Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

 

Krāterī.

Ramona krāteris.

Modinu dēlu Gati. Autobusa priekšā milzīga, saules apspīdēta siena. Saprotu, ka no šāda, patreiz brīnišķa skatpunkta Ramona krāteri vairs neredzēsim. Jo tūlīt būsim augšā. Kāpsim ārā.

Ramona krāteris ir ap 300m dziļš, 8 km plats,40 km garš miljoniem gadu vecs dabas veidojums. Tā vertikālā siena ir kā atvērta mācību grāmata, kura slāņu maiņā katrs var lasīt visu pazīstamo ģeoloģisko laikmetu pazīmes. Zeme šķersgriezumā. Lejā savukārt viss sajaukts rosolā, sabersts un sabērts kā krāsainā budistu mandalā. Kas to visu izveidojis? Erozija. Vējš un ūdens. Saule. Bet kāpēc tikai šajā apvidū tas noticis? Specifisku, neaprakstāmu, bez filmas neizskaidrojamu procesu rezultātā. Šoreiz, šķiet, galvenais nav saprast, bet redzēt, sajust, sajūsmināties.   

Apmeklētāju centrā. Aizraujas elpa!

Kad velosipēdi izcelti un saskrūvēti, ripojam uz Apmeklētāju centru. Kur likt divriteņus ar smagajām somām. Tikko piebraucam, apsargs māj ar roku, lai atstāj pie viņa. Bijām ļoti stingri brīdināti, ka nekur Izraēlā mantas nedrīkstēsim atstāt. Tāpēc jau ņēmām nevis velosomas, bet mugursomas. Bet nekur nebija liegts mantas atstāt. Tāpat kā velotūristiem tas ir jebkurā citā zemē.

Jānopērk biļete. Jādabū karte. Ar konsultantu jāpārrunā reāli veicamais un rekomendējamais mūsu vienas dienas maršruts pa krātera augšu un apakšu. Varam noskatīties filmu par krāteri, tā izveidi. Stendos: iežu paraugi, zīmējumi, teksts. Ejam, ejam pa patumšo gaiteni, un pēkšņi... Vai elpa aizraujas- aiz stikla dziļi lejā zem mums šis Mēness ainavas diženums. Varenā siena redzama gan ielokā pa labi, gan pa kreisi, gan tālumā migliņā- priekšā. Nekā līdzīga uz planētas Zeme nav (Izraēlā ir tādas pašas izcelsmes mazāki krāteri). Ir Lielais Kanjons un Arizonas meteorītu krāteris ASV, kas var izsaukt līdzīgas emocijas. Bet tie ir citas izcelsmes veidojumi. Izejam ārā uz skata platformas. Arī šī skata dēļ esmu atgriezies Izraēlā, tas ilgstoši rosinājis iztēli. Te nu tas ir- pie manām kājām. Tā vien gribas kā ērglim pacelties spārnos un planēt, planēt. Bet faktiski no šī skatpunkta jau arī redzam to pašu, ko šie lielie putni lidojot. Un dvēsele jau ir spārnos.

Glābējs Volodja.

Taču jāatgriežas īstenībā. Kempings tālu lejā. Velosipēdu ar pilnu kravu rīt no rīta agri uzstumt augšā pa kanjona sienas serpentīniem uz agro autobusu šķiet nereāli. Bet Jeruzaleme tālu. Ar pārsēšanos Berševā. Braukt tikai pa augšu un gulēt savā teltī kur pagadās? Gatis ļoti ļoti grib krāterī iekšā. Es jau arī. Bet tās kravas, tās kravas, es aizmirst nespēju, par smagajām kravām es vislaik domāju. Kāds to atrisina manā vietā. Gata priekšējais ritenis saulē nolaidis gaisu. Kamēr viņš līmē kameru, dzirdu apsargu pa telefonu runājam krieviski. Tā ir iespēja. Esmu tūlīt klāt. Uzsāku sarunu. Valodja. Varen draudzīgs. No Rīgas.  Uzaicina nakti pārlaist netālu krātera augšā bāzē, kur viņš strādājot. Kas tā par bāzi? Dabas izpētes centrs. Ka tāds ir un piedāvā naktsmājas zināju. Bet cenas, cenas... Pēkšņi- par brīvu. Galvenā dilemma atrisināta. Pāreju pie nākošās lietas: ,,Valodja, vai nevaram atstāt mantas pie Tevis, kamēr ar plikiem velosipēdiem nobraucam krāterī?’’ Vilšanās. Viņam drīz beidzas maiņa. Bet ... apsargs attopas- netālu ir benzīntanks. Tur strādā Saša un Griša. Savējie. Drīz jau esam bez liekā svara un lidojam lejā krāterī.     

Lejā.

Pie autostāvlaukuma izvietotas kādas padsmit kaudzes ar košām visdažādāko krāsu smiltīm. Katrā vairākas autokravas. Lai tūristi varētu paņemt līdzi vai turpat veidot savus mākslas darbus. Kāds jauns puisis sabēris plastmasas glāzītē kārtu kārtām kā kūku. Bet ar tādiem līkločiem. ,,Tā jau kā budistu mandala’’, saku. Es arī esmu budists. Vārds pa vārdam un es viņu jau esmu iekvēlinājis braukt uz Tibetu, kur pats nesen biju. Tas taču ir tik vienkārši. Kad beigsies ,,olimpiskie nemieri’’. Griežam iekšā pa zaļo marķējumu. Pirmais objekts- uzkāpšana par tumšām gareniskām akmens drupačām sadēdējušā paugurā. Nomīdītie gabaliņi brūni kā varš. Tālāk šaura taciņa. Braukt var. Drīz vairs nevar. Grunts krāsa un forma nemitīgi mainās. Sausas gultnītes. Visuvisādi augi. Pat ziedi. Vēja izpūsti un ēdens izskaloti dabas abstraktās mākslas veidojumi un pauguriņi. Krātera vēderā liela ģeoloģiskā daudzveidība. Nu necerēti interesanti. Atkal esam pazaudējuši marķējumu. Nākam atpakaļ. Atrodam pagriezienu. Ja kaut kur var braukt, tad kā bezceļu ralists: pa gultnēm, akmeņiem, stāvām nogāzēm un asām grumbām. Tā neesmu braucis kopš Pamira ekspedīcijas laikiem. Pēkšņi kļūstu it kā par azartisku puiku. Tā triekt divriteņus vat tikai pēdējā velobrauciena dienā.

Ko darīt?

 Sajūsmu sāk nomainīt bažas. Saule jau tuvojas krātera malai, bet kaut kas sāk šķist ne tā. Rūpīgāk papētot karti- esam aizbraukuši pa citu zaļo marķējumu nekā mums ieteica. Ko darīt? Manī ierunājas prātīgums- atpakaļ, kamēr vēl nav tumsa. Reljefa labirintos pa neiemītām takām nakts melnumā no šejienes neizkļūt. Bet siltās drēbes palika augšā. Šeit var pūst stipri vēji, temperatūra nokristies tuvu nullei. Tik bēdīgu ceļojuma galu es negribētu. Gatī runā jaunība. Tik uz priekšu! Drīz varētu būt sarkanais marķējums. Pa to varam nonākt uz melno, kas mums kā pedālminējiem tika ieteikts. Vēl iepīkstos, ka šis risinājums gan trīs reizes garāks kā jau tagad veiktais ilgais bezceļš; un sazin kāda tā sarkanā taka būs. Bet- jāļauj jau arī dēlam izvēlēties. Varbūt izkulsimies. Tiešām- pēc simts metriem tiešām sarkanais marķējums. Bet pilnīgi nebraucams pa sausu upes gultni. Biezas smiltis. Ūdenskrituma vietas. Krūmi. Manī atkal ieslēdzas izdzīvošanas režīms. Pēdējā gadu desmitā esmu pieradis ieklausīties savā ķermenī, ko tas var veikt. Tagad jāpārslēdzas uz jaunības režīmu- organismam jāiztur tas, ko es tam uzlieku. Stumju, nesu, ceļu. Ātrumā. Jaunība paliek aizmugurē un pa brīžam jāpagaida. Kaut kāds dziļš iekšējs gandarījums. Es it kā būtu pēkšņi nometis pārdesmit gadus. Visu varu. Nekas nav par grūtu. Kā toreiz. Tempā uz priekšu pa šķēršļu joslu, kamēr citi paliek tālu astē. Tāds es biju tuksnesī, kalnos, taigā.... Un tagad krāterī. Tas vecītis, kas Kuldīgā vazājās pa ārstiem, smērēja ziedes, dzēra visādu medicīnu. Bet krāterī... Vai pilsētas puikas tagad tiktu man līdzi: gan kājām, gan braukšus?

Tiem, kas soļo priekšgalā, ir savas priekšrocības. Redzu irbju bariņu, citus kustoņus.

Augšup ar uzvaru.

Beidzot var braukt- tāds kā plato. Ieraugu ,,ceļu’’. Džipiem. Tas arī ir melnais marķējums. Smiltis mijas ar palieliem akmeņiem. Pa tādu vai nu var pabraukt ātri, lai ar inerci visur tiktu cauri un augšā, vai nemaz. Lidoju. Kāda bauda krist traka brauciena azartā. Pirms saulrieta esam uz asfalta. Un piedzīvojam vēl vienu necerētu brīnumu- uzkāpšanu pa krātera sienu mijkrēslī. Gatis brauc. Es stumju. Briesmas pāri. Spēki galā. Ik mirkli gaismas mainās. Oranžīgs. Violets. Katras krāsas paugurs mainās savādāk. Krātera dibens pakāpeniski paliek aizvien dziļāk lejā. Lēnām viss ietinas noslēpumainā dūmakas, migliņas šķidrautā.

Varens velobrauciena fināls!

Igo Midrijānis