1.1.6E  Vietējā Agenda21

Vietējās Agenda21 bija jāizstrādā saskaņā ar Rio samita apstiprinātā globālā rīcības plāna Agenda21 28.nodaļu jau līdz 1996.gadam. Pašvaldības pēc Otavas domes iniciatīvas izveidoja vispasaules organizāciju ICLEY, un tās reģionālus atzarus (Eiropas, Baltijas jūras baseina uc) sadarbībai šī uzdevuma veikšanai. Tika izstrādāta pat dažādas detalizētas metodoloģijas pa etapiem, gadiem. Taču realitātē tās stipri atšķīrās atkarībā no nācijas mentalitātes (pragmatisma) un vietējām problēmām, entuziasma (formālisma), vēlmes to izmantot tikai kā naudas piesaistes līdzekli vai ideālistiskas motivācijas. Latvijas apstākļiem vadlīnijas izstrādājis LU  VZPI publikācijā ,,Local Agenda21 attīstība’’ 2004.gadā R. Ernšteina vadībā.,,Vietējā Agenda 21’’ pēc šīs publikācijas autoru ieceres ir ceļš uz vietējo IA Latvijā. Pēc grāmatas autora domām, tā ir diskutabla nostādne, ja pielieto publikācijā izklāstīto Agenda21 zaļo dominanti un metodoloģiju. Vietējā Agenda 21 vienlaikus ir tapšanas un īstenošanas process un produkts- stratēģisks pamatdokuments. Tapšanas process ir pat nozīmīgāks kā dokuments, jo tajā jānotiek mācību procesam par IA, jāizprot to vietējā kontekstā, jāsaskaņo intereses, uzskatus, atrodot pat smagus kompromisus, tā rezultātā ,,ierakstot’’ vietējo Agendu21 visu dalībnieku prātos un sirdīs, lai viņi tajā saprastu savu lomu (darbību) un būtu motivēti saskaņā ar to rīkoties. Vietējās Agenda21 izstrādē vēlams iesaistīt galvenās ietekmīgās vietējās personas no 3 sektoriem: pašvaldības, uzņēmējiem (t.sk.zemniekiem), NVO/interešu grupām. Agenda21 vienlaikus kalpo kā kontrakts- vienošanās dokuments, tam jāietver kompromisi arī sektoru iekšienē. Agenda21 kā stratēģija var ietvert 3 secīgus pamatelementus: tēlainas vīzijas/ formulēta mērķa(-iem), esošā stāvokļa analīzi no vīzijas skatpunkta, ceļa nospraušanu no esošās situācijas līdz mērķim. Mērķim jābūt reālam, bet vienlaikus jāietver neizbēgamas radikālās izmaiņas ārpus vietējās ietekmes. Esošā stāvokļa analīze sastāv no 3 saistītiem resursu sektoriem no pieejamības viedokļa (ir, dabūjams): cilvēkresursi (daudzums, kompetence...), finansiālie resursi (esošie, pieejamie), fiziskie resursi (infrastruktūra, materiāli- tehniskā bāze, dabas resursi...). Ceļš no esošā stāvokļa līdz mērķim jāsadala posmos, katram no tiem kvalitatīvi izmērāmi rādītāji, kas var liecināt par izpildi, savukārt pirmo posmu jau var sadalīt konkrētos soļos- rīcībās ar izmērāmiem kvantitatīviem rādītājiem. Soļi- tā ir taktika, posmi- stratēģijas sastāvdaļa. Stratēģija ir darīt pareizas lietas, taktika- darīt lietas pareizi. Stratēģijai vēl izvēlas 6-12 galvenos lielos mērķuzdevumus. Tiek arī noteikti termiņš(-i), vērtības, principi. Agenda21 process sākas ar iniciēšanas (no ārienes vai iekšienes) un motivācijas, grupas organizācijas etapu. Tam seko savas Agenda21 grupas sākotnējās izpratnes par IA, kritēriju formulēšana, vīzijas/mērķu noteikšana. Tad seko galveno vietējo problēmu noteikšana un izvēle, kuras no tām ir prioritāras IA problēmas Datu savākšanu analīzei varētu uzticēt speciālistiem, taču informācijas apstrādi pieredzējuša izstrādes procesa pārzinātāja vadībā vajadzētu veikt pašiem, kaut arī tas prasa pašmācību un kopīgu papildus izglītošanos. Ļoti būtiski, lai Agenda21 grupas dalībnieki zinātu apspriežamajās jomās procesus Latvijā, ES, pasaulē, pie tam gan no tradicionāli pragmatiskā, gan kvalitatīvi inovatīva, alternatīva skatpunkta. IA vietējā procesā viens no pamatakmeņiem ir nemitīga ietekmīgo cilvēku neformāla tautas izglītība (popular education) gan personības, gan kompetences pilnveidei. Reāli šis process motivācijas trūkuma dēļ parasti tā nenotika. Pēc stāvokļa analīzes būtu jāseko cēloņu-rīcību sistēmiskai (nevis lineārai) stratēģiskai plānošanai vai programmēšanai (skat nodaļu 1.1). Izstrādāto dokumentu apstiprina grupas sanāksme un pēc tam pašvaldība. Tas paredz monitoringu un regulāru izvērtēšanu, korekciju.

Vietējā Agenda21, salīdzinot ar ierasto vietējo rimto dzīvi, nozīmē aktivizēšanos un mērķtiecību, pašvaldībai uzņemties daudzas funkcijas, ko tai neuzliek, bet atļauj normatīvie akti. Šeit es gan domāju sadarbību ar domju un padomju ,,pagarinājumu’’- izveidotās nepastāvīgās komisijas (ietilpst gan domes darbinieki un deputāti, gan dažādi speciālisti un interesenti), sabiedriskās interešu grupas, NVO, jo pašvaldība kā valsts institūcija drīkst darīt tikai to, ko likumdošana tai uzliek par pienākumu vai atļauj, atšķirībā no privātās sfēras, kur iedzīvotāji un uzņēmumi drīkst darīt arī visu to, kas nav juridiski aizliegts.

Vietējā Agenda21 pašvaldībā atšķirībā no ierastā:

-uzdod savādāk (nevis deleģējot firmai) veikt stratēģisko ilgtermiņa plānošanu,

-veidot nozaru rīcībpolitikas (policy), veidot tās un ikdienas darbu atbilstoši IA,

-izveidot un īstenot IA pārvaldības sistēmu,

-nodrošināt izglītību IA,

-iesaistīt sabiedrības mērķgrupas,

 -nodrošināt visdažādāko partnerību (partnership) ar sabiedrisko un privāto sektoru projektos,

-regulāri veikt procesu monitoringu, izvērtēšanu.

Eiropas pilsētu hartā noteikti šādi pašvaldību IA uzdevumi (minu tikai dažus piemērus):

-būtiski samazināt automašīnu, sevišķi vieglo privāto apjomu ielās, palielināt sabiedriskā transporta, velotransporta, gājēju īpatsvaru satiksmē, vienlaikus ar teritorijas plānošanu samazinot vajadzību pēc pārvietošanās 

 -saglabāt centru kā kultūras mantojumu,

-racionāli izmantot dabas un enerģijas resursus,

-samazināt piesārņojumu,

-aizsargāt zaļo telpu,

-nodrošināt maznodrošināto un invalīdu tiesības,

-novērst noziegumus, narkomānijas attīstību, uzlabot sabiedrisko kārtību un satiksmes drošību

Vietējās Agenda21 indikatorus un instrumentus izvēlas no kopējā piedāvātā indikatoru klāsta 1.1.6 un 1.1.7 nodaļās.

Kā bija minēts, saskaņā ar arī Latvijas Rio samitā akceptēto globālās Agenda21 28. nodaļu Latvijai līdz 1996.gadam bija jāizstrādā IA stratēģijas- ilgtermiņa plāni pārejai uz ilgtspējīgu vietējo attīstību. Latvijā šāds uzdevums nav dots ne administratīvā kārtībā kā Zviedrijā, ne kā visaptverošs process veicināts ar dažādiem nacionāliem brīvprātīgiem instrumentiem. Kā izņēmumus varētu minēt LR  VARAM un LU  VZPI sadarbības projektu vietējās Agenda 21 koordinatoru apmācībā. Citu projektu ietvaros vietējo ietekmīgo cilvēku izglītību IA LU  VZPI  cenšas veicināt starptautiskā Baltijas jūras piekrastes komunikācijas projektā. Daugavpils pedagoģiskā universitāte darbojas, lai veicinātu IA Latgales pašvaldībās un NATURA 2000 teritorijā ,,Daugavas loki’’. Atsevišķas sadarbības aktivitātes veic arī citas augstskolas un koledžas. Taču entuziasti- speciālisti, nonākot darbā uz vietām, kā rādīja pētījumi, parasti nesaņem pietiekošu atbalstu, viņu stāstīto pa IA nesaprot vai negrib saprast cilvēki bez plašāka un ilgtermiņa skatījuma (ko iegūst, piemēram, studējot LU  VZPI). Nebija arī izstrādāta argumentācijas hiarhija vietējās IA idejas ,,pārdošanai’’, kurai bija jābūt atbilstošai eventuālo vietējo ietekmīgo cilvēku uztverei. Šīs argumentācijas prioritātes vajadzētu būt vietējie individuālie un komunālie sociāli- ekonomiskie ieguvumi no IA, nevis dabas, vides (sevišķi globālās), ES utml.apsvērumi. Patreizējā komunikācijas stratēģija (kaut tā kā tāda nav noformulēta) ir vispirms padarīt sarunu biedru par ,,zaļi domājošu’’ (pievērst savai ,,ticībai’’): ar biedēšanu par ekoloģiskās katastrofas draudiem un diskusijas partnera personīgo morālo pienākumu ,,kaut ko darīt’’ šajā sakarā, un pēc tam ar šiem argumentiem konkretizēt darāmo pagastā, savā dzīvesveidā. Netiek IA motivācijai lietota tāda argumentācija, kas ir pārliecinoša pie cilvēku patreizējās vērtību orientācijas un interesēm, to aizstājot ar globālās ekoloģiskās krīzes draudiem un citiem ,,nepievilcīgiem’’ argumentiem, nepietiekoši pragmatiski precīzi uzsverot sociāli ekonomiskos vietējās IA priekšrocības: lētumu vidējā termiņā, veselību uc.dzīves kvalitātes apsvērumus. Studenti netika pietiekoši sagatavoti šim ,,propogandistu’’ darbam. Bez šādas sagatavošanas studenti, maģistranti tiek, tēlaini sakot’’ kā avis iesviesti vilku barā. Bez tam, izstrādājot maģistru darbus IA, tiem būtu jābūt reāliem- tas ir īstenojamiem, tādēļ šī komunikācijas un vietējās politikas komponente pētījumu modelī ir vitāli nepieciešama. Sava negatīva loma vietējā komunikācijā bija arī tam, ka parasti konservatīvie un pret svešvalodu terminiem nereti negatīvi noskaņotie lauku iedzīvotāji negribēja pieņemt jēdzienu ,,lokālā Agenda21’’ un pat ,,IA’’, kuru vietā netika piedāvāti pievilcīgi latviski termini, kaut arī bez tiešas saistības ar angliskās versijas tulkojumu (Dienaskārtība utml.). Tā arī entuziastu izstrādātie IA projekti, programmas biežāk paliek uz papīra, entuziasms pāriet. Daudz IA entuziastu un vietējo konkrētu jomu IA, vietējās Agenda 21 projektu tika sagatavots bakalaura un maģistru sagatavošanas procesā. Pirmais praktiskais vietējās IA mēģinājums bija Preiļu rajona līdzsvarotas attīstības koncepcijas izstrāde 1995.gadā sadarbībā starp rajona padomi un LU  VZPI (1). Atsevišķie vēlākie, bieži ne veiksmīgie vietējās Agenda21 piemēri tapuši par ārzemju projektu finansējumu ar VARAM atbalstu un beigušies līdz ar projekta finansējumu bez būtiskām izmaiņām vietējā domāšanā (par ko liecinātu ilgtermiņa sistēmiska, IA atbilstoša kopēja pašvaldības un sabiedrības mērķgrupu, organizāciju/uzņēmēju rīcība): piemēram, pilotprojekti Rīgā, Jūrmalā, Talsos, Cēsīs, Rēzeknē, atsevišķu pašvaldību iniciēti projekti (Bārtavas reģiona (upes baseina) projekts uc.), augstskolu/pašvaldību sadarbības projekti (Ziemeļkurzemes ,,Life’’ uc. Projekti); nenoliedzami, projektos sasniegti praktiski vides un sociāli rezultāti, atrisinātas virknes komunālās saimniecības un lokālas dabas aizsardzības problēmas, bet ne notikusi pāreja uz ilgtspējīgu vietējo attīstību kopumā. Nereti Agenda21 ticis izmantots tikai kā finansējuma piesaistes līdzeklis. Tam piemērs ir Rīgas Agenda21 centrs, kas nebūt nebija šķērslis daudziem ,,izciliem’’ neIA gadījumiem Rīgā, jo reālā ietekme bija pilsētas Attīstības departamentam. Latvijā bijuši arī pilnīgi vietējas ierosmes IA piemēri. Ļoti daudz bioloģiskās lauksaimniecības, ekotūrisma, vides izglītības uc.jomās paveica ,,Līdzsvarotas attīstības centrs ,,Renda’’. Neparasti plaša bioloģiskās lauksaimniecības kooperācija noris Rožkalnu pagastā. Atsevišķu nozaru sadarbības organizācijas bioloģiskajā lauksaimniecībā, ekotūrismā, vides veselības saimniecības veicina ilgtspējīgu vietējo attīstību Latvijas laukos. Atsevišķas iniciatīvas tiek īstenotas ,,Leader+’’ programmas ietvaros, par ko sīkāk 1.3 nodaļā. 

Vietējā Agenda21 kustība pieklususi arī citās zemēs, par ko autors varēja pārliecināties studiju vizītēs Vācijā Linenburgā, Somijā Turku un starptautiskā pilsoniskās izglītības programmā Karis pilsētā un pie Balatona ezera. Tā vietā nāk sabiedrības interešu grupu, indivīdu un NVO iesaistīšanās konkrētu projektu un dokumentu, kas skar dabas vidi, apspriešanā. Tā ir proaktīva (reaģējoša, ne iniciatīvas) rīcība, neskar visu IA pieeju (kritērijus) kompleksi. Lai gan normatīvie akti Latvijā paredz sabiedrības iesaistīšanās iespējas ar vidi saistītu dokumentu un projektu apspriešanā, parasti to izmanto tikai daži vietējie cilvēki savu šauri specifisku interešu paušanai, pie tam nav obligāti priekšlikumi jāievēro un pat to noraidījumu jāargumentē. Analizējot augšminēto, var secināt:

• Vietējās Agendas21  process Latvijā ir apstājies: mūsdienās pasaulē vietējā Agenda21 kā IA instruments zaudē nozīmi, to aizstājot ar citiem; Latvijas sabiedrībā un pašvaldībās tai atbalsts zudis pat tur, kur tika īstenoti pilotprojekti (Ziemeļkurzeme, Cēsis, Talsi uc.);

• IA Latvijā pašreizējā periodā nav iespējama valsts politiskās dzīves savtīguma, atsevišķu ES nosacījumu un dominējošās patērētājsabiedrības dēļ, taču ir iespējams atjaunot procesu, kas būtiski tuvina laukus IA

• Līdzšinējā atsevišķu vietējo entuziastu sagatavošana IA, Agenda21 jomā nav devusi gaidītos rezultātus- visaptverošu lauku IA, tādēļ jāizvēlas izglītībai IA cita galvenā mērķgrupa- lauku ietekmīgo cilvēku komandas (IA iniciatīvas grupas);

• Nepieciešams vietējās IA motivācijai kā prioritārus formulēt, pragmatiskus, pat atsevišķos gadījumos aprēķinos balstītus sociāli ekonomiskos un/vai komunālos argumentus indivīdam, firmai vai pašvaldībai (piemēram, ēku siltināšanā: lietderīgais izdevumu apjoms saskaņā ar energoauditu, maksas samazinājums par siltumu, salīdzinot ar kredītnosacījumiem utml.)

• Līdzšinējo IA, vietējās Agenda21 projekti nav panākuši ilgtspējīgu vietējo attīstību: sabiedrības dzīvesdarbību saskaņā ar IA kritērijiem, tam atbilstošu vietējo uzņēmēju darbību, viņu sadarbību savā starpā un ar pašvaldību, veidojot ilgtspējīgu vietējo ekonomiku, pašvaldības teritorijā kopīgi sagatavotu (nevis firmai pasūtītu vai entuziasta uzrakstītu) IA stratēģisku dokumentu, tā īstenošanu;

• Minēto vietējās IA iniciatīvas grupu procesu nevar aizstāt ,,Leader+’’, bet tas var gan būtiski traucēt, gan palīdzēt tajā.  

* klasiskajā vietējās Agenda21 sagatavošanas modelī nepietiekoša tautas izglītības IA un atbalsta komponente;

* patreiz tā paredz iesaisti Agenda21 procesā ,,pēc amatiem’’ (sociālā stāvokļa), nepietiekoši rēķinoties ar motivāciju vai entuziasmu, nerēķinoties ar kompetenci.

* vietējā Agenda21 patērētāju sabiedrības apstākļos nevar novest pie vietējās IA, bet tikai būtiskiem soļiem tās virzienā (to nevar nenovērtēt, jo arī globāls ceļojums sākas ar pirmo soli), jo sabiedrība un vara nav gatava īstenot kompleksi galvenos IA kritērijus/principus, pirmkārt, atteikties no patērētāju sabiedrības, ražošanas un patēriņa, komforta pieauguma, globāli ekvivalenti (tas ir visiem vienādas tiesības) dalīties privilēģijās, to aizstājot ar atsevišķām rīcībām IA virzienā; līdz ar to rezultāts nepietiekošs;

Secinājums- vietējās Agenda21 ideja ir lietderīga, bet to nepieciešams būtiski pilnveidot atbilstoši vietējiem apstākļiem.

1.1.6F Pašuzturoša ekonomika

Par pašuzturošu ekonomiku parasti runā vietējās attīstības kontekstā, kaut arī tā var būt gan kopienas (t.sk. ģimenes, zemnieku saimniecības), gan valsts mērogā. Normālā situācijā vismaz finansiāli valstij vajadzētu tērēt ne vairāk kā ir tās preces/pakalpojumi. Taču faktiski liels skaits jaunattīstības valstu pastāv uz ārzemju, starptautisko organizāciju ,,palīdzības’’ (dāvinājumi, bezcerīgi kredīti) būtisku ,,piedevu’’. Tajā pat laikā no neadekvātas maksas par tās dabas resursiem un saražotās produkciajas, kas rodas pie pašreizējās ,,pasaules kārtības’’, tās var pat zaudēt ienākumus, kas pārsniedz ,,palīdzību’’. Šīs valstis, esot kredītu jūgā, bija spiestas savu ekonomiku ,,efektivizēt’’ tādā veidā, ka milzīgs daudzums lauku iedzīvotāju zaudēja pašuzturēšanas iespējas, kad ekonomisku vai juridisku, kā arī dambju būvniecības dēļ zaudēja pieeju zemes, ūdens un finansu resursiem, spiesti par grašiem pārdot zemi turīgākiem zemniekiem.Vēlāk tie savukārt nonāca atkarībā no kompānijām, kas piegādāja augstražīgo šķirņu sēklas (paši nevarēja izaudzēt, tām nebija salmu), tām nepieciešamos minerālmēslus un pesticīdus, diktējot arī ražas iepirkuma cenas. Nebija vairs dabisko mēslu kurināšanai, celtniecībai un augsnes auglības uzturēšanai, salmiem celtniecībai. Tā bankrotēja vietējo zemnieku slānis, zemei nereti nonākot balto fermeru rokās. Šo pašuzturēšanas ekonomikas sabrukuma procesu pavadīja milzīgu graustu rajonu veidošanās pie lielpilsētām- neilgtspējīga urbanizācija, bada pastiprināšanās, nepieciešamās ,,palīdzības’’ apjoms. ,,Zaļā revolūcija’’- jaunas augstražīgas lauksaimniecības tehnoloģijas nevis novērsa badu, bet to pastiprināja. Tādēļ cerēt, ka ĢMO atrisinās izsalkušo problēmas, tāpat nav pamata. Atjaunot šo nabadzīgo zemju pašuzturēšanas sistēmu kopienu līmenī ir nesalīdzināmi grūtāk, jo daudz kur kopienas izjukušas, vienkāršās dzīves iemaņas, pat vietējo kultūraugu sēklu bāze zaudētas, izveidojusies uzturamā un krimogēni domājošā paaudze, kas ar patriarhālo dzīvesveidu nesamierināsies.  

Pilnīgi pašuzturoša ekonomika, izņemot izolētas salas, nekur nekad nav bijusi. Mūsdienās tā vairāk satopama mazattīstītāko zemju atpalikušajos novados, attālākās salās, naturālajās zemnieku saimniecībās bez labklājības un izaugsmes. Visi šie piemēri neiedvesmo. Tomēr arī jaunattīstības zemju piemēri par nonākšanu atkarībā no ārzemju lētajām sēklām (jaunām šķirnēm), pesticīdiem un subsīdijā ir pamācošs piemērs Latvijas zemniekiem. Saprātīgai pašuzturošai vietējai ekonomikai ir nākotne IA modelī. Ne tā kā tagad Latvijā nereti kā ilgtspējīga stagnācija bezcerībā, ne kā naturālā saimniecība, bet kā saprātīgi organizēta lokalizācija globalizācijas apstākļos. Pirmais nozīmīgākais vietējās pašuzturošās ekonomikas aspekts ir tās devums globālo vides un sociālo problēmu risināšanā. Patreiz lētāka ir produkcijas ražošana, tai skaitā lauksaimnieciskās, lielos apjomos, tās transports pa visu valsti un pat pasauli. Tas lielā mērā ir finansiāli izdevīgi tikai tāpēc, ka netiek ietvertas pilnas vides un sociālās izmaksas saskaņā ar produkta dzīvescikla novērtējumu, nav adekvāti darbaspēka izdevumi (algas, darba drošība) jaunattīstības zemēs, kā arī ES un citu ,,attīstīto’’ valstu muitas barjeras. Īstenojot globāli IA principu ,,piesārņotājs’’ (šinī gadījumā vides un sociālo izdevumu nenosedzējs) maksā globāli pilnā apjomā, pat tirgus ekonomika padarītu vietējo un nacionālo pašuzturošo ekonomiku konkurētspējīgu. Otrs nozīmīgs pašuzturošas ekonomikas nozīmes aspekts ir drošība globālās krīzes apstākļos, kad globālais pārtikas un citu pirmās nepieciešamības preču tirgus sabrūk Arī finansu sabrukuma draudu gadījumā risinājums ģimenei ir pārcelšanās uz dzīvi laukos. Taču arī citu krīžu rezultātā mūsdienu tehnoloģijas un iespējas var kļūt nepieejamas: dators, elektrība, transporta līdzekļi... Saeimas deputāte Silva Bendrāte intervijā autoram Latvijas lauku IA saistīja ne tik daudz ar inovatīvām tehnoloģijām, sabalansētību utml., bet ar lielāku izdzīvošanas laukos prasmi pēc nenovēršamās ekoloģiskās un ekonomiskās katastrofas, kad pieejamas būs tikai pirmsindustriālās tehnoloģijas. Viņa uzskata, ka iedzīvotājiem jau tagad jāmāca šādas zināšanas un prasmes (know-how). Trešā nozīme ir lauku teritoriju apdzīvotība un iedzīvotāju dzīves kvalitāte. To piekopj arī visas pasaulē zināmās uz IA orientētās domubiedru kopienas. Pašuzturoša ekonomika samazina transporta un citu piesārņojumu, racionālāk izmanto resursus, kopienās var nodrošināt pārtikas drošību un kvalitāti, atrisina nodarbinātības jautājumu. Patreizējie ES un Latvijas Republikas normatīvie akti praktiski nepieļauj vietēju pašuzturošu ekonomikas sistēmu (sabiedriskais iepirkums, pārtikas un finansu aprites prasības, piemēram, attiecībā uz vietējo zemnieku produkciju uc.), taču iespējams lietot atsevišķus pašuzturošas ekonomikas elementus. Daļa mājsaimniecību tos piemēro pelēkās ekonomikas zonā: piena, gaļas produktu piegāde patērētājiem mājās, ražas novākšanā samaksa ar ražas daļu, barters, bezlīguma pakalpojumi kaimiņiem ar norēķinu skaidrā naudā vai pretpakalpojumu. Loti nozīmīgs vietējās pašuzturošās ekonomikas elements laukos ir piemājas zeme, mazdārziņi, dažu mājdzīvnieku turēšana. Zemes īpašuma, cenas un normatīvo aktu prasību dēļ šāda darbība var kļūt trūcīgākajam mājsaimniecībām, kam tā visvairāk nepieciešama, neiespējama. Vietējos nabadzības apkarošanas plānos, teritorijas plānojumos var un vajag paredzēt efektīgus vietējos risinājumus, lai saglabātu iespējas šīm mājsaimniecībām uzturēt ģimenes pašām, rezervējot tam pašvaldību zemes, kūtiņas, sniedzot palīdzību zemes apstrādē (pagasta padomes traktors) utml. Taču minētie pasākumi ir ar skatu atpakaļ, pārvarot pagātnes sekas. Nākotnes skatījums ir veicināt domubiedru veidotu IA kopienu veidošanos un esošo pašvaldību kļūšanu- transformēšanos par ,,zaļajiem’’ novadiem, noņemot tam tiesiski- ekonomiskos šķēršļus, subsidējot iesākumu, veicinot plašāku pašuzturoša ekonomikas elementu pielietošanu ,,parastajās’’ pašvaldībās. Būtiski soļi būtu ES produkcijas cenās iekļaujot patiesās sociālās un vides preču ražošanas, transportēšanas, glabāšanas, pārdošanas, lietošanas, atkritumu apsaimniekošanas  izmaksas (tagad dabas resursu nodoklis sedz tikai niecīgu simbolisku to daļu), veicot tā saucamo Zaļo nodokļu reformu, būtiski samazinot nodokļa apjomu darbam, bet palielinot dabas resursu un piesārņojuma (vides) nodokļa īpatsvaru, nemainot kopējo nodokļu slogu un apjomu kā arī veicinot zaļo un vietējo preču un pakalpojumu iepirkumu.