Baltkrievija paša acīm.

Man nereti pārmet, kāpēc es tik daudz laba minu par zemēm, par kurām cilvēki lasa un dzird negācijas, piemēram, Izraēlu, Ziemeļkipru uc. Vai tik neesmu nopirkts? Bet dzīve ir krāsaina, ne melnbalta. Un negatīvā dominante par kaut ko ir kaut kam izdevīga.

Kāda ir šī Baltkrievija, par kuru plašsaziņas līdzekļos ir tikai sliktas ziņas? Bet sportisti, uzņēmēji, nevalstisko organizāciju pārstāvji, kas tur bijuši, darbojušies, no kuriem par reālo dzīvi šajā valstī apklaušinos, liek manīt, ka tik tumša tā bilde nemaz nav. Un visiem tāds zemteksts: to nevar tā izstāstīt- aizbrauksi- redzēsi pats. Un tā kopā ar vecāko dēlu Gati maija svētku brīvdienās dodamies ceļā, lai pašu acīm redzētu šo divējādi vērtēto zemi, lai izjustu atmiņas par neseno Latvijas īstenību. Tomēr noskaņojums skeptisks.

            Minska

Kad Rīgā iesēžamies autobusā, nomanu apkārt daudz baltkrievu. Nodomāju: nabaga ļautiņi, pēc Eiropas kultūras skatīšanas tagad jāatgriežas nabadzīgajā un atpalikušajā dzimtenē, ieraugot Rīgu un tās sasniegumus viņiem droši vien žoklis atkārās. Bet kad rīta agrumā pamodos autobusam jau ripojot pa Minskas mikrorajonu ielām, tad man pašam... Plaši prospekti, daudz daudz zaļumu ieskautu jaunu augstceltņu, ko vainago stiklotās, milzīgās un modernās Nacionālās bibliotēkas ,,Gaismas pils’’ daudzstūris. Viss tīrs un kārtīgs. Tik daudz plašuma, koku, zālāju, zaļo zonu starp daudzdzīvokļu  mājām, kas rada pilnīgi citas izjūtas nekā dzīve Purvciemā, kur mitinās dēls. Ļoti plati trotuāri, pa kuriem centrā brauc arī velosipēdisti, nomalēs un ārpus pilsētas ved veloceliņu sistēma. Mūsdienīgi velosipēdi, daudziem galvā ķiveres. Kā tas kontrastē ar iepriekšējā dienā piedzīvoto daudz vizinoties ar velosipēdu pa Rīgu! Ielās mūsdienīgas mašīnas, reti kāds padomju eksemplārs: ,,Volga’’, ,,Žigulis’’. Izkāpjot blakus dzelzceļa stacijai, biju iztēlojies ieraudzīt Staļina laika monumentālu būvi, bet tik moderna izskata plānojuma stikla arhitektūru kā Rietumeiropā gan nē. Milicis laipni izstāsta ceļu un drīz jau fotografējam Ļeņina pieminekli pie Augstākās Padomes. Pienāk dežurējošais Iekšlietu orgānu pārstāvis un prasa dokumentus: viņam esot visi jāreģistrē, pat mājas adresi ieskaitot, kas fotografē proletariāta vadoni.  Ieraugot manā pasē latviski un angliski rakstīto dzimšanas vietu ,,Talsi’’, satraukts vaicā, vai es esmu no Tallinas (ceļojam bronzas Aļošas nojaukšanas epopejas laikā). Blakus Augstākās Padomes dižceltnei atjaunināta baznīca. Iekšā pilns ar cilvēkiem. Gan centrā, gan mikrorajonos daudz jaunu katoļu un pareizticīgo baznīcu. Prezidenta pili fotografēt nedrīkst. Lai fiksētu to atmiņā, tā priekšā velkam ārā maizi, desu, sieru, tēju un nesteidzīgi ieturam brokastis. Mūs vēro. Mēs arī. Turpmākie pētījumi CUM- Centrālajā universālveikalā. Daudz pašu valsts preču, kas lētas, bet importam nedaudz augstākas cenas nekā pie mums. Kāds pensionārs pienāk draudzīgi papļāpāt. Bet par daudzo sarunu kopiespaidu vēlāk. Apskatām pieminekļa kompleksu partizāniem, goda sardzes apmācību pie Uzvaras pieminekļa, kur dresē sievietes noturēt minipauzi ar augsti paceltu kāju (savdabīgs soļošanas stils). Parki ir neizslēdzams Minskas apskates objekts: daudz ļaužu ar bērniem, atrakcijas, svētku noformējums. Publiskās tualetes ir pārejas periodā no padomju aromāta, noformējuma un komforta uz ,,Eiropas standartiem’’. Un tas ir būtisks kritērijs, jo, piemēram, bijušās dižās Dienvidslāvijas galvaspilsētas Belgradas dzelzceļa stacijas atejas vēl nav mainījušās nemaz. Minskā un citur prezidenta Lukašenko portretus vai patriotiskus saukļus nemanīju, nav arī tik uzbāzīga tirdzniecības reklāma kā pie mums, dominē krāsains 1. Maija un Uzvaras dienas svētku noformējums. Visi uzraksti tikai baltkrievu valodā. Jā, ir MacDonalds, pat lepnākajās viesnīcās kazino. Spēļu zāles uz ielu stūriem nemanījām. Pēdējā gada laikā izdevās apskatīt daudzu Austrumeiropas valstu galvaspilsētas: Prāgu, Budapeštu, Zagrebu, Sarajevu, Belgradu... Daudzās veiksmīgi savienoti dabas un agrākās celtniecības dotumi: upju stāvkrasti, pauguri, kā arī pilis, katedrāles utml., bet Minska man no visām patīk visvairāk pēc tā, ko līdzenā vietā bez pagātnes arhitektūras mantojuma (nopostīja karš) pēdējos gadu desmitos radījis plānotājs un celtnieks.

            Lauku dzīve.

 Ceļojam ar velosipēdiem, lai iekļūtu dziļos laukos, runātu ar nejauši satiktajiem cilvēkiem. Šī iemesla dēļ arī izvēlamies mežiem klāto ziemeļu virzienu no Minskas, lai izvairītos no galvaspilsētas apkārtnes iespējami agrāri labvēlīgākajiem paraugkolhoziem. Meklējam reālo Baltkrieviju: ne izskaistināto, bet arī nevis tikai trūkumus.

Naivā cerība, ka kartē iezīmētie mazie celiņi Minskas pievārtē tiešām būs mazi. Asfalts, mašīna aiz mašīnas. Ātri uzķeru, ka šeit brauc ne tik agresīvi kā Latvijā un vairums pasaules valstu, ko esmu apceļojis ar velosipēdu. Kādu gabalu ceļš nostiepts gar pašu Zaslavskojes ūdenskrātuves- ,,Minskas jūras’’ malu. Pie tās stāv mašīna aiz mašīnas, tup makšķernieks pie makšķernieka. Priekšā pie ūdens Semkovo ciemats. Minskas guļamrajons. Normāli, ja šādas ,,biezo’’ mājas Mārupē vai Baltezerā. Bet Baltkrievijā? Te taču neesot atļauts zagt (vismaz valsti) un ņemt kukuļus! Kā Semkovo kontrastē ar netālo vietējo laucinieku sādžu! Uz ceļa krasi nomainās autoparks: katrs otrais braucamais žigulis, bobiks, moskvičs. Gatis pēta vietējos kapus- ap dzimtas kopiņām, pie kuriem akmens pieminekļi, apkārt krāsains metāla žogs, daudz mākslīgo puķu. Raibi! Beidzot nogriežamies no intensīvās satiksmes. Joprojām pāri pauguriem, cauri mežiem un laukiem vijas kvalitatīva asfalta lenta. Beidzot bažīgi priekšā ieraugu grants segumu. Bet... pa visiem grants ceļiem, kur braucām, ceļa klātne ideāli nogreiderēta. Gribi tici, gribi nē- mūsu ceļā ne pilsētā, ne laukos, ne uz asfalta, betona vai grants seguma negadījās neviena bedre. Kaut ko līdzīgu piedzīvoju tikai 1992. gadā Vācijā ar velosipēdu no Šveices robežas aizbraucot līdz Ķelnei. Skaistā novakara saulītē izripināmies pa šauru asfalta celiņu cauri sādžai. ,,Lielie’’ vietējās nozīmes ceļi tām visām izbūvēti apkārt. Gar žiguļa platuma asfalttakas malām zili zaļi krāsotas koka mājiņas, gar malu žogi, aiz tiem apstrādāta piemājas zemīte un dārzs. Nekur nav redzami brikšņiem aizauguši pleķīši sētas iekšpusē kā dažās citās slāvu zemēs. Lielāko daļu māju un žogu krāšņi nokrāsoti, taču, ja turība to nav atļāvusi, vienalga viss kārtīgs: nekas nav sagāzies, izmētāts. Gandrīz nekur neredzējām Ukrainā un Krievijā tradicionālos soliņus māju priekšā. Baltu krievi laikam ir čakli- nav laiks dirnēt. Redzējām trīs veidu ciematus: izstieptas viendimensijas sādžas, kur gar vienīgo ielu sarindojušās tradicionālās koka arhitektūras būves, divdimensiju lauku ciematus kā Latvijā vai Lietuvā ar mūsdienīgām divstāvu mājām un nelielu piemājas zemes pleķi, bet trešais veids- savdabīgi un mūsu mazdārziņu apbūvei pēc plānojuma līdzīgi veidojumi, pie tam tālu no pilsētām: tikai šajos ciematos dzīvojamās un saimniecības ēkas nedaudz kapitālākas un zemes apkārt vairāk kā mūsu piepilsētas dārziņu puspatvaļīgā apbūvē. Daudzdzīvokļu mājas un līvānietes laukos nemanījām. Pat visvecmodīgākajām sādžām cauri stiepjas ūdensvads no artēziskā urbuma. Sen jau mūsu apmeklētie visnomaļākie ciemati pārgājuši uz centralizētu atkritumu savākšanu konteineros. Ja ir lielgabarīta atkritumi, tie kārtīgi sakrauti (ne izmētāti kā Kuldīgā!) viens uz otra blakus. Meklējot negatīvo, pēc intuīcijas atradu vairākas vecās izgāztuves un pārliecinājos, ka tās sen nav lietotas. Un Cūkmens mežiem un ceļmalām nav vajadzīgs. Minskas pievārtes daudzdzīvokļu mikrorajonā redzēju milzīgus dzeltenus trīsdaļīgus konteinerus šķirotiem atkritumiem.

No rīta teltī līdz ar pavasara saulīti mūs modina darba duna. Ierodas kopsaimniecības brigādes traktoru armāda, kam seko tehniskās palīdzības mašīna. Samiegojies brīnos, kur šiem tik daudz modernu zviedru traktoru, līdz aptveru, ka Baltkrievijā taču arī ražo traktorus. Un visā valstī tikai ziemeļu daļā pamanīju 2 padomjlaika ,,Belarusus’’. Lauksaimniecības tehnikas un smago automobiļu (ražo Minskā) parks, salīdzinot ar vieglajām automašīnām, laukos atjaunots pilnīgi. Visi lauki apstrādāti, atstājot tikai ceļmalas joslu, kas nopļauta. Nekur nav vietas kūlai. Laukus apstrādā kopsaimniecības (kolhozi vai sovhozi), spēcīgas zemnieku saimniecības (kas dodot daudz darbavietu ciematā, kur par to apprasījos) un rūpnīcas, kam šefības kārtībā ,,piestiprināti’’ lieli zemes gabali: investīcijas un menedžments no Minskas, darbarokas vietējās. Darbavietas laukos netrūkst. Pārsvarā sādžās dzīvo veči, bet citas mājas tiek izmantotas vasaras atpūtai pilsētniekiem (tātad kotedžām naudas pietiek!). Daudz jauniešu aizplūstot uz pilsētām, bet tomēr daļai patīk palikt un strādāt ,,uz tehnikas’’. Tās novietne, ko redzēju tuvplānā, mazāk atgādina padomju kolhozu mehāniskās darbnīcas, drīzāk Izraēlā kibuci (brīvprātīga pirmrindas kopsaimniecība ar kopīgu sociālo- ekonomisko dzīvi- kopiena) vēroto: visa tehnika, agregāti pa to veidiem salikti vienkopus, taisnā rindā. Jūtama darba kultūra un disciplīna vienlaikus. Braucam caur mežiem bagātu apvidu, taču nemanām pie mums ierastās aktīvās mežsaimniecības pazīmes. Tikai viens jauns liels moderns gateris. Blakus divas vecas pussagruvušas fermas, bet citur- jaunas. Arī pie mums zinamā baltkrievu dzejnieka Jankas Kupalas Horženci sādžā, kur atrodas viņa mājas- muzejs un piemineklis, no augsta punkta redzējām neparastu ainu: visā ciemā katra ģimene apstrādā savu piemājas zemesgabalu, vienlaikus dažādās nogāzēs ara vai dzina vagas vairāki zirgi, kāds vīrs laboja etnogrāfiskā muzeja eksponāta vērtu paštaisītu koka zirga vilkmes darbarīku. Idilistiski un arhaiski romantiski tūristam! Bet neba no saldas dzīves vietējiem. Uz Horženci sādžu veda betonēts ceļš. Ne jau pie mums zināmās padomju armijai domātās betona plāksnes, starp kurām tādas šķirbas, ka var braucamo salauzt. Nē, jauns lējums- gluds kā Vācijas autobāņi, pat savienojumu vietas braucot ar velosipēdu nemana. Betonēti lauku mazie celiņi vēlāk bija arī citur.  Šķiet, katrā ciematā pa veikalam. Apgāde ar precēm apmēram tāda pati kā patreiz Latvijas lauku veikalos. Katrā ziņā, vecie sūkstījās, ka tagad vairs gandrīz neviens pamatiedzīvotājs sādžā negrib turēt govi, cūkas utml., jo kas nekait aiziet uz veikalu. Starp apdzīvotām vietām brauc autoveikali. Sabiedriskais transports, ciktāl no Minskas bijām, apmierinot: pietiekoši kursē autobusi un mikroautobusi, par ko pārliecinājos Minskas autoostā, bet, kas, tāpat kā pie mums, nav atspoguļots autobusu pieturu sarakstos. Minskā un tās pievārtē glauni, moderni autobusi, bet dziļāk iekšzemē- gan jauni busi, gan paveci grausti, kādi sabiedriskajā transportā Kurzemē vairs netiek lietoti, bet pārvietojas maršrutos uz Rīgu no Ērgļiem, Ogres... Un dažu Baltkrievijas pilsētu autoostās pat bija peļķes un bedres!

Stipri atšķirīgi no Latvijas, ka gandrīz katrā apdzīvotā vietā sakopts piemineklis Lielā Tēvijas karā (pie mums to sauc par 2.pasaules karu) kritušajiem padomju karavīriem un partizāņiem, vēl piemiņas zīmes cīņu vietās, tanks uz postamenta krustojumā, vācu nodedzinātās sādžas Hatiņas memoriāls...  Taču ir arī citas zīmes- ciematos un krustojumos daudz pareizticīgo (!!!) krucifiksu- krustu.

            Sniegs.

Pēdējo nakti nakšņojam jau Minskas teritorijā mežā. Skaista saulaina novakare bērzu birzī starp balto vizbulīšu paklāju. Ilgi runājamies skaidrā pilnmēness naktī. Bet no rīta 1. maijā telti klāj sniega sega. Koki piesniguši kā dziļā ziemā. Turpina snigt. Uz veloceliņa blakus autostrādei vējš un putenis. Biezu pārslu plīvurs aizsedz skatu, kad ,,Nordek’’ divstāvu autobusā atstājam Baltkrievijas dienvidus, kur ierodoties pavasaris bija ticis tikpat tālu kā Latvijā.

            Ko par savu zemi domā baltkrievi?

Nepiespiestas sarunas ar vietējiem ir viena no velotūrisma priekšrocībām. Citi pienāk paši, ar citiem saruna atraisās prasot ceļu. Izdevās parunāt ar daudziem. Arī Gatim radās iespaids, ka teiktais bijis vaļsirdīgs un atklāts, nevis piesardzīgs oficiālais viedoklis. Politisko noskaņojumu centos izdibināt ļoti aplinkus, runājot par konkrētām praktiskām lietām. Nesatikām nevienu kurnētāju par dzīvi, kā tas ir Latvijas laukos. Kopējs viedoklis: Baltkrievijā maz bagāto, bet arī maz nabagu. Kaut arī viņi šķiet nedaudz trūcīgāki par Latvijas vidusslāni. Bet ne tik nabadzīgi, kā daudziem radies priekšstats Latvijā. Taču visu apklaušināto, gan pensionāru (no 55 gadiem), gan strādājošo, gan pilsētnieku, gan laucinieku kopējs viedoklis: ,,Žitj možno (dzīvot var)’’. Kāds bijušais Minskas inženieris izteica viedu domu: ,,Mēs saprotam, ka Baltkrievija kā Eiropas valsts ilgi nevarēs dzīvot būtiski atšķirīgāk no citas Eiropas. Mani visvairāk baida, cik sāpīga būs šī pāreja. Jūs, baltieši un citi austrumeiropieši jau esat izgājuši tam cauri, bet mums tas vēl priekšā. Ja tas notiktu batikas (domāts Lukašenko) gudrā vadībā, tad varbūt nebūtu tik smagi.’’  ,,Kas ir Krievija? Bijusi un būs liela impērija. Mums jāpastāv starp to un Eiropas spiedienu, lai sevi saglabātu’’. ,,Ko tauta par, jums baltiešiem, domā? Es saprotu, ka ir lielā politika, ko dzen avīzēs, un tādi kā mēs, kas daudzus gadus dzīvojuši vienā valstī. Normāli. Bet citi tic propogandai gan par Latvijas valsti, gan Krieviju’’. ,,Nav viegli izdzīvot- ēšanai un maksājumiem jau pietiek, bet otru televizoru varu nopirkt tikai par kara veterāna atlaidēm. Gribi, uzcienāšu? To jau varu atļauties (saruna notiek pie CUM pēc priecīgā pircēja ierosmes pirms TV aparāta iegādes).’’

            Negatīvais.

Dēls aicina sākumā tik daudz nefotografēt, lai pataupītu kadrus sliktajam. Bet ātri apjaušu, ka nebūs daudz ko tādu bildēt. Protams, pat saulei ir plankumi. Gan es, gan dēls pamanījām pa vienam bomzim, kādā vietā Minskas pievārtē uz žoga  redzējām grafiti, vairākās vietās (nesalīdzināmi mazāk kā Latvijā) lauku ceļmalas krūmos bija redzami senāk izmesti atkritumi, mazpilsētu publisko ateju dvinga (vienviet ,,tualete’’ bija mūra siena ar reni kā Indijā), atsevišķi cilvēki brīvdienās publiskās vietās smirdēja pēc alkohola, lai gan redzami iereibušus nemanīja ne Minskā, ne laukos. Atšķirībā no ļoti laipnajiem un draudzīgi noskaņotajiem satiktajiem vietējiem, viens jaunietis ar augstprātīgu ģīmi pie biezā- ,,jaunā baltkrieva’’ ,,pils’’ man augstprātīgi uzgrieza muguru, kad prasīju ceļu. Divas mašīnas brauca pa veloceliņu. Nevarējām saņemt vīzu bez paziņas vai viesnīcas adreses uzrādīšanas, kur paliksim.

Skeptiķi varētu teikt, ka Baltkrievija bija tik sakopta tāpēc, ka tuvojās svētki (9.maijs), ka grants ceļi tik līdzeni tāpēc, ka mitrums bija ideāls greiderēšanai, ka dzērāji no mums noslēpās aiz māju pakšiem, bet sarunu biedri valsts drošības dienestu iebaidīti. Tāpēc iesaku izmantot iespēju patstāvīgi apskatīt šo zemi pašiem, kamēr Baltkrievija... vēl nav pievienota Eiropas Savienībai un tur izvērsies masu tūrisms.

            Latvijas robeža.

Latvijas muitnieki liek visiem ar mantām, kas atrodas gan autobusa salonā, gan apakšā bagāžas nodalījumā, iet uz pārbaudi. Mantas tiek izlaistas caur lidostas tipa caurskati, somas izpētītas. Pasažieriem pārskata un pārskaita olas un citas ēdamas un neēdamas lietas. Redzēju, kā lauku tantiņai atņēma avīzē ievīstītas oliņas (droši vien pašas vistu dētās), liekot parakstīties par labprātīgu atdošanu. Neapmierinātos apsauc ar Latvijas un ES likumiem. Es biju gatavs aprīt uz vietas 1kg bērniem vesto konfekšu, bet šiem neatdot, bet tiku caur ar vieglu izbīli. Apceļojot 48 valstis, neko tādu vēl nebiju piedzīvojis. Tikai vienreiz mani vienu pašu no autobusa naktī ar mantām izkratīja Itālijas muita, bet Krievija lika šķērsot robežu ar somu pie rokas.

            Vai redzējām PSRS?

Mana nostalģiskā cerība nepiepildījās. Mūsdienu Baltkrievija nav Padomju Savienības palieka, atpalicis atavisms. Bet ļeņinekļi, kara pieminekļi, kolhozi? Pretargumenti: bet kārtība laukos, visur strauji būvētās, rekonstruētās pareizticīgo un katoļu baznīcu ēkas, draudzes, Dieva apziņa sabiedrībā (tikai viens satiktais sarunā nopietni neatsaucās uz Dievu), kas tādā viensaimnieka zemē bez akcepta un atbalsta no augšas nebūtu iespējams, un vizuāli redzamais atbalsts baltkrievu valodai un kultūrai (uzraksti, nacionāla stila zīmējumi Minskā, nacionālā bibliotēka utt.)? Protams, opozīcijai par to būtu atšķirīgs viedoklis. Šķiet, batjka grib būt gan kara veterānu un diženās vēstures atbalstītājs, gan ticības stiprinātājs, gan nacionālā gara veicinātājs, gan krievu draugs un eiropizācijas (integrācijas Eiropā: tehnoloģijas, arhitektūra, preces uc.) atbalstītājs. Varbūt vadonis sevi grib pozicionēt kā nācijas tēvu ar stingru un vienlaikus gādīgu roku? Gudrs valdnieks? Neaizskart nevienu, kas neapdraud paša varu, bet daudzveidīgā sociālisma-kapitālisma, divu nacionālas piederības (baltkrievu un padomju krievvalodīgās) un postmodernās/ pēcpadomju pretrunu sabiedrībā līdzsvaroti atbalstīt to, kas svarīgs katras sociālās grupas cilvēciskai identitātei. Radās iespaids, ka drīkst visu, kas nav pret valdošo režīmu un dominējošo sabiedrības morāli, ka pieļaujams tikai tāds privātais bizness, kas stingri iekļaujas normatīvo aktu rāmjos un peļņu nes saimnieciskās darbības rezultātā, nevis manipulāciju (legālu?) rezultātā piesavinoties nacionālās bagātības: uzņēmumus, resursus.

            Vai es gribētu, lai Latvijā ir kā Baltkrievijā?

Spriežot pēc tā, ko redzēju un dzirdēju- jā. Bet pēc tā, ko neredzēju- laikam nē. Bet tomēr- vai es atkal gribētu dzīvot pilsētā, kuras centrā atrodas Ļeņina piemineklis? Negribētu. Tomēr būtiska atšķirība no PSRS- tas tagad Baltkrievijā simbolizē tikai vienu no ideoloģijām: blakus ir kristīgā baznīca, liberālisms (uzņēmējdarbība), nacionālā akcents un citas. Sociālisms un tā pamatlicējs ir tā diskreditēts latviešu acīs, ka viņa piemineklis Latvijā nespētu atstāt nekādu kaitīgu ietekmi. Bet es ļoti baidos, kādu iespaidu uz manu tautu atstāj manipulatīvā demokrātija, totālā patērētājsabiedrības un vērtības graujošā reklāma, multikulturālais ,,internacionālisms’’ utml. Baltkrievijā ir laba un būs vēl labāka dzīve vienkāršam cilvēkam, kura galvenais dzīves mērķis ir dzīvot. Visa Baltkrievijas daļa, ko es redzēju, ir kā liela Ventspils, ko stingru un gādīgu roku ir vadījis saimnieks, kaut ne demokrātiski un tiesiski (Latvijas, Eiropas, ASV dominējošo ekonomisko un politisko spēku izpratnē), pie tam izmantojot Krievijas resursus. Tādam dumpiniekam, klejotājam, brīvdomātājam, jaunu ceļu meklētājam un tautas demokrātijas piekritējam kā man Lukašenko modelis neder. Ar barikāžu, 4. maija Latvijas ideāliem tas arī nebūtu savienojams. Kaut arī mūsu pēcatmodas īstenībā daudzi vīlušies. Tomēr jāsaprot, ka, ja Baltijā būtu sekojuši Tartu universitātē izstrādātajam attīstības modelim ,,Mūsu pašu ceļš’’, pasaules politisko un ekonomisko spēku kontrolētie plašsaziņas līdzekļi arī ar tendencionalitāti neskopotos pret mums līdzīgi kā tas tagad notiek ar Baltkrieviju. Kā pret visu, ko neizdodas pakļaut un izmantot.

Igo Midrijānis