Igo Midrijānis. Skola. Izglītības reformas.

Izglītība- sagatavotājs pārmaiņām, pozitīva pagrieziena veicinātājs, rosinātājs.

No MK Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu

un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem:

,,2. Vispārējās vidējās izglītības programmu (turpmāk – izglītības programmas) galvenie mērķi ir:
2.1. nodrošināt izglītojamo ar zināšanām un prasmēm, kas ir nepieciešamas personiskai izaugsmei un attīstībai,

pilsoniskai līdzdalībai, nodarbinātībai, sociālajai integrācijai un izglītības turpināšanai; radīt izpratni par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un vēlmi līdzatbildīgi iesaistīties ilgtspējīgas sabiedrības attīstībā.''

Skolai un Attīstības programmai

Skola- pārmaiņu ģenerators sabiedrībā.

Kāpēc skolai tas jādara?

Kāpēc par to domāt tagad- kad liks, tad darīs?

Āķis lasītāja lūpā Nosaukums aizgūts no raksta par izglītību ilgtspējīgai attīstībai Izraēlā žurnāla ,,Shalom'' 2010.gada izdevumā, kur tas skan ,,… pedagogs- pārmaiņu ģenerators sabiedrībā''. Vai pārmaiņas nāk tikai no valdības, ministrijas? Pārmaiņas sākas ar katru no mums, ar katru skolu, novadu. Izlasiet augšminētos standarta citātus! Tie jāīsteno mums- tepat un tagad! Tāpēc šis raksts piedāvāts vietējā presē un tas ir ar piemēriem par mums, talsiniekiem, Kurzemes skolām, vietējo Talsu novada attīstību. Piedāvāju gan vispārpieņemto ilgtspējīgas attīstības skatījumu, gan savu savdabīgo tā redzējumu, šo jomu pētot maģistratūrā un doktorantūrā. Šīs tēmas dziļākā būtība- izglītība latviešu tautas, Latvijas zemes un valsts, sava novada izdzīvošanai; XXI gadsimtā pagrieziena uz pārmaiņām brīdī nevis turoties pie pasaulē vairs ilgi neiespējamā ceļa uz labklājībā slīkstošu patērētāju sabiedrību, bet izvēloties dzīves kvalitāti- pilnvērtīgu attīstību. Tā ir dzīve, kas pilna ar cilvēka būtiskākajām vērtībām. Dilemma- degradācija vai augstāka kvalitāte ir gan mūsu civilizācijas, gan katras tautas priekšā, savas dzīves jēgas piepildījums- katra cilvēka uzdevums. Mērķgrupa Šīs ķecerīgās pārdomas, pierādījumi varētu interesēt gan izglītības plānotājus, skolu vadītājus, skolotājus, izprast gribošus vecākus un skolēnus, bet tas, kādas pārmaiņas mūs varbūt var skart un ko iesākt tagad- daudzus interesentus. Diemžēl autoram īsā rakstā nav iespējams celt priekšā pat galvenos savas maģistratūras, doktorantūras zinātniskos pētījumus- pierādījumus par šo tēmu. Tādēļ atvainojos, ka dominē secinājumi, apgalvojumi.

Kur problēma?

ProblēmaVai tad tas nav pašsaprotami, ka skola gatavo jauno paaudzi, kā dzīvot pārmaiņu sabiedrībā? Par ilgtspējīgu attīstību arī māca. Ir visādi vides projekti... Kur problēma?

Hipotēze Latvijai, izmantojot mūsu mentalitātē, ģeogrāfiskajā situācijā balstītās priekšrocības ilgtspējīgā attīstībā , būtu iespēja rādīt Eiropai, pat pasaulei ilgtspējīgas- pilnvērtīgas attīstības ceļu, nevis jāvelkas astē, kā pēdējos 20 gadus. Esam tūtē ne jau ar makroekonomiku, kuras lielākos labumus bauda nedaudzi, bet ar to, kādu Latviju tauta cerēja izveidot atmodas gados. Galvenais rīks, kā veicināt pagriezienu uz vēlamo, ir IZGLĪTĪBA. Mūsu izglītības sistēma, skolas un skolotāji (ar daudziem pozitīviem izņēmumiem) šo pārmaiņu izglītību neveicina tādā mērā, kā tas būtu nepieciešams- ne tradicionālā ilgtspējīgas attīstības izpratnē, ne ķeroties pie dziļākiem: garīgiem, nacionāliem, sociālpsiholoģiskiem līmeņiem. To, ka situācija Latvijā izglītībā ilgtspējīgai attīstībai ir neapmierinoša, liecina nesenais UNESCO pētījums. Skolas darbības centrā nav izglītība Latvijas, mūsu tautas, caur to arī pasaules ilgi turpināties spējas (izdzīvošanas) izglītībai. Ne tikai turpmākai eksistencei, bet dzīves kvalitātes pilnveidei un pārveidei no patērētāju sabiedrības uz garīgo, cilvēcisko attiecību, altruisma, kultūras, nacionālo vērtību prioritāti. Ir fragmenti. Nav kopainā visas galvenās mijsakarības. Tomēr cik svarīgi būtu savākt šim apgalvojumam pretējus- veiksmes stāstus, lai atspēkotu manis rakstīto!

Raksta mērķis.

,,Tas, ko Jūs apgalvojat, jāpierāda'' daudzi sašutumā iesauksies!, ,,Par kādām pārmaiņām un iespējām vispār ir runa?'' Tas tad arī ir publikācijas mērķis.

Pārmaiņas izglītībā būs.

Aktualitāte Izglītībai pārmaiņām jāienāk skolā. 11.decembrī Liepājā notika konference augstskolām un skolām par izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Daudzgadīga starptautiska projekta ietvaros ir un vēl tiks sarakstītas virkne grāmatu, izstrādāti augstskolām un vispārizglītojošām skolām dažādi mācību materiāli. Konferences dalībniekiem tika izdalītas grāmata ,,Vide un ilgtspējīga attīstība'', kurā dažādu mācību priekšmetu skolotāji var atrast nepieciešamo izglītības ilgtspējīgai attīstībai integrēšanai atsevišķās tēmās. Nepieciešamības pamatojums (formālais-valstij tas jādara)) Šis minētais projekts faktiski ir Latvijas parāds par līdz šim ne visur ieviesto izglītības ilgtspējīgai attīstībai kursu pedagogiem augstskolās (ne tikai fragmentālu integrāciju dažādās tēmās), ilgtpējīgu attīstību kā mācību priekšmetu vai tā daļu visā formālās izglītības sistēmā. Tas bija mūsu valstij saistoši ANO UNESCO Izglītības ilgtspējīgai attīstībai desmitgades, UNESCO Bonnas 2009.gada konferences lēmumu, Eiropas Vides ministru Kijevas konferences par izglītību ilgtspējīgai attīstībai kontekstā. Starptautiskā dokumenta Baltic 21E, kas Latvijai saistošs, 2.2 nodaļā teikts: ,,Ilgtspējīgai attīstībai jābūt integrētai esošajos mācību priekšmetos (kursos) un attīstītai arī kā speciālai kompetencei.''. LR Vides aizsardzības likuma 42.3 pants nosaka, ka pedagogu studiju programmās obligāti jāiekļauj kursu par ilgtspējīgu attīstību. Nepieciešamības pamatojums (formāls- skola drīkst darīt)Konferences gaitā tika nolasīts referāts, kas parādīja, ka jau tagad izglītība ilgtspējīgai attīstībai skolā ir juridiski iespējama un pat pieprasīta- tā iekļauta dažādu mācību priekšmetu standartos pie dažādām tēmām. Izvēle skolotājam. Bet kā mācīt detaļas, ja nav uzzīmēta lielā bilde, kas ilgtspējīga attīstība ir un kāpēc tā nepieciešama, vai tā nav kārtējā utopija? Konferencē tika ierosināts, ka šī kopaina jādod ģeogrāfijā. Gada nogalē tam tika veltīta Talsu, Dundagas, Rojas novadu ģeogrāfijas skolotāju metodiskās apvienības sēde.

Nepieciešamības pamatojums ( faktisks)

Tomēr- ne jau priekš citiem mums izglītība ilgtspējīgai attīstībai vajadzīga. Mums pašiem tā nepieciešama, lai ilgi turpinātos un pilnveidotos Latvija: mūsu tauta, zeme, valsts kopā ar planētu- cilvēku kopējām mājām.

Kas tas ir?Izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir izglītība pārmaiņām, ko vēlamies un kurām nāksies piemēroties nākotnē. Tā ir mācība par izdzīvošanas un dzīves kvalitātes nodrošināšanu.

Par kādām pārmaiņām ir runa?

XXI gadsimtā neizbēgami gan pasauli, Latviju, ikvienu gaida nebijuši radikālas pārmaiņas, kurām gan jāpielāgojas, gan jāizmanto to iespējas.

Krīzes (katastrofas?)

Viszināmākās no iespējamajām pārmaiņām ir ekoloģiskā krīze (katastrofa): klimata izmaiņas, piesārņojums, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās... Un liela (lielākā?) nozīme būs tieši vietējiem risinājumiem ūdensvada un kanalizācijas, transporta, siltumapgādes, plānošanas, civilās aizsardzības, sabiedrības veselības aizsardzības un daudzos citos pašvaldības kompetences jautājumos, lauksaimniecības un meža zemju izmantošanā, kā arī mājsaimniecības, ieradumu, dzīvesveida izvēlēm. Un to visu var noteikt izglītības ilgtspējīgai attīstībai pagrieziens no tikai uz globāliem, vispārīgiem dabas vides glābšanas argumentiem, uz personīgi lietderīgo un novadam praktiski nepieciešamo, tas ir vietējo sociāli- ekonomisko motivāciju, bet caur pasaules kopainas perspektīvas redzējumu. Domā globāli- rīkojies uz vietas, savā dzīvē. Jāprot izglītībā gan īstenot ilgtspējīgas attīstības principu par vienlaikus sociāli-ekonomisko ieguvumu un devumu dabas aizsardzībā patērētāju sabiedrības vēlmju ietvaros (angl.vin-vin princips), gan tuvināt pagriezienu no tās uz vērtību sabiedrību. Pagrieziens no Zemes, arī Latvijas kā ekosistēmas virzīšanos no sabrukuma punkta (skatīt attēlu ar Medouzu izstrādāto prognozi) var notikt tad, kad cilvēci piemeklē krīze, pēc kuras patērētāju sabiedrība vairs nav iespējama. Tad priekšā ir vai nu degradācija vai pilnveide citā kvalitātē. Par to var lasīt teorijās par civilizāciju attīstību, maiņu un bojāejas kopīgām likumsakarībām cilvēces vēsturē, paradigmu maiņu (uzskatu, rīcības, principu radikālām pārmaiņām, kas vienlaikus izpaužās vērtībās, morālē, modē,, izglītībā, zinātnē, tehnoloģijās...).

Bez ekoloģisko cēloņu izraisītas globāla mēroga krīzes kā ļoti reāli draudi tiek saskatīti valūtas (maksāšanas) sistēmas sabrukums, pandēmija- plaša mēroga epidēmija ar zināmu vai nezināmu slimību, reģionāls atomkarš ar globālām sekām, terorisms ar masu iznīcināšanas ieročiem... Šie un citi draudi, atšķirībā no ģeoloģiskas un astranomiskas izcelsmes katastrofām XXI gadsimtā nav hipotētiski- varbūt iespējami...

Kas ir ilgtspējīga attīstība?

Pirms runāt par izglītību ilgtspējīgai attīstībai, jāzin, ko katrs autors ar to saprot. Ilgtspējīgas attīstības terminu- sustainable development tieši tulkojot no angļu valodas var atspoguļot tā būtību- ilgi ,,spēt pastāvēt, turpināties''. Pastāvēt var būtiski mainoties. No nemitīgi pieaugoša materiālo resursu patēriņa un piesārņojuma pieaugumu uz optimālu- Zemes, valsts, nozares iespēju robežās. Un izrādās- pētījumi daudzviet, arī Latvijā apliecina, ka cilvēks laimīgāks kļūst tikai līdz kādam pietiekamam materiālās labklājības pieaugumam, pēc tam apmierinātība ar dzīvi samazinās. Vēsturē ilgāko daļu dažādas civilizācijas, sabiedrības dzīvojušas pēc optimāla patēriņa principa, mūsu eiropeiskās tūkstošgades civilizācijas alkatība nav mūžīgā ,,cilvēka daba''. Esam pieraduši, ka attīstība- tas ir vairāk, bet, lai pastāvētu, šai izpratnei jāmainās uz viedokli, ka attīstība- tas ir labāk, ka mērķis ir nevis bagātāka, bet pilnvērtīgāka dzīve, kur manta, nauda, vara, bauda nav elks pāri visam. Lai turpinātos, jāmainās kaut kam ne tikai pasaules, valsts, pašvaldības līmenī, bet sabiedrības noteicošās (kaut mazākuma) daļas dzīvesdarbībā. Ilgtspējīgas attīstības jēdziens ietver arī līdzsvarotību starp cilvēku, valstu utt.interesēm, nozaru, teritoriju sabalansētību, noturīgumu, sakārtotību, sistēmiskumu, efektivitāti (mazāk resursu patēriņš- lielāks labums), dabai draudzīgu un sociāli atbildīgu pieeju, ilgtermiņa, stratēģisku pieeju, problēmu analīzē un risinājumos ar minimāliem resursiem vienlaikus ,,ar vienu šāvienu nošaujot vairākus zaķus'' vienlaikus dabas vides, sociālajā un ekonomiskajā jomā, kas iespējams veicinot pilsonisko sabiedrību- cilvēku kompetenci, iesaistīšanos- vietējo demokrātiju.

Ilgtspējīgas attīstības jēdziens radās 1980-to gadu sākumā kā kompromiss, lai glābtu Zemi no ekoloģiskās katastrofas, bet vienlaikus ļautu uzlabot labklājību tiem, kam tā nepieņemami zema, risinātu sabiedrības veselības, nodarbinātības, bēgļu un citas sociāli- ekonomiskas problēmas.

Studiju laikā to raksturoju ar modeli, kurā ap centrālo asi- dabas vidi apvijušās sociālā un ekonomiskā. Pat tad, kad tiek teikts, ka lai pārietu uz ilgtspējīgu attīstību, jāmaina ētika, vērtības, centrā paliek vidrūpe- draudošā ekoloģiskā situācija. Uzskatu, ka cilvēces 30 gadīgā pieredze apliecinājusi, ka informēšana, izglītība par vidi, draudošajām briesmām ētiku un vērtības nav un nevar mainīt tādā mērā, kā nepieciešams. Ētiku, vērtības nosaka kāds cits avots- Mīlestība: uz dabu, uz tuvāko- līdzcilvēkiem, uz darbu..., kas izpaužas kā iekšēja vēlme sabiedrībai ko dot, ne tik daudz ņemt, kā centieni uz savu (paš)pilnveidi... Tādēļ manā modelī piedāvāju dabas vides vietā centrā likt garīgumu, tajā ietverot gan Mīlestību, gan dzīvi, pārvaldību saskaņā ar visās Dievaatziņās esošiem principiem: ,,Ko sēsi, to pļausi; nedari otram to, ko negribi, lai dara Tev...”. Sakārtojoties cilvēkam, arī pasaule ap viņu sakārtojas. Ekoloģiskās katastrofas novēršana var būt ētikas, vērtību maiņas sekas, nevis būt par to cēloni. Mēs varam un nepieciešams censties tuvināt vēlamo, bet Garīgā un Ilgtspējas atmoda ir ārpus ar cilvēka- sabiedrības gribu vien īstenojama.

Pētījumu rezultātā esmu izstrādājis šo vektoru modeli. Tā kā neskatoties uz ilgtspējīgai attīstībai veltītiem vārdu, dokumentu, projektu plūdiem, arī daudziem reāliem darbiem (daudzie vektori IA virzienā), pasaulē pašreiz pārsvarā turpinās neilgtspējīga attīstība (vektori neIA virzienā un apakšējais rezultējošais vektors) , tad tagadējais (vektors virs ,,NeIA stāvoklis') aktuālais uzdevums pieaugušo un daļēji arī skolēnu izglītībā ir bremzēt šo tendenci: konkrēta apmācība ar sociāli- ekonomiskie argumentiem, kā vienlaikus celt savu, vietējo dzīves kvalitāti un aizsargāt arī vidi (ēku siltināšana u.c.). Savukārt skolēnus, skolotājus būtu jāgatavo pagrieziena brīdim uz ilgtspēju (vektora raustītā līnija maina virzienu)- kas jāveic, lai piemērotos klimata izmaiņām, saglabātu latviešu tautu Latvijā pasaules bēgļu plūdos u.c., bet- jo īpaši- dzīvei, kas nebalstās uz patērētāju sabiedrības vērtībām, vajadzībām. Un labi, ja skola kā alternatīvu piedāvā garīgās vērtības, atbilstošu pasaules uzskatu.

Brīnums. Pārmaiņu aģenti.

Bet ne jau uz nākotnes draudiem, uz bailēm ņo katastrofām mums jākoncentrē uzmanība, jo tā tās var tuvināt, bet uz... Mīlestību. Tikai tā var glābt pasauli! Neizprotami, bet sabiedrībā var radikāli mainīties vērtību orientācija. Var notikt iepriekš neprognozējamu daudzu apstākļu sakritība, kas vienlaikus ir pārsteigums, bet arī daudzu slēptu vecās sistēmas dēdēšanas procesu rezultāts. Ticīgie teiktu- Dieva brīnums. Piemērs tam ir PSRS sabrukums, mūsu tautas trīs atmodas. Pati Latvijas valsts ir brīnuma sekas! Ne tikai krīze, bet arī jauna garīgā Atmoda un vienlaicīga ilgtspējīgas attīstības apziņas Atmoda var radīt vēlamas radikālas pārmaiņas uz pilnvērtīgu, nevis materiālo labumu patēriņa dzīvi. Tādēļ izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir ne tikai utilitāri motivēta, bet arī izglītība par pasauli, sabiedrību, kas nelīdzināsies patreizējai, ko nevar izprast ar patreizējo pieredzi, domājot, ka patreizējās tendences var turpināties ilgi. 1900.gadā, klanoties karietē garāmbraucošam muižniekam, neviens latviešu zemnieks nevarēja iedomāties, ka pēc 20.gadiem mums būs sava valsts. 1983.gadā reti kurš varēja noticēt disidenta G.Astras vārdiem PSRS tiesā: ,,Šis laiks izzudīs kā ļauns murgs''. Bet jau pēc 20gadiem mēs bijām atjaunojuši savas valsts neatkarību. Šo laiku nesa gan daudzu neprognozējamu apstākļu sakritība (Dieva brīnums), gan daudzo pārmaiņu aģentu: disidentu, trimdas latviešu, dzejnieku, aktieru, mūziķu, skolotāju utt. darbība, kuri gan sadrupināja režīmu, gan sagatavoja tautu pārmaiņām, gan vadīja to, apvienojoties Tautas Frontē. Nav pamata cerēt, ka strauji mainīgajā XXI gadsimtā pasaule, Latvija izvairīsies no ļoti radikālām izmaiņām.

Gatavot pārmaiņu aģentus sava novada, Latvijas ilgi turpināties un pilnveides iespējai globalizētajā pasaulē arī mūsdienās ir skolas, Skolotāja misija neatkarīgi no par to izstrādātiem projektiem, starptautiskiem līgumiem un likumiem, ko valsts kopumā vai kāda ministrija nepilda. Jo, lai gan izglītība nevar aizstāt ekonomiskos, plānošanas, likumdošanas un kontroles, daudzus citus līdzekļus ceļā uz ilgtspējīgu attīstību, tieši tā ir visa pamatā. Nevar visu atbildības smagumu ilgtspējīgas attīstības tuvināšanā novelt, kā tas ir pašlaik, uz neformālo izglītību- sabiedrības informēšanu projektu ietvaros. Izglītības pamatā ir Universitāte, Skola un Skolotājs.

Latvijas ilgi turpināties spēja.

Mani ļoti satrauc Latvijas ilgtspēja. Aizceļošana, mazā dzimstība, nacionālās piederības neturēšana vērtē, kaut vai piekāpība valodas (ne)lietošanā... Latvija nav tikai nemīlēts valsts politiskais režīms. Latvija ir mūsu apdzīvotā zeme un tauta no baltu sendienām uz nākotni neatkarīgi no suverinitātes pakāpes. Ne jau ārējie spēki ir mūsu lielākais drauds. Jau tagad Latvijā dominējošo ekonomisko ietekmi guvušas nozares, kuras neatbilst mūsu tautas mentalitātei: tranzīts, bankas... Ja kādas zemes tautsaimniecība balstās uz tautas mentalitāti savienojumā ar jaunu tehnoloģiju, pieeju, notiek pacēlums gan ekonomikā, gan tautas attīstībā kopumā pat visnelabvēlīgākajos ārējos apstākļos, piemēram, pēc otrā pasaules kara Japānā, Izraēlā, Vācijā... Bet, ja pamatā ir pretējas dominantes, tauta zaudē ne tikai ekonomisko, bet vēlāk arī politisko kontroli pār savu zemi. Bet Latvijai ir milzu iespējas, jo mūsu mentalitātē ir, atšķirībā no daudzām citām tautām, ielikts ilgtspējīgas attīstības redzējums, pieeja, kas joprojām ir dzīva pat pēc padomju režīma un globalizācijas ietekmes: atbildība par savu dzīvesvietu (nevis mainīt pavalstis, lai taisītu cik vien lielu naudu cik ātri vien iespējams, vai ,,mana adrese nav ne māja, ne iela, bet PSRS''), pietāte pret dabu, kā tagad teiktu- atslēgas biotopiem (,,Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu'') u.c.

Talsi, Ziemeļkurzeme ir viens no latviskākajiem Latvijas novadiem, tāpēc arī mums izglītībai priekš Latvijas ilgi turpināties spējas ir īpaša atbildība. Protams, ar izglītību visu nevar atrisināt. Bet viss sākas sirdīs un galvās. ,,Es dzīvotu Latvijā, ja varētu normāli nopelnīt'' arguments jākonfrontē ar pretējo- vai ir runa par pašuzstādītu komforta līmeni vai tiešām nepieciešamo cilvēkam, kura prioritāte ir dot, nevis ņemt (arī- gaidīt no valsts).

Kurp ej, izglītība?

Izglītību pārmaiņām- pārmaiņas izglītībā? Viss taču notiek!?

Parasta vispārizglītojoša skola, ja tai nav specifisku reliģisku, nacionālās minorotātes identitātes veicinošu vai citas misijas mērķu, pašreiz Latvijā ir izglītības iestāde, kurai jāsagatavo jaunā paaudze, lai tā sekmīgi iekļautos sabiedrībā, būtu konkurētspējīga pašreizējos, kaut mainīgos apstākļos. Tas ir izglītības sfēras ,,ražošanas uzņēmuma'' uzdevums. Pašlaik tai netiek izvirzīts mērķis radikāli pārveidot sabiedrību, sagatavot šo pārmaiņu iniciatorus, īstenotājus, kā arī cilvēkus, kas spēj pieņemt lēmumus, kā piemēroties neizbēgamām (negatīvām?) izmaiņām. Izraēlas Izglītības ilgtspējīgai attīstībai institūta redzējums ir cits- pārmaiņas būs, tās sākas ar izglītību. Un šo pārmaiņu izglītību jāīsteno skolā. Arī Latvijā jebkuras rīcībpolitikas primārais instruments ir sabiedrības iesaistīšana caur izglītošanu, vienalga, vai tā ir atkritumu dalītas savākšanas uzsākšana (un tajā kā ģimenes izglītotājus caur skolu bieži iesaista skolēnus), videi draudzīgs tūrisms, ēku siltināšana utt. Ir kampaņas pieaugušajiem. Bet skola, skolotājs? Atsevišķi skolēnu zinātniski pētnieciskie darbi. Vides izglītības projekti. Pašu iniciatīva.

Vai sagatavot pārmaiņu iniciatorus, īstenotājus nozīmē tikai novadīt stundas, kursu par ilgtspējīgu attīstību, vides tēmām? Jau no 1992.gada sākot veidot Kuldīgas rajona Vides izglītības skolu un vadot tajā nodarbības skolotājiem, raksta autors un viņa domubiedri sludināja un rādīja piemērus, ka tas nozīmē gan videi draudzīgu un sociāli atbildīgu skolas funkcionāšanu, gan citādu izglītības sistēmu, tās mērķus, metodes, attiecības skolā. No uz zināšanu daudzuma uz to pielietojamību vērstu izglītību. No vienas uzspiestas atziņas kādā jautājumā uz kritisko domāšanu. Bet atšķiriet, piemēram, 8.klases ģeogrāfijas mācību grāmatas ģeogrāfijā tēmu par Visuma, Zemes, dzīvības izcelšanos! Kaut tēmu virsrakstos teikts daudzskaitlī ,,hipotēzes'' aprakstīta katrā jautājumā pa vienai. Nav pat ar rindkopu pieminētas ne kreativitātes, ne citas būtiski atšķirīgas jau vispāratzītas hipotēzes bioloģijā, palentoloģijā, kosmoloģijā, nemaz nerunājot par pietāti pret reliģisko pasaules redzējumu un ar to saistītām jūtām; pat nav pieminēts, ka vispār pastāv kāds cits zinātnisks redzējums, pasaules uzskats par šo tēmu...

Ģeogrāfijā paliek neietvertas tik būtiskas aktuālas vai tieši uz radikālām pārmaiņām vērstas pasaules kopainas, vietējas nozīmes, personiskās dzīves zināšanas paredzētajās tēmās! Piemēram, mācot par pakalpojumiem, vajadzētu nopietni gan no personīgā viedokļa (katrs esam pakalpojumu saņēmējs, gan no pašvaldības (tāpēc jau tās darbojas!), gan globālā skatupunkta tos visus interaktīvi (ar skolēnu radošu iesaisti) apgūt. Siltumapgāde- lielisks piemērs, lai parādītu, kā ,,darbojas''ilgtspējīga attīstība: siltinot ēku, iegūst gan paša, gan pašvaldības maciņš, trūcīgie, bezdarbnieki kļūst mazāk trūcīgi, samazinās vides piesārņojums, par kripatu mazākas klimata izmaiņas, skābie lieti, mazāk patērēti dabas resursi kurināšanai, bet, kristietim, ja viņš par šādu projektu nebalso, jāapzinās, ka viņš pārkāpj Bībelē noteikto cilvēka atbildību par dabu (latv. pārvaldītāja funkcija no ivrīta tulkota ,,valdiet''), ir pret mīlestību uz savu tuvāko (gan liedzot uzlabojumus kaimiņiem, gan veicinot ciešanas tālumā, jo no klimata pārmaiņām visvairāk cieš nabadzīgajās zemēs). Tavs tuvākais ir tas, kura dzīvi Tu vari ietekmēt. Tāda ir mācība dzīves darbībai. No praktiskām iemaņām visvairāk trūkst tas, ka nav pietiekoši paredzēta metodiskā apmācība, kā organizēt savu braucienu uz kādu vietu citā zemē, kā sagatavot maršrutu ceļojumam, sākot ar izdevīgākā pārvietošanās veida, prioritāri apskatāmo objektu, naktsmītņu izvēli, lētāko un ērtāko biļešu rezervāciju, iegādi. Latvijas, Baltijas, tuvākajiem un tālākajiem ārvalstu nozīmīgajiem tūrisma galapunktiem, produktiem. Ģeogrāfija visiem skolēniem noteikti visvairāk būs nepieciešama ceļojumiem. No pasaules vispārējās kopainas, manuprāt, iztrūkst, pirmkārt, jau ilgtspējīgas attīstības teorijas pamati kā vienots veselums (nevis tikai visur izmētāti fragmenti), galvenās vides aizsardzības problēmas (par cēloņiem, sekām , ietekmi, rīcībām prognozēm un savstarpējā mijiedarbībā- ne tā, kā tas paredzēts patreiz), vides ekonomika, priekšstati par tādām Latvijai vai globālā mērogā nozīmīgām valstīm kā Irāka, Afganistāna, Irāna, Kazahstāna u.c., Protams, skolotājs to drīkst mācīt, bet uz kā rēķina? Piemēri par to, kas visiem skolēniem nezin kāpēc jāzin no galvas mūsu informācijas laikmetā: kur tiek kultivēti korķozoli, mangrovju audžu apdraudētība, kā veidojas sarkandzeltenās feralītu augsnes, kur atrodas Josemitu ielejas nacionālais parks, konkrētas Ramsāres vietas pasaulē, ka pampā ir brūnzemju augsnes, kas ir alvāri, kampas utt. Šie piemēri ņemti no pārbaudes darba 33.lappusē oficiālajā skolotāju grāmatā ,,Pasaules ģeogrāfija vidusskolai''. Kāpēc tas viss visiem skolēniem būtu jāatceras, ja mūsdienās ir ,,Google'' ,,Google Earth''? Nav runa, ka noteiktiem standartiem, iegaumējamām zināšanām nav jābūt, bet kādām, cik daudz?

Sākot darbu Talsu Kristīgajā skolā, papildus noteiktai vielas mācīšanai izvirzīju sev 4 prioritātes: pasaules redzējumu (priekšstatu) kopumā pašreiz un gaidāmajās radikālajās pārmaiņās un jaunieša lomu tajās no ilgtspējīgas attīstības skatu punkta, personīgās dzīvesdarbības (t.sk.ģimenē, vietējā sabiedrībā, ceļošanā) nepieciešamās zināšanas, mācību stundās īstenojot skolēna personīgās dzīves kvalitātes skolas misiju, veicināt interesi par ģeogrāfiju, un , pāri visam- skolēniem mācīt saskatīt garīgo aspektu katrā tēmā. Un īstenot to visu ar sadarbības pieeju mācību procesā. Bet ar sasniegto neesmu apmierināts. Tomēr, kāpēc skolotājam, kas nemitīgi uzdod sev jautājumu, kāpēc tas un tādā veidā jāmāca, bet kāpēc kas cits būtisks nav iekļauts, jājūtas kā amatnieka zellim, kas neprot štancēt lietas pēc citu sagatavota vairs nemoderna parauga? Arī to, ka pārdomas par skolēnu un klasi nevis kā diviem antagoniskiem spēkiem, bet sadarbības partneriem mācību procesā, līdzīgi kā pieaugušo un interešu izglītībā, bijusi pareiza, mani pārliecināja jautājums, kas pirmas Ziemassvētkiem sagaidīja skolotājus atverot e-klasi: ,,Kāpēc ir gadu gadiem tā pieņemts, ka vienā pusē ir skolotājs, otrā- klase, nevis tiek kopīgi īstenots kopīgs mērķis.'' Kad vairākus gadus kā Kuldīgas ģimnāzijas vecāku padomes priekšsēdētājs 1.septembrī uzrunāju skolēnus, uzsvēru domu, ka lai viņi nemācās priekš skolotājiem vai vecākiem, bet priekš sevis, paņemot to, kas vajadzīgs studijām un dzīvei. Bet pēc nepilnu 2 gadu darba skolā es vairs to tik pārliecinoši neteiktu... Mani uzrunāja Valda Ābola intervijā ,,Talsu Vēstīm'' teiktais, kāpēc viņš nav braucis uz skolas salidojumu Dundagā, jo skola viņam joprojām nepieņemama, kamēr nav notikušas radikālas pārmaiņas izglītības sistēmā. Klasisko skolu nomainīt ar savādāku cenšas gan dažādas alternatīvās skolas, ekoskolas, Valdorfa skolas, gan skolotāju humānās izglītības un kristīgās izglītības kustība u.c. Un izmaiņas atbalsta vecāki. Gatavi pat maksāt. Atceros, kad Kuldīgā kā alternatīvu ļoti cienījama un izcila, klasiski domājoša pedagoga Knēta kunga vadītajai vidusskolai (tagad ģimnāzija) atvēra Alternatīvo sākumskolu, jau pirmajā gadā uz to savus bērnus 1.septembrī bija savedušas tik daudzas pilsētas promenentās personas, kas saprot pārmaiņu nepieciešamību. Un veda arī turpmākos gadus. Patreiz Drustu tautskolai ,,99Balti Zirgi'' veidojas sākumskolas klašu filiāles Mārupē, ir iestrādes Tukumā un citās Latvijas vietās, jo ir ne tikai skolotāji, kas vēlas strādāk savādāk, bet... to prasa vecāki, kas lasījuši par citādām iespējām. Drustu privātā tautskola, kuras mācību sasniegumi ir bijuši izcili pat pēc formālajiem izglītības rādītājiem, ir kas īpašs, ko atceros tur esot tās pirmsākumos: rīts sākas ar kopīgu Dievvārdu, Latvijas himnu pie Latvijas karoga, vecākie skolēni māca jaunākos, daudz dažādu amatu apguve pēc vispārizglītojošām stundām, dibinātājs Ojārs Rode (dzimis talsinieks) pa dienu ir direktors un skolotājs, pa naktī bijis arī kurinātājs un apkopējs, brīvdienās strādājis ar savu traktoru savā mežā, lai par pārdotajiem kokmateriāliem uzturētu skolu. Lai tuvinātu savu sapni, ka Latvijā veidotos savādāka izglītības sistēma... Un skola būtu nevis uz vakardienas un merkantīlās šodienas ideoloģiju balstīta, bet kā pārmaiņu ģenerators caur skolēniem-personībām. Un šis mērķis sāk īstenoties ne tikai caur iecerētajām filiālēm, bet arī caur semināriem, rakstiem, humānās pedagoģijas kustību, ko viņš ,,ienesa'' Latvijā, vadīja. Citādas attiecības skolā, citādas metodes... Kad domāju par tādiem ģeogrāfijā izciliem Talsu Kristīgās skolas skolēniem kā Aneti Jēkabsoni, Valteru Jēkabsonu, Kurtu Prūsi- Kleinhofu, Grētu Romaņuku, Sigetu Kviesi, Annu Cimošku un vēl, piedodiet mīļie skolēni, citiem nenosauktajiem, par motivētiem un personības attīstības uzrāvienu tā vai savādāk guvušiem, bet vēl ne tik ļoti uz sekmēm orientētiem kā Helvijs Burka, Sabīne Grigorjeva... Vai šiem gan ,,labiniekiem'' gan ,,problēmbērniem'' skolēniem labāk nederētu abpusēji integrētas pieaugušo izglītības un pedagoģijas metodes, kas balstītas uz apmācāmā konkrēto interešu, priekšzināšanu izmantošanu par tēmu, lai izglītotājs viņiem būtu kā gids izaugsmē, nevis prasītu zināšanu masas iekalšanu, par ko viņš nereti nevar pateikt, kāpēc tas būtu no galvas tobrīd jāzin?

Vai ar atšķirīgu reliģisko, kultūras, zinātniski- tehnisko skatījumu apveltīts radošs jaunietis (-ši) (piemēram, kristieši) labāk intuitīvi nejūt, kas viņam (-iem) ir daudz vajadzīgāks nekā tas, ko izdomā gudras tantes un onkuļi gados, kas šo izglītības satura kalnu uzbūvējuši? Varbūt vairāk kaut kas vajadzīgs tāds, kas norūda raksturu, brīvdomību, kaut padara pašreizējā skolā par neērtu skolēnu? Pieminētajā Liepājā prezentētajā starptautiskajā projektā arī studentiem bija dota iespēja nākt ar savu redzējumu par ilgtspējīgu attīstību un tā izglītību, un viņi ienesa citas svaigas dimensijas profesoru mācībā par ceļu uz rītdienu.

Cik daudz dzīvē pat padomju gados bieži vairāk bija sasnieguši skolā ,,spurainie skolēni'' nekā labiņie? Tā ir fudamentāla izglītības paradigma: vai skola/skolotājs pārlej savas zināšanas no sevis skolēna galvā kā no viena trauka otrā, kā tas pārsvarā notiek, vai aplej viņa saknes kā stādiņam, arī apgādājot ar citiem labvēlīgiem apstākļiem, lai aug pats? Vai svarīgāka nav patika un prasme turpināt mācīties visu mūžu, nevis iekalt, norakstīt, nošpikot un aizmirst. Ne velti pieaugušo neformālajā izglītībā motivācija sākas ar ,,Nāciet! Nebaidieties! Te nebūs kā skolā!'' Bet vispārizglītojošās izglītības paradigma ir orientēta uz visiem vienādu zināšanu daudzuma mācīšanu un mācīšanos. Vakardienas pieeja, zināšanas rītdienai. Vakardienas ne jau pēc datu, faktu svaiguma, bet mērķa- kāpēc to mācīties.

Pārmaiņu izglītība? Izglītība pārmaiņām!

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai vispirms ir vērtību audzināšana. Minētajā ,,Shalom'' rakstā tas formulēts šādi: ,,Ētisko vērtību veidošana par vidi ir ne tikai kāda mācību priekšmeta sastāvdaļa, bet mūsdienu izglītības princips, kas prasa jaunu izglītības modeli.'' Tiek uzskaitītas šādas nepieciešamās ētiskās vērtības: cieņa pret vidi, demokrātija- iesaistīšanās, atbildība, mūžizglītība- prasme mācīties, līdztiesība, centieni pēc miera. Ne tikai publicitātē, bet pat savos maģistra un doktorantūras darbos esmu uzsvēris, ka ētiku ilgtspējīgas attīstības jomā nosaka nevis informācija, bailes par katastrofu, bet garīgums, ko ārpuszinātniski formulē kā attiecības ar Dievu, kā Mīlestību tādā izpratnē, kā grieķiski to tulko Agape, , kas ir avots cieņai pret dzīvību, cilvēkiem, altruismam... Vides izglītības 40 gadi pierādījuši, ka šie globālo ekoloģisko draudu argumenti ietekmē tikai tos cilvēkus, kas mīl Zemi, dabu, savu tuvāko, kuros nesavtība un atbildība par pasauli, tās ,,lāpīšanu'' ir jau ielikta. Pārējiem... Vienaldzība. Antiglobālistu agresivitāte. Agape ir primāra... Bet kas ir šādas Mīlestības avots?

Otrs būtiskākais ir dzīvesdarbīvas princips- rīcības atbilstība ticībai/pārliecībai, kas kristietībā agrāk tradicionālā dalījuma laicīgajā un reliģiskajā dēļ, zināšanu par vidi, ilgtspēju trūkuma, gan nevēlēšanās saprast, kas par to teikts Bībelē dēļ ir bieži... maigi izsakoties, neatbilstoša. Smēķējošs vides aktīvists ar plakātu par tīru gaisu, skoltāja neveselīgs, videi nedraudzīgs dzīvesveids... Ja cilvēki Latvijā dzīvotu saskaņā ar savu kristīgo, latvisko vai kādu citu Dievatziņu, kam viņi sakās ticam, atbilstoši savām deklarētajām politiskajām, pasaules redzējuma pārliecībām, tad mums šeit jau būtu ilgtspējīgas attīstības sala!

Garīguma un dzīvesdarbības izglītība ir tikai pamats. Atbilstoši vecumam un diferencētām interesēm izglītība ilgtspējīgai attīstībai ietver priekštatu par šī jēdziena būtību no Zemes kā ekosistēmas un sistēmu teorijas skatu punktiem, tā rašanās cēloņus, vēsturiskos pētījumus un politiskos dokumentus, mūsdienu darbību; jāzin ilgtspējīgas attīstības principi, kritēriji, instrumenti, indikatori, problēmas un risinājumi, iespējamie scenāriji... Vienlaikus izglītībai ilgtspējīgai attīstībai jābūt vērstai ne tikai uz prātu, bet vēl būtiskāk- jūtām un emocijām, uz personības pārveidi un pilnveidi, ko vienīgais varētu vēl salīdzināt ar ētikas un ticības mācību.

Skola- pārmaiņu ģenerators. Kaut kas nebijis!?

Kad Latvijas teritorijā sāka veidoties skolu sistēma, tās ierosinātāju, atbalstītāju mērķi bija muižniecības un carisma varas nostiprināšana, bet faktiski, pateicoties tautskolotājiem, tās kļuva par pārmaiņu ģeneratoriem-tautas atmodas sagatavotājiem, kas vainagojās ar savu nāciju, valsti, kultūru. Daudzviet laukos skolas, tautskolotāji bijuši vietējās apgaismības, attīstības centrā. Kaut vai T. Dzintarkalns Talsos: skolotājs, pilsētas galva, Talsu muzeja izveidotājs, apgaismības un reliģiskais līderis... Misija skolai, skolotājam kļūt par pārmaiņu ģeneratoru nav nekas agrāk nepieredzēts.

Pārmaiņas- caur izglītības saturu, skolēna personību!

Otram gaidāmajam jaunievedumam Latvijā- (globālās) attīstības izglītībai nav jābūt kaut kam pašam par sevi, bet daļai no izglītības ilgtspējīgai attīstībai. Vienkāršākais un obligāti izdarāmais ir atsevišķs ilgtspējīgas attīstības atsevišķs kurss (tēma) vai nu kāda mācību priekšmeta ietvaros vai ārpus tā vidusskolā. Plus pēc tam- līdzšinājā tā integrācija atsevišķos mācību priekšmetos. Īpaši nozīmīgi ekonomikā būtu mācīt izprast vides ekonomiku, mājturībā- videi draudzīgu, veselīgu mājsaimniecību, veselības mācībā- vides veselību, ētikā- vides ētiku, caur ilgtspējīgas attīstības prizmu redzēt visu apgūstamo ģeogrāfijā, bet dabaszinātnēs bez ierastā vides izglītībā varētu nākt klāt starptautiskās likumdošanas, ekonomikas elementi... Vienkāršotā veidā ilgtspējīgas attīstības būtība, tās elementi jāmāca jau no mazotnes atbilstoši bērna vecumposmam. Taču galvenais nav zināšanu apguve, bet audzināšana. Tam, ko māca, jāatspoguļojas skolotāja dzīvesdarbībā, skolas funkcionēšanā. Ar ko skolotājs brauc uz skolu? Vai skolā šķiro atkritumus, lieto videi draudzīgu kurināmo? Kāda ir skolotāja, klases, skolas ekoloģiskā pēda? Audzināšana notiek arī caur informāciju, ko skolēns iegūst mācību priekšmeta stundās, taču vēl būtiskāk ir ar par dzīvi domājošiem skolēniem tiešas un konkrētas sarunas par viņa, Latvijas, pasaules likteni. Bet ne abstrakti, bet par konkrētām lietām, kas jauniešiem šķiet svarīgas. Diskusijas, kas mērķtiecīgi virza skolēnus uz pārmaiņu aģenta lomu. To var papildināt interaktīvas spēles, vides izglītības ārpusskolas aktivitātes. Taču visa pamats ir vērtību izglītība mīlestībai uz cilvēkiem, dabu, Latviju, darbu... No tā izaug vēlme un personīgā atbildība atbilstoši dzīvot. Skolā par tabu nedrīkst kļūt arī ticīgo skolotāju un skolēnu pārliecības paušana, ka šīs Mīlestības avots ir Dievs. Reliģijas atdalīšana no valsts nenozīmē, ka skolā ārpus kristīgās ētikas stundām atļauts ir paust tikai ateistisku pasaules uzskatu un dzīvot atbilstoši tam. Tad jau jāizliedz arī dziedāt mūsu valsts himnu, kas ir reliģiska lūgšana.

Pārmaiņas- skola vietējai attīstībai.

Skola savu iespēju robežās varētu būt arī pārmaiņu ģenerators novadā, it īpaši, ja, kā patreiz, tiek izstrādāta Attīstības programma. Tam ir vajadzīgi pētījumi, ko varētu veikt skolēni kā zinātniski pētnieciskos darbus. Diemžēl manis vadītais pētnieks par Talsu novada pašvaldības ilgtspējīgas attīstības darbības vērtējumu apstājās pusceļā. Bet skolēni var! Maģistrantūras laikā man bija iespēja iepazīties ar vislabākajiem skolēnu zinātniski- pētnieciskajiem darbiem Talsu ģimnāzijā. Šokēja to kvalitāte, kas neatšķīrās no daža laba maģistranta darba. Attīstības programmas izglītības sadaļā varētu paredzēt Foruma novadu darbnīcās turpmāk apvienot ideju uzklausīšanu ar izzglītību par konkrēto jomu studiju apļu formā, lai gan pilnveidotu dalībnieku kompetenci, gan iegūtu profesionālākus priekšlikumus. Un šīs darbnīcas varētu sagatavot ieinteresētās skolas un skolotāji. Pašvaldībām pirmām kārtām tieši skolām, bērnudārziem jānodrošina videi draudzīga funkcionēšana, jo te saimnieciskajiem projektiem, uzturēšanai ir arī liela pedagoģiskā nozīme. Vide veido skolēnu ieradumus un izpratni.

Izlasīt un aizmirst?

Parasti tā notiek. Lasītāju vēstules biežāk kā reakcija nāk, lai kaut ko apturētu, protestētu. Bet varbūt mēs varētu arī uzsākt celt... savās domās jaunu skolu- skolu pārmaiņām? Ne no ķieģeļiem, bet no sevīm kā dzīviem ,,akmeņiem'' no domām, ko saista griba. Vai lai apmainītos domām, vajag gaidīt jaunu novada Foruma pārmaiņu darbnīcu. Ir taču redakcijas elektroniskais Forums. Tiekamies?

Tālāk ievietoju rakstu no rakstu sērijas par pārmaiņām.

Rakstu sērija.

Skola- pārmaiņu ģenerators sabiedrībā.

Daudz raksta par pārmaiņām izglītībā, bet ne par izglītību pārmaiņām.

Bet vai nepieciešamā izglītība vēlamajām un iespējamām pārmaiņām

Latvijā, pasaulē nenoteiks, kādas ir nepieciešamas pārmaiņas izglītībā?

Pārmaiņas. Ilgi pilnvērtīgi turpināties spējīgai Latvijai un pasaulei.

7.raksts

Izglītība pārmaiņām.

Saīsinājumi:

Atmoda (Garīgā un Pilnvērtīgas attīstības Atmoda)

Ilgtspējīga attīstība (IA)

Neilgtspējīga attīstība (neIA)

Pilnvērtīga attīstība - ilgi pilnvērtīgi turpināties spēja, specifisks autora IA skatījums (PA)

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai (IIA)

Izglītība pilnvērtīgai attīstība (IPA)

Vides izglītība (VI)

Izglītība pārmaiņām (IP)

Pilsoniskā sabiedrība (PS)

Nevalstiskās organizācijas (NVO)

Ievads.

Šis ir septītais raksts no 7 par pārmaiņām XXIgadsimtā un to, kas par tām jāzin, kā jārīkojas patreiz. Protams, daudzas pārmaiņas būs pārsteigums, tās ir neprognozējamas, bet tomēr- patreiz pasaule ir paredzamāka nekā jebkad agrāk, jo cilvēcei ir tikai 2 alternatīvas- ilgtspējīga attīstība vai degradācija. Šis raksts ir veltīts izglītībai pārmaiņām (IP)- vienam no pamatuzdevumiem, kā varētu pagriezt(-ties) pārmaiņas vēlamā virzienā.

Izglītība pārmaiņām (IP) ir izglītības ilgtspējīgai attīstībai (IA) specifisks virziens, kas visu saturu samēro ar iespējamām pārmaiņām pasaulē un Latvijā, ar negatīvo pārmaiņu bremzēšanu, tā seku mazināšanu vai novēršanu, pielāgošanos tām un pozitīvo pārmaiņu veicināšanu un izmantošanu. PI ir izglītība par pasauli, sabiedrību, kas nelīdzināsies patreizējai, ko nevar izprast ar patreizējo pieredzi interpolējot patreizējās tendences, cerot, ka tās var turpināties ilgi.

Raksts tapis rūpēs par Latviju. Bet Latviju, pirmkārt, ietekmē pārmaiņas pasaulē kopumā, bet tikai, otrkārt, iekšējie procesi.

Viskonkrētāk šajā rakstā es domāju par IP Latvijā. Taču tai var būt nacionāla un starptautiska nozīme: reģionāla (Baltijas jūras baseins, ES) vai pat globāla.

Iepriekšējos rakstos noskaidrojām, kāpēc un kādas pārmaiņas gaidāmas, uzzinājām, ka ceļš uz turpināties spējīgu (ilgtspējīgu) attīstību var būt tikai kā pāreja no postmodernās patērētāju sabiedrības uz pēcpostmoderno vērtību sabiedrību caur Brīnumu, un tas var būt nevis kā patreizējā attīstības virziena turpinājums, bet pagrieziens pretējā virzienā. Šī pagrieziena priekšnoteikums ir Atmoda. Mēs esam iepriekšējā rakstā arī uzzinājuši par Atmodas tuvinātājiem un iespējamiem līderiem- pārmaiņu aģentiem. Ja viņu kaut kādas formas izglītība ir iespējama, tad tā ir noteikti visnozīmīgākā mērķgrupa.

Galvenais rīks, kā veicināt pagriezienu jebkurā jomā uz vēlamo, ir IZGLĪTĪBA. Latvijas izglītības sistēma, skolas un skolotāji (ar daudziem pozitīviem izņēmumiem) izglītību pārmaiņām(IP) neveicina tādā mērā, kā tas būtu nepieciešams- ne tradicionālā ilgtspējīgas attīstības izpratnē, ne ķeroties pie garīgiem, nacionāliem, sociālpsiholoģiskiem līmeņiem, ne runājot par XXI gadsimta iespējamiem izaicinājumiem.

Diemžēl autoram īsā rakstā nav iespējams celt priekšā pat galvenos savas maģistratūras, doktorantūras pētījumus- pierādījumus par šo tēmu. Tādēļ atvainojos, ka dominē secinājumi, apgalvojumi.

Pētījumu rezultātā esmu izstrādājis šo vektoru modeli. No tā izriet, ka celā uz ilgtspējīgu attīstību un attiecīgi izglītībā ilgtspējīgai attīstībai ir 2 radikāli atšķirīgi etapi ar būtiski dažādām motivācijām, argumentiem, uzdevumiem, mērķgrupām. Tā kā neskatoties uz ilgtspējīgai attīstībai veltītiem vārdu, dokumentu, projektu plūdiem, arī daudziem reāliem darbiem (daudzie vektori IA virzienā), pasaulē pašreiz pārsvarā turpinās neilgtspējīga attīstība (vektori neIA virzienā un apakšējais rezultējošais vektors) , tad tagadējais (vektors virs ,,NeIA stāvoklis') aktuālais uzdevums pieaugušo, īpaši lēmumu pieņēmēju, ietekmīgo cilvēku un arī daļēji skolēnu, studentu izglītībā ir bremzēt šo tendenci: konkrēta apmācība ar sociāli- ekonomiskie argumentiem, kā vienlaikus celt savu, vietējo dzīves kvalitāti un aizsargāt arī vidi (ēku siltināšana u.c.) bez globālas moralizēšanas (Tavs pienākums klimata izmaiņu mazināšanā utml.). Tas ir tā saucamais abpusēja ieguvuma (angl.vin-vin) princips, kad no projekta gūst gan peļņu vai mazākus izdvumus, gan ērtības, gan tiek veicināta vides aizsardzība. Un šādu iespēju ir tik daudz. Savukārt daļu skolēnu, skolotāju būtu jāgatavo pagrieziena brīdim uz ilgtspēju (vektora raustītā līnija maina virzienu)- kas jāveic, lai piemērotos klimata izmaiņām, saglabātu latviešu tautu Latvijā pasaules ekoloģiski- ekonomisko bēgļu plūdos u.c., bet- jo īpaši- dzīvei, kas nebalstās uz patērētāju sabiedrības vērtībām, vajadzībām.

Īpaša loma šī pagrieziena sagatavošanā un 2. etapā būtu pārmaiņu aģentu sadarbībai un izglītībai.

1.Āķis lasītāja lūpā- kur problēma?

Vai tad tas nav pašsaprotami, ka skola gatavo jauno paaudzi, kā dzīvot pārmaiņu sabiedrībā? Par ilgtspējīgu attīstību arī māca. Ir visādi vides projekti... Kur problēma?

Jā,tas tā ir- bet izglīto par tādām pārmaiņām, ja... turpinās patreizējās tendences: informācijas sabiedrība, tehnoloģiju pilnveide un maiņa, labklājība un peļņa kā darbības motivācija, izpratne, ka attīstība ir kaut kas vairāk, saglabājas gandrīz pietiekoši kvalitatīva dzīvesvide un resursi, globāls miers...

Tāpēc tomēr vēlreiz jāatskatās uz pārmaiņu būtību.Dilemma- degradācija vai augstāka kvalitāte ir gan mūsu civilizācijas, gan katras tautas, valsts, pilsētas priekšā, tā attiecas arī uz ikviena dzīves jēgas piepildījumu- katra cilvēka atstājamo pēc sevis. Zemes ilgi turpināties spējas, kuras dabas un sociālās robežas civilizācija ir pārkāpusi, atjaunošanās ir neizbēgama. Jautājums ir, kad kausā iekritīs pēdējais piliens, kad vadzis būs pilns; un kas notiks ar civilizāciju (global village)- vai tā pārveidosies par pilnīgāku, piemērotāku dzīvei uz Zemes vai... Lai gan pasaule uz apzinātu ilgtspējīgu attīstību nevirzās, tā škiet pat utopija, tomēr Krīze vai Brīnums (neparedzamu daudzu apstākļu sakritība) var to padarīt par realitāti.

Šī raksta tēmas dziļākā būtība- izglītība latviešu tautas, Latvijas zemes un valsts, sava novada izdzīvošanai, XXI gadsimtā pagrieziena uz pārmaiņām brīdī nevis turoties pie pasaulē vairs ilgi neiespējamā ceļa uz pēc labklājības skrejošu patērētāju sabiedrību, kas balstīta uz relatīvi lētu resursu pārpilnību, dabas pakalpojumiem par velti, dabas spēju pašattīrīties un akumulēt lielu piesārņojuma daudzumu, uz miljardiem Zemes un simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju atstāšanu nabadzībā, lai turīgajās zemēs liela daļa iedzīvotāju peldētu pārticībā, bet izvēloties uz citām vērtībām orientētu dzīves kvalitāti- pilnvērtīgu attīstību.

Nav šaubu, ka ne pasaule, ne Latvija labprātīgi no pašreizējās ,,attīstības'' neatteiksies,... kamēr vien tā būs iespējama. Un ne jau izglītība var panākt tik fundamentālu vēlamo pagriezienu (skat.attēlu) no patērētāju sabiedrības un ilgtspējīgas attīstības kā pilnvērtīgas attīstības sabiedrību, kā līdz šim uz to paļaujas, bet tā ir galvenais veids, kā to veicināt. Vēlamo pagriezienu var panākt tikai Brīnums, kā to noskaidrojām iepriekšējos rakstos. Latvijā izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir arī izglītība uz nacionālā kā milzu vērtības ieaušanu nākotnē, nevis, kā nereti uzskata, tikai pagātnes iekonservēšanu folklorā, muzejā vai ar norobežošanos no krievalodīgajiem, no ES, nesaskatot tautas mentalitātes, garamantu saikni ar šodienu un rītdienu: tautsaimniecību, demogrāfiju, pārvaldi...

2.Izglītība pārmaiņām izglītības sistēmā.

Kas ir izglītības sistēma?

Kas ir sistēma? Daudzu elementu mijiedarbība. Sistēmas darbībair pakļauta noteiktiem likumiem, to nevar voluntāri- kā ienāk prātā, salikt un vadīt. Sistēma ir, pēc jaunākajām atziņām, arī pašregulējoša: var pati sevi pilnveidot, paplašināt (piemērs- globālais internet tīmeklis), izmainīt, atjaunoties (sistēma- plēsēji upuri dabā), degradēties un sabrukt (kolapses modelis- lokāla vai globāla ekoloģiska katastrofa, piemēram savanas kļūšana par tuksnesi Sāhelā). Sistēma nav lineāra cēloņsakarību ķēde, kad kaut ko mainot, sasniegsim noteiktu rezultātu; sistēmā ar laika nobīdi pēc vēlamā rezultāta var iestāties cits- vēl nevēlamāks, piemēram, lauksaimniecībā palielinot strauji ražas ar intensīvās vai līduma lauksaimniecības palīdzību.

Kuri ir izglītības sistēmas pamatelementi un galvenās saites izglītības pārmaiņām kontekstā?

It kā tūlīt gribētos ķerties pie Izglītības un Zinātnes ministrijas struktūras, tās pakļautībā esošo Latvijas skolu tīklu kopā ar mācību iestāžu dibinātājiem- pārsvarā pašvaldībām, pie augstskolām; pie mācību standartiem, skolotāju kvalifikācijas, pārbaužu kvalitātes, pie finansējuma sadales un apjoma...

Bet- pārmaiņām mums jābūt gataviem tuvākajos gados, bet skolu produkcijas raža ietekmēs sabiedrības virzību ne ātrāk kā pēc 10-15 gadiem. Un vispār- cik liela ir formālās izglītības sistēmas ietekme uz skolēnu motivāciju, pārliecību, vērtībām, atbilstošu rīcību? Vai drīzāk nepastāv dalījums- jaunieša skolas un ārpusskolas dzīve, ko formē paša pieredze (liktenis), ģimene, draugi, internets, TV...? Kas var sagatavot jaunieti pārmaiņām?

Domājot par mūžizglītību pārmaiņām izglītības sistēmā, tā būtiski atšķirsies, piemēram, no profesionālās izglītības, vispārējo zināšanu un prasmju apguves turpmākām studijām u.tml., mums šajā izglītības pārmaiņām sistēmā it kā jāietver visa dzīve, vienlaikus izdalot prioritāros elementus un galvenās mijiedarbības saites. Mēģināšu dot savu versiju:

-pašpieredze caur vidi (sociālpsiholoģisko- te ietilpst attiecības ar draugiem, klasesbiedriem, vecākiem), idejisko/ticības/pārliecības vidi, ekonomisko, nacionālo, dabas u.c.vidi), notikumiem,

-iedzimtība,

-ģimene,

-skola (bērnudārzs, augstskola)

-internet u.c.plašsaziņas līdzekļi,

sadzīves apstākļi un darbs,

-citi.

Vispārīgi tāda varētu būt prioritārā secība, bet tā var ļoti individuāli atšķirties atkarībā no vecumposma un dažādiem apsākļiem. Par saitēm- galvenais, cik tās ir papildinošas vai konfliktējošas, neitrālas. Lai ietekmētu mūžizglītības sistēmu ilgtspējīgai attīstībai, jāizvēlas nevis svarīgākos elementus un saites, bet tos, ko var visefektīvāk ietekmēt: skolu un dažus neformālās izglītības veidus specifiskām mērķgrupām.

Kas ir izglītība ilgtspējīgai attīstībai un IP?

Jebkura izglītība ilgtspējīgai attīstībai ir faktiski arī izglītība pārmaiņām, tā domāta gan šodienas soļiem uz ilgtspēju, gan nākotnei. Izglītība pārmaiņām XXI gadsimtā tās šaurākā izpratnē ir par procesiem, ko vēlamies veicināt un kurām nāksies piemēroties nākotnē visās izšķirošajās dzīves sfērās (arī ārpus formulas: vide, sociālais, ekonomiskais) un mērogos, ne tikai globālā (arī ģimenes, pagasta, Latvijas, Baltijas jūras...).

Izglītības ilgtspējīgai attīstībai ir mācība par izdzīvošanas un dzīves kvalitātes nodrošināšanu .

Tā ir gan praktiska, ar patreizējām vajadzībām motivēta, gan arī izglītība par pasauli, sabiedrību, kas nelīdzināsies patreizējai, ko nevar izprast ar esošo pieredzi.

Jāprot izglītībā gan īstenot ilgtspējīgas attīstības principu par vienlaikus sociāli-ekonomisko ieguvumu un devumu dabas aizsardzībā patērētāju sabiedrības vēlmju ietvaros (angl.vin-vin princips), gan tuvināt pagriezienu no tās uz vērtību sabiedrību (skat.attēlu).

Kāda ir IIA un IP Latvijā patreiz?

To, ka situācija Latvijā izglītībā ilgtspējīgai attīstībai (IIA) ir neapmierinoša, liecina nesenais UNESCO pētījums. Skolas darbības centrā nav izglītība Latvijas, mūsu tautas, caur to arī pasaules ilgi turpināties spējas (izdzīvošanas) izglītībai. Ne tikai turpmākai eksistencei, bet dzīves kvalitātes pilnveidei un pārveidei no patērētāju sabiedrības uz garīgo, cilvēcisko attiecību, altruisma, kultūras, nacionālo vērtību prioritāti. Ir daudzi fragmenti. Nav kopainā visas galvenās mijsakarības, ko varētu dots atsevišķs mācību priekšmets.

Par iespējamām pārmaiņā IIA ietvaros atsevišķās tēmās, piemēram, par klimata izmaiņām ir pieminēts, pat ko darīt pašam, lai mazinātu ietekmi uz siltumnīcas efektu. Bet plašākas izglītības par pārmaiņu komplekso un visaptverošo raksturu, mērogiem, tā ietekmi uz dzīvi, ko darīt patreiz, nav. Faktiski var teikt, ka IP Latvijas skolās nav!Vispārinot- nav izglītības par mūsu nākotni un kā tajā (iz)dzīvot, un kā to varam veidot šodien.

3.Kādai jābūt izglītībai pārmaiņām?

Izglītības pārmaiņām (IP) veidi

Izglītības pārmaiņām (IP) kā izglītības ilgtspējīgai attīstībai (IIA) 2 veidi, kas atbilst atšķirīgiem pamatuzdevumiem (skat.attēlu- dažādi etapi):

1)patreizējās neilgtspējīgās attīstības (neIA) bremzēšana,

2)pagrieziena sagatavošana, vadīšana un atpakaļceļa sistēmas ilgi turpināties spējas virzienā ievadīšana- izglītība pilnvērtīgai attīstībai (IPA).

Katram veidam ne tikai atšķirīgi uzdevumi, bet arī dažāda motivācija (argumentācija), mērķgrupas, izglītības formas izglītības sistēmā un metodes.

Izglītības pārmaiņām motivācija un argumentācija

Vides izglītības (VI) un izglītības ilgtspējīgai attīstībai (IIA) nerezultivitāte saistīta at tās paradigmu- informēsim, cik pasaulē ir slikti un kas draud, ko katram kopējās lietas labā jādara, un visi tā darīs; citiem vārdiem- padarīsim visus aiz bailēm zaļus, no tā mainīsies ētika un vērtības, un tad operēsim ar ideālistiskie vides apziņas argumentiem Šo ilūziju atzinis arī ekoloģiskās katastrofas draudu atklājējs Deniss Medouzs ,,1972.gadā biju izbrīnīts, jo cilvēki uzskatīja ka nav nekādu [ekoloģiskās kapacitātes- nestspējas] robežu. Sākotnēji mēs pieņēmām, ka cilvēki ir vienkārši neinformēti. Ja mēs spētu iepazīstināt viņus ar faktiem, viņi mainītu savus uzskatus'. Diemžēl nekas 40 gadu laikā nav liecinājis, ka cilvēki būtu mainījuši savus uzskatus un mainījušies'' (Vide un IA) 26lpp. Tātad jāmeklē principiāli jauna paradigma.

1) Tā paredz, ka, lai bremzētu patreizējo neIA:

-kā motivācija un argumentācija globālo vides draudu vietā jāizmanto personīgie u vietējie sociāli- ekonomiskie argumenti (labklājība, drošība, veselība, komforts, karjera, vaļasprieki, tālākizglītība, normatīvo aktu prasības...), kas balstās uz konkrētu mērķgrupu vērtībām un vajadzībām;

-kā mērķgrupa jāizmanto ietekmīgi cilvēki, studenti, skolotāji un pasniedzēji, skolnieki un arodskolu audzēkņi, zemnieki un meža īpašnieki, NGO aktīvisti;

-kā mācību formas efektīvas ir studiju apļi, demonstrāciju centrs, ceļojumi, publikācijas, māksla (filmas u.c.), spēles...

2)iIzglītībā pilnvērtīgai attīstībai (IPA):

-kā pamats motivācijā: garīguma un dzīvesdarbības principa integrēšana, balstīšanās uz ideālistiskiem garīgiem (t.sk.reliģiskiem), ētiskiem, vērtību, vides apziņas argumentiem un motivāciju;

-mērķgrupas: gan kā izglītības devēji, gan izmantotāji pašpilnveidei kā dominējošā grupa ir pārmaiņu aģenti;

-ticīgie;

-zaļie un sociālo kustību interesenti,

-daļa jaunatnes un izglītotāju.

Izglītības pārmaiņām mērķgrupas.

NeIA bremzēšanai

Mērķgrupa- ietekmīgi cilvēki efektīvāka būtu līmenī, kas nav pakļauts manipulatīvajai demokrātijai; diemžēl pēc administratīvās reformas tā nolaidās līdz novadu politiķiem, tādēļ tādi varētu organizēties vietējās iniciatīvas grupās, kas apvienotu bijušos pagasta deputātus, uzņēmējus, aktīvākos zemniekus, NGO līderus. Bet pat pēc šīs idejas veicināšanas caur Latvijas Lauku attīstības plānu, tas reti kur notiek- nav mūsu mentalitātē sadarboties. Savukārt kooperatīvi un profesionālās asociācijas aizņemtas tikai ar savas jomas bīdīšanu. Politiķi (pa lielam) strādā ,,savas politikas'' virzienā. Kas šo stāvokli varētu mainīt? Efektīva un efektīga iniciēšana no augšas- Ilgtspējīgas attīstības centrs, kas veiktu arī metodisko palīdzību, kopēju projektu un politiskās darbības koordinēšanu. Tāds varētu veidoties ap IA tehnoloģiju demonstrācijas, izglītības un izpētes centru, kas, atšķirībā no Eiropā populārajiem videi draudzīgu tehnoloģiju attīstības centriem, piedāvātu tikai mūsu apstākļiem ekonomiski un sociāli pieņemamus, plaši Baltijas valstīs īstenojamus projektus. Tā tiktu integrēta ietekmīgo cilvēku mērķgrupa un sabiedrības ar specifiskām interesēm: ēku būve vai siltināšana, lauksaimniecība, meža apsaimniekošana u.c.- centra apmeklētāju izglītība, plus augstskolu, arodskolu audzēkņu studijas.

Formālās izglītības dalībnieki it tie, kuriem iespējams vairāk vai mazāk piespiedu kārtā dot sistēmiskas zināšanas un prasmes par IA lietderīgumu no sociāli- ekonomiskajiem aspektiem un kā to īstenot.

Sabiedrība vispār(general public), kas līdz šim IIA aiz jaunatnes tika uzskatīta par otru nozīmīgāko, ir vismazāk ietekmējama, jo ,,kas der visiem'', tas neder nekam. Sabiedrību kopiemā tomēr ir vērts informēt, nevis sistēmiski izglītot, lai no tās citās mērķgrupās ,,izķeksētu'' interesentus. Izņēmums ir specifiskas akcijas, piemēram, uzsākot pilsētā atkritumu dalītu savākšanu.

IPA- pagriezienam uz IA

Veicināt pārmaiņu aģentu veidošanos, darbību sava novada, Latvijas ilgi turpināties un pilnveides iespējai globalizētajā pasaulē arī mūsdienās ir gan skolas, gan pieaugušo izglītības sistēmas uzdevums.

Pārmaiņu aģenti ne tikai nepamanīti sagatavo ,,augsni pārmaiņām'' bet, saskaņā ar sistēmu teoriju, kad pavisam maz spēka nepieciešams, lai nestabilā sistēmu maiņas brīdī ,,ieripinātu bumbu no kalna'' , viņi var ievirzīt sabiedrību vēlamajā virzienā.

Tādēļ visa izglītība pārmaiņām ir arī pārmaiņu aģentu izaugsmes veicināšana. Taču pārmaiņu aģentu apzināta vai neapzināta darbība bieži vien ir ,,in cognito''- publiski neredzama. Tā ir tika specifiska un pašpietiekama, ka kaut kādi kopīgi kursi šķiet nevietā. Taču viņiem nereti nepieciešama drauga pleca sajūta, neformālas tikšanās, kurās sarunas var iegūt tādu kā kolektīvās pašmācības- studiju apļa formu.

Ticīgie, gan kristieši, latviskās dzīvesziņas piekritēji, ezotēriķi un hinduismā- budismā balstīto reliģiju sekotāji, jūdi ir otra nozīmīgākā IPA mērķgrupa, jo viņu visu Svētie Raksti, arī dainas (sakrālā pirmsbaltu folklora) un tautasdziesmas, pasakas orientē viņu dzīvesdarbību uz IA, PA. Problēma- viņi to neapzinās, negrib apzināties, tādēļ dzīvo pretēji savai ticībai. Mērķtiecīga viņu uzrunāšana un izglītības piedāvājums gan papildus (zināt kā- know how), gan viņu tradicionālās reliģijas sistēmā (Bībeles stundas- zināt kāpēc, kur tas Rakstos teikts).

Cilvēki, kuru sirdis uzrunā PA ideja. Pie tās varētu pieplusēt arī atsevišķus cilvēkus no jaunatnes un izglītotāju mērķgrupām.

Izglītība pārmaiņām/problēmām, kuras pat nespējam iztēloties.

XXgds., tāpat kā citos, visvairāk būs tādas radikālas pārmaiņas, kuras gadsimta sākumā pat nav iespējams iztēloties. Kā sagatavoties tām? Lielā mērā mūs visvairāk apdraud nevis objektīvie draudi, problēmas, bet nezināšana, neprasme draudus novērst un problēmas risināt nonākot radikāli atšķirīgā situācijā, kā ierasts. Tādēļ izglītībā galvenais akcents, lai piemērotos nenojaušamajām pārmaiņām jāliek uz RADOŠUMA (pretstatā zināšanu summai) dominanti izglītības sistēmā. Otrs- vērtību izglītība, īpaši godīgums (jo samagi lēmumi bieži jāpieņem sabiedrības labā). OPTIMISMAM, uz reālitāti balstītam optimismam, jācaurauž visa informatīvā telpa, jāsalauž negāciju kultu plašsaziņas līdzekļos, cilvēku saskarsmē- tas nozīmē ar baudu neizgaršot negatīvo, to neakcentējot, pozitīvo neatstājot 3.plānā. Katram jāapgūst dzīves plānošanas, redzējuma modelis, savietojot STRATĒĢISKO- PRAKTISKO, GARĪGO- LIETIŠĶO. Patreiz katrā dominē vai nu viens vai otrs.

4.Kā izglītību pārmaiņām īstenot?

Izglītība pārmaiņām un pārmaiņas izglītībā

To, ka nepieciešamas pārmaiņas izglītībā, zināja praktiski jebkurā laikā, 1980-tajos (pārkārtošanās), 1990- tajos (atgūta neatkarība), 2000-šajos (kaut kas neiet, kā vajag). Reforma seko reformai, bet apmierinātība neiestājas, kā Somijā- noreformēja un tagad OK (gandrīz). Kas neiet, kā vajadzētu? Liela daļa skolēnu nevēlas mācīties (nav motivācijas, māc slinkums, nav interesantas mācību metodes, ģimenes apstākļi), nespēj apgūt nevajadzīgi plašo un sarežģīto mācību vielu, joprojām uzsvars uz kāda cita izvēlēto konkrēto faktu, datu apjomu, nevis par procesiem, nevis attīstīt radošumu (politikas dokumentu līmenī tas viss ir, bet paskatīsimies pārbaudes darbu jautājumus!), nav saistības ar reālo dzīvi: liela daļa apgūto zināšanu nav vajadzīgas, savukārt neapgūst visiem vitāli nepieciešamas zināšanas un iemaņas, tai skaitā profesionālajā, arī bezdarbnieku izglītībā, par ko sūdzas darba devēji. Alternatīvās- humānās pedagoģijas pārstāvji uzsver, ka XXI gadsimts būs raksturīgs ar atšķirīgu jauno paaudzi, kur katra personība (ne kats skolnieks) nojaušs savas īpašās spējas un aicinājumu, tāpēc nevajag visus skolā štancēt, ielejot zināšanas galvā, vienādus, bet drīzāk personību aplaistīt kā stādu, ļaut katram izaugt par savas sugas puķi, skolotāja loma būt dārzniekam un gidam. Daudz rakstīts par nepieciešamajām pārmaiņām izglītībā , piemēram, ,,Izglītības un Kultūras'' 28.04.2011 numurā. Pārmaiņas izglītībā ir autonoma tēma no IP, bet vai nesavietojama?

Nedebatē un neraksta par to, kā izglītībai vajadzētu sagatavot radikālām iespējamām pārmaiņām: kā veicināt vēlamus būtiski atšķirīgus procesus, kā negatīviem pielāgoties. XX gadsimts bija bagāts radikālām pārmaiņām pasaulē, Latvijā, ko nespēja iedomāties 1900.gada cilvēki. Nav šaubu, ka arī XXI gadsimts būs pārpilns pagriezieniem, kas var būt pat pretēji patreizējām tendencēm. Latvijas ilgi turpināties spēja ir atkarīga gan no tā, kas notiks pasaulē, gan no mūsu zemē specifiskā. Izglītība pārmaiņām attiecas ne tikai uz vispārizglītojošo skolu, bet arī uz augstskolām, uz pašpieredzē balstītu un ar lēmumpieņemšanu integrētu pieaugušo izglītību, uz dažāda veida profesionālo izglītību, interešu izglītību...Varbūt izglītība šīm pārmaiņām var dot arī atbildi par to, kādām jābūt pārmaiņām izglītībā, kā jāmaina izglītības sistēma Latvijā?

Kur ir IP un pārmaiņām izglītībā saskares punkti?

Motivācija pusaudžiem, jauniešiem (7-11kl.)

a) dzīvē ko sasniegt

b) un ar interesantām mācību formām.

Skolēnus vararā varētu (kā mācību programmas sastāvdaļa) iesaistīt izdzīvošanas nometnēs un pārgājienos/velobraucienos (daļēji tas atsver obligātā karadienesta neesamību). Smagi pārbaudījumi un teorētiskās zināšanas par iespējamām skarbajām priekšdienām ļautu vienaldzīgajam jaunietiem citādi novērtēt to, kas viņam ir, iegūt ,,dzīvības' dzīves garšu. Pie reizes viņi būtu sagatavotāki sliktākam pārmaiņu scenārijam.

IIA, IP varētu būt nozīmīga skolēnu pētniecisko darbu (tā saucamo ZPD) daļa.

Motivācija pieaugušajiem- sociāli ekonomiski izdevīgāka personīgā dzīvesdarbība.

Vispārējās vidējās izglītības pietuvināšanā dzīvei IP būtu kā viena no 2 prioritātēm (pirmā- liekā informācijas daudzuma izmešana).

Trešais- izglītības satura daudzveidošana atbilstošo katras personības atšķirīgajām ievirzēm, nepieciešamības. IIA, IP jomas, tematika ir plaša kā pati dzīve, tā ļauj katram individuāli izvēlēties savu vietu tajā un gatavoties sava uzdevuma izpildē, ja pusaudzis, jaunietis uz tādu ir aicināts.

IIA, IP jābūt kā piedāvājumam mācību stundā. Skolēni it kā sadalās- tie, kas strādā unificēti- visi vienādi un individuāli- skolotāja- konsultanta vadībā.

Protams, ir vēl daudz citu IP un pārmaiņu izglītībai saskares jomas.

Izglītības pārmaiņām metodes.

1.NeIA bremzēšanai

Pirmskolas mācību iestādēs tā ir Mīlestības it visā audzināšana, atbildīgu savstarpējo attiecību un sadarbības kopšana, zināšanas par dabu. Vārdu sakot, to pašu, ko līdz šim, bet daudzviet- labāk. Varbūt vairāk caur sociālajām un vides spēlēm- ne ar vārdiem.

Vispārizglītojošās skolās: izdzīvošanas un ekoloģiskās nometnes, ZPD, pārgājieni, vides izpēte dabā, pašu skolēnu sagatavotas prezentācijas mācību stundās, citas interaktīvās mācību stundu metodes (prāta vētra ar pierakstu, darbs grupās, diskusijas, spēles...), skolēnu sadalīšanās unificētai apmācībai un individuālai ar skolotāja konsultāciju, virzību (pēdējam nepieciešama normatīvo aktu, standartu, programmu, pārbaudes darbu (eksāmenu) formas un satura izmaiņas), nepieciešama skolotāju izglītība, tālākizglītība IIA, IP, metodiskie materiāli. Par Skolotāju kā dārznieku, gidu var strādāt tikai harizmātika personība, jo personību var audzināt tikai personība, nevis zināšanu maiss.

Profesionālajās skolās zināšanām un iemaņām IIA, IP jābūt pragmatiski iekļautām mācību stundu un prakšu saturā. Tiek lietotas visas patreizējās metodes.

Universitātēs, koledžās gan profesionālās, gan bakalaura, maģistra, doktoranta izglītība IIA, IP sistēmiski, pragmātiski jāintegrē visā mācību saturā, gan jābūt atsevišķam kursam, kur bez zināšanām tiek dotas arī personības (personīgo dzīvesdarbību ietekmējošas) pārmaiņas iespējas.

Pieaugušo izglītībā pieminētajām mērķgrupām visefektīvākās metodes būtu studiju apļi, Baltijas IA demonstrācijas, izglības un izpētes centrs, efektīgas publikācijas, radījumi, filmas populārajos (mainstream) plašsaziņas līdzekļos, prasības reklāmā ietvert novērtējumu uz IA, kā arī izglītojoši ceļojumi, izdzīvošanas un lauku naturālo saimniekošanu apgūstošas nometnes...

Studiju apļi (study circle) var būt ļoti daudzveidīgi, bet ir daži pamatprincipi: aplim nav izglītotājs, visi apmainās ar savām zināšanām (vēlas visiem nodarboties par šo tēmu ar pašmācību) un pieredzi par apspriežamo jautājumu, sēž aplī- neviens nav galvenais, arī sarunas (apļa) vadītājs nē, var tikt no ārpuses vai no sava vidus pieaicināts kāds eksperts uz atsevišķām nodarbībām; ieguvums ir ne tikai zināšanas, bet arī process: sociālo iemaņu (komunikācijas, sadarbības,) apguve, domubiedri; ja studiju aplī apspriežamajā jautājumā jāpieņem lēmums, tad tas apvieno izglītības un vietējās tautas (nepastarpinātas) demokrātijas formu.

2.IPA- pagriezienam uz IA

Pieaugušo izglītībā studiju apļi pārmaiņu aģentiem, ticīgajiem Bībeles mācības, sprediķi+ kursi par PI praktisko īstenošanu.

Skolās daļai skolēnu, kas mācās individuāli ar konsultantu, mācību stundas, skolotājiem, kas viņus vada, studiju apļi un tālākizglītība.

Skola- pārmaiņu ģenerators sabiedrībā.

Kāpēc skolai jābūt pārmaiņu ģeneratoram sabiedrībā.? Skolas misija.

Tas ir visnozīmīgākais arguments. Izglītībai pārmaiņām jāienāk skolā.

Patreiz parasta vispārizglītojoša skola, ja tai nav specifisku reliģisku, nacionālās minorotātes identitātes veicinošu vai citas misijas mērķu, pašreiz Latvijā ir izglītības iestāde, kurai jāsagatavo jaunā paaudze, lai tā sekmīgi iekļautos sabiedrībā, būtu konkurētspējīga pašreizējos, kaut mainīgos apstākļos. Tas ir izglītības sfēras ,,ražošanas uzņēmuma'' uzdevums. Pašlaik tai netiek izvirzīts mērķis radikāli pārveidot sabiedrību, sagatavot šo pārmaiņu iniciatorus, īstenotājus, kā arī cilvēkus, kas spēj pieņemt lēmumus, kā piemēroties neizbēgamām (negatīvām?) izmaiņām.

Vai misiju kāds uzliek? Pat, ja kādas prasības pildam negribot, formāli, rezultāti izpaliek. Misiju uzņemas. Un pārmaiņu aģentu vidū ir skolu direktori, skolotāji, kas no sirds pievērsīsies IIA un PI, lai Atmodas sākumposmā tam būtu gatavas arī visas pilsoniskās sabiedrības skolas.

Normatīvie akti un Latvijas valsts starptautiskās saistības.

No MK Noteikumiem par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmetu standartiem:

2. Vispārējās vidējās izglītības programmu (turpmāk – izglītības programmas) galvenie mērķi ir:
2.1nodrošināt izglītojamo ar zināšanām un prasmēm, kas ir nepieciešamas personiskai izaugsmei un attīstībai,

pilsoniskai līdzdalībai, nodarbinātībai, sociālajai integrācijai un izglītības turpināšanai;

3.2radīt izpratni par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un vēlmi līdzatbildīgi

iesaistīties ilgtspējīgas sabiedrības attīstībā.

2010. gada 11.decembrī Liepājā notika konference augstskolām un skolām par izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Daudzgadīga starptautiska projekta ietvaros ir un vēl tiks sarakstītas virkne grāmatu, izstrādāti augstskolām un vispārizglītojošām skolām dažādi mācību materiāli. Konferences dalībniekiem tika izdalītas grāmata ,,Vide un ilgtspējīga attīstība'', kurā dažādu mācību priekšmetu skolotāji var atrast nepieciešamo izglītības ilgtspējīgai attīstībai integrēšanai atsevišķās tēmās. Šis minētais projekts faktiski ir Latvijas parāds par līdz šim ne visur ieviesto izglītības ilgtspējīgai attīstībai kursu pedagogiem augstskolās (ne tikai fragmentālu integrāciju dažādās tēmās), ilgtpējīgu attīstību kā mācību priekšmetu vai tā daļu visā formālās izglītības sistēmā. Tas bija mūsu valstij saistoši ANO UNESCO Izglītības ilgtspējīgai attīstībai desmitgades, UNESCO Bonnas 2009.gada konferences lēmumu, Eiropas Vides ministru Kijevas konferences par izglītību ilgtspējīgai attīstībai kontekstā. Starptautiskā dokumenta Baltic 21E, kas Latvijai saistošs, 2.2 nodaļā teikts: ,,Ilgtspējīgai attīstībai jābūt integrētai esošajos mācību priekšmetos (kursos) un attīstītai arī kā speciālai kompetencei.''. LR Vides aizsardzības likuma 42.3 pants nosaka, ka pedagogu studiju programmās obligāti jāiekļauj kursu par ilgtspējīgu attīstību. Konferences gaitā tika nolasīts referāts, kas parādīja, ka jau tagad izglītība ilgtspējīgai attīstībai skolā ir juridiski iespējama un pat pieprasīta- tā iekļauta dažādu mācību priekšmetu standartos pie dažādām tēmām. Bet kā mācīt detaļas, ja nav uzzīmēta lielā bilde, kas ilgtspējīga attīstība ir un kāpēc tā nepieciešama, vai tā nav kārtējā utopija? Konferencē tika ierosināts, ka šī kopaina jādod ģeogrāfijā.

Pedagoģijas teorija un Izglītības standarti izglītības mērķos orientāciju uz radošas, kritiski domājošas, mācīties gribošas, informāciju atrast un radoši lietot personības veidošanu pieļauj (vienkārši lielu zināšanu masu iekalšanas vietā), pat, ja vēlas, ir interpretējami kā nākotnes personību un pārmaiņu izglītību veicinoši, bet... līdz detaļām konkretizētais mācību saturs mācību grāmatās, praktisko darbu burtnīcās, mācību priekšmetu programmas paraugos, eksāmenu un skolotāju grāmatās sagatavoto pārbaužu darbu jautājumos ,,apgriež spārnus''. Visu cieņu to autoriem, bet vai mūsu gaišākajiem, nākotni savādāk redzošiem jauniešiem, gan individuāli, gan kā paaudzei nevar būt būtiski savādāks redzējums ne tikai par izglītības satura detaļām, bet arī izglītības mērķiem, principiem. Un ne jau tikai dabas vides ilgtspējas virzienā! Vai nākotne izglītībā nav daudzveidībā- nevis visiem vienu, bet katram savu talantu padziļināt? Vai ar atšķirīgu reliģisko, kultūras, zinātniski- tehnisko skatījumu apveltīts radošs jaunietis (-ši) (piemēram, kristieši) labāk intuitīvi nejūt, kas viņam (-iem) ir daudz vajadzīgāks nekā tas, ko izdomā gudras tantes un onkuļi gados, kas šo izglītības satura kalnu uzbūvējuši? Varbūt vairāk kaut kas vajadzīgs tāds, kas norūda raksturu, brīvdomību, kaut padara pašreizējā skolā par neērtu skolēnu?

Ģeogrāfijā paliek neietvertas tik būtiskas aktuālas vai tieši uz radikālām pārmaiņām vērstas pasaules kopainas, vietējas nozīmes, personiskās dzīves zināšanas paredzētajās tēmās! Piemēram, mācot par pakalpojumiem, vajadzētu nopietni gan no personīgā viedokļa (katrs esam pakalpojumu saņēmējs, gan no pašvaldības (tāpēc jau tās darbojas!), gan globālā skatupunkta tos visus interaktīvi (ar skolēnu radošu iesaisti) apgūt. Tāda ir mācība dzīves darbībai. No praktiskām iemaņām visvairāk trūkst tas, ka nav pietiekoši paredzēta metodiskā apmācība, kā organizēt savu braucienu uz kādu vietu citā zemē, kā sagatavot maršrutu ceļojumam, sākot ar izdevīgākā pārvietošanās veida, prioritāri apskatāmo objektu, naktsmītņu izvēli, lētāko un ērtāko biļešu rezervāciju, iegādi. Nav pietiekoša vērība Latvijas, Baltijas, tuvākajiem un tālākajiem ārvalstu nozīmīgajiem tūrisma galapunktiem, produktiem. Ģeogrāfija visiem skolēniem noteikti visvairāk būs nepieciešama ceļojumiem. No pasaules vispārējās kopainas, manuprāt, iztrūkst, pirmkārt, jau ilgtspējīgas attīstības teorijas pamati kā vienots veselums (nevis tikai visur izmētāti fragmenti), galvenās vides aizsardzības problēmas (par cēloņiem, sekām , ietekmi, rīcībām prognozēm un savstarpējā mijiedarbībā- ne tā, kā tas fragmentāli paredzēts patreiz), vides ekonomika, vides pakalpojumi, priekšstati par tādām Latvijai vai globālā mērogā nozīmīgām valstīm kā Irāka, Afganistāna, Irāna u.c., Protams, skolotājs to drīkst mācīt, bet uz kā rēķina? Piemēri par to, kas visiem skolēniem nezin kāpēc jāzin no galvas mūsu informācijas laikmetā: kur tiek kultivēti korķozoli, mangrovju audžu apdraudētība, kā veidojas sarkandzeltenās feralītu augsnes, kur atrodas Josemitu ielejas nacionālais parks, konkrētas Ramsāres vietas pasaulē, ka pampā ir brūnzemju augsnes, kas ir alvāri, kampas utt. Šie piemēri ņemti no pārbaudes darba 33.lappusē oficiālajā skolotāju grāmatā ,,Pasaules ģeogrāfija vidusskolai''. Kāpēc tas viss visiem skolēniem būtu jāatceras, ja mūsdienās ir ,,Google'' ,,Google Earth''? Nav runa, ka noteiktiem standartiem, iegaumējamām zināšanām nav jābūt, bet kādām, cik daudz?

Ko darīt?

Nav vienkāršas atbildes. Tie, kurus šis raksts uzrunājis, varētu kā vecāki ar savu maku, ar darbošanos skolas padomēs, skolotāji ar darbavietas vai pieeju, metožu maiņu, atbalstīt uz misiju orientētas, citādas skolas, kaut arī tur vēl nav pietiekošas IIA, IP, kā Drustu ,,99Balto Zirgu'' tautskolu un tās filiāles, ekoskolas, valdorfskolas un citas alternatīvās skolas, kristīgās skolas, nacionālās identitātes saglabājošas minoritāšu skolas, tādas, kur cenšas īstenot humānās pedagoģijas pieejas u.c. kur iniciatīvu un entuziasmu parādījuši skolotāji, vecāki, skolēni. Atbalsts no valsts, pašvaldības ir vajadzīgs ne tik daudz finansiāls, bet cik vienveidīguma- nepamatoti unificēto prasību žņaugu noņemšanā.

Izglītība ilgtspējīgai attīstībai, IP vispirms ir vērtību audzināšana. Izraēlas žurnāla ,,Shalom'' rakstā tas formulēts šādi: ,,Ētisko vērtību veidošana par vidi ir ne tikai kāda mācību priekšmeta sastāvdaļa, bet mūsdienu izglītības princips, kas prasa jaunu izglītības modeli.''

IA kā PA ir ceļš uz vērtību sabiedrību, kas var būt (vai nebūt) sasniedzams.

Garīguma un dzīvesdarbības izglītība ir tikai IIA, IP pamats. Atbilstoši vecumam un diferencētām interesēm izglītība ilgtspējīgai attīstībai ietver priekštatu par šī jēdziena būtību no Zemes kā ekosistēmas un sistēmu teorijas skatu punktiem, tā rašanās cēloņus, vēsturiskos pētījumus un politiskos dokumentus, mūsdienu darbību; jāzin ilgtspējīgas attīstības principi, kritēriji, instrumenti, indikatori, problēmas un risinājumi, iespējamie scenāriji... Vienlaikus izglītībai ilgtspējīgai attīstībai jābūt vērstai ne tikai uz prātu, bet vēl būtiskāk- jūtām un emocijām, uz personības pārveidi un pilnveidi, ko vienīgais varētu vēl salīdzināt ar ētikas un ticības mācību.

Protams, izglītībā pārmaiņām visiem nav jāapgūst viss, kas minēts par iepriekš uzskaitītajiem pārmaiņām pasaulē un Latvijā, daudz izmantojamas netradicionālas ārpusklases metodes. Izglītībai pārmaiņām jāsagatavo ne tikai vēlamajam- ilgtspējīgas attīstības ceļam, bet arī degradācijai vai vismaz pārmaiņu brīža haosam. Izdzīvošanai bez civilizācijas labumiem, bez drošības. Bet ar mīlestību, nesavtīgu palīdzību. Ar ticību mūžīgajam.

Ceļš uz izglītību ilgtspējīgai attīstībai un izglītību pārmaiņām.

Vai izglītība ilgtspējīgai attīstībai tā klasiskajā izpratnē būtiska uzlabošana var tikt ierosināta no augšas vai apakšas? Vai no augšas tie var būt ES, valsts politiķi, ministrija, augstskola, NVO ar kādu projektu, normatīvo aktu? Aktualizēt var, kā pieminētais Liepājā prezentētais projekts. Tomēr reālāk būtu cerēt uz daudzu skoļu, skolotāju iniciatīvas ceļu no apakšas... kas jau notiek.

Bet doma par dziļāku redzējumu- izglītību iespējamām radikālām pārmaiņām XXI gadsimtā vēl jāievada sabiedriskās domas apritē.

Ir jāmaina mūžizglītības paradigma un sistēma. Izglītības pamatā ir Universitāte, Skola un Skolotājs. Uz centrā- motivēts izglītojamais savā personības daudzveidībā.

Bet varbūt mēs varētu arī uzsākt celt... savās domās jaunu skolu- skolu pārmaiņām? Ne no ķieģeļiem, bet no sevīm kā dzīviem ,,akmeņiem''- no domām, ko saista griba.

Igo Midrijānis