Arī Grenlandē- ar velo.

Uzziņa.

Grenlande ir pasaules lielākā sala- Ziemeļamerikas sastāvdaļa.

No 2.1 miljona kvadrātkilometru teritorijas

1,8- visu vidieni klāj vienlaidus ledus sega.

 Grenlande no 1953.gada ir Dānija karalistes autonomija,

pašpārvalde (Home Rule): parlaments, valdība no 1979.gada.

Pilntiesīga Ziemeļvalstu Padomes (Nordic Council) dalībniece.

Iedzīvotāji: 88% vietējie- inuīti, pārējie- dāņi.

Ciktāl minēts uzziņā, vidējā latvieša priekšstati par šo zemi tai atbilst. Bet tālāk... Mēs, 4 latvieši, tai skaitā 2 kuldīdznieki jūnijā 2 nedēļās pārliecinājāmies, ka daudzi uzskati ir īstenībai neatbilstoši.

Grenlandes mīti.

Pirmais mīts. ,,Grenlandē ir auksti, tāpēc tūristu gaida salšana.’’

Varbūt. Arī. Bet... jūlijā nolaižoties Kangerlussuakas (Kangerlussuaq) lidostā, kas atrodas aiz polārā loka, 9.30 no rīta mūs sagaidīja +16 grādi, bet jau pēc pusstundas varēja cepināties, termometra stabiņam kāpjot virs 20 grādu atzīmes. Pie debesīm ne mākonīša. Saules un siltuma pielietas, pat uz ledāja, bija gandrīz visas mūsu ceļojuma dienas. Un tas nav šajā gadalaikā izņēmums. Narsagā, neoficiālajā salas dienvidu gala galvaspilsētā, temperatūras maksimumi svārstās no -18 ziemā līdz +25 vasarā. Protams, protams- daudzviet un daudzkad ir pamatīgi auksti, bet tur pārsvarā nedzīvo ne vietējie, ne ganās tūristi, atstājot šīs platības muskusvēršiem un leduslāčiem. Bet... dabūjām arī vēju un lietu.

Otrais mīts. ,,Velobraucienā pa Grenlandi!!?? Neiespējami. Tur nav ceļu! Tur ir ledus!’’

Tāda bija neizpratnes pilna reakcija uz manu ieceri, kam to pavēstīju. Bet velotūrisms šai zemē- tas ir normāli. Vienu dienu var mīt pedāļus pa akmeņainu un smilšainu autoceļu no Kangerlussuakas uz nepilnus četrdesmit kilometrus attālo ledus ,,cepuri’’ (Ice Cap), kas klāj gandrīz visu salu, un atpakaļ. Iespējams ne tikai pastaigāt pa šo milzeni, bet simboliski arī tur pavizināties ar divriteni. Nākošo dienu var pa asfalta lentu aizšauties uz ostu (pa ceļam varenas atbalsu klintis, panorāma), gan savvaļas muskusvēršu iemīļoto ganību teritoriju, gan ezeru ar taku tam apkārt, kas piemērota ekstrēmiem velomīļiem. Savukārt dienvidos no Narsarsuakas (Narsarsuaq) var ar velosipēdu pa ceļu doties gan cauri Ziedu ielejai, braucamo atstājot tā otrā galā, ja vēlas uzkāpt 300m uz pārejas un ledāja, gan, ar laivu pārceļoties otrpus fjordam, uz Kuassiarsuku no turienes stumt augšā un ripināt lejā pa kalnainiem līkločiem uz aisbergu pilniem jūras līčiem, pa ceļam vērojot gan sniegotu virsotņu grēdas, gan daudzos ezeriņus, gan aitām piebārstītās zaļās ganības. To visu mūsu grupas dalībnieki izmēģināja. No Narsarsuakas uz Narsagu divriteņus var aizvizināt kuģītis. Tā kā gan ar veloīri, gan jūras transportu nodarbojas tā pati ,,Blue Ice’’, tad pēc vizināšanās pa apkārtni un jaukā brauciena uz Ģeologu taku, divriteņus varētu firmai turpat atstāt, pašiem aizceļojot tālāk ar lielo kuģi. Grenlandē ir attīstīta kvalitatīvu velosipēdu noma, pa ceļam naktsmītnes zemnieku saimniecībās un savvaļas apmešanās vietas teltīs, veikaliņi, viesnīcas. Dažās tūristu visiecienītākās vietās kājminamais ir optimālākais pārvietošanās veids šajā zemē, un ceļotāji to izmanto.

Trešais mīts.

,,Neekstrēms tūrists pa Grenlandi var ceļot tikai grupā. Citādi bīstami: skarbi dabas apstākļi, leduslāči...’’

Masu tūrisma vietās ir droši. Šeit ir labi atstrādāts tūrisma serviss: infocentri, kartes, dažādas naktsmītnes pat pie populārākajām kalnu takām, ne tikai piekrastē, ciematiņos veikali, ap tiem- ceļu tīkls, starp tiem: laivas, kuģīši, helikopteri, lidmašīnas. Pilsētelē var izsaukt taksometru, laukos- sarunāt džipu.

Ceturtais mīts.

,,Vietējie iedzīvotāji dzīvo senlaicīgu mednieku- zvejnieku dzīvi.’’

Esmu ceļojis pa zemēm, kur daudz skaistas, mazskartas dabas un... zems dzīves līmenis, bet Grenlandes unikalitāte- apvienota fantastiski brīnišķa, nepārveidota daba ar mūsdienīgu dzīvesveidu un labklājību. Jā, ziemeļos vēl mīt nedaudz seno mednieku...   

Piektais mīts.

,,Grenlandē nav mūsdienīga lauksaimniecība. Nav mežu.’’  

Ir. Lielas mūsdienīgas zemnieku saimniecības. Nelieli dabiskie meži un uzsākti plaši apmežošanas eksperimenti un pētījumi.

Patiesā Grenlande

Zelts. Zilie dimanti. Nafta. Pasaules lielākie augstajām tehnoloģiskām nepieciešamie retie cēlmetāli. Tas viss un daudz citu derīgo izrakteņu- uz šīs dižsalas. Ja tās vienu spici noliktu Kuldīgā, otrs gals būtu dziļi Sahāras tuksnesī Āfrikā. Un atrašanās vietas dēļ-starptautiskā tiesības uz neaptveramām gāzes, naftas un citām planētas bagātībām Ziemeļu ledus okeānā. Lai gan pusi budžeta saskaņā ar sociālās izlīdzināšanas politiku piesviež Dānija, dotē pārtiku, kā arī pašpārvaldei mūsu klātbūtnes laikā piešķirta būtiski lielāka patstāvība, vienalga- patreiz parlamentā uzvarējusi partija, kas iestājas par pilnīgu neatkarību. Bet varbūt taisnība, ka pēc 30gadu valdīšanas sociāldemokrātus nometa plašās korupcijas dēļ? Politiskajām slimībām nav tautības: vara samaitā visu ādas krāsu un mentalitātes cilvēkus. Redzot totālo labklājību un reālo sociālismu šai zemē, kā viņi patstāvīgi izdzīvotu??? Ekonomikā tikai Grenlandes valsts uzņēmumi un mazais dāņu privātais bizness. Inuīti- tikai darba ņēmēji. Ar neadekvāti lielām algām. Tautsaimniecības nozares: zveja un zivju pārstrāde, traki dotēta lauksaimniecība, kalnrūpniecība (bet līdz galveno iegulu izmantošanai vēl tālu), tūrisms, nedaudz- pašuzturoši- komerciālas medības, (roņ)ādu apstrāde. Kopš 1974.gada Grenlandē ir pasaulē lielākā aizsargājamā dabas teritorija- visi salas ziemeļi: ledāji, piekraste 972 tūkstoši kvadrātkilometru.

Pašpārvalde lepojas, ka vietējiem iedzīvotājiem medicīniskā palīdzība par brīvu, vidējais dzīves ilgums sievietēm 67 gadi, večiem- 61. Esot alkoholisms... bet to neredzēju pat svētkos. Dižsalā pieejama visa veida izglītība: sava universitāte, vidusskolas, arodskolas, pieaugušo izglītības sistēma. Un kaut gan politisku iemeslu dēļ Grenlandes vidējās izglītības, augstskolas diplomus un apgūtos kursus atzīst gan Dānijā, gan ASV, reāli pāreja studēt uz citām valstīm ir apgrūtinoša. Cits līmenis... Tomēr jaunie to dara, un ... atgriežas salā, pretēji kā daudzu citu valstu pasauli apostījušo studentu. Redzot dabas un cilvēcisko attiecību harmoniju, mieru, labklājību- es to saprotu.

Lielākā daļa iedzīvotāju uzskata sevi par kristiešiem. Dominē katoļu un luterāņu baznīcas.

Pirmie ieceļotāji ienāca salas ziemeļos no mūsdienu Kanādas teritorijas ap 4-5 tūkstošus gadu atpakaļ. Rietumkrastā Grenlandes vidienē ap tūkstoš gadu atpakaļ no šīs zemes ieradās galvenā inuītu dala. Ap to pašu laiku dienvidos ieceļoja vikingi, kuri nezināmu iemeslu dēļ izzuda ap 1450.gadu. Versijas: epidēmija, totāls aukstuma vilnis tā saucamajā Mazajā ledus laikmetā- izmiršana vai šī iemesla dēļ- labprātīga izceļošana, karš ar inuītiem, nezināma dabas katastrofa... Nevienai hipotēzei nav pietiekošu pierādījumu. Eiropieši atgriezās uz dzīvi 1721.gadā.

Kāpēc šo ledus klāto salu iesauca Green Land- Zaļā zeme? 1000gadus atpakaļ klimats tur bija daudz siltāks, zaļāks kā patreiz. Ieceļotāji vispirms piestāja vietā, kur laika apstākļi vismaigākie, ieraudzīja leknas ganības, nevis attālo milzu ledus cepuri.

Grenlande ir vides izglītotāju, aizstāvju un klimata zinātnieku degpunktā. Nav skaidrs, vai un cik strauji izkusīs, iespējams- piekrastē sabruks visu salu nosedzošā Ledus cepure. Tā glabā 9% pasaules saldūdens krājumu. Ja tā notiktu, pasaules okeānā par 6-7m paceltos ūdens līmenis, radikāli mainītos globālo klimatu noteicējas straumes...

Inuīti sevi sauc ,,Kalaallit’’, kas nozīmē ,,cilvēki’’, bet savu teritoriju ,,Nunaat’’- tulkojumā ,,zeme’’, bet Grenlandi kopumā- ,,Kalaallit Nunaat’’- ,,Cilvēku Zeme’’. Visi pārējie...

Ceļojums uz slazdu.

Ceļojumu uz Grenlandi gatavoju 3. reizi. Pirmās nojuka... ne manis dēļ. Tautā saka: ,,3 lietas- labas lietas’’.

Lidojums no Kopenhāgenas uz Grenlandi, vēl jo sarežģītāk- atpakaļ var aizkavēties- pat 3 dienas un ilgāk. Var ,,iesprūst’’ vietējie pārlidojumi, ledus dēļ vasarā ostā neienākt kuģis. Visas nesaistes- izdevumi par nokavētajiem reisiem- no pašu kabatas. Var gadīties, ka kaut kur plānotas apskatei dažas dienas, bet šajā laikā zeme ar debesi griežas riņķī: vējš, lietus, slapjš sniegs... Tādēļ pirmoreiz neuzskatīju, ka man ir maršruts- tikai tādas versijas, shēmas ar optimālo variantu. Tomēr: ar rezervācijām un nopirktām biļetēm. Bet ieceres īstenojās ideāli kā nekad mūžā. Kā neviens detalizētais maršruts. Pat laika niķi bija saskaņā rezerves dienu plānu. Šādu veiksmi vēl varētu vienīgi salīdzināt ar šajā pavasarī novadīto Izraēlas svētceļojumu pa vēl vienu politisko un drošības apstākļu neprognozējamu zemi. Kā reālistam man lidojums Rīga- Kopenhāgena- Kangerlussuaka izsauca divējādas izjūtas: ka beidzot šajā sapņu zemē nokļūšu un bažas, kā tikšu no šīs bedres- slazda laukā.   

Skumji, ka tik daudz iztērēju, un neredzēsim tik daudz... Šī zeme ir tik daudzveidīga, plaša savās unikālajās tūrisma iespējās! Bet... esmu atsijājis vis, vis, visskaistāko, ko tomēr pieļauj mūsu maciņi un laika rezerves.

Pārsteidzošā ierašanās.

Pirmā ieprieca: lidojums virs sniegbaltās Islandes ar brīnišķo piekrasti. Bet to jau esmu skatījis, atgriežoties no ceļojuma pa šo salu. Ar nepacietību gaidu Grenlandi. Kā paveiksies? Tiešām! Saule! Ne mākonīša! Pēc piekrastes emocijām sajūsma noplok: balts, balts līdzenums- nesaproti vispār, ko tu redzi. Un tad jau metam nolaišanās loku. Vai, kur klintis ielejā tuvu lidmašīnas spārniem! Nolaižamies 9.30. Esam ceļā ,,vinnējuši’’ 5 stundas, jo Latvijā tobrīd 14.30. Negaidīti! Pārsteidzoši! Saulīte pa zemi ripo. Zila debess. Ne mākonīša. Pie lidostas gandrīz bezvējš. Ļaudis sauļo seju, bet ko citu atsegt traucē odu bari. Visur tik daudz krāšņu savvaļas ziedu! Aiz polārā loka!

Uz ledāju!

Pēteris izzīrē velo un dodas uz Grenlandes lielo Ledus cepuri (Ice Cap). Ar tādas konstrukcijas taisno stūri es to nedrīkstu darīt! Tik tālu! Ja vēl no rīta! Ja būtu mans velītis ar augsto stūri! Kā biju gadiem iztēlojies sevi braucam pa šo grandiozo ledus vāku. Varētu atlikt un riskēt veloīri uz pēdājām dienām pirms izlidošanas. Bet ja nu tad nav tik ideāli laika apstākļi... Pastaiga pa vareno ledāju bija viena no 3 lietām, kāpēc vēlējos nokļūtu tālajā, dārgajā Grenlandē. Tā nu ar divējādām izjūtām klimstu pa lidostas ciematu, gaidot ekskursiju. Pēc pāris stundām mēs ar Lauru jau kratāmies kravas mašīnā. Dažās jaukās vietās apstājamies, bet kā gribētos biežāk. Ledus cepure no malas. Kāda siena! Un tad jau uz tās stāvu! Dabas varenums! Brīnišķīgs brīnums! Gandrīz jāiekniebj: es esmu te, es to sasniedzu!

Pārlidojums. Pārdzīvojums.

Lidostā piesitas uz runāšanu kāds pļāpīgs dānis. Viņa pilsētiņas tuvumā ledājs no 2003. līdz 2005.gadam esot atkāpies globālās sasilšanas dēļ par 15km. Neticami! Viena lieta ir to lasīt zinātnieku brīdinājumos, pavisam cita, kad to stāsta cilvēks līdzās.

Rīta agrumā (pēc nakts kaujas ar odiem teltī) lidojums uz galvaspilsētu Nuuku ir neticami skaists. Esmu lidojis pāri un gar Himalajiem, daudz citās brīnišķās vietās, bet tādu sajūsmu kā te nekad nebiju sajutis. Kā kaleidoskopā mazā augstumā zem manis žilbinošā saulē slīd fjordi, ledus ezeriņi un upes ar tik dažādas krāsa ūdeni, sniegotas kalnu grēdas, ledāju mēles, milzīgais līdzenais ledusklajums, melnbalti izraibināti kalnu reģioni, rūsganas vienlaidu plakankalnes ar zilām ūdens lāsmiņām iedobēs. Bet... Īsi pirms Nuukas lidmašīna ienirst baltā, biezā mākoņu segā. Laižamies lejā. Teju caur dūmaku redzu tuvu kalna nogāzi. Pēkšņi lidaparāts strauji paceļas. Metam loku virs jūras. Mēģina atkal. Nekā! Uzrāviens augšup. No jauna ieniršana. Beidzot apakšā redzamas galvaspilsētas kontūras. Nolaižamies. Tie bija tādi kā apskaidrības mirkļi, kad saproti, kas tev patiesi dārgs, uz ko paļaujies, ko esi paveicis, devis.

Bet uz zemes jau citas rūpes. Nokavēts mūsu tālākais reiss uz Narsarsuaku. Varbūt tomēr gaida? Neba mēs vienīgie pārsēžamies. Diemžēl lidlaukā citu lidmašīnu nav. Ko darīt? Ne stjuarte, ne lidostas darbinieki, ne pasažieri man neko saprotamu izskaidrot nevar. Visi saka: ,,Jāgaida!’’ Kas? Beidzot izprotam, ka tālākā reisā bija plānota tā pati lidmašīna, ar kuru nolaidāmies. Bet- kur tad Pēteris? Viņš izlidoja vienu reisu pirms mums un teicās Nuukā ,,aizskriet’’ uz centru. Tātad nav ticis atpakaļ, nodomāju. Beidzot atkal esam lidmašīnā. Skaisti skati, bet šoreiz bažu pilni par Pēteri un redzamību galapunktā.    

Grenlandes... mežā?!

Telti Narsarsuakā uzceļam pilsētas nomalē 3-5m augstu bērzu birztaliņā nelielā noriņā. Zināju, ka Grenlandē ir mežs uz kādas salas, bet, ka te- uz ,,lielās zemes’’ un man pāri galvai- nekas tāds nekur nebija rakstīts. Vēl trakāk- netālu atrodas 8-10m augstu priežu, egļu, lapegļu, bērzu mežs, kas veidots Grenlandes apmežošanas izpētes projekta ietvaros, introducējot dažādas sugas no Alpiem un ziemeļu zemēm. Klimata pasiltināšanās dēļ mežsaimniecība var kļūt par ienesīgu nodarbošanos garajā Grenlandes piekrastē.

 Mūsu pļaviņas fonā divpakāpju, virs simts metru augsta ūdenskrituma strūkla, kuras tīrais strautiņš burbuļo mums blakus. Arī ugunskura vieta un malka netrūkst. Pļaviņas otrā pusē fjords ar aisbergiem. Pēteris atsūta īsziņu: viņa lidmašīna, nevarot Nuukā nolaisties, aizlidojusi atpakaļ. Bet tagad viņš ar citu reisu tur nokļuvis. Būšot rīt 11. Mēs ar Lauru nolemjam aizkavēt pārgājienu un viņu sagaidīt. Lidmašīna krietni kavējas. Bet paspējam sapirkties pārtiku, safotografēt puķītes un aisbergus un... nejauši satikt un patērzēt ar leģendāro tautieti, slaveno dabas fotogrāfu un ceļotāju Ivaru Sīli, kurš bija ar priekšlasījumu un bildēm par Grenlandi arī Kuldīgā. Esam apsēdušies pie viena galdiņa... Viņš dzīvo šajā zemē, fotogrāfē Arktiku, bet ne tikai... Tāda veiksme! Tā aizraujamies, ka nemanām atlidojošo lidmašīnu. No lidostas iznāk... divi ,,Pēteri’’: mūsu Īvāns ar paziņu Ģirtu. Pēdējā brīdī Latvijā Pēteris teica, ka mums kaut kur pievienosies vēl viens ceļabiedrs, bet es to nepieņēmu kā aksiomu, pārtikas un ceļojuma plānojumā neietvēru.

 

 

Pirmais pārgājiens.  

Tikai trijos pēcpusdienā dodamies šīs apkārtnes galvenajā pārgājienā. Faktiski tas ir neprāts, bet ap saulgriežiem te ir polārā diena. Atlikt nevar, jo rīt mums vairs var nespīdēt- tiešā un pārnestā nozīmē. Prognozes. Pa ceļam atkal visur daudzveidīgu spilgtu puķu klājieni, no mums pazīstamākās- pienenes. Tie ir visur, izņemot... agrāk krāšņo Ziedu ieleju, kurā iekārtota kultivēta pļava. Tādas Grenlandē ir daudzkur, bet otrpus fjordam arī graudaugu sējumi. Daudz ganību aitām, kazām, zirgiem, leknākās vietās- govīm. Celiņš un ērtā taka beidzas. Tālāk 300m augsts pacēlums. Vietām jāturas pie nostiprinātās virves. Bet vēl sarežģītāk un potītēm bīstamāk rāpot pa kustošiem akmeņiem sausu strautiņu gultnēs. Beidzot varam atskatīties uz panorāmu. Tālāk ceļš pa tādu kā plakankalni starp ezeriņiem. Un tad TAS pēkšņi priekšā- varenā, plaisainā ledāja mēle. Atstājam somas augšā. Šķiet, ledājs tepat netālu. Uz leju, uz leju. Esmu pārrēķinājies. Labi vēl, ka pa ejamu taciņu. Beidzot ledus siena blakus. Vēl solis... Bet to nesperu. Zem līdzenās ledus malas dun izkusušā ūdens straumes. Cik plats ir ledus tiltiņš? To labāk nepārbaudīt. Mani gaida mājās. Jānoskatās vien no malas. Atkal augšā. Takas malā tup baltais zaķis. Nemūk. Pozē. Stāvā nokāpšana ,,mājup’’. ,,Pašnāvnieciskie’’ vaļējie akmeņi. Kaut ko tādu ar saviem ceļgaliem, potītēm, muguru (soma!) nedrīkstu darīt. Virves posmi kā atelpa! Beidzot! Kas nekait iet pa plakanu vietu!

Grenlandes pirmsākumos.

Esam izvēlējušies velosipēdus. Ar kuģīti cauri aisbergiem uz pretējo fjorda malu. Kuasiarsukas ciemata centrā virs klints uzceļam telti. Ainava!!! Lejā fjords ar aisbergiem, iesāņus- savdabīgās grenlandiešu mājiņās. Kolorīts! Kopš atlidošanas dzīvojām, staigājām gar amerikāņu iekārtotām lidostas apdzīvotām vietām.

Tieši šī ciemata vietā 982.gadā apmetās uz dzīvi Sarkanmatis Ēriks (Eric the Red),kurš kā pirmais vikings sāka apdzīvot Grenlandi. Tam par godu akmens piemineklis. Kaut arī viņš bija pret kristietību, viņa sieva panāca, ka šeit tika uzcelta pirmā baznīca Amerikā. Šī vieta iezīmēta ar akmens krāvumu, kā arī nomalē uzcelta toreizējai līdzīga baznīciņa. Tai blakus kā brīvdabas muzejs arī toreizējā dzīvojamā māja ar visu iekārtojumu. Mūsdienās ciematnieki apmeklē samērā jaunu baznīcu. Šo vietu atkal sāka apdzīvot 1920-tajos gados, kad kāds inuīts uzcēla tur fermu. Viņa dzīvojamā mājā iekārtots muzejs, kur redzams, ka interjers un dzīves līmenis te neatšķīrās no vidusmēra Latvijas zemnieka dzīves apstākļiem. Nekāda igla!

Mans sapņu velobrauciens. 

Mīšana gar aisbergiem pildīto fjordu pēkšņi apraujas. Stumjam un stumjam tik velosipēdus kalnā. Mūsu ceļš brīžiem līdzens, brīžiem klāts lieliem, rupjiem akmeņiem. Pa to brauc džipi un kvadracikli, pat trīsasu. Ziemā pārvietojoties ar sniega motocikliem. Visapkārt aitu ganības. Pļauj sienu. Redzu arī pa rulonam. Piekrastes moderno aitu fermu aprīkojumu, tehniku, šķiet, var uzturēt tikai ar krietnām subsīdijām.

Nelieli, strauji nobraucieni. Atkal stumjam kalnā. Cik var! Beidzot slaidi un ilgi uz leju. Esam vietā, kur ,,mūsu’’ līdzšinējais fjords satiekas ar ,,aizbergu’’ fjordu. Peldošie ledus gabali ar lielu brīkšķi ,,dzimst’’ tā galā, kur no kalna noslīdējusī ledāja mēle ,,karājas’’ virs fjorda. Te nu aisbergi ir īpaši ,,biezā slānī’’. Sēžam krastā Ilgi vērojam. Klusums. Miers. Nē, tas ir mānīgi. Pērkondārdīgi tālumā notiek leduskalnu dzemdības. Dzirdama tuvāko pilēšana. Pa retam kas nokrakšķ un nolūzt. Un tad pēkšņi- kāds tuvējais aisbergs sāk griezties. Zibenīgi no krasta skrienu augšup, lai vilnis mani neieskalo fjordā. Viltus trauksme! Nebija tik traki. Vēlāk redzu vēl, cik majestātiski tie griežas.

Ciemos pie inuītiem

Naktī pamatīgas lietavas. Plosās vējš. No rīta gan šie piestāj. Vien smidzina. Tikko sanesam mantas ostas piestātnes uzgaidāmajā telpā, ienāk kāda inuītu sieviete un.. uzaicina mūs uz kafiju. Drīz esam klāt. Neliela divstāvu zaļa mājiņa. Citas pārsvarā zilas, dzeltenas, brūnas. Iekšā tīrs, kārtīgs. Mēbeles, iekārtojums līdzīgs kā pie mums: moderni aprīkota virtuve, ļoti silti. Patreiz mājās dēli, kas atgriezušies no pasākumiem tālumā. Grenlandieši ceļo: gan kā tūristi, gan dažādās darīšanās pa savu plašo zemi, uz Dāniju, citām valstīm. Klāts galds. Gaļa, siers, dažādi salāti, smērējamas lietas. Maize- mums pazīstamais brūnais ķieģelītis. Saldajā- saldumi ar pašvārītu rabarberu un melleņu ievārījumu. Ogu šeit rudenī netrūkst, bet sēnes aug tikai fjorda pretējā krastā. Taujāju, ko viņi dara ziemā. Strādā aitu fermā, zvejo... Dodas pa ledu pāri fjordam uz lidostu ar sniega motocikliem, džipiem.  

Ar kuģīti cauri aisbergiem

Aizbergi: lieli lieli, tuvu tuvu. Lavierēšana: mūsu ,,titāniks’’- neliels kuģītis ved 9 pasažierus uz Narsagu. Līst. Traks vējš. Pie vienas fermas nevar piestāt. Ar džipu pa krastu mūsu nākošos pasažierus aizved kādus 10km atpakaļ uz ciemata lielo piestātni.  Jo tuvāk Narsagai, jo aisbergi varenāki- te tie iepeld no jūras- atlūzuši no ledus cepures, ne kā pie ,,mūsu’’ ciemata- kalnu ledāja fragmenti. Ledus kalni gan balti, gan koši zili, gan smaili kā kalnu virsotnes, gan plakani plati kā salas, gan kā skulptūras. Kad peldam kādam milzenim cieši blakus, sajūti, ka no tā redzi irs ūdens tikai mazumiņi, nevilšus iztēlojies, kas notiktu, ja milzenis tai brīdī iedomātos apgriezties. Ceru, ka kuģa vadītājs zin, ko dara.

Pēteris ar Ģirtu šo posmu no Narsarsuakas līdz Narsagai veic ar kājām pāri kalniem pa takām, lietus vietā dabūjot brist pa pamatīgu sniegu.

Dievkalpojums. Tērpi.

21.jūnijs ir Grenlandes Nacionālā diena, jo šajā datumā 1985.gadā apstiprināja valsts karogu. Tas simbolizē saullēktu virs polārajiem lediem pēc polārās ziemas. Mums Narsagā visu svētku dienu ,,saule ripo pa zemes virsu’’. Īsi pirms 10 no rīta esam pie pilsētā vienīgā- luterāņu dievnama. Tās ietilpība pie ap pieci tūkstoši iedzīvotājiem salīdzināma ar Kuldīgas Sv. Annas dievnama sēdvietām. No visiem pauguriem uz šo baznīcu pakalna galā plūst ļaužu grupiņas. Viesus sagaida gan vietējā mācītāja tradicionāli melnā amata tērpā, gan divi raksturīgi melnbalti (melnas buktētas bikses un balta bitlovka) vīrieši, gan ar Grenlandes valsts karogu rokā: koša tradicionālā tērpā ģērbusies sirmgalve. Krāšņie ap pleciem apmestā ģērba raksti nav izšūti, kā pa gabalu šķiet, bet veidoti no pērlītēm, bet visur raksturīgo zilo toni dod ...Turcijas (!!!) zīda audums, ko inuīti ,,importējuši’’ no Stambulas tirgiem, kā mums stāstīja kāda māksliniece. Še tev vikingu pēcteču tirdzniecības sakari!  Arī baznīca un dievkalpojuma vadītāja- kāda augstāka priestera tērps viscaur zilā tonī. Nacionālos tērpos ģērbies mazākums baznīcēnu. Taču tie ir gan sievietēm, gan vīriešiem, gan jauniešiem, gan maziem bērniem. Tas liecina ne tikai par nacionālo attieksmi, kas redzama valkātāju lepnuma un svinīguma sejās un stājā, un kas jūtami atšķiras no eiropeiski ģērbtajiem, gan turīguma apliecinājums, jo tautastērps ir ļoti dārgs vai, kā vairums to darot, jāprot pagatavot pašiem. Izceļas arī formastērpi: jūrasbraucēju, ugunsdzēsēju, policistu ... Kādai skarbas sejas izteiksmes sirmgalvei daudz ordeņu un medaļu. Netrūkst vienas vienīgas godazīmes nēsātāju. Visi klātesošie, arī mācītāji ir inuīti, bez mums vēl redzami tikai daži dāņi. Dievkalpojums notiek, protams, vietējo valodā. Tā norise- liturģija gan šķiet neparasta: daudz un skaisti dzied gan visi klātesošie, gan koris, bet izpaliek grēksūdze, dievgalds, ziedojumu vākšana, tēvreize. Interesanti, vai inuīti joprojām skaita sākotnējo tulkojuma versiju, aizstājot ,,...dienišķo maizi dod...’’ ar ,,...dienišķo roni dod...’’. Sprediķis šķiet pasauss: tas monotonā balsī tiek nolasīts no lapiņas. Tas, ka nekāds ,,valstisks’’ pasākums pēc tam neseko, rada iespaidu, ka dievkalpojums pilda pie mums ierastā svinīgā akta lomu. To apliecina kora baznīcas ārpusē dziedātā Grenlandes valsts himna.     

Nacionālie svētki.

Visa pilsēta, arī pie katras privātmājas rotāta ar valsts karogiem. Cilvēki ļoti smaidīgi, laipni- sveicina, labprāt ar mums parunājas un fotografējas. Pie vietējās pilsētas pašvaldības ēkas ,,tautai’’ tiek uzsaukta bezmaksas kafija ar maizi. Piebiedrojamies. Vietējie sasēduši uz soliņiem, pulcējas grupiņās- tērzē. Aicina mūs piesēst. Pat tantuki brīvi runā angliski. Kāda sirma kundze vēlas izstāstīt man savu dzīvesstāstu, sākot no skarbajiem mednieka meitas dzīves apstākļiem salas ziemeļos. Dienas otrajā pusē notiek kaut kas līdzīgs Latvijas Zvejnieku svētkiem vai kolhozu laiku kopīgai jāņošanai. Narsagas centrā ielejā liela pļava, kurai cauri tek upīte. Tur arī ļaudis pulcējas bariņos, pat uzceļ teltis. Kurina ugunskurus un lielos čuguna katlos tiek vārīta pašvaldības uzsauktā un turpat izdalītā vaļa gaļa. Pēc vārīšanas un izēšanās visi pie upītes berž katlus. Mēs savu gabalu gan sašmorējām īrētā namiņā uz plīts. Varen garšīgs! Citreiz no vietējiem rītos tirdziņā lēti pirkām un gatavojām arī lašus un roņu gaļu. Bērniem pļaviņā galvenā izprieca ir visiem kopīgi dauzīties bradājot pa ūdeni un ķerot mazās zivteles. Instinkts! Šķiet, tāda saskarsmes reize te reizi gadā un visi to nesteidzīgi bauda. No 15-22 turpat brīvā dabā spēlē vietējie muzikanti. Kamēr tur biju, dejoja gan tikai pavecākas sievietes. Dejotājas puslokā ielenc skatuvīti un mūzikas ritmā kratās un lokās varen izskatīgi un izjusti- līdzīgi kā pie mums jaunieši. Lēnākos gabalos šūpo auksti paceltas rokas, dažas saķeras pa pāriem. Baigi atraktīvās kundzītes! Kur tad ziemeļnieciskums? Vakarā pirmoreiz mūžā redzu salūtu netumsā. Saulgriežos tur melnu nakšu nav. Efekts no raķetēm gaismā pabāls- pat apnīk skatīties.

Jāņi

Līgo vakars. Mani trīs ceļabiedri, kas dzīvo fermā namiņā (es vienīgais taupības nolūkos pārcēlos uz telti), kaut kur aizklīduši. Kuru ugunskuru viens pats. Kad jau esmu krietni vienatnē pasvinējis, ieraugu tālumā iedegamies kādu dižu liesmu arī Narsagas pievārtē. Tad vēl un vēl arī citur mijkrēslī uzvijas dzirksteļu šaltis. Inuītu Jāņi?! Tas ir jāizzina! Paņemu ciemkukuli un dodos uz tuvāko līgotāju pusi. Uzņem mani draudzīgi, ar interesi, bet tā kā apmulsuši. Es gan nekautrējos. Pastāstu par latviešu Jāņiem, prasu par viņējiem. Izrādās, ka inuītiem nekādi saulgriežu vai Jāņu svētki nav sava tradīcija, bet gadsimtus atpakaļ pārņemta no eiropiešiem. Interpretācija šo svētku izpratnei- raganu leļļu dedzināšana. Brīnās, ka mēs balti to tā neuztveram. Nodziedu vietējiem Līgo dziesmas, izstāstu mūsu senlaiku, bet mūsdienās atjaunotās izdarības. Un vēl- par Dziesmu svētkiem, tautasdziesmām, skaisto dabu... Nu mani sarunu biedri vēlas doties apciemot šo brīnumaino, nezināmo zemi Latviju... Kad laiks prasties un posties prom, pie apvāršņa ieraugu savējos. Viņi bija nolēmuši apskatīt vietējo, rupjiem vides aizsardzības pārkāpumiem bagāto, izgāztuvi, kā arī citus attālus objektus. Motivēju viņus tomēr svinēt Līgo vakaru kā pienākas, un kuru atkal Jāņuguni uz aisbergu fona.  

Narsagas bagātības

 Pēdējais grūtais pārgājiens. Narsagā un šajā zemē vispār. 9km ejam pa ceļu garām aisbergiem līcī, pirmo vikingu ieceļotāju māju drupām (toreizējā apdzīvotā vietu bija izpletusies pat vairāk kā tagadējā pilsēta!), cauri modernai aitu, zirgu, govju fermai, kam apkārt kultivētas ganības un pļavas.  Gājums vijas gar krāčainu upīti. Tieši pretī saules apspīdēta viz sniegota kalnu grēda, kas noslēdz ieleju. Ceļš beidzas. Aiz braucamās daļas seko daži tikai kājniekiem pievarami kilometri pa serpentīnu. Un tad ceļojuma mērķis- stāva tā saucamā Ģeologu taka. Te jāsaka kā budistam- mērķis ir nevis galapunkts, bet ceļš. Brīnišķs ir bijis viss, bet pēdējie kilometri priecējuši ar tik daudzveidīgiem, raibiem, krāšņiem akmeņiem. Iežu daudzveidībā te esot ģeologu ,,meka’’. Un šeit meklējams vienīgi Dienvidgrenlandē atrodamais sārtais pusdārgakmenis ,,tugtupits’’. Diemžēl neatradu. Bet to pārpārēm atsver varenie panorāmas skati, kas paveras, kad pa Ģeologu taku uzkāpts plakankalnē. Arī pa šo plato kāpjam no viena pauguriņa uz vēl augstāku. Beidzot ,,pumpa’’, kas pāri visai apkārtnei. Tālumā vienlaikus redzami vairāki saules pielieti līči un fjordi ar aisbergiem un saliņām, pie horizonta koši balta mirdz lielās ledus cepures mala, bet aizmugurē kā ar roku aizsniedzamas žilbinošā sniegotā kalnu grēdas siena un virsotnes. Ak, mirkli, apstājies, tu esi skaists! Zvanu no mobilā uz mājām, lai dalītos savā sajūsmā!

Varbūt ilgi vairs tūristi par šiem skatiem nepriecāsies, bet tā vietā būs lielas un apsargātas raktuves. Uz plakankalnes izaudzis ģeologu ,,ciematiņš’’, uz kuru šurpu turpu ar kravām un cilvēkiem kā spāre no Narsagas bāzes lidinās helikopters. Uz plato notiek intensīvi izpētes darbi. Pastāv ļoti liela varbūtība, ka šeit atrastas pasaulē lielākos apjomus saturošās cēlmetāla atradnes (Mendeļejeva ķīmisko vielu tabulā no 58-71). Līdz šim pasaulē lielākie izpētītie to krājumi atrodas Baiiunebo Ķīnā. Šādi cēlmetāli ir noteikti nepieciešamai dažādās mūsdienu tehnoloģijās: mobilajos telefonos, autobūvniecībā, akumulatoriem, elektrodzinējiem, dažādām videi draudzīgām tehnoloģijām utt. Patreizējie krājumi jau ierobežo to lietošanu. Tā kā Narsagas atradņu likme ir augsta. Un vēl- rūdas apstrādes procesā iegūst arī urānu... Tā kā Grenlande sevi pasludinājusi par nukleāri (no atomenerģētikas un atomieročiem) brīvu zonu, tās parlamentā un sabiedrībā par atradņu izmantošanu notiek karstas debates, izveidojušās pat PAR un PRET cīniņu izvērsušas sabiedriskās organizācijas. Austrālijas kompānija, kas pēta un cer iegūt rūdas, ļoti lielu vērību velta komunikācijai ar sabiedrību... Sola daudz. Bet cik reāli vietējie darbavietu iegūs un cik zaudēs zvejas, medību, tūrisma, lauksaimniecības biznesā, vai tiešām nebūs piesārņojums, paaugstināts starojums? Gan firma, gan politiķi, gan vietējie iedzīvotāji vienojušies, ka par to vajadzīgi papildus pētījumi.

Bet mums tobrīd vēl ir privilēģija apjūsmot šo dabas brīnumu nesapostītu.

Ar kuģi gar piekrasti.

Mūsu 73m garais kuģis ierodas Narsagā- galapunktā. Iekārtojamies 4vietīgā kajītē ar iluminatoru. 2stāvīgas mīkstas gultiņas- akurāt kā vilcienā. Bet... savos guļammaisos. 2 stundas kuģojam līdz Kakortokai (Qaqortok). Lielie jūras aisbergi. Fjords aiz fjorda. Peldam gar sniegotiem kalniem. Kamēr kuģis stundu stāv, var paspēt izstaigāt visu Kakortoku. Pēc mūsu visu atzinuma, tā ir visskaistākā Grenlandes pilsēta no redzētajām. Te dzīvo jau pieminētais tautietis Ivars Sīlis. Izvēlējies vislabāko! Jo par tūristu visskaistāko atzītā Sisimiuta atrodas aiz polārā loka. Kaut mums iedots uzaicinājums, ciemoties pie leģendārā latvieša nav laika. Gan individuālās, gan daudzdzīvokļu mājas sakāpušas kalnu nogāzēs. Neparasti, ka arī daudzstāvu ēkas vienlaidus nokrāsotas zilas, dzeltenas, zaļas, brūnas tāpat kā maziņās būves. Blakus esošās ēkas vienmēr būs dažādās krāsās. Kakortoka mūsdienās ir vislielākā dienvidu pilsēta. Tur pat kursē satiksmes autobuss. Sevišķi pievilcīga ir senpilsēta pie ostas krodziņa- laukumiņš ar strūklaku, netālā neparastā baznīca. Cauri pilsētai no blakus esošā ezera tek strauja upe, ko rotā tiltiņi, promenāde. Skriešus paspēju izstaigāt krustu šķērsu ne tikai nogāžu ieliņas, bet arī skolu, kultūras un sporta kompleksu, tūrisma centru, veikalus, kafejnīcas, aiziet līdz ezeram un uzkāpt klintī virs pilsētas (sajūsmina plānojuma optimālā saskaņa starp funkcionalitāti, māju estētiku un ērtumu mijiedarbībā ar dabu). Ieskatos ļaužu sejās, viņu gaitā. Miers, harmonija.. ar globālā stresa piesitienu.

Peldam atkal. Aizbergi. Kāda ,,eja’’ starp salām kā tunelis, atgādina Korintas kanālu Grieķijā.  Saule norietējusi. Gleznojas krāsainās neatkārtojamās ziemeļu debesis. Pie mums nav tādu mākoņu. Izslavētais ziemeļu debesu vilinājums!

Naktī guļam palēkdamies. Augsti viļņi. Tas tev nav prāmis Baltijas jūrā. Mētā ne tikai augšup lejup, bet arī uz sāniem. Guļot galvasgals tiek pacelts augstu, tad atkal nolaists zemu zem papēžiem. Visu laiku- kā šūpolēs. No rīta pēc piecelšanās- tas pats. Pie tam ārā stiprs vējš un lietus. Arī uz klāja nepastāvēsi. Traki. Mazliet baisi. Izejot ārā redzams, ka vilnis paceļ gandrīz 100metrīgo kuģīti aukstu viļņa galā kā uz kalnu grēdas pārejas, tam seko brīvais kritiens, kad borta abās pusēs ir ūdens masa. Augšā bail aplami šķībi nokrist, lejā- ka krītot nenogrimstam pavisam. Kajītē iluminators, kas atrodas augstu virs peldlīnijas, bet rāda te pārmaiņus lietusmākoņus, te zemūdens dzīles (cik dziļi?). Nekur nav glābiņa. Tomēr. Dažas stundas kuģis līkumo starp varenām saliņām ar kalniem uz Paamiutu. Aizvējš. Mani vēlāk šūpoja ne tikai pēc nokāpšanas no kuģa, bet dažbrīd vestibulārais aparāts sāka niķoties pat pēc atgriešanās Latvijā. Bet...,,zivis mūsējie nebaroja’’. Pēc 36,5 stundām esam galā- galvaspilsētā Nuukā.

Galvaspilsētā Nuukā.

Nevis vienkārši līst, bet gāž kā ar spaiņiem. Biju cerējis turpat ostā kaut kur sarunāt atstāt mūsu smagās somas. Bez pretimnākšanas. Labvēlīgāka attieksme puskilometru attālajā viesnīcā, kur neesam pirmie, kas lūdz šādu pakalpojumu. Brīvi, slapji un nosaluši, kā dušā šķērsojam kājām visu pilsētu pa centrālajām ielām. Mums tiek parādīts, kā būtu, ja citas ceļojuma dienas mūs neapspīdētu veiksme saules izskatā. Vecpilsētā- senās ostas apkārtnē uzkāpjam apskatīt veco baznīcu, jūras krastā bēgumā piekāpju līdz Grenlandes nāriņai, kas arī sēd uz akmens. Šai raženajai pusmūža dāmai skulptūrā apkārt attēlots viss galvenais, kas viņai kā sievietei vajadzīgs: dažādas zivis, ronis, valzirgs, baltais lācis kā arī vīrietis. Pie slavenā Nacionālā muzeja esam 9 no rīta. Darbalaiks no 10. Klauvē un tev taps atvērts. Klaudzinu pie dienesta durvīm. Atbildes nav. Eju iekšā. Otrā stāvā kāds cilvēks mums kā latviešiem tūlīt noorganizē ielaišanu. Tekoši stundas laikā esam mierīgi apskatījuši visu ekspozīciju. Patiešām daudzveidīga un vērtīga. Slavenākie objekti ir mūmijas. Tie ir alā atrastas iesalušas un dabīgi mumificējušās bērnu un sieviešu mirstīgās atliekas. Īpatna sajūta pārņem ieskatoties ,,mazulītes’’ sejiņā- kā dzīva. Pārsteidz dzīvojamo un sabiedrisko telpu modeļi, fotogrāfijas, kurās redzams, ka jau pagājušā gadsimta 20 gados apdzīvotās vietās inuītiem bijusi tam laikam atbilstoša civilizācija: mēbeles, medicīniskie pakalpojumi vietējiem... Lielu mūsu interesi izraisa dažādi kajaki un citas laivas, medību un zvejas rīki. Ir vērts te atnākt pat muzeju nefaniem. Ejot ārā pat vairs nepilam. Bet turpina pilēt no gaisa. Sapērkam Tūrisma centrā suvenīrus, apmeklējam Kultūras centra dižceltni, Amatnieku centru, gājēju ielu, supermārketu, un jau laiks ņemt taksometru, lai savāktu mantas un dotos uz lidostu. Uz lidmašīnu, kas stundām kavējas. Gaidīšana laika apstākļu dēļ arī pieder pie Grenlandes eksotikas.  

Izlaušanās.

Jau rakstīju par tēmu ,,Grenlande- slazds’’. Tā arī sanāca...

Pēc 3 dienu interesantas ganīšanās saules pielietās Kangerlussuakas apkaimē, kāpjam savā lidmašīnā. Tā ir atlidojusi, laika apstākļi netraucē pacelties. Esam spārnos. Pēc stundas lidojuma kaut ko dāniski saka. Vietējie saspringst. Angliskās versijas kvalitāte nesaprotama. Prasu. Lidosim atpakaļ. Kaut kāds verķis nestrādā. Jau vēlāk uzzinām, ka tas ir temperatūras regulators. Salonā sāk palikt vēsāks. Ārā ap mīnus 50grādiem. Velkam ko siltāku. Bet drīz jau nolaižamies. Sēžam. Seko sīkāki paskaidrojumi: lidmašīnā esot 7 dažādas siltuma sistēmas, atliek tikai pārslēgties uz citu- un spārnos. Gaidām. Gaidām. Vairāk kā stunda. Tad paziņo, ka bojājumu nevar novērst, mūs vedīs uz lidostu, iekārtos viesnīcās, izlidošana 8 no rīta. Tā kā mums nakts būtu jāpavada Kopenhāgenas lidostā, gaidot reisu uz Rīgu, šāda versija der. Bet... sirds tik nemierīga. Jo esam ,,bedrē’’. Un tad... reisu pārceļ vēl vēlāk. Nepaspēsim uz Rīgu!!! Noticis tas, no kā baiļojamies visvairāk. Lai izvairītos, ka mums šāda iemesla dēļ jāpērk uz Rīgu jauna biļete, iegādājamies dārgāku versiju no SAS Tas tobrīd garantēja mūsu nogādāšanu no Grenlandes uz mājām par to pašu samaksu, ja lidmašīna Kopenhāgenā ielidotu vēlāk. Bet... laika posmā līdz izlidošanai SAS abus reisus nodeva attiecīgi ,,AirBaltic’’ un ,,Air Greenland’’. Tagad mūsu cerība ir pierādīt šo sākotnējo SAS atbildību par visu ceļa garumu biļešu pirkšanas laikā. Kangerlussuakas lidostas darbinieki laipni piedāvā mūsu vietā zvanīt uz Kopenhāgenu uz SAS, izstāstīt situāciju, bet turienes dāņu kolēģe... nolamā grenlandieti un nomet klausuli. Skaidrs, ka mums nāksies ar SAS cīnīties Dānijas galvaspilsētā pašiem, lai nebūtu jātērē simtiem latu ekstra biļetēm. Saņemam talonus. Par tiem saēdamies muskusvērša bifšteku, kūkas, augļus. Iekārtojamies viesnīcā. Ar žēlumu pavadām Ģirtu uz vakara reisu (viņam biļete uz citu lidmašīnu). Laimīgais! Rīt būs Rīgā. Eju vienatnē nomierināt nervus. Kad atgriežos, pa gabalu ieraugu, ka Pēteris skrien no viesnīcas ar mugursomu uz lidostu. Nerunājot sprintoju pēc savējās. Paspēju. Kā pēdējie nododam bagāžu uz vakara reisu. Beidzot uzzinu, kas kā. Pēteris ar Lauru laiski lidostā sēdējuši pie reģistratūras. Meklēti kādi neieradušies pasažieri. Tad prasīts, vai kāds no atpalicējiem negrib lidot ar šo reisu. Mūsējo saucieni: ,,Jā!’’ un skrējiens uz viesnīcu.

Beidzot viss kārtībā. Esam lidmašīnā. Nekā. Sēžam. Pusstundu. Stundu. Bez komentāriem. Beidzot tā bleķa kaste sāk kustēties.

Urrā!!! Ceļamies atkal augšā no šīs bedres. Grenlande, Islande aiz muguras, tagad jau tikai ceļš uz priekšu.

Bet... Bažas aug augumā, vai paspēsim uz Rīgas lidmašīnu. Kopenhāgenā kā nolēmēti stāvam pie lentas, kur jāparādās mūsu reisa bagāžai. Beidzot! Ir! Gandrīz pašas pirmās- mūsējās. Skrienam uz ,,Air Baltic’’ reģistrāciju. Kā pēdējie paspējam. Lidojošajā ,,tramvajā’’ uz Rīgu var pilnīgi atslābt. Beidzot viss OK.

Cerējām. Mūsu somas uz Rīgu nav atlidojušas. Jāraksta iesniegumi. Droši vien atradīs. Bet vai mugursoma nebūs saplēsta, kā kad tā reiz lidojot no Kopenhāgenas izmeta loku caur Pekinu? Uz kurieni man lai somu pēc atrašanas pieved, ja došos tūlīt uz 3X3 nometni? Pēc dažām dienām labā kondīcijā mana bagāža mani satika Talsos.

Izeju no termināla. Stāvu pie lidostas autobusa būdiņas un jūtos kā izsprucis no slazda. Bet.. jūtos arī kā latvietis, kas uz savu roku apceļojis Grenlandi. Veiksmīgi apceļojis. Un tādu nav daudz. Atliek tikai pateikties Dievam.

Igo Midrijānis