Nepazīstamā Izraēla.

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

400m zem jūras līmeņa.

Nāves jūra.

Zem ūdens jau nebraucām. Nāves jūras, precīzāk, Sāls ezera ieleja atrodas ap 400m zem jūras (pasaules okeāna) līmeņa. Zemākā sauszemes vieta uz planētas. Pašā ezera ziemeļu galā pusotru stundu ļaujamies tajā esošā šķidruma iedarbībai. To nedrīkst laist brūcēs, mutē un acīs. Nedrīkst bāzt galvu zem ūdens (ienirt nav iespējams). Jo šķīdums satur ne tikai vārāmo sāli, bet raibu ķīmisko buķeti. Vēl ilgi dziedējām tajā iekaisušos Gata nobrāzumus. Es smērēju un līmēju, viņš braši turējās un sauca ,,Sāp!’’.

Ūdens pieļauj 3 pozas. Populārākā- ,,avīzes lasīšana’’. Cilvēks atrodas uz muguras, rokas, kājas, galva pacelti virs ūdens, var paņemt avīzi un gulēt kā uz dīvāna. Uz vēdera- arī ekstremitātes un galva virspusē. Vēl vari mēģināt noturēties vertikāli kā pludiņš, iegrimstot līdz apmēram krūšu galiņiem. Pāri var atļauties vēl vienu pozu. Meitenes, kuras parasti ir mazsvarīgas, var vizināties puišiem uz muguras kā vardes dīķī. Viņas savu izredzēto nevar nogremdēt.

 Ne tikai es, bet arī citi nosmērējas melni ar Nāves jūras dūņām. Ļoti dziednieciski. Tāpat kā ūdens. Kā saule, kā dabiskā radiācija, kā lielāks atmosfēras spiediens, kā sausais gaiss. Tas viss kopā veido unikālu faktoru kopumu, kura dēļ visa piekraste nosēta ar dziednīcām, kūrortiem. Plus milzu ķīmiskais kombināts. Šīs jūras ūdens ir Izraēlas vienīgais ,,izraktenis’’.

  Zivis un kuģi  (vairs) Nāves jūrā nepeld. Dienvidu galā, kur ir vēl sāļāks, pie krasta, dažādiem priekšmetiem kristalizējušies balti sāls gabali. Vietām tie peld kā ledus. Nāves jūra mirst. Tā vietām atkāpusies pat vairākus simts metrus no nesenās krasta līnijas, ko katrs ar aci var redzēt. Cilvēks Jordānai vairs neļauj nest savus ūdeņus uz Nāves jūru. Ir dažādas tās glābšanas ieceres. Pat pārpumpēt Vidusjūras ūdeni. Bet pagaidām- Nāves jūra mirst.      

Kad iepriekšējo reizi apmeklēju Nāves jūru, tur ārpusē bija cepešpanna, ūdenī- pārsilts. Tagad ir par mēnesi agrāks, ūdens vēss, vēlās pēcpusdienas gaiss tāpat. Mājās, plānojot maršrutu, šausminājos, kā mana sirds izturēs velobraucienu šī posma neciešamajā karstumā. Ir pieņemts lēmums braukt pa vakara vēsumu un nakti. Sešos pēcpusdienā, noskalojušies dušā, dodamies ceļā. Reti kurš tūrists veic šo posmu tik vēlu, kad vakara saules staros brīnišķās krāsās izgaismojas Nāves jūras pretējā krastā esošā kalnu grēda, bet mums labajā pusē arvien tumšāka kļūst dižena akmens siena. Nav plata tā josla starp to un jūru. Te vijas ceļš. Mums veicas. Lieti nav bijuši. Pēc tiem ceļu slēdz, jo tas pārplūst ar varenām straumēm, kas pa pazemi nokļūst šeit no visas grēdas.

Nakts velobrauciens.

Vakars satumst. Krāsu toņi mainās. Cik mēs esam izredzēti par to jūsmot! Iedegas ezera pretējā krastā- Jordānijas pusē pirmās uguntiņas. Tur daudz apdzīvotu vietu. Virs galvas zvaigznes. Bet jau nesaskatāmā netālā klints siena vairs tikai apjaušama kā melns draudīgs cunami vilnis. Kādā augstākā punktā ēdam vakariņas. Un priecājamies par panorāmu, neparasto situāciju. Taču drīz pievar nogurums. Sākas pacēlumi kalnos. Man gan ir spoža priekšējā halogēna lampa, gan sarkanais aizmugurējais uguns, bet Gatim- tikai mirgojošais pie somas. Viņam stāvie nobraucieni ,,uz aklo’’, ja vēl apžilbina auto, ļoti nepatīkami. Bīstami. Un nevaram sagaidīt, kad tiksim pie miera.

Ein Gedi.

Beidzot Ein Gedi ugunis. Kur kempings? Nevaram ieraudzīt. Toties pamanu netālu dateļpalmu birzi, kur ērti iebraukt. Telti neceļam. Izritinām guļammaisus. Tieši virs galvas vējš šūpo palmu zarus. Tie lokās kā dejotāji. Virs galvas- spilgtas dienvidu zvaigznes. Cik brīnumaini! Cik neparasti! Cenšos neaizmigt, lai ilgāk baudītu šo romantiku. Tā nu braucienā viss mijas: grūtības, bailes, sajūsma.

Nākošā rītā jau mantas somās ar pirmo rīta blāzmu. Tūlīt klāt arī strādnieki. Zāģē palmu zarus. ,,Žirafes’’ grozā pie lapotnes sēdošais pats sevi gan stūrē uz priekšu no palmas uz palmu, gan cilā augšā lejā. Piebraucam pie slavenā Ein Gedi dabas parka. Slēgts. Vēl divas stundas. Gaidīt nav laika. Bet saņemam necerētu gandarījumu: kalnu kazas ar lielajiem ragiem, kas veido dabas parku simbolu, nokāpušas no kalniem, kamēr cilvēku nav, pārbaudīt atkritumu urnas. Tā nu arī mums tiek pa kādam ragainim. Fotoaparātā.

Masada.

Rīta dzidrumā divas stundas minam līdz leģendārajai Masadai. Urā! No braukšanas ar velo pa cepešpannu esmu izvairījies.

Uz Masadas virsotni iepriekšējo reizi uzbraucu pa troses ceļu. Šoreiz ar Gati kāpām kājām pa tā saucamo Čūskas taku. Vai tiešām ar savām ceļgalu locītavām un sirdi to varu atļauties? Trakais! Nē, man jāuzkāpj kājām! Godinot piemiņu. Aiz pietātes pret šo svēto vietu. Tā nolēmu jau pagājušoreiz- pirms 10. gadiem.

Lēni. Soli aiz soļa. Ieklausoties sevī. Atskatoties uz paveikto. Esmu augšā! Es to izdarīju!

Šeit atrodas Hēroda cietoksnis, kas uzbūvēts uz no pārējiem kalniem atdalītas vertikālas klints ar lēzenu virsmu. Masada- ebreju patriotisma simbols. Pēc neveiksmīgās sacelšanās pret romiešiem 66.gadā vairāk kā 1000 cilvēku- zeloti (bruņoti kaujinieki) ar ģimenēm patvērās cietoksnī. Gan ūdens, gan pārtikas krājumus viņiem bija ,,nodrošinājis’’ Hērods. Romieši ielenca, bet nespēja ieņemt cietoksni. Vairāku gadu garumā tika uzbūvēts uzbērums. Tālāk no gida stāstītā: ,,Iepriekšējā vakarā pirms iebrukuma romieši nometnē skaļi pārrunāja, kā viņi nākošajā dienā stāvēs rindā, lai izvarotu sievietes un meitenes, kā sitīs ar galvām, turot aiz kājām, bērnus pret klinti, kā dzīviem veciem cilvēkiem vilks nost ādu un uzšķērdīs vēderus, izvirpinot zarnas... Akustika Masadā ļoti laba. Ebreji to visu dzirdēja. Vīrieši sapulcējās sinagogā uz sapulci. ,,Ja Dievs nav ar mums mūsu netaisni izlieto asiņu dēļ (zelotu fanātiķi bija nogalinājuši arī daudz jūdu mēreno, kas negribēja stāties kaujiniekos), tad mums vīriem nav vērts cīnīties. Mums jāaiztaupa vismaz savu ģimeņu ciešanas; katram mājās jāliek sievai, bērniem un vecākiem nogulties uz grīdas, jāizskaidro vēlme pasargāt no ciešanām un jāpārgriež viņiem visiem rīkle,’’ tika nolemts. Tā arī izdarījuši. Iedomājieties, kādas lūgšanas, kliegšana, sirdsdēsti bija ik mājā tajā naktī. Pēc paveiktā vīri sapulcējās atkal sinagogā. Izlozēja desmit, kuriem bija jānogalina pārējie. Tad vienu, kas nogalināja deviņus. Beidzot viņš pats izdarīja pašnāvību. Tomēr ne visi aizgāja bojā. Divas sievietes ar bērniem noslēpās ūdens cisternā. Viņu liecības pierakstīja hronists Flāvijs.

Zīmīgi, ka Masadā bijām Holokausta piemiņas dienā. Pēkšņi sāka skanēt sirēnas. Visi sastinga savās vietās, kur stāvējuši. Sirēna skanēja ilgi. Kāda ,,sakritība’’ un svētība- būt tādā dienā, tādā brīdī, tādā vietā!

         Igo Midrijānis