Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

Dieva dārzs.

Šodienas Izraēlā Bībeles laika skatus neatrast. Precīzāk- gandrīz... Moderna valsts: pilsētas, ceļi, jaunākās apūdeņošanas sistēmas uz laukiem...

Ir tālais 1998. gads. Dzīvoju un mācos Izraēlā. Pirms brauciena uz turieni tā biju cerējis un vēlējies skatīt šo valsti tādu, kādu to redzēja Jēzus acis. Bet diemžēl- bija izveidojies cits Svētās Zemes tēls. Vilšanās. Bet tad uzzināju par kādu brīnumainu vietu, kur lielā platībā atjaunotas Bībeles laika ainavas, kur savākti atpakaļ jau no šī reģiona pašreiz izzudušie Bībeles laika savvaļas augi, zvēriņi un biotopi (augu/dzīvnieku saimes, kas mēdz dzīvot vienkopus), atjaunoti arhaiskie tīrumi, dārzu terases nogāzēs, vīnogulāji, olīvu audzes un to pārstrādes iekārtas, kur var apskatīt tālaika darbarīkus un ēkas (drupas). Es tā gribēju sasniegt šo vietu, kur piens un medus tek- Dieva dārzu, kā es priekš sevis to nosaucu! Savā ierobežotajā brīvajā laikā devos meklēt šo Bībeles parku. Ar velosipēdu. Jo ar sabiedrisko transportu tur nepiekļūt. Precīzu norāžu, kartē iezīmētas vietas man tolaik nebija. Neatradu. Diemžēl. Bet ne mans, bet Dieva prāts lai notiek Jau toreiz dzima nojausma- es atgriezīšos Svētajā Zemē. Lai kādreiz atrastu šo savu Dieva dārzu.   

Smieklīgi un stulbi, ka pat arī mūsdienu informācijas laikā pirms šī ceļojuma Bībeles parka vietu gandrīz neatradu. Lai gan tas 1994.gadā ieguvis Izraēlas augstāko balvu par īpašu ieguldījumu sabiedrības un valsts attīstībā, vispilnīgākajā ceļvedī ,,Lonely Planet’’ šāds objekts nav minēts. Arī manās kādās desmit Izraēlas kartēs nav. Zem nosaukuma ,,Bībeles parks’’ arī internetā nav. Tikai, kad uzzināju oficiālo nosaukumu Neot Kedumim, arī internetā par to viss tapa skaidrs.

Ir 2008.gada 17.aprīļa agrs rīts. Ben Guriona lidosta pie Telavivas. Abi ar vecāko dēlu Gati esam izpakojuši un salikuši divriteņus. Mana velosipēda pakaļējam ritenim lidostu krāvēji sarūpējuši pamatīgu sānbukti. Pat par ,,astoņnieku’’ to nenosauksi. Izstumjamies uz ceļa. Nevaru pabraukt!!! ,,Ātrumi’’ lec pāri. Izmisums! Beidzot uzčabinu kombināciju: priekšā otrais zobrats, aizmugurē- piektais. Pa līdzenu vietu brakšķēdams var pabraukt, bet pie slīpuma ,,kāpj uz zobiem’’. Ko es iesākšu 21 dienu Izraēlā ar šādu velo? Briesmīgas bažas! Sirds dauzās apjukumā. Saprātīgs cilvēks pastumtu tos dažus simtus metrus atpakaļ līdz dzelzceļa stacijai lidostā, celtu divriteni iekšā vilcienā un dotos uz Telavivu meklēt remontdarbnīcu. Tā darītu loģiski domājošais. Bet mans Dieva dārzs!? Es paļaujos uz to Kungu! Neot Kedumim atrodas kādus 15-20km no lidostas Telavivai pretējā Jeruzalemes virzienā. Vai atkal to neredzēšu? Maršrutu neizmainīt un atgriezties tur pēc tam nav iespējams. Nākošajā dienā sākas sabats un tad ilgie Pashas (Lieldienu) svētki, kad sabiedriskais transports nekursē. Bet mums ar vilcienu rīt jātiek līdz tālajai Haifai- velobrauciena sākumpunktam, kur gaida rezervētais hostelis. Bet ceļojuma noslēgumā arī Jeruzalemei atvēlētās 2 dienas nevar saīsināt.

 Tagad vai nekad! Sakožu zobus. Izslēdzu saprātu. Minu. Uz savu Dieva dārzu. Arī pārbaudījumi ir svētība. Un Visaugstākais pasargās un aizvedīs ceļinieku, kas uz viņu paļaujas līdz galam.

Neatrodu autoceļu juceklī pie lidostas ,,mazo celiņu’’, ko kartē biju izvēlējies. Braucam pa Izraēlas autostrādi Nr.1 Telaviva- Jeruzaleme. Policija mūs noķer tikai tad, kad tikko no tās esam nogriezušies. Tikko policists izkāpis no mašīnas un dziļi ievilcis plaušās gaisu, lai sāktu mūs sodīt, tā ar laimīgu sejas izteiksmi pirmais uzsāku sarunu: cik brīnišķa mums viesiem no tālās Latvijas šķiet ziedošā Izraēla, un cik laipni, ka policists piestājis, jo nevarējām atrast kartē mazo celiņu, un ka viņš vismaz mums kā savas valsts pārstāvis varēs palīdzēt atrast turpmāko pareizo ceļu; un tūlīt ,,lieku viņu pie darba’’, izklājot priekšā karti. Pēc īsa apjukuma policists pārslēdzas uz manu scenāriju no konfrontācijas uz sadarbību.

Pēc internetā izdrukātās detalizētās šīs apkārtnes kartes no krustojuma, kur stāvam līdz Neot Kedumim vairs nieka 3km. Kad šķiet, ka esam tos jau nominuši, prasu ceļmalas  tirgotājam, kur tad šis it kā visā Izraēlā slavenais apskates objekts atrodas. Viņš rāda kādus 5km un priekšu. To pašu saka netālu sastaptie velotūristi, kas vizinās pa blakus esošo dabas parku. Braucam tālāk. Norāžu daudz. Bet ne uz mums vajadzīgo objektu Pēc vairāk kā 5km tiešām uzraksts ,,Neot Kedumim’’. Bet nevis pa kreisi, kā zīmēts kartē, bet uz otru pusi. Gribi tici, gribi nē. Kad esam noripojuši kādu 1km pa kalnu lejup, norāde parāda, ka tur ir vieta, kur apgriezt auto braukšanai pretējā virzienā kalnup, jo no galvenā ceļa nevarēja nogriezties. Kad esam uzstūmušies atpakaļ, norāde ,,Neot Kedumim’’ ved pa 4 joslu ceļu mūs atpakaļ no kurienes esam atbraukuši. Prasām atkal ceļmalas tirgotājam. Lai tik griežot iekšā pirmajā celiņā. Tā arī darām. Bet drīz jau braucam pa tīrumā iebrauktām pēdām uz attāli saskatāmo grants ceļu. Lauki, meži, ziedoši krūmi, dziedoši putni, ebrejs, kas lūdzas pussagruvušas sinagogas drupās. Tiešām bibliskas ainavas. Bet saprotam, ka mistisko Bībeles parku mums neatrast. Tikko tā nodomāju, to ieraugu Aiz žoga. Piebraucam pie aizslēgtiem vārtiem. Nekādas informācijas, kad un kā tur iekļūt. Kad dodamies smagu sirdi pa asfaltu atpakaļ Telavivas virzienā, ieraugu... ,norādi ,,uz Neot Kedumim’’ galveno ieeju. Tas ir kādus 500m no vietas, kur pirmoreiz prasījām ceļu un kur mūs pasūtīja 5km uz priekšu  Lieki piebilst, ka braucot no Telavivas ieejai pretī nekādu norāžu uz ,,gada ceļojuma galamērķi’’ nebija. Bet... paldies Dievam. Pateicoties šiem klejojumiem, redzējām tādus brīnišķus skatus... Jo grūtāk sasniedzams auglis, jo tas gardāks.

No oficiālā bukleta. Neot Kedumim oficiāli saucas Bībeles ainavu rezervāts. Lai atjaunotu seno fizisko dabas vidi visās tā detaļās šajos 625 akros (aptuveni 250ha) uz kailajām nogāzēm uzvestas tūkstošiem tonnu augsnes, izveidots reljefs, apūdeņošana, senās tehnoloģiskās iekārtas un būves, iekārtoti celiņi un vietas svētbrīžiem. Atjaunots gan jūdu, gan kristiešu Svēto Rakstu kultūras un dabas mantojums. Tiek organizēta īpaša šo reliģiju svētku svinēšana tās sākotnējā vidē. Neot Kedumim apsaimnieko Izraēlas nevalstiska organizācija, bet uztur ASV Ņujorkas štata bezpeļņas fonds ,,Neot Kedumim amerikāņu draugi’’. ,,Neot’’ var tulkot gan kā ,,ganības’’, gan kā ,,brīnišķīga vieta’’. ,,Kedumim’’ ebreju valodā ivritā nozīmē gan ,,sens’’, gan latviski neesošu vārdu- ,,nākotnes izaugsmi no pagātnes saknēm’’.

Esam Bībeles parkā. Izraēlā nekādas mantas nekur nedrīkstot atstāt. Ar bažām prasu, ko darīt. Drīkstam stumties pa Neot Kedumim marķētajām takām augšup lejup ar visu kravu. Sākam virzīties pa manu jau mājās izvēlēto celiņu. Līdz ar biļeti iedotajā kartē- bukletā (pieejama arī krieviski) apraksts par to, ko redzam katrā apskates objektā, un kas, jo būtiski, kurās Bībeles vietās un precīzi kas par to teikts. Pie katras vietas ir arī plāksnīte ar aprakstu ivrītā un angliski.

Apskate sākas no augsta skatpunkta. Fragments no izliktās informācijas šajā vietā autora tulkojumā: ,,Ainavu, kas ir jums visapkārt, Jēzus pazina un mīlēja. Viņš lietoja to savās līdzībās. Viņš svinēja tajā redzamās lauksaimniecības darbu svētkus. Turpmākajā ceļā jūs tuvāk iepazīsieties ar Jēzum pierasto apkārtējo vidi, bet- jo īpaši ar trīs galvenajām lauksaimniecības kultūrām: labību, vīnogām/vīnu, un olīvām/eļļu.’’

Fragments no 5. Mozus grāmatas 11:11: ,, Bet tā zeme, uz kuru tu dodies, lai to iegūtu īpašumā, tā ir zeme ar kalniem un ielejām, , kas tiek slacīta ar debess lietus ūdeni.’’ Ūdens cisterna pazemē. Tukša. Varam tajā iekāpt pa trepīti. Ja tādās senāk neuzkrātu pavasaros nokrišņu ūdeņus, nevarētu izdzīvot. Lasām: ,,Ūdens cisternā uzkrātos ūdeņus lietoja dzeršanai, mājsaimniecībai, nelielu dārzu laistīšanai, bet labība, vīnogulāji, olīvkoki bija pilnīgi atkarīgi no ziemas lietus perioda’’.  Ūdens resursu pieejamība un pietiekamība senajā un arī tagadējā Izraēlā ir viena no galvenajām izdzīvošanas rūpēm. Plāksnītē šajā punktā pievienots citāts no 5.Mozus grāmatas 11.nodaļas 10-11.pantiem, kas vēsta, ka (autora saīsinājums) Dievs jau pirms ienākšanas Apsolītajā Zemē ebrejus informējis, ka tur ūdensapgāde galvenokārt būs no uzkrāta lietusūdens, nevis no apūdeņošanas sistēmas no upes (Nīla) vai akām oāzēs, kā tas bijis Ēģiptē. Jeramijas 2:13 uzsvērts, ka praktiskajā dzīvē neievērojot Dieva norādes ir arī garīgs pārkāpums: ,,Jo mana tauta ir atļāvusies divkāršu grēku,: tie atstājuši Mani, dzīvā ūdens avotu, un izrakuši sev akas, kas nepatur sevī ūdeni.’’. Manuprāt, tas ir ļoti ļoti aktuāli arī mūsdienu kristiešiem, kas neredz sasaisti starp savu praktisko dzīvi- dzīvesdarbību: dzīvesveidu, patēriņa un ražošanas modeli, attiecībām ar līdzcilvēkiem un garīgumu- attiecībām ar Dievu.

 Dažādas olīvu eļļas spiedes. Olīvu eļļa bija viena no galvenajām pārtikas sastāvdaļām, to lietoja apgaismojumam eļļas lampās, medicīnā, tai bija īpaša nozīme jūdu reliģiskajās norisēs: priesteru, ķēniņu svaidīšana ar eļļu, tās kvēpināšana menorās (specifiski ebreju vairākžuburu gaismekļi) Templī. Lasām, kā eļļas spiedes darbojušās, kādā kontekstā par tām teikts Bībeles līdzībās. Piemēram par jaunavām, kas gaidīja Debesu līgavaini ar lampām bez eļļas Mateja evaņģēlija 25 nodaļā 1-13.pantam’’. Lūkas 10: 34 teikts, ka labais samarietis lēja sasistā vātīs eļļu un vīnu, lai tās dziedinātu.

Vīna spiedes. Vīnam tolaiku kultūrā bija pavisam cita nozīme nekā alkoholam patreiz Latvijā. Tam ir pārtikas, medicīniska un reliģiska nozīme, bet apreibināšanās nebūt nav galvenais. Lasām, ka kāzās Kānā ūdens pārvēršanas par vīnu minētajā brīnumā pieminētais ,,labais vīns’’ ir ar savādāku tehnoloģiju iegūtais- pats pirmais, kas iztek no sakrauto vīnogu pašsvara. Katrā ēdienreizē, reliģiskajā ceremonijā Jēzus svētīja arī vīnu, ne tikai maizi. Savas asinis, kas nes šķīstīšanu (attīrīšanos no agrākajām grēcīgajām vēlmēm un to sekām), Viņš salīdzināja ar šo ,,grēcīgo’’ dzērienu, bet par Sevi saka : ,, Es esmu īstais vīna koks, un mans Tēvs ir dārza kopējs’’. Pāvils 1.vēstulēTimotejam 5:23 raksta: ,,Nedzer vairs ūdeni vien, bet lieto mazliet vīna tava kuņģa un tavas biežās neveselības dēļ’’. Manuprāt, dažās kristiešu konfesijās ieviestais aizliegums lietot vīnu ir nebiblisks. Pats jau daudzus gadus esmu atturībnieks, bet tam ir cits iemesls. Nedomāju, ka vīns pats par sevi ir slikts, bet tā lietošanas prakse pie mums. Tādēļ jau labāk... Bet ja pārceļas dzīvot uz Gruziju vai Izraēlu, tad ieradumus var mainīt.

Piedarbs (kuļamklons) bija seno zemnieku darba centrālā vieta Apsolītajā Zemē 6 mēnešus gadā. Šeit bija tas grūtais darbs, kur vistiešāk apliecinājās Mozus 1.grāmatā 3:19 Ādamam pie izdzīšanas no paradīzes teiktais ,,Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst’’. Bībelē piedarbs, labība, tās novākšana minēti daudzviet gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Arī baltu tautasdziesmās piedarbs ir sūra darba un kunga kalpības simbols. Tā ir vieta, kur kviešus atdalīja no salmiem, pelavām. Un kā lai neatceras Jēzus līdzību par cilvēku kā graudu atdalīšanu no pelavām pie izvērtēšanas. Ne jau vārdi apliecina cilvēka vai draudzes, konfesijas piederību Dieva Bērniem, bet ticības augļi, Mīlestība.

Turpat blakus aug Ēģiptes vīģeskoks. Atceraties, ar kā lapām kautrīgi aizklājās Ādams un Ieva pēc aizliegtā augļa ēšanas paradīzē?  Bet paradoksāli, kā vīģes koks senajā kultūrā no Babilonijas līdz Ēģiptei nozīmēja glābšanu, pestīšanu. Vai nejauši, ka visu nicinātais virsmuitnieks Caķejs (Lūka evaņģēlijs 19:4) uzkāpa tieši glābšanas- atjaunotnes un svētības atgūšanas kokā, lai redzētu Jēzu nākam no Jērikas? Bībelē neviena detaļa nav nejauša- jo nebija vienkārši teikts ,,uzkāpa kokā’’. Vai arī ikvienam nav vispirms jāizvēlas pakāpties glābšanas kokā, lai redzētu Jēzu mums tuvojamies, jāizdara kāda pirmā izvēle? Un tad Viņš nāk mūsu Namā. Un, ja vīģe ir pestīšanas simbols, tad pavisam savādāk kā brīdinājums skan Jēzus pavēle nokalst vīģes kokam, kas nenes augļus- teorētiski apliecinātai ticībai, kas nav mainījusi cilvēka būtību.

Rituālā mazgāšanās vieta Bībeles parkā izskatās kā neliela ala, kā grots, kas slīpi iet pazemē. Dievs savai izredzētajai tautai deva kā bauslību daudzas sanitārās prasības, kas tai deva priekšrocības pār tautām, kas to neievēroja. Mazgāšanās bija viena no svarīgākajām. Taču ikvienam jūdam vairākkārt mūžā bija jāveic arī rituālā iegremdēšanā kā garīgās attīrīšanās un pārdomu akts. Tas bija jāveic dzīvajā ūdenī- lietus vai avota ūdenī. . No jūdu tradīcijas Jēzus sevis salīdzinājums ar dzīvo ūdeni. No šejienes nāk kristības ar ūdeni rituāls. Mūsdienu zinātne izpētījusi daudzas dzīvā ūdens priekšrocības- sākot ar medicīniskām un beidzot ar informāciju, enerģijas ietekmējošām.

Libānas ciedrs ir Jeruzalemes tempļa celtniecības materiāls. Jūdi to lietoja attīrīšanās ceremonijās (Psalms 51:9). Man Libānas ciedru mežu izciršana šajā reģionā asociējas ar neilgtspējīgas attīstības un ekoloģiskās katastrofas piemēru, kas dzīvei ļoti labvēlīgu vidi pārvērta tuksnesī.

Neot Kedimum starp daudzajiem olīvkokiem kāds ir īpašs, varbūt pat vairāk kā 2 tūkstošus gadu vecs, pārstādīts no Nācaretes... Tik senas ir saknes, ne stumbrs. Ivritā olīvkoka atvase saucas NeZeR. Jēzus ir no NaZaReth pilsētas. Kristiešus sauc NoZRi. Autora tulkojums angļu Bībeles versijā Jesajas 11:1: ,,Masts (karoga) izaugs no Jesses nama un olīvkoka atvase (nezer) uzziedēs no tā saknēm’’, kas ir pravietojums par Jēzus nākšanu, ko piemin Mateja 2:23, kāpēc Jāzeps apmetās Nācaretē.  

Dūjas (savvaļas baloži) mums lidinājās pāri un apkārt, dūdoja, kamēr ar dēlu staigājām pa Dieva dārza nogāzēm. Tie ir Svētā Gara simbols. Jāņa 1:32: ,,Un Jānis [Kristītājs] liecināja, sacīdams: ,,Es redzēju Garu nonākam kā balodi no debesīm un paliekam uz Viņa [Jēzus].’’’’

 Turpinām virzīties pa marķētajām takām. Redzam, kā bija iekārtota senā ēka: kā cepa maizi, kā varēja ,,noņemt jumtu’’ utt. Skrien varāniņi. Ganās ēzelītis, kazas, aitas. Pār mūsu taku pārslīd kādu metru gara čūska. Pēc tā, ka tik garus gadus bijusi vēlme te pabūt, šīrīta meklējumiem, pārdzīvojumiem, beidzot izjūtu laimes mirkli.    

Daudziem, šķiet, Bībelē teiktais ir kaut kas tāds tikai garīgs, bet detaļas no praktiskās dzīves- mums it kā teorētiski apjaušamas. Bet faktiski tās paliek nesaprotamas, jo, kamēr tu tās neredzi darbībā, neaptausti, neizproti to nozīmi Svētās Zemes klimatā, senajā dabas un kultūrvidē, savstarpējā ekonomiskajā sasaistē... Jēzus runāja līdzībās. Cik daudzkārt esmu pārliecinājies, ka pat visnozīmīgākās no tām, mēģinot izprast no agrāko un arī 21.gadsimta latviešu kristieša skatpunkta, ir labākajā gadījumā nepilnīgi, bet citā, manuprāt, pilnīgi citādi skaidrojamas, domātas. Tādēļ Bībeles laika praktiskās dzīves sapratne nav nenozīmīgi sīkumi, Bībeles piedevas. Man Izraēlas studijas, arī šis Bībeles parks ir ļoti būtisks, lai nesagrozīti uztvertu tās vēsts būtību, kas Bībelē attiecas uz mani. Šī būtība nav dažas, atvainojiet, cilvēku interpretētas un ,,nodrāztas’’ frāzes. Tā ir individuāla Dieva saruna ar katru personīgi. Neot Kedumim man deva ļoti nozīmīgu trūkstošu izpratnes un izjūtas daļu Bībeles uztverē.

Nesaprotu, kāpēc daudzas svētceļnieku grupas netiek vestas uz šo Bībeles parku. Ar to būtu jāsāk. Viņi taču brauc meklēt Jēzus laiku Svēto Zemi! Ne mūsdienu pasauli! Ar šo vietu būtu jāsāk Izraēlas apmeklējums. Jo vairāk tāpēc, ka tā gandrīz ir blakus lidostai.

Maksa par mana Dieva dārza apmeklējumu ir augsta. Un ne tikai ar satraukumiem un meklējumiem rīta pusē. Pirms izbraukšanas no tā pakaļējā kamera nolaiž gaisu. Salīmēju. Pabraucam kādus kilometrus Telavivas virzienā- atkal mīkstais. Atrodu, nolaužu riepu caurdūrušo ērkšķi. Uzlieku jaunu kameru. Sāku stumt. Jau mīksts. Nomainu trešoreiz. Labu gabalu pirms Telavivas atkal lēnām ritenis sāk laist gaisu. Uzpumpēju, kādu laiku var braukt. Tas atkārtojas neskaitāmas reizes līdz kļūst bezjēdzīgi. Daudzas stundas tumsā stumjam velosipēdus pa bezgalgarās Telavivas ielām. Hostelī rezervācija darbojas līdz 18.00. Ierodamies tur pirms pusnakts. Tomēr vieta mums tur vēl ir.

Pirmā Dieva svētību pilnā diena beigusies. Dieva dārzā aug arī ērkšķi.

 

Igo Midrijānis