Latvija. Igo Midrijānis.

Igo Midrijānis.

Rakstu sērija.

Skola- pārmaiņu ģenerators sabiedrībā.

Daudz raksta par pārmaiņām izglītībā, bet ne par izglītību pārmaiņām.

Bet vai nepieciešamā izglītība vēlamajām un iespējamām pārmaiņām

Latvijā, pasaulē nenoteiks, kādas ir nepieciešamas pārmaiņas izglītībā?

Pārmaiņas. Ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīgai Latvijai un pasaulei.

7.raksts

Izglītība pārmaiņām.

Saīsinājumi:

Atmoda (Garīgā un Pilnvērtīgas attīstības Atmoda)

Ilgtspējīga attīstība (IA)

Neilgtspējīga attīstība (neIA)

Pilnvērtīga attīstība - ilgi pilnvērtīgi turpināties spēja, specifisks autora IA skatījums (PA)

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai (IIA)

Izglītība pilnvērtīgai attīstība (IPA)

Vides izglītība (VI)

Izglītība pārmaiņām (IP)

Pilsoniskā sabiedrība (PS)

Nevalstiskās organizācijas (NVO)

Ievads.

Šis ir septītais raksts no 7 par pārmaiņām XXIgadsimtā un to, kas par tām jāzin, kā jārīkojas patreiz. Protams, daudzas pārmaiņas būs pārsteigums, tās ir neprognozējamas, bet tomēr- patreiz pasaule ir paredzamāka nekā jebkad agrāk, jo cilvēcei ir tikai 2 alternatīvas- ilgtspējīga attīstība vai degradācija. Šis raksts ir veltīts izglītībai pārmaiņām (IP)- vienam no pamatuzdevumiem, kā varētu pagriezt(-ties) pārmaiņas vēlamā virzienā.

Izglītība pārmaiņām (IP) ir izglītības ilgtspējīgai attīstībai (IA) specifisks virziens, kas visu saturu samēro ar iespējamām pārmaiņām pasaulē un Latvijā, ar negatīvo pārmaiņu bremzēšanu, tā seku mazināšanu vai novēršanu, pielāgošanos tām un pozitīvo pārmaiņu veicināšanu un izmantošanu. PI ir izglītība par pasauli, sabiedrību, kas nelīdzināsies patreizējai, ko nevar izprast ar patreizējo pieredzi interpolējot patreizējās tendences, cerot, ka tās var turpināties ilgi.

Raksts tapis rūpēs par Latviju. Bet Latviju, pirmkārt, ietekmē pārmaiņas pasaulē kopumā, bet tikai, otrkārt, iekšējie procesi.

Viskonkrētāk šajā rakstā es domāju par IP Latvijā. Taču tai var būt nacionāla un starptautiska nozīme: reģionāla (Baltijas jūras baseins, ES) vai pat globāla.

Iepriekšējos rakstos noskaidrojām, kāpēc un kādas pārmaiņas gaidāmas, uzzinājām, ka ceļš uz turpināties spējīgu (ilgtspējīgu) attīstību var būt tikai kā pāreja no postmodernās patērētāju sabiedrības uz pēcpostmoderno vērtību sabiedrību caur Brīnumu, un tas var būt nevis kā patreizējā attīstības virziena turpinājums, bet pagrieziens pretējā virzienā. Šī pagrieziena priekšnoteikums ir Atmoda. Mēs esam iepriekšējā rakstā arī uzzinājuši par Atmodas tuvinātājiem un iespējamiem līderiem- pārmaiņu aģentiem. Ja viņu kaut kādas formas izglītība ir iespējama, tad tā ir noteikti visnozīmīgākā mērķgrupa.

Galvenais rīks, kā veicināt pagriezienu jebkurā jomā uz vēlamo, ir IZGLĪTĪBA. Latvijas izglītības sistēma, skolas un skolotāji (ar daudziem pozitīviem izņēmumiem) izglītību pārmaiņām(IP) neveicina tādā mērā, kā tas būtu nepieciešams- ne tradicionālā ilgtspējīgas attīstības izpratnē, ne ķeroties pie garīgiem, nacionāliem, sociālpsiholoģiskiem līmeņiem, ne runājot par XXI gadsimta iespējamiem izaicinājumiem.

Diemžēl autoram īsā rakstā nav iespējams celt priekšā pat galvenos savas maģistratūras, doktorantūras pētījumus- pierādījumus par šo tēmu. Tādēļ atvainojos, ka dominē secinājumi, apgalvojumi.

Pētījumu rezultātā esmu izstrādājis šo vektoru modeli. No tā izriet, ka celā uz ilgtspējīgu attīstību un attiecīgi izglītībā ilgtspējīgai attīstībai ir 2 radikāli atšķirīgi etapi ar būtiski dažādām motivācijām, argumentiem, uzdevumiem, mērķgrupām. Tā kā neskatoties uz ilgtspējīgai attīstībai veltītiem vārdu, dokumentu, projektu plūdiem, arī daudziem reāliem darbiem (daudzie vektori IA virzienā), pasaulē pašreiz pārsvarā turpinās neilgtspējīga attīstība (vektori neIA virzienā un apakšējais rezultējošais vektors) , tad tagadējais (vektors virs ,,NeIA stāvoklis') aktuālais uzdevums pieaugušo, īpaši lēmumu pieņēmēju, ietekmīgo cilvēku un arī daļēji skolēnu, studentu izglītībā ir bremzēt šo tendenci: konkrēta apmācība ar sociāli- ekonomiskie argumentiem, kā vienlaikus celt savu, vietējo dzīves kvalitāti un aizsargāt arī vidi (ēku siltināšana u.c.) bez globālas moralizēšanas (Tavs pienākums klimata izmaiņu mazināšanā utml.). Tas ir tā saucamais abpusēja ieguvuma (angl.vin-vin) princips, kad no projekta gūst gan peļņu vai mazākus izdvumus, gan ērtības, gan tiek veicināta vides aizsardzība. Un šādu iespēju ir tik daudz. Savukārt daļu skolēnu, skolotāju būtu jāgatavo pagrieziena brīdim uz ilgtspēju (vektora raustītā līnija maina virzienu)- kas jāveic, lai piemērotos klimata izmaiņām, saglabātu latviešu tautu Latvijā pasaules ekoloģiski- ekonomisko bēgļu plūdos u.c., bet- jo īpaši- dzīvei, kas nebalstās uz patērētāju sabiedrības vērtībām, vajadzībām.

Īpaša loma šī pagrieziena sagatavošanā un 2. etapā būtu pārmaiņu aģentu sadarbībai un izglītībai.

1.Āķis lasītāja lūpā- kur problēma?

Vai tad tas nav pašsaprotami, ka skola gatavo jauno paaudzi, kā dzīvot pārmaiņu sabiedrībā? Par ilgtspējīgu attīstību arī māca. Ir visādi vides projekti... Kur problēma?

Jā,tas tā ir- bet izglīto par tādām pārmaiņām, ja... turpinās patreizējās tendences: informācijas sabiedrība, tehnoloģiju pilnveide un maiņa, labklājība un peļņa kā darbības motivācija, izpratne, ka attīstība ir kaut kas vairāk, saglabājas gandrīz pietiekoši kvalitatīva dzīvesvide un resursi, globāls miers...

Tāpēc tomēr vēlreiz jāatskatās uz pārmaiņu būtību.Dilemma- degradācija vai augstāka kvalitāte ir gan mūsu civilizācijas, gan katras tautas, valsts, pilsētas priekšā, tā attiecas arī uz ikviena dzīves jēgas piepildījumu- katra cilvēka atstājamo pēc sevis. Zemes ilgi turpināties spējas, kuras dabas un sociālās robežas civilizācija ir pārkāpusi, atjaunošanās ir neizbēgama. Jautājums ir, kad kausā iekritīs pēdējais piliens, kad vadzis būs pilns; un kas notiks ar civilizāciju (global village)- vai tā pārveidosies par pilnīgāku, piemērotāku dzīvei uz Zemes vai... Lai gan pasaule uz apzinātu ilgtspējīgu attīstību nevirzās, tā škiet pat utopija, tomēr Krīze vai Brīnums (neparedzamu daudzu apstākļu sakritība) var to padarīt par realitāti.

Šī raksta tēmas dziļākā būtība- izglītība latviešu tautas, Latvijas zemes un valsts, sava novada izdzīvošanai, XXI gadsimtā pagrieziena uz pārmaiņām brīdī nevis turoties pie pasaulē vairs ilgi neiespējamā ceļa uz pēc labklājības skrejošu patērētāju sabiedrību, kas balstīta uz relatīvi lētu resursu pārpilnību, dabas pakalpojumiem par velti, dabas spēju pašattīrīties un akumulēt lielu piesārņojuma daudzumu, uz miljardiem Zemes un simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju atstāšanu nabadzībā, lai turīgajās zemēs liela daļa iedzīvotāju peldētu pārticībā, bet izvēloties uz citām vērtībām orientētu dzīves kvalitāti- pilnvērtīgu attīstību.

Nav šaubu, ka ne pasaule, ne Latvija labprātīgi no pašreizējās ,,attīstības'' neatteiksies,... kamēr vien tā būs iespējama. Un ne jau izglītība var panākt tik fundamentālu vēlamo pagriezienu (skat.attēlu) no patērētāju sabiedrības un ilgtspējīgas attīstības kā pilnvērtīgas attīstības sabiedrību, kā līdz šim uz to paļaujas, bet tā ir galvenais veids, kā to veicināt. Vēlamo pagriezienu var panākt tikai Brīnums, kā to noskaidrojām iepriekšējos rakstos. Latvijā izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir arī izglītība uz nacionālā kā milzu vērtības ieaušanu nākotnē, nevis, kā nereti uzskata, tikai pagātnes iekonservēšanu folklorā, muzejā vai ar norobežošanos no krievalodīgajiem, no ES, nesaskatot tautas mentalitātes, garamantu saikni ar šodienu un rītdienu: tautsaimniecību, demogrāfiju, pārvaldi...

2.Izglītība pārmaiņām izglītības sistēmā.

Kas ir izglītības sistēma?

Kas ir sistēma? Daudzu elementu mijiedarbība. Sistēmas darbībair pakļauta noteiktiem likumiem, to nevar voluntāri- kā ienāk prātā, salikt un vadīt. Sistēma ir, pēc jaunākajām atziņām, arī pašregulējoša: var pati sevi pilnveidot, paplašināt (piemērs- globālais internet tīmeklis), izmainīt, atjaunoties (sistēma- plēsēji upuri dabā), degradēties un sabrukt (kolapses modelis- lokāla vai globāla ekoloģiska katastrofa, piemēram savanas kļūšana par tuksnesi Sāhelā). Sistēma nav lineāra cēloņsakarību ķēde, kad kaut ko mainot, sasniegsim noteiktu rezultātu; sistēmā ar laika nobīdi pēc vēlamā rezultāta var iestāties cits- vēl nevēlamāks, piemēram, lauksaimniecībā palielinot strauji ražas ar intensīvās vai līduma lauksaimniecības palīdzību.

Kuri ir izglītības sistēmas pamatelementi un galvenās saites izglītības pārmaiņām kontekstā?

It kā tūlīt gribētos ķerties pie Izglītības un Zinātnes ministrijas struktūras, tās pakļautībā esošo Latvijas skolu tīklu kopā ar mācību iestāžu dibinātājiem- pārsvarā pašvaldībām, pie augstskolām; pie mācību standartiem, skolotāju kvalifikācijas, pārbaužu kvalitātes, pie finansējuma sadales un apjoma...

Bet- pārmaiņām mums jābūt gataviem tuvākajos gados, bet skolu produkcijas raža ietekmēs sabiedrības virzību ne ātrāk kā pēc 10-15 gadiem. Un vispār- cik liela ir formālās izglītības sistēmas ietekme uz skolēnu motivāciju, pārliecību, vērtībām, atbilstošu rīcību? Vai drīzāk nepastāv dalījums- jaunieša skolas un ārpusskolas dzīve, ko formē paša pieredze (liktenis), ģimene, draugi, internets, TV...? Kas var sagatavot jaunieti pārmaiņām?

Domājot par mūžizglītību pārmaiņām izglītības sistēmā, tā būtiski atšķirsies, piemēram, no profesionālās izglītības, vispārējo zināšanu un prasmju apguves turpmākām studijām u.tml., mums šajā izglītības pārmaiņām sistēmā it kā jāietver visa dzīve, vienlaikus izdalot prioritāros elementus un galvenās mijiedarbības saites. Mēģināšu dot savu versiju:

-pašpieredze caur vidi (sociālpsiholoģisko- te ietilpst attiecības ar draugiem, klasesbiedriem, vecākiem), idejisko/ticības/pārliecības vidi, ekonomisko, nacionālo, dabas u.c.vidi), notikumiem,

-iedzimtība,

-ģimene,

-skola (bērnudārzs, augstskola)

-internet u.c.plašsaziņas līdzekļi,

sadzīves apstākļi un darbs,

-citi.

Vispārīgi tāda varētu būt prioritārā secība, bet tā var ļoti individuāli atšķirties atkarībā no vecumposma un dažādiem apsākļiem. Par saitēm- galvenais, cik tās ir papildinošas vai konfliktējošas, neitrālas. Lai ietekmētu mūžizglītības sistēmu ilgtspējīgai attīstībai, jāizvēlas nevis svarīgākos elementus un saites, bet tos, ko var visefektīvāk ietekmēt: skolu un dažus neformālās izglītības veidus specifiskām mērķgrupām.

Kas ir izglītība ilgtspējīgai attīstībai un IP?

Jebkura izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir faktiski arī izglītība pārmaiņām, tā domāta gan šodienas soļiem uz ilgtspēju, gan nākotnei. Izglītība pārmaiņām XXI gadsimtā tās šaurākā izpratnē ir par procesiem, ko vēlamies veicināt un kurām nāksies piemēroties nākotnē visās izšķirošajās dzīves sfērās (arī ārpus formulas: vide, sociālais, ekonomiskais) un mērogos, ne tikai globālā (arī ģimenes, pagasta, Latvijas, Baltijas jūras...).

Izglītības ilgtspējīgai attīstībai ir mācība par izdzīvošanas un dzīves kvalitātes nodrošināšanu .

Tā ir gan praktiska, ar patreizējām vajadzībām motivēta, gan arī izglītība par pasauli, sabiedrību, kas nelīdzināsies patreizējai, ko nevar izprast ar esošo pieredzi.

Jāprot izglītībā gan īstenot ilgtspējīgas attīstības principu par vienlaikus sociāli-ekonomisko ieguvumu un devumu dabas aizsardzībā patērētāju sabiedrības vēlmju ietvaros (angl.vin-vin princips), gan tuvināt pagriezienu no tās uz vērtību sabiedrību (skat.attēlu).

Kāda ir IIA un IP Latvijā patreiz?

To, ka situācija Latvijā izglītībā ilgtspējīgai attīstībai (IIA) ir neapmierinoša, liecina nesenais UNESCO pētījums. Skolas darbības centrā nav izglītība Latvijas, mūsu tautas, caur to arī pasaules ilgi turpināties spējas (izdzīvošanas) izglītībai. Ne tikai turpmākai eksistencei, bet dzīves kvalitātes pilnveidei un pārveidei no patērētāju sabiedrības uz garīgo, cilvēcisko attiecību, altruisma, kultūras, nacionālo vērtību prioritāti. Ir daudzi fragmenti. Nav kopainā visas galvenās mijsakarības, ko varētu dots atsevišķs mācību priekšmets.

Par iespējamām pārmaiņā IIA ietvaros atsevišķās tēmās, piemēram, par klimata izmaiņām ir pieminēts, pat ko darīt pašam, lai mazinātu ietekmi uz siltumnīcas efektu. Bet plašākas izglītības par pārmaiņu komplekso un visaptverošo raksturu, mērogiem, tā ietekmi uz dzīvi, ko darīt patreiz, nav. Faktiski var teikt, ka IP Latvijas skolās nav!Vispārinot- nav izglītības par mūsu nākotni un kā tajā (iz)dzīvot, un kā to varam veidot šodien.

3.Kādai jābūt izglītībai pārmaiņām?

Izglītības pārmaiņām (IP) veidi

Izglītības pārmaiņām (IP) kā izglītības ilgtspējīgai attīstībai (IIA) 2 veidi, kas atbilst atšķirīgiem pamatuzdevumiem (skat.attēlu- dažādi etapi):

1)patreizējās neilgtspējīgās attīstības (neIA) bremzēšana,

2)pagrieziena sagatavošana, vadīšana un atpakaļceļa sistēmas ilgi turpināties spējas virzienā ievadīšana- izglītība pilnvērtīgai attīstībai (IPA).

Katram veidam ne tikai atšķirīgi uzdevumi, bet arī dažāda motivācija (argumentācija), mērķgrupas, izglītības formas izglītības sistēmā un metodes.

Izglītības pārmaiņām motivācija un argumentācija

Vides izglītības (VI) un izglītības ilgtspējīgai attīstībai (IIA) nerezultivitāte saistīta at tās paradigmu- informēsim, cik pasaulē ir slikti un kas draud, ko katram kopējās lietas labā jādara, un visi tā darīs; citiem vārdiem- padarīsim visus aiz bailēm zaļus, no tā mainīsies ētika un vērtības, un tad operēsim ar ideālistiskie vides apziņas argumentiem Šo ilūziju atzinis arī ekoloģiskās katastrofas draudu atklājējs Deniss Medouzs ,,1972.gadā biju izbrīnīts, jo cilvēki uzskatīja ka nav nekādu [ekoloģiskās kapacitātes- nestspējas] robežu. Sākotnēji mēs pieņēmām, ka cilvēki ir vienkārši neinformēti. Ja mēs spētu iepazīstināt viņus ar faktiem, viņi mainītu savus uzskatus'. Diemžēl nekas 40 gadu laikā nav liecinājis, ka cilvēki būtu mainījuši savus uzskatus un mainījušies'' (Vide un IA) 26lpp. Tātad jāmeklē principiāli jauna paradigma.

1) Tā paredz, ka, lai bremzētu patreizējo neIA:

-kā motivācija un argumentācija globālo vides draudu vietā jāizmanto personīgie u vietējie sociāli- ekonomiskie argumenti (labklājība, drošība, veselība, komforts, karjera, vaļasprieki, tālākizglītība, normatīvo aktu prasības...), kas balstās uz konkrētu mērķgrupu vērtībām un vajadzībām;

-kā mērķgrupa jāizmanto ietekmīgi cilvēki, studenti, skolotāji un pasniedzēji, skolnieki un arodskolu audzēkņi, zemnieki un meža īpašnieki, NGO aktīvisti;

-kā mācību formas efektīvas ir studiju apļi, demonstrāciju centrs, ceļojumi, publikācijas, māksla (filmas u.c.), spēles...

2)iIzglītībā pilnvērtīgai attīstībai (IPA):

-kā pamats motivācijā: garīguma un dzīvesdarbības principa integrēšana, balstīšanās uz ideālistiskiem garīgiem (t.sk.reliģiskiem), ētiskiem, vērtību, vides apziņas argumentiem un motivāciju;

-mērķgrupas: gan kā izglītības devēji, gan izmantotāji pašpilnveidei kā dominējošā grupa ir pārmaiņu aģenti;

-ticīgie;

-zaļie un sociālo kustību interesenti,

-daļa jaunatnes un izglītotāju.

Izglītības pārmaiņām mērķgrupas.

NeIA bremzēšanai

Mērķgrupa- ietekmīgi cilvēki efektīvāka būtu līmenī, kas nav pakļauts manipulatīvajai demokrātijai; diemžēl pēc administratīvās reformas tā nolaidās līdz novadu politiķiem, tādēļ tādi varētu organizēties vietējās iniciatīvas grupās, kas apvienotu bijušos pagasta deputātus, uzņēmējus, aktīvākos zemniekus, NGO līderus. Bet pat pēc šīs idejas veicināšanas caur Latvijas Lauku attīstības plānu, tas reti kur notiek- nav mūsu mentalitātē sadarboties. Savukārt kooperatīvi un profesionālās asociācijas aizņemtas tikai ar savas jomas bīdīšanu. Politiķi (pa lielam) strādā ,,savas politikas'' virzienā. Kas šo stāvokli varētu mainīt? Efektīva un efektīga iniciēšana no augšas- Ilgtspējīgas attīstības centrs, kas veiktu arī metodisko palīdzību, kopēju projektu un politiskās darbības koordinēšanu. Tāds varētu veidoties ap IA tehnoloģiju demonstrācijas, izglītības un izpētes centru, kas, atšķirībā no Eiropā populārajiem videi draudzīgu tehnoloģiju attīstības centriem, piedāvātu tikai mūsu apstākļiem ekonomiski un sociāli pieņemamus, plaši Baltijas valstīs īstenojamus projektus. Tā tiktu integrēta ietekmīgo cilvēku mērķgrupa un sabiedrības ar specifiskām interesēm: ēku būve vai siltināšana, lauksaimniecība, meža apsaimniekošana u.c.- centra apmeklētāju izglītība, plus augstskolu, arodskolu audzēkņu studijas.

Formālās izglītības dalībnieki it tie, kuriem iespējams vairāk vai mazāk piespiedu kārtā dot sistēmiskas zināšanas un prasmes par IA lietderīgumu no sociāli- ekonomiskajiem aspektiem un kā to īstenot.

Sabiedrība vispār(general public), kas līdz šim IIA aiz jaunatnes tika uzskatīta par otru nozīmīgāko, ir vismazāk ietekmējama, jo ,,kas der visiem'', tas neder nekam. Sabiedrību kopiemā tomēr ir vērts informēt, nevis sistēmiski izglītot, lai no tās citās mērķgrupās ,,izķeksētu'' interesentus. Izņēmums ir specifiskas akcijas, piemēram, uzsākot pilsētā atkritumu dalītu savākšanu.

IPA- pagriezienam uz IA

Veicināt pārmaiņu aģentu veidošanos, darbību sava novada, Latvijas ilgi turpināties un pilnveides iespējai globalizētajā pasaulē arī mūsdienās ir gan skolas, gan pieaugušo izglītības sistēmas uzdevums.

Pārmaiņu aģenti ne tikai nepamanīti sagatavo ,,augsni pārmaiņām'' bet, saskaņā ar sistēmu teoriju, kad pavisam maz spēka nepieciešams, lai nestabilā sistēmu maiņas brīdī ,,ieripinātu bumbu no kalna'' , viņi var ievirzīt sabiedrību vēlamajā virzienā.

Tādēļ visa izglītība pārmaiņām ir arī pārmaiņu aģentu izaugsmes veicināšana. Taču pārmaiņu aģentu apzināta vai neapzināta darbība bieži vien ir ,,in cognito''- publiski neredzama. Tā ir tika specifiska un pašpietiekama, ka kaut kādi kopīgi kursi šķiet nevietā. Taču viņiem nereti nepieciešama drauga pleca sajūta, neformālas tikšanās, kurās sarunas var iegūt tādu kā kolektīvās pašmācības- studiju apļa formu.

Ticīgie, gan kristieši, latviskās dzīvesziņas piekritēji, ezotēriķi un hinduismā- budismā balstīto reliģiju sekotāji, jūdi ir otra nozīmīgākā IPA mērķgrupa, jo viņu visu Svētie Raksti, arī dainas (sakrālā pirmsbaltu folklora) un tautasdziesmas, pasakas orientē viņu dzīvesdarbību uz IA, PA. Problēma- viņi to neapzinās, negrib apzināties, tādēļ dzīvo pretēji savai ticībai. Mērķtiecīga viņu uzrunāšana un izglītības piedāvājums gan papildus (zināt kā- know how), gan viņu tradicionālās reliģijas sistēmā (Bībeles stundas- zināt kāpēc, kur tas Rakstos teikts).

Cilvēki, kuru sirdis uzrunā PA ideja. Pie tās varētu pieplusēt arī atsevišķus cilvēkus no jaunatnes un izglītotāju mērķgrupām.

Izglītība pārmaiņām/problēmām, kuras pat nespējam iztēloties.

XXgds., tāpat kā citos, visvairāk būs tādas radikālas pārmaiņas, kuras gadsimta sākumā pat nav iespējams iztēloties. Kā sagatavoties tām? Lielā mērā mūs visvairāk apdraud nevis objektīvie draudi, problēmas, bet nezināšana, neprasme draudus novērst un problēmas risināt nonākot radikāli atšķirīgā situācijā, kā ierasts. Tādēļ izglītībā galvenais akcents, lai piemērotos nenojaušamajām pārmaiņām jāliek uz RADOŠUMA (pretstatā zināšanu summai) dominanti izglītības sistēmā. Otrs- vērtību izglītība, īpaši godīgums (jo samagi lēmumi bieži jāpieņem sabiedrības labā). OPTIMISMAM, uz reālitāti balstītam optimismam, jācaurauž visa informatīvā telpa, jāsalauž negāciju kultu plašsaziņas līdzekļos, cilvēku saskarsmē- tas nozīmē ar baudu neizgaršot negatīvo, to neakcentējot, pozitīvo neatstājot 3.plānā. Katram jāapgūst dzīves plānošanas, redzējuma modelis, savietojot STRATĒĢISKO- PRAKTISKO, GARĪGO- LIETIŠĶO. Patreiz katrā dominē vai nu viens vai otrs.

4.Kā izglītību pārmaiņām īstenot?

Izglītība pārmaiņām un pārmaiņas izglītībā

To, ka nepieciešamas pārmaiņas izglītībā, zināja praktiski jebkurā laikā, 1980-tajos (pārkārtošanās), 1990- tajos (atgūta neatkarība), 2000-šajos (kaut kas neiet, kā vajag). Reforma seko reformai, bet apmierinātība neiestājas, kā Somijā- noreformēja un tagad OK (gandrīz). Kas neiet, kā vajadzētu? Liela daļa skolēnu nevēlas mācīties (nav motivācijas, māc slinkums, nav interesantas mācību metodes, ģimenes apstākļi), nespēj apgūt nevajadzīgi plašo un sarežģīto mācību vielu, joprojām uzsvars uz kāda cita izvēlēto konkrēto faktu, datu apjomu, nevis par procesiem, nevis attīstīt radošumu (politikas dokumentu līmenī tas viss ir, bet paskatīsimies pārbaudes darbu jautājumus!), nav saistības ar reālo dzīvi: liela daļa apgūto zināšanu nav vajadzīgas, savukārt neapgūst visiem vitāli nepieciešamas zināšanas un iemaņas, tai skaitā profesionālajā, arī bezdarbnieku izglītībā, par ko sūdzas darba devēji. Alternatīvās- humānās pedagoģijas pārstāvji uzsver, ka XXI gadsimts būs raksturīgs ar atšķirīgu jauno paaudzi, kur katra personība (ne kats skolnieks) nojaušs savas īpašās spējas un aicinājumu, tāpēc nevajag visus skolā štancēt, ielejot zināšanas galvā, vienādus, bet drīzāk personību aplaistīt kā stādu, ļaut katram izaugt par savas sugas puķi, skolotāja loma būt dārzniekam un gidam. Daudz rakstīts par nepieciešamajām pārmaiņām izglītībā , piemēram, ,,Izglītības un Kultūras'' 28.04.2011 numurā. Pārmaiņas izglītībā ir autonoma tēma no IP, bet vai nesavietojama?

Nedebatē un neraksta par to, kā izglītībai vajadzētu sagatavot radikālām iespējamām pārmaiņām: kā veicināt vēlamus būtiski atšķirīgus procesus, kā negatīviem pielāgoties. XX gadsimts bija bagāts radikālām pārmaiņām pasaulē, Latvijā, ko nespēja iedomāties 1900.gada cilvēki. Nav šaubu, ka arī XXI gadsimts būs pārpilns pagriezieniem, kas var būt pat pretēji patreizējām tendencēm. Latvijas ilgi turpināties spēja ir atkarīga gan no tā, kas notiks pasaulē, gan no mūsu zemē specifiskā. Izglītība pārmaiņām attiecas ne tikai uz vispārizglītojošo skolu, bet arī uz augstskolām, uz pašpieredzē balstītu un ar lēmumpieņemšanu integrētu pieaugušo izglītību, uz dažāda veida profesionālo izglītību, interešu izglītību...Varbūt izglītība šīm pārmaiņām var dot arī atbildi par to, kādām jābūt pārmaiņām izglītībā, kā jāmaina izglītības sistēma Latvijā?

Kur ir IP un pārmaiņām izglītībā saskares punkti?

Motivācija pusaudžiem, jauniešiem (7-11kl.)

a) dzīvē ko sasniegt

b) un ar interesantām mācību formām.

Skolēnus vararā varētu (kā mācību programmas sastāvdaļa) iesaistīt izdzīvošanas nometnēs un pārgājienos/velobraucienos (daļēji tas atsver obligātā karadienesta neesamību). Smagi pārbaudījumi un teorētiskās zināšanas par iespējamām skarbajām priekšdienām ļautu vienaldzīgajam jaunietiem citādi novērtēt to, kas viņam ir, iegūt ,,dzīvības' dzīves garšu. Pie reizes viņi būtu sagatavotāki sliktākam pārmaiņu scenārijam.

IIA, IP varētu būt nozīmīga skolēnu pētniecisko darbu (tā saucamo ZPD) daļa.

Motivācija pieaugušajiem- sociāli ekonomiski izdevīgāka personīgā dzīvesdarbība.

Vispārējās vidējās izglītības pietuvināšanā dzīvei IP būtu kā viena no 2 prioritātēm (pirmā- liekā informācijas daudzuma izmešana).

Trešais- izglītības satura daudzveidošana atbilstošo katras personības atšķirīgajām ievirzēm, nepieciešamības. IIA, IP jomas, tematika ir plaša kā pati dzīve, tā ļauj katram individuāli izvēlēties savu vietu tajā un gatavoties sava uzdevuma izpildē, ja pusaudzis, jaunietis uz tādu ir aicināts.

IIA, IP jābūt kā piedāvājumam mācību stundā. Skolēni it kā sadalās- tie, kas strādā unificēti- visi vienādi un individuāli- skolotāja- konsultanta vadībā.

Protams, ir vēl daudz citu IP un pārmaiņu izglītībai saskares jomas.

Izglītības pārmaiņām metodes.

1.NeIA bremzēšanai

Pirmskolas mācību iestādēs tā ir Mīlestības it visā audzināšana, atbildīgu savstarpējo attiecību un sadarbības kopšana, zināšanas par dabu. Vārdu sakot, to pašu, ko līdz šim, bet daudzviet- labāk. Varbūt vairāk caur sociālajām un vides spēlēm- ne ar vārdiem.

Vispārizglītojošās skolās: izdzīvošanas un ekoloģiskās nometnes, ZPD, pārgājieni, vides izpēte dabā, pašu skolēnu sagatavotas prezentācijas mācību stundās, citas interaktīvās mācību stundu metodes (prāta vētra ar pierakstu, darbs grupās, diskusijas, spēles...), skolēnu sadalīšanās unificētai apmācībai un individuālai ar skolotāja konsultāciju, virzību (pēdējam nepieciešama normatīvo aktu, standartu, programmu, pārbaudes darbu (eksāmenu) formas un satura izmaiņas), nepieciešama skolotāju izglītība, tālākizglītība IIA, IP, metodiskie materiāli. Par Skolotāju kā dārznieku, gidu var strādāt tikai harizmātika personība, jo personību var audzināt tikai personība, nevis zināšanu maiss.

Profesionālajās skolās zināšanām un iemaņām IIA, IP jābūt pragmatiski iekļautām mācību stundu un prakšu saturā. Tiek lietotas visas patreizējās metodes.

Universitātēs, koledžās gan profesionālās, gan bakalaura, maģistra, doktoranta izglītība IIA, IP sistēmiski, pragmātiski jāintegrē visā mācību saturā, gan jābūt atsevišķam kursam, kur bez zināšanām tiek dotas arī personības (personīgo dzīvesdarbību ietekmējošas) pārmaiņas iespējas.

Pieaugušo izglītībā pieminētajām mērķgrupām visefektīvākās metodes būtu studiju apļi, Baltijas IA demonstrācijas, izglības un izpētes centrs, efektīgas publikācijas, radījumi, filmas populārajos (mainstream) plašsaziņas līdzekļos, prasības reklāmā ietvert novērtējumu uz IA, kā arī izglītojoši ceļojumi, izdzīvošanas un lauku naturālo saimniekošanu apgūstošas nometnes...

Studiju apļi (study circle) var būt ļoti daudzveidīgi, bet ir daži pamatprincipi: aplim nav izglītotājs, visi apmainās ar savām zināšanām (vēlas visiem nodarboties par šo tēmu ar pašmācību) un pieredzi par apspriežamo jautājumu, sēž aplī- neviens nav galvenais, arī sarunas (apļa) vadītājs nē, var tikt no ārpuses vai no sava vidus pieaicināts kāds eksperts uz atsevišķām nodarbībām; ieguvums ir ne tikai zināšanas, bet arī process: sociālo iemaņu (komunikācijas, sadarbības,) apguve, domubiedri; ja studiju aplī apspriežamajā jautājumā jāpieņem lēmums, tad tas apvieno izglītības un vietējās tautas (nepastarpinātas) demokrātijas formu.

2.IPA- pagriezienam uz IA

Pieaugušo izglītībā studiju apļi pārmaiņu aģentiem, ticīgajiem Bībeles mācības, sprediķi+ kursi par PI praktisko īstenošanu.

Skolās daļai skolēnu, kas mācās individuāli ar konsultantu, mācību stundas, skolotājiem, kas viņus vada, studiju apļi un tālākizglītība.

Skola- pārmaiņu ģenerators sabiedrībā.

Kāpēc skolai jābūt pārmaiņu ģeneratoram sabiedrībā.? Skolas misija.

Tas ir visnozīmīgākais arguments. Izglītībai pārmaiņām jāienāk skolā.

Kad Latvijas teritorijā sāka veidoties skolu sistēma, tās ierosinātāju, atbalstītāju mērķi bija muižniecības un carisma varas nostiprināšana, bet faktiski, pateicoties tautskolotājiem, tās kļuva par pārmaiņu ģeneratoriem-tautas atmodas sagatavotājiem, kas vainagojās ar savu nāciju, valsti, kultūru. Tā kā uzdevums Skolai atgūt pārmaiņu ģeneratora lomu sabiedrībā nav nekas nebijis.

Patreiz parasta vispārizglītojoša skola, ja tai nav specifisku reliģisku, nacionālās minorotātes identitātes veicinošu vai citas misijas mērķu, pašreiz Latvijā ir izglītības iestāde, kurai jāsagatavo jaunā paaudze, lai tā sekmīgi iekļautos sabiedrībā, būtu konkurētspējīga pašreizējos, kaut mainīgos apstākļos. Tas ir izglītības sfēras ,,ražošanas uzņēmuma'' uzdevums. Pašlaik tai netiek izvirzīts mērķis radikāli pārveidot sabiedrību, sagatavot šo pārmaiņu iniciatorus, īstenotājus, kā arī cilvēkus, kas spēj pieņemt lēmumus, kā piemēroties neizbēgamām (negatīvām?) izmaiņām.

Vai misiju kāds uzliek? Pat, ja kādas prasības pildam negribot, formāli, rezultāti izpaliek. Misiju uzņemas. Un pārmaiņu aģentu vidū ir skolu direktori, skolotāji, kas no sirds pievērsīsies IIA un PI, lai Atmodas sākumposmā tam būtu gatavas arī visas pilsoniskās sabiedrības skolas.

Normatīvie akti un Latvijas valsts starptautiskās saistības.

No MK Noteikumiem par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem:

2. Vispārējās vidējās izglītības programmu (turpmāk – izglītības programmas) galvenie mērķi ir:
2.1nodrošināt izglītojamo ar zināšanām un prasmēm, kas ir nepieciešamas personiskai izaugsmei un attīstībai,

pilsoniskai līdzdalībai, nodarbinātībai, sociālajai integrācijai un izglītības turpināšanai;

3.2radīt izpratni par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un vēlmi līdzatbildīgi

iesaistīties ilgtspējīgas sabiedrības attīstībā.

2010. gada 11.decembrī Liepājā notika konference augstskolām un skolām par izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Daudzgadīga starptautiska projekta ietvaros ir un vēl tiks sarakstītas virkne grāmatu, izstrādāti augstskolām un vispārizglītojošām skolām dažādi mācību materiāli. Konferences dalībniekiem tika izdalītas grāmata ,,Vide un ilgtspējīga attīstība'', kurā dažādu mācību priekšmetu skolotāji var atrast nepieciešamo izglītības ilgtspējīgai attīstībai integrēšanai atsevišķās tēmās. Šis minētais projekts faktiski ir Latvijas parāds par līdz šim ne visur ieviesto izglītības ilgtspējīgai attīstībai kursu pedagogiem augstskolās (ne tikai fragmentālu integrāciju dažādās tēmās), ilgtpējīgu attīstību kā mācību priekšmetu vai tā daļu visā formālās izglītības sistēmā. Tas bija mūsu valstij saistoši ANO UNESCO Izglītības ilgtspējīgai attīstībai desmitgades, UNESCO Bonnas 2009.gada konferences lēmumu, Eiropas Vides ministru Kijevas konferences par izglītību ilgtspējīgai attīstībai kontekstā. Starptautiskā dokumenta Baltic 21E, kas Latvijai saistošs, 2.2 nodaļā teikts: ,,Ilgtspējīgai attīstībai jābūt integrētai esošajos mācību priekšmetos (kursos) un attīstītai arī kā speciālai kompetencei.''. LR Vides aizsardzības likuma 42.3 pants nosaka, ka pedagogu studiju programmās obligāti jāiekļauj kursu par ilgtspējīgu attīstību. Konferences gaitā tika nolasīts referāts, kas parādīja, ka jau tagad izglītība ilgtspējīgai attīstībai skolā ir juridiski iespējama un pat pieprasīta- tā iekļauta dažādu mācību priekšmetu standartos pie dažādām tēmām. Bet kā mācīt detaļas, ja nav uzzīmēta lielā bilde, kas ilgtspējīga attīstība ir un kāpēc tā nepieciešama, vai tā nav kārtējā utopija? Konferencē tika ierosināts, ka šī kopaina jādod ģeogrāfijā.

Pedagoģijas teorija un Izglītības standarti izglītības mērķos orientāciju uz radošas, kritiski domājošas, mācīties gribošas, informāciju atrast un radoši lietot personības veidošanu pieļauj (vienkārši lielu zināšanu masu iekalšanas vietā), pat, ja vēlas, ir interpretējami kā nākotnes personību un pārmaiņu izglītību veicinoši, bet... līdz detaļām konkretizētais mācību saturs mācību grāmatās, praktisko darbu burtnīcās, mācību priekšmetu programmas paraugos, eksāmenu un skolotāju grāmatās sagatavoto pārbaužu darbu jautājumos ,,apgriež spārnus''. Visu cieņu to autoriem, bet vai mūsu gaišākajiem, nākotni savādāk redzošiem jauniešiem, gan individuāli, gan kā paaudzei nevar būt būtiski savādāks redzējums ne tikai par izglītības satura detaļām, bet arī izglītības mērķiem, principiem. Un ne jau tikai dabas vides ilgtspējas virzienā! Vai nākotne izglītībā nav daudzveidībā- nevis visiem vienu, bet katram savu talantu padziļināt? Vai ar atšķirīgu reliģisko, kultūras, zinātniski- tehnisko skatījumu apveltīts radošs jaunietis (-ši) (piemēram, kristieši) labāk intuitīvi nejūt, kas viņam (-iem) ir daudz vajadzīgāks nekā tas, ko izdomā gudras tantes un onkuļi gados, kas šo izglītības satura kalnu uzbūvējuši? Varbūt vairāk kaut kas vajadzīgs tāds, kas norūda raksturu, brīvdomību, kaut padara pašreizējā skolā par neērtu skolēnu?

Ģeogrāfijā paliek neietvertas tik būtiskas aktuālas vai tieši uz radikālām pārmaiņām vērstas pasaules kopainas, vietējas nozīmes, personiskās dzīves zināšanas paredzētajās tēmās! Piemēram, mācot par pakalpojumiem, vajadzētu nopietni gan no personīgā viedokļa (katrs esam pakalpojumu saņēmējs, gan no pašvaldības (tāpēc jau tās darbojas!), gan globālā skatupunkta tos visus interaktīvi (ar skolēnu radošu iesaisti) apgūt. Tāda ir mācība dzīves darbībai. No praktiskām iemaņām visvairāk trūkst tas, ka nav pietiekoši paredzēta metodiskā apmācība, kā organizēt savu braucienu uz kādu vietu citā zemē, kā sagatavot maršrutu ceļojumam, sākot ar izdevīgākā pārvietošanās veida, prioritāri apskatāmo objektu, naktsmītņu izvēli, lētāko un ērtāko biļešu rezervāciju, iegādi. Nav pietiekoša vērība Latvijas, Baltijas, tuvākajiem un tālākajiem ārvalstu nozīmīgajiem tūrisma galapunktiem, produktiem. Ģeogrāfija visiem skolēniem noteikti visvairāk būs nepieciešama ceļojumiem. No pasaules vispārējās kopainas, manuprāt, iztrūkst, pirmkārt, jau ilgtspējīgas attīstības teorijas pamati kā vienots veselums (nevis tikai visur izmētāti fragmenti), galvenās vides aizsardzības problēmas (par cēloņiem, sekām , ietekmi, rīcībām prognozēm un savstarpējā mijiedarbībā- ne tā, kā tas fragmentāli paredzēts patreiz), vides ekonomika, vides pakalpojumi, priekšstati par tādām Latvijai vai globālā mērogā nozīmīgām valstīm kā Irāka, Afganistāna, Irāna u.c., Protams, skolotājs to drīkst mācīt, bet uz kā rēķina? Piemēri par to, kas visiem skolēniem nezin kāpēc jāzin no galvas mūsu informācijas laikmetā: kur tiek kultivēti korķozoli, mangrovju audžu apdraudētība, kā veidojas sarkandzeltenās feralītu augsnes, kur atrodas Josemitu ielejas nacionālais parks, konkrētas Ramsāres vietas pasaulē, ka pampā ir brūnzemju augsnes, kas ir alvāri, kampas utt. Šie piemēri ņemti no pārbaudes darba 33.lappusē oficiālajā skolotāju grāmatā ,,Pasaules ģeogrāfija vidusskolai''. Kāpēc tas viss visiem skolēniem būtu jāatceras, ja mūsdienās ir ,,Google'' ,,Google Earth''? Nav runa, ka noteiktiem standartiem, iegaumējamām zināšanām nav jābūt, bet kādām, cik daudz?

Ko darīt?

Nav vienkāršas atbildes. Tie, kurus šis raksts uzrunājis, varētu kā vecāki ar savu maku, ar darbošanos skolas padomēs, skolotāji ar darbavietas vai pieeju, metožu maiņu, atbalstīt uz misiju orientētas, citādas skolas, kaut arī tur vēl nav pietiekošas IIA, IP, kā Drustu ,,99Balto Zirgu'' tautskolu un tās filiāles, ekoskolas, valdorfskolas un citas alternatīvās skolas, kristīgās skolas, nacionālās identitātes saglabājošas minoritāšu skolas, tādas, kur cenšas īstenot humānās pedagoģijas pieejas u.c. kur iniciatīvu un entuziasmu parādījuši skolotāji, vecāki, skolēni. Atbalsts no valsts, pašvaldības ir vajadzīgs ne tik daudz finansiāls, bet cik vienveidīguma- nepamatoti unificēto prasību žņaugu noņemšanā.

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai, IP vispirms ir vērtību audzināšana. Izraēlas žurnāla ,,Shalom'' rakstā tas formulēts šādi: ,,Ētisko vērtību veidošana par vidi ir ne tikai kāda mācību priekšmeta sastāvdaļa, bet mūsdienu izglītības princips, kas prasa jaunu izglītības modeli.''

IA kā PA ir ceļš uz vērtību sabiedrību, kas var būt (vai nebūt) sasniedzams.

Garīguma un dzīvesdarbības izglītība ir tikai IIA, IP pamats. Atbilstoši vecumam un diferencētām interesēm izglītība ilgtspējīgai attīstībai ietver priekštatu par šī jēdziena būtību no Zemes kā ekosistēmas un sistēmu teorijas skatu punktiem, tā rašanās cēloņus, vēsturiskos pētījumus un politiskos dokumentus, mūsdienu darbību; jāzin ilgtspējīgas attīstības principi, kritēriji, instrumenti, indikatori, problēmas un risinājumi, iespējamie scenāriji... Vienlaikus izglītībai ilgtspējīgai attīstībai jābūt vērstai ne tikai uz prātu, bet vēl būtiskāk- jūtām un emocijām, uz personības pārveidi un pilnveidi, ko vienīgais varētu vēl salīdzināt ar ētikas un ticības mācību.

Protams, izglītībā pārmaiņām visiem nav jāapgūst viss, kas minēts par iepriekš uzskaitītajiem pārmaiņām pasaulē un Latvijā, daudz izmantojamas netradicionālas ārpusklases metodes. Izglītībai pārmaiņām jāsagatavo ne tikai vēlamajam- ilgtspējīgas attīstības ceļam, bet arī degradācijai vai vismaz pārmaiņu brīža haosam. Izdzīvošanai bez civilizācijas labumiem, bez drošības. Bet ar mīlestību, nesavtīgu palīdzību. Ar ticību mūžīgajam.

Ceļš uz izglītību ilgtspējīgai attīstībai un izglītību pārmaiņām.

Vai izglītība ilgtspējīgai attīstībai tā klasiskajā izpratnē būtiska uzlabošana var tikt ierosināta no augšas vai apakšas? Vai no augšas tie var būt ES, valsts politiķi, ministrija, augstskola, NVO ar kādu projektu, normatīvo aktu? Aktualizēt var, kā pieminētais Liepājā prezentētais projekts. Tomēr reālāk būtu cerēt uz daudzu skoļu, skolotāju iniciatīvas ceļu no apakšas... kas jau notiek.

Bet doma par dziļāku redzējumu- izglītību iespējamām radikālām pārmaiņām XXI gadsimtā vēl jāievada sabiedriskās domas apritē.

Ir jāmaina mūžizglītības paradigma un sistēma. Izglītības pamatā ir Universitāte, Skola un Skolotājs. Uz centrā- motivēts izglītojamais savā personības daudzveidībā.

Bet varbūt mēs varētu arī uzsākt celt... savās domās jaunu skolu- skolu pārmaiņām? Ne no ķieģeļiem, bet no sevīm kā dzīviem ,,akmeņiem''- no domām, ko saista griba.