Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

 

Jērika.

Siena.

Jeruzalemē dzīvojam pie Jērikas ceļa. Nopriecājos, cik vienkārši aizbraukt. Ripojam. Pēkšņi priekšā siena. Kādus 6-7m augsta. No dzelzsbetona. Nekādas norādes. Blakus benzīntanks. Ieeju prasīt. Man saka- jābrauc uz augšu. Tāli. Sarunu biedrs palestīnietis dzīvojot 5min gājiena attālumā, bet tagad uz darbu jābrauc padsmitiem kilometru. Tā nu uz savas ādas dabūjam izjust, ko nozīmē Siena starp palestīniešiem un izraēļiem.

Augšā krustojums. Prasu arābam ceļu. ,,Seko man’’. Tā nu traucamies lejā auto ātrumā. Beidzot. Nu tik pa autostrādi uz leju. Gatis man pa priekšu tā ieskrējies, ka neredz norādes, ka taisni uz Jēriku jānogriežas no trešās rindas. Aizlido lejā. Apstājos. Gaidu. Piebrauc vienīgā velotūristu grupa, ko Izraēlā esmu redzējis. No Romas velokluba. Noskaidroju, ka viņi grasās doties uz Jēriku pa lielo ceļu. Nevis pa taisno. Mazs gleznains celiņš ved gar Izraēlā skaistāko Džordža klosteri. Romieši man notic. Un tā nu mūsu ceļi šai dienā savijas.

Bibliskais tuksnesis.

Wildness. Bībelē šīs vietas, kur Jēzus 40 dienas klejoja, nosauktas par tuksnesi. Te ir skarbāk nekā parastā tuksnesī. Nav augu. Tikai klaji pauguri. Gatis aizrāvies ar beduīnu apmetņu iespiešanu fotoaparātā. Apspiesti tiek arī kamieļi un citi ikdienišķi mājlopi. Mūsu šaurā asfalta lenta izvijas starp kailajiem, bet gleznaini veidotajiem pakalniem un paver tālumā aizvien grandiozākus skatus gan uz šo pauguraini, gan Nāves jūras ieleju.

Džordža klosteris.

Pēkšņi esam pie varena sausa kanjona. Dziļi lejā klintī iebūvētas celtnes. Nu gluži kā nesen Himalajos skatītie budistu klosteri. Grieķu pareizticīgo Džordža klosteris. Ticības dažādas- iedomātais ceļš pie Dieva caur klintij pielipinātām cellēm- līdzīgs. Kāpjam lejā. Aiz katra līkuma šis arhitektūras brīnums kopā ar kādu agrāk nepamanītu dabas vai roku veidotu elementu: klinti, mākslīgu ūdens teci, tiltu, dažām palmām, kāpnēm, grotu atklāj savādāku skarbo daili, veido citu rakursu. Atliek tik bildēt. Šī nokāpšana iespaidos daudzkārt pārāka nekā klostera iekšiene- tieku tikai pie tipiskas baznīcas un Svētā Džordža pīšļu apskates. Plus cienā ar aukstu sulu. Iekšā tieku bez Gata, kuram tērps beidzas virs potītēm, un tikai tāpēc, ka esmu kļuvis romiešu grupas sastāvdaļa un kājās man ir garas, pieklājīgas, netīras bikses.

Jērikai- 10 000gadu.

Daži desmiti metru pa taku un 5km neceļš līdz Jērikai. Gaidu Palestīnas pašpārvaldes robežu. Nav. Noripojam gandrīz līdz centram. Nobažījušies no sava ,,nelegāli robežu šķērsojošo statusu’’, no vietējiem, ar ko esam baidīti, naski minam cauri pilsētai uz drupām. Nevar taču palaist garām iespēju apskatīt paliekas no visvecākās pasaulē nepārtraukti pastāvošās pilsētas vēsturiskās daļas! Izreklamēts- Jērikai 10 000 gadu! Tas nekas, ka zinātnieki dod kādus nieka 500 mazāk, ka neliels pārtraukums pa vidu bijis tajā apdzīvotībā. Tas taču sīkums. Tāpat tas, ka Turcijā esot vēl viena pasaules vecākā pilsēta- arī 10 000 gadu sena. Ja padomā... Mūsu sirmā Rīga... 800 gadu. Te- tūkstotis, otrs tūkstotis... Katrā pa simts gadiem, katrā simtniekā 4 paaudzes. Un tā 100 simtnieki, desmit tūkstošnieki. Kad tapa pirmie Vecās Derības teksti, šī pilsēta jau bija nodzīvojusi pusi mūža, rēķinot no mūsdienām. Te ebreji, tikko netālu pār tolaik vareno Jordānas upi pārnākuši, kur ūdeņi tiem pašķīrušies, kā Bībelē teikts, maršējuši ar savu Derība Šķirstu apkārt, kamēr Jērikas mūri sabrukuši. Gids gan tādu vietu nerāda. Te netālu Jānis Kristītājs Jordānā ar ūdeni kristīja. Skatos uz šo arheologu atrakto drupu akmeņiem. Pirmā vieta, kur cilvēki nomainīja nomadu dzīvi pret pastāvīgu apmetni.  Pasaulē vecākais atraktais sargtornis. Pētu tā ķieģeļus. Cik sensensenpaaudžu rokas tos veidojuši! Katrā atsegtajā senpilsētas stūrī savs laikmets. Daži pavisam ,,jauni’’- 2-3 tūkstoši gadu veci. Lūk, tā ir ilgtspējība! Bet mirklis pret mūžību!

Netālu Jēzus Kārdinājuma kalns. Tajā klosteris. Uz to ved trosu vagoniņi. Jau pavēla pēcpusdiena. Atsakāmies no kārdinājuma tur uzbraukt. Tikko, braucot no Jeruzalemes puses, jau redzējām Jēriku no putna lidojuma.

Skaistā un draudzīgā Jērika.

Jērika ir skaista. Īpaši no augšas. Lielākā pilsētas daļa- mazstāvu mājas, kas slīkst zaļos dārzos, virs kuriem paceļas dateļpalmu silueti. Bet centrs- ielas plašas, ēka pie ēkas kā jebkurā arābu pilsētā, taču sevišķi kalorīts rajons ir netālo no lielā krustojuma. Tajā noris intensīva tirdzniecība, izvietotas visu acīm atvērtas darbnīcas. Tūristu autobusi tur neieklīst. Iebaidītie ceļotāji, pat ja tie devušies uz Jēriku ,,uz savu roku’’, to apskata pa mikroautobusa logu. Neviens neklejo. Kā mēs. Nonākam pat nomalē. Jo vajag internetu. Pārsteidz draudzīgā attieksme- visi smaida, māj un sauc ,,halo’’. Gan veci, gan jauni. Pat pusaudži, kas Jeruzalemē un citur mēdza būt agresīvi: ielenca, centās izspiest naudu, rāva veloinventāru, apsaukāja, meta ar akmeņiem. Te no tā ne vēsts. Paripina līdzi. Parāda skolu. Parunājas par dzīvi.

Pāri robežām paceltu galvu...

Braucam pa lielo šoseju garām automašīnu rindai uz robežkontroli. Palestīniešu robežsargi jau pa gabalu draudzīgi met ar roku, lai tikai braucam. Pie Izraēlas robežas redzam, kā krata automašīnu bagāžas saturu. Piebremzēju pie kontrolētājiem. Saucu: ,,Latvija!’’ Viņi pamet skatienu uz mums un pasmaida. Braucu tālāk. Ne dokumenti, ne bagāža nav tikusi pārbaudīta. Un tomēr... Te, kur robežas tiek bieži slēgtas, kaut kādi ceļi bloķēti, priecājamies, ka esam atpakaļ ,,lielajā zemē’’- Izraēlā. Mūs vēl šodien gaida jauni iespaidi. Tūlīt mūs virs ūdens turēs Nāves jūras šķīdums.

Igo Midrijānis