1.2.1 Kas ir Latvija?

Latvija šķiet pilnīgi nevajadzīgs atslēgas vārds- pašsaprotama lieta. Bet kāpēc daudzi kļuvuši no tautiskās, latviskās Latvijas Atmodas cīnītājiem un atbalstītājiem, par tādiem, kas vīlušies- ne jau par nabadzību, bet altruisma, Latvijas mīlestības ideālu nodevību egoisma, pragmātisma priekšā. ,,Sabiedrība it kā salūza- veiksme (aut.nekaunība un labumi) koncentrējās ierobežotā ļaužu grupā, bet veidojās arī lielas atstumtās grupas’’ raksta ,,Dienā’’ T. Tīfentāls ,,Latvija 1990-2008’’ par pētījuma rezultātiem. Tā notika visā Austrumeiropā. Tā noticis arī agrāk zemēs, kas atguva neatkarību. Vecs likums: revolūcijas taisa ideālisti, bet ieguvumi tiek ciniķiem. Ko tad vēl taujāt: kāpēc emigrē? Reklāma uzdod jautājumu: ,,Kāpēc palikt Latvijā?’’ Kāpēc to mīlēt, justies par to lepniem, būt tās patriotiem? Tāpēc, ka vispārējie sabiedrības radikālu pārmaiņu likumi nepadara Latviju mazvērtīgāku. Tāpēc, ka mēs esam atbildīgi par šo zemi, tai piederīgi, te ir mentāli mūsu vieta, te no attieksmes pret Latviju veidojas mūsu dzīves realitātes- kvalitāte. Plašsaziņas līdzekļos atspoguļotā sabiedrības skeptiskā, vienaldzīgā vai pat negatīvā attieksme pārvēršas konkrētās rīcībās: likumu neievērošanā, nodokļu apiešanā, kvalitatīvi un nesavtīgi nestrādājot valsts pārvaldē, valsts svētku neatzīmēšanā ģimenē un pat himnas nedziedāšanā svētku reizēs. Vai Atmodas Latvija un patreizējā- abos gadījumos ir runa par vienu un to pašu Latviju? Kas ir Latvija?

Attiecībā uz ilgtspēju autors nodala 6 pamatizpratnes:

• Latvija=latviešu tauta (visā pasaulē)+ mūsu zeme

•  Latvija=Latvijas iedzīvotāji+ zeme+ valsts (jebkurā tās formā, suverinitātes pakāpē)

• Latvija=neatkarīgas Latvijas Republikas pilsoņi un iedzīvotāji (ar divkopienas valsts pazīmēm, ar patērētāju sabiedrības un attiecīgas morāles iezīmēm, ar neviennozīmīgu attieksmi pret valsti)+ zeme+ LR (tās patreizējās politiski-ekonomiskā, tiesiskā formā un ar morālo stāvokli, ko valsts pārvaldes atsevišķu amatpersonu, deputātu darbības dēļ publiskajā telpā reizēm raksturo ar terminu ,,valsts nozagšana’’)

• Latvija=LR valsts gan pirmās, gan šīs neatkarības laikā

• Latvija=tikai LR patreizējā valsts pēc pēdējās Atmodas

• Latvija=tautas jūtas gatavība izcīnīt tās neatkarību trijās Atmodās

Latviešu tauta vēsturiski radās tad, kad radās apziņa (sapratne) par to. Tā, kā jebkurš etnoss, ir pārejoša forma konkrētā vēsturiskā periodā ar dziļām saknēm baltu pagātnē, to tautu ietekmes piejaukumu, kas valdījuši, karojuši, uzturējušies patreizējā Latvijas teritorijā. Tādēļ var teikt, ka tā ir senāka par izpratni par to sabiedrībā. Latviešu tauta ir veidojusies tajos senlaikos, kad noformējās tas etnisko pazīmju kodols, kas nosaka latviešu tautas etnisko būtību. Taču tāpat kā cilvēkam, kas dzimst un pāriet...(atmiņās?), aiz sevis atstājot paveikto un bērnus, ir būtiska vērtība un nozīme, tā arī latviešu tautai savā pastāvēšanas periodā ir sava misija tagad un nākotnei, kas izriet no tās sākotnējā(o) senatnes etnosa(u) pieredzes un garīgā mantojuma un iestiepjas cilvēces kopīgajā nākotnē, kur būs daudz nopietnāki veidojumi par kādreizējo ,,padomju tautas’’ vai tagadējo ,,ES pilsonis’’ konstrukciju. Latviešu tauta- latvieši ceļā no senatnes uz nākotni, lai kur viņi atrastos.

Analoģiski- Latvijas zeme ir teritorija, kura vēsturiski radās tad, kad dzima tās kā vienota veseluma apziņa, bet faktiski- kurā latvieši un mūsu senču ciltis mituši pēdējos 1000 gadus, kas noteikusi viņu IA atbilstošo mentalitāti un dzīvesdarbību. Ar šo specifisko garaspēku nāciju izdzīvošanas dēļ latviešu, igauņu un lietuviešu tautas sadrupināja PSRS ietekmi. Politiskie, idejiskie, ekonomiskie faktori to papildināja.

Latvija, Francija, Vācija, Armēnija utml. ir etnosa un savas zemes vienotība. Latvijā, Francijā, Vācijā, Armēnijā var dzīvot šai teritorijai vēsturiski piederīgas minoritātes, tajā var mist mūsdienu emigranti, un visiem tiem jānodrošina cilvēktiesības un ierobežota (uz dominanci nepretendējoša) kultūrautonomija, bet Latvijas, Francijas, Vācijas, Armēnijas būtību nosaka latviešu, franču, vācu, armēņu tautas; tās nes atbildību par šo zemi, tajā notiekošo, un tā ir tai piederīga. Latvijas daļa ir arī latvieši ārzemēs, kas nav pazaudējuši saikni ar to, kaut emocionālā, kultūras izpratnē. Latvija, Francija, Vācija, Armēnija kā vienots veselums nepazūd, ja tā zaudē neatkarību, tiek sašķelta vai kādu laiku citai valstij pievienots kāds tās apgabals. Latviju, Franciju, Vāciju, Armēniju utml. varētu nosaukt par ar vietu saistītu etnosa sociālpsiholoģisku veidojumu (aktieris Ē.Valters to mēdza arī dēvēt par tautas dvēseli, filozofētāji- par tās garīgo ķermeni). ,,Man pašam kungam būt, man pašam- arājam’’, teikts latviešu dainā. Taču tas neattiecas uz okupētām, apstrīdāmām teritorijām, kur etnoss ir izkaisīts citu vidū (Lielvācijas, Lielarmēnijas utml. idejas). Latvijas jēdziena būtība- latviešu zeme. Tā ir Latvija. Nevis mūsu patreizējais pārvaldītāju režīms zem neatkarīgas valsts maskas, tā kropļojošā ietekme, kā to uzskata daļa sabiedrības, veidojoties negatīvai un antipatriotiskā attieksmei pret Latviju. Par tādu ilgtpastāvēt spējīgu Latviju ir runa šajā darbā. Autors nenoliedz, ka pastāv arī citas augšminētās Latvijas izpratnes, bet izvēlas šo kā atbilstošāko ilgtermiņa integrētai pozitīvai mērķorientētai domāšanai.

 Kas apdraud Latviju? Galvenie draudi nav ne Krievija, ne ES, ne pašu politiķi, ne ārvalstu kapitāls un manipulatori. Galvenais drauds esam mēs paši. Mūsu patreizējā sapratne, kas ir Latvija un attieksme pret to. Ja uzskats, ka Latvija ir prettautiska varas mašīna izdzēsīs mīlestību uz Latviju, ja tādēļ vairs sirdī un ikdienā mums nebūs svarīgi ar savu rīcību: valodu, godīgumu, neemigrēšanu utml.būt latviešiem, tad Latvijai nav ilgtspējas. Latvija pastāvēs tikmēr, kamēr to mīlēs vismaz kritiskais tautas mazākums. Viss rodas un pastāv Mīlestībā. Ja tā būs- nekas mūs neizšķīdinās.

Katra nākošā Latvijas formula ietver arī iepriekšējo. Mūsu vidū var dzīvot otra pamattauta līvi, ienācēji- cittautieši, pār mums var būt viena vai dažādas valstiskuma un pārvaldes formas (atdalītā Latgale, carisms- vācu baroni)- tas nemaina Latvijas būtību, bet groza tās situāciju, nosaka izmaiņas. Arī Latvijas PSR bija savdabīga Latvijas forma šajā izpratnē. Pie šīs otrā Latvijas formulējuma autors pieskaita arī LR no 1918- 1940 gan tās parlamentārā, gan autoratīvajā formā. Arī uz to lielā mērā attiecināma līdzīga kritika, kā tā adresēta 3. Latvijas izpratnes līmenim, jo bija arī vilšanās neatkarības ideālos, netaisnība, ,,politiskā andele’’ Saeimā, šķiru pretrunas, pie tam ne jau marksistiskā traktējumā- kaut vai strādniekiem bezdarbs pilsētās un asais darbaroku trūkums laukos. Tomēr sava valsts- tā ir katras tautas milzīga priekšrocība, ieguvums, kas to padara par nāciju. Lielāko daļu pasaules tautām nav sava valstiskuma un tuvākajā vēsturē tas nav saredzams: kurdi, baski uc. Latvijas Republikas Satversme varu Latvijā nodod Latvijai piederīgajiem iedzīvotājiem- nevis latviešu, bet Latvijas tautai. Šajā līmenī jau tiek apsvērta Latvijas valsts IA.  Latvija šajā izpratnē: ļaudis, zeme un valsts. Latvijas pašreizējā uztvere: valsts ,,mašīna’’ ar tās morālo krīzi un varas-tautas atšķirtību. Politiķis Jānis Jurkāns intervijā ,,Latvijā valda otršķirīgums un blatņiki’’ ,,Latvijas Avīzē’’ 05.07.2008 saka: ,,Tie [ciniski valsts dzīves noteicēji] radīja savu vērtību skalu, zem kuras pabāza valsts pārvaldi. Saskaņā ar šo skalu valsts pārvaldē pieprasīti blēži un neprašas, politiskie ieliktnīši. Godīgiem ieeja aizliegta. Likumos iestrādātas plaisas, kurās ...var paslēpties.’’ ,,Politiskā situācija Latvijā prasa liela kalibra personības, kas viņi [domāti: Kalniete, Kristovskis uc. ,,jaunās politikas’’ taisītāji] , protams, nav. Tāpēc nav arī liela kalibra ideju.’’ ,,Latvijai nenāktu par sliktu viens labs diktators.’’. Atmiņās par saimniecisko uzplaukumu K. Ulmaņa autoratīvās valdīšanas laikā, daļā sabiedrības ir ilūzijas par jauna vienpersoniska laba saimnieka nākšanu pie varas, kurš sakārtotu Latviju. Patreizējais ir polittehnoloģiju demokrātijas laiks, kad ,,ievēlēt’’ vienu vēlamo valsts prezidentu ar ļoti plašām pilnvarām un ar viņu manipulēt vēlāk ir daudz vienkāršāk nekā savas intereses nodrošināt daudzpartiju apstākļos, bet garantijas, ka viņš kļūtu tautas interešu prezidents patreiz ir iluzoras. Iespējams, ka sabiedrības neticība parlamentārajai iekārtai tiek pat veicināta apzināti- iegūstot labumu gan no tās pērkamības, gan pārejot uz prezidentālu pārvaldi. Daļai cittautiešu tas vēl asociējas papildus ar, visbiežāk fiktīvu, nacionālo apspiestību (privilēģiju zaudēšanu). Taču nepelnīti netiek akcentēti daudzi lojālie cittautieši. Tieši šī līmeņa Latvijas izpratne rada nevēlamu Latvijas interpretāciju un tās prakstiskās sekas. Tiek it kā ,,pazaudēts’’ augšminēto abu Latvijas formulējumu saturs, kas caur tautu, zemi, vēl brīvu valsti, par spīti deformācijām, ir mūsu milzu vērtība. Tieši tāpēc joprojām ir jāizliek svece logā 18.novembra vakarā- ne jau par godu kārtējam politiskajam skandālam.

Turpmākajā grāmatas tekstā nav nodalītas kādā formulējumā runāts par Latvijas, tās lauku IA, taču patreizējās patērētāju sabiedrības ietvaros ofensīva uz IA būs drīzāk Latvijas 3.un 5. formulējuma izpratnē, bet pilnvērtīgas attīstības kontekstā, piemēram, saistībā ar pārmaiņu aģentiem, attiecīgi būs runa par 1.vai 2. formulējuma Latvijas valsts vai Latvijas ilgtspēju.

1.2.2 Pateicība par Latviju

Pašsaziņas līdzekļos, ikdienā pieredzētajā esam pārpludināti ar negatīvo par Latviju, ka pat domās piemirstam pateikties par daudziem lieliskajiem cilvēkiem Latvijā, par tās brīnišķo un sargājošo no ekstremālām parādībām dabu, par savas valsts brīvību un neatkarību, lai cik diskutabli jau skan šie termini. Neaizdomājamies par pateicību visām cīnītāju un cēlāju paaudzēm, pateicību...

Paldies Tev, Latvija! Dievs, svētī Latviju!

1.2.3 Ilgotā Latvija

Latvijas IA agrākajā valstiskajā, NVO un akadēmiskajā redzējumā uzmanība bija vērsta uz Latvijas vietu globālā izdzīvošanā, ekoloģiskās krīzes, tās seku novēršanā. Latvija kā pasaules daļa. Bet ne Latvija kā Latvija, kā latviešu tauta un zeme. Skats no izdzīvošanas, ne vēlamības skatpunkta. Savukārt it kā uz IA balstītajās pašvaldību attīstības programmās ir pragmatisks redzējums, kas varētu būt, bet tās ,,Vīzija’’ tik neiespējami abstrakta. Jaunā Latvijas IA stratēģija Latvija2030 mums piedāvā izvēli starp ,,vēlamās Latvijas’’ scenārijiem: ,,valsts diktatūra bez pilsoniskās sabiedrības’’, ,,pilsoniskā sabiedrība bez Latvijas valsts (ar niecīgu varu)’’, ,,pakalpojumu pakšņi bez valsts’’ utml. Bez kompromisiem.  Kas uzdos izvēles iespējas, atbildes uz jautājumiem: ,,Kādus mēs vēlētos redzēt mūs pašus? Kādu- mūsu zemi? Kāda ir mūsu misija pasaulē, kāpēc mēs kā tauta, kā zeme, kā valsts dzīvojam?’’ Lai pakšņotos -patērētu? Mums katram ir bijis un ir mainījies sapnis, pēc kādas Latvijas mēs ilgojamies. Sapņi ir dažādi, pretrunīgi. Bet tajos var atrast kopējās vadlīnijas, tās samērot ar mūsu tautas Uzdevumu. Pirmās briesmas ir, vai šī ilgotā Latvija būtu reāli iespējama. Otra- lai tā nebūtu tik ,,reāla’’, ka tajā, kā teicis I. Ziedonis, ,,karotes aiz mākoņiem varētu saspraust’’- bez plašāka redzējuma, uzdrīkstēšanās. Jāspēj neiespējamais un neticamais. Bet to par reālu padara radikāli mainīgā mūsdienu pasaule.

Tātad IA koncepcijā autors ierosina bez ierastās izdzīvošanas un dzīves kvalitātes dimensijas ietvert arī rūpīgi analizējamu un ar cilvēkiem pārrunājamu trešo- ilgotās Latvijas (pilsētas, ciema, novada) aspektu, redzējumu. ,,Kad Tu gāji uz barikādēm (mācījies pamatskolā), kādu Latviju Tu gribēji?’’ ,,Uzņēmēj, kad Tu maksā nodokļus, kādu Latviju Tu gribētu par to- dažos vārdos, teikumos.’’  Ilgotā Latvija, ilgotā Kuldīga, Drusti nav pašvaldību attīstības programmās, nav NAP, nav pat Saeimas formulā ,,Cilvēks- mūsu mērķis!’’ Jā, ir par to dažas frāzes, ko plānotāji pārraksta no viena dokumenta otrā, kuri nevienu neinteresē.  

Jēdzienu ,,Ilgotā Latvija’’ ierosinājis lietot Ojārs Rode, Drustu Tautskolas dibinātājs, direktors. Šajā izteicienā ietverta fonētiska sasaiste ar terminu ,,ilgtspējība ‘’. Tas nav tik pragmatisks un birokrātisks. Tā kā autora IA paradigmā centrā garīgums, modelī- cilvēks, tad tas ietver savu devu emociju, garīgās motivācijas (ilgas). Tā kā nepieciešamajā jaunajā IA koncepcijā būtisks ir nacionālais aspekts, svarīgi, ka ietverts Latvijas vārds.

1.2.4 Latvijas valsts pārvaldes ietekme uz laukiem

No visas daudzveidīgās ietekmes autors izvēlējās tikai dažas ietekmes kā piemērus, ka situāciju, izmaiņas laukos vairāk nosaka nacionāla līmeņa procesi nekā vietējās norises, panākumus nosaka vietējo politiķu un uzņēmēju, zemnieku, dažreiz NVO prasme to izmantot.

1.2.4A Finansu politika

Par šo tēmu vajag vai nu sniegt detalizētu analīzi, vai lakonisku vērtējumu. Pirmkārt- valsts budžeta piramīda stāv ar smaili uz leju- vietējās pašvaldības var ar savu budžetu ietekmēt daudz mazāku vietējo vitāli nepieciešamo vajadzību apmierināšanu nekā valsts vai rajons (līdz šim): medicīnas, izglītības pieejamība un kvalitāte, sabiedriskais transports, valsts autoceļi (pieejamība), telekomunikācijas, vietām, kur iekārtas tradicionāli bijušas kādam uzņēmumam- pat ūdens ieguvi un novadīšanu uc. Ietekmi pastiprina investīciju, projektu formālā un ,,partejiskā’’ sadale, subsīdiju apjomi. Tas ir pretēji par ES IA vietējai politikai. 

1.2.4B Kontrole

Daudzās komplicētās normatīvo aktu prasības, saskaņojumi un kontroles institūcijas ir būtisks ierobežojošs faktors arī tai uzņēmējdarbībai, kas sākta bez nodoma ko pārkāpt. Iespējams, būtu nepieciešams veicināt daļēji valsts subsidētas vai privātas vienas pieturas aģentūras kādas uzņēmējdarbības uzsākšanai, kas biznesmeņa vietā nokārtotu visas formalitātes, pārbaudēm, statistikai vienoti izmantojamu datu sistēmu, pārbaužu limitēšanu uzņēmumā.

1.2.4C Pašvaldību Savienība

Kaut arī tā nav valstiska organizācija, tai ir pilnvaras sarunām ar valdību. Līdz ar to tai ir liela un daudzveidīga nacionāla līmeņa ietekme uz kopējām norisēm laukos virzienā no apakšas uz augšu un savstarpējā sadarbībā.