Nepazīstamā Izraēla

Ainiņas no 21dienu

 ceļojuma ar velo

 

Timna. Ģeoloģisks fenomens.

Timna. Maģiskais vārds. Tas ietver manu gadu desmitu kņudošo ziņkāri redzēt dabas parku, kas sevī apvieno varenas klinšu smailes, kas veido veselu ,,mežu’’ no smilšakmens ,,stumbriem’’- Zālamana stabus, Sarkano kanjonu, akmens ,,sēnes’’, Ēģiptes faronu vara raktuves, to pazemes labirintus, dabiskas arkas, alas, krāsainu iežu paaugurus un vispār- brīnumneparastu dabu, ko kā milzu pakavs norobežo varena vertikāla kalnu siena.

Pārkāpēji.

Pie dabas parka ieejas piebraucam reizē ar saulrietu. Šlakbaums nolaists. Apejam to pa sānu. Bez mums vēl iekšpusē iekārtojušies daži ,,pārkāpēji’’- mugursomnieki. Stāv rakstīts- ieeja naktī par brīvu.

Ejam izlūkos. Tualete vaļā. Mazgātuve. Tajā ir ūdens! Urrā!!! Vismaz šovakar, atšķirībā no iepriekšējā, varēsim nomazgāties. Ja visu dienu svīsts, tā ir liela laime. Izritinām guļammaisus. Atkal nakts 6000 zvaigžņu ,,viesnīcā’’.

Beidzot kājnieki.

Ceļamies ar saules lēktu. Pieslēdam velosipēdus. Uzveļam mugursomas plecos un dodamies ceļā. Vismaz vienu reizi ceļojumā to priekšrocības (salīdzinājumā ar velosomām) būsim izmantojuši. Kad stundu esam nešļavas stiepuši, pēkšņi atceros, ka daktere man piekodināja, ka ar mugursomu bez korsetes ne soli? Ko nu? Eeee... Sevis žēlošanas dēļ sāk sāpēt kakls. No ārpuses. Skriemelī iesprūdušais nervs.

Dabas arhitektūra.

Pirmais apskates objekts- hinduistu templis- pagoda. Precīzāk, paugurs, kuru par tādu pataisījis vējš. Nākošais- miniatūru krāsainu kalnu miniatūra kanjoniņa līkloči. To galā- sēne. No smilšakmens. Tās apakšā smalki tamborēti raksti. Vēja rotaļa.

Esam uz ceļa. Kāda? Kartes nav. Kaut kādu shēmu nozīmēju no stacionāras kartes pie ieejas, bet grūti savā ķēpājumā kaut ko saprast. Tālumā kaut kāda būve. Ejam.

Vara raktuves.

Esam nonākuši pie  ēģiptiešu faronu vara raktuvēm. Bet kurām? Parkā vairākas. Apskatām senos darbarīkus, kaut ko no iekārtām. Dienā saražojuši ap 5kg metāla. Netālu liela, smuka sēne. Pilnīgi dabiska. Ap 10m augsta. No smilšakmens. Nu vismaz zinām, kur esam, jo tāds skaistulis parkā tikai viens.

Arka. Ejam uz arku. Caurumi plānās klintīs- arkas ir vairākas. Tām var iziet cauri. Pa gabalu tās tik izskatīgas, tik precīzi iederīgas tām Dabas Mākslinieka atvēlētajās vietās. Uz vienas no tām klintī izcirstas stāvas trepes. Es taču ar šitādu mugursomu nemūžam neuzrāpšos! Ja nenokritīšu atmuguriski, sirds izlēks pa muti. Lēnām. Soli pa solim. Ieveļos arkā! Savā mūžā es nekad kaut ko vairs neizdarīšu. Bet šodien varu! Kāda tur korsete! Pat kaklu esmu aizmirsis! Skaista ir jaunība! Tā atnāca vēl.  Sapriecājos! Aiz arkas- kanjons. Redzu, kā Gatis iesprūst, šļūcot lejup pa sausu ūdenskritumu... Nu gan esmu dimbā! No arkas atpakaļ lejup nekādi nenokāpt, uz priekšu- neizspraukties un nenolekt: ar kravu un manu kāju. Bet manas jaunības vieglprātības dzirkstis tik šķiļas! Laižos apraugā iekšā. Vai nu šķirba papletās, vai es saplaku, bet iekšā ir. Un cauri. Gandrīz. Uz krituma gala vēl jāpatirinās un bāc- nogāžos lejā. Uz vienas vai abām kājām? Kāda tam nozīme. Ka tikai tās vēl klāt. Pirms mēneša vēl kliboju uz abām. Un klibotu vēl joprojām, ja būtu domājis loģiski.

Netālu caurums zemē. Vertikāls. Uz leju pieslietas trepītes. Šoreiz kāpjam bez somām. Apakšā horizontāli labirinti. Vara raktuves. Pa ejām var pusrāpus palīst.  Akurāt kā pa Riežupes smilšalu labirintiem sociālisma laikā, kad tās vēl nebija padziļinājušas Štofrēgenes meitenes. Lejā ar Gati man izvēršas zinātniska diskusija, vai dienvidzemēs pusdienlaika svelmē pazemes vēsums ir dabas resurss. Palieku pie sava- tas ir otrs svarīgākais aiz ūdens.  Kad galva atdziest, sāku domāt. Kāpēc man te jāmokās un jālien? Uzsāku atpakaļrāpulību. Kā vēzis. Gatis- tik uz priekšu. Viņš saules gaismu ierauga kaut kur pavisam citā caurumā.   

 Sarkanais kanjons.

Kur jāiet tālāk? Jāredz, kā vietējā bukletā rakstīts, Sārtais kanjons. Citur tas ļoti saslavēts kā Sarkanais. Marķējumi dalās. Izvēlos stāvāko taku. Kad jau esam nopriecājušies, ka šīs upes malas būs tās īstās un ķeksīti par apskati var ievilkt, pēkšņi ne no kurienes priekšā aiz līkuma iznirst augstas stāvas sarkana smilšakmens sienas. Starp tām šaura šķirba. Kā robeža. Kā ieejas vārti. Kur? Brīnumā? Mazliet baisi. Augšā kanjona sienas pārklājas, tā ka debess zilgmi neredz. Apsēžamies ēnā. Ilgotais Sarkanais kanjons ne tikai jāredz, tas jāizjūt. Ar to jāsaplūst. Paliekot mierā.

Izlaušanās.

Upes gultnes šaurība ar laiku atkāpjas, bet kalni pieaug. Zem kājām aizvien grūtāk pārvarāmi kritumi un pacēlumi. Kā demokla zobens virs mums karājas bluķi. Pēkšņi iešaujas prātā, ka te taču seismiski ļoti aktīva zona. Mēs esam tieši tektoniskajā lielplaisā starp Āziju un Āfriku. Ja sāktos kaut neliela zemestrīce!? Vai tiešām maršruts izvilkts tik grūtā un bīstamā vietā? Attopos! Nav krāsoto zīmju uz akmeņiem. ,,Vai Tu pēdējā laikā esi redzējis marķējumu?’’, prasu dēlam. ,,Nē. Bet ejam tik uz priekšu. Gan jau kaut kur iziesim,’’ viņš atbild stoiciskā mierā. ,,Nē, atpakaļ,’’ noskaldu, tēlodams slimu govi pie ambulances durvīm, kaut ko aizbildinos par vecumu un slimajām kājām. Patiesībā esmu drusku... nu tā nobijies, arī nepārliecināts par savu paštaisīto karti. Ir jau krietna pēcpusdiena, bet galvenais apskates objekts- Zālamana stabi vēl tālēs zilajās.

Atpakaļejot atrodam pagriezienu. Augšup. Atkal lejā. Pa gultni. Ne īsti mums vajadzīgā virzienā. Kur mēs esam nonākuši? Nekādā ziņā ne tur, kur biju cerējis pēc mūsu ,,kartes’’. Dienvidos vakars tuvojas strauji. Jāizlaužas! No nepārredzamā mazkalnu haosa. Kamēr gaišs.  Mugursomas nieka 20kg, kas visu dienu jau stiepti, vairs vispār nejūtu. Ceļgali vairs nepastāv, tas ir- netiek saaudzēti. Sirds un elpa- bez problēmām. Man it kā pieauguši spārni. Traucos pāri, lecu pa akmeņiem, kritumiem, brienu caur smilšu sanesumiem, brakšķ krūmi aiz manis... Ieslēdzies izdzīvošanas mehānisms. Kur tas Gatis ir palicis, ka vairs neredz to? Beidzot priekšā tāli pāredzams klajums. Aiz tuvāk redamajiem kalniem pie nākošajiem varētu būt Zālamana stabi. Gaidu. Esmu gājis kā bezfilmā. Bet patinot atpakaļ- pēdējais mežonīgais posms bija ļoti skaists.

Ejam ar Gati kopā. Viņš apsēžas: ,,Gribu ļoti dzert.’’ Atpūta nav bijusi ilgi. Bet manī ir tempa inerce. Ja apstāšos, neaizvilkšos līdz horizontam. Parādu dēlam virzienu uz stabiem. Eju tālāk, ka put vien. Asfalts. Pa kreisi. Tur drīz jābūt krustojumam. Bet, paga! Uz tā sānceļu taču varētu vilkt pa taisno. Cilpoju atkal pa retajiem zāles kumšķiem. Atkal asfalts. Izturēt. Kātoju. Zālamana stabi manā priekšā. Beidzot atkrītu ēnā. Beidzamās piles. Kad es pēdējoreiz dzēru? Man šorīt bija palicis par vienu pudeli mazāk kā Gatim. Un arī viņš atnāk sausā. Mūsu cerība tāltālu redzamais kempings.

Zālamana stabi.

Erozija vienā kalnu malā dažas sarkanā smilšakmens klintis atšķēlusi kā milzu zobus, starp tiem atstājot robus- īsus kanjoniņus. Daži Zālamana stabi no kopējā kalnāja gandrīz atdalīti pavisam. Šie akmens stumbri pilnīgi vertikāli. Tāpēc daudzi tajos rāpjas. Bet vajag atļauju.    

Akmens stabi Čehijā, Slovākijā, Krievijā pie Krasnojarskas. Tos biju skatījis tikai bildēs. Manējie turpmāk būs Zālamana stabi. Kāds majestātiskums! Cik niecīgs starp tiem jūtos! Sēdu. Pie viena. Pie otra. Ilgi baudu mirkļus. Esam pelnītā atpūtā.Cik svelmains un ērkšķains bija uz šejieni ceļš! Ja kāds būtu mājās teicis, ka tāds, pat neplānotu. Jo zinātu, ka ne tuvu kaut ko tādu nespēju paveikt. Domāt loģiski vai paļauties?

Ūdeni!!!

Nu jau mierīgi virzāmies kempinga virzienā. Norādes: ,,Restorāns’’, ,,Dzeramā ūdens krāns’’. Mums ir teikts, ka ēstuve strādā līdz saulrietam. Šodien neesam paspējuši paēst. Tikai iekost. Un nekā jau gandrīz vairs nav. Restorāns slēgts. Beduīnu teltī neko netirgo. Pieejam pie dzeramā ūdens krāna. Saussssss! Pie otra. Netek. Šausmas! Neizdzīvosim... No trešā krāna tek. Aizgūtnēm dzeram silto un droši vien ne visai tīro ūdeni. Vienkārši nevaram savādāk.

Iet ar somām to  milzu gabalu pa asfaltu atpakaļ? Nakšņosim te. Bet kā ar velosipēdiem? Apņemos brīvām rokām aiziet tiem pakaļ, jo man ir iemaņas braukt ar diviem velosipēdiem vienlaikus.

Eju. Esmu netālu no Zālamana stabiem. Pie tās stāv kāda novēlojusies mašīna. Nāk trijotne. Tātad viena vieta brīva! Pielieku soli. Pienāku pie auto reizē ar viņiem ,,Vai neaizvedīsiet mani līdz ieejai?’’ ,,Labprāt, atbild bijušie padomju cilvēki.’’ Un tā kādas četras piektdaļas pastaigas man izpaliek. Pārbrauciens pēdējos saules staros un esmu pie dēla.  

Gaida silta duša un naksnīgais debesjums.

Katrā sižetē galveno intrigu un laimīgu atrisinājumu vajag atstāt beigās. Mūsu šīsdienas drāma tam pilnīgi atbilst. Caur ērkšķiem uz zvaigznēm.

Igo Midrijānis