LATVIJA

 

Mūsu Latvija.

Latvija? Šķiet pašsaprotami. Bet kāpēc daudzi kļuvuši no tautiskās, latviskās Latvijas Atmodas cīnītājiem un atbalstītājiem, par tādiem, kas vīlušies- ne jau par nabadzību, bet altruisma, Latvijas mīlestības ideālu nodevību egoisma, pragmatisma priekšā.

Kāda reklāma uzdod jautājumu: ,,Kāpēc palikt Latvijā?’’

Kāpēc to mīlēt, justies par to lepniem, būt tās patriotiem? Tāpēc, ka vispārējie sabiedrības radikālu pārmaiņu likumi nepadara Latviju mazvērtīgāku. Tāpēc, ka mēs esam atbildīgi par šo zemi, tai piederīgi, te ir mentāli mūsu vieta, te no attieksmes pret Latviju veidojas mūsu dzīves realitātes- kvalitāte. Plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā sabiedrības skeptiskā, vienaldzīgā vai pat negatīvā attieksme pārvēršas konkrētās rīcībās: likumu neievērošanā, nodokļu apiešanā, kvalitatīvi un nesavtīgi nestrādājot valsts pārvaldē, valsts svētku neatzīmēšanā ģimenē un pat himnas nedziedāšanā svētku reizēs. Vai Atmodas Latvija un patreizējā- abos gadījumos ir runa par vienu un to pašu Latviju?

Kas ir Latvija?

Par to allaž iedomājos ejot Rīgā gar Brīvības pieminekli. Un es to redzu kā nezināmu lauku māmuļu, kas Atmodas gados adīja Tautas Frontes līderim Dainim Īvānam zeķes, kā tās rīdzinieces, kas mums uz barikādēm nesa pīrādziņus un karstu tēju, kā tos daudzos slepenos protestētājus padomju gados, kā strēlniekpuišus Ziemassvētku kaujās un jaunsaimniekus plēsumos 1920- tajos. Zinu, kas nav priekš manis Latvija. Mana Latvija nav nozagtā valsts. Tā nav tā Latvija, par kuru daudzi saka: ,,Ko tā man devusi? Neko!’’

Kas ir Latvija? Latvijas izpratni sabiedrībā iedalu vairākos slāņos- kā sīpolu mizas- zem katra slāņa atkal nākošais: 

Latvija=latviešu tauta (visā pasaulē)+ mūsu zeme;

Latvija=Latvijas iedzīvotāji+ zeme+ valsts (jebkurā tās formā, suverenitātes pakāpē);

Latvija=neatkarīgas Latvijas Republikas (LR) pilsoņi un iedzīvotāji (ar divkopienas valsts pazīmēm, ar patērētāju sabiedrības un attiecīgas morāles iezīmēm, ar neviennozīmīgu attieksmi pret valsti)+ zeme+ LR valsts aparāts (tās patreizējās politiski-ekonomiskā, tiesiskā formā un ar morālo stāvokli, ko valsts pārvaldes atsevišķu amatpersonu, deputātu darbības dēļ publiskajā telpā reizēm raksturo ar terminu ,,valsts nozagšana’’);

Latvija=tautas jūtas gatavība izcīnīt tās neatkarību trijās Atmodās;

Latvija=LR valsts gan pirmās, gan šīs neatkarības laikā;

Latvija=tikai LR patreizējā valsts pēc pēdējās Atmodas.

Latvija ir bijusi un būs vērtība neatkarīgi no grūtiem vai ,,trekniem’’ laikiem, neskatoties uz globalizāciju, okupāciju, patriotismu vai mantrausību. Sava valsts Latvija, tās brīvība ir Dieva svētība mūsu tautai, ar kuru mēs nesaprātīgi ,,rotaļājamies’’.

Pirms dziedam himnu, noliegsim galvas vainas atziņā un nožēlā, atgriezīsimies no ceļa, kas ved uz NEKURIENI, pateiksimies Visaugstākajam par žēlastību un dāvanu- par brīvu Latviju. Uzcelsim templi- ne no akmeņiem darinātu: savā zemē, savā pagastā, savā sirdī. Un tikai tad Viņš varēs piepildīt mūsu lūgšanu:

,,Dievs, svētī Latviju!’’

Igo Midrijānis

LATVIJA

Attiecībā uz ilgtspēju autors nodala 4 pamatizpratnes:

• Latvija=latviešu tauta (visā pasaulē)+ mūsu zeme,

• Latvija=Latvijas iedzīvotāji+ zeme+ valsts (jebkurā tās formā, suverinitātes pakāpē)

• Latvija=neatkarīgas Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji (ar divkopienas valsts pazīmēm, ar patērētāju sabiedrības un attiecīgas morāles iezīmēm, ar neviennozīmīgu attieksmi pret valsti)+ zeme+ LR (tās patreizējās politiski-ekonomiskā, tiesiskā formā un ar morālo stāvokli, ko valsts pārvaldes atsevišķu amatpersonu, deputātu darbības dēļ publiskajā telpā reizēm raksturo ar terminu ,,valsts nozagšana’’)

• Latvija=tikai LR patreizējā valsts 

Latviešu tauta, kā jebkurš etnoss, ir pārejoša forma konkrētā vēsturiskā periodā ar dziļām saknēm baltu pagātnē, to tautu ietekmes piejaukumu, kas valdījuši, karojuši, uzturējušies patreizējā Latvijas teritorijā. Taču tāpat kā cilvēkam, kas dzimst un pāriet...(atmiņās?), aiz sevis atstājot paveikto un bērnus, ir būtiska vērtība un nozīme, tā arī latviešu tautai savā pastāvēšanas periodā ir sava misija tagad un nākotnei, kas izriet no tās sākotnējā(o) senatnes etnosa(u) pieredzes un garīgā mantojuma un iestiepjas cilvēces kopīgajā nākotnē, kur būs daudz nopietnāki veidojumi par kādreizējo ,,padomju tautas’’ vai tagadējo ,,ES pilsonis’’ konstrukciju. Latviešu tauta- latvieši ceļā no senatnes uz nākotni, lai kur viņi atrastos.

Latvijas jēdziena būtība- latviešu zeme.

 

Kas ir Latvija?

Latvija šķiet pilnīgi nevajadzīgs atslēgas vārds- pašsaprotama lieta. Bet kāpēc daudzi kļuvuši no tautiskās, latviskās Latvijas Atmodas cīnītājiem un atbalstītājiem, par tādiem, kas vīlušies- ne jau par nabadzību, bet altruisma, Latvijas mīlestības ideālu nodevību egoisma, pragmatisma priekšā. ,,Sabiedrība it kā salūza- veiksme (aut.nekaunība un labumi) koncentrējās ierobežotā ļaužu grupā, bet veidojās arī lielas atstumtās grupas’’ raksta ,,Dienā’’ T. Tīfentāls ,,Latvija 1990-2008’’ par pētījuma rezultātiem. Tā notika visā Austrumeiropā. Tā noticis arī agrāk zemēs, kas atguva neatkarību. Vecs likums: revolūcijas taisa ideālisti, bet ieguvumi tiek ciniķiem. Ko tad vēl taujāt: kāpēc emigrē? Reklāma uzdod jautājumu: ,,Kāpēc palikt Latvijā?’’ Kāpēc to mīlēt, justies par to lepniem, būt tās patriotiem? Tāpēc, ka vispārējie sabiedrības radikālu pārmaiņu likumi nepadara Latviju mazvērtīgāku. Tāpēc, ka mēs esam atbildīgi par šo zemi, tai piederīgi, te ir mentāli mūsu vieta, te no attieksmes pret Latviju veidojas mūsu dzīves realitātes- kvalitāte. Plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā sabiedrības skeptiskā, vienaldzīgā vai pat negatīvā attieksme pārvēršas konkrētās rīcībās: likumu neievērošanā, nodokļu apiešanā, kvalitatīvi un nesavtīgi nestrādājot valsts pārvaldē, valsts svētku neatzīmēšanā ģimenē un pat himnas nedziedāšanā svētku reizēs. Vai Atmodas Latvija un patreizējā- abos gadījumos ir runa par vienu un to pašu Latviju? Kas ir Latvija?

Attiecībā uz ilgtspēju autors nodala 6 pamatizpratnes:

• Latvija=latviešu tauta (visā pasaulē)+ mūsu zeme

•  Latvija=Latvijas iedzīvotāji+ zeme+ valsts (jebkurā tās formā, suverinitātes pakāpē)

• Latvija=neatkarīgas Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji (ar divkopienas valsts pazīmēm, ar patērētāju sabiedrības un attiecīgas morāles iezīmēm, ar neviennozīmīgu attieksmi pret valsti)+ zeme+ LR (tās patreizējās politiski-ekonomiskā, tiesiskā formā un ar morālo stāvokli, ko valsts pārvaldes atsevišķu amatpersonu, deputātu darbības dēļ publiskajā telpā reizēm raksturo ar terminu ,,valsts nozagšana’’)

• Latvija=LR valsts gan pirmās, gan šīs neatkarības laikā

• Latvija=tikai LR patreizējā valsts pēc pēdējās Atmodas

• Latvija=tautas jūtas gatavība izcīnīt tās neatkarību trijās Atmodās

Latviešu tauta vēsturiski radās tad, kad radās apziņa (sapratne) par to. Tā, kā jebkurš etnoss, ir pārejoša forma konkrētā vēsturiskā periodā ar dziļām saknēm baltu pagātnē, to tautu ietekmes piejaukumu, kas valdījuši, karojuši, uzturējušies patreizējā Latvijas teritorijā. Tādēļ var teikt, ka tā ir senāka par izpratni par to sabiedrībā. Latviešu tauta ir veidojusies tajos senlaikos, kad noformējās tas etnisko pazīmju kodols, kas nosaka latviešu tautas etnisko būtību. Taču tāpat kā cilvēkam, kas dzimst un pāriet...(atmiņās?), aiz sevis atstājot paveikto un bērnus, ir būtiska vērtība un nozīme, tā arī latviešu tautai savā pastāvēšanas periodā ir sava misija tagad un nākotnei, kas izriet no tās sākotnējā(o) senatnes etnosa(u) pieredzes un garīgā mantojuma un iestiepjas cilvēces kopīgajā nākotnē, kur būs daudz nopietnāki veidojumi par kādreizējo ,,padomju tautas’’ vai tagadējo ,,ES pilsonis’’ konstrukciju. Latviešu tauta- latvieši ceļā no senatnes uz nākotni, lai kur viņi atrastos.

Analoģiski- Latvijas zeme ir teritorija, kura vēsturiski radās tad, kad dzima tās kā vienota veseluma apziņa, bet faktiski- kurā latvieši un mūsu senču ciltis mituši pēdējos 1000 gadus, kas noteikusi viņu IA atbilstošo mentalitāti un dzīvesdarbību. Ar šo specifisko garaspēku nāciju izdzīvošanas dēļ latviešu, igauņu un lietuviešu tautas sadrupināja PSRS ietekmi. Politiskie, idejiskie, ekonomiskie faktori to papildināja.

Latvija, Francija, Vācija, Armēnija utml. ir etnosa un savas zemes vienotība. Latvijā, Francijā, Vācijā, Armēnijā var dzīvot šai teritorijai vēsturiski piederīgas minoritātes, tajā var mist mūsdienu emigranti, un visiem tiem jānodrošina cilvēktiesības un ierobežota (uz dominanci nepretendējoša) kultūrautonomija, bet Latvijas, Francijas, Vācijas, Armēnijas būtību nosaka latviešu, franču, vācu, armēņu tautas; tās nes atbildību par šo zemi, tajā notiekošo, un tā ir tai piederīga. Latvijas daļa ir arī latvieši ārzemēs, kas nav pazaudējuši saikni ar to, kaut emocionālā, kultūras izpratnē. Latvija, Francija, Vācija, Armēnija kā vienots veselums nepazūd, ja tā zaudē neatkarību, tiek sašķelta vai kādu laiku citai valstij pievienots kāds tās apgabals. Latviju, Franciju, Vāciju, Armēniju utml. varētu nosaukt par ar vietu saistītu etnosa sociālpsiholoģisku veidojumu (aktieris Ē.Valters to mēdza arī dēvēt par tautas dvēseli, filozofētāji- par tās garīgo ķermeni). ,,Man pašam kungam būt, man pašam- arājam’’, teikts latviešu dainā. Taču tas neattiecas uz okupētām, apstrīdāmām teritorijām, kur etnoss ir izkaisīts citu vidū (Lielvācijas, Lielarmēnijas utml. idejas). Latvijas jēdziena būtība- latviešu zeme. Tā ir Latvija. Nevis mūsu patreizējais pārvaldītāju režīms zem neatkarīgas valsts maskas, tā kropļojošā ietekme, kā to uzskata daļa sabiedrības, veidojoties negatīvai un antipatriotiskā attieksmei pret Latviju. Par tādu ilgtpastāvēt spējīgu Latviju ir runa šajā darbā. Autors nenoliedz, ka pastāv arī citas augšminētās Latvijas izpratnes, bet izvēlas šo kā atbilstošāko ilgtermiņa integrētai pozitīvai mērķorientētai domāšanai.

 Kas apdraud Latviju? Galvenie draudi nav ne Krievija, ne ES, ne pašu politiķi, ne ārvalstu kapitāls un manipulatori. Galvenais drauds esam mēs paši. Mūsu patreizējā sapratne, kas ir Latvija un attieksme pret to. Ja uzskats, ka Latvija ir prettautiska varas mašīna izdzēsīs mīlestību uz Latviju, ja tādēļ vairs sirdī un ikdienā mums nebūs svarīgi ar savu rīcību: valodu, godīgumu, neemigrēšanu utml.būt latviešiem, tad Latvijai nav ilgtspējas. Latvija pastāvēs tikmēr, kamēr to mīlēs vismaz kritiskais tautas mazākums. Viss rodas un pastāv Mīlestībā. Ja tā būs- nekas mūs neizšķīdinās.

Katra nākošā Latvijas formula ietver arī iepriekšējo. Mūsu vidū var dzīvot otra pamattauta līvi, ienācēji- cittautieši, pār mums var būt viena vai dažādas valstiskuma un pārvaldes formas (atdalītā Latgale, carisms- vācu baroni)- tas nemaina Latvijas būtību, bet groza tās situāciju, nosaka izmaiņas. Arī Latvijas PSR bija savdabīga Latvijas forma šajā izpratnē. Pie šīs otrā Latvijas formulējuma autors pieskaita arī LR no 1918- 1940 gan tās parlamentārā, gan autoratīvajā formā. Arī uz to lielā mērā attiecināma līdzīga kritika, kā tā adresēta 3. Latvijas izpratnes līmenim, jo bija arī vilšanās neatkarības ideālos, netaisnība, ,,politiskā andele’’ Saeimā, šķiru pretrunas, pie tam ne jau marksistiskā traktējumā- kaut vai strādniekiem bezdarbs pilsētās un asais darbaroku trūkums laukos. Tomēr sava valsts- tā ir katras tautas milzīga priekšrocība, ieguvums, kas to padara par nāciju. Lielāko daļu pasaules tautām nav sava valstiskuma un tuvākajā vēsturē tas nav saredzams: kurdi, baski uc. Latvijas Republikas Satversme varu Latvijā nodod Latvijai piederīgajiem iedzīvotājiem- nevis latviešu, bet Latvijas tautai. Šajā līmenī jau tiek apsvērta Latvijas valsts IA.  Latvija šajā izpratnē: ļaudis, zeme un valsts. Latvijas pašreizējā uztvere: valsts ,,mašīna’’ ar tās morālo krīzi un varas-tautas atšķirtību. Politiķis Jānis Jurkāns intervijā ,,Latvijā valda otršķirīgums un blatņiki’’ ,,Latvijas Avīzē’’ 05.07.2008 saka: ,,Tie [ciniski valsts dzīves noteicēji] radīja savu vērtību skalu, zem kuras pabāza valsts pārvaldi. Saskaņā ar šo skalu valsts pārvaldē pieprasīti blēži un neprašas, politiskie ieliktnīši. Godīgiem ieeja aizliegta. Likumos iestrādātas plaisas, kurās ...var paslēpties.’’ ,,Politiskā situācija Latvijā prasa liela kalibra personības, kas viņi [domāti: Kalniete, Kristovskis uc. ,,jaunās politikas’’ taisītāji] , protams, nav. Tāpēc nav arī liela kalibra ideju.’’ ,,Latvijai nenāktu par sliktu viens labs diktators.’’. Atmiņās par saimniecisko uzplaukumu K. Ulmaņa autoratīvās valdīšanas laikā, daļā sabiedrības ir ilūzijas par jauna vienpersoniska laba saimnieka nākšanu pie varas, kurš sakārtotu Latviju. Patreizējais ir polittehnoloģiju demokrātijas laiks, kad ,,ievēlēt’’ vienu vēlamo valsts prezidentu ar ļoti plašām pilnvarām un ar viņu manipulēt vēlāk ir daudz vienkāršāk nekā savas intereses nodrošināt daudzpartiju apstākļos, bet garantijas, ka viņš kļūtu tautas interešu prezidents patreiz ir iluzoras. Iespējams, ka sabiedrības neticība parlamentārajai iekārtai tiek pat veicināta apzināti- iegūstot labumu gan no tās pērkamības, gan pārejot uz prezidentālu pārvaldi. Daļai cittautiešu tas vēl asociējas papildus ar, visbiežāk fiktīvu, nacionālo apspiestību (privilēģiju zaudēšanu). Taču nepelnīti netiek akcentēti daudzi lojālie cittautieši. Tieši šī līmeņa Latvijas izpratne rada nevēlamu Latvijas interpretāciju un tās prakstiskās sekas. Tiek it kā ,,pazaudēts’’ augšminēto abu Latvijas formulējumu saturs, kas caur tautu, zemi, vēl brīvu valsti, par spīti deformācijām, ir mūsu milzu vērtība. Tieši tāpēc joprojām ir jāizliek svece logā 18.novembra vakarā- ne jau par godu kārtējam politiskajam skandālam.

Turpmākajā grāmatas tekstā nav nodalītas kādā formulējumā runāts par Latvijas, tās lauku IA, taču patreizējās patērētāju sabiedrības ietvaros ofensīva uz IA būs drīzāk Latvijas 3.un 5. formulējuma izpratnē, bet pilnvērtīgas attīstības kontekstā, piemēram, saistībā ar pārmaiņu aģentiem, attiecīgi būs runa par 1.vai 2. formulējuma Latvijas valsts vai Latvijas ilgtspēju.

Pašsaziņas līdzekļos, ikdienā pieredzētajā esam pārpludināti ar negatīvo par Latviju, ka pat domās piemirstam pateikties par daudziem lieliskajiem cilvēkiem Latvijā, par tās brīnišķo un sargājošo no ekstremālām parādībām dabu, par savas valsts brīvību un neatkarību, lai cik diskutabli jau skan šie termini. Neaizdomājamies par pateicību visām cīnītāju un cēlāju paaudzēm, pateicību...

Paldies Tev, Latvija! Dievs, svētī Latviju!

 

 Ilgotā Latvija

Latvijas IA agrākajā valstiskajā, NVO un akadēmiskajā redzējumā uzmanība bija vērsta uz Latvijas vietu globālā izdzīvošanā, ekoloģiskās krīzes, tās seku novēršanā. Latvija kā pasaules daļa. Bet ne Latvija kā Latvija, kā latviešu tauta un zeme. Skats no izdzīvošanas, ne vēlamības skatpunkta. Savukārt it kā uz IA balstītajās pašvaldību attīstības programmās ir pragmatisks redzējums, kas varētu būt, bet tās ,,Vīzija’’ tik neiespējami abstrakta. Jaunā Latvijas IA stratēģija Latvija2030 mums piedāvā izvēli starp ,,vēlamās Latvijas’’ scenārijiem: ,,valsts diktatūra bez pilsoniskās sabiedrības’’, ,,pilsoniskā sabiedrība bez Latvijas valsts (ar niecīgu varu)’’, ,,pakalpojumu pakšņi bez valsts’’ utml. Bez kompromisiem.  Kas uzdos izvēles iespējas, atbildes uz jautājumiem: ,,Kādus mēs vēlētos redzēt mūs pašus? Kādu- mūsu zemi? Kāda ir mūsu misija pasaulē, kāpēc mēs kā tauta, kā zeme, kā valsts dzīvojam?’’ Lai pakšņotos -patērētu? Mums katram ir bijis un ir mainījies sapnis, pēc kādas Latvijas mēs ilgojamies. Sapņi ir dažādi, pretrunīgi. Bet tajos var atrast kopējās vadlīnijas, tās samērot ar mūsu tautas Uzdevumu. Pirmās briesmas ir, vai šī ilgotā Latvija būtu reāli iespējama. Otra- lai tā nebūtu tik ,,reāla’’, ka tajā, kā teicis I. Ziedonis, ,,karotes aiz mākoņiem varētu saspraust’’- bez plašāka redzējuma, uzdrīkstēšanās. Jāspēj neiespējamais un neticamais. Bet to par reālu padara radikāli mainīgā mūsdienu pasaule.

Tātad IA koncepcijā autors ierosina bez ierastās izdzīvošanas un dzīves kvalitātes dimensijas ietvert arī rūpīgi analizējamu un ar cilvēkiem pārrunājamu trešo- ilgotās Latvijas (pilsētas, ciema, novada) aspektu, redzējumu. ,,Kad Tu gāji uz barikādēm (mācījies pamatskolā), kādu Latviju Tu gribēji?’’ ,,Uzņēmēj, kad Tu maksā nodokļus, kādu Latviju Tu gribētu par to- dažos vārdos, teikumos.’’  Ilgotā Latvija, ilgotā Kuldīga, Drusti nav pašvaldību attīstības programmās, nav NAP, nav pat Saeimas formulā ,,Cilvēks- mūsu mērķis!’’ Jā, ir par to dažas frāzes, ko plānotāji pārraksta no viena dokumenta otrā, kuri nevienu neinteresē.  

Jēdzienu ,,Ilgotā Latvija’’ ierosinājis lietot Ojārs Rode, Drustu Tautskolas dibinātājs, direktors. Šajā izteicienā ietverta fonētiska sasaiste ar terminu ,,ilgtspējība ‘’. Tas nav tik pragmatisks un birokrātisks. Tā kā autora IA paradigmā centrā garīgums, modelī- cilvēks, tad tas ietver savu devu emociju, garīgās motivācijas (ilgas). Tā kā nepieciešamajā jaunajā IA koncepcijā būtisks ir nacionālais aspekts, svarīgi, ka ietverts Latvijas vārds.

 

Latvijai 90- izvērtējums.

Rakstu, jo nevaru nerakstīt. Mūsu valstī kārtējo apaļo gadskaitli režīms un pat plašsaziņas līdzekļi piedāvā atzīmēt tikai kā svētkus: pasākumi, konkursi utt. Lai tauta priecājas un nedomā. Nevērtē. Sekojot līdzi citu zemju gadadienu sagaidīšanai, lasu, kā valstis, tās iedzīvotāji izvērtē, ar kādām cerībām cīnījušies par neatkarību, cik tās toreiz bijušas reālas, pretrunīgas. Caur vērtējumu nāk gan patiess lepnums un gandarījums, gan jaunu pārmaiņu sākums. Visām zemēm, iegūstot brīvību, bijis kāds vienojošs sapnis par tās nākotni. Ja tas nav piepildīts, vai nu tas bijis iluzors vai arī kaut kas un kāpēc nogājis greizi. Kādi cēloņi? Vai kas labojams? Tad izvērtēšana kļūst par pamatu valsts kursa maiņai ne tikai politiķiem, bet arī ikdienas cilvēkiem, dažkārt izlīgumam. Rīgas 800-gade būtu bijusi lieliska iespēja pielikt treknu punktu stereotipiskam priekšstatam latviskās dzīvesziņas ļaužu uzskatos par mūsdienu kristiešu ticības kopību ar tiem, kas, ienākot tagadējās Latvijas teritorijā, diskreditēja Kristu ar vardarbību, alkatību, uzkundzēšanos. Tā būtu lieliska iespēja Baznīcai- sākot no ik draudzes līdz vadībai grēkatziņas, grēknožēlas un piedošanas lūgšanas procesam, kā tas citviet darīts attiecībā pret krusta kariem Tuvajos Austrumos, par holokaustu. Krustneši nebija kristieši, bet viņi sevi tā sauca. Tādēļ jānorobežojas, jāattīrās.

Ko izvērtēt tagad: ,,Kas ir Latvija? Kāpēc un kā izkļuvām no PSRS? Kur mēs esam? Kurp mēs ejam? Vai mēs vēlamies nonākt tur, kur mēs dodamies? Vai mēs paši nosakām savu ceļu? Ko darīt?’’

Kas ir Latvija? Latvijas būtība nav pašreiz nemīlētais politiskais režīms. Tas nedrīkst kļūt par pamatu patriotisma zudumam, aizbraukšanai, necieņai pret himnu, karogu, valsts svētkiem... Latvija ir mūsu jaunstrāvnieki, tautasdziesmu vācēji, sūro dzimtbūšanu izdzīvojošie dzimtļaudis un lepnie ķoniņi, strēlnieki, jaunsaimnieki 20-tajos un patriotiskā jaunatne 30-tajos gados, mežabrāļi, disidenti, mūs uz brīvdomību iedvesmojošie dzejnieki, aktieri, trimdas kultūrvides un politisko prasību uzturētāji, folkloristi, mācītāji... Latvija ir mūsu daudzveidīgā skaistā daba. Latvija ir bijusi un būs atkarībā vai neatkarībā, savā valstī jeb zem svešas varas. Latvija ir tauta un tās zeme. Latvija ir latviešu zeme no senlaikiem uz nākotni. Tāpat kā Gruzija ir gruzīnu zeme, Francija- franču. Latvija ir visiem tās iedzīvotājiem labvēlīga, bet tās būtību veido pamattauta. 

Kāpēc mēs kļuvām brīvi? Vai atmodas pamatcēloņi bija padomju politiskais režīms? Demokrātijas un vārda brīvības trūkums? Vai pliekanā ekonomika, privātiniciatīvas nepieļaušana? Pēc manām domām, pamatā bija nacionālisms- savas valsts atjaunošana kā līdzeklis tautas izdzīvošanai. Visi pārējie cēloņi tam pakārtojas. Vai mūsu tauta ir kļuvusi drošāka par savu nacionālo rītdienu? Multikulturālisma interpretācija stipri atgādina PSRS tautu draudzību un internacionālismu. Īrija. Viesstrādnieki. Globalizācija. 

Vai tautsaimniecība orientēta uz to, lai pēc iespējas vairāk iedzīvotāju būtu apmierināti ar dzīvi? Nē. Termins ,,laimes ekonomika’’ Latvijā svešs. Džini indekss rāda plaisas pieaugumu starp bagātiem un pārējiem. Stratēģijas Latvija 2030 izstrādes laikā veiktie pētījumi liecina, ka valsts ekonomiskie uzdevumi ir makroekonomisko rādītāju uzlabošana, tuvošanās ES, nevis sabiedrības apmierinātība, un tur ir būtiskas pretrunas.

Vai mums ir tautas demokrātija- sabiedrības aktīva konstruktīva iesaiste no pašvaldību līdz valsts līmenim? Nē. Tā vietā- manipulatīvā demokrātija. Neatkarība?! Kādreiz smējās, ka pat tortu receptes bija jāsaskaņo ar Maskavu. Tagad veselības ministrs žēlojas, ka nevar uz cigarešu paciņām likt tādas brīdinošas bildes kā vēlas, bet jāizvēlas no Briseles piedāvātā.

Kas nosaka mūsu ceļu? Saeima? Valdība? Šķēle un Lembergs? ,,Diena’’ un TV? Bībelē ir derīga atbilde, ka ne jau pret cilvēkiem (miesu un asinīm), valdībām (politiskajiem režīmiem) jācīnās, bet ļaunajiem gariem pasaules telpā. Tie ir gan kārdinājumi katrā no mums, gan neredzami lieli politiski- ekonomiskie spēki, kas manipulē ar demokrātiju, ekonomiku, kur subjektiem, kas atrodas amatos, nav nozīmes, bet likumsakarībām, pēc kurām šī sistēma- aizberga redzamā un neredzamā daļa kopā darbojas. Un pāri kaut kas, kas to nosaka.

Kāpēc atmoda uzvarēja? Vai tas nebija brīnums- tik daudzu apstākļu sakritība? Dieva palīdzība. Jo mūsos bija Viņa gars: lūgšana- himna, gatavība nest upuri, altruisms egoisma vietā, vienotība, mīlestība vienam uz otru, savu zemi, tās dabu  (Daugavpils HES epopeja uc.). Varbūt Dievam bija kāds nodoms, uzdevums brīvai Latvijai? Ne jau daudz preču krāšņos iepakojumos un izpriecas! Ne jau lai mēs būtu Eiropas nomale, bet varbūt, lai mēs nestu garīgo dzīvīgumu pragmatiskajiem Rietumiem? Mēs dzīvojam Dieva ausī: bez dabas un humānām katastrofām, klimata izmaiņu relatīvi labvēlīgākā zonā. Ar bagātiem ūdens un labvēlīgas dzīvesvides resursiem, kas kļūst par Zemes lielāko deficītu. Par ko tāda svētība? Mēs lūdzām, lai piepildītu sapni par ilgoto Latviju. Un Dievs deva brīvību mūsu un sava nodoma piepildīšanai. Ja tādu dāvanu izkaisa vējā, bez sekām tas nepaliek.

Kur mēs esam? Kurp ejam? No krustcelēm Latvija pagājusi kādu gabalu ne pa to ceļu.  Prom no sava sapņa, uzdevuma. Vēl ir laiks atgriezties. Vēl ir. Tautā par to ir apjausma. Zemdegās gruzd citi ideāli, vērtības- pretējas tagad noteicošajām. Kas mūs tur var aizvest? Politiķi? Sabiedrībā jārodas spēkam, kam ir ne tikai dūša nostāties pret, bet ir sapratne par to, kam jānāk. Bet vispirms garīgai atmodai jāsākas katrā no nākošajiem sabiedrības līderiem.

Kādu Latviju gribam? Saglabāt lepnumu par to, kas mums bijis. Uzturēt mūsu cilvēkus, dabu, kultūru, ar ko esam tik bagāti. Un neatkarību! Bet gribam Latviju arī savādāku. Vērtībās. To nevar ieaudzināt. Nāks lielās pārmaiņas, pēc kurām patērētāju sabiedrība nebūs iespējama. Lai Dievs dod, ka Latvijā tad būtu pietiekoši daudz pārmaiņu aģentu kā pirms iepriekšējās atmodas (teātrī, dzejā, dabas draugi, disidenti...), kuri kaut mazāko, bet noteicošo cilvēku daļu, sabiedrībā ietekmīgāko novērstu uz garīgo vērtību orientāciju- Latvijas pilnvērtīgu attīstību. Lai mēs paliktu Dieva ausī par svētību sev un citiem!

Dievs, svētī Latviju!

Igo Midrijānis.

 

Latvija- Dieva Dārzs.

Koraļu atols Okeānijā. Saule. Zilgana okeāna tāle. Uz rifa plīst baltu putu bangas. Guļam palmu ēnā. Peld bura selgā vientulīga! Ienirstot lagūnā starp krāsaino koraļu ,,ziediem’’, mums apkārt peld košu, krāšņu un daudzveidīgu zivju bari. Pasakaini!

Skaisti? Salīdzinot ar nekošo Latvijas dabu!? Cik ilgi? Atvaļinājuma laikā? Gadu? Desmit? Slavenais norvēģis Tūrs Heijerdāls pēc kāzām šādā brīnišķīgā vietā piepildīja savu valdzinošo sapni pēc harmoniskā. Pēc tam tapa grāmata ,,Paradīzi meklējot.’’. Tas ir stāsts par zaudēto paradīzi. Pirmā jūsma pēc dažiem mēnešiem zuda. Burvīgums izgaisa. Cerības uz paradīzi Zemes virsū nepiepildījās. Gaidas īstenojās kā iecerēts, bet tomēr vilšanās. Kāpēc? Katras tautas pārstāvim, kuram ir nesakropļota dvēsele, ir vairāk vai mazāk cieša saikne ar savu tēvzemi, taču arī ar dzimteni un dzimto vietu. Atrašanās ārpus tās var radīt disharmoniju dažādos plānos- arī estētiskajā. Vēlamies vērties tēvzemes un dzimtajās (cik labi, ka tās vienotas) ārēs!

Taču neatrastajai paradīzei ir arī cits estētisks aspekts. Atolā nekas nemainās. Ja neskaita musonu un nemusona periodus. Tāds pats vakar, šodien un rīt. Skaisti. Bet vienmuļi Vai vienmuļš skaistums ir jauks, daiļš? Skaisto nosaka mūsu uztvere. Burvīgais kļūst nepievilcīgs!? Neskaistais skaistums!? Jā. Patiesi jauka vieta ir daudzveidīga. Tāda ir mūsu Latvija. Esot tajā iekšā, to uztveram tik dabiski, nejūtam. Bet pēc tam, kad esmu apceļojis 234 ekspedīcijās 50,0 valstis, veros uz Latviju kā brīnumu. Tā ir visbrīnišķīgākā vieta uz Zemes ne tikai priekš manis. Tā ir viena no teritorijām uz planētas, kuras objektīvais skaistums daudzveidībā un apgarotībā ir vislielākais. Apvienojot to ar lietderīgumu gan no drošības, gan saimnieciskās darbības ērtību viedokļa, mēs dzīvojam burvīgā Dieva Dārzā.

Tā ir mūsu tautas atbildība. Mūsu mentalitātē ir izturēties šeit kā Dievzemītē, tādēļ mums vairāk kā vairumam etnisko grupu Eiropā (un citur) ir ielikts ilgtspējības princips, kas ir mūsu bagātība. Mūsu pienākums ir ar šo garīgumā balstītās IA atslēgu atvērt durvis uz sevi citām Eiropas tautām un zemēm.

 

 Latvijas dabas parādību un gadalaiku daudzveidība.

Pirmās baltās sniega pārslas uz brūnajiem sasalušajiem arumiem un zaļajā ziemāju zelmenī. Sniegputenis. Vēja auras. Lēna mierīga smagu sniega piciņu nolaišanās uz sniega. Gurkstošais sniegs, ejot pa taku. Sniegpārsliņu deja tumsā pie laternas. Sniega kristāliņu šķautņu vizēšana Saules un Mēness gaismā. Sarmas dzīpari uz zariem un izkaltušajiem suņuburkšķu vainadziņiem. Sērsna iekaļ sniegu bruņās.. Atkala. Apledojošo un nokareno koku zaru mirdzēšana saulē visās varavīksnes krāsās.. Sper lausks. Skanošais klusums ziemas naktī mežā. Vilku gaudas. Dūmu strūkliņas un gaišie logi uz tumšo ēku fona, ejot tumsā pa Latvijas celiņiem. Ziemassvētku nakts svētīgais miers. Zīlītes un sarkankrūtītes zaros vai barotavā pie loga. Krāšņais dzeņa vēders un tuk-tuk. Kūstoša sniega tērcītes. Pēdējie baltie sniega laukumiņi tīrumos. Pirmā rosība skudru pūžņos piesaulītē. Plāna ledus raksti no rītiem uz agrā pavasara peļķēm. Ūdens un gaisa burbuļu dzīvība zem ledus vēl klātās tērcītes. Pirmais sniegpulkstenītis. Vizbuļu klājiens saulainā gravā vai ozolainē. Strautiņu un upīšu čalošana un līkumošana, lecot pāri akmeņiem. Zilās debesis un baltie bērzu stumbri. Mākoņu tēli debesīs. Trakie cīruļu traļļi. Pirmie pumpuri. Pirmās lapiņas. Tik dažādu toņu zaļums mežmalā. Uzplaukst krēķi. Ziedonim maisa gals vaļā! Plūmes, ķirši, ievas, ābeles, bumbieres, kastaņu sveces, ceriņi... Pieneņu lauks, visapkārt zeltains pieneņu lauks! Pēc tam- balto pūku galviņu klājiens. Lakstīgalas mīlas dziesmas. Naivais dzeguzes ku-kū. Rokas iegrimst miklajā dārza zemē, lai guldītu dobē nāvei un augšāmcelšanās brīnumam sēklu. Maijs. Pilnmēness. Liepziedu saldme. Bišu sanoņa. Košā Latvijas pļava! Labības stiebri ar rudzupuķēm un trakajiem magoņu brunčiem. Ozolu zari un bērzu meijas. Paparžu pakrēslis. Ugunskura dzirksteles gaišās nakts debesīs. Oda sīciens. Līgo- līgo. Dziesma, ar ko tu sācies? Sārtā ripa paceļas no jūras, to aizdedzinādama un metot gaismas celiņu. Saulīte rotājas. Rasas varavīksne stiebra galā. Zirnekļa smalkā tīkla vizēšana. Siena pļava. Vasaras sutoņa. Veldze ūdensrožu ezerā. Reibinošā siena zārda smarža. Miglas vāli no upes līkuma. Zivs lēciens. Bebra astes plunkšķis. Mijkrēšļa burvība. Lielceļa putekļi aiz līkuma. Un atkal klusums. Latvija pilnbriedā. Zemes Mātes augļi. Vārpas. Bērni dārzā šķin zirņus. Pirmās salnas. Dzērvju un gulbju bari uz lauka. Atkal melnās augusta debesis ar zaigojošajām zvaigznēm. Zvaigžņu lietus. Asteres un gladiolas skolotājai. Vaivariņu reibonis. Zilie virši. Rudens saule, lai cik silta, spēj tik matus balināt. Pirmie dzeltenie un sarkanie triepieni lapās. Tās aizvien biežāk un biežāk atraujas no zara un virpuļo lejā. Parku pārņem rudens smarža. Mežmala zaļi-dzeltena-sarkana-brūna. Zaļā krāsa pazūd. Beigās paliek vien brūnie toņi. Briežu auri. Gājputnu klaigas.Un tad... mūsos veras kailie zari un stumbri. Viss sastindzis ziemas gaidās. Pakšķ lietus piles. Bērniem nezin kāpēc gribas lēkāt pa peļķēm un dubļiem. Bet pieaugušie meklē sveces- klāt Lāčplēšu laiks un 18.novembris. Kailā zeme sastingst. Pirmās baltās sniega pārslas krīt uz brūnajiem sasalušajiem arumiem un zaļā ziemāju zelmenī.

 

Cik Latvija ir skaista!

Cik Latvija ir skaista, daiļa, glīta, jauka, brīnišķīga, valdzinoša, burvīga, pievilcīga, krāšņa, pasakaina, harmoniska, apgarota! Mana Latvija! Mūsu Latvija! Sidraba birzs! Dieva Dārzs!

Cik ilga ir jūsma par koraļu atolu? Nedēļu? Un Latviju? Kā atšķiras to daudzveidība! Dabas parādībās, gadalaikos, augos un dzīvniekos, ģeoloģiskos veidojumos, ainavās... Bet es jau esmu minējis tikai to, ko redzējis un izjutis ikviens manas dzimtenes iedzīvotājs. Bet Latvija ir brīnumaina! Cik nav to noslēpumu, ko zināja mūsu senči, bet kas mūsdienās atklājas tikai nedaudziem- Guntim Eniņam un viņiem līdzīgiem: alas un alu ezeri, pazemes upes, kritenes, leduskritumi ziemā. Atklāsim sev Latviju! Savu pilskalnu, dižkoku, dižakmeni, seno observatoriju, svētvietu. No Mākoņkalna pēc stipra lietus redzēju, kā no noteiktiem līdzenuma punktiem (nevis vienmērīgi no visas teritorijas) augšup ceļas garaiņu strūklas kā stabi, kas savienojas ar kopēju miglas vāku (ne mākoni) vairāku desmitu metru augstumā. Kā sēne ar daudziem kātiņiem. Kā koks, kas izpleties ar vienu vainagu un ļoti daudziem stumbriem, kādu skatīju Indijā. Protams, Baltijā no velosipēda vēroti arī citi brīnumi: Šatrijas kalnā, Kuršu kāpā un Dzūkijā Lietuvā,  Hiijumā salā Igaunijā. Bet tas nemazina Latvijas unikalitāti.

Latvija nav vārds, ar ko apzīmē varas aparātu, pērkamu politiķu valsti. Latvija ir mūsu zeme un tauta no pagātnes uz nākotni. Latvija ir mūsu kopīgā dvēsele, garīgais veidols. Kas to sasaista ar ritiem... Latvija ir latviešu zeme. Latvietim- visskaistākā.

 

  Latvijas ģeogrāfiskā un ainaviskā daudzveidība.

Himalaji. Everests. Lielais kanjons. Vulkāni. Geizeri. Stalaktītu mežģīnes milzu alās. Kā tik visa mums Latvijā nav! Vai tiešām arī Latvijas ģeogrāfiskā un ainaviskā daudzveidība ir mūsu estētiskā ,,stiprā puse’’? Jā. Ir ekstrēmais skaistums- planētas dabas brīnumi. Bet ir arī pieticīgais skaistums. Pieticīgā pievilcība un apgarotība. Tas ir pretrunā ar mūsdienu cilvēka uztveres pārsātinātību: skaļāk, košāk, saldāk, piparotāk, vairāk, lielāku... Lietderīgais Dievišķais ilgtspējības (līdzsvarotības, sakārtotības) pieticības princips. Latvijas zeme ir sistēma. Un tajā skaistais ir tas, kas ir harmonijā ar šo sistēmu, tās mērogu, sūtību.

Baltijas jūras smilšainā pludmale, kāpas priežu mežos. Pāvilostas dzintara piekraste. Jūrkalnes srāvkrasti. Akmensrags un smilšakmens atsegumi un alas Vidzemes jūrmalā, randu pļavas pie Ainažiem. Piejūras līdzenums. Varenās upju ielejas Daugavai, Gaujai, Salacai, Ventai, Abavai...  Latgale- ezeru zeme. Burtnieks. Papes un citi lagūnu tipa ezeri- ornitologu mekas.  Ezeru krāteri Talsu paugurainē.  Vidzemes augstienes pauguri. Zilo kalnu krauja pie Slīteres- Baltijas ledusezera senkrasts,  Teiču un citi purvu masīvi. Augstkalnes apkārtnes kritenes. Avoti. Strauti. Mazās upītes. Dundagas mežu masīvi. Rundēnu meteorītu krāteri Ludzas, Rēzeknes rajonos?

Viena no lielākajām estētiskajām vērtībām ir nevis šie atsevišķi nosauktie objekti, apvidi, bet ainavas mozaīkas raksturs jebkurā pagastā, novadā.  Varētu jau uzskaitīt šos ainavu tipus, bet ne jau tur ir būtība. Galvenais, lai cilvēki to ,,redzētu’’. Izglītības jomā ienācis jauns termins- izglītība dzīvesvidē, kas raksturo apkārtnes, visa notiekošā iespaidu uz personību. Ainavas skaistums ,,strādā’’ netieši. Vide veido cilvēku, cilvēks veido vidi. Skaistums uzvar pasauli.

 

Latvijas bioloģiskā daudzveidība.

Banāla tēma. Ko te jaunu pateikt? Visi zinām, ka Latvijā ir liela bioloģiskā daudzveidība.

Atmoda sākās ar cīņu pret Daugavpils HES. Mums visiem pēkšņi tik svarīgi kļuva Daugavas ielejas biotopi un retie augi, kukaiņi, ko pat nepazīstam. Un pat nejutām vajadzību tur aizbraukt un to visu iepazīt dabā, lai gan man tas izdevies jau 3 reizes.

Katrs augs ir Dabas Mātes mākslas darbs. Katrs kukainis ir ilustrācija Radītāja pilnībai. Pilnveidots caur nežēlīgo un traģisko.

 Smaržojoša naktsvijoļu pļava mijkrēslī. Bezdelīgactiņu klājiens. Zivju ērgļa planējums virs galotnēm. Laša lēciens pāri Rumbai. Svēteļi ligzdā pie mājas. Vairums cilvēku to atzīst par jauku skatu. Bet bieži kā nepilnvērtīgus izcērt čakšņus pie upēm, gravās, lai ,,sakārtotu’’ vidi. Viņi vēlas būvēties uz pļavām, pie upēm un jūras, cirst mežu, un, ja to traucē ,,zaļā’’ likumdošana un ES, tad viņu domas ir ne tikai neestētiskas, bet bieži arī neētiskas.  Gadu tūkstošos par lietderīgāku, tādēļ skaistāku ir atzīta cilvēka pārveidota un ,,uzlabota’’ daba, mauriņš ne pļava, tādēļ arī mūsdienās gaume bieži ir pretrunā ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.  Arī es Latvijas neuzlabotās dabas skaistumu saskatīju pēc daudziem pa Rietumu un Ziemeļeiropu ar velosipēdu nobrauktiem kilometriem, un redzot viņu attieksmi pret to, kam manās acīs pirms tam nebija vērtības, ko uzskatīju par sakopjamu. Bet cik Latvijas iedzīvotājiem ir bijis iespējams apgūt šo pieredzi? Ne jau pabūt Vācijā, bet to ieraudzīt šādām acīm? Vēl maz. Tas ir pusotras paaudzes jautājums. Un, ja Latvijā vēl būs par ko priecāties, neparastā un parastā skaistuma vērošana augos, dzīvniekos, ,,dabas ģimenēs’’- norisēs biotopos būs daudzu cilvēku vaļasprieks, bet dabas ,,sakārtošana’’ šķitīs barbarisms.

Latvijas daba no cita skatupunkta

Daba zem mikroskopa

Ja salīdzina piesārņota un avota ūdens ledus kristāliņus, cik pēdējie ir brīnišķīgi, tik netīrais- neglīts. Tieši mikropasaulē- sīkbūtņu darbībā, ko upes vides izpētes nodarbībās zem mikroskopa pēta skolēni, šūnu funkcionēšanā, sniegpārsliņās un smilšu graudiņos, un visbeidzot visu šo neredzamo sistēmu funkcionēšanas harmonijā ir tāds skaistums! Un Latvijas daba tā iepazīšanai dod tik daudz iespēju- ar lupu vai binokli iebrienat upē, pļavā.... Arī mikroskopiskā mēroga dabas daudzveidība ir pie mums bagātāka, tai ir savs burvīgums, tā ir neiepazīta pasaule mums visapkārt.

Kaķa acīm.

Cilvēka acis parasti atrodas 1,5-1,8m augstumā virs zemes. Bet vai bieži noguļaties zālē un ilgstoši pētāt norises tajā? Pie mums zāle ir bieza un pilna dzīvības. Rāpo, lido, lien, mudž. Kukaiņi uz planētas sastādot 60% no dzīvnieku kopējās masas!?  Karakuma tuksnesī aprīlī stiebriņš no stiebriņa atrodas vairāku centimetru attālumā, un tur reti aizskrien kāda radība. Daudzi paslēpušies smiltīs. Mums ko līdzīgu var redzēt pie jūras aiz pirmās kāpas. Un kas notiek meža zemsedzē- zem paparžu lapām, kas uz purva ciņa, kas uz celma? Pārdesmit centimetrus virs zemes paceļas vairumam neiepazīta ,,paralēlā pasaule’’. Ļoti skaista.

No putna lidojuma.

Ne jau visi lidinās ar deltaplānu. Biežāk lietojama skatam no augšas ir lidmašīna. Bet klintis, torņi, izbūvētie skatpunkti... Iespējas ir pat bez spārniem. Citi toņi. Zilganās tāles. Zilganie meži. Ezeru klaids. Upes čūska... pie Daugavas lokiem, Gaujas vai Salacas. Bet cik miniatūra ir Ventas rumba un vecais Kuldīgas tilts no 10 000m augstuma!

Latvijas debesis. Zeme no debesīm. Kāda harmonija! Bet cik Latvija maza! Pat ne stundās mērāms lidojums līdz svešzemju ārēm!

 Mūsu skaistā Latvija!

                                                                                                                                                                                                                     Igo Midrijānis