Jordānijas skices.

Jordānijas Hašimītu Karaliste

Neatkarība no Lielbritānijas kopš 25.05.1946

Atrodas austrumos no Izraēlas, vēl robežojas ar

Sīriju, Irāku, Saūda Arābiju

Teritorija: 89 287km2 (1,5 Latvijas)

Iedzīvotāji: 5 907 000 (2006.g.)

Arābi, t.sk.daudz palestīniešu un irākiešu bēgļi,

kā arī beduīni

Valsts valoda- arābu, svešvaloda- angļu

Musulmaņi 92%, kristieši 8%

1 Jordānijas dinārs=1,06 lati

(2008.g.kurss, patreiz caur pāreju

no $ maiņas punktā lats bija

mazliet lielāks par dolāru)

Dodoties vienatnē no Izraēlas uz Jordāniju, zināju, ka ziepes būs. Tāds reģions! Kādi sarežģījumi mani gaida- nezināju, bet biju pārliecināts, ka tādu būs daudz. Taču arī ticēju, ka ar tiem tikšu galā. Tā arī bija. Bet stress tāds, ka šajā laikā dēļ tā knapi piespiedu sevi apēst vienu plācenīti un dažas saujas rozīņu dienā. Agrāk apaļīgais vēders izliecās uz otru pusi kā studiju gados. Klejošana nav relaksācija. Manā stilā- izdzīvošanas skola un failu izdzēšana par norisēm ikdienā, dzīvē vispār.

 

Nakts pie beduīniem.

Kā nokļūt galā?

Aiz žoga aizmugurē- Eilata Izraēlā. Pēc neliela ,,pārgājiena'' pa pilnīgi tukšo neitrālo zonu un Jordānijas bezmaksas vīzas saņemšanas esmu aiz šīs valsts vārtiņiem. Kā vienota komanda ēnā dirn taksistu komanda. Tādam kolektīvam neko nenokaulēsi! Prasa 10 dolārus līdz Akabai (Aqaba). Vai 40$- līdz manai naktsmītnei 12km aiz pilsētas. Par tādu naudu pēc ,,Lonely Planet'' ceļveža (2007.g.dati) mani būtu jānogādā līdz pašai Petrai 2 stundu brauciena attālumā. Maciņ, atveries! Labi, ka interneta izdrukā par manis rezervēto hosteli minēts, ka tur var nokļūt no Pils autostacijas ar mikriņu par 1$. Kad tur izkāpju, mani pārtver ,,iekšārāvējs''. Tad jāsamaksā ,,kasierim'· (tie abi runā angliski)- jau 1 dinārs (aptuveni lats). Šajā zemē visur ir tādi ,,bosiņi'', kas savāc naudu un sadala pasažierus pa busiņiem. Esmu tur vienīgais ārzemnieks. Ripojam gar Sarkanās jūras piekrasti pa 2 rindu automaģistrāli bez automašīnām. Pa vairākiem kilometriem pa kādai. Tādi brīnumi vēl nebija redzēti! Kad it kā mana vieta izkāpt, vēlreiz pārprasu nosaukumu, bet kāds sirms beduīns tik stumj mani ārā. Ar zīmēm rāda, ka mans miteklis ir viņa īpašums. Kopīgi ejam pārsimts metrus līdz ,, Beduīnu dārza ciematam''(Bedouin Garden Village''), kā sauc manu ,,jauniešu viesnīcu''· 

Rezervācija- kas tā tāda?

Esmu internetā rezervējis sev vietu beduīnu teltī. Pie reģistrācijas groza manu izdruku un neko nesaprot par kaut kādu tur reģistrāciju, kas, kā noprotu, ir kaut kāds valsts līmeņa vienots tīkls. Neviens te mani negaida. Kur nu vēl strikti papīrā piekodinātā laikā! Prasa, kādās naudas zīmēs man jau no debetkartes atskaitīts. Rādu- britu mārciņās. Brīnās: ,,Kas tās tādas? Cik tas daudz?'' Izdrukā par vēl piemaksājamo uzrādītas 2 summas. Beigās beduīns paņem pilnu samaksu- 6 dinārus, tad apdomājas un vienu atdod atpakaļ. Skaidrs, ka te visas rezervācijas... Saprotu vietējo ,,sistēmu'': ar jordāniešiem ir kā ar sievietēm- pašiem viss skaidrs, ar pusvārdu vai žestu nezinātājam tūlīt viss jāsaprot; oficiālā informācija un mūsu Eiropas vīriešu loģika neder.

Visi tūristi, kuru nav daudz, dzīvo labiekārtotos namiņos. Esmu vienīgais teltī- no krāsainiem lupatdeķiem sastiķētā četrkantīgā pajumtē, kurā 3 gultas. Tādas- no vairākiem gabaliem savienotas- mēdz būt arī īstās beduīnu teltis, tikai krāsa ir tumša. Starp auduma gabaliem sānos un griestos centimetriem platas spraugas.. Pūš kārtīgs vējš. Plīvojošais priekškars rada atvērto durvju dienas iespaidu. Nekā intīma! Grīdas vietā sabērti sīki akmentiņi, tiem pa vidu noklāts tūristu paklājiņš, kādus mēdz likt zem guļammaisa. Forši! Vēsi!

Jūra līdz ceļiem

Tūlīt dodos peldēties uz Sarkanās jūras pludmali. Tā ir smilšaina, plaša, izstiepta daudzu kilometru garumā, labiekārtota un tukša. Daži nirēji starp koraļiem un viss. Atceroties, kā reiz neveicās pretējā- jūras līča krastā pie Eilatas, kad pēc uzkāpšanas sāļajā ūdenī uz jūras eža pārcietu lielas sāpes un neziņu par saindēšanās iespējamām (fatālām) sekām. Šī epopeja beidzās uz ķirurga galda, ilgu medikamentu lietošanu. Tagad brienu cauri vilnīšiem ar zandalēm kājās. Lieki piebilst, ka ne ceļvedī, ne miteklī, ne pludmalē nekādu brīdinājumu par nepieciešamo piesardzību no adataiņiem neredzēju. It kā eiropiešu viesi katru dienu bradātu pa jūrasežu biotopiem! Tāpat- ko darīt, ja saduras?  Tas jāzin pašam?! Bet- vai mēs Latvijas viesus brīdinām par izsargāšanos no ērču encefalīta? 

Sāls šķīdums pavēss. Pārāk lēzena neērta iebrišana. Ciets dibens. Akmeņi. Pacietības pietiek iedziļināties līdz ceļgaliem. Laižos peldus. Uz kāda koraļa atstāju savas kājas ādas gabaliņu. Kaut nu vēlāk nedabūtu no tuksneša smiltājiem infekciju! Jebkura skramba šajos platuma grādos jāapstrādā nopietni!

Beduīnu nakts

Pārbaudījis un pabaudījis jūru, atgriežos mitekļa teritorijā. Ieeju baseiniņā ar dzidru saldūdeni. Gandrīz auksts?! Droši bez koraļu- ežu traumu briesmām šeit peldu, nirstu. Zvilnu uz izlaižamās krēsla- gultas saulrieta noskaņā. Baudu mieru. Kaļu rītdienas ,,kara plānus'', kā sasniegt un ieņemt Petru. Pēc aprakstiem- nebūs vienkārši. Piedevām atceros, ka man Jordānijā nederēs ,,Baltas'' izdotā apdrošināšanas polise Izraēlai. Kā es pielaidu tādu nevērību! Lai Dievs mani sargā!

Noskaņai: kāda garmataina meiča meditē; vecais beduīns stringšķina nacionālo instrumentu un dzied, sēžot īstā beduīnu teltī. Tas nav priekšnesums. Tā vienkārši- savam priekam. Cik daudz viņš piedzīvojis no klaiņošanas ar lopu ganāmpulkiem skarbajā tuksnesī līdz tūristu mītnes- zaļas oāzītes īpašniekam un mūsdienu ērtībām!

Strauji nolaižas dienvidu nakts. Vēl duša. Un vējam plivinot visu, ko var, savā guļammaisā saldi aizmiegu gultiņā savā beduīnu teltī. Beduīnu mūzikas ieaijāts. Viens.

Igo Midrijānis

 

Petra- pasaules brīnums!

Petra. Ja Jordānijā var apskatīt tikai vienu vietu, tad neapšaubāmi tā ir Petra. Faktiski lielākā daļa ceļotāju uz Jordāniju dodas Petras dēļ, svētceļnieki- uz Nebo kalnu. Petra ir dabas rotaļas un senās nabatiešu civilizācijas arhitektūras mijiedarbības brīnums!

Ceļojums... garām.

Bet līdz Petrai vispirms jānokļūst. Ar gaismiņu izeju no sava beduīnu mitekļa. Jau 6.30 esmu uz autostrādes, pēc dažām minūtēm- nobalsojis autobusu līdz Akabai. Galapunktā šoferis pamet ar roku, ka no izkāpšanas vietas jāiet taisni, tad jānogriežas pa labi. Pirmajā lielajā krustojumā tā arī izdaru. Akabas kartes man nav. Šķiet, naski soļoju pa pilsētas galveno ielu. Vēroju rīta rosību.  Aktivitāšu posms beidzas. Neveiksmīgi vairākiem prasu vajadzīgo (ne vakarējo) autoostu. Beidzot- kāds angliski parāda, kurā škērsielā jānogriežas un tālāk jāiet tikai taisni. Sāniela beidzas pēc 200m. Prasu atkal. Rāda ceļu tieši atpakaļ- virzienā, no kurienes nācis, bet pa citu ieleli. Klausu. Ejot lejup, ievēroju busu un potenciālo pasažieru plūsmu no tās kādā krustojumā pa labi. Sekoju tai. Ieraugu autobusus. Jordānijā nekur autoostās nav nekādu sarakstu, iezīmētu peronu, no kurienes uz kurieni kaut kas dodas. Autobusi sastājušies kā pagadās. Arī uz tiem pat arābiski nav nekādu uzrakstu. Visu paveic iekšārāvēji un bosiņi- kasieri. Tā, līdz autoostai pat vēl nenonākušu, mani pārtver. Petra? ,,Tūlīt! Buss dosies ceļā!'' viņš saka. Taču mikriņš jau pilns. Pieved mani pie cita. Esmu tur pirmais. Stundu jāgaida, kamēr tas piepildās ar pasažieriem. Jau vairākkārt esmu pārprasījis, vai dodas uz Petru. ,,Yes, yes!'' (jā, jā). Beidzot braucam. Aiz pilsētas... robežkontrole. Akaba atrodas brīvajā ekonomiskajā zonā. Jāizkāpj un mantu saturu jāuzrāda tikai vietējiem. Atkal esmu vienīgais ārzemnieks. Kad buss pa neparasti tukšu autobāni traucas garām norādei ,,Petra'', angliski nesaprotošais šoferis uz diviem maniem izmisīgiem pieskārieniem un norādēm, ka man tur jānokļūst, tikai smaida un piebalso: ,,Petra. Petra''· Beidzot kāds angliski saprotošs puisis man izskaidro, ka šis buss uz Petru nebrauc, bet dodas uz Ma'ānu. Nieka 65km līkums. Bet no turienes es varēšot ar citu busu nokļūt Petrā. Kad naivi prasu, vai par to man atkal būs jāmaksā, jo biju taču nolīcis un samaksājis par Petru, pasažieris tikai atsmaida: ,,Protams!''· Viņš arī apsola mani Ma'ānas autoostā iesēdināt pareizajā mikriņā. Taču puisis izkāpj centrā un pamāj man ,,By, by!''. Šoferis mani izsēdina busiņu barā un parāda uz kādu no tiem tālumā. Vai esmu sapratis pareizo? Neviena cilvēka tur nav. Atnāk beduīns- šoferis. ,,Petra?'', prasu. ,,Petra. Petra!'', skan atbilde. Atkal esmu pirmais braucējs. Atkal ilgi jāgaida. Sabažījos, kad busiņš nedodas pa autostrādi, kur bija Petras norādes, bet dodas šauros tuksneša ceļos. Kas būs, tas būs- atkal padodos liktenim. Līkumojam starp beduīnu apmetnēm. Esmu atkal vienīgais ārzemnieks. Kaut kādā pilsētā uz ielas liek man izkāpt. ,,Wadi Musa'', saka šoferis. Šo nosaukumu biju lasījis un zināju, ka tā atrodas blakus Petrai. Kurp doties? Tuvējos veikalos beidzot noskaidroju virzienu, kurp man jādodas uz rezervēto hosteli ,,Valentine Inn'' (Valentīna krogs). Drīz parādās ielas malā norādes uz to. Kad ,,hostelī'', kam uzraksts ,,hotel',' uzrādu savu rezervācijas izdruku, atkal pārsteigums. Viņi brīnās, jo gadu vairs neesot hostelis un ar jauniešu naktsmītņu asociāciju vairs nesadarbojoties. Bet gods godam- ņem vērā rezervācijā iemaksāto naudu. Arī brīva gulta vēl atrodas, bet, ja būtu ieradies izdrukā norādītajā laikā 20.00... 

Redzēt Petru- būt vai nebūt?

Ilgais ceļš Jordānijas kāpās- smiltājos apēdis vairāk nekā pusi dienas. Petras apskatei rekomendētas vismaz 2 dienas. Tā ir ceļojuma galvenais mērķis. Ko darīt? Nolemju iet izlūkos uz ,,Visitor's Centre''(Apmeklētāju centru). Izrādas, ka starp 1 dienas un 2 dienu biļeti nav liela starpība: 21 un 26 dināri. Pa ceļam ar lielām bažām konstatēju, ka esmu saķēris ko nelāgu: karstumi mijas ar aukstumiem, vājuma sajūtu, sāpēm. Bet apdrošināšana Jordānijā man nav! Varbūt rīt no rīta steidzīgi jādeportējas caur Akabu atpakaļ uz Eilatu ārstēties? Lēmums- jāiet iekšā uzreiz. Bet, ja viss būs labi, gribu apskatīt savu sapni pilnībā rīt. Atlikušajā dienas daļā to nepaspēt. Un vēl, jūtu, ka nepieciešama viena diena ,,miera ostai'- psiholoģiskai atslodzei. Kad esmu nopircis 2 dienu biļeti, skatos- atdots maz naudas. Pārskaitu. Trūkst 26 dināri. Prasu. 2 pārdevēji, kas abi pamīšus mani apkalpojuši, bija pārpratuši: viens, ka man vajag 2 dienu biļeti, otrs- divas biļetes. Dabūju naudu atpakaļ. Ik uz soļa jābūt uzmanīgam!  Pirmoreiz apjaušu, ka ar esošo naudu nepietiks. Par laimi, maiņas punktā turpat maina šekeļus. Tobrīd ceru- ar to pietiks, esmu glābts.

Kas ir Petra?

Petra par nabatiešu karalistes galvaspilsētu kļuva ap 100.gadu p.m.ēras. Uzskata, ka Petrā dzīvojuši līdz 20 tūkstoši cilvēku. Nabatieši bija viena no apdāvinātākajām tautām cilvēces vēsturē. Viņi bija iemanījušies kontrolēt, menedžēt austrumu- rietumu karavānas, tirdzniecību no Ēģiptes līdz Indijai, Ķīnai, Grieķijai, Romas impērijai. Viņi bija ļoti atvērti un integrēja visas šīs kultūras. Kaut arī viņi pielūddza arābu pirmsmusulmāniskās dievības, bija toleranti pret citām reliģijām. Viņu izcelsme ir no Arābijas pussalas, ienāca Jordānijas teritorijā 2200 gadu atpakaļ. Viņu karalisti satrieca (aneksēja) 106.gadā romieši, bet nevarēja to iznīcināt, un arī vēlāk šī tauta bija ietekmīga un bagāta.

Kad 363.gadā Petra cieta milzu zemestrīcē, tā tika pamesta.

Petra no Eiropas redzesloka pazuda 14.gadsimtā līdz to 1812. gadā no jauna atklāja šveiciešu ceļotājs. Tajā līdz nesenam laikam mākslīgajās alās mitinājās beduīni. 1985. gadā Petru iekļāva ANO pasaules kultūras mantojumu sarakstā.

Petra- pirmie iespaidi.

No ieejas plats celiņš ved gar neparastiem vēja erozijas veidojumiem smilšakmenī  un klintīs izcirstiem templīšiem. Taču tas ir tikai sīkums salīdzinot ar turpmāko. Petras brīnumi sākas ar  1200m garo un vairākus simtus metru augsto kanjonu As-Siq (Asik).  Brīžiem virs tā debesis redzamas tikai kā šaura zila spraudziņa. Sienas sakļaujas dažu metru platumā. Kanjons dabiski izveidojies daudzkrāsainā, pārsvarā sārtā smilšakmenī. Vējš un ūdens izveidojis pārsteidzošas figūras, vietām pat smalkus ,,mežģīņu'' rakstus. Tur, kur atlūzis kāds gabals, nereti kā fantastiska mozaīka vai dabas abstraktās gleznas- izliektas daudzkrāsainas: zilas, sārtas, baltas, dzeltenas, brūnas joslas, citur- krāsu pleķi. Man tas asociējās ar koraļu zivju raibajiem sāniem. Kanjona plaisās- pilnīgi bezcerīgās vietās zaļo koki un krūmi.

Brīnumu brīnums. 

Kad šķiet, ka nekā brīnumaināka vairs nevar būt, pēkšņi priekšā kanjona spraugā paveras laukums, iepretim kuram visvisbrīnišķīgākais klintī izgrebtais templis/kapenes- Petras ,,vizītkarte'', ko sauc par Treasury (Dārgumu krātuve- latviski pieņemtais termins). Faktiski tas ir dārgums pats par sevi. Tās fasādes veidols: kolonas, sienas ar smalkiem ornamentiem, kāpnes. Augstums- 43m, platums- 30m. To izgreba 1.gadsimtā pirms mūsu ēras.

Bet kad ap 10 to nākošajā rītā izgaismo saule! Atliek vienkārši atsēsties un skatīties, skatīties. Daiļums! Smalkums! Neparastums! Nekādi negribas aiziet, Te nu tas ir- pasaules brīnuma galvenais brīnums! Biju jau gatavojies emocijām, bet ne tik spēcīgām. Man šī tagad būs svētvieta, kas vilks atpakaļ.

Pārējā Petra.

Aiz Dārgumu krātuves vēl īss kanjona posms, un tad paveras varens plašums ar daudziem smilšakmens klintīs un bluķos izkaltiem tempļiem, pieminekļiem, amfiteātri (savu, ne romiešu!), iedzīvotāju alu mitekļiem... Uz objektiem izgrebtas kāpnes. Arhitektūrā savijušies dažādi stili: romiešu, grieķu, ēģiptiešu, indiešu, babiloniešu, persiešu... savā nabatiešu interpretācijā. Vienu no tempļiem pēc Petras kā pilsētas pamešanas izmantojuši kristieši kā Bizantijas baznīcu. Eju tālāk. Vēl daļēji saglabājusies ar akmeņu plāksnēm bruģētu akmeņu iela cauri kolonām.

Saule iet uz vakarpusi, lopiņš nāk uz māju pusi

Saule iet uz vakarpusi. Jau atpakaļ pa taku, celiņiem kāpj ēzeļi ar un bez dzinējiem, saimnieku pavadībā soļo kamieļi, zirgi, pēdējos tūristus steidz aizvizināt divriču ratos. No gandrīz vertikālām klintīm savā nodabā kāpj lejup kazas. Bet mans ceļš tik ved augšup. Beidzot jāapsēžas. Vēroju gaismas rotaļas ielejā un aizā, kurp esmu pakāpies. Kāds skaists miers! Jo zemāk saule, jo smilšakmens kalni iesārtojas krāšņāk. Kā negribas aiziet! Pēdējie tūristi aizsteigušies. Šurp esmu klīdis kādas 4 stundas. Bet- līdz tumsai, kas dienvidos iestājas strauji, jātiek ārā. Ko nozīmē palikt melnā kanjonā, varu iedomāties. To arī nedrīkst. Ātrā riksī stundas laikā esmu pie izejas.

Petra- beduīnu biznesa citadele.

Kad devos pa vārtiem iekšā, aplenca pakalpojumu sniedzēji: ,,Jājiet ar zirgu!'' ,,Sēdiet ratos!'' Uzmācīgi ik brīdi kāds nāk klāt, grib ievilkt sarunā. ,,Stāvi pats pie saviem ratiem'', agresīvi nodomāju. Šeit visu tūrisma biznesu, pat visuresošo tūrisma policiju, kontrolē un īsteno vietējie beduīni. Vienmuļākā vietā ilgāk papļāpāju ar kādu beduīnu jaunieti. Lai izdzīvotu, viņiem brīvi jāpārvalda angļu valoda, bet jāprot tirgoties arī vismaz vēl franciski, vāciski, spāniski, itāliski... Agrākos gadu desmitos viņi Petrā dzīvojuši (vēl tagad tur alās mītot 27 ģimenes), bet valdība viņus pārcēlusi blakus uz labiekārtotu ciematu: ar ūdensvadu un kanalizāciju, TV, internetu, mobilajiem sakariem. Valsts pat sapirkusi daļu ,,ražošanas līdzekļus'': džipus uc., nododot tos beduīnu rīcībā, piešķīrusi minikredītus . Nu viņi šeit strādā kā prot. Kompleksa viducī dominē kamieļu piedāvāšana izjādei, bet stāvajā galā- uzjājiens pa trepēm klintīs ar ēzelīšiem. Bet ik uz soļa- suvenīru tirgotavas: ,,Buy something! (Nopērciet kaut ko!), ,,Just look!'''(tikai paskatieties!), ,,Only 2 dinars!'' (tikai 2 dināri) utml. skan nemitīgi. Tūristu bari pērk arī. Tikko ieinteresēsies- vaļā netiksi! Nolaidīs cenu, skries pakaļ. Man sanāca rets biznesa stiķis- aptirgot vietējos tirgotājus. Kalnā par 7 dināriem piedāvātās krelles nopirku par 2 naudiņām, bet lejā citai pārdevējai iztirgoju tās par 3 dināriem, jo biju noskatījis piemērotāku kaklarotu. Savukārt vietējos krāsainos akmentiņus nopirku no visnabadzīgākās sievietes ar nopuņķotu bērneli, kurai vienīgajai nebija tirdzniecības vieta un plašāks sortiments. Iesaku šeit un citur austrumos andeli neuzsākt tūlīt, bet aiziet līdz galam, apskatīt visu un, ieklausoties pārdevēju pircēju sarunās, noskaidrot cenas, izvēlēties sev tīkamāko suvenīra veidu, un tikai atpakaļceļā pirkt, kad jau pārdevējam uzgriezta mugura pēc diņģēšanās. 

Wadi Musa

Pilsētā ir dažas tūristiem un vietējiem domātas tirdzniecības ielas., kur svešzemju valoda un tūristu burziņš man atgādina Nepālā Pokharas Leiksaidu. Klimstu. Baudu atmosfēru. Šeit izjūti terminu ,,Global village'' (pasaules ciemats- domāts: cilvēce kā viena kopiena).

  Krīze un klaidoņu (sa)dzīve.

Pēc interjera, cenas, gaisotnes, publikas Valentine Inn ir tipisks hostelis. Forša atmosfēra. Tūlīt papļāpājam. Ja trekno tūristu skaits pasaulē strauji sarūk (kredīti!), tad tādi klaidoņi kā es neiznīkst, neiet mazumā- pat vairojas. Vislabāk to noformulēja mans istabiņas biedrs amerikānis: ,,Kāpēc strādāt? Ietaupījumus aprīs pasaules krīze, atņems valdība. Pametu darbu, lai ceļotu un notērētu sakrāto: patreiz pa Tuvajiem Austrumiem (Izraēla, Jordānija, Ēģipte), tad uz Londonu, pēc tam uz Āfriku (Kenija)...''· Manā istabiņā daudz japāņu (nevis to grupa kā parasti). Blakus cieši sabīdītās gultiņās guļam kādi 10 cilvēki. Naktī, atgriežoties no sanitārā mezgla piķa melnā tumsā, savu neaizņemto guļvietu varēju konstatēt tikai pēc taustes. Tikai nākošajā rītā pamanu, ka man blakus vienā pusē berlīniete, otrā- tokijiete. Abas kaimiņienes ļoti pretimnākošas: vāciete piedāvā savu paplašinātas informācijas ,,Lonely Planet'' versiju, lai varu saprast, kā ceļot tālāk, bet japāniete- apstāsta un kartē palīdz sameklēt vajadzīgo par situāciju Ammānā, kur tikko bijusi. Tas man ir ļoti ļoti svarīgi, lai saprastu, ka ar saviem spēkiem un naudas resursiem, par saprātīgu cenu savu sapņu kalnu- Nebo neredzēšu, tādēļ jāpieņem radikāli un riskanti lēmumi.  Jāriskē bāzt savu debitkarti bankautomāta šķirbā, nezinot, vai to atgūšu, lai izņemtu vēl dinārus. Bankautomāta monitorā tobrīd redzu tekstus tikai arābu valodā, vai un kā dabūt angliski, kā saprast terminoloģiju, sistēmu, kas atšķiras no mūsējās? Hotelī izprašņāju, kā dabūt uz ekrāna angļu tekstu, vai aparāti droši. Atbilde- jā. Izstāsta, kā tikt pie angliskā teksta. Kad noeju līdz centram, ap bankautomātu jau rosās ārzemju tūristi. Japāņi priecājas kā bērni, kad tomēr tajā parādās arī nauda. Man piedāvā palīdzību, kā nokļūt līdz angļu tekstam. Tas izrādās gandrīz diametrāli pretēji, nekā tiku instruēts.  Ar šausmām bāžu savu VISA Electron debetkarti šķirbā. Vai nebūs ,,par švaku''? Ko tad, ja norij? Nospiežu pēdējo pogu- nekā. Atkārtoju. Šoreiz vienlaikus- katrs pa savu galu, iznāk dināri un mana karte. Bet, ja nebūtu? Petrā esmu kļuvis bagātāks ne tikai garīgi, emocionāli, pieredzē...

Vēl drastiskāks ir lēmums īrēt taksi atlikušajam ceļojumam līdz galvaspilsētai. Nauda man kokos neaug, bet nav saprātīgas alternatīvas.    

Nākošajā dienā.

Urrā! Neesmu slims! Nākošajā rītā jau ap 7 esmu pie Petras ieejas kādus 3km no manas naktsmītnes. Lēni, izgaršojot gaismas rotaļu uz pretējās kanjona sienas, otrpus ielejai uz citiem tempļiem nekā iepriekšējā pēcpusdienā, nonāku līdz vakardienas galapunktam.

Nākošais Petras brīnumu posms- gara jo gara uzkāpšana pa kāpnēm un takām līdz ,,Monastery'' (klosterim). Process ilgs un patīkams. Aizvien jaunas dabas rotaļas klintīs, varenāki skati. Šis senais templis- otrs iespaidīgākais. Vēlāk, kā pieņemts uzskatīt, ticis lietots kā kristīgā baznīca. Norādes pie taciņām vēl uz augšu: ,,End of the World'' (pasaules mala). Pasmīnu! Bet kad skatlaukumā paveras ainava... Dziļa dziļa ieleja. Aiz tās melnas klintis. Tad aiz tām iesāņus zemāki balti kalni. Tālu dūmakā- Nāves jūra un Negevas tuksnesis Izraēlā. Tik tālredzīga vieta! Tiešām varens fināls Petras apskates maršrutam!

Par nokļūšanu Petrā bija tik daudz domāts. Daļēji arī mans brauciens uz Izraēlu bija atslēga uz to. No Petras nevar aizbraukt. Tā paliek manī. Un es domās- tajā. Manā Petrā.

Igo Midrijānis  

 

Nebo kalns- Mozus skatpunkts.

Bibliskais kalns

,,Tad Mozus devās no Moāba klajuma augšup Nebo kalnā, Pizgas kalnāja virsotnē, pretī Jērikai, un tas Kungs viņam rādīja visu Gileādas zemi līdz pat Dana novadiem, un visu Naftaļa, Ēfraima un Manases zemi un visu Jūdas zemi līdz pat vakara jūrai, ir Negebu, ir Jardānas ieleju un palmu pilsētas Jērikas dziļo leju,- visu apgabalu līdz Coārai. Un tas Kungs viņam sacīja: ,,Šī ir tā zeme, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis Ābrahāmam, Īzākam un Jēkabam, teiktdams: ,, Taviem pēcnācējiem Es to gribu dot!'’ Es tev to esmu licis redzēt ar tavām acīm, bet tev nebūs iet pāri uz turieni! Tā nomira Mozus, tā Kunga kalps Moāba zemē pretī Bet-Peoram; bet neviens nezina viņa kapa vietu līdz pat šai dienai.''

Piektā Mozus grāmata 34:1-5

Kā izskatās vieta, no kurienes var pārredzēt gandrīz visu Apsolīto Zemi? Vai tiešām līdz Hebrona kalnam (Danas zemei), Vidusjūrai (vakara jūrai) pāri grēdai, kas slejas, sākot ar Nāves jūras zemieni? Kādai izcilai virsotnei tai jābūt! Kā mana iztēle nelika mieru gadiem! It kā kāds sacītu: ,,Auni kājas un dodies uz Jordāniju, kur Tev jānonāk Nebo kalna virsotnē un jāskata to savām acīm. Un jāliecina ļaudīm par to.'' Un daudzus gadus šis aicinājums kņudēja, nelika mieru.

Vilšanās? Nē! Piepildījums!

No Nebo kalna, kur nu esmu bijis, fiziskām acīm nevar redzēt visas Bībelē minētās zemes. Dūmakā knapi var saskatīt Jēriku. Kalniene aizsedz visu rietumu virzienu. Dažos gadu tūkstošos Nebo virsotne nevarēja erozijas vai zemestrīču rezultātā tik ļoti pazemināties! Fiziskām acīm nekādā veidā Mozus laikā nav bijis iespējas  redzēt Bībelē minētās vietas. Ticības pārbaudījums Svēto Rakstu patiesībai? Jā. Un nē. Jo tie ir Patiesība. Dievs varēja pacelt Mozu augstu virs kalna virsotnes. Dievs varēja padarīt priekšāstāvošo kalnieni caurredzamu, aizvākt dūmaku Danas virzienā gareniski cauri Jordānas ielejai, pāri Ģeneceretes (Kinereta) ezeram. Dievs varēja darīt jebkādus brīnumus, lai Mozus fiziskām acīm redzētu Apsolīto Zemi. Un visbeidzot- Mozus to būtu varējis skatīt gara acīm.

Kā nokļūt Nebo kalnā? Neiespējami?

Līdz Nebo kalnam vispirms jānokļūst. No Petras nav iespējams nokļūt Nebo kalnā. Vismaz man atlikušajā vienā dienā ne. Es nokļuvu Nebo kalnā. Jau līdz pusdienlaikam. Bet pirms tam- vakars lasīšanai, kalkulēšanai, negulēta nakts- domāšanai. Mans ceļš uz Nebo kalnu nav tikai fiziska pārvietošanās- pārbrauciens Tā ir sevis pārbaude visā- paļāvība. Manā ,,Lonely Planet''ceļveža versijā biju uzzinājis, ka pa taisno satiksmes starp Petru un Nebo kalnu nav. Stāv rakstīts, ka vienkārši jāimprovizē, jāštuko varianti. Saliekot kopā visu Petrā uzzināto, reālā nereālā (nerealizējamā) kombinācija izskatījās šāda: no rīta 8.00- 11.00 ar autobusu uz Ammānu; tad no kartē neatzīmētas autoostas, kuras vietu pat tur nevar atrast, ātri un lēti jānokļūst centrā hostelī, kura vietu arī kartē nevar idenficēt. Tad jāuzzin (jāuzmin) no kuras no 6 Ammānas autoostām dodas mikriņi (cik bieži?) uz Mādabas pilsētu stundas brauciena attālumā; tur jāatrod vieta, no kurienes dodas tādi kā taksometri, kuri kustas tad, kad vienā virzienā piesēdināts pilns ar pasažieriem, uz 9km attālo Al Faiha ciematu; pēc tam vēl līdz Nebo kalnam paliek 3km, un tur jānokļūst līdz 16. Gandrīz neiespējami! Neprognozējamas izmaksas! Bet varētu būt relatīvi lielas! Un galarezultātā- mērķi nesasniegt! Un pat nepaspēt uz pēdējo vakara mikriņu atpakaļ uz Ammānas hosteli! ,,Rožainas'' iespējas!

Pašā vēlā vakarā kāds vietējais mani apsola nogādāt uz Nebo kalnu, pa ceļam parādot ievērojamākās Rietumjordānijas vietas, pēc tam aizgādājot līdz Ammānai par 65 dināriem. Atsaku. Par dārgu. Bet naktī domāju: Nebo kalns man tik svarīgs mērķis; būšu ļoti vīlies to nesasniedzis; arī braucot uz savu roku vismaz kādus 30latus notērēšu, bet reāli iecerēto neredzēšu; kas priekš visiem izdevumiem ir šī starpība''·

Ceļā.

No agra rīta atrodu solītāju un pēc brīža esmu jau taksometrā. Savedējs apsolījis, ka šoferis labi runā angliski un zinās pastāstīt par apskates objektiem. Pirmais no tiem- varens cietoksnis. Kad vedējam lūdzu par to pastāstīt, visa atbilde ir ,,Nice'''(skaists). Kad prasu, kur tas uz kartes atrodas, nekādi nesaprot, par ko runa, un rāda man nākošo apskates punktu. Bet es viņam to piedodu, jo uz Nebo viņš mani neveda pa taisno normālo ceļu, kur parasti brauc tūristi, bet pa mazu, līkumotu, stāvu asfalta lentīti no otras puses. Jo tikai no turienes es varēju nofotogrāfēt Nebo kalnu kā kalnu. Pa lielceļu, pa kuru uz savu roku būtu ieradies arī es, nekādu kalnu vispār neredz. Faktiski Nebo virsotne faktiski ir kraujas mala plakankalnes izvirzījumā. Pie tā piebrauc pa līdzenumu. Tas nav kā Tabora kalns pie Nācaretes- reāls kalns. Bet šoferis man deva iespēju Nebo nofotogrāfēt no apakšas, lai tas izskatītos pēc kalna.

Nebo kalna komplekss

Ātrai atbraukšanai milzu pluss ir tas, ka kaut ko tālumā redzēt un nofotogrāfēt var tikai priekšpusdienā, kad saule spīd no mugurpuses un vēl apkārtni nav pārņēmusi dūmaka. Nebo kalna kompleksa galvenais objekts- skatlaukums, no kura var redzēt vistālāk: Jordānas upes ielejas virzienā, bet tikai nedaudz aiz Jērikas. Interesanti, ko jūt un domā, kā un vai viļas citi kristieši pie šī aprobežotā skata. Vai visticamāk- nedomā neko, jo nepārzin Bībeli vai vismaz Bībeles ģeogrāfiju- kas kur atradās. Lielākā no Nebo virsotnes pārredzamā daļa ir skarba kalniene- bibliskais tuksnesis, kur Jēzus 40 dienas pēc kristīšanās klīda un tika kārdināts. Faktiski tajā nav pat parastā tuksnesī esošās dzīvības daudzveidība; tas ir īpaši mežonīgs, tāpēc tam angliski specifisks nosaukums ,,Wildness'' (nekuriene?). Tā nu galīgi nav vieta, kur piens un medus tek, kā rakstīts par Apsolīto Zemi. Vēl Nebo kalna kompleksā ietilpst Mozus memoriālā baznīciņa, senas grīdas mozaīkas apskates vieta, tāds kā muzejs- izstāžu zāle, Mozus skulptūra. Nostāk ir zemes gabals ar drupām, kur notiek restaurācija. Visu ieskauj koki kā parkā. Skaisti. Tā kā var relaksēties, pameditēt. Bet- arī pārdomāt biblisko īstenību- ticību visam, kas redzams un neredzams.

Igo Midrijānis 

 

 

Ammāna- galvaspilsēta.

Viesnīca atrod mani korķī.

Man rokā ir Petrā japānietes dotā vizītkarte ,,Palace Hotel’’ (Pils viesnīca). Mans vedējs apstājas pie ,,Amman Palace Hotel’’. Tā izskatās nelēta. Māc bažas jau pirms izkāpju no auto. Vai īstā? Tās tūlīt apstiprinās. Tā ir cita viesnīca, kurā piedāvā vietas par 50 dināriem  par nakti. Prasu, kur mana lētā naktsmītne. Uzreiz nolaiž cenu uz 20 dināriem. Saku, ka tur man būs par 15 dināriem un grasos prom. Rezultātā dabūju divvietīgu istabu vienam ar visām ērtībām ar foršu skatu uz pilsētu par savu nosaukto cenu. Šī viesnīca atrodas pašā pilsētas centrā. Tā- pirmā problēma pārsteidzoši ātri un labi atrisināta. Šajā jezgā, kur nav tūrisma informācijas centra, pietiekoši detalizētas kartes un neviens neko nezin (ja vispār saprot angliski), tik ātrs risinājums ir pirmais laimests. Prasu viesnīcniekam, kur šī viesnīca uz manas kartes atrodas. Neprot atrast. Kur atrodas man vajadzīgā autoosta? Nezin. Kur atrodas Arābu banka (esmu pārliecinājies, ka tās bankautomātos der VISA Elektron debetkarte)? Nezin. Angliski- praktiski neko- tikai nosaukt cenu un ,,Good room’’ (laba istaba). Došos meklēt cerīgāko no tām 6 autoostām, no kurām kartē ir 2, bet ,,Lonely Planet’’ ceļvedī – 4, taču citas. Centra ielas kļuvušas par tirgu. Veikali gar malu 1stāvā. Preces 2 rindās uz trotuāra un vienā- pat uz ielas braucamās daļas. Pārdevēji, pircēji, gājēji. Jākāpj vai nu pāri precēm, vai jāiet pa ielu. Tur nemitīgs korķis- mašīnas nevar izspraukties viena gar otru, ratiņu stūmējiem, tirgotājiem, gājējiem. Šķērsot šādu ielu jebkur nav problēma, tikai jāuzmanās, ka nesabradā kādu automašīnu, jo kustība pīķa stundās ir lēna. Nemitīgi signalizē. Visur bļaustās tirgotāji. Iet vaļā skaļa kaulēšanās. Tā notiek kāda kilometra garumā uz manas un tai paralēlās galvenajām ielām, tās savienojošām šķērsielām. Gājēja ātrums- daži metri minūtē. Ne īsti grūstīšanās, bet burzīšanās gan. Tikai mieru!

Pareizā orientācija un nauda.

Par laimi pie ēkas piestiprināts ielas nosaukums un man pat tāda iela ir kartē. Grozos. Kāds arābs angliski laipni vaicā, ko še meklēju. Prasu vajadzīgo virzienu. Parāda, kur ceļš uz iecerēto autoostu un kur tā manā kartē. Esmu noorientējies. Nākošais uzdevums- tikt pie naudas. Ar tiem dināriem, kas man ir, ārā no šīs valsts līdz šekeļu zonai netikt. Labākais variants būtu banka, jo tā neēd naudas kartes. Ja valūtas maiņas punkts- man šekeļu jau tā nepietiek. Bet Izraēlā jau būšu kā mājās. Jeruzalemē izkulšos, sarunāšu: Sister- Māsa, Abrahāma mājas bosiene, kur jau 4 reizi atgriezīšos, palīdzēs utml.

Ieraugu Zemes banku. Tā slēgta. Sestdienās bankas esot slēgtas, bet svētdien būšot vaļā. Centrālais valūtas maiņas punkts arī šodien slēgts. Kas tas tāds par arābu sabatu!? Vietējo valūtu  man vajag šodien. Ja ir nauda, visas citas problēmas ir atrisināmas. Ieraugu Zemes bankas bankautomātu. Blakus esošajā veikaliņā man paskaidro, ka tas ņemot VISA Elektron kartes, varot tajā, ja pareizi sāk, nomainīt arābu burtus ar angļu valodu. Vai ticēt? Ko tad, ja aprij manu karti? Bet- nav citu variantu. Sistēma bankautomātam cita nekā Arābu bankas līdziniekam Petrā, bet- drīz mana karte atgriežas kopā ar banknotēm. Redz kā- abas naudas sagādes pamatversijas par banku un maiņas punktu nederēja, bet nostrādāja mazticamais.

Kā tikt prom?

Pēdējais uzdevums- noveidot rītdienas atgriešanos Jeruzalemē. Nonāku pie izvēlētās autoostas. Daži busi. Neviens neko nezin un nesaprot. Mani pasauc nelegālais taksists. Izstāstu savu bēdu. Nesen esot sākusi darboties jauna autoosta, kas it kā pārņēmusi visu citu autoostu funkcijas (bet reāli tas tā nav un putra vēl lielāka).Brīvprātīgais palīgs uzraksts man it kā vajadzīgās jaunās autoostas nosaukumu angliski un arābiski, lai rīt man būtu ko parādīt taksistam. Iestāsta, ka no turienes ejot mikroautobusi uz Huseina tiltu- robežšķērsošanas vietu. Cena ar taksi esot 24 dināri. Tiešais autobuss Ammāna- Jeruzaleme vairs nekursējot.

Ammāna- kāda tu esi?

Tā- pamatuzdevumi šķiet atrisināti. Dodos izklaidēties- iepazīt pilsētu. Ammāna ir vienkārša. Ej, kurp iedams, vienmēr nonāksi vai nu lejā vai augšā; un no augšas varēsi noskatīt sev nepieciešamo vietu citā pacēlumā vai apakšā. Kā gara josta cauri centram izlokās Downtown (Lejaspilsēta). Ap tās divām paralēlām galvenajām ielām izvietojusies tirdzniecība, viesnīcas, parks un dažas lielas saimnieciskās ēkas. No lejas visapkārt redzami pakalni. Bet, uzkāpjot augšā, paveras cita ,,ģeogrāfija’’. Uzkalni faktiski ir tādi kā ķīļveida izbīdījumi plakankalnei, ko pāršķeļ platas, lēzenas gravas. Pa tām uz Downtown nāk transporta artērijas, ap kurām aplipušas mājeles. Jaunā un lielākā pilsētas daļa izvietojusies augšā līdzenajā daļā. No Downtown pauguros ved daudzas garas kāpnes, kas tiek lietotas kā gājēju ielas. Pa kādu no tām dodos augšup. Jo zemāk, jo lielāka netīrība un nabadzība. Pie būdelēm kaut kādas zemes pleķīšu terases, kur kādreiz kaut kas audzēts. Jo augstāk kāpju, jo mājas kļūst solīdākas un atkritumi mētājas mazāk. Varbūt dēļ vēja un gravitācijas. Jau iepriekš biju noskaidrojis, ka pilsēta pastaigām droša.

Kristieši- drošībā.

Redzu Downtown viducī lielu baznīcu. Aiz tās vārtiem mani angliski laipni uzrunā kāda sieviete. Uzzinu, ka pretēji izplatītajam stereotipam par kristiešu apdraudētību musulmaņu zemēs, viņi Ammānā var justies droši. Mana sarunu biedrene pat nesaprot, kādas tur var būt problēmas attiecībās ar draudzīgajiem kaimiņiem- musulmaņiem. Par ko? Minu piemērus- Irānu un citus. Viņa tik nogroza galvu: ,,Nē, pie mums tā nav.’’.  Piebrauc priesteris. Man izrāda baznīcu. Tās neparastais nekrāšņi pieticīgais daiļums un īpatnējais stils pat priekš manas pieredzes pārsteidzošs. Arī neko tādu, kā klintī izcirsto ,,piebūvi’’- kapelas labirintu ar guntiņu virteni un jaunavu Mariju, nebiju redzējis. Vienkārši ļoti jauki! Pēc dažām dienām šeit viesosies pāvests.

Igo Midrijānis

Ilgais ceļš mājup- uz Jeruzalemi.

Izlaušanās- no Jordānijas.

Svīst gaisma. Jau 5.45 esmu uz ielas. Pēc brīža jau braucu ar taksi. Jaunā Ammānas autoosta tik tālu no centra kā Rīgā lidosta. Autoostā, kurā nav autobusu, mani pieved pie citu takšu rindas. Prasu, kur mikroautobusi, par ko biju vienojies, sēžoties taksī. Šoferis tēlo muļķi. Manas mantas un mani gandrīz burtiski pārnes no viena takša otrā. Tikai 5 dināri! 24 vietā? Nu, labi! Te jau savus noteikumus nenodiktēšu. Ka tik par saprātīgu cenu tieku laukā no šīs bedres- Jordānijas. Kad salasīti 4 pasažieri- braucam. Pirms robežas gara rinda ar citām mašīnām. Robeža vēl slēgta. Kad to atver, mašīnas rindas kārtībā pēc principa- tie pēdējie (un nekaunīgākie) būs tie pirmie un otrādi- tiek ielaistas sētā. Mēs no astesgala iekļūstam vieni no pirmajiem. Pasažieri rikšo ieņemt rindu ar barjeru tai nodalītajā aizgaldā. Mani no tās padzen arābu valodā kāds oficiālis. Cik saprotu, šis gaņģis ir tikai vietējiem. Dodos robežsarga ar roku norādītajā virzienā. Nekādu uzrakstu. Beidzot teksts: ,,Arrivals’’ (tiem, kas ierodas Jordānijā). Bet es gribu tikt ārā! Ne norāžu, ne kam ko prasīt. Beidzot redzu vēl vienu ceļotāju. Dodos pie viņa. Mans nelaimes brālis ir palestīnietis no Kuveitas. Viņam arābiski vismaz izstāstīts, pie kura cauruma sienā stāvēt. Aiz tā atrodas iekārta mantu caurskatei. Ilgi pļāpājam divatā: gan par viņa bēgļa un darba gaitām, gan situāciju reģionā. Ļoti smalks, erudīts, draudzīgs sirms kungs. Noslēdzam tādu kā savienību, ka viens otru balstīsim smagajā robežšķērsošanas procesā- es viņu kā viņa mantu nesējs, cilātājs (mugura!), viņš mani- kā arābu valodas pratējs. Tad uzrodas vēl daži klaidoņi. Palestīnietis noskaidro, ka mūsu logu atvērs 8. Esam rindā pirmie. Bet, notiek kā Bībelē rakstīts: tie pirmie būs tie pēdējie un otrādi. Piebrauc lielas satiksmes autobusa grupas. Jā, tie paši regulārie reisi, kas, kā man Ammānā tika teikts, vairs neesot. Tad uzrodas tūristu autobusi. Bez ceremonijām kontrolētāji mūsu mantas atliek malā. Kādā brīdī tomēr izdodas izlaist caur aparātu arī mūsu- klaidoņu pekeles. Uz tām gan nekādu uzlīmi par kontroli neliek. Tai burziņā varēja mierīgi kaut ko nepārbaudīt. Šķiet, viss notiek dziļi vienaldzīgi ķeksīša dēļ, jo priekšā taču tāds siets kā Izraēla. Gribējām pasteigties! Ha- ha! Savāc pases. Kas būs tālāk, nesaka. Dirnam atkal. Grupas tik iet un nāk. Mēs tik sēžam. Iepazīstamies. Pļāpājam. Kad pēc bezgalīgas gaidīšanas busu vairs nav, mūs pasauc blakustelpā, kur būros sēd ierēdņi. Dīdamies, stāvēdami kājās, starp tiem. Daži sāk šķirstīt mūsu pases. Kaut ko murmina zem deguna. Aiz viena lodziņa pamanu pētam manas pases vāciņu iekšpusi. Tikko esmu piespraucies tuvāk, dzirdu, ka sauc: ,,Latvian’’ (latvietis)!’’. Atsaucos. Nejauši nebūtu gadījies tik tuvu šim lodziņam, nedzirdētu. Saka, ka drīkstot samaksāt 5 dinārus par izbraukšanu no valsts. Ātri atrodu citu darboni, kuram atdot savu naudiņu, pretī saņemot tādu kā pastmarku, ko aiznest manas pases turētājam, kas pacietīgi gaida. Operatīva gan te tā kārtība! Domāju, tagad tikšu pie pases, došos tālāk... Nekā. Pat neko nepasaka. Procedūru izgājušie atkal gaida. Ko? Turpmākos norādījumus. Attopos no aizsapņošanās, kad redzu, ka visi kaut kur skrien. Mans palestīnietis tik nosaka- uz busu. ,, Bet man nav pases!’’ atsaucu. Nevienam neesot, tās dalīšot autobusā. Drošības pēc, pirms celt mantas bagāžniekā, pārprasu austrālietim, vai viņam pase ir. Arī nav! Tad nomierinos. Apsēžos pašā priekšā, kā jau pēc gida ieraduma, kā arī, lai labi redzētu, kas notiek, būtu gatavs prasīt vadītājam, izlekt laukā, ja kāds misēklis utt. Iekāpj kāds jauneklis un savāc pa 4 dināriem no galviņas. Ja nu būtu sataupījis tikai robežšķērsošanas naudu, ko tad? Tādi gudrinieki nu mēģina no citiem pasažieriem iemainīt dolārus pret neaizstājamo Jordānijas valūtu. Puisis izdala biļetes un kaut kādu papīrīti, ka esam noformēti kā tūristu grupa. Nopriecājos- nu gan ērti aizlīgošu līdz Jeruzalemei. Beidzot iekāpj omulīgs vecītis ar mūsu pasēm. Padzen humoru, kamēr katrs izvēlas savu idenfikācijas dokumentu. Ceļā. Izbraucam vēl cauri dažiem arābu kontrolpunktiem un 4km ripojam līdz Huseina tiltam.

Jordānas upē tek arī ūdens! Ne mazāk kā Alekšupītē. Tas tik ir pārsteigums! Bet man bija iestāstīts, ka gadu desmitiem jau līdz Nāves jūrai, kas tepat blakus, nekas neatplūst.

Jordānija paliek aiz muguras. Tās robeža ir tikai ,,ziediņi’’, salīdzinot ar to, kādi ,,augļi’’ mūs gaida Izraēlas pievārtē.

Izraēlas robežšausmas.

Tūlīt aiz tilta pirmā Izraēlas barjera. Ar spoguli izpēta pat autobusa apakšu. Pasažierus- visus laukā. Pasu kontrole pie būdiņas lodziņa. Bagāžnieks vaļā. Kareivis ar ieroci šaušanas gatavībā izstaigā salonu. Varam kāpt atpakaļ. Domāju ,,Welcome in Israel’’ (laipni lūgti Izraēlā)? Kāds naivums manā vecumā un ar šīs valsts apceļotāja pieredzi.  Ar šādu kontroli pietiktu, lai iebrauktu Krievijā, nevis ebreju valstī. Tas, kas notiek pēc tam, pat manā piesardzīgajā, uz visu gatavajā iztēlē pat nebija iedomājams. Ieraugu nevis rindas, bet ļaužu barus, kuri spraucas atdot savas somas. Tās pieņem daudzie krāvēji aiz padsmit metrus platā joslā nostieptas lentas. Lai gan it kā ir nosacīti ar barjerām veidota rinda, galu galā katram pašam jācenšas izlauzties līdz bagāžas pieņēmējiem. Tie paķer mantas, kaut kur pavirši aiz tām aizsprauž pases un samet čupiņā pie konvejiera. Kad paķerta mana mugursoma, prasu, kas jādara tālāk. ,,Gaidiet!’’ Kur? Ko? Sāku vērot. Skatos, ko dara citi. Arī neko- tikai skatās. Viss notiek ļaužu acu priekšā. Kāds cits darbinieks pēc kāda laika padod pases no somām būdiņas lodziņā. Uz pasēm pēc tam uzlīmē no lodziņa izsniegtas lapeles. Ievēroju, ka ik pa brīžam kāds pienāk pie lentas un dala pases atpakaļ. Kā tik platā joslā uzminēt, kur pienesīs manējo? Kā balsu ņurdoņā sadzirdēt savu uzvārdu? Viens pēc otra mana busa pasažieri jau saņem pases. Ka tik nenokavēju, naivi nodomāju (to busu, ko vairs nekad neredzēšu). Pēkšņi kādam krāvējam ieraugu rokās pasu kaudzīti, kurā sazīmēju arī savus brūnos vāciņus. Skrienu klāt. Atdod. Vismaz mana pase nav pazaudēta, izkritusi kaut kur tai jūklī, jo bija aizsprausta aiz vaļīgas mugursomas siksniņas. Bet- redzu arī ļoti satraucošu ainu. Visas atpasotās somas no kaudzes met uz slīdošām lentēm, bet manējā atlikta sāņus. Pie tam tā, ka visiem pa kājām. Ik brīdi kāds krāvējs to pagrūsta. Tavu somu var valstīt pa zemi, nospārdīt, tu to redzi, bet neko nevari iesākt. Vai tik negrasās manu aizdomīgo bagāžu tā kārtīgi pārbaudīt? Mana mugursoma jau daļēji saplēsta. Biju nodomājis to Jeruzalemē sašūt, salīmēt. Ben Guriona lidostā pirms nodošanas būtu to vēl notinis ar līmlenti. Negaidīju te tādu vardarbību! Neuzmanīgi izpakojot, vairs lietas tajā nesaliks. Ja es būtu par šo traci zinājis, būtu labāk no Ammānas braucis tos simtus kilometru atpakaļ uz mierīgo Akabas robežkontroles punktu., kur iesoļoju pilnīgā vientulībā augsti paceltu galvu pāri visām robežkontrolēm. Bet pašreiz- jūtos diezgan nožēlojami. Atpakaļceļa vairs nav. Ar skatu atvados no savas mugursomas. Kurp iet tālāk? Pētu, kur dodas vairākums. Telpas iekšpusē daudzas rindiņas. Saprotu- te, līdzīgi kā lidostā, ir detalizētas intervijas ar iebraucējiem, vai ielaist Izraēlā. Ja zīmogu iespiež, tikai tad būsi iekšā. Nostājos it kā īsākajā rindiņā. Intervētājas- jaunas meitenes. Parasti tiek cauri ar 3-5min katrs. ,,Manā’’ lodziņā kādu vecīti pratina bezgala ilgi, pēc tam kādu puisi jau 20min. Neizturu. Vai nu šī ir jauniņā jeb neapmierināta... Reiz uz tādas uzrāvos Ben Guriona lidostā. Nostājos citā rindā. Atkal kādam nav reāli viss kārtībā. Beidzot ieraugu, cik žigli pie smaidīgas meičas iet galējā lodziņā. Savu stāstiņu jau esmu sacerējis. Jo vienkārši nevaru atļauties tikt neielaists Izraēlā. Tur ir mana lidmašīna. Nelaižu pat meiču pie vārda. Atbildu uz visiem viņas jautājumiem pirms tie vēl uzdoti kā jau profesionāls robežšķērsotājs, uzrādot ,,vainu mīkstinošus papīrus’’ (kādus- tas katrreiz jāizdomā pašam). Meiča papurina matu cirtas, man uzsmaida un esmu Izraēlā. Bet vēl jātiek cauri vienai kontrolei, kur jāuzrāda meičas izsniegtā lapiņa un tiek noskaidrots, vai es pēdējā nedēļā neesmu bijis Meksikā. Arī šeit feileris, jo esmu iestājies spāniski runājošā rindā. Beidzot somu nodaļa. Tās nāk pa slīdošu lenti apkārt kā lidostā. Taču vispirms redzu, kā pārdesmit cilvēku stāv un noraugās, kā jaunkundzes smalkos cimdos līdz pēdējai detaļai izķidā viņu mantu saturu. Vai tāds būs arī mans liktenis? Nē! Ieraugu savu nešļavu nevis uz konveijiera, bet atkal kaut kur nomestu kaudzē uz grīdas. Nekādas uzlīmes! Katrs te ņem, ko grib, un dodas prom. Neviens nekontrolē, lai tu savāktu savu somu vai tikai savu. Stiep, cik vari. Fiksi pārbaudu. Vai mugursoma kārtībā? Urrā! Nekas nav saplēsts. Nekas nešķiet pazudis. Laikam esmu Izraēlā. Bez problēmām. Brīvībā.

Kā atrast Jeruzalemi?    

Eju ārā meklēt ,,savu busu’’uz Jeruzalemi, par ko jūtos samaksājis. Autobusu daudz. Manējā nav. Tāpat klimst daži citi mani līdzbraucēji. Beidzot saprotam, ka esam pamesti. Ieraugu kādu žiperīgu kārtotāju. Prasu, kā nokļūt uz Jeruzalemi. Parāda, kurā kasē jāpērk biļete. Biļetes- tikai par šekeļiem. Labi, ka ir. Šiverīgais man pamet ar roku uz kāda mikriņa pusi. Neviena tur nav. Nepārliecināts lieku mantas bagāžniekā.  Atkal jāgaida, kad transporta līdzeklis pievāksies pilns. Šoreiz tas nav ilgi. Šoferis nesaka, kur brauc. Kāds pasažieris ,,ar stāžu’’ zin teikt, ka izlaidīšot pie Jeruzalemes mūra Damaskas vārtiem. Jaunieši, kas ierodas Izraēlā pirmoreiz, meklē kartēs, kur tie atrodas. Šoferis mūs izkrauj Austrumjeruzalemes (pilsētas musulmaņu daļas) tirgus jūklī. Man vismaz ir nojausma, uz kuru pusi ir Damaskas vārti. Beidzot esmu mājās. Tikpat kā.

Igo Midrijānis