Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

 

Svētā Zeme- ticību mozaīkā.

Reliģiju daudz- ceļš pie Dieva viens.

Šis būs ļoti atšķirīgs teksts no citiem Izraēlas brauciena aprakstiem. Tas būs ceļojums dvēseles un garīgajās dimensijās. Pēc būtības svētceļojums ir nevis fiziskā ķermeņa pārvietošana telpā, bet tā rezultātā sirds un dvēseles izmaiņas, pieaugšana, atklāsmes.

Pieminot Izraēlu kā Svēto Zemi, parasti vispirms prātā nāk Jēzus gaitas Galilejā, Samarijā un Jūdejā (3 ebreju apdzīvoti novadi), pēc tam jūdu un musulmaņu svētās vietas. Taču viens no mana ceļojuma mērķiem bija gan teorijā, gan ,,pēc augļiem’’ iepazīt daudzās reliģijas- minioritātes: bahajiešus, drūzus, samariešus... Vēl precīzāks uzdevums: izpētīt mijsakarības trīsstūrī: kristietība, bahaisms un sikhisms. Kristus un abas šīs minētās tā saucamās universālās (integrētās) reliģijas. Tā nav šauri specifiska tēma. Jautājumu loks, ko tas ietver, nodarbina daudzu kuldīdznieku, latviešu, tā saucamo attīstīto valstu cilvēku, kas meklē ceļu pie Dieva, un pat kristiešu prātus. To cilvēku prātus, kas negrib iespraukties kādas konfesijas dogmatikas prokrusta gultā (pēc viņu viedokļa), noliedzot citus ceļus, bet tajā pašā laikā vēloties būt piederīgi Dieva Bērnu sadraudzībai. Jo daudzi apjautuši, ka dzīvē laikam galvenais ir attiecības ar Dievu. Bet kā?

Taču- kā teicis E. Veidenbaums: Kas staigājot pa košām puķu pļavām, tik saskaita, cik siena viņas dos, lai mani nelasa...’’

Izraēla ir kā daudzu ticību mozaīka: katrā blakusciemā tā var būt cita, reizēm pat it kā pretējās sadzīvo sadarbojoties vai izolēti līdzāspastāv vienā pilsētā vai pat ciematā. Kāpēc meklēju, kas citiem maznozīmīgs Izraēlā? Uzskatu- ikvienai reliģijai savā vietā un laikā ir (bijusi?) sava vieta Radītāja un Vadītāja Plānā- pasaules reliģiju ciltskokā. Augstāk nosauktajām- gan kā reliģijām- vienotājām, gan kā reliģijām-protestētājām. Lai izpildītu šo izpētes uzdevumu, jādodas uz Haifu un tai piegulošo Karmela kalnu.

Bahajieši.

Jau iebraucot Haifā- 3.lielākajā Izraēlas pilsētā un tās galvenajā ostā, pār visu apkārtni dominē Karmela kalna nogāzē izvietotais Bahajiešu templis- zelta doms un tā dārzi.

Ir maz to vietu uz šīs planētas, kur nonākot man gribējies teikt: ,,Ak, mirkli apstājies, Tu esi skaists!’’ Bet vēl retāk ir vietas, kur iztēle mani uzveduši daudzkārt kalnā, lai parādītu pirms tur esmu bijis debešķīgu skaistumu kā brīnumu, kuru manām acīm reiz būs skatīt. Pat pirms pirmā brauciena uz Izraēlu es jau daudzkārt gara acīm biju lūkojies uz brīnišķo skatu tumsā no platformas virs izgaismotajiem Bahajiešu dārziem ar Tempļa kupolu centrā un zemu zemu pie melnā Vidusjūras klajuma dusošās lielpilsētas lampiņu un uguntiņu virtenēm. Cik sāpīgi bija toreiz aizbraukt no Svētās Zemes to neredzējušam klātienē! Un tagad- tikko pirmajā vakarā iebraucis Haifā, es tur esmu. Pašā augšā. Viena no skaistākajām planētas vietām pie manām kājām! Dvēsele gavilē! Sirds lēkā- ne tik no stāvā kāpiena, cik no laimes! Meditēju. Un runāju ar dēlu. Vienlaicīgi. Sapnis vaļējām acīm!    

Ārēji bahaismu raksturo skaistums caur harmoniju un simetriju. Dārzs izvietots 19 terasēs ar strūklakām. Īpaši padomāts par saules staru un gaismas rotaļu. Tas ir izstiepts garumā no augšas līdz apakšai ap 1km. Platumā abpus centra asij simetrisks. Dārzā vienmēr tikai ziedošas puķes un krūmi, jo tie tiek mainīti pārstādīti pēc noziedēšanas, izņemot kaktusus, lielos kokus. Dārzi atvērti pastaigām bez maksas no 2001.gada, bet to var tikai grupas, iepriekš piesakoties. Mēs varējām pabūt tikai nelielās dārza daļās lejā, vidū un augšā. Bet no skatpunktiem tas lieliski pilnīgi pārskatāms arī bez atrašanās iekšpusē. Var diskutēt, vai visjaukāk dārzu aplūkot no augšas rīta saulē vai tumsā, vai no apakšas vakara saulē vai tumsā. Dārzs  būs savādāks, bet tā skaistums- neaprakstāms  Templis, kurš pēc kanādieša V.S. Maksvella projekta uzbūvēts1953.gadā, apvieno Rietumu un Austrumu arhitektūras stilus un proporcijas. Tas ar lielo zelta kupolu izvietots dārza centrā. Tam tuvojoties, gaidīju, kas par krāšņumu mani gaida iekšā! Tukšs! Bet pie sienas speciāla lūgšana. Templī atrodas tikai reliģijas pamatlicēja Baba apbedījums. Telpa meditācijai un kopīgām lūgšanām. Bahajiešiem nav dievkalpojumi- tikai kopīgi Svēto Rakstu lasījumi un dziedājumi.

Vai cilvēks, kurš tic Jēzus Kristus krusta nāvei kā savai atbrīvošanai no grēka sekām ir pestīts? Vai viņš/viņa ir kristietis? Kā man pie Tempļa skaidroja sieviete, kura pilnvarota apmeklētājus iepazīstināt ar savu reliģiju, bahajieši ticot Jēzus krustam. Kristīgā terminoloģijā ticēt Jēzus krustam nozīmē ticēt pestīšanai Jēzus krusta nāves nopelnu dēļ. Bahajieši svinot visus galvenos kristiešu svētkus. Bet bahajieši atzīst visas pasaules reliģijas kā cilvēka attiecības ar Dievu, kā vērtību. Viņi atzīst visu reliģiju Svētos Rakstus, visus lielos praviešus- pamatlicējus: Abrahāmu, Mozu, Jēzu, Muhamedu, Budu, Višnu... Par pēdējo lielo pravieti viņi uzskata savas reliģijas pamatlicēju Babu. .Kā teica sarunā pie Tempļa sieviete, pati galvenā būtība reliģijā ir dievišķā Mīlestība, ko cilvēka sirdī ieliek visaugstākais, un kas izpaužas ticības sekotāja dzīvē (augļi). Nav mīlestības un tās izpausmju- tava reliģija ir nedzīva. Cik iznāca arī pie vārtiem un citur uzrunāt un vērot bahajiešus, viņu sejas pauž kādu apgarotu noslēpumu, labvēlību, it kā viņi būtu atraduši laimes atslēdziņu. Bahajiešu reliģiju izveidoja 1844. gadā Persijā musulmanisma tradīcijās audzis jauns tirgotājs Mirza Huseins Ali (1817-1850). Viņa pilnais pieņemtais sakrālais vārds ir Bahaulla, kas arābu valodā nozīmē ,,Dieva slava’’, vai saīsināti Babs. Par saviem uzskatiem viņš nokļuva cietumā, pēc tam kopā ar sekotājiem tika izraidīts no Persijas un ieradās 1868.gadā Akko, kas atrodas netālu no Haifas. 1950.gadā viņam tika izpildīts publisks nāvessods. Ticības būtība: Bahaulla ir reliģiju vienotības vēstnesis no Dieva, arī cilvēces un tās rasu vienotības pasludinātājs. Visas pasaules reliģijas pēc būtības ir dažādas Dieva nodoma un gribas atklāšanās stadijas. Tuvojoties ilgi gaidītais cilvēces briedums, laikmets, kad šī vienotība tiks atzīta un īstenota. Nākotnes civilizācijas pamatprincipi būšot:

• atbrīvošanās no visiem aizspriedumiem,

• sievietes un vīrieša līdztiesība,

• tiks atzīts visu reliģiju kopīgs avots un vienotība galvenajās pasaules reliģijās [atrašanās vienā sistēmā- autora interpretācija],

• galējās nabadzības un galējās bagātības izskaušana,

• obligāta mūžizglītība,

• tiesības un pienākums katram patstāvīgi meklēt patiesību,

• vispasaules federācija,

• tiks atzīts, ka ticība nav pretēja saprātam, reliģija- zinātnei.

Mūsu postmodernā sabiedrībā 21.gadsimta sākumā tas skan laikmetīgi, bet cik tas radikāli nepieņemami bija 19.gadsimta vidū dogmatiski musulmaniskajā Persijā!

Bahajiešiem nav garīdznieku. Visu vada ievēlētas padomes vietējā, valsts un vispasaules mērogā. Pavisam nacionālās padomes ir 180 valstīs. Pēc 2001.gada Vispasaules kristietības enciklopēdijas enciklopēdijā minēts, ka pēc ģeogrāfiskās aptvertības tā ir otra izplatītākā reliģija pasaulē. Bahajiešu Vispasaules padomes mītne atrodas Haifā, netālu no Tempļa Pasaules Taisnīguma namā- skaistā baltā ēkā, kas apmeklētājiem slēgta. Vienīgais ienākuma avots- bahajiešu ziedojumi.

Kas mani pārsteidza un radīja vilšanos? Kad taujāju bahaisma skaidrotājai pie Tempļa, ar ko būtisku atšķiras bahaisms no sikhisma, kāpēc tomēr izvēlēties viņas pārstāvēto reliģiju, sieviete vispār par sikhismu neko nebija dzirdējusi. Mani šis jautājums nodarbina jau padsmit gadu kopš pirmā Indijas klejojuma. Tagad, kad pirms pusgada noklausījos stāstījumu un apmeklēju sikhu galveno Templi Deli Indijā, kā arī pareizticīgā priestera Meņa draudzes Templi Maskavā, šim salīdzinājumam jātop.

Sikhisms, ko Guru (garīgais Skoltājs) Nanaks izveidoja 1469.gadā, ietver šādus uzskatus:

• Dievs ir viens, Viņš ir Mīlestība un mīl visus, Viņā nav naida [atceramies niknās hinduisma dievību sejas], Viņš ir Radītājs, viena Patiesība, Likumdevējs visās jomās, Visaugstākais, visu noteicošais, cēloņu cēlonis, gan pāri savai radībai stāvošs (transcendentāls), gan tajā mītošs, visām tautām un reliģijām ir viens un tas pats Dievs, visa cilvēce vienmēr ir lūgusi vienu un to pašu Dievu, Dievs ir visu Apgaismotājs un Viens Gars [kā Svētais Gars], Gaisma;

• Gan hinduisms, gan islāms ir Dieva svētīti ceļi pie Viņa [Lahhorā- mūsdienu Pakistānā toreiz un tagad ir aktuāla cīņa starp šo reliģiju piekritējiem], tolerance pret visām reliģijām;

• Nāks laiki, kad būs jauns cilvēks, jauna pasaule ar jaunu morāli;

• Lai gūtu pestīšanu [iziešanu no Pārdzimšanu Apļa cikla, nonākot uz visiem laikiem nirvānā- Dievtuvumā] nav nepieciešams norobežoties no pasaules [tas ir nosacījums hinduismā, budismā, jogu prakse], bet to dod arī godīga dzīve, kalpošana cilvēcei un tuvākajam  Dieva spēkā;

• Cilvēkam ir misija dzīvojot uz Zemes,  kas var būt pat kosmosa mērogā,  ikvienai dzīvai būtnei ir uzdevums (nekas nav bezjēdzīgs, ko Dievs radījis un kas notiek);

• Dievs pirmsākumos nav radījis dzīvi grēcīgu;

• Tik atšķirīgai dažādām tautām, cilvēces kultūrai pamats ir vienots;

• Jāveicina universāla cilvēku brālība;

• Cilvēkam jādzīvo saskaņā ar Dieva gribu, ne savu egoismu;

• Dieva pieņemšana, attiecību veidošana ar Viņu ir cilvēka dzīves jēga, pamatmērķis.

Sikhisma uzdevums ir parādīt cilvēkam, kā ar optimismu un cerību, ar prieku nodzīvot pilnvērtīgu un jēgpilnu dzīvi, kļūstot par Dieva Bērnu.

Sikhi notur dievkalpojumus, kuros ir kopīgi dziedājumi, dzejoļu deklamācijas, lūgšanas par mieru, cilvēci, lekcija [sprediķis?] un nobeigumā  tiek dalīti turpat uz vietas svētīti saldumi, augļi . Sikhu Templis un tā apkārtne ar parkiem, dīķīšiem, mazās arhitektūras elementiem ir ļoti skaists un harmonisks gan no ārpuses, gan iekšpuses, un tādi ir arī cilvēki tajā, kā to redzēju Indijā. Sikhiem ir Svētie Raksti Gurmukhi, kur savas reliģijas un hinduisma, islāma Svēto Rakstu daļas 1604.gadā apkopoja 6. Guru (Skolotājs) Granth Sahib. Pēdējais 10. Guru Gobind 1699.gadā ieviesa kristībai līdzīgu procedūru Amrit, caur kuru jebkurš var kļūt par sikhu, pievienojoties to vispasaules brālībai Khalsa Panth. Sikhiem nav priesteru. Dievkalpojumu var vadīt jebkurš, arī sieviete. Ikviens sikhs pirms saullēkta meditē ar Dieva vārdu. Laulības netiek šķirtas. Uzskata, ka pēc kāzām sievai un vīram veidojas tāds kā kopīgs gars un kopīga dvēsele. Alkohols, tabaka un musulmaņu sagatavota gaļa ir aizliegti. Sikhi ir plaši izplatīti ne tikai Indijā (1,8% iedzīvotāju), bet arī citur Āzijā, ASV, Eiropā.

Kādu es redzu atšķirību starp bahaismu un sikhismu? Manuprāt, nebūtiski ir tas, ka vieni savas tikšanās sauc par dievkalpojumiem, otri- nē. Ka vieni, apkopojot citu reliģiju Svētos Rakstus, izveidojuši savu krājumu, bet otri tos lasa pilnībā. Būtiskāk, ka man neizdevās atrast sikhu attieksmi un vērtējumu Jēzus Kristus Labajai Vēstij. Ar viņu pestīšanas izpratni tas netiek saistīts. Protams, vietā un laikā, kur un kad radās sikhisms, kristietība nebija dienaskārtībā, bet... Labā Vēsts ir ikviena cilvēka, cilvēces patreizējā posmā attiecību ar Dievu sāls, būtība un pamats.

Kristieša attieksme

Kāda ir mana kā kristieša attieksme pret šīm tā saucamajām universālajām reliģijām? Uzskatīt par maldinošām, kaitīgām, pretējām Kristus mācībai? Vai tieši otrādi- paskatoties no ārpuses uz Jēzus Kristus Labo Vēsti un mācību ieraudzīt caur šīm reliģijām to vēl nozīmīgāku, nekā tupot kristietības iekšpusē. Cik daudz gaidu Jēzus ir piepildījis, kādu mūžīgās dzīvības iespēju, atbildes Viņš devis, ko cilvēki meklējuši caur citām reliģijām! Un nenoniecināt šos meklējumus un to rezultātus. Mans viedoklis ir tuvs noslepkavotā un baznīcas vadības un čekas agrāk vajātā pareizticīgo priestera Aleksandra Meņa uzskatiem šajā jomā. Viņš savās grāmatās plaši apraksta globālo teosistēmu pirms Kristus inkarnācijas caur Mariju Jēzū: katrā tautā to reliģijā bija nobrieduši līdzīgi reliģiski jautājumi, veikti meklējumi, uz kuriem risinājumu deva Nācarietis, cerēts uz glābēju, lielu pravieti, par kuru kļuva Pestītājs. Šīs visas pasaules garīgās vajadzības toreiz bija līdzīgas, tās bija aktuālas visiem... un ir tādas joprojām. Varbūt sarunā nevis nolīdzināt ar zemi kā stulbu un kaitīgu otra cilvēka ticību, bet aicināt viņu tajā rakt dziļāk, meklēt savas reliģijas sākotni, pamatakmeni, kas ir Kristus- Mīlestība, pieņemt to sev par vadoni, un tad līdz Labajai Vēstij vairs paliek tikai viens solis? Staigājot pa priestera Meņa Templi (tā draudze sauc savu dievnamu) Maskavā un pavadot kopā laiku ar viņa draudzes locekļiem, es sajutu to pašu gaišumu un garīgumu, ko pie bahajiešiem un sikhiem. Vai tā būtu nejaušība?

Pēdējā brīdī.

Visā ceļojumā Kāds Liktenis mūs nemitīgi pārbauda ar grūtībām un riskiem, bet arī Tas palīdz problēmas atrisināt un no briesmām izvairīties. Haifa un reliģiju izpēte gandrīz mums gāja secen tāpat kā Dieva dārzs pie Telavivas.

Līdz vilciena attiešanai uz Haifu palikusi vairāk par stundu. No Telavivas hosteļa pa divām ielām līdz stacijai kādas pārdesmit minūtes. ,,Izraēlā velosipēdus vilcienā iespējams pārvadāt neizjauktus,’’ tā mūs instruēja profesionāls tūrisma firmas menedžeris- izraēlietis. Piebraucam pie stacijas. ,,Velosipēdus vispār nedrīkst pārvadāt’’, drošībnieku kategoriskums iedzen izmisumā. Kad prasām par to izjaukšanu, tad piekrīt, ka tos ieliktus maisā varētu izlaist cauri kontrolei pie ieejas stacijā. Kontrole tur stiprāka nekā Rīgas lidostā. Ne tikai jāiziet caur metāla detektoru, bet arī tiek izkratītas visu pasažieru visas somas. Līdz pēdējam vilcienam pirms sabata un tam sekojošajām Pashas brīvdienām, kad sabiedriskais transports nekursē, palikusi pus stunda. Mērkaķa ātrumā jāizjauc velosipēdi, jāizstāv rinda pie kratīšanas stacijas priekšā, jāveic vēl ceļš līdz peronam ar divām fiziski nepanesamām nešlavām (vilku pa grīdu). Un rinda gara, bet nezin kāpēc arī visi ebreji braukšanu atlikuši uz pēdējo reisu. Kā mēs vilcienā dabūjām vietas mantām un sev- nesaprotu. Ejas pilnas ar kājās stāvētājiem. Jautrība tiek sagādāta arī vietējiem. Mašīnists aizmirst apstāties kādā stacijā. To viņš izdara lauka vidū, tad brauc atpakaļ uz pilsētiņu, ko ,,nav pamanījis’’. Kāda meitene priekš mums, ārzemniekiem, par šo joku nosaka: ,,Welcome in Israel’’ (konteksts ,,Esiet sveicināti! Tāda ir Izraēla!’’)  

Karmela kalns.

Jūdus un kristīgos svētceļniekus Karmela kalna nogāzeē parasti interesē tikai pravieša Elija grots (ap 40 m garš, 8 m plats), kurā viņš dzīvojis. Uz turieni iet taka no Karmelītu klostera. Tas uzcelts vietā, kur visas tautas klātbūtnē pravietis Elija sakrāva sārtu, aplēja to ar ūdeni un Dieva uguns to aizdedzināja, atstājot kaunā Baala priesterus, kuru sārts neaizdegās. Tā uz laiku no zemes tika iznīdēts Baala kults, pierādot, ka ir viens Kungs, viens Dievs.

 Klosterī agrāk apmetušies dievbijīgi krustneši, lai, tāpat kā pravietis dzīvotu pieticīgu vientuļnieka dzīvi.

 Klosterī pabijuši, stumjam braucam, braucam-stumjam augšā Karmela kalnā. Īpaši karsta diena virs +31. Normāli būtu braukt pa līdzenumu apkārt. Bet kalnā kā magnēts mani velk Hai Bar un drūzu ciemi Isfiya un Daliyat el Karmel.

Hai Bar ir teritorija, kurā nevis tiek aizsargāta daba, kāda tā ir, bet atjaunotas ekosistēmas, kas izzudušas pirms tūkstošiem gadu un nekur vairs Tuvajos Austrumos savvaļā nav sastopamas.

Nu kā lai notic, ka Izraēlā tā ir kārtējā ,,nejaušība’’! Netālu no Hai Bar blakus Haifas universitātei vaicājam kādam garāmbraucošam velosipēdistam, kur ir ieeja Hai Bar- Karmelas kalna dabas parkā. Viņš piedāvā mums Hai Bar parādīt, jo nekādu bukletu par tā takām nav. Biju jau padsmit gadus saintreģēts, kā tas izskatās, ka dabu nevis saglabā, bet atjauno. Bez brīvprātīgā pavadoņa nekā nebūtu redzējuši. Ne plašus panorāmas skatpunktus, ne šauras akmeņainas taciņas cauri krūmu biezokņiem, ne celiņu labirintus mežā un gar izžuvušu strautiņu kanjoniem. Augstu gaisā riņķo ērgļi. Ziedošos krūmos trokšņo dziedātājputniņi. Paradīze. Piedzīvoju lielu veikmi. Celiņš vijas kādus padsmit centimetrus gar vertikālas kraujas malu. Un tieši tādā vietā pēkšņi ar asu rāvienu uz bezdibeņā malu no velo bagāžnieka nosveras mugursoma. Noreaģēju. Zibenīgi pārnesu savu svaru uz pretējo pusi. Noturu līdzsvaru. Cik dzīve ir skaista!   

Drūzi.

Drūzi nav tauta, bet reliģiski sociāla grupa, kas runā arābiski. Musulmaņi to uzskata par islāma maldu mācības sektu. Drūzi tic vienam Dievam Allaham, bet citādā statusā nekā ,,parasti’’ musulmaņi, Korāns drūziem nav Svētie Raksti. Dievs esot inkarnējies- iemiesojies cilvēkā kalifā (kalifi ir musulmaņu garīgie līderi pēc Muhameda uzņemšanas Debasīs) al-Hakimā no Fatimida dinastijas. Drūzi paši arī gatavojas reinkarnācijai- pārdzimšanai atkārtoti pēc nāves. Drūzu reliģijā ir 7 principi, piemēram, rūpes vienam par otru, patiesības mīlestība, citu reliģiju neatzīšana kā attiecības ar Dievu, taču viņi akceptē cilvēces dievišķo vienotību uc. Drūzi labprātīgi ievēro arī Talmudā (jūdu Svētie Raksti) uzliktos 7 morālos pienākumus tiem neebrejiem, kas dzīvo uz Apsolītās Zemes. Ja drūzs spiests dzīvot citas reliģijas cilvēku vidū, viņs maskējas, piedaloties kopējās lūgšanās kā musulmanis, kristietis, bet sirdī un domās lūdzot kā drūzs. Drūzi nelieto vīnu, tabaku. Zinātnieki nav vienis prātis, no kādiem ļaudīm: pēc reliģijas, tautības, no karotāju pēctečiem drūzi radušies. Drūzisma pirmsākumi esot Kairā 1017.gadā.  Drūzu ciltstēvs Jetrho esot Mozus dēls. 

Tradicionāli tā bija ļoti iekšēji noslēgta kopiena. Par drūzu nevar kļūt un no šī statusa nevar izstāties. Tās iekšienē ir neliela uqqual (gudro) grupa, kas izgājuši speciālus pārbaudījumus, tāpēc vienīgi tie drīkst valkā turbānu un citu specifisku tērpu, lasīt drūzu Svētos rakstus un piedalīties otrdienas nakts reliģiskajā pasākumā. Vairākumam-juhhal jācer uz šo izredzētību nākošajās inkarnācijās.  Drūzi ir Izraēlas pilsoņi. Izraēlas armijā ir atsevišķs drūzu bataljons, kas cīnījies pat pret Libānā dislocēto militāro organizāciju Hezbolah, kaut arī vairums drūzu dzīvo Libānā un Sīrijā. Tā ir ceturtā no izplatītākajām Izraēlas reliģijām, kurai ir tiesības saviem piederīgajiem noslēgt laulības, izglītot un risināt citus jautājumus, kam jāatbilst reliģiskajiem priekšrakstiem.

Drūzu ciematos piedzīvoju vilšanos. Isfiya un Daliyat el Karmel ārēji ne ar ko neatšķītās no citiem neebreju ciematiem. Nekas neliecināja par kādu īpašu noslēgtību. Agrāk drūzu sievietes nedrīkstēja darboties sabiedrībā, iegūt laicīgu izglītību. Man veikalā izdevās bez aizķeršanās angliski parunāties ar drūzu pārdevēju par drūzu dzīvi kopienā. Uzreiz pārkāpti 3 tabu: sieviete strādā, ir izglītota un stāsta par drūzu iekšējo dzīvi. Tipisko drūzu apģēbu redzēju tikai dažām siewvietēm. Viņas ietinošās balos lakatos ar tumšu tērpu līdz papēžiem. Tūristu bariņi, Daliyat el Karmelā pat vesela tirdzniecības ieliņa priekš viņiem. Globalizācija izirdina pat šo noslēgto kopienu! 

Kāpēc man ir īpaša interese par drūziem? Kopienas gars un savstarpējā palīdzība, kas izriet no spējas saglabāt savu ticību, dzīvot saskaņā ar to, atrodoties mazos, savstarpēji izkaisītos ciematiņos gadu tūkstoti starp citām kultūrām un reliģijām. Mūsdienu postmodernā laikā, kad viss ar visu sajaucas un sadarbojas, arī Labās Vēsts sekotājiem būtu ļoti svarīgi nosargāt sevī kādu neaizskaramo reliģiskās identitātes daļu, pamatu, jāveido savu sociāli stiprām saitēm saistītu kopienu, kas būtu atvērta sadarbībai, bet nepazaudējot būtību pasaulē. Daudzi nesapratīs: ,,Kur ir problēma? Draudzes ir. Pasākumi ir. Bībele visiem viena.’’ Bet.. kā ir ar dzīvi saskaņā ar ticību patēriņa sabiedrībā, laikā, kad daudzi amata pienākumi, sabiedriskās norises ir pretrunā ar Svētajiem Rakstiem? Bet... kā ir faktiski ar mūsu dziļāko Labās Vēsts izpratni un kopienas saitēm? Daļa no tiem, kuri tic, ka ir kristieši, domā, ka glābšana mūžībā nāk no uzskatiem, pārliecības par Jēzus nopelnu pie krusta Golgātā, citi ir mainījušies būtībā un nes atbilstošus Mīlestības augļus.

Ticība kā fenomens ir neatkarīga no tā, kam tic. Kāpēc tā atslābst vai ir stipra?

Igo Midrijānis