valstības atslēgas, ko Ješua nodeva Pēterim).

• Bībeles zinātniskais pamatojums.

• Komplementārisms- kā saskatīt papildinošo, vienojošo ,,pretrunās’’.

• Zināšanas par Bībeles tapšanas laika un vietu dabas un kultūrvēsturiskajiem, tautsaimnieciskajiem, etniskajiem utml.apstākļiem.

• Bībeles redzējums pasaules reliģisko/Dievatziņu kopējā ,,ainā’’ Bībeles tapšanas laikā un mūsdienu izpratnē: par Dievu un Debesu valstību, cilvēka/tautu dzīves jēgu un misiju, vispārējiem (universāliem) garīgajiem likumiem, visa radīšanu, izcelšanos, Zemes/civilizāciju pagātnes pagriezieniem.

Nav rakstisks Bībeles orģināls! Nav viena neapstrīdama teksta- pirmsbībeles. Vecākais atrastais apkopotais variants ir ap tūkstoš gadu vecs. Kā atlasīti kristiešu teksti, kuri kļuva par Svētajiem Rakstiem? Jaunajā Derībā apkopotais salikts no daudziem manuskriptiem, kas rakstīti pārsvarā jau labu laiku pēc Ješua (Jēzus) nāves ar daudzu gadsimtu atstarpi. Tajos ir būtiskas atšķirības. Kad senie kristiešu baznīctēvi izveidoja no dažādiem rakstiem vienu vienotu Jauno Derību, tajā neiekļuva daudzi agrīnās baznīcās lasītie teksti, savukārt iekļuva mazpazīstamāki ar vienu domu- lai tekstā nebūtu iekšējo pretrunu. Vēlāk Bībele vēl vairākkārt tika īsināta ne tikai šo pretrunu novēršanas dēļ. Tika no kristīgā pasaules uzskata izmestas vairākas doktorīnas, un smagākā no tām- bībeles valodā- izravētas judaiskās saknes- ,,vīna koka zari atdalījās no stumbra'', cits piemērs- atteicās no inkarnācijas (pārdzimšanas)  koncepcijas, cenšoties izņemt Bībelē visas vietas ar norādi uz to, bet... 8 pantos tā ir palikusi (par to, vai Jānis Kristītājs pārdzimis no Elija u.c.)  Ieviesās kļūdas un tīši viltojumi senās Bībeles pārrakstot ar roku- tā jau toreiz, kad tā bija tikai latīņu valodā, rodoties atšķirīgām versijām.  Kad sākās Bībeles tulkošana dažādās valodās, versiju daudzveidība uzplauka ar jaunu sparu. Līdzīgi procesi norisinājās kādreiz veidojot jūdu Bībeli (Veco Derību), lai gan tur ivrīta orģinālā atrod kodu, katrs burts atbilst skaitļiem, tādēļ manipulēšana nevar būt vēlāk izplatīta parādība.  Mūsdienās ir izveidota it kā starptautiski vispārpieņemta Bībeles versija orģinālvalodās, kādās tā tapa: sengrieķu, aramiešu (Ješua un mācekļu sarunas notika tajā, vēlāk tās tulkotas grieķiski), senebreju (ivrīta). Vai jaunais latviešu tulkojums tam atbilst? Pilnībā nē! Daudzviet agrīnos dažādu valodu tulkojumos ir ieviesušies kādu tēžu, stāstu, terminu stereotipi, un ļaudīm tie ir mīļāki nekā patiesais teksts, un tulkotājiem nav drosmes izmantot starptautiski vispārpieņemto versiju. Tā kā latviski mums tas joprojām nav un vēl ilgi nebūs pieejams. Skaidrojumi, ka visas būtiskās vietas tekstos daudzviet atkārtojas, ka iespējamās izmaiņas ir nebūtiskas, ne vienmēr ir pamatoti. Lai to pierādītu, būtu pēc kārtas jāanalizē daudzas bibliskās dogmas.  Secinājums: visas grāmatas visās valodās ar uzrakstu ,,Bībele'''ir tikai tās versijas. Vai tas nozīmē, ka apgalvojums, ka Bībele ir Patiesība, ka tai jātic pilnībā, ir nepareizs? Nē! Faktiski kaut kur energoinformatīvajā telpā pastāv nepierakstīts kanons ,,Bībele''. Un tā ir Patiesība. Tikai to drīkstētu saukt par Bībeli. Visas pārējās kā teksti ir versijas. Ja man  jautā, vai es ticu Bībeles patiesīgumam, tad es ticu šai Bībelei, nevis akli kādai no versijām. Bībeles pareizumu apstiprina fakts, ka tā ,,strādā'': dod glābšanu, atziņu un spēku pie jebkurām izmaiņām.  

Kāds bija process no Bībeles tekstu ienākšanas cilvēcē līdz Tavai izpratnei par tās tekstu- ,,Kas ir Bībele?''. 

1)Bija daudz mutvārdu vai rakstveida stāstu, daži ļoti seni, pat pirms ebreju tautas izveidošanas;

2)Tad visi tika pierakstīti vairāku tūkstošu gadu laikā;

3) Tad tie tika izvērtēti un daļu no tiem apstiprināja par viengabalainu pareizu mācību (kanonu)- Grāmatu (laikā nošķirti tas notika ar Veco un Jauno Derību);

4)Kanons tiek oficiāli kādas reliģiskas institūcijas pārskatīts, lai ne jau rediģētu nebūtiskas detaļas, bet mainot pamatuzskatus (paradigmas), attiecīgi pantus par tiem izņemot laukā no kanona;

5)Bībeles kanons tiek ar roku pārrakstīts, vēlāk- tulkots dažādās valodās, tā veidojas dažādas versijas,

6)Paralēli tiek radītas jaunas jūdu un kristiešu pamatuzskatus (dogmas) uzskatu un rīcības līmenī: kabala, mišna ebrejiem u.c., kristiešiem: Marijas kults, krusts, Ziemassvētki, dievkalpojuma (liturģijas), daudzas daļas, inkvizīcija, raganu sārti, nezinātniski dabaszinātnes atziņu noliegumi it kā pamatojoties uz Bībeli utt. Tie tiek ikdienā uzsvērti, piekopti, piemēram, kristietībā kā nozīmīgāki nekā Bībelē patiesi teiktais; un vissliktākais no visa- ačgārns Labās Vēsts skaidrojums, uzsvars (akcents) uz grēku sūdzēšanu, nevis atgriešanos no tiem atdodot savu vadību Dievam, bet pestīšana pēc Labās Vēsts ir tas, kura dēļ kristietīgai reliģijai ir jēga; tā kā šīs patiesības un rīcības tiek padarītas par pamatpatiesībām un nesaraujamu jūdaisma vai kristietības sastāvdaļu, faktiski notiek kanona (uz ko pretendē Bībele)- paplašināšana, lai gan oficiāli to tā nesauc;

7)Tālāk Bībeles kāda versija, ko lasāt un/vai pēc kuras Jums kāds viņu savā izpratnē skaidro kopā ar visu paplašināto reliģijas mācības (jūdaisma, kristietības) dogmatiku nonāk, kā psihologi to sauc, sociālās grupas vai atsevišķa cilvēka apziņas ,,melnajā kastē''. Tajā notiek precīzi neizskaidrojamas un neparedzamas, nevadāmas pārvērtības kā šovu ,,pārvērtību liftā'', un no kastes iznāk sociālās grupas vai personības sava pārliecība, kas izriet no Bībeles teksta. Jūsu vai grupas apziņā ir sava Bībele (tās versija). Kas ir šīs grupas?

-katras vēsturiskās, noteiktu pamatuzskatu sistēmas  (paradigmatiskā) laikmeta norobežotas teritorijas iedzīvotāju sava Bībele,

-katras kultūras (tautas un plašāk)  sava Bībele,

-katras konfesijas, sektas sava Bībele (ko tā akcentē, kāpēc nodalās kā sekta).

No melnās kastes iznāk Tavas vai grupas apziņā, uzskatos gan Patiesība, gan maldi. Tava personīgā vai, piemēram, katoliskā Bībeles versija nav tikai Patiesība. Dievs ir patiesība un patiesība kā pilnīgi pareizas zināšanas, uzskati ir tikai pie Dieva.

Vai ar to viss beidzas? Kādas grupas vai ietekmīgas personības, reliģiskās iestādes (institūcijas) līdzīgas subjektīvās versijas noved pie jaunie Bībeles tulkojumiem- versijām Grāmatas formā. Tā var pastiprināties gan maldi, gan notikt atgriešanās pie saknēm, neizkropļotām Bībeles pamatpatiesībām. Loks turpinās- atkal jaunā versija ,,melnajā kastē''... .

Es Bībeli vienlaikus lasu kā cilvēks, kas to analizē no daudzu mācību skatupunkta, uztverot kopējo un atšķirīgi formulēto, viena daudzveidīgā procesa (būves) dažādas šķautnes, detaļas; Svētos Rakstus studēju kā ezotēriķis, jūdaists, budists, hinduists, kā baltu Dievatziņas pārstāvis un, protams, arī kristietis. Un katras mācības zināšanas citā gaismā atklāj arī Bībelē teikto, to apstiprina un/vai maina vispārpieņemto skaidrojumu. Tā, skatot no dažādīgiem reliģiju skatupunktiem, Grāmatu grāmatas vērtība un ieguvums no tās vēl vairāk pieaug- tajā var pat garā ,,izlasīt'' izņemtās un izmainītās teksta daļas. Bībeles diženums visā pilnībā atklājas ārpus kristietības un pat tradicionālā  jūdaisma ,,prokrusta gultas'' (stereotipiem). Un tas attiecas uz visiem Svētajiem Rakstiem, kas ir kādas PATIESĪBAS, kādu visaptverošo SVĒTO RAKSTU daļa.

Tātad milzīgas izmaiņas Bībeles uztverē izraisa tās interpretācija- kā tā tiek skaidrota un saprasta. Un šeit izšķir būtiski atšķirīgas paradigmas, ar ko pamatoja gan dzīvi pirmskristiešu kopienās, gan valdnieku vai Vatikāna despotisko varu, verdzību, monarhiju, pat Hitlera režīmu, modernismu un tagad- postmodernismu.

Nākošie izskaidrojumi (interpretācijas) nosaka tas, ka, lai atbilstoši (nevar teikt pareizi) izprastu Bībeles saturu, jāzin jūdu un visa senā Tuvo Austrumu kultūrreģiona kultūrvide: uzskati, ticējumi, teosistēma, tradīcijas, likumi, darba tehnoloģijas, dabas apstākļi, jo tajā ir daudz līdzību, simbolu, kas paslīd garām: koka vai puķes suga, starpiba starp sišanu ar labo vai kreiso roku utt. Katra tauta Bībeles tekstu izpratusi atbilstoši saviem apstākļiem, mentalitātei utt., tā izveidojot reizēm greizus stereotipus par to, kas it kā teikts Bībelē. Tas nenovēršami ienāca ar citu civilizāciju cilšu evanģelizēšanu, kur savietojās pagāniskais un kristīgie pasaules uzskati. Bet līdzīgi tas ir ar katru cilvēku, veidojas atšķirīgas individuālas izpratnes. Līdz ar to katram cilvēkam it kā sava Bībeles versija. 

Bīstamākā Bībeles interpretācija ir viennozīmīgi daudzu mācītāju, reliģisko tekstu nepateiktais, ka piedošanu- glābšanu mūžīgai dzīvei var saņemt ne tikai pēc grēkatziņas, grēknožēlas, piedošanas lūgšanas Dievam, bet arī atgriešanos no grēkiem- tas ir vadības atdošanu Mīlestībai, kad vairs nevis pašama jācīnās ar vēlmi grēkot, bet ka šāda vēlme ir zudusi. Tad cilvēkam nav jāsaka kā iksvētdienas grāknožēlā baznīcā: ,,Es, nabaga grēcinieks ...). Pirmkārt, Tu esi bagāts ar Dievu Tevī, otrkārt, Tava būtība vairs nav vēlme grākot- kaut jebkurš var dažādu iemeslu dēļ izdarīt ko Dievam netīkamu, jo pat Ješua bioloģiski-psiholoģiskais runāja pret Kristus garu Viņā: ,,Tas biķeris lai iet man secen''. Te ir atbilde uz jautājumu ,,Vai kristietim ir jāievēro baušļi?'''Atbilde- nē, ja to saprot kā no malas uzliktu pienākumu, jo viņš tos ievēro iekšēji motivēts, bet baušļus lasīšana ir kā audzināšana,  tie ir kā rokasgrāmata. Iknedēļas grēksūdžu prakse- neatdalīšana no procesa, kad atgriežas no grēkiem sajaukšana ar vienkāršu Dieva bērna savas rīcības izvērtēšanu ir ļoti rupja Bībeles greiza pielietošana (interpretācija). Vispār dažādu konfesiju baznīcu dievkalpojumu norise (liturģija) kopumā ir analizējama no ,manuprāt, maigi izsakoties, neatbilstošas Bībeles lietošanas (interpretācijas).

Bībele ir pētīta kā zinātniskās pamatotības avots. Vēsture balstās uz dažādām hronikām, pat ziemeļzemju sāgām vai sengrieķu rakstiem. Lai tajās aprakstītos notikumus atzītu par pamatotiem, noteiktai daļai no tiem jābūt vai nu minētiem citos neatkarīgos vēstures avotos vai pierādītiem arheoloģiski. Un lūk- Bībeles vēsturiskā zinātniskā pamatotība uzrāda daudz augstāku koeficentu nekā daudzi  vispārpieņemtie vēstures informācijas avoti. Savukārt citas zināšanas, piemēram, sanitārijā, materiālu stiprībā (kārtis Derības šķirsta nešanai) un citās jomās, toreiz nevarēja būt zinātniski vai ar pieredzi pierādītas, kā to var izdarīt mūsdienās; tāpat Bībelē pareģotie nākotnes notikumi ir piepildījušies (pēdējais- ebreju atgriešanās no daudzām vietām Apsolītajā Zemē). Cilvēces vēsturē ir daudzi šādi neizprotamu zināšanu un tehnisko iespēju pierādījumi Rakstos (Mācībās, tautu ticējumos), pareģojumos un būvēs (piramīdas...).  Un Bībele, kuras grāmatas tapušas tūkstošgadēs un kura ir piecarpus tūkstošus gadus veca, ietver arī citu tautu ticējumus (pasaules plūdi) un reliģiskās atziņas (viens galvenais Dievs, lūgšanu, upura, svētas vietas/laika nozīme u.c.) sevi kā tādu pamatotu zināšanu avotu apliecinājusi. Tādēļ pret tajā pausto pat it kā neticamo jāizturas ar lielu pietāti, tai skaitā ņemot vērā jaunās norises Zemes ģeoloģijā, iespējamās- Saulē un mūsu galaktikā, kas, saskaņā ar Galaktisko gadu, var mūs skart.  Dabaszinātnēs, matemātikā, pat informātikā arvien vairāk sakrājies zinātnisku pierādījumu, kas nav savienojami ar evolūcijas teoriju un kura vienīgā alternatīva ir zinātniskā paradigma, ko sauc par kreacionismu, kura balstās uz saprātīgu radīšanu. Un arī šeit atrodamas ļoti daudzas alegoriskas līdzības ar Bībelē teikto.

Vai ir Patiesība, kas nav Bībelē? Lielās Patiesības daļas ir dažādu reliģiju Svētajos Rakstos, arī Dainās, zinātnes atklājumos, arī domātāju darbos, arī cilvēku saņemtajās Atziņās. Protams, ir daudz ikdienas pieredzē balstītu patiesību, bet par to es šeit nerunāju. Faktiski Patiesības daļām piemērotāks būtu jēdziens ,,taisnība'' un tad pareizāk būtu teikt: ,,Katram sava taisnība, bet Patiesība ir viena!

Kas kristiešu Bībeles variantā ir galvenais? Labā Vēsts par Glābšanu mūžīgai dzīvei, iespēja ikvienam personiski komunicēt ar Dievu. Tas ir tikai tur. Tas pāršķeļ ikviena dzīvi. Liela daļa no pārējā sastopama arī citos Svētajos Rakstos, zinātnē, kultūrā.

 

Tālāk fragments no autora sastādītās kristietības vārdnīcas:

• Kas ir Bībele? ,,Pretrunas’’ Bībelē.

Bībele ir Dieva vārds, Svētie Raksti, kas tapuši daudzu tūkstošu gadugarumā. Jūdi (izņemot mesiāniskos jūdus) par Bībeli (Tanaku) atzīst tikai to, ko kristieši sauc par Veco Derību. Jūdiem ir arī mutvārdu Bībeles daļa. Bībeles saturu jūdi lasa ar ,,atslēgu’’- kodu. Tad ziņa nebūt nav tikai tekstā izlasāmais. Daļēji ar šo koduvar/vajadzētu lasīt arī Jauno Derību.

Bībeles tekstus ir apstiprinājušas un grozījušas tālaika reliģiskās pārvaldes ,,iestādes’’ (institūcijas). Nav saglabājies neviens pilnīgi pareizs apkopots Bībeles teksts, bet katra tās sadaļa (grāmata) katrā tulkojuma variantā (versijā) tiek veidota no daudziem saglabātiem tekstiem (manuskriptiem). Vecākais pilnais Bībeles teksts tapis ap tūkstošs gadus atpakaļ, bet atsevišķi senās rakstu vietas lasāmas Kumrānas ruļļos, ko rakstījuši esēņi ap (pat pirms) Ješua dzīves laika. Bībeles tulkojumos ir dažādas vienas un tās pašas domas izpratnes (interpretācijas), attiecīgā valodā lietotiem vārdiem vienkārši iespējams atbilst attiecīgiem senebreju vai grieķu vārdiem, kur nu vēl citāda izpratne simboliem, tolaiku kultūrvēsturisko situāciju. Katrs Bībeles izdevums, ko turat rokā, ir atšķirīgs pēc satura, un nav tiesa, ka nebūtiski, bet vienalga - caur to gūst ticību, patiesības izpratni, spēku, risinājumu dzīvē.

Pareiza ir gan Bībeles burtiska izpratne, gan simboliska. Bībele ir daudzslāņaina kā sīpols. Tās studēšanas un Dievatklāsmju rezultātā izprot aizvien dziļākus līmeņus. Būtībā, katram cilvēkam ir sava, atšķirīga Bībele- kā viņš/ viņa to saprot.

Daudzi, palasot Bībeli, nodomā: ,,Šo mācību nevar pieņemt, ja tās Svētajos Rakstos ir tik daudz pretrunu. Dažas svarīgākās, piemēram, Dievs ir Mīlestība un Dievs liek iznīcināt visus kanāniešus, arī bērnus, kristiešiem nedod mieru visu mūžu, un arī mācītāji uz to nedod sakarīgas atbildes. Būtību nesaprotošam cilvēkam pretrunīgi ir abi Radīšanas stāsti 1.Mozus grāmatas sākumā. Bībelē ir daudz pantu, kas pretrunu vienu vai otru variantu it kā apstiprina, kā arī daudz pantu, kas apstiprina pretējo, arī Jaunajā Derībā. Pirmkārt, liela daļa ir uz tulkojuma (orģināltekstā šim jēdzienam ir būtiska papildus simbola, jēgas nozīme) un senās kultūrvēstures (ja sit pa labo vaigu…) nezināšanas rēķina- mēs visam pieliekam savu mērauklu. Taču daudz ,,pretrunu’’ ir uz konkrētā panta izraušanas no konteksta rēķina. Jāizstudē visa Bībele kopumā, tiešā tekstā par tēmu un kontekstā, izprotot Bībelē pausto it kā pretējo uzskatu vienotības- nepretrunīguma (komplementāro) saturu- pretrunīgas domas (tēzes)  faktiski veido vienotu ideju (uzskatus, domu). Komplementārisms kā pieeja kādas ,,lietas’’, procesa izpratnei ienāca zinātnes jomā XX gadsimtā ar Nilu Boru, kaut arī japāņu pasaules uzskatā tas bija jau no sendienām.  Komplementārisms ir Bībeles tā saucamo pretrunu izpratnes atslēga. Bībelē pretrunu nav- tās ir mūsu izpratnē.

Iepazīstiet savu- personīgo Bībeli (tās interpretāciju)!