Gavēņa laika pārdomas                       

                                                                         gaidot 20.gadadienu kopš 4.maija Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas.

Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu pienākusi!

 

Nereti man teikuši: ,,Jau tā visapkārt un presē tik daudz negāciju! Kāpēc vēl jārunā par ,,veciem grēkiem’’?

Lai patreizējo negāciju laiku pārvarētu!

Ja netiekam uz priekšu, tad no mūsu ceļa jānoveļ šis baļķis- vaina. Caur salīdzināšanos!

Latvija būs brīva tad, kad brīvi būsim mēs.

No atkarībām. No pagātnes un tagadnes naida  un noziegumu važām.

Brīvi. Pie Dieva, pie sevis un sava tuvākā mīlestības.

 

                                                                     Salīdzināšanās vajadzīga mums!

Kad Krievija Latvijai atvainosies? Būtu vismaz Pēteris man par to slikti paveikto darbu atvainojies! Lienīt, tūlīt lūdz piedošanu tantei!

Cilvēkos dziļi iesēdies priekšstats, ka atvainošanās, piedošanas lūgšana vajadzīga tam, kuram lūdz piedošanu. Gandrīz kā pakalpojums. Kā gandarījums. Un, ka tas ir kā sava veida pazemojums, sods tam, kurš atvainojas, vai pat vājuma pazīme (nu kā lielā Krievija lai atvainojas kaut kādai sīkai valstij?). Bet šī piedošanas lūgšana ir vajadzīga tam, kurš lūdz. Un piedošana vajadzīga tam, kurš piedod. Tāda ir secība. Nevis otrādi. Kamēr tu neesi piedevis, tavu dzīvi bojā apsūdzības, pat varbūt atriebības rēgs. Piedot nenozīmē atzīt nodarījumu par nebijušu, nesodāmu. Tu tikai atbrīvo sevi no izmeklētāja, tiesneša un soģa lomas, kas tevi vajā. Kaut zemapziņā. Tu kļūsti brīvs. Laicīgi un mūžībai. Un piedot var un vajag, pat ja to nelūdz. Un lūgt piedošanu vajag, pat ja uzskati, ka tāpat nepiedos. Jo salīdzināšanās vajadzīga tev. Tā, protams, vajadzīga abpusēji, bet... arī vienpusēji var kļūt brīvs. Atpestīts no vainas kļūsti, ja visas trīs: grēkatziņa (izpratne par to), grēknožēla un piedošanas lūgšana cilvēkam/tautai un pēc tam Dievam bijusi patiesa. Nepiedevis pat nedrīksti lūgt Dievu priekš savām vajadzībām. ,Ja tu pie altāra atmini, ka tev ir kas pret savu brāli, tad atstāj upuri altāra priekšā un aizej izlīgsti ar brāli, un tikai pēc tam atgriezies ziedot un lūgt’’- apmēram šāds padoms dots Bībelē.

 Nekas mani personīgi nav tik ļoti dzīvē vajājis, nospiedis, pie tam padsmit gadus, kā nepiedošana un piedošanas nelūgšana. Neko par to nezināju, Dievam neticēju... Un tad pēkšņi Pamirā nonācu starp esību un neesamību. Izjutu to drausmu sajūtu, ko nozīmē aiziet no šīs pasaules bez salīdzināšanās. Bet, kad atgriezos... Pēc daudziem gadiem Himalajos kādā kalnu klosterī ,,nejauši’’ satiku kādu latviešu dziednieku, kurš tikai paskatoties uz mani teica: ,,Tu neaptver kādās milzu briesmās Tu esi, jo Tu neesi salīdzinājies.’’ Iztaujāju viņu. ,,Bet, ko darīt, ja šis otrs cilvēks ir miris vai nesastopams?’’ ,,Tad izdari to domās un sirdī! Tūlīt! Bet, ja vari satikt, Tev nebūs attaisnojuma, ja nerunāsi!’’

Bet vaina- grēks un tā atzīšana, dziļa un visaptveroša nožēla, piedošanas lūgšana vajadzīga ne tikai cilvēkiem. Bībelē ir piemēri, kur valstis un pilsētas vai nu atgriežas pie ētikas caur Dievu (ārējās pazīmes: tērpjas maisos, smērējas ar pelniem) vai arī paliek paštaisni un saņem Dieva sodu (uguni). Tātad tas, ka ,,kolektīvs’’ grēks pastāv, atzīts arī Svētajos Rakstos. Kopš ,,liktenis’’ mani saveda kopā ar ebreju tēmu (Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.[1]), mani ,,vajā’’ kolektīvā vainas tematika. Un tad es to ,,ieraudzīju’’ ne tikai attiecībā uz ebrejiem Latvijas* kontekstā. Kad notika Talsu traģēdija, pēc tam mācītāja Dace sprediķī Kuldīgā teica: ,,Mēs visi pie tā esam vainīgi!’’. ,,Kā tā?’’, baznīcēni bija neizpratnē. Bet mācītājai bija dziļa taisnība, jo ikviens mēs Ludzā, Kuldīgā, Rīgā vai Talsos ne tikai bijām, bet joprojām esam vainīgi. Mēs esam atbildīgi par to, ka sabiedrībā ,,caur pirkstiem’’ skatāmies uz DROŠĪBU’’: nevērīgi ievērojam paši un neko nesakām citiem par darba drošības pārkāpumiem, pārmēru ātru braukšanu vai pat alkohola lietošanu tad, ja pēc tam var tikt apdraudēta veselība vai dzīvība (pie stūres, ziemā, darbā...), vedam nepiesprādzētus bērnus bez speciāliem krēsliņiem, pieļaujam elementāru nolaidību viņus nepieskatot un nepasargājot no traumām, par ko tik kaismīgi runā traumatalogs Pēteris Kļava... Bet: kad vadzis pilns, tas lūst. Kaut kur. Mēs šausmināmies, kad vienā vietā vienā reizē mirst tik daudz. Bet cik nav gājuši bojā, sakropļoti pa gadiem pēc Talsu traģēdijas tā nemanāmi, pa vienam? Daudz vairāk.

Kāpēc mums tā Latvijā neveicas? Neatkarība atgūta jau pirms 20 gadiem! Tālajā 1990.gadā nevienam tautfrontietim visļaunākajos murgos nerādījās, ka no mūsu pašu pārvaldītās brīvās Latvijas pēc pārdesmit gadiem brauks prom strādāt uz ārzemēm simtiem tūkstošu latviešu, lai izdzīvotu; ka tiks taisīti šovi, lai paēdinātu badacietēju ģimeņu tūkstošus mūsu zemē, nevis Āfrikā! Un atkal Ievai Akurāterei jādzied: ,,Palīdzi Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai, saved to kopā pie Daugavas krastiem, saved to kopā... Pat savā zemē tā neaug kā nākas...’’

Tautai šķiet skaidrs! Vainīga valdība! Vainīgas partijas! Pirms vēlēšanām vienmēr parādās tie glābēji! Bet... esam tur, kur esam.

Vainīgi esam mēs! Visi! Visi? Arī es. Arī tās ģimenes, mazuļi, kam trūkst dienišķās maizītes? Bet kā šie vecāki veidoja savas dzīves no laikiem, kad vēl varbūt laiskojās skolas solā? Un cik sirdis atvētītas pret ziedotājiem viņu doto mazumiņu, cik paceļ acis un rokas pret Debesīm patreiz? Bet vēl vairāk tādu, kas dzinušies pēc mantas, naudas, ērtībām, mantas, varas, prestiža, iekrituši atkarībās, nerūpējas par veselīgu dzīvesveidu, grib vairāk ņemt, nevis dot... Kas skaļi saka: ,,Ko man Latvija ir devusi?’’, nevis klusu pārdomā: ,,Ko es esmu devis, dodu Latvijai?’’.

 Mūsu vainas(-u) dēļ Latvijai trūkst Dieva svētības! Tas darbs, ko darām savai zemei, nenes augļus! Nesalīdzināšanās! Tas nav vienīgais iemesls mūsu neveiksmēm. Tas pat nav vienīgais lielais šķērslis mūsu attiecībās ar Visaugstāko! Bet salīdzināšanās ir tas, ar ko jāsāk. Vainas(-u) neizpratne, nenožēlošana, savstarpēji un uz ārpuslatvijas vērsta piedošanas nelūgšana un tam nesekojošas pārmaiņas mūsos- neattīrīšanās: tas ir tas baļķis, kas vispirms no mūsu attīstības ceļa jānoveļ, lai Latvija uzplauktu, latvieši kļūt par pilnvērtīgu- patiesās vērtībās balstītu tautu. 

Latviešu tautas nesalīdzināšanās! Neesam piedevuši! Nesam lūguši piedošanu! Kam? Par ko? Mēs taču esam tāda maza apbižota cietējtauta! Daudzi šinī brīdī ir sašutuši par autora uzdrīkstēšanos vainu meklēt mūsos! Jo ienaidnieku vienmēr vieglāk meklēt ārpusē: sākot no sava vīra, kaimiņa, valdības, lielas kaimiņvalsts, ,,svešajiem’’ mūsu vidū...

Lūk, saraksts, par ko ir mūsu vaina! Par holokaustu un antisemītismu Latvijā. Par 3.Atmodas Dieva uzdevumu neizpildi un pāreju no tautas brīvības garīgā satvara uz materiālo- patērētāju sabiedrību. Par negatīvismu un naidu sabiedrībā: savā starpā, daļēji- ar krievvalodīgo kopienu, pret Krieviju. Par slavas (būt ,,topā’’, ar zīmolu, stilu) un tieksmi pēc varas. Par baudkāri, iesaistīšanos šovu un nebeidzamu pasākumu virpulī pēc principa ,,maizi un izpriecas’’ (kā pirms grēku plūdiem). Par attieksmi pret savu un līdzcilvēku veselību un drošību. Par vides piesārņošanu un degradāciju, resursu izsaimniekošanu, jo Dievs dabu, savu Latvijas zemi mums uzticējis kā namturiem. Par latviešu sarkano strēlnieku ,,izcīnīto’’ un atbildīgos amatos (līdz 1937.gadam) stiprināto boļševiku režīmu Krievijai un visai PSRS impērijai, tās tautām par ciešanām un postu. Par latviešu čekistu zvērībām Krievijā, Ukrainā un citās zemēs. Par līdzdalību līvu tautas izzušanā. Par aizspriedumiem un čigānu diskrimināciju. Par tik daudzu latviešu kolabracionismu: ar vācu muižniekiem, cara valdību, ar fašistisko un padomju režīmiem. Par mūsdienu politisko prostitūciju. Par mūslaiku savas zemes pārdošanu ārzemniekiem tiešā un pārnestā nozīmē, tai skaitā politiskās, ekonomiskās un pat garīgās ietekmes (suverenitātes) atdošanu Eiropas Savienībai, Krievijai, lieliem starptautiskiem politiski- ekonomiskiem grupējumiem. Par pēdējo labprātīgo trimdu (,,Īriju’’). Par to, ka vairs tā īsti negribam būt latvieši- par attieksmi savā personīgajā dzīvē un valstī pret tautas valodu, kultūru, garīgo mantojumu, tā ieaušanu tagadnes un nākotnes reālajā dzīvē.

Tik lakonisks uzskaitījums visticamāk radīs virkni pārpratumu vai vismaz neizpratnes, tāpēc pirms autoru kritizēt, iepazīstieties ar dažiem sīkākiem skaidrojumiem raksta beigās**.

Ko darīt? Gan sabiedrībā, īpaši patriotiski un nacionāli noskaņotajā tās daļā, ticīgo vidū izdiskutēt šīs tautas sirdsapziņas lietas, līdz nonākam pie pietiekoši plašas atziņas un nožēlas. Par to jāpēta un jāraksta vēsturniekiem, aculieciniekiem, konkrētiem iesaistītajiem. Jāietver vēstures mācību programmā. Kā tauta var lūgt piedošanu? Caur valsti. Caur nevalstiskajām organizācijām. Sociālajām grupām: caur atbalsta programmām, kompensācijām ebrejiem, čigāniem, līviem. Ne kopēšanai, bet izpratnei minu piemērus, ka pozitīvā diskriminācija (priekšrocības) ir Jaunzēlandē maoriem, Austrālijā- aborigēniem, ka Vācija ar Izraēlu risina morālās un materiālās kompensācijas jautājumus...  

Protams, Latvijai ir daudz daudz vairāk pozitīvā nekā vainu. Katrai negācijai ir pretī pozitīvie piemēri: ebreju glābēji, vides sargi, pašaizliedzīgi politiķi, disidenti...To, cik brīnišķīga ir Latvija, autors pauž šim pievienotajā rakstā ,,Latvija- Dieva dārzs’’. Celsim labo! Iedegsim sveci, gaismu, nevis cīnīsimies tik daudz ar tumsu! Bet... no vainas sekām ir jātiek vaļā. Tik un tā! Te nav pretrunas!

Latviešu tautai vajadzētu ik dienas pateikties Dievam! Par savu zemi; tik daudziem: kurdiem, baskiem u.c. tās nav. Par izdzīvošanu un uzplaukuma periodiem gadsimtos un laikmetu griežos. Par garīgo satvaru un uzdevumiem, par Latvijas izredzētību būt kā Dieva ausī (protams, neesam vienīgā Dieva izredzētā tauta un zeme). Par savu valsti, neatkarību (lai kāda tā patreiz ir). Par Dieva pacietību un žēlsirdību par Atmodas garīgo iespēju un pienākumu izniekošanu.

Bet latviešu tauta nav Latvijā vienīgā, kam nepieciešama salīdzināšanās. Baznīca***, institucionalizētā kristīgā reliģija**** un jebkurš tai piederīgais Latvijā nes atbildību Dieva priekšā par grēkiem, kas veikti it kā Dieva un Jēzus Kristus vārdā, par grēkiem, kas guļ uz reliģiskajām organizācijām, uz ikvienu ticīgo*****, kurš caur savu rīcību un uzskatiem tos uztur.

Kādi ir Baznīcas grēki Latvijā? Gan kā pasaules Baznīcas daļai, gan Latvijas kristīgajai kopienai?

Par aizvietošanas teoloģiju. Par maldu mācībām- Bībeles interpretācijām un reliģiziotātes praksēm. Par reliģisko antisemītismu un holokausta pieļaušanu. Par Krusta kariem, arī pret baltu un līvu ciltīm, Labās Vēsts nešanu zaimojot, pārvēršot to par iekarošanas un apspiešanas kariem, diskreditējot Kristus Mīlestību. Par inkvizīciju un raganu, brīvdomīgo, zinātnieku dedzināšanu. Par šķelšanos un savstarpējo naidu starp konfesijām, baznīcām. Par ,,ticības’’ formālismu. Par mācītāju divkosību. Par mācītāju (īpaši katoļu) dzimumnoziegumiem. Par kolaboracionismu ar vācu muižnieku, Krievijas impērijas, fašistiskās Vācijas un padomju varas iestādēm.   

Arī par Baznīcas grēkiem nepieciešams sīkāks skaidrojums******.

Bet neskatoties uz visu to, Dievs ir ar daudziem no mums, viņš ir mūsos, viņš vada un sarga savu patieso Baznīcu. Par to Dieva bērnu pateicība! Par dzīvās ticības atgriešanos tik daudzos no mums Latvijā. Par patiesu ekumenismu- reālo kristiešu sadraudzību, sadarbību gan indivīdu, gan draudžu līmenī! Par atgriešanos pie Kristus mācības jūdaiskajām saknēm.

Bet ļaudis vērtē baznīcu pēc tās darbības augļiem pagātnē un nākotnē. Baznīcai jākļūst par sabiedrības garīgās un ētiskās, un no tā izrietošās materiālās īstenības atjaunotnes avotu. Bet tas nav iespējams bez tās attīrīšanās, šķīstīšanās. Bez grēka atziņas, nožēlas un piedošanas lūgšanas tautām/cilvēkiem un Dievam.

Ko darīt? Salīdzināšanās ir jau sākusies. Vai salīdzināšanās nāk no reliģiskajiem līderiem? Arī. Pāvests ir lūdzis piedošanu 2000.gadā, kopš 1956.gada cenšas uzlabot attiecības ar jūdiem. Par holokausta klusējošu atbalstīšanu atvainojušās vairāku konfesiju vairāku valstu baznīcas. Bet patiesā ticība sākas katra paša sirdī, reālais ekumenisms un pagātnes nokratīšana nāk ar iniciatīvu no apakšas. Kaut vai mācītāja Agra Iesalnieka darbība un izdevums ,,Menora’’!  Un tomēr, lai cik dzīva ir ticība daudziem patreiz, arī viņiem atsevišķi un kā patiesajai Dieva bērnu Baznīcai ir jāiziet visas par kristīgo sauktās baznīcas (no pagātnes uz nākotni) atgriešanās no grēkiem process.  

Mums vajadzīgs ir savs Jānis Kristītājs, kurš pietiekoši vienkārši un līdz sirdij un prātam skaļi sauktu:

,,Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu pienākusi!’’,

lai mums būtu pamats lūgt:

,,Dievs, svētī Latviju!’’

                                                                                                                                                                                                               Igo Midrijānis

*Latvija

Latvija ir latviešu tauta (baltu ciltis, kas šeit dzīvojušas) mijiedarbībā ar šo savu zemi no pagātnes uz nākotni. Latvija nav tikai šī vai ,,iepriekšējās’’ (Livonija, Kurzemes hercogiste, 1.neatkarība, Latvijas PSR) valstis, vēl mazāk to patreizējā manipulatīvā demokrātija un ES-atkarīgā, pērkamā un nekompetentā pārvaldība. Latvija- tas ir arī mūsu sociālpsiholoģiskais ,,organisms’’- kopīgā ,,dvēsele’’, ,,aura’’, mūsu garīgās būtnes- sargeņģeļi, Latvijas dievišķais satvars, līdzīgi kā cilvēkam- gars. Latvijai (arī citām zemēm) ir savi Dieva noteikti uzdevumi (misija). Latvija globālo klimata un citu pārmaiņu priekšā ir labvēlīgākā situācijā kā vairums zemju un tautu- mēs esam kā Dieva ausī. Un tieši IA jomā varētu būt mūsu patreizējā misija.

 Mēs esam piederīgi šai un šādai Latvijai kopumā, mēs izmantojam tās kopīgos nopelnus un ciešam par tās nodarījumiem (grēkiem), piemēram, holokaustu. Latviju nedrīkst nonicināt un pamest patreizējās ekonomiskās krīzes vai politiķu dēļ. Latvija ir svēta.

 

**Latviešu tautas vainas

Par holokaustu un antisemītismu Latvijā.

Tas nav tikai viens no grēkiem, jo tādēļ saskaņā ar Bībeli cilvēks, tauta, valsts nonāk zem Dieva lāsta.

Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.[2]

 Mūsu vidē dzīvoja cilvēki, kas piedalījās holokaustā. Toreiz un joprojām nav reta rezervēta vai nicīga attieksme pret ,,žīdiem’’ (turoties pie šī termina, no kura ebreji lūguši atteikties). Kāpēc no visas Austrumeiropas ebrejus veda nošaut uz Latviju? Bet  Dānijas karalis uzšuva sev dzelteno Dāvida zvaigzni un izgāja ielās, un tauta sekoja viņa piemēram, kad fašistu okupanti gribēja tā ,,iezīmēt’’ ebrejus. Ļoti daudzi zviedri cēla ebrejus laivās pāri uz Zviedriju. Dānijā holokausts neizdevās.

Par 3.Atmodas Dieva uzdevumu neizpildi un pāreju no tautas brīvības garīgā satvara uz materiālo- patērētāju sabiedrību.

Dievs mums neradīja iespējas atjaunot neatkarību, lai mēs skrietu pakaļ mantām un ērtībām, lai naidotos. Vai viņa plāns nebija Atmodas garīgumu pārnest uz materializēto Eiropu? Mūsu Atmodai bija garīgs satvars: gatavība uz upuri, nesavtība, kopējo interešu prioritāte par personīgajām, solidaritāte, vienotība, sadarbība konkurences vietā, nevardarbība, kopēja himna- tautas lūgšana...

 

***Baznīca

Jēdziens ,,baznīca’’ ir ar tik dažādiem skaidrojumiem. Sākotnēji pagāniem tā bija svēta vieta, kur dievu lūgt (slāviski- božņica). Ar to var apzīmēt ēku- kristiešu dievnamu. Baznīca- tā ir draudze. Baznīca- tā ir kādas valsts noteiktas konfesijas organizācija, piemēram, Latvijas luteriskā baznīca. Ir konfesiju apvienības Eiropas, pasaules līmenī- arī tās saucas par baznīcām. Visus, kas pasaulē sevi uzskata par kristiešiem, arī kopā varētu saukt par Baznīcu. Tādā izpratnē autors runā par Baznīcas grēku. Taču faktiski Baznīca ir visi tie pasaulē pa dažādām konfesijām izkaisītie ticīgie, kurus Dievs uzskata par saviem bērniem. 

 

****Reliģija

Reliģija ir ticība Dievam. Bet vai visas tās, kas tiek uzskatītas par reliģijām, ir reliģijas pēc būtības? Reliģija ir tur, kur Dievs ir reāls un ticība ir reāla- pilnīga paļaušanās.

 

*****Ticīgais, ticība

Ticībai var būt dažādi līmeņi:

-būt pārliecinātam par kaut ko, kas paša dzīvi neietekmē (ka Antarktīdā dzīvo pingvīni) vai par kaut ko reālu, bet uz ko nepaļaujas (pravieša Muhameda vēsturiskumu, Sātana esamību un darbību),

-paļauties uz kaut ko (ka Pēteris mani aizvedīs mājās),

-atdot savas dzīves vadību- par ticību Dievam var runāt tikai tad, ja bez iepriekšējiem līmeņiem ir arī šis,

-specifiskas prasmes- spēks- Bībelē: pārvietot kalnus, iet pa ūdens virsmu, dziedināt...

 

******Baznīcas grēki

Visus, kas pasaulē sevi uzskata par kristiešiem, arī kopā varētu saukt par Baznīcu. Tādā izpratnē autors runā Par Baznīcas grēku var runāt tādā kontekstā, ja par Baznīcu uzskata gan visus tos cilvēkus pasaulē vai Latvijā, kas sevi uzskata par kristiešiem, vai konkrētas Latvijas konfesijas: katoļu, luterāņu, baptistu u.c. virsorganizāciju.

Par grēku tradicionāli uzskata kādu nepareizu rīcību, domu vai bezdarbību. Faktiski tās ir sekas. Grēks ir ticības trūkums. Ja Baznīca vadītos no Bībeles, paļautos uz to vairāk nekā uz tradīcijām un pieņemtiem uzskatiem, tad Baznīcai grēku nebūtu.

Īss komentārs par dažiem Baznīcas grēkiem.

Aizvietošanas teoloģija ir tradicionāli uzskati kristietībā kopš Nīkaja koncila, ka ebreji ir zaudējuši Dieva apsolījumus, kas pārgājuši uz kristiešiem. Mūsdienās tas ir teoloģisku strīdu objekts, taču ir vairāki tādi Bībeles panti, kas neapstrīdami apliecina, ka ebreji nekad nezaudēs apsolījumus.

Un Es uzcelšu Savu derību starp Sevi un starp tevi un taviem pēcnācējiem pēc tevis, uz cilšu ciltīm par mūžīgu derību un būšu par Dievu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis.[3]

 

Nedomājiet, ka es esmu nācis to bauslību un tos praviešus atmest: es neesmu nācis atmest, bet piepildīt.[4]

Ebreji ir īstenais ,,vīna koks’’, bet kristieši no pagāniem- uzpotētie zari. Šīs aizvietošanas teoloģijas bīstamība ir tā, ka tā atdala uzpotētos zarus no koka- jūdaisma saknēm.

Par kristiešu reliģisko antisemītismu arī vajadzētu plašu skaidrojumu. Mūsdienās kautrīgi tiek noklusētu gan agrīno baznīctēvu, gan Martiņa Lutera uzskati, gan krustnešu rīcība Jeruzalemē Krusta karu laikā.

Par maldu mācībām- Bībeles interpretācijām un reliģiziotātes praksēm.

Kādreiz visas konfesijas ir uzskatījušas sevi par vienīgajām pareizajām. Kristus ir teicis: ,,Es esmu Patiesība...’’ Ja kāds mācītājs, mācība to apgalvo par sevi, viņi uzņemas Dieva lomu. Konfesijas pamatoti atklāj kādus būtiskus aspektus, ko citas neievēro: sabatu, runāšanas mēlēs, dziedināšanas, harizmas- dāvanas, it kā bezgrēcīgu dzīvesveidu... Bet jebkurai tik daudz no visa pārējā pietrūkst... Bet pestīšanas nosacījumus tas nemaina... Taču klausoties, kā teologi primitivizē- maldina cilvēkus par šo galveno, kas ir mūžīgās dzīvības noslēpums... Ir tik viennozīmīgi jābūt skaidram, ka pestīšana nenotiek pateicoties reliģiskajiem uzskatiem, bet pārmainītai sirdij, kas atgriezusies no grēkiem- tas ir vairāk negrib un nevar tos izdarīt... Ka tādai jaunajai personībai ir vēlme mācīties no Bībeles, tās bauslības un to pildīt, kaut arī tas vairs nav glābšanas nosacījums, kā tas bija jūdiem.

[1] 1.Mozus 12:3

[2] 1.Mozus 12:3

[3] 1.Mozus 17:7

[4] Mateja ev. 5:17