Gaidot valsts jubileju šajā drēgni tumšajā gadalaikā, vēlos sveikt Latviju ar ko gaišu, kas apliecina cik liela svētība ir dzīvot Latvijā

Latvija- Dieva Dārzs.

Koraļu atols Okeānijā. Saule. Zilgana okeāna tāle. Uz rifa plīst baltu putu bangas. Guļam palmu ēnā. Peld bura selgā vientulīga! Ienirstot lagūnā starp krāsaino koraļu ,,ziediem’’, mums apkārt peld košu, krāšņu un daudzveidīgu zivju bari. Pasakaini!

Skaisti? Salīdzinot ar nekošo Latvijas dabu!? Cik ilgi? Atvaļinājuma laikā? Gadu? Desmit? Slavenais norvēģis Tūrs Heijerdāls pēc kāzām šādā brīnišķīgā vietā piepildīja savu valdzinošo sapni pēc harmoniskā. Pēc tam tapa grāmata ,,Paradīzi meklējot.’’. Tas ir stāsts par zaudēto paradīzi. Pirmā jūsma pēc dažiem mēnešiem zuda. Burvīgums izgaisa. Cerības uz paradīzi Zemes virsū nepiepildījās. Gaidas īstenojās kā iecerēts, bet tomēr vilšanās. Kāpēc? Katras tautas pārstāvim, kuram ir nesakropļota dvēsele, ir vairāk vai mazāk cieša saikne ar savu tēvzemi, taču arī ar dzimteni un dzimto vietu. Atrašanās ārpus tās var radīt disharmoniju dažādos plānos- arī estētiskajā. Vēlamies vērties tēvzemes un dzimtajās (cik labi, ka tās vienotas) ārēs!

Taču neatrastajai paradīzei ir arī cits estētisks aspekts. Atolā nekas nemainās. Ja neskaita musonu un nemusona periodus. Tāds pats vakar, šodien un rīt. Skaisti. Bet vienmuļi Vai vienmuļš skaistums ir jauks, daiļš? Skaisto nosaka mūsu uztvere. Burvīgais kļūst nepievilcīgs!? Neskaistais skaistums!? Jā. Patiesi jauka vieta ir daudzveidīga. Tāda ir mūsu Latvija. Esot tajā iekšā, to uztveram tik dabiski, nejūtam. Bet pēc tam, kad esmu apceļojis 234 ekspedīcijās 50,0 valstis, veros uz Latviju kā brīnumu. Tā ir visbrīnišķīgākā vieta uz Zemes ne tikai priekš manis. Tā ir viena no teritorijām uz planētas, kuras objektīvais skaistums daudzveidībā un apgarotībā ir vislielākais. Apvienojot to ar lietderīgumu gan no drošības, gan saimnieciskās darbības ērtību viedokļa, mēs dzīvojam burvīgā Dieva Dārzā.

Tā ir mūsu tautas atbildība. Mūsu mentalitātē ir izturēties šeit kā Dievzemītē, tādēļ mums vairāk kā vairumam etnisko grupu Eiropā (un citur) ir ielikts ilgtspējības princips, kas ir mūsu bagātība. Mūsu pienākums ir ar šo garīgumā balstītās IA atslēgu atvērt durvis uz sevi citām Eiropas tautām un zemēm.

 Latvijas dabas parādību un gadalaiku daudzveidība.

Pirmās baltās sniega pārslas uz brūnajiem sasalušajiem arumiem un zaļajā ziemāju zelmenī. Sniegputenis. Vēja auras. Lēna mierīga smagu sniega piciņu nolaišanās uz sniega. Gurkstošais sniegs, ejot pa taku. Sniegpārsliņu deja tumsā pie laternas. Sniega kristāliņu šķautņu vizēšana Saules un Mēness gaismā. Sarmas dzīpari uz zariem un izkaltušajiem suņuburkšķu vainadziņiem. Sērsna iekaļ sniegu bruņās.. Atkala. Apledojošo un nokareno koku zaru mirdzēšana saulē visās varavīksnes krāsās.. Sper lausks. Skanošais klusums ziemas naktī mežā. Vilku gaudas. Dūmu strūkliņas un gaišie logi uz tumšo ēku fona, ejot tumsā pa Latvijas celiņiem. Ziemassvētku nakts svētīgais miers. Zīlītes un sarkankrūtītes zaros vai barotavā pie loga. Krāšņais dzeņa vēders un tuk-tuk. Kūstoša sniega tērcītes. Pēdējie baltie sniega laukumiņi tīrumos. Pirmā rosība skudru pūžņos piesaulītē. Plāna ledus raksti no rītiem uz agrā pavasara peļķēm. Ūdens un gaisa burbuļu dzīvība zem ledus vēl klātās tērcītes. Pirmais sniegpulkstenītis. Vizbuļu klājiens saulainā gravā vai ozolainē. Strautiņu un upīšu čalošana un līkumošana, lecot pāri akmeņiem. Zilās debesis un baltie bērzu stumbri. Mākoņu tēli debesīs. Trakie cīruļu traļļi. Pirmie pumpuri. Pirmās lapiņas. Tik dažādu toņu zaļums mežmalā. Uzplaukst krēķi. Ziedonim maisa gals vaļā! Plūmes, ķirši, ievas, ābeles, bumbieres, kastaņu sveces, ceriņi... Pieneņu lauks, visapkārt zeltains pieneņu lauks! Pēc tam- balto pūku galviņu klājiens. Lakstīgalas mīlas dziesmas. Naivais dzeguzes ku-kū. Rokas iegrimst miklajā dārza zemē, lai guldītu dobē nāvei un augšāmcelšanās brīnumam sēklu. Maijs. Pilnmēness. Liepziedu saldme. Bišu sanoņa. Košā Latvijas pļava! Labības stiebri ar rudzupuķēm un trakajiem magoņu brunčiem. Ozolu zari un bērzu meijas. Paparžu pakrēslis. Ugunskura dzirksteles gaišās nakts debesīs. Oda sīciens. Līgo- līgo. Dziesma, ar ko tu sācies? Sārtā ripa paceļas no jūras, to aizdedzinādama un metot gaismas celiņu. Saulīte rotājas. Rasas varavīksne stiebra galā. Zirnekļa smalkā tīkla vizēšana. Siena pļava. Vasaras sutoņa. Veldze ūdensrožu ezerā. Reibinošā siena zārda smarža. Miglas vāli no upes līkuma. Zivs lēciens. Bebra astes plunkšķis. Mijkrēšļa burvība. Lielceļa putekļi aiz līkuma. Un atkal klusums. Latvija pilnbriedā. Zemes Mātes augļi. Vārpas. Bērni dārzā šķin zirņus. Pirmās salnas. Dzērvju un gulbju bari uz lauka. Atkal melnās augusta debesis ar zaigojošajām zvaigznēm. Zvaigžņu lietus. Asteres un gladiolas skolotājai. Vaivariņu reibonis. Zilie virši. Rudens saule, lai cik silta, spēj tik matus balināt. Pirmie dzeltenie un sarkanie triepieni lapās. Tās aizvien biežāk un biežāk atraujas no zara un virpuļo lejā. Parku pārņem rudens smarža. Mežmala zaļi-dzeltena-sarkana-brūna. Zaļā krāsa pazūd. Beigās paliek vien brūnie toņi. Briežu auri. Gājputnu klaigas.Un tad... mūsos veras kailie zari un stumbri. Viss sastindzis ziemas gaidās. Pakšķ lietus piles. Bērniem nezin kāpēc gribas lēkāt pa peļķēm un dubļiem. Bet pieaugušie meklē sveces- klāt Lāčplēšu laiks un 18.novembris. Kailā zeme sastingst. Pirmās baltās sniega pārslas krīt uz brūnajiem sasalušajiem arumiem un zaļā ziemāju zelmenī.

Cik Latvija ir skaista!

Cik Latvija ir skaista, daiļa, glīta, jauka, brīnišķīga, valdzinoša, burvīga, pievilcīga, krāšņa, pasakaina, harmoniska, apgarota! Mana Latvija! Mūsu Latvija! Sidraba birzs! Dieva Dārzs!

Cik ilga ir jūsma par koraļu atolu? Nedēļu? Un Latviju? Kā atšķiras to daudzveidība! Dabas parādībās, gadalaikos, augos un dzīvniekos, ģeoloģiskos veidojumos, ainavās... Bet es jau esmu minējis tikai to, ko redzējis un izjutis ikviens manas dzimtenes iedzīvotājs. Bet Latvija ir brīnumaina! Cik nav to noslēpumu, ko zināja mūsu senči, bet kas mūsdienās atklājas tikai nedaudziem- Guntim Eniņam un viņiem līdzīgiem: alas un alu ezeri, pazemes upes, kritenes, leduskritumi ziemā. Atklāsim sev Latviju! Savu pilskalnu, dižkoku, dižakmeni, seno observatoriju, svētvietu. No Mākoņkalna pēc stipra lietus redzēju, kā no noteiktiem līdzenuma punktiem (nevis vienmērīgi no visas teritorijas) augšup ceļas garaiņu strūklas kā stabi, kas savienojas ar kopēju miglas vāku (ne mākoni) vairāku desmitu metru augstumā. Kā sēne ar daudziem kātiņiem. Kā koks, kas izpleties ar vienu vainagu un ļoti daudziem stumbriem, kādu skatīju Indijā. Protams, Baltijā no velosipēda vēroti arī citi brīnumi: Šatrijas kalnā, Kuršu kāpā un Dzūkijā Lietuvā,  Hiijumā salā Igaunijā. Bet tas nemazina Latvijas unikalitāti.

Latvija nav vārds, ar ko apzīmē varas aparātu, pērkamu politiķu valsti. Latvija ir mūsu zeme un tauta no pagātnes uz nākotni. Latvija ir mūsu kopīgā dvēsele, garīgais veidols. Kas to sasaista ar ritiem... Latvija ir latviešu zeme. Latvietim- visskaistākā.

  Latvijas ģeogrāfiskā un ainaviskā daudzveidība.

Himalaji. Everests. Lielais kanjons. Vulkāni. Geizeri. Stalaktītu mežģīnes milzu alās. Kā tik visa mums Latvijā nav! Vai tiešām arī Latvijas ģeogrāfiskā un ainaviskā daudzveidība ir mūsu estētiskā ,,stiprā puse’’? Jā. Ir ekstrēmais skaistums- planētas dabas brīnumi. Bet ir arī pieticīgais skaistums. Pieticīgā pievilcība un apgarotība. Tas ir pretrunā ar mūsdienu cilvēka uztveres pārsātinātību: skaļāk, košāk, saldāk, piparotāk, vairāk, lielāku... Lietderīgais Dievišķais ilgtspējības (līdzsvarotības, sakārtotības) pieticības princips. Latvijas zeme ir sistēma. Un tajā skaistais ir tas, kas ir harmonijā ar šo sistēmu, tās mērogu, sūtību.

Baltijas jūras smilšainā pludmale, kāpas priežu mežos. Pāvilostas dzintara piekraste. Jūrkalnes srāvkrasti. Akmensrags un smilšakmens atsegumi un alas Vidzemes jūrmalā, randu pļavas pie Ainažiem. Piejūras līdzenums. Varenās upju ielejas Daugavai, Gaujai, Salacai, Ventai, Abavai...  Latgale- ezeru zeme. Burtnieks. Papes un citi lagūnu tipa ezeri- ornitologu mekas.  Ezeru krāteri Talsu paugurainē.  Vidzemes augstienes pauguri. Zilo kalnu krauja pie Slīteres- Baltijas ledusezera senkrasts,  Teiču un citi purvu masīvi. Augstkalnes apkārtnes kritenes. Avoti. Strauti. Mazās upītes. Dundagas mežu masīvi. Rundēnu meteorītu krāteri Ludzas, Rēzeknes rajonos?

Viena no lielākajām estētiskajām vērtībām ir nevis šie atsevišķi nosauktie objekti, apvidi, bet ainavas mozaīkas raksturs jebkurā pagastā, novadā.  Varētu jau uzskaitīt šos ainavu tipus, bet ne jau tur ir būtība. Galvenais, lai cilvēki to ,,redzētu’’. Izglītības jomā ienācis jauns termins- izglītība dzīvesvidē, kas raksturo apkārtnes, visa notiekošā iespaidu uz personību. Ainavas skaistums ,,strādā’’ netieši. Vide veido cilvēku, cilvēks veido vidi. Skaistums uzvar pasauli.

Latvijas bioloģiskā daudzveidība.

Banāla tēma. Ko te jaunu pateikt? Visi zinām, ka Latvijā ir liela bioloģiskā daudzveidība.

Atmoda sākās ar cīņu pret Daugavpils HES. Mums visiem pēkšņi tik svarīgi kļuva Daugavas ielejas biotopi un retie augi, kukaiņi, ko pat nepazīstam. Un pat nejutām vajadzību tur aizbraukt un to visu iepazīt dabā, lai gan man tas izdevies jau 3 reizes.

Katrs augs ir Dabas Mātes mākslas darbs. Katrs kukainis ir ilustrācija Radītāja pilnībai. Pilnveidots caur nežēlīgo un traģisko.

 Smaržojoša naktsvijoļu pļava mijkrēslī. Bezdelīgactiņu klājiens. Zivju ērgļa planējums virs galotnēm. Laša lēciens pāri Rumbai. Svēteļi ligzdā pie mājas. Vairums cilvēku to atzīst par jauku skatu. Bet bieži kā nepilnvērtīgus izcērt čakšņus pie upēm, gravās, lai ,,sakārtotu’’ vidi. Viņi vēlas būvēties uz pļavām, pie upēm un jūras, cirst mežu, un, ja to traucē ,,zaļā’’ likumdošana un ES, tad viņu domas ir ne tikai neestētiskas, bet bieži arī neētiskas.  Gadu tūkstošos par lietderīgāku, tādēļ skaistāku ir atzīta cilvēka pārveidota un ,,uzlabota’’ daba, mauriņš ne pļava, tādēļ arī mūsdienās gaume bieži ir pretrunā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.  Arī es Latvijas neuzlabotās dabas skaistumu saskatīju pēc daudziem pa Rietumu un Ziemeļeiropu ar velosipēdu nobrauktiem kilometriem, un redzot viņu attieksmi pret to, kam manās acīs pirms tam nebija vērtības, ko uzskatīju par sakopjamu. Bet cik Latvijas iedzīvotājiem ir bijis iespējams apgūt šo pieredzi? Ne jau pabūt Vācijā, bet to ieraudzīt šādām acīm? Vēl maz. Tas ir pusotras paaudzes jautājums. Un, ja Latvijā vēl būs par ko priecāties, neparastā un parastā skaistuma vērošana augos, dzīvniekos, ,,dabas ģimenēs’’- norisēs biotopos būs daudzu cilvēku vaļasprieks, bet dabas ,,sakārtošana’’ šķitīs barbarisms.

Latvijas daba no cita skatupunkta

Daba zem mikroskopa

Ja salīdzina piesārņota un avota ūdens ledus kristāliņus, cik pēdējie ir brīnišķīgi, tik netīrais- neglīts. Tieši mikropasaulē- sīkbūtņu darbībā, ko upes vides izpētes nodarbībās zem mikroskopa pēta skolēni, šūnu funkcionēšanā, sniegpārsliņās un smilšu graudiņos, un visbeidzot visu šo neredzamo sistēmu funkcionēšanas harmonijā ir tāds skaistums! Un Latvijas daba tā iepazīšanai dod tik daudz iespēju- ar lupu vai binokli iebrienat upē, pļavā.... Arī mikroskopiskā mēroga dabas daudzveidība ir pie mums bagātāka, tai ir savs burvīgums, tā ir neiepazīta pasaule mums visapkārt.

Kaķa acīm.

Cilvēka acis parasti atrodas 1,5-1,8m augstumā virs zemes. Bet vai bieži noguļaties zālē un ilgstoši pētāt norises tajā? Pie mums zāle ir bieza un pilna dzīvības. Rāpo, lido, lien, mudž. Kukaiņi uz planētas sastādot 60% no dzīvnieku kopējās masas!?  Karakuma tuksnesī aprīlī stiebriņš no stiebriņa atrodas vairāku centimetru attālumā, un tur reti aizskrien kāda radība. Daudzi paslēpušies smiltīs. Mums ko līdzīgu var redzēt pie jūras aiz pirmās kāpas. Un kas notiek meža zemsedzē- zem paparžu lapām, kas uz purva ciņa, kas uz celma? Pārdesmit centimetrus virs zemes paceļas vairumam neiepazīta ,,paralēlā pasaule’’. Ļoti skaista.

No putna lidojuma.

Ne jau visi lidinās ar deltaplānu. Biežāk lietojama skatam no augšas ir lidmašīna. Bet klintis, torņi, izbūvētie skatpunkti... Iespējas ir pat bez spārniem. Citi toņi. Zilganās tāles. Zilganie meži. Ezeru klaids. Upes čūska... pie Daugavas lokiem, Gaujas vai Salacas. Bet cik miniatūra ir Ventas rumba un vecais Kuldīgas tilts no 10 000m augstuma!

Latvijas debesis. Zeme no debesīm. Kāda harmonija! Bet cik Latvija maza! Pat ne stundās mērāms lidojums līdz svešzemju ārēm!

 Mūsu skaistā Latvija!

Igo Midrijānis