1.1.7B  Latvijas NAP un IA stratēģija- MK dokuments.

,,Nacionālais attīstības plāns’’ (NAP)

Latvijas Nacionālās attīstības plāns 2007. – 2013. gadam, kas nosaka valsts attīstības stratēģisko mērķi – izglītība un zināšanas tautsaimniecības izaugsmei un tehnoloģiskai izcilībai, kā arī prioritātes tā sasniegšanai: izglītots un radošs cilvēks, uzņēmumu tehnoloģiskā izcilība un elastība, zinātnes un pētniecības attīstība. Autoram nav pieņemams, ka NAP nav balstīts uz IA principu un pieeju komplektu (tikai atsevišķi tā elementi), ka šī koncepcija NAP nav pat raksturota (nav zināms, kāpēc no tās atsakās), ka mērķa sasniegšanas ceļš ir neierobežota izaugsme (atsauce uz vidi un dabu NAPā nav samēroja ar neierobežotas izaugsmes iespaidu uz to). NAP traktējumā nolikt cilvēku attīstības centrā nozīmē galvenokārt paaugstināt viņa materiālo labklājību. Kopumā arī citos aspektos NAP ir ar antropocentrisku, materiālistisku, uz ego vērstu pieeju mērķiem. Tas atbilst patreizējai Latvijas sabiedrības vairākuma izpratnei un vēlmēm, kas balstīta uz humānisma paradigmu. Bet tas neatbilst autora IA dzīves kvalitātes, pilnvērtīgas attīstības izpratnei. Cilvēka dzīves mērķis un uzdevums nav patērēt pēc iespējas vairāk, dzīvot komfortablāk, gūt pēc iespējas vairāk baudu, izjust varu un atzinību utml., kas izklāstīts sekojošās nodaļās

Publiskajā NAP apspriešanā viens no galvenajiem kritiskajiem argumentiem bija indikatoru trūkums progresa novērtēšanai. E. Karnīša vadītā zinātnieku grupa ieteikusi kopēju kritēriju- dzīves kvalitātes indekss. Termins it kā no IA. Bet starp indikatoriem nav vides un kultūras aspekti. Svarīgākās jomas, ko vērtēt, iegūtas sabiedrības aptaujas rezultātā. Tas raksturo ne tikai sabiedrības vides apziņu un vērtību orientāciju, bet arī nepiedodamu pārvaldības principu- pilnīgu nostāšanos svārstīga sabiedriskā viedokļa pavadā, lai gan valstij ir informācija par draudiem, kas nav akumulēta sabiedriskajā apziņā.itpa ieteikusi kopiskajiem argumentiem bija indikatoru tr

NAP atsevišķas sadaļas saistītas ar lauku attīstību. Uz to būtisku ietekmi, īpaši IA kontekstā, atstās vēlme ,,palašināt reģionālo pašvaldību funkcijas (salīdzinot ar esošo rajonu funkcijām) un noteikt stabilāku finanšu ieņēmumu bāzi’’ (30lpp, 4.1.3]. Tas var veicināt gan decentrelizāciju, gan centralizāciju (partiju kontrole par vietējo līmeni), mazo lauku centriņu iespējas un to ,,aizmiršanu utml. Tas viss būs atkarīgs no īstenošanas niansēm. Jauns būtisks instruments laukos varētu būt cieša partnerība- pašvaldības, valsts institūciju, NVO, privātā sektora cieša sadarbība (32lpp, 4.2.1], kas vietām jau tiek izmēģināta (Talsu fonds). Lauku sociālās drošības risinājumi doti 6.1.2 punktā (43lpp]. NAP ievieš dzīves telpas jēdzienu (47lpp], kas tuvs šī darba autora dzīvesvides termina izpratnei. Precīzāk tas ir noformulēts 6.3.3, kur teikts, ka ,,katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi un pienākums rūpēties par tās ilgtspējas nodrošināšanu’’ . Tālāk 6.3.4 seko par nepieciešamību saglabāt veselīgu dzīves vidi un IA Latvijā (48lpp], tomēr sīkāk neko nepaskaidrojot.

Latvijas IA stratēģija- Latvija 2030

Latvijas IA stratēģija- Latvija 2030 pēc tapšanas procesa un satura ir unikāla. Dokuments grāmatas rakstīšanas laikā joprojām top. IA stratēģijai būtu jābūt valsts galvenajam ilgtermiņa plānošanas normatīvajam dokumentam, tas ir jebkurai citai stratēģijai, normatīvajam aktam būtu jāizriet no tā satura, jābūt saskaņotai. Ja apstiprinās tā tēzes par enerģētiku, varēsim pārliecināties par konsekvenci- vai Latvija atteiksies no ogļu un gāzes elektrostaciju celtniecības un dalības Ignalīnas AES jaunā energobloka projektā. Latvija 2030 tapšanā visos etapos plaši iesaistīti gan visdažādākie speciālisti, gan NVO, sabiedrības mērķgrupas, gan indivīdi ar interneta palīdzību (atraktīvi) un darba sanāksmēs. Izvērtētas arī globālās ietekmes, riski.Ilgtermiņa plānošanā lietota šajos gadījumos populārā scenāriju metode, kad tiek, izejot no šodienas rīcībām apskatīti valsts sabiedrības dažādie attīstības ceļi. Otra metode varētu būt prognozēšana, kad cenšas iztēloties, kurp ej, Latvija, pasaule utml.pē viena iespējamā scenārija, bet tajā meklējot iespēju pārbīdīt akcentus. Latvijas2030 4 scenāriji.

A scenārijs. Augsti nodokļi. Centralizēta sistēma. Plānveidīga, valsts pārvaldes vadīta attīstība. Ar politiku nodarbojas tikai profesionāļi. Valsts pārvaldē strādā eksperti. Liels birokrātiskais aparāts. Teorija – galvenais politikas veidošanas instruments. Valsts nodrošināta labklājība visiem pilsoņiem. Filozofija: Es maksāju nodokļus un valsts par mani gādā.

Uzņēmējdarbība un ekonomika: uz talantiem un izcilību orientēta konkurētspēja. Valsts atbalsts zinātniskajām inovācijām. Specializācija kādā šaurā attīstības nozarē, piemēram, augstajās tehnoloģijās. Uzsvars uz jauno produktu prototipu radīšanu. Filozofija:  Ekonomiskās attīstības pamatā ir tehnoloģiju attīstība.

Cilvēks un sabiedrība: izglītībā uzsvars uz zināšanām. Izglītības sistēmas mērķis – pēc iespējas agrāk identificēt un attīstīt talantus. Viens augsta ranga pētniecības centrs. Filozofija: Cilvēks, kas ir lojāls valstij un speciālists savā nozarē. Vidējais Latvijas iedzīvotājs vairumā dzīves sfēru uzticas speciālistu viedoklim un paļaujas uz valsts iestāžu kompetenci. Etniskā, reliģiskā un dzīvesstila daudzveidība tiek mērķtiecīgi mazināta, lai nodrošinātu saliedētu un vienotu sabiedrību. Izglītības sistēmā dominē ideoloģija: „mazs skaits talantu var radīt lielas nebijušas iespējas visai sabiedrībai“. Viens no pamatskolu un vidusskolu būtiskākajiem uzdevumiem ir pēc iespējas agrāk atlasīt spējīgākos skolēnus un veicināt viņu izaugsmi. Mūžizglītība netiek uzskatīta par prioritāru.

Priekšnosacījumi, riski un sociālās izmaksas: priekšnosacījumi – efektīva un profesionāla valsts pārvalde un sabiedrības uzticība valstij. Sociālās izmaksas – individuālās brīvības upurēšana efektivitātes un stabilitātes vārdā. Riski -  sociālā noslāņošanās uz izglītības pamata; urbanizācijas problēmas Rīgā.

Scenārijs C: Sekmīgi lielie uzņēmumi. „Latvija kā Itālija”

Uzņēmējdarbība un ekonomika: iedzīvotāju labklājība atkarīga no piederības ekonomiskam grupējumam. Uzņēmumi nodrošina pensiju fondus, bērnudārzus, skolas, kultūras iestādes utt. Uz vietējiem un ārvalstu lielajiem uzņēmumiem orientēta konkurētspēja.

Cilvēks un sabiedrība: izglītības sistēmas mērķis ir sagatavot vietējiem uzņēmumiem piemērotu darbaspēku. Vājas valsts skolas, labas, bet dārgas privātskolas. Filantropijas kultūra. Filozofija: Cilvēks, kurš vai nu gādā par citiem, vai arī ļauj, lai par viņu gādā.

Priekšnosacījumi, riski un sociālās izmaksas: priekšnosacījumi – filantropijas jeb „krusttēva“ kultūra. Iespējama atsevišķu sabiedrības daļu sociālā neaizsargātība. Apgrūtināta mazo un vidējo uzņēmumu attīstība. Augsti kvalificēto aizplūšana uz citām valstīm.

Scenārijs B: Sabiedriskie pakalpojumu sniedzēji.  „Latvija kā Šveice”.

Pārvaldība

Varas un resursu decentralizācija. Funkcionālais federālisms. Funkcionāli Savstarpēji Konkurējoši Sabiedrisko Pakalpojumu Sniedzēji („pakšņi”).  „Pakšņi” tiek pārvaldīti kā akciju sabiedrības. Būtiskākie lēmumi tiek pieņemti referendumā. No “pakšņa” var izstāties un iestāties citā. Ar politiku nodarbojas katrs iedzīvotājs. Filozofija: Es pats varu nokārtot savu dzīvi. Sabiedrības neuzticība valsts pārvaldei un esošajai politiskajai sistēmai noved pie situācijas, kurā tiek radikāli izmainīta administratīvā sistēma un ieviests tā saucamais funkcionālais federālisms Tā ietvaros lielu daļu nacionālās valdības un pašvaldību funkciju pārņem Savstarpēji Konkurējoši  Sabiedrisko Pakalpojumu Sniedzēji (SKSPS) (tautā saukti par „pakšņiem”), kuri specializējas atsevišķos pakalpojumu veidos. Katrs pilsonis nodokļus maksā nevis nacionālajai valdībai vai pašvaldībai, bet gan virknei „pakšņu”, kurus pilsonis izvēlas un no kuriem katrs sniedz noteiktu sabiedrisku pakalpojumu.

Uzņēmējdarbība un ekonomika: uz uzņēmējdarbību orientēta konkurētspēja. Kvalificēts, uz darba tirgus vajadzībām reaģējošs darba spēks. Latvija kā ideāla vieta, kur uzsākt uzņēmumu.

Cilvēks un sabiedrība: iedzīvotāja labklājība ir atkarīga no tā, cik efektīvi darbojas viņa „pakšņi”. Izglītības mērķis ir attīstīt prasmes un iemaņas. Uzsvars uz praktiskumu. Filozofija: aktīvs cilvēks, kurš spēj apvienoties ar līdzīgi domājošiem.

Priekšnosacījumi, riski un sociālās izmaksas: priekšnosacījums – cilvēki, kuri ir pietiekami aktīvi un spēj formulēt, kas viņiem nepieciešams, un apvienoties ar līdzīgi domājošajiem. Riski -  nekontrolētība; sociālā neaizsargātība.

Scenārijs D: Aktīva pilsoniska sabiedrība. „Latvija kā Lielbritānija”.

Pārvaldība: centralizēta nodokļu sistēma, bet decentralizēta resursu sadale. Valsts pārvaldē strādā koordinatori. Sabiedriskā diskusija ir politikas veidošanas galvenais instruments. Iedzīvotāju labklājība ir atkarīga no arodbiedrībām un asociācijām. Filozofija: Es uzraugu valsts pārvaldi, lai tā strādā manās interesēs. Latvijā nozaru politiku veido sabiedriskās organizācijas.

Uzņēmējdarbība un ekonomika: uz sadarbību orientēta konkurētspēja. Mērķis attīstīt jaunas nozares jeb kombinēt un pielietot esošās tehnoloģijas jaunos veidos. Maksimāla esošā darbaspēka potenciāla izmantošana. Labvēlīga vidē novatorisku uzņēmumu dibināšanai. Filozofija: Ideju daudzveidība un dažādu jomu sadarbība.

Cilvēks un sabiedrība: lielākā daļa iedzīvotāju ir iesaistīti vismaz vienā sabiedriskā organizācijā. Izglītības sistēma ir orientēta uz daudzpusīgumu un starpdisciplinaritāti. Izglītības mērķis - atrast katram piemēroto un interesējošo. Plašas tālākizglītības iespējas. Filozofija: Cilvēks, kurš gatavs diskutēt un pieņemt kompromisus.

Priekšnosacījumi, riski un sociālās izmaksas: priekšnosacījums – liels sabiedrisko aktīvistu īpatsvars, atvērta un liberāla valsts pārvalde. Izmaksas – ilgstošs lēmumu pieņemšanas process; izcilākie talanti brauc mācīties un strādāt uz zināšanu centriem citur pasaulē.

Stratēģijas komandas piedāvātais starpprodukts procesa vidū- 4 piedāvātās alternatīvas- scenāriji neviens neatbilst IA. Scenāriji orientēti tikai uz vienu no 2 IA mērķiem- dzīves kvalitāti, pie tam to skatot tikai no nacionālo interešu viedokļa, nevis starptautiskās solidaritātes kontekstā, kā to prasa Rio Doklarācija, Agenda21 uc. IA starptautiskie pamatdokumenti. Neviens no scenārijiem nerisina klasisko IA pamatjautājumu- kompleksas ekoloģiskās krīzes novēršanu, pārvarēšanu. Tāpat nav ievērtēts starppaaudžu resursu taisnīgs sadalījums pasaules mērogā (skat Bruntlandes komisijas IA definīciju). Neviens neskar būtiskas sociālas problēmas: globālo migrāciju, kaitīgos ieradumus, sabiedrības veselību, drošību. Neviens no scenārijiem neapskata iespējamu dažādu globālu krīžu ietekmi; neviens neskata, kā apturēt nemitīgu patēriņa pieaugumu, atteikties no patērētāju sabiedrības kā tādas.  Iespējams, ka tie detalizētākos scenārija aprakstos ievērtēti, bet prezentācijā ierakstītais parāda autoru prioritātes. A scenārijā IA neatbilst ne tikai sabiedrības pasīvā loma, bet arī pieeja ,,cilvēks- skrūvīte valsts aparātā’’ jau no mazotnes diferencējot izglītību, orientējot to uz kompetenci, ne personību. B scenārijā nepieņemama ir atteikšanās pēc būtības no Latvijas valsts, tās atbildības, personīgās dzīves politizēšana, atstājot novārtā personīgo dzīvi, cilvēka dzīves jēgas jautājumus. C scenārijā neIA ir lielo uzņēmēju diktāts iepretim IA pašuzturēšanas principam un ,,mazs ir labs’’D scenārijā nepieņemams ir izglītības pragmatisms, atbalsta trūkums personības harmoniskai attīstībai, kas ir IA priekšnoteikums un mērķis (saturīga- kvalitatīva dzīve).

Scenārijos ir arī IA elementi. A scenārijā sakārtota valsts pārvalde, kompetenti ierēdņi. B scenārijā: racionāla pakalpojumu sniegšanas organizācija- resursu ekonomija, atbalsts mūžizglītībai. C scenārijā IA vispār neatrodu. D scenārijā visvairāk no IA.

Scenāriji tiek piedāvāti kā alternatīvas, kā savstarpēji izslēdzošas, nesavienojamas, starp kurām jāizvēlas, piemēram, stipra valsts pārvalde vai sabiedrības plaša iesaistīšanās. IA viens no pamatprincipiem ir sabalansētība, un gan šajā, gan citos jautājumos tas ir iespējams. Tas pierāda, ka gan sākotnējā pasūtījumā vai uzstādījumā, gan tālākā procesā pielaista rupja kļūda. Šo piedāvājumu starptautiskie IA speciālisti, gan ar tradicionālu, gan netradicionālu IA skatījumu diez vai atzītu par IA dokumentu. IA sākotnējo pamatu, acīmredzot, vajadzēja uzticēt sagatavot visdažādākās skolas IA speciālistiem, kas šoreiz milzīgajā disciplināro speciālistu, interešu grupu masā pazaudējuši ietekmi uz dokumenta saturu. Precizitātes labad jāpiebilst, ka stratēģijas tapšanā ietverti arī vērtību un laimes Latvijā jautājumi, aptauja par personīgo dzīvesveidu. Bet nav pamatojuma, kāpēc šie nosacījumi nav dominējošie piedāvātajos scenārijos. Šis ir tikai ļoti konspektīvs IA stratēģijas vērtējums.

Secinājums- piedāvātais Latvija2000 projekts nav pieņemams kā Latvijas IA stratēģijas turpmākas izstrādes pamats. Iespējams reālu IA stratēģiju izveidot, sadarbojoties visām IA jomā iesaistītām NVO, augstskolām, pašvaldībām uc. ,,spēlētājiem’’ no apakšas, bet tas grūti izdarāms savstarpējo ambīciju dēļ. Šādam dokumentam nebūtu arī legāla spēka. Otrs ceļš ir katram nevalstiskam ,,spēlētājam’’ turpināt rosīties pēc savas IA saprašanas, faktiski ignorējot oficiālo stratēģiju, pakāpeniski ar izglītības palīdzību veidojot kopēju IA izpratnes minimumu. 

1.1.7C Vai Latvija virzās uz IA?

Grāmatā ,,Latvijas ekoloģiskās pēdas nospiedums pasaulē. Kopsavilkums’’ (Brizga J): ‘’Latvijā ir ļoti vāji attīstīta pilsoniskā sabiedrība, kas varētu piespiest valdību ieviest ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Vāji attīstītā pilsoniskā sabiedrība būs īstais Ahilleja papēdis.’’

Šajā citātā ir trīs tēzes:

1.Latvijā nav IA.

2.Latvijas valsts nevēlas IA, tā uz to jāpiespiež.

3.Izšķirošais spēks (mērķgrupa, kas to var izdarīt) ir pilsoniskā sabiedrība.

4.Pilsoniskā sabiedrība ir vāja un to nespēj.

Tātad IA virzīšanā pūliņi jāpieliek pilsoniskās sabiedrības izveidē? Bet, ja pilsoņi būs aktīvi, vai viņi cīnīsies par IA vai gribēs vairāk patērēt? Diez vai tas ir izšķirošais veiksmes faktors, bet tikai viens no tiem.

Ņemot vērā iepriekšteikto, autors uzskata, ka kopumā Latvijā nav IA un tā virzās prom no tās.

1.2 Latvija

Latvijas IA- attīstība ilgtpastāvēt spējīgai Latvijai. Aiz daudzām konkrētām rīcībām, izvēlēm politikā lēmumu pieņēmēji, uzņēmēji, ikviens no mums bieži neredz kā tās ietekmē lielas vispārējas lietas, arī to Latviju, kādu vēlamies- Ilgoto Latviju, arī Latvijas pastāvēšanas pamatus. Autora uzstādījums- kurš cilvēks pēc būtības ir pret Latvijas ilgtpastāvēt spēju, tam nav morālas tiesības nodarboties ar attīstību nevienā jomā: valsts pārvaldē, biznesā, būvniecībā, lauksaimniecībā uc. Taču nav pašreiz instrumentu (ieroču?), ar ko šādu cilvēku dominanti Latvijas ,,attīstīšanā’’ apturēt.