Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

 

Hula- (ne)ilgtspējīga attīstība.

Ilgtspējīgas attīstības (IA) pētnieka Meka.

Hulas ieleja un ezers ir visspilgtākais neilgtspējīgas ,,cilvēka uzvaras pār dabu’’ un pasaulē lielākais renovācijas (tās seku novēršanas) piemērs, kas man kā ilgtspējīgas attīstības pētniekam tik ļoti interesēja jau pārdesmit gadu. Tajā savijās ekonomiskās (lauksaimniecība), sociālās (malārija, dzīves telpa imigrantiem), vides (dabas daudzveidības, ūdens resursu) un valsts drošības (nacionālā ūdensapgāde, valsts nodrošināšana ar pārtiku) problēmas un to risinājumi. Tā bija nozīmīgākā gājputnu barošanā vieta pārlidojumos Eirāzija- Āfrika. Nav rezultāta, ja putnus aizsargā Latvijā vai ziemošanas zemēs, ja iznīcina nozīmīgākās barošanās vietas tālajā ceļā. Tādēļ Izraēlas ieceres jau 20.gadsimta vidū izsauca pasaules ornitologu un dabas draugu protesta vētru.

 Piekalnē atstājuši priekš tūristiem it kā rekonstruēto pionieru (pirmo zemes apguvēju) apmetni pie Rosh Pinas, ripojam strauji lejā uz manu sapņu zemi. Cik lielas ezera platības atjaunotas? Cik daudz un kāda ir savvaļas daba? Kāda izskatās augsne? Cik ražīgi lauki un dārzi? Cik turīgi kibuci? Mani interesē viss, kā tur sakārtota dzīve un daba.

Hulas ielejas nosusināšanā 1950.gados gan tauta, gan cionisma vadītāji saskatīja iespēju nodrošināt pietrūkstošo pārtikas daļu, lai Izraēla varētu pati sevi pabarot, vienlaikus uzvarot malāriju. Ar Gati apskatījām Yesud Hama’ala- rekonstruētu 20.gadsimta sākuma lauku viensētu, kuras iemītnieki gandrīz visi miruši no malārijas. Šī slimība bija šīs apkārtnes nelaime. Bez tam Izraēlas vadītāji cerēja būtiski palielināt valsts ūdens resursus, samazinot to iztvaikošanu. Šie ūdeņi, kas plūst uz Kinereta ezeru, nodrošina ar ūdeni gandrīz visu Izraēlu- līdz pat Negevas tuksnesim. Vārdu sakot, projekts– brīnumnūjiņa. Šādi projekti, tāpat kā PSRS neskarto zemju apgūšanas vai BAM kampaņas, bija ar milzīgu patriotisku un politisku ievirzi. Ekonomiski nepietiekoši izvērtētas. Vides aizsardzību ignorējošas. Meliorācija kļūst par vistiešāko ideoloģijas, politikas realizēšanas instrumentu. Latvijā tāda bija mūsu zemei raksturīgās mozaīkainavas un viensētu likvidēšana, teritorijas piemērošana sociālistisko lielsaimniecību un dzīvesveida vajadzībām.

Tam visam cauri skan lozungs– mums nav jālūdz dāvanas no dabas, bet tās jāņem. Rezultāts– Pirra uzvara pār dabu, kad cilvēkam vēlāk jādomā, kā labot savas kļūdas.

                 Hula ieleja ir unikāls ekosistēmu krustpunkts. Šī mitrzeme pirms nosusināšanas izcēlās ar unikālu dabas daudzveidību, tajā bija daudz reto augu un dzīvnieku sugu. Kā minēts, ezers bija un tagad atkal ir ārkārtīgi nozīmīga atpūtas un barošanās bāze gājputniem. Tajā sastopamas Eiropas mēreno joslu, Vidusjūras, Āzijas stepju un Arābijas tuksneša augu un dzīvnieku sugas, jo šeit ir šo sugu galējās ziemeļu vai dienvidu robežas.

Hula ieleja bija 177km2 (25km gara un 6-8km plata) pārmitra teritorija ar purvu un 12-14km2 ezeru (5.3km garš un 4km plats, vasarā līdz 1m, ziemā līdz 3m dziļš), kā arī plašām teritorijām, kuras ziemā pārplūst zem ūdens. Šajā dabiskajā rezervuārā savācās ūdeņi no avotiem, strautiem, upītēm un upēm, arī Jordānas augšgala, formējot tās tālāko tecējumu uz Kinereta ezeru. Vēsturiski šī teritorija bija intensīvi apdzīvota jau pirms ebreju Dana cilts ienākšanas 13.gadsimtā p.m.ē. Taču pēc pirmās nepārdomātās cilvēka iejaukšanās– tilta celtniecības pāri Jordānai ap 1260.gadu, izmainot ūdens līmeni, zeme kļuva neapdzīvojama, ieviesās malārija. No 14-19gs. tur cilvēka apmetņu nebija, tikai beduīni ieklīda ganīt mājlopus. Vēlāk te sāka apmesties izbēgušie vergi, dezertējušie Ēģiptes armijas kareivji un citi bēgļi veidojot ap 3-4 tūkst. lielu gbavarna kopienu, apdzīvotas vietas. Viņus pļāva malārija. 1883.gadā tur izveidojās pirmā ebreju apmetne, un arī viņi ārkārtīgi cieta no malārijas. Tikai pēc 50 gadiem sāka veidoties citas ebreju apmetnes, ap 1939.gadu, kad cīņā ar malāriju sāka lietot DDT un citus līdzekļus. 1948.gadā Hulas ielejā bija 12 ebreju un 23 arābu apmetņu, bet Neatkarības kara laikā arābi šo teritoriju pameta. 

Visaptverošs meliorācijas projekts tika uzsākts 1951.gadā un pabeigts 1958.gadā. Nosusināšanas projekta gaitā tika padziļināta, paplašināta izplūstošās Jordānas upes gultne, ietekošā Jordāna lielā mērā apvadīta apkārt gar ielejas malu (pa taisno) izplūstošā Jordānas gultnē, izbūvēts biezs  nosusināšanas kanālu tīkls. Tika iegūts 5000ha aramzemes, kas valstij kritiskajā periodā lieti noderēja. Malārija jau bija apkarota 1949.gadā, likvidējot tās perēkļus. Vislielākais guvums valstij bija papildus 28miljoni m3 ūdens. Kūdru ne rūpniecībai, ne mēslojumam tā arī neizmantoja. Dabas draugu un zinātnieku cīņas rezultātā 1963.gadā tika izveidots Izraēlā pirmais dabas parks, nodibinājās Izraēlas Dabas aizsardzības valsts iestādes un Dabas aizsardzības biedrības. Nelielu pleķīti (350 ha) atstāja neskartu. Drīz sākās problēmas. Kūdrainās augsnes gaidīto ražas apjomu nedeva. Pazeminoties gruntsūdenim, kūdra izžuva, sākās neapturami kūdras ugunsgrēki, gruzdēšana, izveidojot bīstamus pazemes caurumus, virspusi pārvēršot melnos, neauglīgos putekļos, saceļot putekļu vētras. No kūdras un neattīrītiem pilsētiņas notekūdeņiem Jordānas upē un Kinereta ezerā strauji cēlās nitrātu saturs. Pasliktinājās valsts galvenā ūdensapgādes avota ūdens kvalitāte, sākās pastiprināta aļģu augšana. Bez tam gājputni, atrodot citu barības bāzi, nodarīja lielu postu zivju dīķiem. Zaudējumi dabai– no ielejas pazuda 119 dzīvnieku sugas. 37 no tām vairs vispār nebija Izraēlā. Pēc 20 gadiem, ap 1980.gadu kļuva skaidrs, ka kaut kas jādara. 1993.gadā uzsāka un 1996.gadā pabeidza ielejas atjaunošanas projektu. Taču tā nebija ielejas atjaunošana sākotnējā stāvoklī. Ilgtspējīgas attīstības princips ir nevis saglabāt visu dabu sākotnējā stāvoklī, bet gan savienot dabas un cilvēka intereses, nesagraut ekosistēmas. Sākotnēji rekonstrukcijai bija divi mērķi: kūdras augsnes nodrošināšana ar veģetāciju un Kinereta ezera aizsardzība pret piesārņošanu. Tālākā projekta izstrādes procesā pievienojās uzdevums- vietējo iedzīvotāju alternatīvo ienākumu avotu radīšana, ūdens apgāde un dabas aizsardzība. Ielejas attīstību nolēma balstīt uz ekotūrismu, atpūtu, atjaunojot savvaļas dzīvnieku, augu populācijas un radīt rekreācijas iespējas pie ūdeņiem. Projekts paredzēja  noturēt kūdras augsnē gruntsūdens līmeni ap 75 cm dziļumā, lai ar ievesto un piemeklētu vietējo augu rotācijas shēmu kūdras augsne cauru gadu būtu segta ar zālājiem- augiem, ko izmantotu gan lopbarībā, gan reintroducētie lielie zālēdāji, kā ūdensbifeļi, purva zirgi. Kūdras augsnē nācās veidot lielus ,,caurumus”, tos aizpildot ar blīvāku augsni, kurā audzēt ēnu nesošus kokus. Tika veikti ūdens piesārņojumu novēršanas pasākumi, izveidota tūrisma infrastruktūra, radot jaunu- Agmona ezeru. Šī projekta rezultātus vērtē kā sekmīgus, lai gan arī šeit radušās dažas neparedzētas sekas, piemēram, gājputni apēd ražu no piegulošajām platībām. 3gadus pēc ūdens līmeņa pacelšanas fiksētas 120 putnu sugas, daudz gājputnu: stārķi, pelikāni… Radušās ligzdojošo putnu kolonijas. Nitrātu ieplūde Kinereta ezerā samazinājusies par 40%.

Ko mēs ieraudzījām? Ļoti skaistus, turīgus ciematus. Dārzus. Niedrājus ar putniem kar kanāliem un Jordānas izteku. Lielas laistāmās iekārtas. Auglīgu augsni, taču mūsu acu priekšā vējš to sagrieza tik lielā virpulī, tādā ,,minitornado’’, kādu nekad nebiju redzējis. Pie Hulas dabas parka Gatis aci pret aci rīta agrumā, braucot pa nelielu celiņu, satikās ar ,,vietējo vilku’’- koijotu, priekšā uz ceļa bija ,,izskrējis’’ bruņrupucis. Tādu dziedātājputnu balsu skaļumu un daudzumu koku lapotnēs vienkopus nekad nebiju dzirdēji. Ejot pa dabas parka taku, niedrājā un papirusā sānus gozē un ezerā peld jau citas krāšņas sugas. No tiltiņiem acu neatraut no ūsainajiem Āfrikas samiem un ūdensbruņrupučiem, kas zem mums pulcējas cerībā uz gardu ēdamo. Esam ilgu laiku pirmie un vienīgie apmeklētāji, kas bauda dabas skaņas, mieru, ko dod ūdens klajs. Šeit atkal gribas apturēt laimes mirkli.

Pavisam savādāk ir Agmona dabas parkā. Gar dīķišiem, kanāliņiem, pa plašiem zālieniem un cauri birzīm daudz celiņu, pa kuriem riņķo neskaitāms daudzums dažādi ar pedāļiem aprīkoti braucamie. Tos tūristiem iznomā. Mūs ar saviem braucamiem tur izlaiž cauri tikai izņēmuma kārtā. Te nu ir tā ekotūrisma industrija! Redzam citādu Izraēlu, kādu to neredz parasts tūrists.    

Hulas ielejas attīstība kļuvusi ilgtspējīga. Bet cik daudz zaudēts ne tikai dabā, bet arī finansiāli! Cik daudz nevajadzīgu konfliktu! Šeit vajadzētu atvērt ilgtspējīgas attīstības mācību iestādi visas pasaules aprobežotajiem valstu vadītājiem, politiķiem, visu līmeņu lēmumu pieņēmējiem. Hulai vajadzētu kļūt ne tikai par gājputnu, bet arī politiķu un zinātnieku pulcēšanās vietu. Hula- piemērs arī Latvijai!

Igo Midrijānis