Šis ir atvadu raksts no ,,Kurzemnieka’’ lasītājiem.

Esmu atgriezies strādāt un uz patstāvīgu dzīvesvietu

savā dzimtajā pilsētā. Loks noslēdzies.

 

Velobrauciens Ālandu salās.

Eiropas Savienībā (ES)- atbilstoši savām interesēm.  

Šoreiz rakstu gribu sākt ne ar uzziņu par valsti vai to, kā sākām mīt pedāļus vai kā latvieši tur brauc makšķerēt. Šķiet, lasītājam visintriģējošākā rozīnīte ir tā, kas visvairāk pārsteidza arī mani. Kad Ālandu salu, Somijas daļas, parlaments nepiekrita iestājai ES, tika parakstīti atsevišķi līgumi, kas saglabā šīs autonomās teritorijas līdzšinējo statusu- agrāk atsevišķā Nāciju Līgas 1921.gada lēmumā fiksētās tiesības. Vietējo iedzīvotāju interešu dēļ faktiski ir pārkāpti divi no galvenajiem ES pamatprincipiem par brīvu iedzīvotāju un kapitāla kustību. Ālandās palika spēkā likums par dzīvošanas tiesībām salās (faktiski tā pati pilsonība tā vien ir), kas nosaka arī to, ka tikai Ālandu salu iedzīvotājiem tās teritorijā drīkst piederēt nekustamais īpašums un tikai viņiem ir tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību (informācija no oficiālās Ālandu salu administrācijas izdevuma ,,Alands landskapsregering’’)- lasi: būt saimniekiem savā zemē. Lūk, ko var panākt pat autonomas teritorijas priekšstāvji! Salīdzināsim ar latviešu piekāpību Eiropas ,,diktāta’’ priekšā!

Dvēseles ,,miera osta’’.

Jau sen biju domājis, ko darīt, ja dzīvē viss noiet greizi. Senākā versija- braukt uz Himalajiem meditēt. Varbūt ar vienvirziena biļeti. Bet... Himalaji ir tālu. Un Latvija mīļa... Var saukt atpakaļ. Bet Ālandās- tepat Baltijas jūrā var atrast sev vienam kādu vientuļu saliņu. Kad tā apnīk- kādu citu. Bet tā nu sanāca, ka aizbraucām tur divi.

Ālandu izvēli meditācijai vai velobraucienam iztēle atbaidīja ar ainu: ik dienas smidzina sīks lietutiņš, vēss, mitrs. Mums abas nedēļas ik dienas spīdēja karsta saule no rīta līdz vakaram, pat ievērojām tādu kā Vidusjūras siestu- dienas vidū sauļoties, peldēties vai staigāt pa ēnainiem objektiem, no rīta un vēlās pēcpusdienās, vakaros- braukt.

Kāpēc Ālandu salas man ir pievilcīga ,,miera osta’’ dvēselei? Skaista daba, salas, jūra. Neapdzīvotas saliņas- lieli akmeņi (klinšu gabali?) piekrastē, kurp aizirties un palikt vienatnē ilgi ilgi. Var pabēgt no civilizācijas, bet ja atkal vēlas- izmantot tās labumus. Vislabāk turp doties ar manu mīļāko transportu- velosipēdu: vietējā tūrisma piedāvājumā ir sazarots velomaršrutu, veloceliņu tīkls, ik metrs- dabas baudās.

Turku- Mariehamna

Mums paveicas. Kad pievakarē ierodamies ar vilcienu no Helsinkiem Turku, uz vakara prāmja reisu vairs priekš velosipēdiem brīvu vietu neesot. Ko mēs peldot tumsā būtu redzējuši!? Toties no rīta debess zilgmē žilbina un uz klāja cepina saule. Braucam garām neskaitāmām Turku arhipelāga un Ālandu salām un saliņām. Cik skaisti! Reti uz kuras kāda būve. Nez, vai tikai retajam- līdzīgi man ir Robinsona Krūzo gars?

Daba un mistika.

Latvijas mistiskajam interpretētājam Ivaram Vīkam arī Ālandās būtu bijis, kur izvērst savas hipotēzes. Meklējam kādu noslēpumu... Karšu precizitāte- ne visai, tikai neliela norāde un taka mežā... Kaut kas it kā nobēdzinājis kādu vietiņu pie Ingbijas (Ingby). Vietējie nezin... Kad jau esmu atmetis cerību pēc ilgas meklēšanas un taujāšanas to atrast... Tomēr. Ala- plaisa klintī. ,,Kompleksa’’ pirmais objekts vēl- nu tā. Bet, kad netālu atrodam kanjoniņu ar apaugušām paparžu un sūnu bārdām- īsts troļļu miteklis! Un tad taku labirints izved pie klajuma, kur daudz, ļoti daudz nelielu akmeņu ar krāterīti vidū. Vairāki vilciena sastāvi vajadzētu, lai tos atvestu. Tādēļ oficiālais skaidrojums- neolīta vai bronzas laikmeta apbedījumi nešķiet pārliecinošs. Bet dabas rotaļa- vēl ne drīzāk. Senajam cilvēkam šī vieta un arī citur Ālandās redzētie ,,akmeņu lauki’’, manuprāt, nozīmējuši ko vairāk. Bet ko? Noskaņu uztveru, bet... Esam pavēlā novakarē, vieni klusā biezoknī, un tas veicina īpatnas izjūtas, nojautas- te ir kāds noslēpums. Netālu no akmeņiem- virsotne. No skatu torņa pārredzama tāla tāla apkārtne: jūra- fjords ar saliņām, lauki, meži, ceļi, apdzīvotas vietas. Zemā vakara saule tāles un zilgmi padara īpaši pievilcīgu. Šķiet, it kā kāds speciāli mums būtu piesūtījis vadātāju, lai pārbaudītu pacietību un parādītu visu visatbilstošākā gaismā.  

Neceļos.

Maldu ceļi turpinās. Precīzāk- izbeidzas. Kartē ceļš ir (vismaz tobrīd tā šķiet), dzīvē- sazarojas un visi drīz vien izbeidzas. Prasu šur un tur. Skaidru ziņu nav. Beidzot kāds fermeris vismaz atvēl mums pārnakšņot savā mežā un saka, lai braucam pa marķējumu. Blakus celiņam akmeņi, nelīdzenumi, purviņi. Nav vietu, kur galvu likt. Beidzot atrodu telts izmēra virsāju. Vakars klāt. Savāds skrajš ziemeļu mežiņš. Civilizācija tālu jo tālu. Nekuriene. Vāram uz gāzes degļa vakariņas. Mazgājamies purva rāvā. Mijkrēslī rej stirnu buki.  Satumst. Dabas balsis. Pūčuki? Romantiski vai baisi?

Rīta saule nāk ar optimismu. Tik uz priekšu! Pēc neliela attāluma marķējums mūs noved no ceļa uz mežā iebrauktām pēdām. Tās lokās pa akmens segumu. Braukt? Stumt? Izmēģinām abējādi. Vēlāk vairs tikai stumt. Tad atkal esam uz lielāka ceļa. Kur marķējums? Braucam pa labi- atduramies pret vārtiem. Braucam pa kreisi- celiņš beidzas izcirtumā. Nogriežamies sāņus- nonākam stumjamā akmeņu un mitraines bezceļā. Nekur nedzird neko no civilizācijas. Meži- tikai meži. Piedzīvojums. Jādodas atpakaļ. Ap pusdienlaiku esam tur, kur bijām gandrīz pirms diennakts. Beidzot attopu paskatīties kartes apzīmējumus. Ar zilu krāsu iezīmētā līnija valsts mēroga autoceļu tīklā izrādās... marķēta gājēju taka.

Ekere (Eckero)

Klusas asfalta lentas. Veloceliņi gar nedaudz dzīvākām satiksmes artērijām. Apskatītas Gotlandes tipa no akmeņiem mūrētās Hammarlandes un Ekeras baznīcas. Pārnakšņots pie tilta pāri fjordam. Jūra Ālandu salu vidienē atgādina te šauru ezeru, te platu upi. Esam nonākuši Ekeras salas galvenajā pilsētā Berghamā, kuras ,,mikrorajoniem’’ atsevišķi nosaukumi. Pie ostas Storbijā (Storby) liels dzeltens Pasta komplekss. Tagad te atrodas Amatnieku centrs, kafejnīca. Tikai dažs telpas- Pasta muzejam. Bet agrāk visa šī četrstūra  apbūve ar iekšpagalmu, kas atgādina Rundāles pili, kalpoja tikai pastam. Ja mūsu izpratnē pasts ir tikai tāda vēstuļu pārsūtīšana, tad šejieniešiem tā ir bijusi ļoti nozīmīga un liktenīga nodarbe. Ekere dēļ tā iesaukta par Atraitņu salu. Gan Zviedrijas, gan Krievijas valdīšanas laikos no 1636- 1898.gadiem ālandiešiem bija jānodrošina vēstuļu, sūtījumu un cilvēku nogāde no Zviedrijas uz Somiju, Krieviju jebkuros laika apstākļos: arī kad ir vētras, plāns ledus... Vissmagākais posms pa jūru ticis ekeriešiem. Pasta klaušas bijušas visām zemnieku saimniecībām.

 Ekerē piejūras izpriecu centrs Karingsunda ir vieta, kur kaut nedaudz īstenoju savu sapni par laiviņu un vientuļām salām. Izīrējis visvienkāršāko platdibeni, vispirms izkāpjam uz krūmiem apaugušiem dižakmeņiem kādu simts metru dimensijās turpat līcī. Bet, kad izbraucu atklātā jūrā, sāk iedarboties kaut kādi spēki: straumes, viļņi, vēji. Vēl jau pārvaldu laiviņu, bet turos pie paša krasta. Ne prātā braukt uz tālajām salām. Tur vajag cita veida peldlīdzekli.  

Jētabergena (Getabergen) kalnā.

No rīta ar speciālu velotūristu prāmi esam ieradušies no Skarpnates. Velotūristu daudz, tāpēc, lai viņi varētu veikt loģiskus lokus pa salām, nebūtu lieli gabali jābrauc turp- atpakaļ, kursē šādi prāmīši- kuģīši. Cik izdevīgi! Bet ne lēti!

Joprojām saule ,,ripo pa zemes virsu’’. Esam otrā augstākajā virsotnē Jētabergenā (107m). Meži, meži. Pamalē jūra ar saliņām. Dienu pavadām pārgājienā ar kājām. Atkal akmeņu lauki. Varens ļoti sens stāvkrasts augstu kalnā, nevis pie fjorda(!?). Tāpat netālu atrodas no aizvēsturiskiem ģeoloģiskiem laikmetiem kalna nogāzē varenu straumju izveidotas terases. Daba, daba. Un tad jau marķējums mūs noved vietā, kur, kā raksta bukletā, klintis ar stāvu malu iekrīt jūrā. Guļam uz slīpa akmens. Zem kājām zils līcis ar baltu zēģeli centā. Burulaiva aizpeld, bet mēs vēl nevaram atrauties no skaistuma un miera šajā pasaules malā.  Kā dziesmā: ,,Balta saule spīd...’’.

Latvieši.

Nāk vakars. Iegriežam kādā sētā prasīt pārnakšņošanas atļauju pie jūras. Man atbild... latviski. Viesstrādnieki- jau 12 gadus. Apkopj milzu ābeļdārzus. Salā dzīvojot ap 300 latviešu. Citā pilsētā atkal pie kases ar mums runā latviski. Šo sievieti, bijušo talsinieci, satiekam pēc dažām dienām gadatirgū pie Latvijas preču klāsta. Viņa kā Somijas pilsone ieguvusi dzīvošanas tiesības Ālandu salās, atvērusi savu Baltijas preču veikalu, kas nespējot nodrošināt pieprasījumu. Mūsu pārtika, rokdarbi... Uzzinām, ka starp tautiešiem ir arī sliņķi un dzērāji.

Nakšņojam Simskolā.

Latvieši mums iesaka nakšņot netālu publiskā peldvietā. Brīnišķīgs vakars pie ezera- saulriets. Ka tas ir saldūdens, nevis jūra, nejauši nosaku pēc garšas. Jauka vieta zālītē zem bērza pie galdiņa. Smilšaina pludmale. Ģērbtuves ēkā saslēdzu velīšus. Nolemjam no rīta pagulēt tā ilgāk. Neviens taču rīta agrumā peldēties neskries. Izveļamies no migas īsi pirms desmitiem. Kāds klusums, miers! Pēkšņi pie stāvvietas kā norunājuši piestāj viens auto aiz otra. Nav pagājušas desmit minūtes, kad pludmali piepilda bērnu bari. Neomulīgā burzmā steidzam novākt telti. Kas noticis? Ierodas 2 skolotāji. Sākas peldētapmācība.  Tad lūk ko nozīmē pie ģērbtuves piestiprinātais uzraksts ,,Simskola’’! Peldēšanas skola mazuļiem.

Visaugstākā virsotne- apslēptā Orrdalsklints.

Sviests!!! Šitā nobēdzināt visaugstāko virsotni- izcilu tūrisma apskates objektu! Kad precīzi pēc kartes nogriežamies ceļgalā, pie kura nav norādes, ātri vien nonākam kādā sētā. Saimniece laipni tūlīt sāk stāstīt, kā atrast kalnu, jo tā meklētāji te bieži viesi. Nedaudz pa asfaltu uz priekšu cits pagrieziens. Šoreiz ar norādi. Bet... nākošajā pagriezienā nekādas norādes, kur braukt. Aiznākošajā- dziļi mežā pareizā virziena nojautu dod virziena rādītājs uz stāvvietu. Lūk, tā! Pie tās it kā apkārtnes karte... pēc kuras neko nevar saprast. Dažus nepareizos celiņus pirms mums izstaigājis zviedru pāris. Tas saīsina mūsu meklējumus. Kad bezcerīgi esam novandījušies pa izcirtumos iebrauktām traktoru pēdām, jau prombraukšanas noskaņojumā pamanām vēl kādu pārīti dodamies uz strupceļu, kur reiz jau bijām. Sekojam, ja nu ko neesmu sapratis. Bet arī viņi apjukuši apstājas. Pēkšņi pamanu augšup grūti ieraugāmu taciņu. Ejam. Viņi seko. Uzkāpjot uz plakanas virsmas klintāja, taka izzūd. Atstāju dabā zīmes, lai atrastu atpakaļceļu uz vienīgo punktu, kur var nokāpt no klints. Nejauši izejam uz platas- īstās tūristu takas. Virsotne atalgo meklēšanas grūtības. Kāda varena panorāma uz mežiem, saliņām, fjordiem, jūras klaju tālumā! Kur gan izvedīs atpakaļceļā pareizā tūristu taka? Nokāpjot tā ieved upītes gultnē. Pa to iznākam uz celiņa netālu no saviem divriteņiem. Nekādu norāžu uz virsotni!!! Pagriezties no ceļa uz nelielo gultni nu nekādi nevar prātā ienākt. Tumsa nāk. ,,Lidojam’’ lejā pārnakšņot kārtējā Simskolā. Amats rokā, kā atrast Ālandu salās bezmaksas naktsmītnes.

Vajag veikalu? Meklējiet kartē atkritumu savāktuvi!

 No rīta jātiek veikalā. Starp citu, braucot ar velosipēdu izjūti, cik Ālandās veikali ir reta parādība. Var palikt bez pārtikas. Veikalu kartē nav. Kā izplānot attālumu līdz nākamajam, lai ēdiens ne pietrūktu, ne radītu lieko svaru? Atkal atjautība! Meklējiet valsts kartē, kur atrodas dalītu atkritumu savākšanas punkti. Tie izvietoti pie veikaliem.   

Namiņš Borgbodā.

Kartē kaut kāds apskates objekts. Necils, parasts namiņš. Ieiesim? Atveram durvis. Tās nav aizslēgtas. Neviena nav. Viss iztīrīts. Šķiet, te tikko bijuši iemītnieki. Bet... viņi sen jau kā aizsaulē. Ieejot viesistabā, pēkšņi sāk skanēt saimnieces balss. Viņa dzied tautasdziesmas. Kustību sensors iedarbinājis atskaņotāju. Nesteidzīgi izstaigājam kā dzīvošanai sagatavoto māju, klausāmies jauko dziedājumu. Nekādas apsardzes! Te nav jābaidās no demolētājiem, zagļiem...  

Kastelholmas pils.

Dižākā pils šajā zemē. Rakstos kopš 1388.gada. Zviedrijas karaļa medību pils. Tagadējie iemītnieki- tūristu bari. Iekšā- pilīm raksturīga ekspozīcija. Varam ,,niekoties’’, liekot galvā bruņucepures. Skaista apkārtne. Blakus brīvdabas muzejs. Gan senatnīgas sarkanbrūna krāsojuma ēkas, gan pagājušā gadsimta sākuma labāko aprindu apartamenti. Neiztrūkstošās dzirnavas. Nolemjam, ka te fotografējams visskaistākais katrā apdzīvotā vietā vērotais Jāņukoks (Midsummer pole). Tā diženums un krāšņums ir pašvaldības vai kroga īpašnieka prestiža lieta. Kuram garāks, platāks un krāsaināks.  

Turpat blakus Cietuma muzejs. Ieslodzījuma vieta tur darbojusies vēl 70-tajos gados. Ar katru gadsimtu komforts uzlabojies. Bijuši pat laiki, kad saspiestā kamerā turētas kopā sievietes un vīrieši. Jautri? Īpaši nevaldāmos ieslodzītos uz mēnešiem saslēdza pie īpaša krēsla- staba, ka nevarēja pakustināt nevienu locekli, grozāmu daļu: kaklu, jostasvietu utml.

Ļoti lietderīgs ir Tūrisma informācijas centra bezmaksas internets, ko steidzīgu darba jautājumu kārtošanai lietojam vai pus dienu. Aiz TIC mijkrēslī kā publiskā teritorijā ceļam telti, bet dušas un citus labumus atrodam netālajā jahtklubā. Jocīgi- pusnaktī atnākam, neviena nav, viss izgaismots, var bez aprobežojumiem lietot pat saunu. 

Bomarsunda- kempings, cietoksnis un gadatirgus

Bomarsundas kempingā ierodamies vēlu. Tas ir liels un tipisks. Reģistrācijā saņemam pie telts piekarināmu numuru. Tas vajadzīgs, lai nebūvētos nemaksātāji. Nometne trīs zonās: stacionāri namiņi, autotreileru vieta un platības telšu cēlājiem. Mūsu izvēle- kompromiss no ,,būt tālāk no citiem’’ un tuvāk tualetes, dušas un virtuves (gatavo paši) ēkai. Kempingos parasti 4-5 veidu nakšņotāji: makšķernieki (tie virtuvēs darbojas ar savām zivīm), autotūristi, ilgstošie atpūtnieki namiņos, velotūristu pulciņš, laivotāji (kempingi pie jūras līčiem), dažreiz arī jahtinieki (ja ir osta kā Bomarsundā). Atpūtnieku daudz. Visi smaidīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi. Neuzbāzīgi un netraucē citus. Ar pēdējo reizēm daudzvalodu ,,Bābelē’’ problēmas krievu grupām- jautra tauta.

Bomarsunda slavena ar savu Krievijas cara laikā būvēto cietoksni. Pat, lai gan no tā palikuši nelieli drupu fragmenti, izskatās iespaidīgi. Tas ir bijis vienīgais nopietnais nocietinājums salā. Bet pat to nepaspēja pabeigt- saspridzināja Krimas kara laikā 1864.gadā. Kur ir Krima un kur Ālandas! Re kur plaša ir kara vēstures ģeogrāfija!

Bormsundā fantastiski forša pludmale. Jau turpceļā uz Vardo karsējamies un peldējāmies līdz sešiem vakarā. Atpakaļceļā griežam no ceļa nost atkal. Jau ceļmalā lērums mašīnu. Pārsteigums. Dižpļava pie peldvietas pārvērsta amatnieku gadatirgū. Sabūvēts lērums tirdzniecības nojumju. Audēji, sveču lējēji, kalēji, galdnieki, floristi, stikla pūtēji, latvieši... (atceraties raksta sadaļu ,,Latvieši’’!). Daži turpat uz vietas produkciju gatavo, rāda procesu. Humpalu nav. Turpat pilnīgi atklātā publiskā vietā nolikts trīsdaļīgs pisuārs. Visapkārt bērni- gadatirgū un pludmalē. Savdabīga demokrātija un dzimumaudzināšana.

,,Īstās’’ Ālandas Vardo salā

Ik brīdi skatam paveras jūra, saliņas. Tādas ainas biju iztēlojies Ālandu velobraucienā. Bet tas ved galvenokārt pa lielo salu. Un pat bieži tur, kur pietuvojas kādam līcim, skatu uz jūru aizsedz koki. ,,Īsto’’ daudzsalu  ainavu biju plānojis skatīt Fēgles (Foglo) salas piekrastē. Bet... izrādās vairs šogad nekursē prāmis no Sundas salas uz Lumparlandi (Lumparland), no kurienes var nokļūt Fēglē. Ko darīt? Dodamies uz Vardo salu, lai izbaudītu līdzīgus iespaidus. Tad gan nākas pa to pašu ceļu doties turp atpakaļ! Bet... bija tik superjauki, ka tas pat vēl labāk, ka skatiens pa šīm brīnumjaukajām un neparastajā ainavām varēja slīdēt divreiz.

No Vardo kempinga izbraucam ļoti agri. Agrās rīta saules valdzinājums. Jūras zilgme ar saliņām tālumā īpaši dzidra. Bez kravas ripo kā lidotu. Bet ik mirkli stājamies, staigājam, pasēžam. Kādas detaļas: diži akmeņi, kadiķu audzes, roboti krasti, dambji, kas savieno autoceļu starp mazajām saliņā. Lielāko attālumu gan var veikt ar bezmaksas prāmi. Ēdam ogas. Kūpinātavā nopērkam un tūlīt nosukājam tikko no dūmiem izņemtus lašus un citas zivis. Pa pavisam šauru asfalta lentu esam nonākuši ,,pasaules galā’’- pēdējās salas spicē. Ceļš beidzas. Tālumā saliņu spiets. Klusums. Viļņu čalas. Pa retam kaut kur aizpukšķina kāda motorlaiva. Sauļojamies. Nesteidzīgi ieturam azaidu. Negribas steigties. Kulminācija. Šķiet- viss piepildīts. Ak, mirkli apstājies, tu esi jauks! Tālāk- ceļš tikai atpakaļ, atpakaļ. Mājup.    

Igo Midrijānis