Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

 

Kad es cēlu savu telti pie Jordānas upes...

Saule iet uz vakarpusi. Ceļam savu telti pie Jordānas upes. Tāds biblisks noskaņojums. Pie Jordānas. Tā vienkārši- celt telti. Kā pie Abavas. Faktiski upe nav par to lielāka. Kaut arī ziemeļos- netālu no Hulas ielejas.

 Zaļa krastmala. Neviena nav tuvumā. Tālāk gan apmetušies arābi.

Sabats. Piebrauc 2 krievvalodīgas mašīnas. Uzceļ savas teltis tuvu mūsējām- pie krasta, pa straumi uz augšu. Nu ko, upe jau nepieder mums vieniem. Tin makšķeres. Zvana. Dzirdu, ka saka: ,,Aizsitām foršu robu. Brauciet!’’ Nepaiet ne stunda, kad ierodas vieglo automašīnu karavāna. Apbūvē visu upmalu. Skrien bērni. Klaigā jaunieši. Skraida suns. Skan krievu mūzika. Kaut kur dzirdēts scenārijs- atbrauc daži, ja redz, ka labi, vesela varza klāt. Un tad jau pirmiedzīvotāji, tas ir šoreiz mēs- ir par traucēkli. Jaunieši jau gandrīz grib pārvietot mūsu mantas un divriteņus, kas tiem traucējot.  

Atpūta dabā?! Mūsu ar Gati izvēlētajā klusajā stūrītī!

Atbraucēji grib krieviski parunāt. Pēc Gata: ,,Speak English!’’ (runājiet angliski) saziņa pārtrūkst, kad viņš noliedzoši atbild uz jautājumu, vai tiešām šovakar no šīs vietas nevāksimies prom. Es jau automātiski būtu atbildējis krieviski, bet Gatis tiešām krieviski neprot un pat Rīgā darbā ar saviem krievvalodīgiem darbabiedriem runā angliski. Nākas to pašu valodas politiku ieturēt arī man. Bet viņi jau ātri atkož, kas mēs par putniem. Paštaisītas teltis no izpletņa auduma, mugursomas- rāmenes: tipisks padomju laika 1980. gadu inventārs. Kāda no ,,kaimiņienēm’’ dzīvojusi Rīgā un ,protams, atpazīst mūsu latviešu valodu. ,,Simpātijas’’ šķiet abpusējas. Sevišķi, kad atļaujos tādu nekaunību, ka eju Jordānā peldēties tajos dažos kvadrātmetros, kur var nokļūt ūdenī, bet šajā vietā pilns ar makšķerauklām. Viens sēd krastā un rūpīgi vēro- vai neuzķeršos uz āķa. Nekā! Nākas vien cerēt uz lielajiem samiem. Dažu labu jau kāds arī no tiem noķēra.

Mijkrēslis. Tiek iemesti naktsāķi. Mums ar Gati šis tirgus apnicis. Ejam pastaigāt gar upes atteku. Cik te daudz brīvu jauku teltsvietu! Ja būtu zinājuši! Pastaigā mūs apņem nakts burvība. Sisināšana. Smaržas. Gatis atguļas svaigā sienā. Dienvidu zvaigznes. Ir jau labi. Esam ļoti noguruši un tūlīt iesim gulēt. Lai jau šie makšķerē. Tas netraucēs.

Kad atgriežamies, mūsu telts galā uzklāts kopgalds. Mūsu caurspīdīgās telts virzienā notēmēti 2 uz statīva uzstādīti prožektori. Šnabītis. Skaļas balsis. Anekdotes. Smiekli. Tā kā aizmigt nevar, paskatos uz situāciju no kuriozā skatpunkta. Tu uzcel telti jaukā pļaviņā pie upes, kur neviena nav. Un pēkšņi atrodies rampu gaismā gandrīz rokkoncerta troksnī. Kad vēl piedzīvošu tādu brīnumainu pārvērtību? Man nav nekas pret krievvalodīgajiem ebrejiem, un upes krastā var atpūsties visi, bet vai šī rīcība nebija nedaudz netaktiska? Padomju krievs ir un paliek krievs, pat ja viņš ir ebrejs. Precīzāk- homo sovjeticus.

Vienmēr jau ir izņēmumi. Viena ģimene ļoti labvēlīgi pret mums noskaņota un varbūt grib kaut kā izlīdzināt šo okupācijas situāciju. Viņi ir velotūristi un ūdenstūristi. Padomju gados šuvuši tādas pašas teltis kā mūsējā, nesuši tādas pašas rāmenes. Vīrs pat nereaģē, kad savējie apsauc, lai ar mums nekomunicē. Runājam, kur ceļojuši. Kur viņi ceļo tagad. Kā pārcēlušies, kā iekārtojušies Izraēlā. Vīrs saka- tas taču normāli, ka visiem krievvalodīgajiem Latvijā jāprot latviski. Man taču Izraēlā arī jāprot ivrīts! Sieva piedāvā tēju, pārslas. Savējie savējos pazīst- un tautībai te nav nozīmes. Cik PSRS laikā neesam kopā braukuši un tusējušies ar īstiem krievu ceļotājiem? Tā ir ļoti forša, izpalīdzīga, draudzīga, solidāra ,,tauta’’- tūristi.

Kad kaimiņi izklīst apskatīt savas makšķeres, klusumam nav lemts iestāties- no kalniem atskan vareni pērkona grāvieni, atblāzmo zibens. Jau svīst gaisma, kad jezga norimst. Iemiegu. Uztrūkstos no grabināšanas. Lietus! Šī telts pret to pilnīgi neaizsargāta. Plēve nav uzklāta! Vēl trakāk- tā jāsameklē mugursomas dibenā. Ar Gati lecam laukā, izritinām plēvi, piespraužam ar knaģiem to pie jumta. Naktsmiers.   

Nākošais vakars patiešām jauks. Esam uzcēluši savu telti pie Jordānas vēl skaistākā pļaviņā.. Pie paša krasta aug krūmi un koki, nedaudz nostāk zaļo zāle. Bet šī oāze nav plata. Tālāk- viss izkaltis. Upe straujāka un šaurāka. Daži metri. ,,Pelde’’: iebrienam līdz ceļiem ūdenī, pieķeramies pie akmens un ceram, ka mūs neaiznesīs vēl lielākā krācē. Kamēr mēs tā ,,karājamies’’, tuvojas ūdentūristi. Arābi! Vai netrāpīs ar laivu vai vismaz airi pa galvu? Nē! 

Pretējā krastā saule brīnišķi izgaismojusi Golānas augstieni. Gatis kāpj kalnā to fotografēt. Man gribas mieru un apceri. Gulēt teltī pie upes šalkoņas Gruzijā, Krievijā, Latvijā- pašsaprotami. Bet Izraēlā?! Līdz šim visas straumju vietas mūsu ceļā bija sausas. Jordāna- vienīgā upe ar ūdeni. Bet arī ne līdz Nāves jūrai. Pie ,,ietekas’’ tā jau gadiem sausa pat palu laikā.

 Jau satumsis. Sēžam pie pašas straumes uz noliekšos stumbra un baudām vakaru. Šī mazā ūdens stīdziņa pie manām kājām! Tu veldzē visu Svēto Zemi. Tu- strīdus ābols un izdzīvošanas ķīla divām valstīm- Izraēlai un Jordānijai, ar pretenzijām- tavs sateces baseins svarīgs arī Sīrijai. Vai mēs Latvijā apjēdzam savu bagātību: upes, ezeri, gruntsūdeņi un artēziskie ūdeņi? Mums ir pārpilnām dzīvības resurss- ūdens, kas nepietiek pasaules lielākajai daļai. Mums zaļa pļava ir nevis šaura strēmelīte gar ,,vienīgo’’ upi, bet visa Latvija. Mums mežā katrs koks nav jāiestāda, pievadot tam pa caurulīti ūdeni ar punktveida apūdeņošanas metodi. Mūsu lauki un dārzi nav akmeņu bruģis. Mūsu pakalni nav kaili bez augsnes. Ja gribam- varam tūlīt art un sēt. Laista lietus. Bet.. varam audzēt kūlu. Ebreji nekad nebūs tik bagāti, ka varētu to atļauties.

Mana Latvijas zeme! 

Nākošajā rītā atkal līst. Pirms sāk spīguļot saulīte, pirmoreiz paspējam uzvilkt pretlietus tērpus. Tikko visu esam savākuši, nāk ragulopu bari. Brīnās. Baidās. Mūk. Esam izjaukuši viņu dzeršanas rituālu.

Tā- esam uz ceļa. Pa šo grants seguma paplašinātu taku autosatiksmes nav. Nogāzē zied krāšņas puķes: sarkanas, dzeltenas, baltas... Tuvumā un tālumā ganās lopiņi. Nav cilvēku, būvju. Stundām ilgi mēs esam vienīgie civilizācijas pārstāvji. Dziļi lejā krāc zilā Jordāna. Kanjons kļūst aizvien stāvāks, augstāks, putas- baltākas. Lidinās un dzied putni. Tāds miers! Sēžam un negribas vairs nekur doties. Nekad nebūtu iedomājies, ka tāds savvaļas plašums iespējams pašā Izraēlas centrā- netālu no apdzīvotā un tūristu nodeldētā Kinereta ezera krasta!

Laime beidzas ātrāk nekā domāts. Divas dienas kopš Hulas ielejas ziemeļu gala esam ceļojuši pa dabu bez automašīnām. Kad manam skatam pie kājām no skatpunkta paveras viss Kinereta ezera klajs, pēkšņi mīkstais. Un atkal mistika. Trim velokamerām pēc kārtas. Viena no tām pēc uzlikšanas piepūšas uz ar blīkšķi izsprāgst manā acu priekšā. Atkal pārņem besis kā pirmajā dienā- nu cik var! Labi, ka šeit vismaz skaista panorāma. Sāk cepināt. Nebraucot nedzesējas.

 Beidzot esam lejā un varam iegremdēties ezera viļņos. Un skatiens var kavēties pie Jēzus mitekļa Kapernaumas piekrastē un Kalna svētrunas nogāzes. No dabas svētnīcas esam nokļuvuši vietās, kur Jēzus staigāja, sludināja, darīja brīnumus. Kur pārklājies Debesu valstības neredzams plīvurs.

Igo Midrijānis.