Mazpazīstamā Svētā zeme: daba un kultūra.

No šī gada 13.jūnija līdz 2.jūlijam grupa talsinieku

šo rindu autora vadībā apceļoja Svēto Zemi:

ar īrētiem auto Izraēlu, savādāk- Palestīnas Pašpārvaldes,

Sīnāja pussalas (Ēģipte) un Jordānijas teritorijas.

Ja tūristi parasti Izraēlā apskata ar Kristus darbību saistītās

vietas vai sauļojas pludmalēs, tad šī brauciena īpašais mērķis

bija iepazīt brīnišķo un neparasto dabā un tautu kultūrā,

 nepabraucot garām arī vispārpieņemto maršrutu objektiem.

Ieskats. Par ko raksts? Nezināmā Izraēla.

Grandiozais pārsteigums milzīgā, dziļā Ramona krātera malā; nakts tuksnesī zem ogļu melnuma debesīm ar lielāku zvaigžņu sietu nekā Latvijā un ar teltī iezagušos smilšu lapsu; snorkelēšana zemūdens koraļļu dabas parkā starp tik daudzveidīgām krāsainām zivīm; termometra stabiņš pie +48 un pārgājiens dienas svelmē tuksnesī; Jordānijā Petras- pasaules brīnuma- smilšakmenī izgrebtās svētnīcas ,,izniršana’’ no šaurā kanjona dziļumiem, beduīnu un kamieļu jezga; kāpšana ar pieres baterijām Sīnāja kalnā Ēģiptē un fantastiskais saullēkts no tā virsotnes, apdraudētais brauciens konvoja apsardzībā cauri nocietinātiem kontrolposteņiem ar bruņuvestēm bruņotiem karavīriem karadarbības zonā (Islāma valsts kareivji uzbrūk Ēģiptes armijai) Sīnāja pussalā; safari cauri Bībeles laika tuksneša ekosistēmai un dzīvnieku pasaulei Negevas tuksnesī Jotvatas (Yotvata) Hai Bar, kur strausi knābā auto stiklu, bet leopards no manas plaukstas guļ 5mm attālumā (aiz stikla); kur aiz auto loga paveras plašās izžuvušās mirstošās Nāves jūras platības, žurnāla ,,Ieva’’ lasīšana guļot šajā sāļākajā ezerā uz muguras; kāpiens Ein Gedi nacionālajā parkā pa ielejas celiņu gar ūdenskritumiem un augšup lejup pa šauru, ,,pieredzējušu kalnākāpēju’’ taku starp krauju un klints sienu turoties pie trosēm, trako karstumu veldzējot gan ar visām drēbēm ,,iekrītot’’ dabiskajos baseiniņos, gan Dāvida alas vēsumā; nakts teltīs pļavā pie Jordānas upes; brauciens caur kibuca (kopsaimniecības) dārziem, ražošanas, mehānisko un dzīvojamo teritoriju; Hula ezera bruņrupuči un lielie Nīlas (Āfrikas) sami dažu rokas stiepienu tuvumā, ūdensbifeļi-  attālāk, daudz daudz putnu,  milzu niedru un papirusu audzes; Safedas ortodoksālo jūdu tērpu un kultūrvides ,,oāze’’ mūsdienīgajā Izraēlā apvienojumā ar brīnišķo mākslinieku darbnīcu- pārdotuvju- salonu kvartālu; nakts brīvdabas musulmaņu dievkalpojums Nācaretes centrā, Akko dižā mošeja un krustnešu pazemes tuneļi musulmaņu celtā vecpilsētā- cietoksnī; Haifā- pasakaini krāšņie bahajiešu dārzi Karmela kalna nogāzē ar apzeltīto tempļa kupolu centrā, viena no pasaules skaistākajām panorāmām no skatlaukuma uz Haifas līci un bahajiešu dārziem: saulē un naktī… un daudz kas cits raibajā iespaidu kaleidoskopā. Peldes Vidusjūrā, Sarkanajā jūrā, Nāves jūrā, Kinereta ezerā (Galilejas jūrā), Jordānas upē.  Bet visam pāri- Jeruzaleme: miera un kara, mīlestības un naida, mūsdienīgā un senatnīgā, vienlaikus gan tipiski jūdaiska, islamiska, kristīga (to radikālākās formās), gan patērētāju- baudas sabiedrības pilsēta, kur robeža starp uzkrītoši atšķirīgo nereti iet pa ielu, starp divām mājām, bet bieži- robežu nav. Mūsdienu saprātam neiedomājama ,,aizspriedumu’’, tradīciju sajaukuma,  pretrunu un pretstatu pilsēta, kuru var mīlēt un grūti paciest vienlaikus.             

Neot Kedumim. Bībeles zemes atjaunotnes parks.

Kristieši nereti Izraēlu iztēlojas tādu, kā tā raksturota Bībelē. Tāda tā vairs nav. Tādēļ svarīgi jau pirmajā ceļojuma dienā tomēr censties parādīt Svēto Rakstu uzburto tēlu. Tāds meklējams Neot Kedumim- Bībeles ainavu parkā, kas atrodas starp Ben Guriona (Telavivas) lidostu un Jeruzalemi. Tā izveides mērķis bijis Bībeles laika vides atjaunošana. Tajā lielā platībā uz klintaines savesta augsne, sastādīti pirms divtūkstoš gadiem augušie augi, izveidoti dabiskie biotopi un tālaika kultūraugu lauciņi, būves un iekārtas: ūdensrats, ūdens cisterna, eļļas un vīna spiedes un citas ierīces, kā arī dažādi tālu un tuvāku ainavas veidi. Tiek piedāvāti 4 apskates maršruti. Diemžēl kopš manām iepriekšējām apmeklēšanas reizēm taciņas kļuvušas nekoptākas, buklets vairs neatspoguļo esošo dabā, ,,pazuduši’’ apskates objekti. Varbūt citu iespaidu objekts radītu, ja mēs piedalītos seno kulinārijas brīnumu pagatavošanā un degustēšanā, seno amatu apguves nodarbībās, veiktu maršrutu ar vietējo gidu. Bet tas ,,maksā’’ lielu laiku, kas pat mūsu motivētajai dabas un kultūras izpētes grupai nepietiek.   

Herodions. Pilsdrupas ,,vulkāna’’ galā.

Herodionu Hērods Lielais (Izraēlas valdnieks Jēzus dzimšanas laikā, romiešu ieliktenis) uzbūvēja vairāk kā savu izpriecu centru, ne tikai kā cietoksni.

Agrāk sarežģītās piekļuves dēļ (palestīniešu teritorija), kas prasīja papildus laiku, man neizdevās sasniegt intriģējošās vulkāna formas kalnu- cietoksni, kaut tas atrodas tuvu Jeruzalemei. Šoreiz varam tam piebraukt pa Izraēlas Valsts (oficiālais nosaukums latviski) kontrolē esošu ceļu, bet pie nobrauktuvēm uz visiem sānu ceļiem liels sarkans brīdinošs uzraksts, ka iebraukšana ar Izraēlas automašīnu numura zīmēm (tādas ir mūsu īrētajām mašīnām) šajā Palestīnas Pašpārvaldes kontrolētajā teritorijā apdraud mūsu dzīvību un ir Izraēlas likuma pārkāpums. Vēlāk šādi uzraksti ir daudzviet, kad esam uz Izraēlas Valsts ceļiem palestīniešu norobežotajā daļā (vēl ir jauktās pārvaldes teritorijas). Pusceļu kalnā uzbraucam ar auto. Iegādājamies oranžās kartes, kas turpmāk mums dos iespējas bez papildus maksas apmeklēt gandrīz visus 12 plānotos dabas nacionālos parkus un vēsturiski- arheoloģiskos pieminekļus. Taka līdz virsotnei paver aizvien grandiozākus skatus uz apkārtnes līdzenumu. Galvenais man Herodionā bija piedzīvot šo tuvošanos  neparastā dabas- cilvēka veidojuma augšienei. Virsotnē padziļinājumā kā vulkāna krāterī ieraugām pilsdrupas.

Hebrona. Aizliegtā sadalītā pilsēta. Patriarhu kapenes mošejā- sinagogā.

Hebrona ir vienīgā sadalītā un vienlaikus Izraēlas (ebreju) un Palestīnas Pašpārvaldes (musulmaņu: palestīniešu, beduīnu) pārvaldītā/apdzīvotā pilsēta. Pastāv ebreju apmetnes teritorija un 2 vietās norobežotas, tikai palestīniešiem pieejamās pilsētas daļas. Hebronā valda asa starpkopienu spriedze, nereti tajās iejaucas Izraēlas drošības spēki, armija. Bukletos ieteikts pirms doties uz Hebronu noskaidrot tā brīža situāciju. Ar saviem auto varam iebraukt pilsētā kādu gabaliņu. Kājām šķērsojam robežposteni un dodamies pa saules izkarsēto ielu. Prasām ceļu. Atbild laipni. Kāds puišelis piedāvājas parādīt ceļu ,,pa taisno’’. Sekojam piesardzīgi, jo ieved sabombardēto seno ēku graustos. Tomēr viņš nav ,,Ivans Susaņins’’, jo nonākam pie Patriarhu alas (kapenēm) no ,,sētas puses’’. Tā ir vieta, kur ebreju pirmtēvs Ābrahāms nopirka Mahpēlas alu savas sievas Sāras kapam, vēlāk tur tika apbedīts arī viņš pats un pēcteči Īzaks un Jēkabs. Kapenes atrodas mošejā, kurā saimnieko … jūdi. Viņi mūs sagaida ar bezmaksas kafiju, tēju, maizītēm. Pašu patriarhu apbedījumus nevar apskatīt, jo tie atrodas pazemē, bet redzami citi zārki. Mošejas viena telpa tiek izmantota kā sinagoga, tajā redzam tūristiem retu skatu: tiek iznests toras (kristieši to sauc par Vecās Derības Mozus grāmatām) rullis un ebreju pusaudži no ASV (varbūt pirmoreiz mūžā, kā pieņemts pēc atdzīšanas pieaugušo kārtā?) to lasa publiski. Turpat netālu blakus kāds jūds, ietinies tallitā (lūgšanu laikā lietots galvas un ķermeņa apsegs- tādā, saskaņā ar Bībeli, tinās arī Jēzus), ar skatu uz Jeruzalemi lūdz Dievu.

Beerševa- beduīni. Projekts beidzies.

Beerševa, saskaņā ar bukletiem, ir vieta, kur vislabāk iepazīt beduīnu kultūru. Tā ir nomadu- ganu klejotāju tauta, kas dzīvo daudzās Tuvo Austrumu zemēs. Arī postmodernajā Izraēlā daļa no viņiem klīst tuksnesī ar saviem aitu, kazu, kamieļu ganāmpulkiem, bet daļa apmetušies uz vietas teltīs vai primitīvās skārda būdās, pie kurām nereti redzami mersedesi un satelīttelevīzijas šķīvji. Retam no viņiem ir mūsdienīgi mitekļi. Turīgie pārtiek no tūrisma biznesa (piedāvā tūristiem īpašas beduīnu teltis un hosteļus naktsmītnēm, jāšanu ar kamieli, kalpo par pavadoņiem tuksnesī, gatavo un tirgo suvenīrus u.tml).

Plaša apvidus klejotājus pulcinošs beduīnu tirgus ir tikai ceturtdienās. Tādēļ dodamies uz pie Beerševas uzbūvēto lielo mūsdienīgo beduīnu kultūras centru un viņu amatnieku izstrādājumu tirgotavu- veikaliņu rindu. Ierodamies dienā un laikā, kad tam visam jādarbojas. Diemžēl ieejai priekšā liela priekškaramā atslēga. Vien caur spraugu redzama plaša, skaista, paklājiem klāta telpa. Durvju priekšā vējš dzenā putekļus un loka nezāles. Ēkas spārnā iekārtojies skaistumkopšanas salons. Gaumīgos musulmaņu tērpos ģērbtās meitenes neko par centra darbalaiku nezin, bet viena tā koķeti skatās acīs, iznāk laukā man līdzi un jautā, vai nevar vēl ar ko palīdzēt. Ātri ātri tinos prom. Otrpus ielas arī tirgotavas tukšas. Varbūt, ka pieteiktas autobusa ekskursijas laikā būtu kas atvērts, bet drīzāk izskatās, ka ,,integrācijas projekta’’ nauda apgūta, bet īstas vajadzības pēc centra ne no potenciālo apmeklētāju, ne beduīnu puses nav. Atšķirībā no arābiem- musulmaņiem, attiecībā uz beduīniem līdz šim Izraēla piekopa politiku iekļaut viņus valsts lojālo iedzīvotāju sabiedrībā, atļāva dienēt armijā.    

Ramona krāteris. Izcilākais dabā. Lapsa teltī un ērce kājā.

Varenākais, no kraujas malas elpu aizraujošākais Izraēlas dabas objekts: vairāk nekā 40km garš, 9km plats, 300m dziļš krāteris. Populārākā versija tā rašanos izskaidro ar ģeoloģiskiem un ūdensteces procesiem. Krāteris atrodas uz Zemes tektoniskās plātnes lauzuma seismiskās līnijas. Tā dibenā daudzkrāsainu iežu ,,kalniene’’ un smiltāji. Ļoti skarba vide. Pagājušoreiz, kad ar velo ar dēlu tur bijām apmaldījušies, bet reljefa dēļ krātera malu nevarēja saskatīt, un strauji tuvojās tumsa, pārdzīvoju izbailes ne pa jokam, jo dienas karstumu pavasarī ātri nomaina nakts aukstums, bet silto apģērbu nebijām paņēmuši līdzi.

Biju sen sapņojis šeit tālu no autoceļiem Negevas tuksneša sirdī pavadīt nakti teltī zem mums neparasti spožām un daudzām zvaigznēm, kur īpaši ,,balts’’ ir Piena Ceļš. Šoreiz sapnīti izdevās īstenot. Bet- visapkārt reāla daba. Kad atgriezāmies no kempinga tualetēm, lukturīša gaismā vaļējās telts durvīs pamanīju divas spīdošas acis. Pēc mirkļa no tām izskrēja tuksneša lapsa. Savukārt dienā, ejot svelmainā pārgājienā, kājā piesūcās ērce. Tuksneša augi, ziedi, ķirzakas, akmeņi un iežu klājieni pie kājām, saules izgaismotā krātera siena- tālumā. Dažiem šis pārgājiens bija karstumizturības (virs +40), grūtību pārbaudes robeža, iespēja ne tikai redzēt, bet arī reāli izjust tuksnesi.  

Pēc ilgāka laika uz šoseja kāda dalībniece attopas, ka pazudis mobilais telefons. Griežamies atpakaļ tuksnesī. Kad apskatīta autostāvieta un takas noslēguma daļa, meklētāji atgriežas. Pēkšņi no attāluma sauc un māj kāds ebreju jauniešu pāris. Viņi atraduši mobilo, aizsūtījuši ziņu uz visbiežāk ar to lietoto numuru un 2 stundas gaidījuši tuksneša svelmē.    

Eilata. Zemūdens ainas zemūdens Koraļļu pludmales nacionālajā parkā.

To, kas atrodas zem Sarkanās jūras virsmas, Eilatā vispirms iepazīstam Koraļļu pasaules zemūdens observatorijā. Varam pa apaļu veidojumu ar stikla logiem staigāt pa jūras dibenu starp krāšņiem koraļļiem un vērot vēl krāšņākās daudzveidīgās zivis. No torņa vienlaikus redzama Izraēlas, Ēģiptes, Sauda Arābijas un Jordānijas teritorijas. Izdzīvojam 4D kino kustošo krēslu izjūtas ceļojot pa Sarkano jūru. Vērojam zivju barošanu milzu akvārijā. Par apmēram 10EUR (akcija!) iegādājamies īstu pērļu kaklarotas, vērojam baseinā bruņrupuču draudzību, bet tumšā telpā akvārijos dziļjūras zivis un daudz ko citu.

Taču īpašu pārdzīvojumu izraisa Koraļļu pludmales nacionālajā parkā ielūkojoties ar masku koraļļu tuvumā zem ūdens, kur, sev par pārsteigumu, peldot un pat stāvot tikai līdz viduklim ūdenī redzam tādu pašu krāsaino zivju pārbagātību zem mums kā observatorijā. Tās piepeld pie mūsu kājām un šķiet gluži vai noglāstāmas: gan lielas, gan mazas.

Sarkanajā jūrā peldētājam jābūt nopietniem apaviem, jo jūras dibens akmeņainās vietās klāts ar jūras ežiem, un uzkāpšana kādam no tiem ar basu kāju var beigties ar ceļojuma pārtraukšanu (vismaz uz laiku) vietējā klīnikā, ko arī pirmajā reizē Eilatā pārdzīvoju.

Petra. Pasaules brīnums. Pasaules galā.

Autobuss no Jordānijas pierobežas pilsētas Akabas uz Petru attiet ap 6-7 no rīta. Tā bija agrāk. Tā tagad rakstīts bukletos un internetā. Tā precizē viesnīcā Akabā. 7 autobusa nav. Būšot 10. Ar to Petras apskatei nepietiek. Vēl trakāk- noskaidroju, ka Petra slēgta iekšējo nemieru dēļ. Braukt ar taksometriem ar vāju cerību? Braucam! Varen draudzīgs šoferis! Izstāsta par sevi, ģimeni, vienkāršo jordāniešu grūto dzīvi (ienākumi līdzīgi kā Latvijā), plaisu starp valsts varu un tautu, korupciju. Ierosina vārdu savstarpēju apguvi no angļu valodas uz arābu un latviešu. Izruna ,,šoferis’’ ir gan arābiem, gan latviešiem!

Īsa pietura Mūsā, tulkojumā- ,,Mozus’’, jo šī esot tā vieta, kur viņš ar zizli iesitis pa klinti, lai no tās izšļāktos ūdens, ko tuksnesī klejojošajai, izslāpušajai un pret Dievu kurnošai ebreju tautai padzerties. 

Ātri iekārtojušies viesnīcā un novērsuši iespējas tur mums izblēdīt papildus samaksu, ar tiem pašiem taksometriem ierodamies Petrā. Vaļā!!! Pierādot, ka esam nakšņojuši un vēl nakšņosim Jordānijā, dabūjam gandrīz uz pusi lētākas biļetes (pilna cena 90 dināri- tobrīd ap 135EUR).

Es mīlu Petru. Atgriezties Petrā, parādīt to tuvākajam- man tas bija viens no diviem šī ceļojuma dzinuļiem. Petra ir pasaules brīnums, vienalga- astotais vai astoņpadsmitais. Tūristu piesaistes magnēts Jordānijai. Kas ir Petra? Visi vārdi nobāl. Petra- nabatiešu: zīda ceļa un kamieļu karavānu taku pārvaldītāju tautas (maršrutos Āfrika- Arābija- Āzija- Eiropa) varenā galvaspilsēta, kas izgrebta smilšakmens klintīs. Tiem laikiem lieliski organizētā ūdensapgāde, aizsardzība, lauksaimniecība. Tās ,,ziedu laiki’’ no 200.gada p.m.ē. līdz 100.gadam m.ē. Petra ir arī iespaidīgs kanjons! Krāsaino smilšu, iežu raksti! Petra- iespēja jāt ar kamieļiem pa līdzeno daļu un ēzeļu taxi pa stāvo taku kalnā! Visus pakalpojumus un suvenīrus piedāvā tikai beduīni. Petra- varenas un atšķirīgas panorāmas no dažādiem skatupunktiem! Pie noslēdzošā- visaugstākā punkta pagājušoreiz bija uzraksts ,,Pasaules gals’’ (angl. ,,The end of the world’’), bet tagad- ,,Pasaules skaistākā skata vislabākais skatpunkts’’. Un pāri visiem iespaidiem- Petras zīmols: fantastiskā grieķu stilā izgrebtā svētnīca (angl.- treasury, latviski mēdz tulkot ,,Dārgumu krātuve’’), pie kuras var sev iekniebt- beidzot es te esmu. Petras brīnumu veido viss nosauktais mijiedarbībā veselas dienas apskates garumā.

Sīnāja kalnā. Caur karadarbības zonu un kāpiens naktī saullēktu lūkoties.

Mazā busiņā nakts tumsā traucamies cauri Sīnāja pussalai. Sīnāja tuksnesis pārsvarā nav līdzenums, bet zemi kalni. Ik krustojumā mūs pārbauda Ēģiptes armijas kareivji- postenī nocietinājušies, bruņuvestēs un ar ieročiem šaušanas gatavībā. Islāma valsts kaujinieki bieži uzbrūk Ēģiptes armijas bāzēm. Pagaidām- ne tūristiem. Atpakaļ tūristu autobusu kolonu pavada militārs konvojs. Kāds kontrasts ar mierpilno atmosfēru Eilatā un citur Izraēlā!

Uzkāpšana naktī Sīnāja kalna virsotnē sagaidīt saullēktu bija mans galvenais sapnis šai braucienā. Ikreiz Eilatas apmeklējuma laikā tas bija ,,aizgājis gar degunu’’.

Kalnam ir vairākas virsotnes- mēs kāpsim visaugstākajā, Mozus virsotnē, no kurienes, saskaņā ar Bībeli, Mozus nonesa akmens plāksnēs iekaltos baušļus. Vēl ir arī Horeba virsotne.

Beduīna pavadoņa vadībā dienvidu nakts melnumā starp kamieļu stāvlaukumiem un gar tirgotavām virzāmies augšup. Pieres baterijas izgaismo akmeņaino taku un nobeigumā- 750 nevienādus pakāpienus. Manas kāju problēmas Latvijā, plānojot šo braucienu, nedeva it kā nekādu cerību veikt šo ap 3 stundu ilgo gājienu virsotnē. Bet es eju. Ar ticību un gribu, ka varu. Uzmanīgi- soli pa solim, jo, ne tikai man, bet ikvienam tas var uz šādas takas būt pēdējais. Ja pēda pagriežas … Beidzot! Beidzot! Es to esmu paveicies! Visa grupa ir virsotnē! Aizvējš aiz baznīcas. Cita grupa slēpjas no aukstuma aiz… mošejas. Aust gaisma. Visskaistākā, strauji mainīgā gaismas spēle ir īsi pirms saules izspraukšanās aiz tālākās kalnu grēdas. Un te nu brīnums notiek- saules maliņa parādās un sarkanā ripa ātri kāpj debesīs. Saullēkts!!! Gaismas rotaļas pārceļas no debesīm uz tik mainīgi izgaismotām tuvējām nogāzēm. Brīnišķīgi. Sapņi piepildās, ja ļoti tic un rīkojas.    

Mūs mudina doties lejup. Jo jāpaspēj- uz brokastīm, klostera apskati un militāro konvoju. Nokāpšana kājām ir vēl grūtāka, bet, sev par brīnumu, lejā tiku.

Svētās Katrīnas klosteris, no kura sākas un kur noslēdzas kāpiens, savu vārdu ieguvis no leģendārās mocekles Katrīnas, kuru pēc saraustīšanas uz moku rata eņģelis esot atnesis uz netālo kalnu, kur tās ķermeni atraduši mūki. Klosteris vienlaikus ir kristiešu cietoksnis musulmaņu pasaulē, kuru reizēm pasargājusi tā iekšienē uzceltā mošeja (?!) šeit nodarbinātajiem vietējiem iedzīvotājiem. Klosterī atrodas otra lielākā (aiz Vatikāna) agrīno kristiešu svētbilžu kolekcija, plaša bibliotēka un daudzas citas garīgās bagātības, kas pieejamas vienīgi grieķiem, jo baznīcu pārvalda grieķu pareizticīgo baznīca. Mēs apskatām tikai baznīcu, iekšpagalmu un joprojām zaļojošo ,,degošo krūmu’’, kura priekšā Dievs licis Mozum noaut sandales. Krūmu nevarot aizdedzināt, tā atvases citur ieaudzēt, tam vēl piemītot citas neparastas īpašības. Krūms esot pierādījums, ka šis ir īstais bibliskais Sīnāja (Mozus) kalns. Kaut pastāv arī citas versijas.

Jotvata (Yotvata). Safari- strausi knābj.

Te ir viena Hai Bar- teritorijām, kur atjaunota pirms gadu tūkstošiem izzūdušā ekosistēma (daba). Lēni ar saviem auto ripojam pa norobežoto voljēra teritoriju. Akāciju un citu augu ,,kombināciju’’- biotopu ainava. Tuvāk un tālāk staigā dažādi ragaiņi. Bet strausi nāk klāt un sit ar knābi pa logu stiklu. Joki mazi- logus vērt vaļā to tuvumā nedrīkst, jo tie ir ātri. Vienviet ceļa malā ,,ligzda’’- vienkopus daudz strausa olu. Netrūkst arī lielu un mazu lidoņu. Četri mazi krāsaini putniņi šūpojas netālā zarā.

Ar kājām var izstaigāt tādu kā zoodārzu, kur tuvumā redzami no auto neapskatāmie šī Hai Bara citos voljēros esošie dzīvnieki: lapsas, hiēnas, čūskas, dzeloņcūkas... Vēsā mierā, atspiedušies pret stiklu iepretim manai plaukstai, guļ un mūs vēro leopardi.   

Jāņi pie Nāves jūras. SPA prieki.

Līgo vakars pienāk zemākajā vietā uz pasaules (vairāk nekā 400m zem jūras līmeņa) Nāves jūras krastā. Svinam kurinot Jāņu ugunskuru no palmu un akāciju zariem zaļā mauriņā zem vējā plandošām izgaismotām palmām un attālās laistīšanas iekārtas dažbrīža lietutiņa. Taču tas bija negaidīts pavērsiens. Plānots bija apmesties netālajā labiekārtotajā bezmaksas kempingā, bet tas… iekritis pazemē. Nāves jūrai izžūstot un strauji atkāpjoties no agrākajiem krastiem, zem virskārtas veidojas tukšumi, bet virspusē- iegruvumi. Pēdējā brīdī pirms slēgšanas nonākam greznā SPA kompleksā, kur mums par šim kūrortam simbolisku, bet mums- sāpīgu samaksu atvēl vietu teltīm un iespēju nākošajā rītā peldēt Nāves jūrā (par īpašu samaksu tas iespējams tikai dažās vietās, jo dubļu un kriteņu dēļ citur tai nepiekļūt), baudīt SPA ārstnieciskās dūņas (dubļus), sēra ūdens masāžas un vannas, peldbaseinu.

Ein Gedi. Ūdenskritumu taka. Gar kraujas malu.  Dāvida ala.

Izraēla- ūdenskritumu zeme?! Arī. Kur? Ein Gedi. Populārākais Izraēlas nacionālais parks. Blakus Nāves jūrai. Klimats te kā uz cepešpannas. Dienas vidus. Ļoti karsts. Taka aizā vijas gar upīti, kura ik pa brīdim lēkā pa ūdenskritumiem. Zem tiem veidojas izskalojumu ,,vannas’’ un dīķīši, bet atrasties zem krītoša ūdens te ir kā SPA izklaide. Cilvēki te mēdz ar visām drēbēm pagremdēties un ielīst ūdenskritumu dušā. Kad to daru pirmais- grupa skatās, otrā vietā daļa mūsējo pievienojas, bet beigās kādā skaistā baseiniņā visi- plunkš.

Otra pārgājiena daļa ved klintī gar kraujas malu, drošībai novilkta trose, bet tad rāpšanās virzās tieši augšup tik stāvus, ka vietām jāpārvietojas gandrīz četrāpus. Beidzot- Dāvida ala, kur, saskaņā ar Bībeli, viņš slēpies no sava vajātāja Saula. Faktiski tas ir grots, kura priekšā sīku pilieniņu, tērcīšu plīvurs, kas ,,raud’’ kā Raunas Staburags.   

Iespaidi noslēdzas ar kalna kaziņu, kazu grupiņām un lielragainiem āžiem atceļā.

Kapernauma. Jēzus pilsēta. Kalna sprediķa vieta.

Šīs vietas pie Galilejas jūras (Kinereta ezera) nav ,,varbūt te’’ kā citi bibliskie objekti Izraēlā. Šeit nav variantu.

Redzēdams neredzēt. Izjuzdams neizjust. Ja Kapernaumas apkārtni skata kā tūrists. Bet var uztvert Dievu pagodināmies Tevī. Un pagodināt Dieva Dēlu sevī. Tās nav izjūtas, emocijas, bet… Jo te TAS viss noticis. Vieta, kur pieskarties- ne pagātnei, bet mūžībai. Ticēt Mīlestībai. Saprast, ka jāizvēlas nevis reliģiskas konstrukcijas, konfesijas, bet kaut ko pāri tām: jēgu dzīvei, dzīvību nāvē, Patiesību.

Te pie Galilejas (Tibērijas) jūras tika pavairotas maizes un zivis, mācekļi satika un (ne)atpazina savu Skolotāju un Kungu pēc augšāmcelšanās, te tika teikti cerību apsolījumi un norādījumi: ,,Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti!’’, ,,Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs!’’, ,,…esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs!’’, ,,Ne ikkatrs, kurš uz Mani saka: ,,Kungs! Kungs!’’ ieies Debesu valstībā, bet tas, kurš dara Mana Debesu  Tēva prātu!’’. Te tika dota tēvreize: ,,Mūsu Tēvs Debesīs! Svētīts lai top Tavs vārds!...’’ (pēc Bībeles Mateja evanģēlija 5:4,8,48, 7:21, 6:9).

Ko redz acs, dzird auss, sasmaržo nāss Jēzus pilsētā- aizsargājamā teritorijā, kas vienlaikus ir kā dievnams, arheoloģisko izrakumu vieta (kur atrakts senais Kapernaumas ciems) un krāšņs dārzs ar pārdomu vietām? Dzird klusumu īpatnējā baznīcā, kas uzcelta virs Pētera namiņa. Bet- ja ierodas agrā rītā kā mēs. Dzird putnu dziesmas un jūt dažādo ziedu aromātu. Redz atraktas senās ēkas, to sienas, sinagogas drupas, ezera krastu un otrpus tam- Tibērijas pilsētu. Krāšņs dārzs aptver arī brīnišķo un neparasto Kalna sprediķa baznīcu netālu virs dabiskā nogāzes ieloka, kas līdzīgs amfiteātrim. Tajā Jēzus runāja uz tūkstošiem.

Jēzus pilsēta un piekraste līdzās- miera osta, vieta, kur apstāties, ieklausīties (arī sevī), bet kur svētceļnieku un tūristu pūļi gida pavadībā tiek ,,izrauti’’ cauri. ,,Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem!’’ (Mateja 5:9).

Hermons. Virsotne mākoņos, sniegā.

Vai Izraēlā ir kalnu slēpošanas trases? Gandrīz katrs Latvijā brīnītos par šo jautājumu. Bet Hermona kalnā, kas Bībelē noteikta kā Israēla cilšu galējā ziemeļu robeža, pat aprīlī ir sniegs un visu gadu darbojas viens no 3 pacēlājiem. Pagājušajā Izraēlas apceļojumā kārtīgi izpikojamies, bet šoreiz jūnijā vairs sniegu nemana, nogāzes aizsedz migla. Vismaz atceļa ainavas ir ko vērts.

Nimroda cietoksnis.

Nobraucienā ļoti stāva kalna galā ieraugu varenu cietoksni. Nu gluži kā normālā veidā nesasniedzamas pilis zīmē pasaku grāmatās. Piebraucot blakus šim Izraēlā lielākajam, mamlūku (mameļuku) celtajam Nimroda cietoksnim, tas atgādina tādu kā dižāku versiju no Viļņas vai citām Baltijas pilsdrupām. Katrā no divām kalna virsotnēm bijusi pamatīgi nocietināta pils. No to skatu laukumiem paveras grandiozas panorāmas gan uz Golānas augstienes virsotnēm un mežiem klātajām nogāzēm, gan uz dziļi lejā lauksaimnieku iekopto Hulas ieleju. Bet cietoksnī- ejas, stāvas kāpnes, baseins- cisterna, pazemes tunelis.   

Baniasa. Tropiskie džungļi, lielākais ūdenskritums un milzu avots.

Džungļi Izraēlā? Krāčaina tropiskā upe Izraēlā? Neiespējami! Bet tomēr! Tā ir! Vairāku kilometru garumā Golānas augstieņu pakājē pa akmeņiem lēkā putās sakulta dzidri zila upīte, kuras ēnainajos krastos savijies biezs augājs. Tā krīt no Izraēlas lielākā ūdenskrituma. Pie tam- šī upe iztek kā milzu avots no… klints.

Hula ezers.

Kad uz nacionālā parka tiltiņa parādās tūristi, barību gaidot tūlīt zem tā ūdens virskārtā pulcējas garūsainie Nīlas (Āfrikas) sami, nomaļāk turas milzu karpas. Takas malā bariņos gozējas bruņrupuči, augu saknes grauž nutrijas. Gan no takas, gan skatu torņa redzams daudz daudz putnu. Ūdensbifeļi gan laiskojas  attālāk. Taka vijas gan pa milzu niedru un papirusu audzēm, gan pāri ezera ūdens klajam. Viens ir redzēt. Bet to dzirdēt, sasmaržot, izjust ar visām maņām! Tādas paradīzes dārza harmonijas sajūtas.

Safeda. Jūdaiskākā pilsēta. Kabala. Mākslinieku kvartāls.

Agrāk braucu uz Safedas vecpilsētu kā vienīgo vietu, kur varēja redzēt tradicionālo ebreju tērpu un dzīvesveida ,,tīrkultūru’’. Citur, arī Jeruzalemē, dominē sekulārisms un tūristi, ,,piejaukumā’’- musulmaņu un kristiešu baznīctēvu tērpi. Šoreiz vilšanās. Arī šeit ienākusi pasaule. Un pie tā vainīgs mākslinieku- radošās iztēles kvartāls agrākās dažu salonu ieliņas vietā. Tas pievilcis gan tūristu, gan parasto ebreju pūļus. Fantāzijas un simbolisma apgarotie mākslas darbi mielo arī mūsu acis un tukšo mūsu maciņus. Tādēļ neapmierināto nav. Žēl, ka slēgta senatnīgā kabalas sinagoga. Safeda ir jūdaisma mistiskās mācības- kabalas ,,dzimtene’’, kas reliģiskā ceļa meklētāju vidū populāra visā pasaulē. Man šī ceļa iepazīšanas priekšā ir ,,Stop’’ zīme. Vienīgo priekšstatu par ebreju reliģisko norišu vietu (ebrejiem vienīgais dievnams- Dieva Nams bija Templis Jeruzalemē) grupa gūst ielūkojoties nelielā sinagogā. Ar grāmatu plauktiem, telpas iekārtojumu tā vairāk atgādina mācību, ne lūgšanu vietu. Bet tas spilgti raksturo jūdu reliģiju un Grāmatas tautu (viens no ebreju sinonīmiem).

Nācarete.

Divatā ejam paklejot tumsā. Tas ir droši. Nācaretē dzīvo arābi- palestīnieši: musulmaņi un kristieši. Marijas pasludināšanas bazilikas smailē spīd bākas uguns, jo Jēzus ir teicis: ,,Es esmu pasaules Gaisma!’’ (Jāņa evanģēlijs 8:12). Aiz dievnama žoga pilsētas centrālā laukuma skvērā pēkšņi tiek atritināti paklāji un pēc brīža sākas musulmaņu lūgšana: ar krišanu uz ceļiem, dziedāšanu un mullas runu. Tā kā mošejā šādā brīdī netiktu ielaisti, šī ir reta iespēja redzēt islāma dievkalpojumu- pie tam nakts romantikā lielpilsētas auto trokšņu un ēstuvju smaržu fonā. Pēc neilga laika esam blakus esošajā lielveikalā, kur mūs apkalpo meitenes garajos tērpos. Senā un jaunā kontrasts? Nē! Musulmaņu ticība pasaulē nostiprinās. Drīzāk sajaukums raksturo Austrumiem piejaucētu rietumnieciskumu.     

 

 

Akko. Krustnešu pazeme un musulmaņu mošeja.

1994.gadā tika atrasts templiešu ordeņa tunelis. Tagad izgaismots apmeklētājiem. Zemākajās vietās stipri jāpieliecas. Neparasti. Bet Akko virszemē musulmaņu vecpilsētas kņada kā Jeruzalemes tirgū. Savukārt uz jahtu ostas fona pārredzami varenie pilsētas seno daļu ieskaujošie mūri, minareti to iekšienē, lielo Vidusjūras viļņu putu vāli, kas uzsit jo augstas šļakatas.

Haifa. Bahajiešu dārzi un ticība. Skaistākā panorāma.

Daile. Harmonija un simetrija. Ūdens un gaismas rotaļas. Ziedi. Skaists katrs augs, dobe un terase, visa apstādītā ap kilometru garā un no 60- 400m platā nogāze kopā. Tās centrā- zeltītais svētnīcas (angl.shrine) kupols. Dārzs uzrunā. 2001.gadā atvērtā daile apliecina bahajiešu ticības būtību: uz skaistumu, līdzsvarotību visā- reliģisko cīņu aizstāšana ar vienojošā meklējumiem, jo visām reliģijām viens avots, naida nolīdzināšanu starp tautām, ceļu uz pilnvērtību, sabalansētību cilvēkā, sabiedrībā, pārliecība, ka cilvēce ir ceļā uz to.

Tas, kas rīta saulē vai naktī izgaismots paveras no skatupunkta Karmela kalnā uz Haifas līci ar bahajiešu dārzu un svētnīcas (tempļa) zeltīto kupolu priekšplānā, tiek uzskatīts par vienu no visskaistākajām pilsētas panorāmām pasaulē. To nevis skatāmies, bet baudām. Un šādos brīžos saproti: bija vērtas tās pūles, lai te būtu.

Jeruzaleme. Tracis un ,,izvirtība’’ Tempļa kalnā. Nakts dižšovs Citadeles drupās. Ultramoderna iedziļinātā iepirkšanās iela.

Vai par Jeruzalemi var ko uzrakstīt vai pateikt vārdos? Tik daudzi to centušies. Jeruzaleme ir katram sava. Tādēļ ieskicēšu tikai dažas ainiņas.

Nezin kāpēc kristiešu svētceļnieki parasti neapmeklē Tempļa kalnu- vietu, kur bija uzcelts Zālamana templis, kura vissvētākā vieta atradās virs akmens, uz kura Ābrahāmam bija jāupurē dēls Īzaks. Tagad te kārtību nosaka Palestīnas Pašpārvalde. Dažus apmeklētājus it kā nospiež islāma gars, jūdaiskā pagātne. Virs Īzaka upurakmens, no kura pravietis Muhameds ar visu zirgu 632.gadā esot uzņemts Debesīs,  slejas Omāra (Klints kupola) mošeja. Man musulmaniskais fons netraucē uztvert vietas garīgo sākotni un būtību.

Tempļa kalnā piedzīvojam neparastu ainu. Pēkšņi dzirdam skaļu klaigāšanu. Noprotam, ka tā ir kāda protesta izpausme. Demonstrācija svētā vietā? Tad ieraugām apsargu ielenkumā reliģiskajā tērpā ģērbušos jūdus. Šajā teritorijā Izraēlas ebrejiem ieeja aizliegta. Acīmredzot tie ir citas valsts (ASV?) pilsoņi. Apkārt ap apsargu un ebreju pulciņu sievietes un pusaudži skaļi skandina par Allāhu. Izturas agresīvi. Jezga pa Tempļa laukumu virzās uz priekšu, jo ebreji ne tikai no dažādiem punktiem skatās, bet arī filmē redzēto. 

Mūsu grupas pāriem, kas fotografējas apskāvušies vai staigā sadevušies rokās, aizrāda par nepiedodamu ,,izvirtību’’ svētā vietā.

Pēdējā vakarā apmeklējam nakts šovu Citadeles drupās pie Dāvida torņa. Arheoloģisko izrakumu sienas vairāku simtu metru garumā, platumā, desmitiem metru augstas. Uz visa šī milzu ,,ekrāna’’ attiecīgu skaņu pavadīti filmā staigā, karo, strādā cilvēki, izspēlējot Jeruzalemes vēstures ainas no kanaāniešu laikiem līdz mūsdienām.

Izejot cauri vecpilsētas tirdzniecības burzmai un troksnim pēc simts metriem aiz Jafas vārtiem nokļūstam iedziļinātā gājēju ielā. Normālā ,,atmosfēra’’- mūsdienu stila preču veikali un lielveikali, nekāda drūzma, kluss, viss mierīgi. Tā varētu būt Berlīnē, pat Eilatā, bet Jeruzalemē- kaut kas neticams!

 

 

Nepaskrējām garām. Pārējais redzētais.

Ko bez minētā vēl ceļojumā redzējām? Jeruzalemes vecpilsētā: VIA Dolorosa- Jēzus Krusta ceļu, Tā Kunga kapa baznīcu (bijām arī kapā), Raudu mūri, Ciānas kalnu, Damaskas, Jafas un citus vārtus vecpilsētas mūrī, musulmaņu tirgu. Ārpus vecpilsētas Eļļas (Olīvu) kalna skatlaukumā dienā un naktī skatījām pilsētas vizītkartes panorāmu uz vecpilsētu, senebreju- Bībeles personāžu kapiem, Kidronas ieleju, apmeklējām Visu nāciju (Agonijas) baznīcu, pie kuras atrodas olīvkoki no laikiem, kad tur sēdēja un tika arestēts Jēzus. Arābu- palestīniešu apdzīvotajā Austrumjeruzalemē ielūkojāmies Dārza kapā (otra versija Jēzus apbedījuma vietai). Ebreju vēstures traģēdiju centāmies apjaust Jad Vašem holokausta memoriālā. Telavivā staigājām pa slavenās pludmales prominādi, iepirkamies jaunajā tirdzniecības un izklaides rajoniņā, iepazinām Jafu un tajā fotografējamies uz vispopulārākā Telavivas fona. Betlēmē pabijām Jēzus piedzimšanas un tai blakus esošajā katoļu baznīcās (no pēdējās pārraida ziemassvētku dievkalpojumus), izstaigājām Betlēmes vecpilsētu. Ramona krātera apmeklētāju centrā noskatījāmies dažādus izglītojošus šovus un apmeklējām krātera dzīvnieku zoodārzu. Eilatā iepazinām dienas un nakts dzīvi šajā nepārtraukto aktivitāšu kūrortā, to pašu darījām dažus kilometrus otrpus līcim otrā krastā Akabā- Jordānijā, kur mielojamies krodziņā ar aitas ribiņām. Neparastajā kalnā un Izraēlas patriotisma cietoksnī Masadā iepazinām gan traģiskās vēstures liecības (lai nepadotos romiešiem, šeit pašnogalinājās [nevis izdarīja pašnāvību- red.] vairāk nekā tūkstots zeloti (jūdu sekta), gan skatījām brīnišķīgo panorāmu gan uz Nāves jūru- tās ūdeņu klājam un izžuvušajiem klajumiem, gan pāri tai- uz vakara saules apspīdētajiem kalniem Jordānijas pusē.  Nakšņošana teltīs pie Kinereta ezera bija ne tikai lēts risinājums, bet iespēja it kā ikdienišķi saplūst ar vidi, kur norisinājās galvenie Jaunās Derības notikumi, baudīt skaistos skatus gaismā un tumsā pāri Galilejas jūrai uz Tibērijas pilsētu un Golānas augstienēm.  Nācaretē pabijām gan  Marijas pasludināšanas bazalikā, kura centrā atrodas grots, kurā eņģelis jaunavai Marijai pasludinājis vēsti, ka viņa kļūs grūta no Svētā Gara. Šī milzu baznīca uzcelta virs Jēzus laika nelielā Nācaretes ciema. Izstaigājām Cēzarejas- kādreiz skaistākās un nozīmīgās šīs zemes pilsētas, arheoloģiskos izrakumus un drupas.

Ne visu paspējām: izpalika Kumrāna, kur atrada leģendāros senākos Svēto Rakstu tīstokļus, dižākā un greznākā no Izraēlas alām- Soreka, Jeruzalemē nepaspējām iepazīt  Izraēlas valsts muzeja kompleksu ar tā ,,pērli’’- Rakstu svētnīcu (angl.shrine) ar biblisko tekstu tīstokļiem, kneseta ēku, Rožu dārzu, Lielo sinagogu u.c.objektus, kur esmu pabijis citreiz.   

Karš un miers. Ļaudis, politika un ticības. Drošība.

Nezinātājs, kam pasaka par došanos uz Izraēlu, izsaka bažas par drošību. Uz Izraēlu doties ir drošāk nekā uz daudzām citām zemēm. Terorisma taktika beigusies. Ja notiek cīņa pret Izraēlu, tad tās ir raķešu apšaudes vai sadursmes, kurās iesaistīta armija. Pat tajā laikā tūristiem nekas nedraud, ja nedodas uz apšaudes zonu. Visu reliģiju un tautību cilvēki ir laipni, izpalīdzīgi. Progress ir Palestīnas Pašpārvaldes un Izraēlas palestīnieši, īpaši pusaudži, no kuriem tik daudzi agrākā nedraudzīguma vietā uzsvērti izrāda labvēlību: ,,Jūs esat laipni gaidīti!’’ (angl. ,,’You are welcome’’), tā norobežojoties no agrāk bieži sastopamās nepatikas. Manuprāt, ceļojumu uz Izraēlu nevajadzētu saistīt ar tā brīža šīs valsts politiku. Pašu ebreju vidū, viņu politiķu vidū, tās īstenošanā bijis un ir tik  daudz pretēju virzienu. Bet kopumā tie ir globāli meli, ka Izraēla ir agresors. Šīs valsts interesēs viennozīmīgi ir miers, bet pretdarbību pret Hamas vai citiem uzbrukumiem tā veic tad, ,,kad mērs pilns’’. Izraēlas raķetes Gazas sektora civiliedzīvotājiem trāpa, ja palestīniešu ieroču palaišanas iekārtas uzstādītas viņu mājās. Un kareivju naids var sist pārmēru no abām pusēm. Izraēla, pat pretēji Bībeles norādēm, neliedz Palestīniešiem dibināt savu valsti, bet nevar piekāpties savai valstij eksistenciālos jautājumos, piemēram, atdot Jeruzalemi kā palestīniešu galvaspilsētu u.c.

Tuksnesī, kalnos un citur dabā čūsku, skorpionu vai citu ,,mūdzi’’ visdrīzāk neieraudzīsiet, lai gan piesardzība vajadzīga. Lielākais izaicinājums ir autodrošiba (braukšanas kultūra). Vietējie manervējot ,,bleķo’’. Nesabuktētu automašīnu praktiski nav. Bet mēs izbraucām bez skrambiņas.

Izraēla ir valsts, kuru vajag apceļot, to var paši. Tur nelielā teritorijā pieejamas milzīgas dabas, kultūras, vēstures un garīgās vērtības. Katra dalībnieka izdevumi Izraēlā, ieskaitot ēšanu un visas grupas vadītāja izmaksas, sanāca 975EUR, tūre uz Sīnāja kalnu Ēģiptē- 100EUR, bet par braucienu uz Petru Jordānijā būtu jāmaksā, ja nebūtu neparedzētu izdevumu- 130EUR (sanāca 40EUR vairāk). Ceļojumu uz Lieldienu salu firmas piedāvā veikt 21 dienā. Svētās Zemes valstis ir daudz kas vairāk par šīs Okeānijas salas akmens milžiem. Tās atrodas tuvu un ir vērts tās papētīt, ne tikai tajās ieskriet mūsu tūrisma firmu pavadā.

Igo Midrijānis

Ekspedīcijas vadītājs