Savvaļas svētceļojums.

No 18-28.aprīlim

14 svētceļnieki

no Kuldīgas, Talsu un Rīgas

luterāņu un baptistu draudzēm

pašorganizētā grupā

ar īrētām automašīnām

apceļoja Izraēlu.

Nakšņošana teltīs un lētās mītnēs.

Pašgatavotas maltītes.

Aktīva darbošanās

no saules līdz saulei ik dienu.

Visas izmaksas kopā

(ieskaitot organizatora izdevumus)

455 lati no cilvēka.

Bez tradicionālajiem

svētceļnieku apskates objektiem

bija arī Neot Kedumim, Karmela kalns,

Tabora kalns, Safeda, Hula ezers,

Banias ūdenskritums, Hermona kalns, Ein Gedi,

dzīve teltīs pie Jordānas upes, Kinereta ezera un Nāves jūras.

Kas ir svētceļojums? Mūsu alternatīva.

Kad Izraēlā angliski skaidroju mūsu svētceļojuma veidu, atbilstošs šķita termins ,,wild pilgrimage’’, kam latviski īsti neatbilst ne jēdzieni ,,mežonīgais’’, ne ,,savvaļas’’, kā parasti tulko šo vārdu. Kādreiz padomju laikos to sauca par pašdarbīgo tūrismu.

Kas ir svētceļojums? Ekskursija pa reliģisko notikumu vietām? Vai arī sirds, ticības stāvokļa izmaiņas, garīgās pilnveides ceļš? Musulmanim viss ir skaidrs- reizi dzīvē noteikti jādodas uz Meku. Budistu- lamaistu rituālu vieta ir Kailaši kalns Tibetā, hinduistam mūža nogali vajadzētu sagaidīt un tapt sadedzinātam pie Gangas, vēlams Varanasi utt. Bet kristietim? Vai jādodas svētceļojumā uz Izraēlu, Romu, Aglonu utml? Vai pats Bībeles vai brīnumu norišu vietu apmeklējums kā tāds mūs kaut par matu padara svētākus? Vai risina mūsu pamatjautājumu- pestīšanu? Nē! Kristieša svētceļojums būtiski atšķiras- tas nav ne reliģisko uzdevumu sastāvdaļa kā citās ticībās, ne pat kā baznīcā rituāli: Svētais vakarēdiens, grēksūdze, kristība... Un tomēr daudzi dodas ceļā. Kāpēc? Kāpēc? Kāpēc? Atbildi sev!

Un kāpēc šeit klāstu šīs it kā vienkāršās patiesības? Tāpēc, ka, manuprāt, tās apšauba prakse- konveijera steigas komercializētais kristīgo svētceļojumu bizness. Pati sistēma. Mūsu grupa brauciena laikā pa Izraēlu nemitīgi pateicās Dievam, ka viņi nav šīs autobusu plūsmas dalībnieki: izkāpj, brīdi pastāv, atkaujoties no uzmācīgiem suvenīru tirgotājiem vai arī ko nokaulē, skrien meklēt labāko fotogrāfēšanas rakursu- ,,nospied mani te!’’... noklausās gida un/vai mācītāja informāciju- nolasītos Bībeles pantus par attiecīgo vietu, labākajā gadījumā kopīgi noskaita lūgšanu... Protams, arī mūsu grupai neizpalika stāstījums un Svēto Rakstu pantu lasījumi, pat pamudinājumi doties tālāk. Bet ceru, ka nodalījāmies no nemitīgas rosīšanās, cilvēku komunikācijas. Bet kur komercbraucienos laiks personīgām pārdomām, lūgšanām šajās īpašajās vietās? ,,Pēc 5 minūtēm autobusā!’’, jau atskan kāda balss. Tajā virs 50 pasažieru. Kur laiks sadraudzībai, kas ir tik būtiska svētceļojuma sastāvdaļa? Garīgā pilnveide svētceļojumā ir kā krusts ar vertikālo (cilvēks- Dievs- cilvēks) un horizontālo (brāļu mīlestība un sadraudzība) dimensijām. Plūsmas steigā šo krustu es neredzu. Nevaru to teikt par visiem braucieniem, gidiem, grupām un galvenais- katra personīgo attieksmi, izjūtām, izmaiņām sevī. Bet ieskicēju kopējo tendences redzējumu.

Mūsu grupa izvēlējās alternatīvu. Tās kodols- Latvijas un Izraēlas draudzības biedrības biedri, kas jau gadu desmitu bija motivēti interesējušies par šo zemi, darbojušies šajā lietā. Pašorganizēta grupa, kura jau vairāk kā pusgadu iepriekš regulāri tikās: lūdza, klausījās informāciju un diskutēja par Svēto Zemi, jūdiem gan bibliskā, gan it kā laicīgā (vai tur notiek kas ārpus Dieva plāna?) kontekstā. Kopīgi plānojam maršrutu, pārvietošanās un nakšņošanas veidus, biļešu iegādes formas, datumus, līdzņemamo, pat maltītes... Katrs uzņēmās savu darba daļu, kas jāpaveic gan Latvijā, gan Izraēlā. Pieslīpējamies. Garīgi pieaugām. Kļuvām par komandu. Tas nav firmas vai tikai viena organizatora piedāvājums- gatavs produkts. Tas bija MŪSU svētceļojums. Vadītājam jau vairākus gadus iepriekš teorētiski daudzpusīgi jāsagatavojas par apmeklējamo zemi, tai skaitā pārzinot Svētos Rakstus, detalizēti jāpazīst konkrētie apstākļi Izraēlā un palestīniešu teritorijās.

Daudzi teiks: ,,Tam nav laika!’’ Ja gribi dzīvē daudz sasniegt- nesteidzies. Galvenais nav izdarīt daudz. Pat ne darīt lietas pareizi. Galvenais ir darīt pareizās lietas (pareizi).

Vienlaikus pašorganizētā svētceļojumā ir tik daudz nezināmā, ka jābūt daudz lielākai paļāvībai uz Kungu, ka Viņš visas lietas  pakārtos, nevis nododot sevi tūrisma firmas ziņā. Un, kas nav mazsvarīgi- tas ir daudz lētāk. Šis brauciens tika iecerēts cilvēkiem, kuri nevar samaksāt parasto summu. Tas bija domāts savējiem, kuri gatavi būt ceļā un aktīvi darboties no saules līdz saulei, nevis brauc relaksēties. Tas ir svētceļojums, kurā jāpārvar ne tikai grūtības, bet ar Dievpalīgu pat tas, ar ko pašam šķiet, ka nevar tikt galā, lai redzētu un piedzīvotu daudz vairāk nekā tradicionālajos Izraēlas apmeklējumos.

Dieva dārzā.

Esam 14 cilvēki. Ben Guriona lidostā izīrējam 3 vieglās automašīnas*.  Sākam Svētās Zemes apskati ar Neot Kedumim (jābrauc ap 20km Jeruzalemes virzienā). Mēs taču gribam skatīt Apsolīto Zemi tādu, kāda tā bija Jēzus laikā, nevis tikai moderno Izraēlu un baznīcām nosegtas sakrālās vietas. Neot Kedumim ir kā Bībeles parks, es to sauktu par Dieva dārzu, kur lielā platībā atjaunotas ekosistēmas, savvaļas un kultūraugi, kādi šeit auga 2000 gadu atpakaļ, bet daļa nav vairs parasti sastopami. Izveidota senā kultūrainava, senās olīvu un vīna spiedes, klintī izcirstas ūdenscisternas, jūdu rituālās mazgāšanās baseini utml. Pie katra objekta plāksnīte ar informāciju, kā tas tehnoloģiski darbojas un kuros Jaunās vai Vecās Derības pantos (tie citēti) tie pieminēti. Pa teritoriju ved 4 maršruti, par katru no tiem bukleti- arī krieviski.

Ceļojums sākas.

Telavivas tirgus ir laba vieta iepirkt lētāku pārtiku, netālu- arī kempingu gāzi. Tad- uz seno Jafu. Atceraties vēlākā apustuļa Pētera vīziju ar paklāju, uz kura nešķīsti dzīvnieki, bet Kungs saka: ,,Kauj un ēd!’’. Šeit ir vieta atcerēties Jafas ostas lomu Jeruzalemes tempļa materiālu piegādei, Telavivas brīnumaino tapšanu, kad XIX/XX gadsimtu mijā norisa ebreju masveida atgriešanās Apsolītajā Zemē. Galvenā vieta- brīnišķais skatupunkts ar panorāmu no Jafas uz Telavivas piekrasti.

-------------------------------------------------------------------------------------------------------

*Noteikti būtu lietderīgi katrai mašīnai vismaz 2 cilvēki ar šofera tiesībām un pietiekošu naudas summu uz ,,stipras'' kredītkartes, lai nosegtu ne tikai katras mašīnas īres izdevumus, bet lai paliktu ko bloķēt līdz pat 2,5 reizes vairāk nekā īri kā drošības naudu negadījumiem. Piedzīvojām, ka 3 derīgas Master un VISA kartes netika akceptētas. Bez komentāriem.

 

-------------------------------------------------------------------------------------------------------

Cēzarijas apskatei autoīres problēmu dēļ diemžēl esam par vēlu. Bet tieši laikā esam ar tumsas iestāšanos Bahajiešu dārza augšējā skatupunktā Haifā. Tā ir viena no pasaules skaistākajām pilsētas panorāmām gan naktī, gan no rīta. Haifas centrā mūs gaida Port Inn ērtais hostelis. Sievietes gan vakarā, gan no rīta virtuvē sagatavo maltītes, klājam galdus miniatūrajā ziedu dārziņā, vienojamies lūgšanā un pārdomās. No rīta savlaicīgi saules pielietajā Bahajiešu dārzā un templī iekšā. Ziedu krāšņums, to kompozīcija, harmonija šeit ir tik iespaidīga, plaša, ka grūti nosaukt ko tamlīdzīgu citur. Karmela kalna galā- malā, bet vēl pilsētas teritorijā, atrodas Karmelītu klosteris ar bibliskā Dieva priestera Elija grotu. Diemžēl mums nav laika doties uz netālo Akko- krustnešu cietokšņa un pazemes labirintu pilsētu. Tālākam maršrutam neizvēlamies autostrādi, bet līkumotu šoseju pa Karmela kalna kori cauri drūzu pilsētiņām, kā arī lai vērotu varenās ainavas dabas parkā Hai Bar (tā Izraēlā sauc teritorijas, kur, līdzīgi kā Neot Kedumim, arī kalnā pie Haifas un Negevas tuksnesī, atjaunotas pat savvaļā izzudušās senās ekosistēmas).

Nākošais bibliskais ceļa posms- līdzenums pie Megiddo. Tur, saskaņā ar Sv. Jāņa Atklāsmes grāmatas 16.nodaļas 16 pantu notiks uz Zemes pēdējā Armagedonas kauja, kurā pasaules ķēniņi vienosies cīņā pret Dieva Jēru. Tā ir plaša, pilnīgi gluda lauksaimnieciski apstrādāta teritorija. Tajā vēstures gaitā notikušas vairākas lielas asiņainas kaujas. Pirmo no tām Ēģiptes farons Tutmoss III izcīnīja 1468.gadā p.m.ē. (lietoju šo terminu par Izraēlas vēsturi, jo Jēzus dzimšana un attiecīgie vēsturiskie notikumi un personāži nesakrīt ar mums pieņemto gadu skaitīšanu).

Galileja. Nācarete.

Dodamies uz Tabora jeb Apskaidrošanas kalnu (Transfiguration Mountin,) Galilejas reģionā, par ko rakstīts Marka evaņģēlija 9.nodaļas 2-13 pantos un Lūkas 9:30-31 par to, kā ar Jēzu 3 mācekļu klātbūtnē no debesīm sarunājās Elija un Mozus. Brauciens  nevis ar žiglajiem speciālajiem tūristu mikriņiem, bet ar ,,savām’’ mašīnām, dod iespēju piestāt un nofogrāfēt šo apbrīnojami pievilcīgo dabas arhitektūru, kas paceļas no apkārtējā līdzenuma kā milzu kurmju rakums pļavā, gan no apakšas, gan, pēc līkumošanas pa serpentīniem, piestāt pusceļā, lai iemūžinātu un apjūsmotu vareno panorāmu, ko no virsotnes jau stipri aizsedz dūmaka. Tūristu autobusi šajā kalnā vispār nedrīkst braukt, tāpēc pieļauju, ka daudziem svētceļniekiem no Latvijas būtiska laika un naudas ekonomijas dēļ šis tik emocionāli garīgais objekts iet secen (apmeklējums- speciāls brauciens no Nācaretes ar vietējiem).     

Uz Nācareti līkumojam cauri ciematiņiem pa grants ceļu gar dārziem ,,pa taisno’’, vienlaikus apskatot tūristu plūsmai parasti nepieejamo bedraino sadzīves daļu. Nācarete: Jēzus pirmskalpošanas mītne, vieta, kur Viņa māte Marija saņem vēsti par Viņu nākšanu pasaulē, svētās ģimenes miteklis pēc atgriešanās no Ēģiptes bēgļu gaitām. Par to vēsta Lūkas evaņģēlija 1.nodaļas 26-35 un 38.panti. Apskatām Vēstījuma bazaliku (Basilika of the Annuncation), Jāzepa baznīcu un pazemes arheoloģiskos izrakumus senajā Nācaretē, pastaigājam pa pilsētu kā parastie svētceļnieki- nekā speciāla, atšķirīga no tā, ko aprakstījuši citi. Bet pēc tam- dodamies pirms saulrieta kalnā meklēt ielu labirintos baznīcu, kas uzcelta vietā, kur bijusi sinagoga, kurā sabatā Jēzus lasīja Toras rindas par Mesiju, pasludinot to piepildīšanos, par ko Viņu gribēja nogrūst no kraujas.

Safeda, kur skatīt jūdus.

Mijkrēslī cauri Kānai (Jēzus tu kāzās ūdeni pārvērta vīnā) dodamies uz Safedu. Nakts brauciena spilgtās emocijas: pozitīvās- brīnišķi skati tālumā uz kalnu nogāžu tumsā izkaisītajām izgaismotajām ciematu ,,saliņām’’ un autoceļu laternu virtenēm, satraucošās- viena mūsu auto ,,kritiens’’ no stāvās asfalta malas uz ceļa nomali, piezemējoties uz virsbūves apakšējiem ,,bleķiem’’, ka noskan vien. Bet tas beidzas tikai ar izbīli. Safeda, pēc autora domām, ir vienīgā ,,tīrkultūras’’, ,,neatšķaidīta’’ ebrejiski judaiska (reliģiska) pilsēta ar viņu senā autentiskā dzīvesveida, arhitektūras, ģērbšanās stila visuresošu klātbūtni. Safeda: viena no 4 jūdu svētajām pilsētām, ilglaicīgi- tautas garīgais centrs pēc padzīšanas no Spānijas, kabalas- jūdu misticisma rašanās vieta un centrs. Safeda nav bieži ietverta parasti īslaicīgajos Latvijas tūrisma un svētceļnieku maršrutos. Bet vēl retāk kāds latvietis šajos ieliņu labirintos klīdis laternu gaismā, ar visām maņām un nelielām nepamatotām izbailēm par savu drošību uztvēris šejienes superortodoksālo jūdu ,,naktsdzīvi’’. Un pārsteidzoši uzkrītoši kontrastējošas jauniešu uzdzīves ainas uz ielas. Lai nu kur, bet šeit! Diemžēl jau slēgtas senās sinagogas, daudzās mākslinieku darbnīciņas.  Safedas apmeklējums ir svarīgs, lai gan Izraēlā (kur vēl citur!) iepazītu jūdu dvēseli un garu, gan kristīgo mantojumu no jūdaisma.

Ceļam savas teltis pie Jordānas upes.

Tālākais uzdevums man kā gidam nav viegls- tumsā vispirms jāatrod pagrieziens nost no šosejas, tad piķa melnumā, braucot pa grants celiņu, starmešu gaismā jāsatausta kaut kur blakus staru kūlim esošā skaistā pļaviņa pie Jordānas upes, kur nakšņoju iepriekšējā gadā apceļojot Svēto zemi divatā ar dēlu ar velosipēdiem. Ir! Ne tā? Bet vēl jaukāka! Ceļam savas teltis pie Jordānas upes. Zaļa pļava. Savācam tikko pļautu zāli zem guļvietas. Tieši blakus čalo upe. Tālumā kliedz pūces. Apkārt gaudo- raud vairāki koijotu bari. Esam vieni. Svešā zemē. Savvaļā. Sireālistiski. Jordāna daudziem līdz šim bijis kā biblisks tēls, nevis kā Abavas lieluma upe, kur vēlā vakara stundā iebrist nomazgāt sviedrus. Laikam pietāte pret svēto upi vai vispārēja nedrošība attur daļu ķermenīšu no mazgāšanās. Taču peldus straumē laižos vienīgais.

Brīnišķīgs saulains rīts. Neskaitāmas putnu čalas. Vāram brokastis. Dzīve dabā. Sadzīve dabā.

Svētvietas simbolus ne tikai nofotografēt pārdesmit minūtēs, bet izdzīvot vakaros, naktīs, rītos ar smaržām un visām citām maņām. Tas ir tas miljons, kāpēc izvēlēties savvaļas svētceļojumu, ne ekskursiju ar busiem.

Dabas takās.

Tālāk līkumojam pa augļu dārzu celiņiem, gar garām ripojošām  lauku laistāmām iekārtām, cauri kopsaimniecības fermām, darbnīcām, citiem ražošanas objektiem. Atkal ,,atveram dzīvi no sētas puses’’. Pa mazu asfaltētu celiņu nonākam Hula ezera dabas parkā.

Parastā svētceļojumā nu nekādi neiederētos pārgājieni dabā. Lai to baudītu. Bet- cik svētajos Rakstos izredzētā tauta cieši saistīta ar tai apsolīto zemi! Arī tās dabas apstākļiem.

Pa celiņiem, laipām, tiltiņiem ejot vērojam gan kā peld, gan turpat niedrēs izkāpuši sildās bruņurupuči, zem pašas ezera virsmas pārvietojas daudz daudz lielu Nīlas samu, ūdeni kā katlā ,,vāra’’ (kuļ) prāvu nārstojošu karpu bariņi. Laiski sildās ūdensbifeļi. Čiepst, čivina milzums sīkputnu, graciozi brien vai slīd pa ezera virsmu ūdensputni. Daļa no viņiem mitinās mākslīgās saliņās, kas klātas oļiem. Saule. Vējiņš. Ezera klājs un niedrājs. Papirusu audzes. Nesteidzība. Miers.

Pēc krietni nobraukta attāluma Banias ūdenskritums. Tas ir lielākais Izraēlā. Bet vēl spēcīgāku iespaidu atstāj krāčainās upes mitrais kanjons- pilns ar zaļojošu augu biezokni. Tie ir Izraēlas vienīgie ,,džungļi’’, pa kuriem tūristu taka vijas stundu gājiena attālumā. Iztece... no avotiem. No kalnu pakājes mākslīgās renēs tiek savākts neparasti liels dabiski izplūstošā ūdens daudzums. Eiropas lielākais avots Islandē, kas man šķita neticami jaudīgs, salīdzinot ar šo straumi ir ,,nīkulis’’. Turpat izstaigājamas dievības Pana tempļa drupas.     

 Hermona kalnā- Izraēlas galējos ziemeļos, kur Apsolītās zemes robežas noteiktas jau Bībelē, pacēlāja krēsliņi mūs uzšūpina līdz sniegam. Ziemā tie apkalpo slēpotāju trases. Pikojamies. Cik netālu šķiet žilbinoši baltā virsotne! Priekšā- bargi bruņots robežsargs.

Golānas augstieņu (daļēji- okupētā Sīrijas teritorijā) panorāmas punkts Bentala kalna galā dod iespējas ieskatīties gan tālu kaimiņvalstī, gan Izraēlas plašumos. Stāvot virs agrākiem sīriešu ierakumiem, dzotiem un bunkuriem, skats slīd tālu tālu līdzenumos un kalnienēs. Novakara saule. Atceļš uz autostāvlaukumu ,,dekorēts’’ ar metāla metinātiem mākslas darbiem- fantastiskām būtnēm.

Vakars pie ezera.

Kinereta ezers Bībelē tiek saukts arī par Ģeneceretes ezeru, Tibērijas jūru, Galilejas jūru. Izraēlā gandrīz visiem nozīmīgākajiem ģeogrāfiskajiem objektiem vairāki vietvārdi. Un- reizēm vienādi nosaukumi dažādām vietām, piemēram Ciāna (Zion), Dāvida pilsēta uc. Autobusa plūsmas svētceļnieki tiek pie bibliskā ezera kādas desmit minūtes un tikai vienā vietā, nedaudz ilgāk skatot to pa autobusa logu. Mēs pie tā dzīvojām. Savvaļā. Labiekārtotā piekrastē (tualetes, ugunskura vietas, atkritumu urnas, peldvieta) kādus pāris kilometrus no Kapernaumas. Par brīvu. Neviena cita atpūtnieka tuvumā.

Vakars pie ezera. Kinereta krastu sasniedzu brīdī, kad vakara saule brīnišķi sārto Golānas augstieņu nogāzi. Netālu redzami Kapernaumas grieķu pareizticīgo un Kalnu sprediķa vietas dievnami. Uzmetot skatienus svētvietām, ceļam teltis, vāram vakariņas, peldamies. Kad norimst rosība, ilgi priecājamies par Tibērijas pilsētas ugunīm, laternu iezīmēto visapkārt pārskatāmo Kinereta ezera kontūru. Melnajās debesīs mirdz zvaigznes, kas atspīd rāmajā ūdens spogulī. Klusums. Tāda neparasta sajūta- vai tiešām TAS viss notika TE? Dzīvojam vietā, kur Jēzus kalpoja.

Rīta saule izgaismo pretējo- Tibērijas krastu. Čalo mazie vilnīši pret krastu. Vārās rīta kafija. Saimnieces ar palīgiem smērē maizītes. Tiek nojauktas teltis.  Zobu tīrīšana un cita ikdiena neikdienišķajā vietā. Bet- kādās izjūtās mēs esam!

Kapernauma. Citas piekrastes svētvietas.  

Priekšpusdiena un pēcpusdiena paiet Kapernaumas apkārtnē. Nesteidzīgi. Jo esam jau nokļuvuši- TE- ,,Jēzus pilsētā’’, kur, kā uzskata, Jēzus kalpošanas laikā mitinājies (Mateja 4:13). Tur atrodas kādreizējās Kapernaumas ēku drupas, arī Pētera namiņa un sinagogas paliekas. Ierodamies līdz ar atvēršanu pirms pūļiem. Arī memoriālajā baznīciņā virs Pētera namiņa ilgi varam nodoties pārdomām un lūgšanām vieni paši. Tā ir liela priekšrocība un svētība. ,,Atklāju’’ nostāk brīvdabas baznīcu (bez sienām, kokos un augos) ezera krastā, ko citreiz nebiju pamanījis. Visur ļoti daudz ziedošu krūmu.

Ejam pa gājēju celiņu paralēli ezeram. No augšas pārredzama tā saules pielietā zilgme ar ,,Pētera laivām’’- senlaicīgā stilā būvētiem tūristu kuģīšiem. Latvieši pēta banānu audzes. Seko ,,parastie’’ svētceļnieku objekti: baznīcas vietās, kur Jēzus pēc augšāmcelšanās gaidīja mācekļus pēc zvejas, Tabgha, kur tika ar 5 maizēm un 2 zivīm paēdināti tūkstoši. Mūsējiem pirmie svētceļnieku sindromi: izkritis- atdots naudas maks, kas citur turpinās ar visu dokumentu un naudas atstāšanu cilvēku pilnā kempingā uz galda... Kāds tomēr gādā, lai nekas nepazustu.

Tālāk atkal esam savvaļnieki. Svētījuma (Kalna sprediķa) kalnā (Mount of Beatitudes)- pakavveida ielokā dodamies ar kājām. Saimniecības celiņš vispirms ved cauri olīvu dārzam, tad pa ganībām, pusnopļautu labības lauku, garām augļu dārzam. Soli pa solim. Svelmē. Izbaudot šo zemi un vērojot brīnumaino notikumu vietas, kur pirmoreiz tika teikti vārdi: ,,Mūsu Tēvs Debesīs...’’. Tagad tur vijas šoseja, iet pāri augstsprieguma elektrolīnija, notiek dažādi lauksaimniecības darbi, bet daļa zemes vienkārši aizaugusi. Realitāte nav svētulīga sterilitāte. Pirmoreiz nobrīnāmies par Zigrīdu- kundzīti krietni virs septiņdesmit, kuru stāvumā, šķiet, uznes ticība un eņģeļi.

 Kalna sprediķa baznīca ir salīdzinoši jauna, neparastu interjeru, ar brīnišķu ziedošu dārzu apkārt. Sagaidām, ka ,,šoferi’’ no Kapernaumas atdzen autiņus. Dodamies ceļā ap 16: Tibērijai tikai izbraucam cauri, arī skaisto, palmām ieskauto ezera piekrasti skatām tikai pa auto logu, neiegriežamies mūsdienu labiekārtotajā kristīšanas vietā pie Jordānas upes iztekas no Kinereta ezera; veicas, ka cauri Jordānas ielejai braucam vakara saulē, kad tā ar dateļpalmu birzīm un klajumiem, piegulošajiem kalniem visskaistāk apspīdēta, arī Nāves jūras spogulis un stāvais Jordānijas krasts vispievilcīgākais novakarē. Kad ierodamies Ein Gedi kempingā (labiekārtots, nav jāmaksā, visas ērtības), gaismiņā tikko paspējam uzcelt teltis. Jau tumsā pēc maltītes daži atļaujamies latviešiem ekskluzīvu izklaidi- peldi nakts melnumā Nāves jūrā. Nākošajā rītā virs tās fantastisku krāsu maiņu saullēkts. 

Ein Gedi- daba un Bībele.

Agras brokastis un 8 jau bez apmeklētāju pūļiem, kas izdzenā dzīvniekus, jau kāpjam Ein Gedi dabas parka stāvās takas. Sākumā, kamēr tā vijas pa kanjonu, tā nekas. Dažādi augi, koki, netālu redzamas kalnu kazas, daudz spalvainu, ap pusmetru garu nūtrijveidīgu grauzēju, kas gan skraida pa zemi, gan koku zaros grauž lapas. Upītē neskaitāmi ūdenskritumi, krāces, milzu akmeņi.. Esam tādā dabas baudīšanas azartā, ka zem kāda ūdenskrituma dabiski tapušā baseinā ar kristāldzidru ūdeni izpeldamies un izdraiskojamies ar visām drēbēm. Aiz Lielā ūdenskrituma seko kāpiens pa taku, kuras sākumā brīdinājums: ,,Tikai izturīgiem, pieredzējušiem kāpējiem’’. Labi, ka tas angliski, ko ne visi saprot. Hm, Zigrīdai zem 80. Un arī citiem gadi, un pēc pieredzējušas kalnu tūristu grupas neizskatāmies. Bet- ārzemēs tās grūtības mēdz pārspīlēt, pēc pieredzes nospriežu. Bet... te ir azartiskā Izraēla, kur viss ir nopietni. Skarbs, garš, vietām ļoti stāvs kāpiens gar klints malu un bezdibeni (neiztiek bez baiļu asarām), bet Zigrīda ar mani ir priekšgalā, tāpēc pretpīkstēšana izpaliek. Kad bezgalīgi kāpts augšup... gandrīz tikpat augsts, bet lēzenāks nokāpiens. Bet tas vainagojas ar vertikāles un pārkares pieveikšanu pa klintī iecirstiem dzelzs āķiem. Sākumā Zigrīda: ,,Tas nav priekš manis’’, bet pēc laiciņa skatos- viņa kopā ar mums Dāvida alā, kurā nākošais Izraēla ķēniņš, kā rakstīts Bībelē, esot slēpies no toreizējā valdnieka Saula.

Pie Nāves jūras.

Masada- ebreju patriotisma svētvieta, nozīmīgs arheoloģisks piemineklis, neparasts galdakalns līdzenā vietā, izcils skatupunkts uz Nāves jūru. Taču tik plaši ceļojumu piezīmēs aprakstīts, ka šeit nepakavēšos.

Pelde Nāves jūrā ir neiztrūkstoša jebkura maršruta un apraksta sastāvdaļa, ka nedublētos, ja nebūtu piedzīvojuši... brīdinājumu. Šajā ezerā nav parasts ūdens, pat ne vārāmās sāls šķīdums, bet ķīmiskās rūpniecības šķidra izejviela. Tāpēc neuzmanība var beigties slimnīcā. Mēs varbūt bijām nedaudz no tā. Kādai sievietei aizķērās kāja, sekoja kritiens, ,,ūdens’’ iešļakstījās acīs un mutē, pārsistajā brūcē. Momentāls aklums un sāpes. Pa diviem neredzīgo dāmu aizvedām aiz rokām līdz dušai ezera krastā, ar strūklu izskaloja acis, visu pārējo, un redze pamazām atgriezās...

 

Uz Jeruzalemi

Lai iegrieztos Kumrānā, kur atrasti Nāves jūras tīstokļi- seni Vecās Derības rokraksti, ir jau par vēlu. Vērojam caur mašīnas logu biblisko tuksnesi, kas faktiski ir par parastu tuksnesi skarbāka kalniene (wildness), kur Jēzus 40 dienas pēc kristīšanas Jordānā klejoja un tika kārdināts. Gribam beduīnu apmetnes redzēt ne tikai pa logu, bet arī nofotografēt. Kaut arī vienviet apstājamies no tās patālu, vietējiem bērniem tas ir kā starta šāviens, lai skrietu ko izdīkt. Labi, ka pirmie ir sīkie- ņem maizi, apelsīnus, sīknaudu. Kad ,,startē’’ pusaudži- mūkam. Neiedosi ko nopietnu, vai nedabūsim ar akmeni? Visiem tik un tā nepietiks.

Vakarā jau esam rezervētajās naktsmītnēs- bungalo tipa mājiņās. Dzīvojam franču kristiešu misijā Abrahāma mājā (Abraham’s House). Tā ir liela priežu ieskauta zaļa ,,oāze’’ starp arābu mājām blakus Eļļas kalnam tuvu centram. Vienu no visām naktīm tur nākas pavadīt arī teltīs.

Betlēme.

Līdz bēdīgi slavenajai sienai, kas Izraēlu aizsargā no Palestīniešu Pašpārvaldes teritorijām, dodamies ar saviem auto. Jau kamēr lūkojamies pēc stāvvietas, ,,palīgi’’ klāt. Ierāda, kur tos novietot, izsauc mums auto, lai mēs nokļūtu Betlēmes centrā cauri robežai. Galvenā iela uz Jēzus piedzimšanas baznīcu (Church of the Nativity) ir remontā. Pirmā ,,atrakcija’’ šaura, ļoti stāva apbraucamā iela. Nākošais ,,bonuss’’ divu auto neizmainīšanās ar sekojošu skaļu vārdu un žestu apmaiņu. Neļauju grupai noskatīties priekšnesumu līdz galam un vedu viņus uz baznīcu. Tur telpā, kurā atrodas silītes vieta (kā pieņemts domāt), noris grieķu pareizticīgo dievkalpojums. Iekšā netiekam, bet esam tā pirmie skatītāji. Kad beidzot visi mūsējie piekļuvuši bieži bildēs redzētajai 14stūru zvaigznei silītes vietā, ārpusē ieraugam milzīgu rindu.

Vedu grupu ,,meklēt piedzīvojumus’’- iekšā vecajā pilsētas daļā uz tirgu. Piesardzīgi. Bažīgi. Pret pašu izklaidību. Citu briesmu jau nav.

Mūs novaktējis vietējais kristietis. Tā, atbalstot vietējo kristiešu kopienu, esam viņu amatnieku izstrādājumu veikaliņā. Tā ir grupai pirmā kristīgās simbolikas iepirkšanās vieta Svētajā Zemē. Cilvēki krīt azartā un grib uzreiz nopirkt visu. Vēlāk Jeruzalemē bija lētāk. Bet... esam ziedojuši naudu nomaļā veikaliņa īpašniekam.

Jeruzaleme. 

Tur īstenojam klasisko svētceļojumu ,,pēc pilnas programmas’’, par ko vēsta visas publikācijas. Izņēmums- Rožu dārzs pilziedos blakus Kneseta (parlamenta) ēkai. Tur satiekam krievvalodīgos ebrejus, kas izbrauca uz Izraēlu no Rīgas no PSRS 70-gados. Ļoti draudzīgi. Ar grūtībām runā latviski, bet cenšas.

Pa gabalu izdzīvojam piektdienas vakara sabata ,,tusiņu’’ tumsā pie Raudu mūra. Lūgšanu ,,katls’’. Tuvojoties, vēl neko neredzot, kāds nodomāja, ka dzird futbola mača fanu pārdzīvojumus. Ierakstā daudzbalsīga ņurdoņa un burziņš. Bet klātienes iespaidu emocijas- garīgi ,,elektrizētas’’. 

Savdabīga bija arī atgriešanās. Uz lidostu no Jeruzalemes devāmies ar vilcienu. Pusceļu līdz Telavivai tas lēni līkumo starp kalniem pa skaistu, mežiem apaugušu, stāvu upes ieleju. Sena kalnu dzelzceļa romantika!

Mūsējiem visvairāk patika Jēzus Dārza kaps (viens no diviem, ko rāda tūristiem). Radītās noskaņas dēļ viņi to uzskatīja par īsto. Bet galvenais jau nav tas, kurā kapā Viņš gulējis, bet, ka kaps ir tukšs, jo Viņš ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Un mēs esam pestīti! Aleluja!

Āmen!

Igo Midrijānis

grupas vadītājs